Saules morāle

Trešajā dienā pēc ierašanās, ap sešiem pievakarē, pirmo reizi šajā pilsētā mani piemeklēja garlaicība.

Pirmās trīs dienas šeit pūta stiprs vējš. Kad ierados, dzīvoklī, kurā īrēju istabiņu, bija atvērti visi logi; caurvējš bija tik stiprs, ka durvju spraugas gaudoja. Logus es aiztaisīju, taču, kad vakarā atgriezos pēc pirmās pastaigas pa pilsētu, tie visi atkal bija vaļā. Istabā bija zilganzaļas tapetes, bez gultas tajā bija vēl liels, brūns sa­plākšņa skapis ar trīs drēbju pakaramajiem un pie sienas piestiprināts neliels televizors, kas rādīja spāņu basketbolu.

Vējš nenorima vairākas dienas, un man sāka šķist, ka te tas pūš vienmēr. Kadisa atrodas uz pussalas – vienā pusē tai ir okeāns, bet otrā – līcis, tāpēc var teikt, ka visa pilsēta atrodas caurvējā. Vējš norimst tikai šaurajās vecpilsētas ieliņās, kuras izskatījās tieši tā, kā es to biju gaidījis.

Pēc nogurdinošās nakts Londonas lidostā un garā pārbrauciena ar autobusu no Malagas autoostā mani satika Konsuela, Isidro māsa: tieši viņa man bija sarūpējusi lētu vietu, kur apmesties. Konsuela nerunāja angliski, tāpēc visu ceļu no autoostas līdz istabiņai, kamēr spēcīgais vējš sejā nesa smiltis un nokaltušās ziemas lapas, mēs gandrīz nerunājām. Istaba atradās jaunajā pilsētas daļā, ko modernisma un funkcionālisma iedvesmotā pilsētplānošana bija pabojājusi tāpat kā visas citas Eiropas pilsētas, kurās ir vairāk par dažiem tūkstošiem iedzīvotāju.

Ar Isidro es iepazinos, kad mācījos Londonā, – viņš bija mans kursabiedrs. Pirms kāda laika Isidro no Londonas, kur bija pavadījis divdesmit gadu, pārcēlās uz Singapūru. Es viņu nebiju saticis sešus gadus, bet, uzzinājis, ka viņš nolēmis apmeklēt savus vecākus Kadisā – pilsētiņā, kurā bija dzimis un uzaudzis –, nolēmu viņu apciemot.

Un tā es sēdēju savā zilganzaļajā istabā, skatījos uz tukšo skapi un domāju, ko tagad man vajadzētu darīt. Nolēmu iziet uzsmēķēt. Piecdesmit metru no manas mājas bija promenāde, kas stiepās gar Kadisas līci, un iepriekš nebiju pamanījis, ka pāri līcim pa­­­­ceļas milzīgs nepabeigts tilts. Šajā krastā tilts sākās pretī jaunam, neglītam tirdzniecības centram – ceļa segums un balsti iesniedzās līcī kādus 300 metrus, bet tad ap­­­rāvās. Tālumā, tuvāk otram krastam, ūdenī iegrimuši, slējās divi galvenie tilta pīlāri, abi ap pārsimts metru augsti. Pēc konstrukcijas tie atgādināja Rīgas Vanšu tilta centrālo balstu – pa dzelzsbetona stabam abās tilta pusēs, kas augšā saslejas kopā, tāpēc varēja nospriest, ka tiltu saturēs garas troses. Kamēr vējš visu laiku dzēsa nost manu cigareti, centos saprast, kāpēc šī ainava mani padarīja tik nemierīgu. Tilts pilnīgi izjauca pilsētas mērogu, tas līdzinājās bērnības murgam, kurā tev tuvojas draudīgs, nezināms spēks, nesot ko ļaunu un nenovēršamu. Visas nākamās dienas tilts – un, kad es saku tilts, es galvenokārt domāju šos lielos pīlārus – pavadīja mani visur; no tā nebija iespējams izbēgt, un tas parādījās pie apvāršņa ik brīdi, atlika vien pietuvoties līcim. Iespējams, tāpēc, gandrīz vai neapzināti, es vairāk laika pavadīju pussalas okeāna pusē, kurš, lai arī bieži bija nemierīgs un draudīgs, atstāja pavisam citu iespaidu – daudz uzticamāku un drošāku. Galu galā, at­­šķirība starp okeānu un nepabeigto tiltu bija tajā, ka otrais bija cilvēku radīts monstrs, bet no cilvēkiem vienmēr ir jābaidās vairāk nekā no dabas.

