Seskkājošanas karalis

Redžs Melors “Seskkājošanas karalis” soļoja šurpu turpu pa savu mazītiņo Jorkšīras ogļrača namiņu, mēģinot izskaidrot man šo angļu sporta veidu, kurā viņš, būdams jau diezgan cienījamā vecumā, iekarojis neapstrīdama līdera pozīcijas.

– Jā, puis, – 72 gadus vecais čempions klāstīja, – nekādu pautu sargu. Nekādu apakšbikšu, vispār nekā. Un šaurās ūzās arī nekas tev nesanāks, to tu liec aiz auss. Vajag, lai tie mazie draņķi tur pa iekšu var tekalēt no vienas potītes līdz otrai.

Apmēram pirms 11 gadiem es pirmo reizi padzirdēju par kādu dīvainu izklaidi, ko sauc par seskkājošanu (ferret-legging). Turpmākos desmit gadus pavadīju, meklējot kādu preses izdevumu, kas būtu apveltīts ar pietiekamu intelektu un iztēli, lai atļautu man doties klejojumos
pa Zie­meļangliju šīs spēles leģendārāko spēlētāju meklējumos.

Sacensību norise ir šāda: dalībnieka bikšu staras pie potītēm tiek cieši nosietas; tālāk minētajā apģērba gabalā tiek ievietoti pāris neparasti nešpetnu kažokotu, apmēram 30 cm garu plēsēju, kas pazīstami kā mājas seski. Tad drosminieka bikšu josta tiek cieši savilkta, un viņa uzdevums ir nostāvēt tiesnešu priekšā tik ilgi, cik vien spēj izturēt, kamēr abi zvēri, kuru nagi ir asi kā injekcijas adatas, bet zobi līdzinās 16. numura paklāju naglām, par varītēm pūlas izlauzties brīvībā.

Šis sporta veids, kas dzimis kaut kad senā un neizzināmā pagātnē, pēdējo 15 gadu laikā no jauna iekarojis pārsteidzošu popularitāti. Kad es uzzināju par seskkājošanas sporta eksistenci, tā laika pasaules rekordists bija spējis “saturēt biksēs” (kā mēdz sacīt seskkājotāju aprindās) 40 sāpju pilnas sekundes. Pagāja daži gadi, un kādam beidzot izdevās pirmo reizi šķērsot baiso minūtes robežu. Pašreizējais izturības rekords, lai cik neticami tas liktos, ir veselas 5 stundas un 26 minūtes; šo robežstabiņu pērn sasniedza tas pats uzkrītošiem tetovējumiem rotātais 72 gadus vecais nelielā auguma jorkšīrietis ar pomādētām armijnieka ūsām, kurš patlaban stāvēja plānvidū nepilna metra attālumā no manis un nepārprotami bija ķēries pie bikšu atpogāšanas.

– Seskam jābūt ar visiem zobiem, – Redžs Melors turpināja, knibinoties ap siksnas sprādzi. – Nekādas zobu vīlēšanas, nekādas nagu griešanas. Nekādas zāļošanās – ne tev, ne seskiem. Tev jābūt skaidrā, bet seskiem – izsalkušiem, kaut gan arī pieēdies sesks būs gatavs izgrauzt tev acis.

Redžs Melors dzīvo dažu stundu brauciena attālumā uz ziemeļiem no Londonas, virs tām pašām bagātīgajām britu ogļu atradnēm, kas savulaik kalpoja par degvielu varenākajam modernās civilizācijas vilnim pasaules vēsturē. Viņa dzimtā pilsēta ir Bārnsli, ceturtdaļmiljona nomāktu dvēseļu mājvieta, citur Lielbritānijā pazīstama kā neskaitāmu ņirdzīgu jociņu objekts. Nesen Bārnsli atkal sacēla valsts mēroga jautrību: “visskarbāk izsmietā pilsēta Jorkšīrā”, vieta, kurai ceļotāji labprāt met daudzu kilometru līkumu, atvēra savu tūrisma informācijas centru. Visiem likās, ka tas ir ļoti smieklīgi.

