Viss, ko viņi saka, izklausās kā dzeja
Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm
Literatūra

Saruna ar ukraiņu rakstnieci Viktoriju Ameļinu

Viss, ko viņi saka, izklausās kā dzeja

Maratons, kuru neviens negrib skriet


Rakstnieka profesija ir īpatnēja: līdz ar aroda prasmi tā prasa arī diezgan intensīvu un apzinātu piedalīšanos dzīvē – ja vārdu “dzīve” saprot visplašākajā nozīmē un pieņem, ka tās gaita kļūst par vēsturi, kurā cilvēks visnotaļ var piedalīties kā vērotājs. Kad Viktorija Ameļina un Katerina Babkina atbrauca uz Rīgu, lai uzstātos Punctum festivālā, karš Ukrainā plosījās jau trešo mēnesi un nekas neliecināja, ka tuvākajā nākotnē tas beigsies. Vienīgais, kas bija zināms droši: “piedalīšanās dzīvē” Ukrainā tagad neizbēgami nozīmē arī piedalīšanos karā. Viktorija sāka darīt brīvprātīgo darbu 2014. gadā, neilgi pēc Maidana, bet gadu pirms kara organizēja pirmo literatūras festivālu Doneckas apgabala mazpilsētā Ņujorkā. Katerina līdzās prozai, dzejai un īsfilmu scenārijiem ir strādājusi par žurnālisti un redaktori dažādos Rietumu preses izdevumos, arī Esquire un Le Monde. Abas sarunas pēc rakstnieču lūguma notika angļu valodā.

S. K.


Rīgas Laiks:
Prieks tevi šeit redzēt. Tu pašlaik dzīvo Ļvivā?

Viktorija Ameļina: Es dzīvoju Kijivā, manā Ļvivas dzīvoklī mitinās cilvēki no Kramatorskas. Ģimenes ar bērniem. Man tur bija vieta tikai guļammaisā. Šobrīd gulēt dzīvoklī ar īstu dīvānu ir greznība.

RL: Vai tu pašlaik kaut ko raksti?

Ameļina: Tikai esejas. Daudzi man tās ir pasūtījuši, it sevišķi angļu valodā, bet arī ukraiņu.

RL: Es jautāju tāpēc, ka mums šeit, Latvijā, kara pirmajās nedēļās bija ļoti grūti kaut ko uzrakstīt. Pat grāmatu lasīšana savā ziņā šķita pārlieku grezns un dīvains veids, kā mijiedarboties ar pasauli. Kaut gan, ja tā padomā, kas vainas rakstīšanai? Cilvēki krīzes situācijās tā vai citādi vienmēr ir ražojuši ārkārtīgi daudz tekstu. Kāda ir tava pieredze? Vai tev šķiet, ka tavā attieksmē pret rakstīšanu kopš kara sākuma kaut kas ir mainījies?

Ameļina: Pirmkārt, es laikam saprotu, kāpēc jūs Latvijā nevarējāt parakstīt. Manuprāt, tas bija tāpēc, ka visā pēckara literatūrā un mākslā viens no galvenajiem vēstījumiem bija “nekad vairs!”. Tagad mēs skaidri redzam, ka tas nenostrādāja. Un tad pārņem šaubas par visu līdz šim uzrakstīto, jo gribas saprast, kas tad īsti notika 20. gadsimtā, kā cilvēki centās novērst vēstures atkārtošanos. Tagad pēkšņi viss notiek no jauna. Pirmajos mēnešos es strādāju humanitārās palīdzības noliktavā. Protams, es gandrīz nemaz nestaipīju tās smagās kastes, organizēju iepirkumus un izplatīšanu. Tas viss joprojām notiek. Ukrainas valdība, protams, palīdz, taču lielu daļu darba dara vienkāršie iedzīvotāji. Tur es neesmu rakstniece, esmu vienkārša iedzīvotāja, brīvprātīgā. Bet pirms tam, piemēram, es rīkoju literāro festivālu mazā Doneckas pierobežas pilsētiņā ar nosaukumu Ņujorka.

RL: Tas ir skaisti.

Ameļina: Pagājušogad mēs tur uzrīkojām festivālu. Šogad, protams, vēl vienu festivālu sākt rīkot neizdevās. Mēs to bijām iecerējuši 2022. gada septembrī. Domājām rīkot festivālu katru gadu un martā braukt uz Doneckas apgabalu. Pat tad, kad jau klīda baumas par karu, mēs plānojām doties uz Kramatorsku, kas atrodas okupētās Doneckas centrā, kā arī uz mazo Ņujorku. Gribējām no turienes atvest brīvprātīgos uz lielāko festivālu Kijivā. Nesen iegāju booking.com un attapos, ka jau esmu rezervējusi brīvprātīgajiem istabas. Pilnīgi bija izkritis no prāta. Redzēsim, vai liks maksāt. Nu lūk, mums būtu bijis jāpiedalās nevis karā, bet lielajā festivālā Grāmatu arsenāls.Jā, neko daudz mēs nerakstām, jo ir sajūta, ka vārdiem mainās nozīme. Piemēram, koridors tagad ir vieta, kur slēpties gaisa trauksmes laikā. Tādi vārdi kā karš, miers, draudzība, mīlestība – viss ir pārdefinēts. Un, protams, vissvarīgākais literārais uzdevums šobrīd ir pierakstīt cilvēku balsis.

RL: Vai to daudzi dara?

Ameļina: Jā. Piemēram, Ostaps Slivinskis, viens no mūsu labākajiem dzejniekiem, sāka projektu “Kara vārdnīca”. Viņš ir arī brīvprātīgais Ļvivas bēgļu patversmēs. Viņš pieraksta, ko cilvēki tur stāsta, – protams, pirms tam paprasījis atļauju – un publiski lūdz ziedot vārdnīcas tapšanai. Bet man nešķiet, ka es kā rakstniece šobrīd varu kaut ko vērtīgu piebilst.

RL: Kāpēc tā?

Ameļina: Nu, man šķiet, ka pietiek ar to, ko stāsta liecinieki, proti, visparastākie cilvēki, skolotāji un tamlīdzīgi. Nav svarīgi, kāda ir viņu izglītība. Viss, ko viņi saka, izklausās kā dzeja, jo dzeja ir tad, kad vārdi satiekas pirmo reizi. Un šobrīd ir sajūta, ka viss notiek pirmo reizi. Piemēram, viena sieviete stāstīja... Es to dzirdēju no viņas tāpēc, ka pati strādāju ar bēgļiem. Viņa stāstīja par diviem krievu kareivjiem. Krievu spēki bija pilnībā izpostījuši viņas pilsētu, okupējuši to un padarījuši dzīvi nejēdzīgu un nožēlojamu. Nu lūk, šīs sievietes bērnam bija jāiziet cauri 20 kontrolpunktiem, lai atgrieztos Ukrainas teritorijā. Tā jau pati par sevi bija psiholoģiska spīdzināšana. Un pēkšņi divi krievu kareivji nāk un izdala bērniem mandarīnus. Saka: “Lūdzu, ņemiet!”

RL: Nopietni?

Ameļina: Jā. “Mēs te mazliet sagrāvām jūsu pilsētu, reku, ņemiet augļus.” (Smejas.) Nu ko es varu piebilst? Man kā rakstniecei nav ko piebilst. Tur nekas nav jāsacer.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūlijs 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela