Septiņreiz dienā es slavēju Tevi

Agrā stunda

Baznīcas zvans mani uzrauj no trausla pusmiega, kurā biju ieslīdzis, šķiet, tikai pirms pusstundas. Tas pamodina arī trīs suņus, kas dzīvojas tepat aiz klostera mūriem un kuru gaudošana dzidrajā rīta gaisā droši vien atbalsojas apkārtējos kalnos kilometriem tālu. Pulkstenī varu neskatīties - es zinu, ka tas rāda bez piecpadsmit minūtēm seši un ka zvans aicina mūkus uz agrās stundas lūgšanu klostera baznīcā. Ir ceturtdiena, un kopš pirmdienas, kad ierados Santo Domingo de Silosas klosterī, šī īsā stunda pirms celšanās ir bijusi vienīgā diennakts daļa, ko manas smadzenes spējušas atvēlēt miegam. Tas gan nenozīmē, ka es būtu mēģinājis atdarināt agrīnos tuksneša mūkus un vientuļniekus, kuri uzskatīja, ka katra miegam atvēlēta stunda ir laiks, kas atņemts lūgšanām, un kuri praktizēja gulēšanu sēdus, tupus vai stāvus, ar muguru atspiedušies pret sienu, vai, kā abba Besarions - stāvot ērkšķu krūmā. Mana bezmiega cēlonis visticamāk ir neierasti mīkstais matracis un karstums, kas atlaižas tikai uz rīta pusi.

Lai no manas “celles”, kas atrodas līdzās citām abatijas viesu istabām klostera ēkas rietumu spārnā, tiktu līdz baznīcai, ir jāatslēdz četras durvis. Laukā vēl tumsa; klostera gaiteņus izgaismo vien pa retai dežūrspuldzei un pie dažām durvīm nākas krietni noņemties, lai atrastu slēdzeni un dabūtu tajā iekšā atslēgu. Kad beidzot nokļūstu baznīcā, mūki jau ir savās vietās korī, goddevīgi noliekušies uz priekšu, cik nu kuram vecums un ķermeņa vingrums to ļauj. Šī poza, kurā mūki sastingst uz nepilnu pusminūti, ievada katru no septiņām stundu liturģijām. Varbūt šis pusminūtes garums ir saistīts ar kādu īpašu lūgšanu, bet varbūt tas ir vienkārši “pieklājīgas audzināšanas” žests - pirms sāc piesaukt Kungu, zemojies viņa priekšā. Tā ir labi un tā piederas, jo īpaši klostera brāļiem, kuru ciltstēvs svētais Nursijas Benedikts (480-543) savā mūkiem rakstītajā regulā pazemību pielīdzina kāpnēm, pa kurām dvēsele var uzkāpt debesīs, bet “pazemības pirmā pakāpe ir tā, ka cilvēks vienmēr tur Dieva bijību (timorem Dei) savu acu priekšā un nekad to neaizmirst”.

“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus!” Nez, cik simtu vai tūkstošu reižu klostera dievnama sienas ir dzirdējušas mūkus izrunājam ķēniņa Dāvida saucienu, kura vienīgie klausītāji šajā agrīnajā augusta rītā esmu es un kāds gadus septiņdesmit vecs, stalts kungs no Granādas; viņš šajā klosterī viesojas jau desmito vasaru pēc kārtas. Un jā, protams, arī svētais Silosas Dominiks, klostera dibinātājs, kura pīšļi atdusas greznā sudraba urnā tepat baznīcas sānu kapelā.

Kad 1040. gadā Dominiks, toreiz Sanmiljana de la Kogoljas klostera priors, krita Navarras karaļa Garsijas nežēlastībā par to, ka bija atteicies nodot klostera sakrālos priekšmetus un vērtslietas kroņa paputējušās kases rīcībā, Kastīlijas karalis Fernando I viņam piedāvāja savu protekciju un ar Burgosas bīskapa svētību iecēla par Sansebastjana de Silosas klostera abatu. Šis 7. gadsimtā dibinātais klosteris kādreiz bija baudījis ietekmi un slavu, bet pēdējos laikos to bija piemeklējis bēdīgs liktenis. Runājot karaļa vārdiem (brīvā tulkojumā), “klostera iemītnieku grēki un nolaidība to ir noveduši līdz pilnīgam kliņķim”. Šī bēdīgā stāvokļa izraisītājas, jāatzīst, bija Alandalūsas mauru karapūļu postošās ekspedīcijas Spānijas kristīgajos ziemeļos, kas atkārtojās līdz pat 11. gadsimta sākumam.

Kordovas kareivīgais vezīrs Almansūrs, piemēram, 997. gadā izlaupīja Santjago de Kompostelu, aizvedot sev līdzi 40 000 kristiešu gūstekņu, kuriem, kā stāsta, licis visu garo ceļu līdz Kordovai nest uz pleciem Sv. Jēkaba katedrāles zvanus. Viens no mauru sirotāju pastāvīgajiem mērķiem, protams, bija klosteri - viegls darbiņš, toties bagātīgs laupījums. Kad 953. gadā viņi tepat netālu bija izlaupījuši Sanpedro de Kardenjas klosteri, pie reizes apkaujot visus divsimt benediktiešu mūkus, viņu zobens nebija gājis secen arī Silosai. Dominiks 1041. gada janvārī ieradās Silosā un atrada tur pussagruvušas ēkas un visai pašķīdušu un demoralizētu mūku kopienu. Par turpmāko mēs varam spriest no hagiogrāfu rakstītā un tā, kas no Dominika paveiktā Silosā saglabājies vēl šodien. “Un tad, pārņēmis klostera vadību savās rokās,” raksta mūks Grimaldo (11. gs.), “svētītais vīrs rūpīgi un vērīgi, ar bažu pilnu sirdi ņēmās lūkot, kā atjaunot kādreizējo spožumu un godību viņam uzticētajā Dieva namā, kurā klostera dzīve bija tikpat kā izdzisusi, un kā no jauna sapulcināt tajā lielu kopienu, kas dienu un nakti dotu Dievam piederīgo godu un pildītu reliģiskās dzīves nolikumus, kā to paredz Regula. Šis darbs, viņaprāt, bija tā vērts, lai lūgtu palīdzību Dievam. Un, tā kā viņa ticība bija liela, viņš savās ilgās netika pievilts, un viss, ko viņš lūdza, tika pienācīgā kārtā piepildīts.”