Kad es piestāju pie tūrisma biroja un pārsteigtajai darbiniecei apjautājos par karti, viņa atteica:

– Ak ta’ karti, ko? Nē, karšu mums šeitan nava. Nee.

Toties viņa zināja pastāstīt, kā aizbraukt uz Redža Melora māju. Galu galā, Bārnsli valda tikai viens karalis – Redžs.

Un tā nu beidzot pēc 11 gariem meklējumu gadiem manā priekšā bija īsts seskkājotājs, vīrišķīgākais no vīriešiem. Viņš stāvēja pie kamīna, kurā liesmas laizīja Jorkšīras ogles, bet es nopūlējos iztulkot Redža dzīves pirmatnējo atainojumu tetovējumos, kas no vienas vietas klāja viņa muskuļotās rokas. Visbeidzot Redžs pārtrauca skaidrot šī plaukstošā sporta veida tehniskās detaļas.

– Nu tad tā, puis. Vai būs vēl kādi jautājumi, pirms es sabāžu kādu pārīti biksēs tev par prieku?

– Jā, Redž.

– Nu, kādi ta’ šie būtu?

– Redziet, Redž, – es iesāku. – Man liekas, cilvēki vēlēsies to uzzināt. Nu... ja jau jūs nevalkājat nekādu aizsargapģērbu... un es esmu dzirdējis, ka mājas sesks var nokost cilvēkam īkšķi. Vai viņi kādreiz... nu, saprotiet.

Redža iestīvinātās ūsas pacēlās pret griestiem viltīgā smīnā.

– Tev tiešām gribas zināt, ar ko šie tur ūzās nodarbojas, ko? – viņš atvaicāja, pēc skata kā izspļauts strādnieku šķiras Džons Silvers. – Nu tad paskaties labi.

Un Redžs Melors ļāva, lai bikses noslīd līdz potītēm.

Atkāpe. Daži vārdi tomēr jāpasaka par pašiem mājas seskiem, zebiekstei līdzīgiem zvēriņiem, kas labi pazīstami eiropiešiem, bet maz zināmi Savienotajās Valstīs, jo Amerikas rietumos senāk dzīvojušais savvaļas melnkāju sesks tagad gandrīz izmiris. Profesionāli mājas sesku audzētāji šos dzīvniekus mēdz aprakstīt kā “sauszemes haizivis”, “piraijas ar kājām”, “pūkainus ļaunuma iemiesojumus” un “vienīgo četrkājaino radību, kas nogalina prieka pēc”. Parastajam mājas seskam – mustela putorius – ir čūskas lokanais mugurkauls un pitbulterjera žokļu muskulatūra. Satikušies ar sesku, truši, žurkas un pat vardes brēkdamas metas bēgt no savām slēptuvēm. Seskotāji – tie, kuri ar seskiem dodas medībās, nevis sabāž tos sev biksēs, – izklaidē klausītājus ar stāstiem par trušiem, kas padodas un paši skrien uz mednieka pusi, kad ieskatījušies uzbrūkoša seska ugunssarkanajās acīs.

Pirms Ņujorkas štats 20. gadsimta sākumā seskus aizliedza turēt mājās, tos bieži izmantoja žurku apkarošanai. Runāja, ka aukliņā piesiets sesks vienā vakarā spēj nomušīt vairāk nekā simt divreiz lielāku un izdzīvošanas gudrībās rūdītu Ņujorkas žurku.

Anglijā negaidītais seskkājošanas uzplaukums nobāl salīdzinājumā ar sesku jauniegūto popularitāti mājdzīvnieku statusā; tā ir tendence, kas daudzkārt novedusi pie traģiska iznākuma. 1978. gadā mājas sesks nogalināja un apēda zīdaini; kopš šī notikuma ik gadu reģistrēti vairāki gadījumi, kad seski saplosījuši mazus bērnus.

