Svētais Augustīns un buļļu cīņa

Piedzīvojums. Šis vārds manās ausīs ieguvis nelāgu pieskaņu, to pārāk bieži izmanto, runājot par profesionālu “piedzīvojumu meklētāju” garlaicīgajiem varoņdarbiem, kurus šie cilvēki apraksta grāmatās, ja vien prot rakstīt; ja ne, viņi nolīgst rēgu rakstniekus, kuri bieži vien arī to neprot.

Es tādas grāmatas nelasu, taču valodas par tām atbalsojas, un atbalsojas arī atbalsis. Vismaz grāmatniecības biznesā ir papilnam varoņu, kuri tērē savu laiku, naudu un enerģiju necaurejamos džungļos un tuksnešos, ko var šķērsot tikai visjaudīgākajā automašīnā, tramdot citus dzīvniekus – neapšaubāmi pārākus par viņiem pašiem, piemēram, lauvas un tīģerus – tik ilgi, līdz izdodas tos nobeigt. Citi cenšas iebarot āķus neēdamām zivīm, tādām kā tarpūnas. Vēl citi šķērso okeānu ar plostu, pārtiekot vienīgi no planktona un jūraszālēm. Kāda velna pēc? – es sev vaicāju. Un vienmēr, vienmēr kāds kaut kur rāpjas kalnos un raksta par to grāmatu, ko lasa teju vai miljoniem ļaužu – cilvēki, kuri acīmredzot uzskata, ka, ja reiz nevar nonākt tur paši, tad vismaz jādzird, ko saka tie, kas tur bijuši. Un ne reizi vien esmu dzirdējusi jaunas sievietes atzīstamies: lai gan viņas nejūtot nekādu vēlēšanos precēties, tomēr labprāt dzemdētu bērnu – vienkārši piedzīvojuma dēļ. Tiesa gan, ne pēdējā laikā; tā bija iecienīta poza 20. gados un pašā 30. gadu sākumā. Dažas tiešām tā arī izdarīja, taču nezinu nevienu, kura būtu par to sarakstījusi grāmatu – visu cieņu.

V. B. Jeitss reiz atzīmēja – nevaru atrast vajadzīgo citātu, tāpēc saku to saviem vārdiem –, ka nelaimīgs (neveiksmīgs?) ir tas, kura piedzīvojumi pārsniedz viņa pieredzētspēju; pieredzētspēja manā izpratnē ir aptuveni tas pats, kas spēja apjēgt, kas ar tevi noticis. Varbūt šī tad arī varētu būt atšķirība starp vienkārši piedzīvojumiem un patiesu pieredzi? Proti, piedzīvojums ir kaut kas, pēc kā cilvēks dzenas baudas vai pat savtīga labuma dēļ, kā dodoties meklēt zeltu vai laupīšanas karā uz citu valsti; vai lai sajustos dzīvāks nekā parasti – cerībā, ka tas patiešām notiks. Pieredze savukārt ir tas, kas, paejot ilgākam laikam, ar tevi īstenībā notiek; tā ir patiesība, kas agri vai vēlu tevi beidzot panāk.

Reizēm piedzīvojumi var būt arī aizraujoši, taču tas negadās bieži. Ne tad, ja tu atceries, kas notika patiesībā, – atceries visu. Tie ir pārejoši un, šķiet, ne pie kā īpaši nenoved; par tiem var pastāstīt draugiem, lai viņus mazliet uzjautrinātu. “Reiz, pirms daudziem gadiem,” es dzirdu sevi stāstām, jo tik tiešām esmu to stāstījusi, “es Boulderā, Kolorādo, uzkāpu klintī, turoties tikai ar rokām vien – indiāņu mokasīnos, kailiem stilbiem. Un, kad es jau biju tikusi gandrīz pašā augšā, pēc sešu stundu taustīšanās, meklējot, pie kā pieķerties un kur likt pēdu, un mani jau bija pārņēmusi neatkārtojama laimes sajūta, ka tur augšā es ieraudzīšu kaut ko brīnišķīgu, no alas atskanēja kaut kas sasodīti līdzīgs lāča rēcienam, un es pa galvu pa kaklu metos klumburot lejup.” Tas ir fakts. Es nekad mūžā nebiju kāpusi nevienā kalnā – nebiju pat jutusi ne mazāko vēlēšanos kādā uzkāpt. Bet tā nu gadījās, ka es, visnotaļ pamatotu iemeslu vadīta, biju apmetusies kādā kalnu nogāzes namiņā; laiks bija debešķīgi saulains, kaut arī reizēm vētrains. Un kādu rītu es iznācu no būdas un uzkāpu ļoti pieticīgā klintī – viena pati, nepiemēroti ģērbusies tam gada laikam, kad klaburčūskas met ādu. Un, ja tas radījums alā patiesībā nebija lācis, tad visādā ziņā kāds nedraudzīgs dzīvnieks, kurš rēc uz cilvēkiem, un šis absurdais izlēciens – gandrīz sešas stundas smagākā darba manā mūžā, turoties pie klints tikai ar roku un kāju pirkstiem, – uz nieka deviņām dienām nolika mani gultā ar vainu, ko vietējie sauca par “muskuļu saindēšanos”. Nezinu, ko tieši viņi ar to domāja, bet skaidri atceros, ka gultā varēju pagriezties tikai ar citu palīdzību un arī tad lielās mokās. Un vai es no tā kaut ko mācījos? Domāju, ka ne, jo pēc trim gadiem es Meksikā jau kāpu vulkānā – tajā pašā slavenajā vulkānā ar neizrunājamo vārdu, kurā agri vai vēlu uzkāpj katrs, kurš gadās tā tuvumā. Bet vai tas bija iemesls tajā kāpt arī man? Nē. Es pēc tam vārguļoju nedēļām ilgi. Tas beidzot lika man saprast: es neesmu radīta, lai kaut kur rāptos. Kāpēc es to nesapratu uzreiz? Lūk, šādu lietu aprakstus, manuprāt, vajadzētu likt zem virsraksta “Piedzīvojumi”.