Dominiks nomira 1073. gadā, atstājot aiz sevis Klinī reformas garā [1. Klosteru dzīves atjaunošanas reforma, ko aizsāka Klinī abatija Francijā (dib. 910. gadā) un kas bija galvenokārt vērsta uz klosteru neatkarības no laicīgās varas nostiprināšanu.] atjaunotu benediktiešu klostera dzīvi, līdz pusei uzceltu romānikas stila baznīcu, kapitulzāli un iesāktu krusteju ap klostera iekšējo pagalmu. Krustejā mēs vēl atgriezīsimies, bet baznīcu, kuras celtniecību pabeidza Dominika pēctecis abats Fortunio, piemeklēja otrs lielākais ļaunums, kas noticis ar Spānijas viduslaiku arhitektūru pēc mauru sirojumiem, - Apgaismības laika gars ar tam piemītošo nicinājumu pret visu, kas saistīts ar “tumšajiem viduslaikiem”. Kad 18. gadsimta vidū vecā baznīca bija kļuvusi par šauru klostera un tam blakus izaugušā ciemata vajadzībām, arhitektam Venturam Rodrigesam tika pasūtīts veikt tās pārbūvi. Droši vien pārliecināts, ka pakalpo Dievam un cilvēkiem, Rodrigess bez kādiem sirdēstiem nojauca Dominika celto dievnamu un tā vietā uzcēla neoklasicisma stila baznīcu, kas stāv joprojām. Tikai naudas trūkums pārbūves darbu turpināšanai un veco mūku protesti paglāba no līdzīga likteņa krusteju.

Arī 19. gadsimts Santo Domingo de Silosas klosterim (tas tika pārdēvēts šajā vārdā 12. gadsimtā) nebija labvēlīgāks. Vēsture (šajā gadījumā - Navarras karaļa centieni pievākt klosteru īpašumus) atkārtojās 1835. gadā, kad toreizējais Spānijas premjers Mendisabals, pūloties glābt valsti no ekonomiskās krīzes, izdeva rīkojumu par baznīcām un klosteriem piederošo zemju un mantas ekspropriāciju. Klosteriem tas nozīmēja nāves spriedumu. Mūki izklīda kur kurais. Kad 1850. gada ziemā lēdija Luīsa Tenisone kopā ar vīru pulkvedi Tenisonu savos klejojumos pa Spāniju nonāca Silosā, viņi tajā atrada tikai klostera pēdējo abatu, kas pēc ekspropriācijas bija norīkots vietējās draudzes priestera amatā. Bet arī tad katru rītu pulksten sešos viņš mazajā kapelā aiz krustejas turpināja noturēt agrās stundas liturģiju. “Esmu piedalījusies daudzās pompozās un krāšņās ceremonijās”, lēdija rakstīja savās ceļojuma piezīmēs, “taču nekad man vēl nebija nācies būt klāt tik iespaidīgā notikumā kā šis klusais rīta dievkalpojums, ko noturēja pēdējais pārstāvis garajā abatu rindā, kas bija pārvaldījuši Silosu vairāk nekā tūkstoš gadu bez pārtraukuma. Kapelā jautās tāds svinīgums, tāds miers, ka tas manī izraisīja patiesu reliģisku pārdzīvojumu.” Ko tur slēpt - reliģisks pārdzīvojums ir viena no lietām, ko arī es biju cerējis piedzīvot, braucot uz Silosu. Taču, klausoties mūku monotonajā rečitēšanā, prāts klejo, kur tam tīk, un acis miegaini slīd pār baznīcas kailajām sienām.Pirms laudēm

Pēc dievkalpojuma atgriežos istabiņā. Saule vēl nav uzlēkusi, bet tumsa jau sāk bālēt. Saliekamajā gultā pie durvīm guļ mans vienpadsmit gadus vecais dēls Kristaps, kura vārdu spāņi neparko nespēj iegaumēt, tāpēc vietējiem viņš ir Kristofers. Istabiņa ir tieši tāda, kādu varētu vēlēties ikviens, kas, kā teikts abatijas mājaslapā, “meklē klusumu, laiku garīgām pārdomām, iekšējo dzīvi un mieru”. Tā ir pietiekami liela (četri reiz pieci metri), un visu tās askētisko interjeru veido gulta, rakstāmgalds, krēsls un krucifikss pie sienas. Mūku celles droši vien izskatās līdzīgi, bet tajās, izņemot abatu, nevienam nav ļauts ieskatīties. Uz galda stāv Bībele, klostera iekšējās kārtības noteikumi (viens no punktiem skan: “Dienā runājiet mērenā skaļumā, vairoties radīt iespaidu, ka atrodaties bārā vai kādā tamlīdzīgā vietā”) un sv. Benedikta regulas izdevums mīkstos vākos.

Stundu, kas palikusi līdz laudēm (tās sākas 7.30), mūki veltī dievišķajai lasīšanai (lectio divina), un arī es atšķiru ordeņa dibinātāja regulu - šo, kā mēdz uzsvērt vēsturnieki, vienu no Rietumu civilizācijas pamatdokumentiem. Te gan jāpiebilst, ka, strikti runājot, tāda veidojuma kā benediktiešu ordenis nemaz nav. Katrs benediktiešu klosteris ir neatkarīgs; ievērojot brīvprātības principu, tie ir apvienojušies kongregācijās, kuras savukārt veido benediktiešu konfederāciju. Santo Domingo de Silosa, piemēram, pieder pie Solemas (Solesmes, Francija) kongregācijas, jo tieši Solemas klostera mūki bija tie, kas 1880. gadā izvēlējās Silosu kā trimdas vietu, kur patverties pēc Francijas valdības lēmuma izraidīt mūkus no valsts [2. Mūku periodiska izraidīšana no Francijas bija parasta lieta jau kopš Franču revolūcijas laikiem; cik zināms, pēc 1880. gada Solemas mūkus izraidīja vēl vismaz divas reizes - pēdējo, šķiet, 20. gs. 20. gados.], un pēc 45 gadu pārtraukuma atjaunoja tajā klostera dzīvi.

Mūku kustība ienāca Rietumeiropā no Ēģiptes, un vismaz sākotnēji tās galvenie pārstāvji bija anahorēti (vientuļnieki). Arī Benedikts, nolēmis pamest pasauli un kļūt par mūku, kā pašsaprotamu izvēlējās vientuļnieka dzīvi kādā Subiako kalnu alā. Tiesa, paralēli pastāvēja arī mūku kopienas, bet gandrīz katra no tām dzīvoja saskaņā ar savu regulu, kurām bieži vien bija vienlīdz attāls sakars gan ar kristīgās askēzes ideāliem, gan ar laicīgo morāli. Gregors Lielais savos “Dialogos” stāsta, ka netālu no Benedikta alas atradies klosteris. Kādu dienu pie viņa atnākuši mūki un lūguši uzņemties klostera vadību nesen mirušā abata vietā.