Šiem radījumiem, kuriem nav raksturīga uzticība nevienai dzīvai būtnei, piemīt tikai viena īpašība, ko varētu nosaukt par pozitīvu, – sīksta, nesalaužama pārliecība, ka jānoved līdz galam viss iesāktais. Parasti tas nozīmē apņēmību nokost jebkuru miesas daļu, kurā sesks iecirtis zobus. Seskkājošanas noteikumi ļauj mēģināt atraut sesku no vietas, kurā tas iekodies (tikai caur biksēm), bet tas nebūt nav tik viegli, jo seski nemēdz palaist vaļā to, ko sakampuši. Tik iespaidīgs avots kā Britu enciklopēdija raksta, ka to varot panākt, spiežot seskam konkrētā vietā virs acs, taču Redžs Melors un citi sesku pazinēji, ar kuriem es runāju, visi kā viens apgalvo, ka tās esot tīrās muļķības. Lai piedabūtu sesku palaist vaļā pirkstu, Redžs mēdz izmantot lielu skrūvgriezi. Kāds cits seskkājotājs pastāstīja, ka sesks, kurš gandrīz nokodis viņa kreiso īkšķi, padevies tikai tad, kad kopā ar visu īkšķi pabāzts zem tekoša ļoti karsta ūdens, – un arī tad tikai pēc desmit minūtēm.

Lielbritānijas Mājas sesku audzētāju apvienības prezidents Greiems Velsteds saka, ka par mājas sesku pārnēsātajām slimībām zināms ļoti maz, jo veterināriem bail šiem zvēriem pat pieskarties.

Redžs Melors, cilvēks, kuram ar mājas seskiem ir intīmākas attiecības nekā dažam labam vīrietim ar sievu, šos dzīvniekus sauc par kanibāliem, par radījumiem, kas “dzīvo, lai nogalinātu” un “gatavi izkost tev acis, lai tiktu klāt tavām smadzenēm”; “neuzticami” ir labākais no epitetiem, ar kādiem viņš tos apveltījis.

Redžs stāsta, ka 70. gados ar izbrīnu vērojis seskkājošanas popularitātes vilni. Viņš pats daudzus gadu desmitus ar seskiem gājis medībās Bārnsli apkaimes zaļajos tīreļos un ielejās. Nosalis un samircis sesks pie slepkavošanas ķeras ar krietni mazāku entuziasmu nekā sauss, tāpēc Redžs stundām turējis dzīvniekus pats savās biksēs, ja viņam gadījies iziet medībās lietainā laikā – un tur, kur viņš gājis medībās, lietus lijis vienmēr.

– Pasaules rekords bija 60 sekundes. Sešdesmit sekundes! Es izturētu ilgāk pat tad, ja sesks man būtu iebāzts pakaļā.

Tā nu Redžs Melors 69 gadu vecumā bija atradis savu īsto aicinājumu. Un šobrīd, stāvot manā priekšā kails no jostasvietas uz leju, Redžs izskatījās pēc īsta čempiona.

– Nu tad paskaties tuvāk, – viņš atkārtoja.

Es paskatījos uz fantastisku krāšņām formām apveltītas sievietes tetovējumu uz Redža ciskas. Izrādījās, ka viņa kājas krustu šķērsu izraibinātas ar rētu švīkām. Bet “tuvāk” paskatīties es atteicos, nomurminot kaut ko par to, ka tik daudz man neviens nemaksā.

– Nu kā tad paliek, Redž, – es teicu. – Vai viņi kož arī jūsu... jūs zināt, kur?

– Vai šamie kož? – viņš aizkaitināts nodārdināja, atkal uzvelkot bikses. – Tie zvēri ir karājušies man pie...

Redžs apklusa, jo šajā brīdī namiņā ienāca sieviete, kura bija atbraukusi kopā ar mani, televīzijas reportiere no Londonas. Es nobijos, ka tā arī neuzzināšu, pie kā saniknotie seski īsti karājušies. Redžs piedāvāja manai paziņai krēslu – vienmēr galants, kā jau vīrs, kurš vairāk nekā 20 gadus dienējis Viņas Majestātes armijā. Tad viņš apvaicājās:

– Tu esi nerātne, sirsniņ?

Mana paziņa izskatījās apjukusi.

– Saki jā, – es nošņācos.

– Jā.

– Paklausies, – Redžs jau atkal klaigāja, – tie zvēri man karājušies pie daikta stundām un stundām ilgi! Pa diviem uzreiz – katrs no savas puses. Man ir gadījies pēc tam piepampt šitik te lielam! – Redžs norādīja uz divu kilogramu šķīstošās kafijas kārbu.