Es uzskatu, ka tas ir diezgan apšaubāms vaļasprieks, taču esmu dzirdējusi, kā cilvēki klāj vaļā dēku stāstus, kas ir tikai pavisam mazliet labāki par manējo: viņu kalni bija augstāki vai jūra – plašāka, vai lācis – lielāks un skaļāks, vai varbūt klints – stāvāka, taču nekam no tā visa nebija nekādas jēgas, ja neskaita pašu faktu, ka tas vispār bija noticis. Ar to nepietiek. Vai nevarētu būt tā, ka pieredze, proti, tas, kas no dienas dienā notiek ar cilvēku, kurš dzīvo, ir jebkas tāds, kas vispār tiek aptverts? Ka tā, bez kādām pretenzijām, ir daļa no tavas augošās un mainīgās dzīves? Ka tā ir tas (lai kas tas būtu), kas notiek tavā prātā, tavā sirdī?

Piedzīvojums gandrīz nekad tāds nešķiet pašā notikuma brīdī – vismaz mēs to neapzīmējam ar šādu vārdu. Piedzīvojums var būt novēlota atskārsme, kaut kas tāds, kas notiek atmiņā un tiek papildināts ar radošiem izpušķojumiem vai pat klajiem meliem – tāpēc to vajadzētu pilnībā apspiest vai arī iet līdz galam un uzbūvēt no tā kārtīgu beletristiku. Man pašai daiļliteratūras rakstīšanas paradums devis iespēju atrast derīgu pielietojumu savai dabiskajai un neārstējamajai tieksmei: es mūždien mēģinu iedabūt kaut kādā formā to bezveidīgo jucekli, ko sauc par mūsu eksistenci šai nolāpītajā pasaulē. Gandrīz pilnīgi vienalga, kādā; svarīgi tikai, lai tā būtu atpazīstami cilvēka roku radīta – vēl viens sīks pierādījums cilvēka iztēles derīgumam un realitātei. Taču pat tad, kad darīšana ar visstriktāko formas rāmi, – kāds sajukums iestāsies, ja tu nespēsi ar stingru roku novilkt skaidru robežu starp to, kas patiešām noticis, un to, ko tu par to pēc tam esi izfantazējis. Varbūt mana dvēsele tomēr tiks glābta, par spīti man pašai, jo laiku pa laikam es paņemu kādu nevadāmu, nesagremojamu faktu un pārvēršu to par daiļliteratūru. Es pavēlu lietām notikt saskaņā ar zināmu loģiku – manu personīgo loģiku, protams –, un viss beidzas tā, kā tam, manuprāt, vajadzētu beigties. Un ne no viena puses neseko nekāda – vai gandrīz nekāda – pretī runāšana. Citādi, ja nebijis šī drošības mehānisma, es laikam gan būtu pati lielākā mele, kāda vien pamanījusies izsprukt no cilpas. (Kad pēdējo reizi kāds pakārts par meliem?) Kas ir patiesība? – es bieži sev vaicāju, un Atbalss atsaucas: kas gan to zina?

Pirms krietna laiciņa kāds grāmatu izdevējs mani lūdza uzrakstīt kaut ko līdzīgu autobiogrāfijai, un es ar lielu prieku ķēros pie darba. Izklausījās ārkārtīgi vienkārši, kad viņš teica: “Vienkārši sāciet un pastāstiet visu, ko atceraties līdz pat šim brīdim.” Tikai kad biju uzrakstījusi kādas simt lappuses, es aptvēru – vai atzinu –, ka esmu iekritusi šaušalīgās lamatās. Pirmkārt, es atceros krietni daudz muļķīgu un garlaicīgu lietu. Bijuši arī posmi, kad mana dzīve atgādinājusi izturības pārbaudi vai samērā noslēpumainu, bet ne sevišķi interesantu un bieži monotonu mēģinājumu izdzīvot ar visprimitīvākajiem līdzekļiem. Ir desmitiem lietu, kas varētu likties amizantas, bet man ne prātā nenāk par tām stāstīt, tā ir tikai mana darīšana. Ir bezgala daudz sīku atgadījumu, kas varētu uz brīdi izklaidēt iecietīgi noskaņotus draugus, taču nodrukāti tie izskatās tieši tik muļķīgi, cik patiesībā arī ir. Un, protams, ir grandiozās, ne ar ko nesajaucamās eksistenciālās krīzes, emocionālās izdegšanas, fiziskā pārguruma periodi, zibeņi, kas satriec lauskās tavas dvēseles ainavu, – un kurš gan pēc pasūtījuma rakstīs par to? Nē, tas paliek slepenam manuskriptam, ko noglabā starp citiem papīriem, un, ja tavs testamenta izpildītājs ir labs draugs, kurš, iespējams, uzaudzis, lasot svētā Augustīna “Atzīšanos”, tad viņš to ar mīlestību uzmanīgi izlasīs un maigi sadedzinās – tevis pašas labā.