Pilsētā es biju ieradies trīs dienas pirms Isi­dro, kurš tobrīd tikai vēl taisījās izlidot no Singapūras, un man bija laiks vienatnē iepazīties ar pilsētu. Jebkurā nepazīstamā pilsētā ir jāatrod kāds atskaites punkts, vislabāk kafejnīca, kurā nepieciešamības gadījumā varētu atgriezties. Kadisā man tādas bija divas – Los PlatillosVolantes vecpilsētā un Cafetería Los Lunares tuvāk mājām, pilsētas jaunajā daļā. Abas kafejnīcas es uzgāju nejauši pirmajā vakarā.

Sēžot Los Platillos Volantes, kas atradās divu šauru, pavisam parastu vecpilsētas ielu krustojumā, un vērojot dzīvo cilvēku plūsmu, es tikai dažbrīd saklausīju kādu angļu balsi un tikai vienu reizi sadzirdēju krievu valodu – tie bija divi nepieklājīgi izskatīgi jauni cilvēki, puisis un meitene, – blondi, skaisti, acīmredzot nesen iebraukuši, jo viņu sejas bija vēl ziemeļnieciski bālas un saules neskartas. Abi bija patīkami iereibuši un laimīgi, ģērbušies vieglās, gaišās drēbēs, kuras, neskatoties uz silto dienu, tomēr bija par plānu vēsajam vakaram, turklāt stiprajā vējā meitenes īsie svārki plīvoja, atsedzot glītos augšstilbus. Izdzertais alus vai heress viņiem uzdzina apetīti, jo abi klaiņoja pa ielu no viena restorāna durvīm pie citām, bet tie visi vēl bija ciet, jo vakariņas šeit ēd vēlu. Manas kafejnīcas saimnieks atnesa man sviestmaizi ar jamón – manas pirmās vakariņas šeit. Es joprojām jutos noguris, taču ceļojuma smagums jau bija pārtapis par patīkamu darba dienas beigu nogurumu, es smaidīju garāmgājējiem un kopumā jutos laimīgs. Es biju nokļuvis dienvidos, tie izskatījās tā, kā es tos biju iztēlojies, un es nebiju vīlies.Ja neskaita peldes Melnajā jūrā agrā bērnībā, kuras neatceros, pirmo reizi es dienvidu jūrā pel­­dējos divdesmit astoņu gadu vecumā. Reiz, braucot uz Serbiju, mēs bijām piestājuši tūristu pārpildītā Horvātijas kūrortā pie Adrijas jūras. Vakarā mēs ar ceļabiedriem dzērām alu, bet jau vēlu naktī sēdējām uz viesnīcas otrā stāva terases ar skatu uz līci, dzērām Rīgas balzamu, un es domāju, kā būtu, ja es šeit ierastos nevis augustā, bet ziemā, kad viesnīcā dzīvotu tikai pāris cilvēku. Centos iztēloties, kā izskatītos šis līcis pelēkā ziemas gaismā, kad pastāvīgi līņā auksts lietus, bet pretējo līča krastu nav iespējams saskatīt. Varbūt es atkal dzertu līdzi paņemto Rīgas balzamu un mani būtu pārņēmusi salda melanholija un apdullinoša garlaicība. Nākamajā rītā pēc brokastīm mēs nokāpām lejā līdz peldvietai pie stāvajām klintīm, kurā varēja satilpt labi ja divdesmit cilvēku, un es pirmo reizi peldējos Adrijas jūrā, kas tajā dienā bija zaļa, un cauri dzidrajam ūdenim varēja saskatīt akmeņaino jūras dibenu. Man ir saglabājusies fotogrāfija, kurā redzams, kā mēs ar A. cenšamies noturēties virs ūdens virsmas, un mūsu galvas salīdzinājumā ar ūdens palielinājumā uzblīdušajiem ķermeņiem izskatās ne­­proporcionāli mazas.

