Vīrietis – tā ir grūta profesija

Vienā no manām mīļākajām žurnāla The New Yorker karikatūrām redzami divi vīrieši: viens notupies pie mājas sienas, kurā redzama neliela šķirba. “Pa šejieni šurp ieplūst visas pasaules bēdas,” viņš skaidro blakus stāvošam kungam. Vahtangam Kikabidzem ir visskaistākais smaids, kāds jelkad bijis kādam aktierim. Neviena Holivudas perfektu, spoži baltu un līdzenu zobu rinda nepasaka ne uz pusi to, ko pavēsta gruzīna Bubas smaids. Tas ir liels un atklāts, sirsnīgs un mīļš. Caur viņa spēcīgo priekšējo augšzobu šķirbu, šķiet, pasaulē ieplūst pārpasaulīgs siltums un prieks. “Benžamēn, kad tu Pēterburgā mācījies, tur kāds akmeņus ēda?” Georgija Danelijas filmā “Neskumsti!” jautā Sergeja Fiļipova spēlētais bārddzinis. “Neviens!” atbild Kikabidzes iemiesotais Benžamēns, “dižais humānists un apgaismotājs, ārsts”. “Jā...” novelk Fiļipovs. “Tikai mēs, gruzīni, varam visu!”

Bet kā gan lai neskumst. Buba iemiesoja skumji priecīgo gruzīnu, kurš dara to, kas jādara: jādzer vīns, jāiet duelēties, jāsēž cietumā vai jāatsakās no līgavas tādēļ, ka viņa mīl citu. Neilgi pēc Krievijas uzbrukuma Kikabidze stāstīja, ka viņš neiet gulēt, jo pa to laiku ar ukraiņiem var notikt kaut kas slikts. Un patiesi, ir cilvēki, kuru gaišā esamība rada paļāvību, ka būs jau reiz labi. Atliek vienīgi citēt filmas “Neskumsti!” sākuma dialogu, kas seko tūliņ pēc dzīvi apliecinošās dziesmas “Taja, taja, taja, vatatajata!”. “Paldies!” – “Nē, tev paldies, dārgais!”

Daniela Zacmane

Rīgas Laiks: Mēs šodien iekļuvām akmeņu nogruvumā...

Vahtangs Kikabidze: Tur arī bija lietavas?

RL: Briesmīgas! Kamēr izkūlāmies no kalniem, pagāja vairāk nekā stunda, un visu laiku gāzās akmeņi. Diezgan traki. Bet, kad iebraucām Tbilisi, tur bija tāda satiksme, kādu nemūžam vēl nebiju redzējis, – bet es braucu ar īrētu mašīnu. Jūs taču mīlat Tbilisi, vai ne?

Kikabidze: Ļoti.

RL: Un kādēļ?

Kikabidze: Tādēļ, ka tā ir mana pilsēta.

RL: Kas ietilpst jēdzienā “mana”?

Kikabidze: Es šeit esmu piedzimis. Šeit esmu kļuvis par gruzīnu, tas ir skaidrs. Šī ir mana vieta.

RL: No kura Tbilisi rajona jūs esat?

Kikabidze: No vecpilsētas. Sololaki.

RL: Es reiz sarunājos ar jūsu novadnieku, filozofu Merabu Mamardašvili. Mēs runājām arī par Tbilisi. Viņš teica, ka pilsēta ir ļoti mainījusies, nav vairs tās ielu dzīves, kāda bija viņa jaunībā.

Kikabidze: Ziniet, tā ir saglabājusies kvartālos, šī grūti izskaidrojamā kaimiņu būšana. Ja kādā namā ir nelaime, to pārdzīvo viss kvartāls. Bet tas, par ko runāja Merabs, vairs nav sastopams, tas pamazām izzūd. Agrāk, kad biju puišelis, neatceros redzējis kaut vienas dzelzs durvis vai šitās te restes. Agrāk tādu nebija.

RL: Un kas bija?

Kikabidze: Nekā nebija. Mamma lika atslēgas zem kājslauķīša un gāja prom, jebkurš kaimiņš varēja ienākt pēc sāls, pēc cukura. Nakts vidū varēja iebrāzties jauni cilvēki ar dziesmām, sākt apskauties, dzīve bija ļoti saticīga. Starp cilvēkiem valdīja pavisam citas attiecības.

RL: Vai to var salīdzināt ar Otara Joseliani filmu “Strazda dziesma”?

Kikabidze: Jā! Starp citu, Joseliani ir manas sievas brālēns. Kad viņš taisīja to filmu...