Un tomēr es esmu nodomājusi uzrakstīt kaut ko par savu dzīvi, šeit un tagad, tik tālu, cik esmu spējīga to izdarīt, ne drusciņas nepiedzejojot, un es ceru, ka šis teksts būs tikpat bezveidīgs un neparedzams kā pašas dzīves notikumi. Bet vai pamanījāt – esmu jau paguvusi atklāt savu nodarbošanos un, piesaucot svēto Augustīnu, iepinusi nodevīgu pavedienu tieši tur, kur tam būtu īstā vieta, ja šis būtu daiļliteratūras sacerējums, lai gan nemaz nebiju domājusi to darīt līdz brīdim, kurā tas parādījās dzīvē, nevis mākslā. Literatūra ir māksla, kas nodarbojas ar to, ka sakārto cilvēka dzīves notikumus, piešķirot nozīmi, kāda tiem īstenībā nepiemīt vai vismaz ne acīmredzami, vai varbūt nav tāda, kādu tiem vēlas piedēvēt mākslinieks; mēs tik maz ko saprotam no tā, kas patiesībā ar mums notiek katrā atsevišķā dzīves mirklī. Tikai atceroties, salīdzinot, nogaidot, līdz kļūs redzamas sekas, mēs reizēm kā gaismas zibsnī ieraugām, kāda bijusi kāda konkrēta notikuma jēga – ko tas mums mēģinājis pateikt. Un tā nu šīs būs piezīmes par kādu liktenīgu lietu, kas ar mani notika, kad biju jauna un neko daudz nezināju ne par pasauli, ne pati par sevi. Svētā Augustīna “Atzīšanos” es lasīju, kopš vispār pazinu burtus, un man likās, ka esmu tajā izlasījusi katru vārdu, – varbūt tāpēc, ka savas mīļākās rindkopas zināju no galvas. Taču tas bija tāpat kā ar Rablē “Gargantiju un Pantagriēlu”, ko es ar lielu patiku izlasīju, kad man bija divpadsmit; pārlasījusi to vēlreiz, kad man jau bija nedaudz pāri trīsdesmit, es satriekta atklāju, cik daudz biju palaidusi garām pirmajā reizē, un biju neizpratnē, ko gan es šai grāmatā toreiz vispār saskatīju.

Tieši tāpat notika ar Augustīnu un manu pirmo buļļu cīņu. Tagad, kad pēc vairāk nekā 35 gadiem atskatos uz saviem agrīnajiem Meksikas laikiem, mani pārsteidz, ka es, samērā nopietna jauna sieviete, kura ieradusies šajā valstī ar konkrētu mērķi – būt klāt revolūcijā un iedziļināties maiju tempļu mākslā –, varēju sapīties ar gaužām aristokrātisku un stilīgu starptautisku huligānu kompāniju. Protams, man bija arī draugi no revolucionāru un mākslinieku aprindām, un viņi bija tikpat dzīvespriecīgi, bezrūpīgi un trūcīgi kā es pati. Šis otrs pulciņš bija pilnīgi citāds; tur bija franči, spāņi, itāļi, poļi, un viņiem visiem bija tituli un smalki uzvārdi; tur bija pa hercogam, grāfam, marķīzam un baronam, un viņi visi bija iesaistījušies kaut kādos ārišķīgi spožos naudas taisīšanas pasākumos, tādos kā lielu konjaka partiju importēšana vai sporta automašīnu tirgošana politiķiem jaunbagātniekiem. Viņi visi dzēra kā zirgi un spēlēja ātras sporta spēles, tādas kā polo, teniss vai basku pelota. Viņi apgrozījās teātru aizkulisēs, dragāja elegantās mašīnās kā maniaki (bet ļoti prasmīgi maniaki) un nelaida garām nevienu korridu vai boksa maču. Visi bija samērā jauni un izskatīgi, un viņiem pie sāniem bija atbilstošas dāmas, lielākoties importētas, bet visas – franciski runājošas. Šie cilvēki dzinās pēc baudas kā pēc safari medījuma. Viņi metās izpriecās, kur vien varēja un kā vien viņiem labpatika, un šādās nodarbēs nokausēja sevi līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Viņi dzīvoja strauju, skarbu, dārgu un elegantu augstākā stila padibeņu dzīvi, jo gan šīm dāmām, gan kungiem bija katram vēl arī citi draugi – no cilvēkiem, kādus domādams neizdomāsi, kamēr pats nesatiksi.  Un laiku pa laikam bez kādām saistībām vai nopietnām attiecībām arī es turējos kopā ar šo šaubīgo bariņu, un viņu sabiedrība un dzīvesveids man pat ļoti patika. Drūmi grēcinieki man nepatīk, bet jautrie vienmēr valdzinājuši. Viens no šiem tipiem mani iepazīstināja ar Šelliju. Un Šellijs, kuru es iepazinu tikai visnotaļ pavirši un kurš būtībā man tā arī palika svešinieks, pašam to ne mazākajā mērā nenojaušot, sagādāja vienu no svarīgākajām un negaistošākajām pieredzēm manā mūžā.