Vēl aizvakar mēs bijām šķērsojuši Slovākijas un Ungārijas robežu, un tikai tad es sapratu, ka esmu nokļuvis dienvidos. Mēs bijām braukuši visu rītu, un kāds iedomājās, ka vajadzētu piestāt pie veikaliņa un nopirkt aukstu vīnu. Kad bijām atraduši vietu, kas izskatījās pēc vīna veikaliņa, mēs piestājām ceļa malā, izkāpām no mašīnas, un es sajutu smaržu, ko jau biju jutis kaut kad agrāk, senāk, kad dažas nedēļas vasarā mēdzu pavadīt Ukrainā pie radiem. Tā bija smarža no bērnības, tikpat agras kā tā, kad, iespējams, peldējos Melnajā jūrā, taču šoreiz es biju pārliecināts par savu sajūtu patiesumu, jo smaržu atmiņas, atšķirībā no fotogrāfijām, nevar iemācīties, – es sajutu to vasaras smaržu, kuru nekad nebiju piedzīvojis Latvijā pat viskarstākajās vasaras dienās. Tam noteikti bija kāds sakars ar augu valsti vai mitrumu, vai ko tamlīdzīgu. Iespējams, tie bija kukurūzas lauki, bet varbūt aprikozes. Lai nu kā, bet tajā brīdī, izkāpdams no mašīnas, es atkal sajutu šo smaržu, kas man asociējās ar dienvidiem, kādus tos pazinu kopš bērnības Ukrainā, lai gan tie patiesībā nebija nekādi dienvidi, kā vēlāk izrādījās, tas bija vien kādas pusotras stundas brauciena attālumā uz dienvidrietumiem no Kijevas. Uzaugdams Latvijā, es ilgu laiku dienvidus varēju tikai iztēloties, kā Brodskis iztēlojās Venēciju pēc vienas fotogrāfijas un izšūta auduma gabaliņa, man dienvidi bija šī smarža, kuru var iegūt, tikai uzkarsējot pasauli līdz noteiktai temperatūrai noteiktos mitruma un veģetācijas apstākļos. Šajos dienvidos viss ir pavisam nekonkrēts, nav iespējams pieķerties detaļām, viss ir pieejams tikai lielos apmēros – neviena portreta, nevienas klusās dabas, tikai vienas vienīgas saulē izdegušas ainavas. Tādas ainavas es vēlāk atradu Kamī esejās un romānos.

Kad rakstu, ka manas peldes Melnajā jūrā varēja nebūt patiess notikums, es runāju nopietni. Atceros gadījumu, kad mēs ar ģimeni pavadījām vairākas dienas kādā pavisam mazā kūrortā pie Melnās jūras. Man varēja būt četri vai pieci gadi, vieta, kur palikām, atradās pie pašas pludmales. Es nevaru atcerēties detaļas – piemēram, to, vai dzīvojām īrētā mājiņā vai drīzāk palikām teltī –, varu atcerēties tikai galveno: bija vasara, bija smiltis un jūra, bija mani vecāki un māsa. Bet vislabāk es atceros kādu pārpratumu, kura dēļ mēs pie jūras pavadījām krietni ilgāku laiku, nekā, iespējams, to vēlējāmies. Kādu rītu, kad gribējām doties prom un, sakrāmējuši visas mantas moskvičā, piebraucām pie iežogotās teritorijas vārtiem, tie izrādījās ciet, un mums nācās atgriezties savā kempinga stūrītī, lai paliktu pie jūras vēl vienu dienu. Un katru nākamo rītu, kad mēs atkal bijām piebraukuši pie vārtiem, tie atkal bija ciet, it kā kāds negribētu, lai mēs – vai neviens cits – dotos prom no šīs vietas. Atceros, pirmajās dienās mani tas ļoti iepriecināja, jo tas nozīmēja, ka paliksim pie jūras ilgāk, taču, situācijai atkārtojoties, tā kļuva apgrūtinoša, tad – kaitinoša, bet beigās gandrīz vai biedējoša. Kāpēc vārti bija ciet? Bija skaidrs, ka tie nevar būt ciet visu laiku, ka ir kāds īss brīdis dienas laikā, kad tie ir vaļā, tikai mēs nezinājām, kad tieši, tāpēc tas, kad mums beidzot izdosies izbēgt no šī kūrorta – no peldes siltajā jūrā, pastāvīgās saules, kas cepināja mūs nepārtraukti, – nebija vairs atkarīgs no mums, bet no kāda cita, kuram bija šīs atpūtas vietas vārtu atslēga un kurš kaut kādu mums nezināmu iemeslu dēļ negribēja mūs laist prom.