Tad es pieļāvu rupju kļūdu, pajautājot Redžam Meloram, vai nevarētu būt tā, ka tieši cienījamais vecums viņam ļāvis kļūt par pasaules pārdrošāko seskkājotāju.

– Un kā tas būtu jāsaprot? – viņš noprasīja.

– Nu, es vienkārši domāju – jums, visticamāk, bērnu vairs nebūs...

– Tu gribi teikt, ka es vairs nedrātējos? – Redžs draudīgi norēcās. – Vai tā tu to domāji? Skaidrs, ka drātējos, saprati?

Redža Melora aizaugušajā pagalmā atrodas mazs sarkans šķūnītis.

– Nāk ārā, draņķi! – Redžs auroja un, rokas vicinādams, skraidīja pa būdiņu, meklējot pāris sesku, kas viņam bija atvesti tikai pirms dažām stundām. Beidzot viņš parādījās durvīs, cieši satvēris aiz skausta divus netīrus baltus dzīvniekus. Abi nemirkšķinot blenza ar savām biedējošajām ačtelēm, tik stiklainām un sarkanām kā rubīni.

Vienu no viņiem Redžs pēkšņi pastiepa uz manu pusi; man iešāvās prātā, ka ar seska palīdzību viņš grib atriebties par manu netaktisko piezīmi attiecībā uz viņa vīrietību. Tāpēc es metos uz žoga pusi; aiz tā jau stāvēja mana paziņa no televīzijas, viņa atteicās skatīties. Beidzot Redžs mani pierunāja paņemt vienu no seskiem aiz tērauda trosei līdzīgā skausta, kamēr pats nosēja pie potītēm abas staras, gatavojoties “salaist biksēs”.

Pagalmā uz motocikla iebrauca jauneklis ar panka frizūru; viņa vārds bija Malkolms. – Atkal bāzīsi biksēs, Redž? – Malkolms jautāja.

Redžs paņēma sesku no manas krampjaini sažņaugtās rokas un iestūma zvēra galvu dziļi sev mutē.

– Pretīgi, Redž, – teica Malkolms.

Redžs izvilka no mutes nu jau krietni aizvainota paskata sesku un sabāza to kopā ar vēl vienu dzīvnieku savās biksēs. Viņš cieši savilka bikšu siksnu, sažņaudza dūrēs gar sāniem nolaistās rokas un pavērās pelēkajā Jorkšīras debesu jumā, kā man likās, mēmā lūgšanā. No Redža hiperaktīvajām biksēm tagad visur spraucās ārā nagi un zobi. Abi izspīlētie kumpji pārvietojās pa spirāli ap vienu kāju, rāpjoties arvien augstāk un augstāk, līdz tie beidzot... sasniedza pašu augšu un pārcēlās uz otru kāju.

– Paldies Dievam, – es teicu.

– Pretīgi, Redž, – teica Malkolms.

– Tie nagi, – es izspiedu, – vai tie nav asi, Redž?

– Ir, – Redžs lakoniski atbildēja, – ir gan.

Visu naudu, ko Redžs Melors nopelna ar seskkājošanu, viņš ziedo vietējam bērnunamam. Kā visi izcili čempioni, viņš cenšas arī popularizēt sporta veidu, kas atnesis viņam pasaules slavu. Viens no Melora jaunievedumiem ir noteikums, ka lielās sacensībās obligāti jāpiedalās baltās biksēs (“labāk var saredzēt asinis”).

Melors ir lepns cilvēks. Pērn viņš dziļā sašutumā pameta profesionālo sportu pēc mēģinājuma tikt tālāk par maģisko sešu stundu atzīmi: seskkājošanā tas būtu tāds pats sasniegums kā leģendārā jūdze četrās minūtēs vieglatlētikā. “Saturējis biksēs” piecas stundas, Melors atklāja, ka gandrīz visi no 2500 skatītājiem jau izklīduši. Tad ieradās strādnieki un, neraugoties uz Melora protestu, ka viņš ir ceļā uz jaunu pasaules rekordu, sāka nojaukt skatuvi.