Viņš bija brits un piederēja pie dzejnieka dzimtas; runāja, ka viņš esot visīstākais Šellija brāļa mazmazdēls. Viņš bija bagāts un stūrgalvīgs, ieradies Meksikā vēl kā trakulīgs jauneklis. Un viņš, protams, bija traks uz zirgiem. Traks, bet ar aukstu prātu: viņš tos audzēja, ar tiem auļoja un tos pārdeva ar patiesa zirgu mīļotāja salto atsvešinātību un nepielūdzamo aprēķinu. Citi to sauc par mīlestību, un varbūt tā arī bija, – bet patikt tie viņam nepatika. “Kas gan zirgā var patikt, ja neskaita tā stiprās puses? Ja zirgam ir kāda vaina, šauj viņu nost vai sūti buļļu cīņu arēnā. Tas ir vienīgais veids, kā šķirnē izskaust trūkumus.”

Reiz, ciemojoties kādā rančo, namatēvs izjādē uzsēdināja mani mugurā ērzelim, kurš nekavējoties iekodās laužņos un kā bulta aizšāvās lejup pa stāvu kalnu taku. Man izdevās noturēties seglos, un es palaidu pavadu vaļīgāk. Pēc kāda laika ērzelis pats pārtrauca skrējienu un apstājās klaja lauka vidū. Šellija acīs es biju izgāzusies kā veca sēta. Kāpēc? Tāpēc, ka šis ērzelis nebija labs zirgs. Man vajadzējis atteikties kāpt tam mugurā. Es sacīju, ka jautājums ir, kā atteikties no zirga, ko tev piedāvā namatēvs. Šellijam likās, ka tas vispār nav nekāds jautājums. “Dāma vienmēr var pieklājīgi aizbildināties un nedarīt neko tādu, ko nevēlas,” viņš man atgādināja. “Man gribētos, kaut tā būtu patiesība,” es atteicu, jo mūsu strīds par buļļu cīņām tolaik jau bija sācies. Taču Šellija nosodījums pret mani, manas rīcības motīviem, manu temperamentu, manām domām un uzvedību savu augstāko punktu sasniedza, kad es, cerībā mainīt sarunas virzienu un pielikt punktu garlaicīgam strīdam, pateicu patiesību: man tobrīd patika, ka zirgs patvaļīgi aizauļoja ar mani seglos. Tas bija aizraujoši; kaut kas tāds var notikt tikai negaidot – to nav iespējams izplānot. Es mēģināju aprakstīt savu pacilātību, tīro prieku, ko sajutu, kad šis pusiejātais, trakais dzīvnieks aiztraucās pa kalnu taku, ko tikai pakava tiesa šķīra no klints vienā pusē un trīssimt metru dziļas aizas – otrā. Viņš pateica vienīgi, ka esot pārsteigts, atklājot tik nepārspējamu frivolitāti personā, kuru līdz tam uzskatījis par līdzsvarotu un saprātīgu meiteni, un es atceros, ka nodomāju: cik pretīgi tēvišķi viņš izklausās, uz mata kā mans īstais tēvs savos aizspriedumainākajos brīžos.

Šellijs bija drukns, muskuļots vīrietis ar sarkanu seju, platiem pleciem un pamatīgu žokli; zem mūžam pietūkušajiem plakstiņiem auksti zibsnīja koši zilas acis. Viņa brūnganie mati bija iesirmi, un es spriedu, ka viņam varētu būt ap piecdesmit – tas man tolaik likās liels vecums. Taču Šellijs minēja, ka viņa sieva meksikāniete pirms kādiem trim gadiem “mirusi jauna” un ka viņa vecākajam dēlam ir tikai vienpadsmit. Visa viņa āriene tik ārkārtīgi atbilda tam tipiskajam angļu zirgmīlim un muižniekam, kurš sastopams franču un amerikāņu romānos, ka, ja šis būtu daiļliteratūras sacerējums, es justos spiesta pilnībā izmainīt tēla ārieni un tādējādi, pūloties izvairīties no viena stereotipa, pakluptu pār otru. Bet tā nu Šellijs tiešām izskatījās, un viņa drēbes bija lieliskas un vienkārši neaprakstāmas; tās nekad neizskatījās jaunas un vispār nekad nekrita acīs – tikai nebija iespējams agri vai vēlu nepamanīt, ka šis cilvēks neapšaubāmi ir vislabāk ģērbtais vīrietis Amerikā, kā Ziemeļu, tā Dienvidu. Ir tāda tipiski britiski neuzkrītoša laba gaume, un Šellijam tā piemita visaugstākajā pakāpē. Viņš nepārprotami piekopa samērā izlaidīgu dzīvesveidu vai vismaz centās, taču pat šajā ziņā bija dzelžains tradicionālists. Mēs neiemīlējāmies – ne tuvu. Starp mums izveidojās uz neiejaukšanās principiem balstīta īpatnēja, visai netipiska un viegli kašķīga draudzība. No viņa puses tā lielā mērā izpaudās kā labi padomi par dažādām pasaulīgām lietām, kam piejaucās kritiskas piezīmes par manu raksturu – raksturu, kurā man nelikās pazīstama neviena īpašība. Un, ja es bezpalīdzīgi izsaucos: “Bet es taču nemaz tāda neesmu!”, viņš parasti atbildēja: “Ja neesi, tad vajadzētu būt!” vai “Esi gan, tikai pati to nezini.”

Šis cilvēks mani aizveda uz manu pirmo buļļu cīņu. Vēlāk paskaidrošu, kāds tam visam sakars ar svēto Augustīnu. Tā bija sezonas pirmā buļļu cīņa. Bija Kovadongas diena, aprīlis – dzidras, karstas, zilas debesis, gara ziediem apkrautu kariešu procesija. Karietēs brauca sievietes, izrotājušās ar saviem smalkākajiem mežģīņu plīvuriem, augstākajām ķemmēm un caurspīdīgākajiem vēdekļiem. Buļļu cīņu es neaprakstīšu. Var pilnīgi droši teikt, ka mūsdienās nav nekāda attaisnojuma nevienam, kurš prot lasīt vai kuram vienkārši ir ausis, nezināt to, kas norisinās buļļu cīņu arēnā. Pateikšu tikai, ka Sančess Mehiass un Rudolfo Gaona todien nogalināja katrs pa bullim, bet pirms toreadoru lielā triumfa gājiena arēnā, apdullinošu kliedzienu un pūtēju orķestra mūzikas sagaidīta, arēnā iejāja Hatija Vestone sava haute école dresūrā apmācītā kastrētā tīrasiņu ērzeļa mugurā.

Viņa bija Šellija elks. “Dieva dēļ, tu paskaties uz to meiteni,” viņš izgrūda aiz satraukuma piesmakušā balsī un pasludināja savā parastajā bezierunu tonī: “Labākā jātniece pasaulē.” Un tas ir tiesa, es līdz šai dienai neesmu redzējusi nevienu, kas būtu labāka.

Tā bija sieviete ar lielisku, krāšņu figūru – koša blondīne ar piemīlīgu, bērnišķīgu seju, ap gadiem četrdesmit, nevainojami noapaļota visos virzienos; viņai bija dāsna, gluda biste (un tas tiešām ir īstais vārds, jo tur nebija nekā daudzskaitlīga – no paduses līdz padusei tikai viens vienīgs lielisks kuplums, kas šķita izstarojam siltumu), teicamas, stingras, apaļas gūžas – un atkal, kāpēc daudzskaitlī? Tā bija bagātīga pēcpuse, gluži kā radīta sēdēšanai sāniskajos dāmu seglos – tikpat viengabalaina un nesaskaldīta kā biste, tikai tās bija vēl vairāk. Hatija valkāja ciešu korseti, un viņas viduklis bija tievs. Jātniecei galvā bija tumši pelēka spāņu jūrnieku cepure ar stingrām malām; tā bija taisni un sekli uzsēdināta uz lielā zeltainā matu mezgla. Viņa bija ģērbusies gaiši pelēkā bolero jaciņā un tumšāk pelēkos jātnieces svārkos – ne gluži spāņu jātnieču kleitā, ne arī vīriešu uzvalkā, bet tas visādā ziņā bija kaut kas pieguļošs, piemērots sportam, formāls un piedienīgs. Tur nu viņa bija – elegantākā sieviete, kādu jebkad esmu redzējusi zirga seglos, tik gracioza un savaldīga savā nevainojamajā priekšnesumā uz sava brīnišķīgā, nepiespiesti dejojošā, mācītā zirga, kas bija tik melns un spožs kā zābaksmērs, tik nevainojami vadīts... Nē, varēja likties, ka tas vispār netiek vadīts, vienkārši dejo un pats izrāda mums savus soļus – tāpat vien, sava prieka pēc.

“Buļļu cīņa pēc viņas liksies gandrīz kā antiklimakss,” maigi noteica Šellijs.