Es uzaugu, būdams pārliecināts, ka šis gadījums patiešām ar mums noticis, bet detaļu trūkumu manās atmiņās norakstīju uz savu agro vecumu. Tikai vēlāk man radās šaubas, vai tas, ko atceros, tiešām bija noticis. Jo vairāk es pārdomāju notikumu secību un jēgu, jo vairāk pārliecinājos, ka nekas tāds nevarēja būt noticis. Kā varēja būt, ka atpūtnieki nevar tikt prom no kūrorta? Kas mums lika domāt, ka nākamajā rītā vārti noteikti būs vaļā? Kāpēc es tik labi atceros vārtus, bet neatceros neko citu no šīm dienām kempingā? Pieaugušam prātam tas viss likās neiespējami, taču manā bērna iztēlē es tur nebiju saskatījis nekādas pretrunas. Galu galā es nospriedu, ka šis gadījums patiešām bija noticis, taču noticis kādā manā bērnības sapnī un, gadiem ejot, saaudzis ar manām atmiņām par faktiskiem notikumiem (mēs taču patiešām mēdzām braukt ar moskviču uz Melno jūru, par to esmu drošs, salīdzinoši drošs). Tāpēc tagad, kad es veidoju savu dienvidu reverie, man tas liekas ļoti īsts un dabisks, it kā šīs ainavas pamatā būtu jau gatava, nepastarpināta pieredze.Pa durvīm iznāca Isidro. Viņa čirkai­nie mati bija tikpat kupli kā tad, kad satikāmies pēdējo reizi; iespējams, tikai palikuši nedaudz sirmāki. Mēs ap­­skāvāmies, taču iztikām bez liekām emocijām. Pāris frāzes par laiku, nogurdinošo ceļošanu un stipro vēju, un bijām atgriezušies tajā brīdī, kad šķīrāmies. Likās, ka nekas radikāls nav noticis ne manā, ne viņa dzīvē – vismaz nekas tik ievērojams, lai tagad par to būtu jārunā. Mēs nospriedām, ka jāizdzer kafija. Bija rīts, un vecāki veda bērnus uz netālo skolu. Tie, kas bērnus jau bija aizveduši, brokastoja tepat blakus kafetērijā. Mēs klusējām. Pie ietves piebrauca auto un centās novietoties; pastumjot ar mašīnas pakaļgalu aizmugurē stāvošu auto, tas beidzot izdevās. Mums piebiedrojās Selīna, Isidro sieva, un mēs devāmies meklēt vietu, kur varētu iedzert labu kafiju.

Bija aprīļa sākums, 23 grādi ēnā, pavasaris bija jau sen atnācis, ziedēja koki, kuru nosaukumus es nezināju, bet vietējie nesteidzās atteikties no ziemas drēbēm. Cita lieta, kas uzreiz iekrīt acīs pilsētā, ir vietējās kundzītes. Lai gan Kadisā ir vairākas universitātes, vispamanāmākās, vismaz manam skatienam, ir šī īsās pensionāres, kuras garumā nepārsniedz metru piecdesmit. Ar saulē izžuvušām sejām un augumiem, sarāvušās kā žāvētas aprikozes, viņas ātrā solī steidzas pa ielām, iet uz zivju tirgu, pakaļ mazbērniem uz skolu vai gaida vīrus mājās pēc tam, kad tie vietējā bistro noskatījušies Madrides un Minhenes Čempionu līgas spēli.