Zinādams mūku vaļīgo dzīvesveidu, Benedikts ilgi atrunājies, bet beigās tomēr piekritis, brīdinot mūkus, ka būs ļoti stingrs. Mūki bijuši ar mieru, bet drīz vien to sākuši nožēlot. Redzēdami, ka “zem viņa vadības tiem netiek atļauts darīt neko aizliegtu”, viņi mēģināja Benediktu noindēt. Taču, kad Benedikts svētījis krūzi ar saindēto vīnu, tā saplīsusi gabalos - “it kā krusta zīmes vietā tai būtu trāpījis akmens”, piebilst Gregors Lielais. Pēc šī notikuma Benedikts uz laiku atgriezās savā vientuļnieka alā, bet 527. gadā Montekasino kalna virsotnē netālu no Romas nojauca Apollona templi un tā vietā uzcēla klosteri, kas pastāv joprojām.

Maz ticams, ka Benedikts savu regulu būtu rakstījis kā universālu dokumentu, kas piemērojams visām Rietumbaznīcas mūku kopienām. Visticamāk, viņš kā Montekasino abats to sarakstīja savas abatijas un tai pakļauto klosteru mūkiem. Taču šī regula izmainīja klosteru dzīvi visā Rietumeiropā, un vēl šodien uz to balstās ikviena benediktiešu (un arī cisterciešu) mūku kopiena pasaulē. Tā kā regula pieļauj ievērojamu elastīgumu attiecībā uz daudzu priekšrakstu ievērošanu, katra benediktiešu kongregācija to ir papildinājusi ar saviem noteikumiem un statūtiem (declarationes et constitutiones). Solemas kongregācijai piederošie klosteri pašlaik vadās pēc 1986. gadā apstiprinātajiem noteikumiem, kas ievieš izmaiņas vai papildina trīsdesmit sešas no sv. Benedikta regulas septiņdesmit trim nodaļām. Sekojot regulas garam, arī šie noteikumi pieļauj lielu elastīgumu, atstājot daudzas praktiskās nianses katra abata ziņā.

Piemēram, sv. Benedikta regulas 53. nodaļa par ciemiņu uzņemšanu nosaka, ka “katrs viesis, kas ierodas klosterī, tiks uzņemts kā Kristus, jo viņš ir teicis: “Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. (..) Abats ciemiņiem aplaistīs rokas ar ūdeni, un kā abats, tā visa mūku kopiena mazgās ciemiņiem kājas”. Solemas noteikumi precizē: “Izņemot gadījumus, ja abats ir noteicis citādi, ciemiņi ēdīs kopā ar brāļiem refektorijā. Saskaņā ar mūsu ieražu (kas var tikt atmesta tur, kur tas šķiet lieki), abats mazgās rokas ciemiņiem, vismaz pirmajā reizē, kad tie ienāk refektorijā.”

Man par vilšanos Silosas klostera abats acīmredzot bija noteicis citādi - nebija ne roku, ne kāju mazgāšanas, ne sēdēšanas pie galda blakus abatam, jo nebija jau arī ēšanas kopā ar mūkiem refektorijā. Mūsu uzņemšana klosterī daudz neatšķīrās no uzņemšanas jebkurā daudzmaz pieklājīgā viesu namā. Droši vien tas arī ir saprātīgi, ņemot vērā, ka vasarās klostera viesnīcā pastāvīgi apgrozās ap 15­20 viesu (to ciemošanās laiks ir ierobežots no trim līdz astoņām dienām), kas pa lielākai daļai nav ne svētceļnieki, ne ordeņa brāļi, bet tādi paši laji kā es. Klostera abats tēvs Klemente atklāj, ka Silosā mēdzot viesoties arī šīs pasaules varenie - premjerministri, politiķi, multimiljonāri (mūks Hosē man pačukst, ka pāris reizes te bijis arī Krievijas vēstnieks) “taču mums viņi visi ir brāļi Kristū”. Šī cilvēku nešķirošana pēc sociālā statusa, ranga vai dienesta pakāpes arī ir Benedikta mantojums: “Uzņemot ciemiņus, īpašu uzmanību izrādiet nabagiem un svētceļniekiem (..); bijība (terror), ko iedveš bagātie, jau pati par sevi ir tiem cieņas apliecinājums” (BR, 58).

Šīs mūkiem rakstītās normas avots acīmredzami ir Kristus vārdi no Mateja evaņģēlija (25:45): “Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši.” Lasot sv Benedikta regulu, kļūst skaidrs, ka tā nav nekas cits kā “praktisks ceļvedis” svētdzīvei saskaņā ar evaņģēliju. Atšķirībā no, piemēram, sv Augustīna regulas, tajā nav neviena citāta ne no grieķu, ne romiešu avotiem. Šī vita evangelica balstās uz ticību un labiem darbiem, tā prasa pilnīgu paklausību (“atteikties no sevis paša, lai sekotu Kristum”), noturīgumu (“lai, paliekot Viņa mācībā līdz nāvei, mēs ar izturību piedalītos Kristus ciešanās”), baušļu turēšanu, nabadzību un šķīstību. To visu es, liekas, saprotu. Bet kāds ir šīs dzīves galējais mērķis? “Lai mūs atrastu par cienīgiem skatīt debesu valstībā Viņu, kas mūs aicinājis.” Lūk, to es vairs nesaprotu.

Bet atkal ieskanas zvans, iegaudojas suņi, un ir laiks steigties uz laudēm.

Trešā stunda

Vispār jau es daudz ko nesaprotu, tādēļ pēc brokastīm nolemju neiet uz misi, kas sākas pulksten deviņos un ir apvienota ar trešās stundas liturģiju. Man patīk būt baznīcā, bet Euharistijas rituāls manī allaž izraisa nospiestību un smagumu, līdzīgi kā bēres. Atšķirība tikai tāda, ka es nesaprotu nedz to, kas Euharistijā īsti notiek, nedz tā metafizisko jēgu, un man maz ko palīdz tas, ka tikai teologi to saprot (ja saprot). Ierindas kristieši transsubstantācijas doktrīnu vienkārši pieņem kā ticības noslēpumu. Es atceros savu pirmo iešanu pie dievgalda kristību dienā. Tas bija 1987. gadā; oficiālā attieksme pret baznīcu vēl bija stipri sovjetiska. Es tolaik strādāju kādā Rīgas skolā, un skolas mācību daļas vadītāja lika man saprast, ka ar šādu “ideoloģiju” man būtu labāk domāt par citu darbavietu. Lai nu kā, savām kristībām un pirmajam dievgaldam es gatavojos nopietni, klusībā gaidīdams, ka šajā brīdī notiks kaut kas, ko sajūtu vai apziņas līmenī es varēšu fiksēt kā transcendences pieskārienu vai ko tamlīdzīgu - kaut kas, kam es varēšu piešķirt nozīmīgumu. Nekas tāds, protams, nenotika ne pirmajā, ne otrajā, ne desmitajā reizē, līdz, manam sākotnējam dedzīgumam atslābstot, es sāku iegriezties baznīcā arvien retāk. Visai parasts stāsts.

Tas gan nenozīmē, ka es būtu kļuvis par ateistu. Pasaule bez Radītāja man liekas loģiski neiespējama, un kā Dieva eksistences pierādījums mani pilnībā apmierina arguments, ko lietoja dižais šveiciešu matemātiķis Leonards Eilers strīdā ar franču filozofu, ateistu Denī Didro Krievijas ķeizarienes Katrīnas galmā:

“Mesjē, (a + bⁿ) / n = X, tātad Dievs eksistē; atbildiet!”

Didro, kurš bija daudzkārt spoži atspēkojis gudrus filozofu argumentus par labu Dieva eksistencei, bet kuram nebija lielas jēgas no matemātikas, bija spiests apklust.

Bet vai Dievs ir tāds, kādu to apraksta Bībele, un vai Vecās derības un Jaunās derības Dievs ir viens un tas pats mūžīgais, labais Dievs? Manas ticības pirmais klupšanas akmens bija Vecā derība. Man likās (un joprojām liekas) neiespējami saprast, kā žēlastības Dievs, par kuru dzied ķēniņš Dāvids, ir savienojams ar atriebības Dievu, kas parādās citās grāmatās (ja vien mēs neiztēlojamies Dievu kā visvarenu, bargu patriarhu kaut kur mākoņos). Līdzīgas grūtības, izrādās, ir arī Kristapam. Kamēr es lasu Benedikta regulu, viņš jau otro reizi pārlasa abas Samuēla grāmatas. Pēkšņi viņš paceļ acis no Bībeles un prasa:

-   Tēti, vai taisnība, ka tas, kas nenes upurus Dievam, ir jānomētā ar akmeņiem?

-   Nē... Tu kaut ko tādu lasīji Bībelē?

-   Nu nē, nelasīju... Es tikai pieļauju, ka tā tas varētu būt.

Vismaz vienu Vecās derības stīgu puika ir uztvēris precīzi. Ceru, ka viņš nebūs uzdūries 3. Mozus grāmatas 26. nodaļai, kur Kungs brīdina, kādos veidos sodīs Israēla bērnus, ja tie nepildīs viņa likumus (tostarp, nenesīs dedzināmo upuri). Nomētāšana ar akmeņiem salīdzinoši tāds nieks vien ir.

Bet arī ar Dāvida dziesmām nav tik vienkārši. Aizvakar, piemēram, vesperēs mūki dziedāja 75., 140. un 145. psalmu. 140. psalms ir viena no tām dziesmām, kurās Dāvids vēršas pie Dieva pēc palīdzības pret saviem ienaidniekiem, proti, bezdievjiem. Pie reizes viņš neaizmirst arī Visuvarenajam atgādināt, kāds, viņaprāt, būtu labākais šīs problēmas risinājums: “Lai krīt uz viņiem kvēlojošas ogles. Lai Viņš met viņus ugunī, ūdens plūdos, ka viņi vairs neceļas!” Komplētā savukārt tika dziedāts 139. psalms - brīnišķīga slavas dziesma Dievam, kuras vidū pēkšņi atduramies pret šādu rindu: “Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak, Dievs!” Līdzīgu vietu psalmos nav mazums. Visi zina, kā sākas 137. psalms: “Pie Bābeles upēm - tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu,” bet ne visi atceras, kā tas beidzas: “Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm!”

Man gribētos zināt, ko mūki paši saka par šiem psalmiem. Ir taču jābūt kaut kādam teoloģiskam, filoloģiskam vai alegoriskam skaidrojumam, kas ļauj viņiem izdziedāt šos Dāvida lāstus tādā pašā “dieva mierā” kā viņa pateicības un slavas vārdus. Taču to uzzināt diez vai man izdosies, jo to neparedz Solemas kongregācijas noteikumi attiecībā uz mūku saskarsmi ar viesiem: “Neviens mūks nedrīkst sarunāties ar klostera ciemiņiem bez abata atļaujas.” Un kāpēc lai abats dotu atļauju sarunāties ar ciemiņu, kurš pat nepiedalās Euharistijas svinēšanā?Pirms sestās stundas

Laiks no trešās līdz sestajai liturģiskajai stundai (no 10.00 līdz 13.45) mūku reglamentētajā dienas kārtībā ir atvēlēts darbam. Ora et labora (lūdz Dievu un strādā) - tāda ir benediktiešu devīze. Lūgšanas un liturģisko stundu kalpojumi, protams, ir katra mūka galvenā “misija”, un ne velti sv. Benedikts savā regulā to sauc par Opus Dei (Dieva darbs). Taču bēdīgā pieredze ar Subiako kalna dīkdienīgajiem mūkiem Benediktu, šķiet, pārliecināja, ka brāļiem ir nepieciešams arī opus manuum (roku darbs), jo “laiskums ir dvēseles ienaidnieks” (BR, 48).