Es negribēju iet uz korridu. Man vispār nebija ne mazākā nodoma jebkad noskatīties kādu buļļu cīņu. Man nepatīk dzīvnieku nogalināšana kā sporta veids. Es esmu gaļēdāja; man garšo visu veidu sarkana sulīga gaļa un visas zivis. Es biju satriekta un patiesi apbēdināta, vasarās laukos redzot, kā nokauj dzīvniekus, lai tos apēstu, taču tas mani neizārstēja no gaļas kāres. Mani senči (cik tālu man kas zināms par ģimenes vēsturi – tikai par kādiem 450 gadiem) vienmēr bijuši no tiem, kuri medī, šauj, ķer zivis; viņu mājokļi bijuši īsti arsenāli, un viņu kundzība pār dzīvnieku valsti – pilnīga un neviena neapstrīdēta. Kad biju jau paaugusies, tēvs sāka izteikt piezīmes par manu kaitinošo mīkstmiesību – bet varbūt es tikai izliekos, ka man ir smalkākas jūtas nekā apkārtējiem? Viņš pat lāgā nezināja spriest, kas būtu nejēdzīgāk. Bet tā varbūt arī esot katra paša darīšana. Tikai no morāles viedokļa, ja es gribot ēst gaļu, man vajagot spēt to dzīvnieku arī nogalināt, citādi iznāk, ka es vēlos pārtikt no citu cilvēku grēkiem. Vismaz viņam esot tāds iespaids, ka es to uzskatu par grēku. Kāpēc gan citādi tā pārdzīvot? Vai varbūt es vienkārši gribu izvairīties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem – nezaudēt pašas tikumību (un viņaprāt tā esot visai apšaubāma) uz citu cilvēku vainas rēķina? Kopumā tēvam tiešām izdevās to padarīt par visai kutelīgu jautājumu, un tā nu es vairākus gadus pēc kārtas, sirdsapziņas dzīta, laiku pa laikam piespiedu sevi nogalināt kādu dzīvnieku vai putnu – ko nu taisījos apēst. Baiļu un neveiklības dēļ es sagādāju gan sev, gan nabaga lopiņiem dažu šausmīgu brīdi, taču, man par lielu kaunu, nekas mani neizdziedēja no apetītes uz gaļu. Jebkādas nežēlības izpausmes mani dziļi aizvaino, un šis riebums ir iedzimts un nav pārvarams ne ar kādiem argumentiem vai pat apvainojumiem, kas tik labi padodas vīrišķīgajiem asins sporta cienītājiem. Viņi par mani nav nekādā sajūsmā – tikpat maz, cik es par viņiem. Tāda nu es esmu – ak, kādas pretrunas, kādi paradoksi! Savulaik man nebija ne mazāko problēmu turēt teļu kā savu mīļdzīvnieku, līdz tas izauga pārāk liels lauku mājas pagalmam un tika aizsūtīts uz ganībām. Lopiņa tālāko likteni varat uzminēt paši. Jā, tas viss ir pretīgi sentimentāli un, vēl ļaunāk, pretrunīgi. Savai aizstāvībai varu teikt tikai vienu: lai ko citu šī pasaule man kādreiz būtu solījusi, nekad – ka dzīve būs vienkārša.

Un tā nu vesela emocionālu iemeslu mudžekļa dēļ man nebija ne mazākā nodoma jebkad apmeklēt kādu korridu. Taču Šellijs tik neatlaidīgi un nejauki izrunājās par manu gļēvulību, kā viņš to skaidri un gaiši nosauca, ka es vienkārši vairs nespēju izturēt šos nepārtrauktos pārmetumus. Daļēji vainojams bija arī viņa dabiskais snobisms: izsmalcinātiem cilvēkiem, kas dzīvē ko redzējuši, šādu jūtu nav. Viņaprāt, tā bija dīvaini provinciāla vai pat kvēkeriska attieksme. “Man senčos ir daži kvēkeri,” es viņam teicu. “Cik tas ir smieklīgi,” viņš sacīja un patiešām tā domāja.

Korridas jautājums tika pastāvīgi izvilkts dienasgaismā un mēdza sabojāt citas situācijas, kas varēja būt burvīgas. Šellijs bija viens no tiem cilvēkiem (un man reizēm šķiet, ka dzīvē pārāk bieži nācies baudīt viņu sabiedrību), kuri vienkārši neprot mest mieru kādai tēmai vai atteikties no kāda viedokļa, ko reiz pasludinājuši. Fiziski nebūdams spējīgs atzīt sakāvi (pat ne tās iespēju) arī tad, kad viņam nebija ne mazāko tiesību cerēt uz uzvaru (kāpēc gan lai viņš vispār sāktu cīņu ar manu atteikšanos iet uz korridu?), Šellijs mēdza sākt strīdus teātra izrādes starpbrīdī, pie pelotas sienas, ielu tirdziņā, pastaigā pa promenādi, restorānā pie kafijas un brendija. Nebija tāda jauka brīža, ko viņš nespētu satriekt druskās ar savu iecienīto gambītu: “Ja tu noskatītos kaut vienu vienīgu cīņu, tad tiktu pāri šīm blēņām.”

Un te nu es biju, buļļu cīņā – ledainām plaukstām un iekšķīgi dreboša; delnas locītavās un atslēgas kaulā es jutu dzelošas tirpas. Un tomēr mans satraukums nebija nemaz tik pārlieku sāpīgs, un savā priekā par Hatijas Vestones priekšnesumu jau biju nomierinājusies un zaudējusi modrību, kad smagie vārti uz aploku atsprāga vaļā un arēnā iebrāzās pirmais bullis. Buļļi bija no Veragvas hercoga rančo, tik milzīgi, drosmīgi un skaisti, kādus es vairs nekad pēc tam neesmu redzējusi. (Šis nav nekāds īsstāsts, tāpēc man nav jāuztur spriedze.) Pirmais bullis bija skaists briesmonis, brutālas drosmes iemiesojums; viņa skaisto melnbalti plankumoto ādu vēl vairāk izcēla ar plandošām zaļām lentītēm rotātais iesms, ko iedūra dzīvniekam plecā, tiklīdz tas bija ieskrējis arēnā. Sīkas asins straumītes uz dzīvnieka ādas iekrāsoja interesantu rakstu – spilgti sarkanu akcentu, kas atdzīvināja padrūmo krāsu gammu, panākot estētiski iespaidīgu efektu.