Vakarā mēs devāmies pastaigā pa vecpilsētu, tā bija pavisam klusa un mierīga. Kādā ieliņā es nedaudz atpaliku no pārējiem, lai aizsmēķētu, bet, kad to biju izdarījis, pamanīju, ka esmu apstājies pie kādām stikla durvīm metāla rāmī, kas bija aizlīmētas ar necaurspīdīgu plēvi. Pa durvju spraugu bija dzirdamas klusas balsis. Es pagāju dažus soļus tuvāk durvīm un ieraudzīju tās pašas īsās spāņu kundzītes un dažus kungus, kas spēlēja kādu galda spēli – iespējams, tas bija bingo vai kāda līdzīga spēle. Man šķita dīvaini, ka šī spēle notiek telpā ar aizlīmētiem logiem, it kā šie Kadisas pensionāri nodarbotos ar kaut ko aizliegtu. Es nolēmu, ka citu vakaru vēl atgriezīšos šajā vietā, lai izošņātu vairāk par mīklainajām pensionāru nodarbēm, taču drīz vien jau biju par to aizmirsis un atcerējos tikai tad, kad pēdējā ceļojuma dienā jau sēdēju autobusā uz Malagu un pamanīju, kā netālu no manis sēdoša kundze risina krustvārdu mīklu.

Pa ceļam mājup es nolēmu vēl iegriezties piemājas kafetērijā, kura, kā zināju, vēl strādāja, un kaut ko iekost. Kafejnīcā bija gaišs un tukšs, ja neskaita saimnieku un vīru sarkanā neilona jakā, kas centās izdabūt kādu eiro no spēļu automāta. Uz letes zem stikla kupola svīda maziņš, no pusdienām pāri palicis omletes gabaliņš. Es nolēmu to glābt un pabakstīju ar pirkstu tā virzienā, dodot mājienu saimniekam, ka gribu to apēst. Pa radio pārraidīja futbola spēli, bet vīrs sarkanajā jakā bija tikko laimējis, un krītošu monētu džinkstoņa uz brīdi noslāpēja radio komentētāja balsi. Es apsēdos pie galdiņa un aizdomājos par to, vai es gribētu dzīvot šajā vējainajā, mazo vecenīšu pārpilnajā pilsētā, lasīt, rakstīt, pārtikt no eļļā ceptām zivīm un kartupeļiem ķiploku krējumā. Pastaigas laikā es biju jautājis Isidro, cik augsta varētu būt neliela dzīvokļa īre Kadisā, un viņa nosauktā cena man šķita pavisam pieņemama. “Tātad es varu šeit braukt trimdā?” Nebūšu pirmais, kas vēlas patverties dienvidos. Es atkal atcerējos Brodski: “Es sev apsolīju: ja man reiz izdosies izkļūt no savas impērijas, ja šis zutis reiz izslīdēs no Baltijas jūras, tad pirmais, ko darīšu, – aizbraukšu uz Venēciju, noīrēšu istabu kāda palazzo pirmajā stāvā, kur garām braucošo laivu saceltie viļņi šļāktos manos logos, uzrakstīšu pāris elēģiju, dzēsīšu cigaretes uz mitrās akmens grīdas, klepošu un dzeršu, un, kad nauda sāks aptrūkties, nekāpšu vis vilcienā, bet nopirkšu mazu brauniņu un turpat uz vietas ielaidīšu sev lodi pierē, ja jau man nebūtu iespējams Venēcijā nomirt dabīgā nāvē. Absolūti dekadentisks sapnis, protams; bet divdesmit astoņu gadu vecumā katrs, kam ir kaut drusciņ smadzeņu, ir mazliet dekadentisks.”