Pa savas istabas logu es redzu, kā pusdienas karstajā saulē klostera dārzā sparīgi līkņājas brālis Bernardo [3. Respektējot mūku vēlmi saglabāt anonimitāti, visi personu vārdi ir izdomāti.] ar lielu salmu cepuri galvā, aprūpēdams biešu, pupiņu, lapu salātu, gurķu dobes un tomātu stādus. Var redzēt, ka viņš savu darbu prot, un nav arī brīnums - mūka kārtā viņš vada jau vairāk nekā piecdesmit gadus. Tepat klostera priekšpagalmā, kur debesīs slejas milzīga simtgadīga sekvoja, allaž smaidīgais brālis Migels apkopj rozes un bagātīgi sazēlušās efejas. Klosterī viņš iestājies sešpadsmit gadu vecumā; tagad viņam varētu būt ap septiņdesmit. Jauneklīgais tēvs Hosē ņemas pa veļas mazgātavu, dungodams pie sevis mažorīgu baznīcas dziesmiņu, bet brālis Havjērs savā mākslinieka darbnīcā iegrimis kādas 17. gadsimta svētā figūras restaurācijā. Savus melnos benediktiešu habitus viņi ir nomainījuši pret parastām ikdienas drēbēm, liekot man uz brīdi justies, it kā es atrastos nevis klosterī, bet kādā klusā lauku komūnā.

Mēs ar Kristapu šo laiku izmantojam, lai kārtīgi aplūkotu slaveno klostera krusteju - šo, kā mīl izteikties tūrisma ceļvežu sastādītāji, vienu no skaistākajām romānikas stila pērlēm Spānijā.

1917. gada augustā te pāris dienas mācību ekskursijas laikā ciemojās Granādas universitātes students Federiko Garsija Lorka, kurš pavisam nesen bija uzrakstījis savu pirmo dzejoli un izlēmis atteikties no mūziķa karjeras par labu dzejai. Viņa ceļojuma iespaidi, izdoti 1918. gadā ar nosaukumu “Impresijas un ainavas”, ir pirmā Lorkas grāmata. Šodien dzejnieka pārjutekliskā, stipriem adjektīviem piebārstītā proza padara grāmatas lasīšanu grūti baudāmu, bet tolaik tā rakstīja daudzi: “Nav iespējams stādīties priekšā, kādu lēcienu vēsturē nākas piedzīvot, nokļūstot šajā krustejā, kas dvesmo pēc dzīvas senatnes un romantiskajām mūku un karotāju leģendām. (.. ) Tās proporcionālajās, brīnišķi skumjajās galerijās ir iekalta vesela laikmeta harmoniskā būtība - laikmeta, kas bija brutāls, raupjš un svinīgi ekspresīvs.” Kopš tā laika Silosas klostera krustejai nav bijis jāsūdzas par vairāk vai mazāk sentimentālu apvārsmotāju trūkumu, un pagalmā augošā 25 metrus augstā ciprese pat iesaukta par “dzejnieku cipresi”.

Mēs ejam pa plašu galeriju garām refektorijam. Tās galā krēslainā nišā novietota sv. Dominika statuja ar abata zizli vienā un cietumnieka važām otrā rokā. Stāsta, ka pēc nāves Dominiks esot brīnumainā kārtā atbrīvojis daudzus mauru gūstā turētus kristiešus. Tad nu pateicīgie gūstekņi devušies svētceļojumā uz Silosu, lai pateiktos savam atbrīvotājam un kā ziedojumu šeit atstātu savas važas, kas, Dominikam parādoties viņu tuvumā, esot tūlīt nokritušas no gūstekņu rokām un kājām. Kad esam piegājuši statujai tuvāk, Kristaps man prasa:

-   Kas tas ir?

-   Tas ir svētais Dominiks, šī klostera dibinātājs. Kristaps paklanās svētajam pa mūku modei, pārmet krustu un saka:

-   Tā es parādu godu klostera dibinātājam.

Tālāk mums jāiet pa tumšu gaiteni, ko ieslēdz kailas akmens sienas bez logiem. Tā galā ir durvis, kas iziet uz krusteju. Kad mūs šeit pirmajā dienā ieveda tēvs Rodrigo, mana pirmā sajūta bija nevis “lēciens vēsturē”, bet apmēram tāda, it kā es būtu bijis zem ūdens un pēkšņi izrauts virspusē. Tagad manas acis pie šīs vietas jau ir pieradušas, un es varu nodoties detaļu aplūkošanai.

Krusteja ieskauj taisnstūra pagalmu, kura vidū atrodas strūklaka, bet rietumu pusē jau pieminētā ciprese. Krustejas galeriju iekšējo malu veido arkādes, kas balstās uz apmēram pusotru metru augstu kolonnu pāriem, kopskaitā sešdesmit četriem. Katras arkādes vidējo balstu veido četras kolonnas, un rietumu arkādē tās ir jocīgi savērptas. Kolonnas savukārt balstās uz pusmetru augsta parapeta, uz kura Kristaps pēc brīža ierauga lodājam ķirzaciņu. Pieplakusi saulē sasilušajiem akmeņiem, tā labi iederas starp šīm kolonnām, kuru kapiteļos redzams vesels bestiārijs. Viduslaiku spāņu mūks un enciklopēdists Seviljas Izidors (7. gs.) savās “Etimoloģijās” uzskaita četru veidu ķirzakas - botrax, salamandra, saura un tritons. Šī Silosas klostera ķirzaka pieder pie saura kārtas. “Saura ir ķirzaka, kas uz vecumu kļūst akla. Lai izārstētu šo kaiti, tā sameklē plaisu kādā sienā, kas vērsta pret rītiem, griež acis pret austošo sauli un atgūst redzi.” Šīs mītiskās zooloģijas iespaidā ķirzaka viduslaiku ikonogrāfijā kļuva par Evaņģēlija dzīvinošā, apgaismojošā spēka simbolu.

Kolonnu kapiteļos izkaltie radījumi turpretim pārstāv gluži pretēju spēku. Tajos mēs ieraugām lauvas, kas sakampušas aiz astes grifus (varbūt ērgļus), kuri savukārt plosa viņu muguras, draudīgi salīkušus drakonus (vai sumpurņus), gaudojošus vilkus, kas pūlas atbrīvoties no tādiem kā liānu savijumiem, valšķīgas harpijas ar sievietes galvu, pūces ķermeni un āža kājām, flamingo, kas knābā paši sev kāju pirkstus, harpijas, kurām no mutes lien laukā čūskas, pelikānus, kas plosa sev krūtis, un, izsakoties Umberto Eko romāna “Rozes vārds” varoņa Adso vārdiem, “citus baismīgus tēlus, kuru atrašanos še varēja attaisnot tikai to alegorijas un līdzības spēks un pamācības, ko tie pauda”. Kādreiz šie tēli iedvesmoja mūkus (vismaz tā apgalvo vēsturnieki) meditēt par saviem šīspasaules kārdinājumiem un grēkiem. Tagad tie rezignēti noraugās uz daudzgalvainiem tūristu bariem, kuriem nav vajadzīgas ne alegorijas, ne pamācīšanas.