Man bija tāds gadījums: kad es pirmo reizi aizbraucu uz Ameriku, dabūju paviesoties vienās mājās, kur dzīvoja vīrs, sieva un meitiņa. Labas mājas, normāli cilvēki, bet man visu laiku bija sajūta, ka tur dzīvo arī kāds ceturtais. Tikai vēlāk sapratu, kas tas bija par ceturto – tā bija nauda. Viss griezās ap to – bizness, nauda, šī jaunatne ar savu nebeidzamo “pērc un pārdod”. Tagad tas pakāpeniski ir atnācis arī pie mums. Zinu, ka pie jums arī tā ir un pie mums, visur. Bija ļoti skumji, kad es... Es taču kādreiz biju melomāns, man bija plates, kuras pirku no rokas melnajā tirgū, dažādi džeza mākslinieki. Un tad kādu rītu es pamodos un sapratu, ka jāsviež atskaņotājs ārā. Vakar tas vēl bija vajadzīgs, bet šodien jau bija parādījušies kompaktdiski... Un viss. Tik vienkārši. Un vēl mani satrieca, kad pirmo reizi mūžā ieraudzīju cilvēku, kurš iet pa ielu un pats ar sevi sarunājas. Kas tas ir? Es toreiz nesapratu. Telefonu bija ielicis kabatā... Tagad mēs bez tā vairs nevaram dzīvot, vai ne? Tas ir progress, kurš apēd visu. Viss mainās.

RL: Manuprāt, latviešu skatītājam – nevis tai publikai, kas klausās jūsu dziesmas un nāk uz jūsu koncertiem, bet tiem, kas mīl filmas “Mimino”, “Neskumsti!”, – jūs esat paraugs, kādam jābūt gruzīnam. Nezinu gan, kā jūs attiecaties pret “Mimino”.

Kikabidze: Paldies!

RL: Kas ir svarīgākais šajā cilvēkā, kuru jūs spēlējāt?

Kikabidze: Krievu literatūrā ir tāds jēdziens, kaut gan burtiskā nozīmē tam ar šo nav nekāda sakara, – “bruņinieks”. Jaunībā es biju pārliecināts, ka bruņiniekam noteikti jābūt jūsu auguma, garam, plecīgam vīram dzelzs bruņās. Bet tad dzīves gaitā pamazām sāku saprast, ka bruņinieks var būt īsiņš, nabags, neizglītots...

RL: Bet jūs taču tagad nerunājat par sevi?

Kikabidze: Nē. Es runāju vispārīgi. “Mimino” ir filma masām. Es nesaku, ka tas ir šedevrs. Bet kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk “Mimino”?Tāpēc, ka skatītāji sāk saprast: cilvēkam noteikti jāturas pie savām saknēm. Saprotat? Pirmām kārtām tā nav komēdija, tā ir nopietna filma, vienkārši šīs filmas autori mums iemācīja smieties tur, kur būtu jāraud. Gaidajs, piemēram, taisīja komēdijas, kur iemauc ar krēslu pa galvu, un visa zāle vai plīst no smiekliem. Kad Mimino...Taifilmai ir apgrieztas beigas, patiesībā vajadzēja beigties citādi, bet viņš izkāpa no lidmašīnas... Jo juta, ka lido uz dzimteni. Viņam bija kaut kas tur jāatved – vienam malka, otram petroleja, trešajam vēl kaut kas... Un viņš saprata, ka tur ir viņa īstā vieta! Bet atgriezties viņš varēja tikai sev par ļaunu. Cilvēkam nav jādzīvo sev, saprotat? Cilvēkam jādzīvo sabiedrībai. Man sieva vienmēr saka: “Tev pirmajā vietā ir dzimtene, otrajā – draugi un tikai trešajā – ģimene. Bet vajadzētu otrādi.” Uz ko es viņai atbildu, ka tā mani mamma izaudzinājusi. Tas pats ar “Neskumsti!”. Viens brālis, vecākais, ir labs cilvēks. Viņš šmaucas, pelna naudu, pēc tam palīdz nabagiem. Zakariadze viņu spēlēja. Otrs, Benžamēns, pēc scenārija ir žūpa, vazaņķis un slaists. Bet viņš taču beigās saka: “Es paņēmu to mazuli pie sevis.” Uz ko vecais ar ēzeli atbild: “Pareizi, kurš tad viņu izaudzinās labāk par tevi? Tu tomēr esi kārtīgs cilvēks. Un tas ir galvenais.” Nezinu, vai esmu atbildējis uz jūsu jautājumu.