Tāpat arī es varētu sastādīt sev plānu brīvprātīgajai trimdai, kuru kā dekadentam pienākas pabeigt ar nāvi. Par savas trimdas dzīves mērķi es varētu noteikt lielā tilta pabeigšanu. Es varētu dzīvot Kadisā un vērot, kā lēnām turpina celt tiltu, bet cels to ilgi, turklāt darbi, iespējams, šobrīd ir vispār apturēti. Taču kaut kad šis tilts varētu tikt pabeigts, bet, kamēr tas notiek, es te dzīvotu un varbūt kaut ko pat rakstītu, piemēram, grāmatu par to, kā cilvēki ceļ lielu tiltu. Kad tas būtu beidzot pabeigts, arī es būtu pabeidzis savu grāmatu, sakārtojis istabu, notīrījis putekļus un atstājis manuskriptu uz galda ar zīmīti “Visus ienākumus no šīs grāmatas publicēšanas novēlu kafejnīcu Los Platillos Volantes un Cafetería Los Lunares saimniekiem”, svinīgās atklāšanas dienas rītā es aizietu līdz tiltam, skaidri zinot, kas mani gaida, jo vēl pirms dažām stundām es to būtu aprakstījis savas grāmatas pēdējās lapās; uzrāptos, kā to dara latvieši, tilta vantīs un mestos lejā ūdenī vai labāk uz tilta braucamās daļas. Par mani rakstītu vietējā avīze, kura, starp citu, nesen ziņoja, ka kādam vēsturiskam kokam Kadisas centrā ir nolūzis zars (bija pat publicēta fotogrāfija ar pašu koku un skumjo zaru), bet šoreiz avīze ziņotu par mani, tās pirmajā lapā būtu virsraksts “Imigranta pašnāvība aizēno tilta atklāšanas svētkus”, bet mazās, sažuvušās tantiņas to izlasītu un nospriestu, ka tilts ir nolādēts un mana nāve būs sākums veselai nelaimju sērijai, kas tikai sekos. Beigu beigās mana grāmata kļūtu populāra, bet piemiņas plāksni man par godu novietotu blakus Konstitūcijas monumentam, netālu no Mūžīgās uguns, kura, starp citu, bija izdzisusi brīdī, kad to vienu vakaru apmeklēju, un parka strādniekam tā bija atkal jāaizdedzina ar degšķidrumā mērcētas lupatas un kamīna šķiltavu palīdzību, bet lupata ilgu laiku negribēja aizdegties, strādnieks pieminēja māti, un es jau gribēju piedāvāt savas šķiltavas, kad lupata beidzot aizdegās un vairs nekas neliecināja, ka tā nedegs mūžīgi. Kad biju izplānojis visu šo pasākumu gaitu, man tika atnests mazais omletes gabaliņš. Es to apēdu.Svētdien Isidro mani uzaicināja piebiedroties izbraucienā uz viņa vecāku piejūras māju, kas atradās 40 minūšu attālumā, pavisam netālu no Trafalgaras raga. Diena bija ļoti silta un saulaina; man par pārsteigumu, visi mani jau gaidīja uz ielas, lai gan es nekavēju. Pa ceļam redzēju tikai dažus cilvēkus: šķita, ka visa pilsēta svētdienas rītā ir slēgta. Mašīnā visi klusēja, un es sāku uztraukties, vai Isidro aicinājums gadījumā nav bijis tikai pieklājības izrādīšana, kura drīzāk paredzēja atturīgu atteikšanos. Tomēr, kad bijām jau galā un sēdējām spilgti baltu sienu ieskautajā patio, viss atkal šķita labi. Lai nokļūtu līdz pludmalei, bija tikai jāšķērso ceļš, savukārt pretējā pusē mazajam ciematam bija stāvs, pīniju apaudzis paugurs, ko Latvijā sauktu par kalnu, ar aptuveni desmit metru platu, vertikālu smilšainu strēli tieši pretī mūsu patio. To ieraugot, es zināju, ka gribēšu tajā uzkāpt.