Krustejas četrus stūra stabus grezno lieliski ciļņi, kuros attēlotas ainas no Kristus dzīves - Jesses koks, Marijas pasludināšana, noņemšana no krusta, augšāmcelšanās, aina ar Emausas mācekļiem, aina ar neticīgo Tomu, uzņemšana debesīs un Vasarsvētki. Pirmie divi darināti 12. gadsimtā un uzkrītoši atšķiras no pārējiem ar krietni lielāku vieliskumu, ķermeniskumu, detalizāciju. Skatiens aizķeras un klūp pār Marijas tērpa krokām un eņģeļu apaļīgajām formām. Pavisam cita lieta ir 11. gadsimta ciļņi. Visilgāk es stāvu pie “Neticīgā Toma”. Vienpadsmit mācekļi (Jūdas vietā ciļņa autors ievietojis apustuli Paulu) mēmi noraugās, kā Toms liek Kristus brūcē savu roku. “Tāpēc, ka tu mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic.” Sv. Pauls novietots vistuvāk Kristum droši vien tāpēc, ka viņš, būdams vienīgais no apustuļiem, kas nebija Jēzu redzējis, dzīvoja “ticībā, ne skatīšanā”, tādējādi iemiesodams ideālu ticīgo. Stāvot pie šī ciļņa, nāk prātā kāda epizode no agrīnās kristietības vēstures. Svētais Hieronīms, viens no baznīcas tēviem, ticēja, ka mirušie augšāmcelsies savā fiziskajā miesā - ar visiem kauliem, asinīm un ģenitālijām, tikai tās tajā dzīvē vairs netikšot liktas lietā. Teologs Origens, kura mācību ortodoksālā baznīca vēlāk nosodīja, uzskatīja, ka augšāmcēlušies ķermeņi būs garīgas substances. Starp pirmajiem tuksneša mūkiem mazizglītotais vairākums ticēja Hieronīma, bet izglītotais mazākums - Origena doktrīnai. Kad 399. gadā Aleksandrijas bīskaps Teofils kādā vēstulē aizstāvēja Origena uzskatu, šis fakts tā satracināja ortodoksālos mūkus, ka tie devās uz Aleksandriju un sarīkoja ielās pamatīgu grautiņu, draudēdami pat nogalināt Teofilu. Viņu izglāba tikai veikls teoloģisks kūlenis, operatīvi pārsviežoties ortodoksāļu nometnes pozīcijās.

Toms laikam ir vienīgais kristietis vēsturē, kurš ar savām šaubām tika galā tīri empīriskā ceļā - ieliekot pirkstu Kristus brūcē. Augustīns šaubījās, taču pēc Milānas dārzā piedzīvotās atklāsmes viņa “sirdī ieplūda drošības gaisma un šaubu tumsa izzuda” (Atzīšanās, 8,29). Es neko nezinu par tuksneša mūku šaubām; par viņu ticību runā jau pieminētā epizode. Ticība, kā apgalvo sv. Pauls, ir Dieva žēlastības akts (Efes. 2:8). Nezinu. Reizēm man liekas, ka šaubas ir vēl lielāks Dieva žēlastības akts.Pirms devītās stundas

Klostera viesu ēdamtelpa savā vienkāršībā atgādina stacijas bufeti - neapklāti koka galdiņi, sakārtoti divās rindās atstatu cits no cita. Uz katra galdiņa pa ūdens krūzei un vīna pudelei. Sv. Benedikts bija mēreni tolerants attiecībā uz vīna dzeršanu: “Uzskatām, ka mūkam pietiek ar vienu heminu vīna dienā” (BR, 40). Tēvs Rodrigo, kurš izdala ēdienus, man paskaidro, ka viena hemina ir apmēram trešā daļa no puslitra pudeles. Ēdiens ir vienkāršs, taču pietiekami daudzveidīgs un garšīgs: iesākumam salātlapas ar gurķiem, tad vistas gaļa ar ceptu papriku, tad sautētas pupiņas un saldajā apelsīns. Kopā ar mums pie galdiņa sēž Fernando un Hesuss no Valensijas, jauki puiši. Fernando vakar Kristapam uzdāvināja milzīgu priedes čiekuru, ko bija atradis kalnos.

Pēc pusdienām tēvs Rodrigo ved mūs izrādīt klostera bibliotēku. Klostera 1835. gada inventarizācijas aktos līdzās segām, taburetēm, pannām, svečturiem un citām rekvizētajām, tas ir, klosterim atņemtajām, mantām minētas arī “aptuveni 8000 grāmatas”. Tagad klostera bibliotēkā glabājoties ap 250 000 sējumu. Pārrēķinot uz trīsdesmit klostera brāļiem, sanāk apmēram 8300 grāmatas uz vienu mūku. Sv. Benedikta regulā nav neviena sprieduma, nedz cildinoša, nedz noliedzoša, attiecībā uz zināšanu un grāmatu studēšanas vērtību. Tomēr nav noslēpums, ka tieši benediktiešu mūki gadsimtiem ilgi noteica akadēmiskās domas virzību Rietumeiropā. Grūti pat stādīties priekšā, cik daudz seno autoru darbu (ne vien baznīcas tēvu, bet arī grieķu, romiešu, arābu autoru darbu) ir saglabājušies līdz mūsdienām tikai tāpēc, ka kādā viduslaiku skriptorijā tos rūpīgi pārrakstīja benediktiešu mūki.

Viens no interesantākajiem manuskriptiem, kas tapis Silosas klosterī, ir viduslaiku spāņu mūka Liebanas Svētlaimīgā darba “Komentāri Jāņa atklāsmes grāmatai” (776) eksemplārs. 18. gadsimtā šis manuskripts nonāca Madrides Karaliskajā bibliotēkā. Tiek uzskatīts, bet nav pierādīts, ka Spānijas Neatkarības kara laikā to pievācis Napoleona brālis Žozefs Bonaparts, franču okupētās Spānijas (1808-1813), karalis, kas 1840. gadā to pārdevis Britu muzejam Londonā. Lai nu kā, fakts ir tas, ka Britu muzejā šis darbs glabājas joprojām. Silosas klostera bibliotēkā var apskatīt vienīgi precīzu tā kopiju pavisam nesenā faksimilizdevumā [4. Tiem, kas vēlas šo izdevumu iegādāties, skat www.bellezasmedievales. com. Izdevuma cena - ap 6000 eiro.].