Bet ar Mamardašvili man bija interesants gadījums. Es viņu dzīvē ne reizi nebiju saticis. Ir tāds Eldars Šengelaja, ļoti tuvs cilvēks, es biju viņa bojāgājušās meitas krusttēvs. Un, kad šeit plosījās pilsoņkarš, viņš man piezvanīja un uzaicināja mūs ar sievu ciemos: kāds viņam bija atvedis sieru. Bet viņš dzīvoja man pretī, pāri ielai. Mēs pa ceļam iekūlāmies apšaudē, bet kaut kā aizgājām. Tur bija cilvēki pieci, visi ļoti asprātīgi. Bet stūrī sēdēja viens ar brillēm un visu vakaru pīpēja pīpi. Es viņu nepazinu. Smējāmies līdz rītam – visi bija ar humoru, ļoti jautra sabiedrība novākusies. Bet tas viens visu laiku traucēja ar savu nesmaidīšanu. Tikai izbrīnīti skatījās te uz mani, te uz Eldaru, te uz citiem, nekādi nevarēdams saprast, par ko mēs tā uzjautrināmies. Nākamajā dienā es piezvanīju Eldaram un jautāju, kas tas tāds bija. Viņš atbildēja: “Tas bija Mamardašvili. Skatījās un brīnījās, ko viņi tā smejas, kas par lietu?”

RL: Vai esat redzējis Joseliani filmu “Laupītāji”?

Kikabidze: Neesmu.

RL: Filma sākas ar to, ka viens iet pa Tbilisi ar pudelēm – grib nodot. Pēkšņi uz ielas sāk šaut. Viņš pienāk pie šāvēju kompānijas un sāk mācīt, kur un kā pareizi šaut. Ap viņu sapulcējas ļaudis, un visi tad cenšas saprast, kur un kā jāšauj... Tas bija šausmīgs laiks. Es uz šejieni braucu 90. gados, bet tas, ko man stāstīja... Kad bijis sals, cilvēki pulcējušies pagalmos, lai iekurtu uguni, kaut ko uzvārītu un sasildītos, un visi sarunājušies... Atkal bijusi kaut kāda kopības sajūta, kas vēlāk, labklājībai pieaugot, izzuda.

Kikabidze: Nelaime saliedē cilvēkus, viņi satuvinās, kad ir slikti.

RL: Lūk. Es iedomājos, ka jums bijis diezgan īpatnējs liktenis; negribētos pārāk daudz runāt par politiku, tomēr gribu pajautāt: katrā ziņā latvieši pret saviem skatuves māksliniekiem – piemēram, pret Laimu Vaikuli – un citiem kultūras darbiniekiem, kas taisījuši karjeru Krievijā, attiecas, maigi izsakoties, piesardzīgi. Kā jūs tikāt galā? Jūs tomēr bijāt ļoti populārs Krievijā, gan jau esat joprojām. Bet jūs atgriezāties. Kā jūs te uzņēma?

Kikabidze: Zināt, kas par lietu? Darbs man galvenokārt bija tur. Gruzija ir maza valsts. Es dzīvoju Tbilisi, bet mana ģimene – sieva, dēli, meita – Batumi. Pat ne Batumi, Gonio – ir tāda vieta 17 kilometrus no Turcijas robežas. Un 8. augustā es braucu pie viņiem. Tas bija 2008. gadā. Mans tēvs krita karā 1942. gadā; viņš, starp citu, bija žurnālists. Un, lai gan viņš nederēja dienestam redzes dēļ, viņš tomēr aizgāja karā. Prata vācu, angļu valodu, kā tehnisko, tā arī literāro. Reiz viņš atnāca un teica: “Man kauns tā staigāt apkārt.” Un aizgāja karā. Es nespēju iztēloties, kā var krievu tanks iebraukt Gruzijā. Tas bija kaut kas prātam neaptverams, jo mūsu tēvi karoja ne tikai par mums, viņi karoja par šo milzīgo, izdomāto valsti. Par visiem viņas bērniem. Un pēkšņi mana meita zvana no Batumi un saka: “Brauc atpakaļ,” – tādēļ ka kalnus bombardē. Tas bija kaut kas neaptverams. Es zināju, ka dažus gadus iepriekš tur bija šāvuši, bet tie bija sīkumi – kā var tik maza valsts kā Gruzija sākt ar kādu karot? Vēl jo vairāk – ar Krieviju. Un man kļuva bail. Es braucu tālāk, braucu caur kalniem un to visu redzēju... Pēc tam vēl divas bumbas nometa Adžārijā. Bet ar to pašu beidzās, jo Turcija ir NATO. Mēs no turienes netikām ārā vēl kādu pusotru mēnesi. Pirmie Maskavas žurnālisti pie manis tika caur kaut kādiem pagrabiem... Neatceros vairs, no kāda izdevuma viņi bija – jauni čaļi ar liesmojošām acīm. Tieši nedēļu iepriekš es biju saņēmis telegrammu no Medvedeva, ka mani apbalvojot ar Tautu Draudzības ordeni. Nekad nebūtu domājis, ka sekos šāda reakcija. To bija grūti aptvert. Un es teicu, ka nevajag man jūsu ordeņus, neko nevajag, savu kāju es pie jums vairs nesperšu. Un kopš tās reizes nebraucu uz Krieviju. Ne uz vienu pilsētu.