Pēc pusdienām mēs visi devāmies pastaigā, un es izmantoju iespēju, lai atšķirtos no grupas un īstenotu savu ieceri. Es izgāju cauri pīniju birzij kalna pakājē – koku vainagi bija saauguši tik cieši, ka veidoja tādu kā biezu, gaismas necaurlaidīgu paklāju, kas it kā turējās uz koku stumbriem. Es apskatīju strēli, kurā grasījos kāpt. Apakšā, pie pakājes, tā bija platāka, kādus divdesmit metrus plata, tīrām, krūmiem neapaugušām, taču dziļām smiltīm. Pēc trīsdesmit metriem, kad kalns kļuva stāvāks, strēle sašaurinājās. Es sāku kāpt, mēģinādams pirmo dziļo smilšu posmu apiet gar malu, tuvāk krūmiem, kur zeme bija nedaudz stingrāka un kājas tik ļoti negrima saulē sakarsētajās smiltīs. Sākumā liku soļus uzmanīgi, bet, kad sapratu, ka mani apavi jau tāpat ir pilni smiltīm, es piesardzību atmetu un turpināju vienkārši brist, cenzdamies ātrāk tikt līdz pirmajām koku saknēm, kuras varētu izmantot par pakāpieniem. Kad smilšainais posms bija garām, es pagriezos un paskatījos, cik augstu esmu ticis. Biju pievarējis tikai pirmo lēzenāko strēles daļu, taču varēju redzēt pīniju veidoto paklāju jau no augšas, kā arī tuvāko māju pagalmus. Vienā no tiem es pamanīju cilvēkus, kas, kā man likās, skatījās uz mani. Es sāku domāt, vai vispār drīkstu šeit atrasties. Galu galā, lai tiktu līdz strēlei, man bija jāpārkāpj iežogojums. Kādu brīdi es vēroju cilvēkus un gaidīju, taču viņi neko nedarīja; iespējams, viņi mani pat neredzēja un man tikai likās, ka viņi skatās uz mani. Jo augstāk es kāpu, jo palika klusāks. Vējš, kas, likās, kalnā varētu būt stiprāks, bija pavisam norimis, un karstums pieņēmās spēkā. Strēle palika pavisam šaura, man nācās rāpties pāri saknēm, kas rēgojās starp asiem krūmiem un akmeņiem. Es jutu, kā sviedri sāk krāties zem mana apģērba; novilku žaketi, taču tūlīt pat uzvilku to atpakaļ, jo taciņa kļuva tik stāva, ka man nācās rāpties, ķeroties pie saknēm un krūmu zariem abām rokām. Bija uzkrītoši kluss, smaržoja sārti ziedi; atpakaļ es vairs neskatījos, jo sviedri pilēja acīs un spilgtā saule atstarojās tīrajās smiltīs, mani žilbinot. Stipri sitās sirds, un es sāku šaubīties, vai tā bija laba doma – rāpties šajās smiltīs un putekļos. Es neredzēju, cik tālu man vēl jākāpj, taču griezties atpakaļ vairs nebija jēgas – spriežot pēc stāvajiem akmens atsegumiem, kuriem man vajadzēja tikt pāri, es sapratu, ka vienīgais veids, kā tikt lejā, tagad būtu ripot. Brīdī, kad sāku pa īstam nožēlot, ka man vispār prātā bija ienākusi doma kaut kur doties tādā karstumā, es ieraudzīju tādu pašu nožogojumu, kādam tiku pārkāpis lejā. Es pārrāpos pāri žogam un pirmo reizi paskatījos uz ainavu, kuras skaistums tagad man šķita īpaši smagi nopelnīts un kuras dēļ mani jaunie, ceļojumam pirktie apavi tagad bija saskrāpēti un pilni smiltīm. No augšas piekrastes ūdens izskatījās miglains; tas atgādināja ūdeni stikla burkā, kurā zīmēšanas stundās es skaloju akvareļu otas. Zināju, ka uz Spāniju biju braucis tieši pēc šīs ainavas – par to es tik ilgi biju sapņojis un bieži to iztēlojies. Un beidzot es te