Liebanas Svētlaimīgais bija izglītots 8. gadsimta mūks, kurš dzīvoja kalnainajā, mauru neieņemtajā Kantabrijā Spānijas ziemeļos. Studēdams Bībeli un svēto tēvu rakstus, viņš bija nācis pie atklājuma, ka pasaules gals gaidāms pavisam drīz - precīzāk, 836. gadā. Viņa Apokalipses komentārs, kas balstīts uz vecākiem baznīcas tēvu un doktoru komentāriem, bija īsts viduslaiku “bestsellers” līdz pat 13. gadsimtam. Iemesls tam ir ne tik daudz pats grāmatas teksts, cik neparastā tekstu ilustrējošo miniatūru bagātība. Ir saglabājusies 31 šī darba kopija, no kurām vairums ir ilustrētas. Silosā tapušais eksemplārs ir darināts 11. gadsimta beigās un tiek uzskatīts par vienu no mākslinieciski vērtīgākajiem. Košās miniatūras, skaidro tēvs Rodrigo, bija domātas kā vizuāls palīglīdzeklis teksta iegaumēšanai saskaņā ar lectio divina metodi, kas ietvēra lasīšanu, iegaumēšanu, meditāciju un apceri.

Iespaidīgākā no Silosas manuskripta 106 miniatūrām ir tā, kurā attēlota elle un kurā mosarābu stila elementi sajaukušies ar romāniskajiem [5.Līdz šim izsmeļošāko šī attēla analīzi ir veicis Šauļos dzimušais mākslas vēsturnieks Meijers Šapiro - sk. Meyer Schapiro, Romanesque Art, New York: George Braziller, 1977.]. Kompozīcijas (elles) centrā attēlota figūra, kam kaklā karājas naudas zutenis un kuru dzeļ čūskas un dursta divi velni. No viņa pa labi guļ divi apskāvušies mīlētāji, kurus moka mazāks velns ar vienu roku un vienu kāju, toties iespaidīgu dzimumlocekli. Pirmais simbolizē Alkatību, otrie Netiklību. Miniatūras augšpusē, ārpus četrlapes formā attēlotās elles rāmja, dīvainā pozā uz abu grēcinieku mocībām noraugās erceņģelis Miķelis. Alkatīgā augļotāja novietošana elles centrā saskan ar agrīno baznīcas tēvu uzskatu, kuri, apcerot grēku hierarhiju, sekoja sv. Paula spriedumam, ka “visu ļaunumu sakne ir mantkārība” (1. Tim. 6:10). Sestajā gadsimtā grēku saraksta galvgalī Alkatību nomainīja Lepnība. Vēlāko laiku mūku literatūrā galvenā grēka statusā tiek pārmaiņus izcelts gan viens, gan otrs, atkarībā no apstākļiem un attiecīgā brīža aktuālajiem konfliktiem.

Viens no apstākļiem, kas, iespējams, noteica Alkatības un Netiklības dominējošo vietu šajā Silosas miniatūrā, bija aizvien pieaugošā musulmaņu demonizēšanas tendence, kad rekonkista no spontānām sirošanas kampaņām pārvērtās par mērķtiecīgu, ideoloģizētu politiku. Musulmaņu asociēšana ar netiklību šajā laikā jau bija dziļi iesakņojusies kristiešu apziņā. Viduslaiku mūki ar šausmām aprakstīja musulmaņu seksuālās “perversijas”, salīdzinot tās ar pagāniskās Romas paražām. Kādā citā šī paša Silosas manuskripta miniatūrā “Apokalipses” lielā mauka Bābele, “ar kuru zemes ķēniņi piekopuši netiklību” (Atkl. 17:2), attēlota kā musulmaņu Kordova. Runājot par alkatību, tradicionāli augļošanas netikums mūku literatūrā ir allaž ticis saistīts ar ebrejiem. Taču vēlākos laikos (iespējams, ideoloģisku iemeslu dēļ) ebrejus un arābus sāka uzlūkot kā tuvu radnieciskas tautas ar kopēju izcelsmi un līdzīgu mentalitāti, kā rezultātā vienu “grēki” tika automātiski pārnesti arī uz otriem. Liebanas Svētlaimīgā “Komentāru” popularitāte viduslaikos apliecina tikai to, ka elles šausmu apcerēšana bija spēcīgs stimuls mūku (domājams, jo īpaši jauno mūku) tieksmei pēc askēzes un svētdzīves. Arī sv. Benedikts savas regulas ievadā brīdina: “Ja gribam izbēgt no elles mokām un iegūt mūžīgo dzīvi, (.. ) mums ir šodien jāsteidz darīt to, kas mums nesīs augļus mūžībā.” Es nezinu, cik nozīmīgu vietu elles apcerēšana ieņem Silosas mūku dzīvē šodien. Es savā apcerē par šo tēmu netieku tālāk par klusu cerību, ka Kunga valstībā, kurā ir daudz mājokļu, atradīsies vieta ne vien mūkiem un svētajiem, katoļiem un pareizticīgajiem, bet kāds stūrītis arī tiem, kurus mēdz saukt vienkārši par “lāga dvēselēm”.Vesperes

Uz vesperēm mēs ierodamies krietnu laiciņu pirms dievkalpojuma sākuma. Baznīca ir pavisam tukša, virs altāra daļas šaudās vien nomaldījusies bezdelīga. Caur apaļajiem lodziņiem augstu pie griestiem ieplūst maiga vakara gaisma. Šajās vakara stundās tukšajā, krēslainajā dievnamā vislabāk var mēģināt sajust “lielo klusumu” - šo eksistenciālo, prātam neaizsniedzamo Dieva klusumu, vienīgo, kurā iespējams vispār kaut ko sadzirdēt. Pulksteņi pārstājuši tikšķēt, pasaule pārstājusi griezties, ir tikai šī tukšā baznīca un es... ak, jā, protams, arī Kristaps man blakus. Šurp braucot mēs bijām runājuši, ka viņš klosterī palūgs par sevi, lai viņa runa kļūst raitāka, lai “vārdiņi neķeras”. Es viņam prasu, vai viņš to ir darījis. “Nē,” puika atbild, “es tikai palūdzu Dievu par māsu un par mammu.” Nočīkst durvis, un baznīcā sāk nākt iekšā cilvēki. Silosas ciemā dzīvo ap divsimt cilvēku un liekas, ka no šiem divsimt katru vakaru vesperēs sapulcējas teju vai puse. Daudzus es jau pazīstu. Vecenīte ar nūju dzīvo tepat blakus baznīcai, ielas otrā pusē. Katru vakaru, baznīcā nākot, viņa uzvelk baltu blūzi. Vīru, kas nostājas vienu solu rindu mums priekšā un pirms apsēšanās teatrāli paklanās uz visām četrām debess pusēm, es katru dienu redzu ciema laukumā, bet meiteni ar mazo brālīti mēs šorīt manījām pie strūklakas šļakstāmies ar ūdeni.