Bullis pieskrēja pie zirga, kurš ar vienu aizklātu aci gaidīja, ērti nostādīts tieši ceļā viņa ragiem. Pikadors visai nepārliecinoši izlikās, ka pūlas dzīvnieku atvairīt, un bullis ar vienu galvas vēzienu uzšķērda zirgam vēderu. Zirgs bradāja pats pa savām iekšām. Tā notiek vismaz reizi katrā buļļu cīņā. Es nevarēju izlikties, ka neesmu to gaidījusi, taču iztēloties šo ainu patiešām nebiju spējusi. Es atgāzos sēdeklī un aizklāju acis. Šellijs ļoti nesteidzīgi un cik vien iespējams neuzkrītoši saņēma abas manas rokas un turēja tās piespiestas pie maniem ceļiem. Es aizvēru acis un aizgriezu galvu – prom no arēnas, prom no viņa, taču pirms tam vēl paguvu ieraudzīt viņa acīs neviltotas, sāpīgas bažas un gandrīz vai sirsnīgas raizes par mani: Šellijs tiešām bija pārliecināts, ka mani pārdzīvojumi liecina par kādu nopietnu rakstura trūkumu vai vismaz nepiedienīgu, necienīgu vājumu, ko viņš manī bija apņēmies izskaust. Diemžēl viņš nevarēja mani nošaut vai izdzīt arēnā pie buļļa; nācās to risināt tā, kā pieņemts cilvēku pasaulē, un to Šellijs darīja, kā nu mācēja. Viņa balss bija piesmakusi un nikna: “Neuzdrošinies te atnākt un tad šādi izrīkoties! Tev ir jātiek ar to galā!”

Šellija dusmas, bez šaubām, daļēji bija arī kauns par to, ka viņu te redz kopā ar meiteni, kura taisa tādus trikus. Bet šajā brīdī viņam, protams, bija taisnība. Viņš tikai nebija rīkojies pareizi, pielaužot mani ar saviem nemitīgajiem pārmetumiem, un es biju rīkojusies pilnīgi aplami, ļaujot sevi pierunāt. Vismaz tā es tobrīd domāju. “Tev jātiek ar to galā!” Šajā brīdī viņam bija taisnība, un es atvēru acis un tiku ar to galā – kaut arī tikai pēc daudziem, daudziem gadiem.

Meksikā pavadīto gadu laikā es noskatījos kādas simt buļļu cīņas, visas – Mehiko, visas – ar labākajiem buļļiem no Spānijas un izcilākajiem matadoriem, bet ne ar Šelliju, nekad vairs kopā ar Šelliju, jo pēc tās dienas mēs kopā vairs nejutāmies brīvi. Mūsu savādā, nesaderīgā draudzība pamazām izčākstēja, un neviens no mums nemēģināja to kaut kādā veidā atdzīvināt. Mūs šķīra asinis un vainas apziņa; mums bija kopīgs ļauns noslēpums – pretīgs atklājums. Viņam bija pretīgs tas, ko viņš bija manī atklājis, un man bija pretīgs tas, ko viņš manī bija atklājis man pašai, un mūsu riebumam bija pilnīgi pretēji cēloņi. Taču tur vairs neko nevarēja ne pateikt, ne izdarīt, un mēs pārstājām tikties.