biju – piekusis, netīrs, saskrāpēts, karstiem sviedriem piesūkušās drēbēs. Es gribēju, lai ainava mani aizrauj, bet es tikai stāvēju kalna galā, puspavērtu muti, izkārtu mēli, smagi elsoju un truli skatījos uz pastkartes skaistuma ainavu. Es nebiju vīlies, bet arī nejutu neko tādu, kas atgādinātu sava galīguma apzināšanos cildenās dabas priekšā. Es jutu, kā līst sviedri un deniņos pulsē asinis, un centos koncentrēt savu uzmanību uz šo brīdi. Es biju viens šajā dienvidu ainavā. Tas nebija tāpēc, ka man nebūtu tuvu cilvēku, ar kuriem es vēlētos tajā dalīties. Tas bija tikai tāpēc, ka šajā ainavā pietika vietas tikai man vienam, turklāt pavisam perifērā lomā. Šajā ainavā man bija jāpaliek vientulībā, sava veida brīvprātīgā trimdā. “Jaunībā labāk pieslieties ainavai nekā cilvēkam,” rakstīja Kamī. Jo ainava, saule un jūra, iespējams, ir vienīgais, kas cilvēkam var palikt tad, kad visi cilvēki ir aizgājuši. Jo varbūt cilvēki un vēsture ir šis nevajadzīgais pastarpinājums starp tevi un pasauli, kuru vislabāk apiet, pieslejoties ainavai pa tiešo. Apziņa, ka galu galā, kad sentiments ir pagājis un ir pārvarēts arī tam sekojošais rūgtums un izmisums, tu saproti, ka neizbēgami paliksi viens, ka šī ainava būs viss, kas tev būs atlicis. Un tad tu saproti, ka tas nemaz nav slikti, ka patiesībā šī ainava var tevi atpestīt. Un pirmo reizi dzīvē tu esi patiešām kaut kam gatavs, tu esi beidzot paveicis kaut ko nozīmīgu. Un tomēr, vērojot šo skatu, es sāku ļoti ilgoties pēc cilvēkiem. Es vairs negribēju būt šeit viens.Līdz aizbraukšanai bija atlikušas tikai dažas dienas, kad es pamodos neierasti agri. Iepriekšējās dienas es biju gulējis turpat vai līdz pusdienlaikam, bet šajā naktī gulēju slikti un bieži modos nemiera dēļ. Ap sešiem es aizmigt vairs nespēju un nolēmu celties. Sākumā ieslēdzu televizoru, taču reklāmas, kas šajā laikā bija vienīgais, ko rādīja, tikai pastiprināja manu izmisumu. Es pavēru aizkarus: ārā vēl bija diezgan tumšs, lai gan rīts vairs nebija tālu, un es, nevarēdams izdomāt neko labāku, ko iesākt, nolēmu iet ārā uzsmēķēt. Pirmais, ko pamanīju, izejot ārā pa durvīm, – nebija vēja. Pilsēta bija klusa un pat vēl netaisījās mosties. Es aizsmēķēju un lēniem soļiem gāju uz promenādes pusi. Lielais tilts joprojām bija savā vietā, taču tas vairs neizskatījās tik biedējošs. Bezvējā un uz skaidro debesu fona tilts tagad likās kā milzīgs piemineklis cilvēku naivumam, un man pat palika priecīgi, ka tas tur tagad stāvēja. Gaisma uzausa ļoti strauji, kādās desmit piecpadsmit minūtēs, kuru laikā es tikai skatījos uz tiltu un redzēju to, ko pirms tam nevarēju saskatīt ainavā no kalna augšas. Es smēķēju, parādījās pirmie cilvēki ar suņiem, kas pa visu promenādi atstāja mēslu čupas, kuras neviens negrasījās savākt. Mans nakts nemiers bija pazudis, bet, kad saule jau bija parādījusies labajā tilta pusē, es devos atpakaļ uz savu mazo istabiņu, ieslēdzu televizoru, kas joprojām rādīja reklāmas, atvēru piezīmju burtnīcu un ierakstīju: “Pabeigt rakstu ar skaisto ainavu ar tiltu no rīta.”