Tad iedegas prožektori, kas paslēpti altāra daļas velvēs uz dzegas (“tā gaisma visu izbojāja,” čukst Kristaps), un korī ienāk mūki. Mēs pieceļamies. Mūki noliecas. Pusminūte klusuma. Tad - “Dievs, mēs Tavu palīdzību lūdzam. Kungs, nekavējies mums palīdzēt” - tradicionālie stundu liturģijas ievadvārdi. Mūki sāk dziedāt. Himnas, psalmi un antifonijas seko cita citai plūstošā, dzidrā un rāmā straumē kā avots no kāda pārpasaulīga dziļuma vai kā lietus no mūžīgajām debesīm - bez pauzēm un lēkājošām sinkopēm, bez crescendo un decrescendo, staccato un legato, monotoni un bezkaislīgi.

Faktiski vēlme dzirdēt gregoriskos dziedājumus Silosas mūku izpildījumā bija mana brauciena galvenais iemesls, bet tagad, rakstot šīs rindas, es jūtu, ka par to spēju vismazāk ko pateikt. Populārā literatūra par šiem dziedājumiem mēdz plaši apcerēt to vēsturiskos, ezotēriskos un ārstnieciskos aspektus, bet tas viss ir interesanti tikai pirmajā brīdī. Visi mēģinājumi aprakstīt šīs mūzikas noslēpumaino skaistumu atduras pret valodas ierobežotību. Tam var tikai mēģināt pietuvoties, kā to dara, piemēram, cisterciešu mūks Tomass Mērtons savā autobiogrāfijā “Septiņstāvu kalns”: “Gregorisko dziedājumu skaistums un tas, kas tos atšķir no citiem mūzikas veidiem, slēpjas apstāklī, ka vienmērīgi plūstošā skaņa, skaista pati par sevi, ar savu skaistumu tiecas vadīt dvēseli uz neizsakāmi, daudzkārt skaistāko Dieva klusumu.” Pieverot acis uz šī teikuma samežģīto izteiksmi un četriem vārdiem ar sakni skaist-, Mērtons tomēr pasaka, manuprāt, kaut ko būtisku. Skaņa, kas ved uz lielo klusumu. Varētu arī pagriezt otrādi un teikt “klusuma skaņa”, ja vien šī vārdkopa jau nebūtu apaugusi ar gluži citu kontekstu.

Laikā no 1956. gada līdz 1970. gadu sākumam Silosas mūki ierakstīja sešpadsmit diskus ar gregoriskajiem dziedājumiem. 1994. gada martā ierakstu kompānija EMI izdeva šo dziedājumu izlasi dubultdiskā Canto Gregoriano, kas visiem par pārsteigumu tūlīt kļuva par absolūtu bestselleru Spānijā, ASV un vairākās citās valstīs. Billboard hitparādēs tas uzkāpa līdz trešajai vietai, un gada laikā tika pārdoti ap 5 miljoni šī diska eksemplāru. Abats Klemente kādā intervijā saka, ka lāga pat nezinot, cik platīna disku šis albums nopelnījis, jo kādā brīdī esot lūdzis ierakstu kompāniju tos viņam vairs nesūtīt. Pēc šī negaidītā panākuma un tam sekojošajiem mediju uzmanības uzplūdiem Silosas mūki ilgu laiku turējās pretī jauna līguma piedāvājumiem. Taču tagad, kā man izdevās uzzināt no mūkiem, top jauna diska ieraksts.

Pēkšņi Kristaps pieliecas man pie auss un čukst:

-   Tēti, vai mēs te vēl kādreiz atbrauksim?

-   Nezinu... ja tu gribēsi, tad atbrauksim.

-   Zini, kad es tā padomāju, tad diez vai gribēšu.

Pirms komplētas

Gregors Lielais savos “Dialogos” stāsta, ka pēc tam, kad mūkiem nebija izdevies Benediktu noindēt, viņš “atgriezās savā ilgotajā vientulībā un dzīvoja ar sevi zem debesu Vērotāja skatiena”. Gregora sarunu biedrs Pēteris, ar kuru viņš risina šos dialogus, vaicā: “Es lāga nesaprotu, ko tas nozīmē - “dzīvoja ar sevi”?” Gregors paskaidro: “Ja svētais vīrs būtu gribējis palikt un ganīt pret viņu gribu tos, kuri bija vienprātīgi sacēlušies pret viņu un kuri bija tik tālu no tā, lai mainītu savu dzīvesveidu, ļoti var būt, ka šis darbs būtu gājis pāri viņa spēkiem un viņš būtu zaudējis sirds mieru; ir pat iespējams, ka viņš būtu novirzījis savas dvēseles acis no kontemplācijas spožajiem stariem. Jo, noguris no ikdienas rūpēm par viņu pāraudzināšanu, viņš būtu atstājis novārtā savu iekšējo dzīvi. Un, aizmirsis rūpes par sevi, viņš droši vien nespētu dot nekādu labumu arī citiem. Jo ir zināms, ka ikreiz, kad kādas pārmēru lielas rūpes dēļ mēs izejam no sevis (kaut arī nepārstājam būt tie, kas esam), mēs vairs neesam sevī, jebšu, nododamies citām lietām, mēs aizmirstam savējo.” Ar šo stāstu labi sasaucas spāņu renesanses laika dzejnieka un augustīniešu mūka Luisa de Leona rindas (Edvīna Raupa atdzejojumā):

“Ar sevi es gribu dzīvot

Ko debess devusi - baudīt ar paldies,

Viens pats, bez lieciniekiem,

No aizdomām brīvs un alkām,

Bez cerības, naida un mīlas.”

Zem šīm rindām droši vien varētu parakstīties jebkurš mūks - kristietis, musulmanis vai budists. Protams, mūkam šī “dzīve ar sevi” ir tikai nosacījums, ceļa sākums, ne gals. Nē, mazliet citādi - tā ir pamats, uz kā atbalstīt trepes, pa kurām var cerēt uzkāpt tur, kur klusums skan kā mūzika un mūzika kā klusums.