– Es nemetu plinti krūmos tāpēc, ka būtu par vecu vai nevarētu vairs paciest kodienus, – pēc pasākuma Redžs sacīja reportieriem. – Es vienkārši esmu dziļi vīlies.

Pirms bija nodarīts kāds būtisks kaitējums, viens no seskiem Redža biksēs beidzot izbāza purnu dienasgaismā; tad Redžs izvilka arī otru. Mēs kopā devāmies uz vietējo krodziņu turpat otrā ceļa pusē; visi, izņemot Redžu, mazliet iedzēra, lai nomierinātu nervus. Redžs nelieto alkoholu. Tas kaitē veselībai, viņš saka.

Redžs pastāstīja, ka nesen tomēr pierunāts atgriezties profesionālajās sacensībās un jau nākamajā gadā plānojot uzstādīt sešu – bet varbūt pat astoņu – stundu rekordu.

Krodziņā ap mums salasījās pamatīgas miesas būves jorkšīriešu bariņš. Daži apgalvoja, ka esot nokoduši galvu zvirbuļiem, ciršļiem un pat žurkām, bet neviens nespēja mēroties spēkiem ar Redžu Meloru. Atliek tikai minēt, kādas ciešanas, iespējams, būtu aiztaupītas, ja Argentīnas hunta būtu zinājusi, ka Anglijā sportisti bāž biksēs dzīvniekus, kuri slaveni vienīgi ar saviem satriecoši spēcīgajiem kodieniem un tieksmi iespraukties pašās šaurākajās un tumšākajās atverēs. Varbūt tad ģenerāļi būtu izvēlējušies citu politiku attiecībā uz Folklenda salām.

Taču Redžs Melors atsakās atzīt, ka viņa talants ir īstena varoņa cienīgs nesalaužama lepnuma, drosmes, koncentrēšanās spējas un nesamākslotas elegances sajaukums.

– Nē-e, ko nu tu runā, – karalis teica. – Jāprot tikai paciest, ka tev kož daiktā, un neņemt pierē.

© Donald Katz. The King of the Ferret Leggers.

Deadspin, 2010. gada 3. jūnijā. Raksts pirmo reizi publicēts 1987. gada oktobrī žurnālā Outside

Redakcijas piezīme

Rīgas Laika redakcija ir vienota pamatotā cieņā pret seskkājošanas sporta tradīciju un Redža Melora pārcilvēciskajiem sasniegumiem šajā jomā. Tajā pašā laikā būtu netaisnīgi pret seskiem, ja netiktu norādīts tas, ko noteikti jau zina visi žurnālu lasošie sesku īpašnieki: daļa šajā 1987. gadā publicētajā rakstā pausto apgalvojumu ir novecojuši. Mājas sesks jeb fretka, jeb Mustela putorius furo ir plēsēju kārtas sermuļu dzimtas zīdītājs, sava tuvā radinieka Eiropas seska domesticētā forma. Visticamāk, pirmie seski tikuši pieradināti jau pirms 2500 gadiem. Lai arī fretkas daudzie talanti lielāko daļu šī laika parasti tikuši izmantoti medībās, pēdējās desmitgadēs dzīvnieki iemantojuši popularitāti galvenokārt kā dzīvokļos turēti mājas mīluļi. Nav šaubu, ka indivīdi, ko izmantoja vai turpina izmantot Redžs Melors un viņa cīņubiedri, bija trenēti sportam un līdz ar to – īpaši asinskāri un savam nolūkam piemēroti. Tomēr labi audzināts mājas sesks, tāpat kā suns vai kaķis, var būt ļoti patīkams cilvēka kompanjons, kurš savu nomoda laiku pavada, ziņkārīgi izpētot tuvāko apkārtni, zogot saviem saimniekiem visdažādākos priekšmetus un vācot tos krātuvēs zem mēbelēm, uzbudinājuma brīžos metoties seskiem raksturīgā dejā pašam ar sevi un noguruma brīžos rātni iemiegot cilvēka rokās. Nu jau kādu laiku arī veterinārārstiem vairs nav bail seskiem pieskarties.

Helmuts Caune