Es sāku iet uz buļļu cīņām ar saviem meksikāņu un indiāņu draugiem. Mēs kopā sēdējām kafejnīcās, kurās iegriezās matadori, un ne reizi vien divos naktī kopā ar lielu pūli devāmies skatīties, kā pilsētā ieved buļļus. Es apmeklēju arēnas aploku, kur dzīvniekus pirms korridas varēja apskatīt. Protams, es vienmēr biju kopā ar kaismīgiem buļļu cīņu dievinātājiem, kuriem bija īpašs žargons un manierība un kuri ar nicinājumu izturējās pret visiem, kas nepiederēja pie viņu maģiskā un izredzētā kulta. Šo cilvēku vidū bija tādi, kurus es vārda tiešā nozīmē ne reizi nedzirdēju runājam par kaut ko citu, un es noklausījos visu (galu galā arī šī tēma, tāpat kā jebkura cita, nav neizsmeļama), ko iespējams pateikt, mīlot un cildinot buļļu cīņas. Bet tas var kļūt arī apnicīgi. Un es jau patiesībā nemaz nedzīvoju tajā pasaulē, kas ir tik šaura un tik sekla, tik nežēlīga un tik nedomājoša. Es tur biju tikai viešņa. Pašā faktā, ka es tur vispār atrados, bija kaut kas dziļi un nelabojami nepareizs, kaut kas pilnīgā nesaskaņā ar visu manu dzīvi – ja neskaita, lūk, ko (un te slēpās tie meli, ko man beidzot tomēr nācās sevī atmaskot): es mīlēju šo izrādi – buļļu cīņas; es no tām apskurbu, es nonācu dīvainā, mežonīgā sapnī, no kura negribēju pamosties. Tagad buļļu cīņu arēna mani vilināja tikpat neatvairāmi kā savulaik hipodromi un polo laukumi. Tikai tajā bija nāve, un tieši nāvi es tajā mīlēju. Man bija šausmīgs kauns par šo ļaunumu, kas manī mājo, un biju pārliecināta, ka tas mājo tikai manī – ka neviens cits nav tik dziļi iegrimis nežēlībā kā es. Es no sirds ticēju, ka visi šie buļļu cīņu lietpratēji paši nesaprot, ko dara, – bet es saprotu, un es zinu, ka tas nav pareizi, jo reiz esmu zinājusi, ka tas nav pareizi. Tā nu te iejaucās arī gara lepnība, kas paveica savu nāvējošo darbu. Kā lai es tieku galā ar nepielūdzamo faktu, ka savā sirdī esmu tāda pati slepkava kā ikviens, kas nogalina, un kāds dziļi apslēpts manas dvēseles stūrītis tam visam piekrīt – ne tikai labprātīgi, bet ar sajūsmu? Es vēl aizvien spītīgi turējos pie glaimojošās pārliecības, ka esmu unikāls gadījums – ka es, humāna un civilizēta būtne, kas vairās no asinsizliešanas, iespējams, esmu tāds kā kritušais eņģelis. Bet tik un tā – ko es tur meklēju? Un kāpēc es slepeni sāku neieredzēt Šelliju, it kā viņš būtu man smagi nodarījis pāri, lai gan patiesībā šis cilvēks bija izdarījis man šaušalīgu un bīstamu pakalpojumu, palīdzot pašai sevi atmaskot?

Visu šo laiku es lasīju Augustīnu, un, tāpat kā Šellijs palīdzēja man sevi atmaskot, Augustīns palīdzēja man sevi no jauna atrast. Es pirmo reizi izlasīju viņa stāstu par kādu draugu, jaunu vīrieti no provinces, kurš ieradies Romā un sapinies ar to pašu gudro un augstdzimušo jauno huligānu kompāniju, ar ko tolaik turējās kopā arī pats Augustīns. Un šis jaunais cilvēks, arī no aristokrātiskas ģimenes, taču stingri audzināts, atteicies ar šo bariņu doties uz gladiatoru cīņām; viņš pret tām iebildis tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šī izprieca esot nežēlīga un noziedzīga. Draugi, gluži dabiski, izsmējuši šādu nestilīgu jūtelību; viņi jaunekli slepus mēģinājuši pierunāt un atklāti par viņu ņirgājušies, un, protams, pēc kāda laika viena viņa dvēseles daļa beidzot piekāpusies – taču tikai līdz zināmai robežai. Viņš iešot draugiem līdzi, jaunais cilvēks teicis, bet pašas cīņas neskatīšoties. Un viņš tiešām arī nav skatījies – līdz pirmā gladiatora noslaktēšanai, kad pūļa aurošana uzrāvusi viņu kājās un likusi atvērt acis. Un no tā laika jauneklis bijis tikpat asinskārs kā visi pārējie.

Kā – nu protams! Varbūt tas ir ierakstīts cilvēka dabā – varbūt tā var gadīties ar jebkuru! Es ilgojos atbrīvoties no savas unikalitātes, būt vienādi grēcīga ar vismaz vēl kādu citu. Viena es nespēju panest savas vainas nastu, un lūk, te ir šis students no Romas, no 4. gadsimta – cilvēks, kuru, man likās, es jau labi pazīstu vaigā; kāds, kurš bijis tik vājš, ka ļāvis, lai viņu ievelk piedzīvojumā, bet tik stiprs, ka spējis to pārvērst par pieredzi. Lai kā mēs abi centāmies sevi mānīt, mūsu rīcībai bija visas klasiskās piedzīvojuma pazīmes: vardarbīgi motīvi, notikumi, kas norisinās milzu ātrumā, neatslābstošā intensitātē un spēcīgu stimulu uzkurināti, un tīša dzīšanās pēc asām izjūtām. Es saku – tīša, jo mani, galu galā, nenolaupīja un nepiespieda uz turieni iet, tāpat kā svētā Augustīna jauno draugu. Mūs abus uz priekšu dzina pašu vājuma spēks. Kad pienāca brīdis nogalināt brīnišķīgo melnbalto bulli, es, kurai šī dzīvnieka bija žēl, kad tas pirmoreiz parādījās arēnā, stāvēju izstiepusies uz pirkstgaliem, lai visu varētu redzēt, kaut arī no satraukuma biju gandrīz pusakla, iekliedzos, kad pūlis noaurojās, un noskūpstīju Šelliju uz vaiga, kad viņš purināja mani aiz elkoņa un kā cilvēks, kura taisnība beidzot pierādīta, sauca: “Vai es tev neteicu? Vai es neteicu?”

© Katherine Anne Porter Literary Trust

Tulkojusi Sabīne Ozola