RL: Jūs to teicāt Medvedevam?

Kikabidze: Es to paziņoju oficiāli, lielā sapulcē Gruzijā, kur biju speciāli atbraucis un uzstājies. Jau bija karš. Faktiski es pats sev iegriezu, paliku bez darba. Bet uzskatu, ka tā būtu jārīkojas katram cilvēkam, savas valsts pilsonim. Jo kā tad vēl? Kā es būtu varējis turp braukt un dziedāt? Par godu manai 70 gadu jubilejai bija paredzēts koncerts Kremļa Kongresu pilī, afišas jau mēnesi karājās. Biļetes bija pārdošanā. Un tad panesās – sāka par mani rakstīt visādas riebeklības. Ļoti daudzi paziņas, draugi, kuriem tas absolūti nebija vajadzīgs, rakstīja internetā. Tiesa, tagad viņi apgalvo, ka paši to neesot rakstījuši, citi viņu vietā. Bet katram sava patiesība. Sākumā es vispār apsvēru iespēju likt savai darbībai punktu, bet es joprojām daudz braukāju apkārt. Kā saka, jūs taču neesat ārzemēs, ārzemes ir tālāk. Turklāt ar savu sirdsapziņu tagad esmu mierā. Saprotat? Tas viss jau tepat vien ir. Pabrauciet 40 kilometrus tālāk, un jūs redzēsiet – tas viss tur stāv.

RL: Tanki? Tie joprojām ir tur?

Kikabidze: Jā, tanki, raķetes aiz kalniem stāv. Es domāju, ka rīkojos pareizi. Kad man stāsta par kādu, kurš joprojām tur strādā, es saku: tās ir viņa problēmas. Katrs pats izvēlas, kā dzīvot. Vai ne tā? Man nav tiesību nevienu nosodīt vai nenosodīt. Lūk, kad Joseliani brauca projām... Tas, starp citu, ir atsevišķs stāsts. Viņš ir liels mākslinieks, šeit viņš nevarēja taisīt tādu kino, kādu gribēja, bet viņš jau bija pieaudzis cilvēks. Manas nācijas ļaudīm ir viens trūkums: viņi ir pārāk labsirdīgi. Tas viņiem laikam asinīs.

RL: Gruzīniem? Kāpēc tad viņi brauc pa ielām kā traki?

Kikabidze: Nē, es ne par to. Viņi ātri piedod. Nu, ne visi droši vien, bet principā... Tā ir laba īpašība, bet, kad tā kaitē pašiem...

RL: Bet kāpēc jūs to sakāt? Saistībā ar krieviem?

Kikabidze: Vispār. Es savulaik teicu, un to nodrukāja daudzās krievu avīzēs, ka, ja Putins atteiktos no svešu zemju iekarošanas un viss atgrieztos vecajās vietās...

RL: Jūs domājat Abhāziju?

Kikabidze: Abhāziju, jā. Tad gruzīni uzreiz sāktu mājās kārt pie sienām viņa portretus un teikt, ka nav viņš nemaz tik slikts cilvēks, kā visiem bija licies. Bet šādas nelietības piedot nedrīkst. Tāds ir mans personiskais viedoklis.

RL: Vai jūsu attieksme pret krieviem tāpēc ir mainījusies?

Kikabidze: Pret krieviem... Ziniet, es kopš pirmās dienas saņemu ārkārtīgi daudz vēstuļu no dažādām pilsētām, ļoti aizkustinošas.

RL: Ko raksta?

Kikabidze: Raksta: “Lai tak viņi ieskrienas! Kāpēc jūs nebraucat? Mēs jūs gaidām!” Tie ir cilvēki, kuri mani klausās, kuri mani atceras. Tauta un politika – tās ir divas dažādas lietas. Krievu nāciju ir indējuši no sākuma līdz beigām. Lūk, ko es domāju: ja tur drīzumā kaut kas nemainīsies, tad šī lielā valsts izjuks. Tādēļ, ka tur ir ļoti bagāti reģioni – Sibīrija, Urāli –, bet ir ļoti nabadzīgi pie Volgas, piemēram. Es vienreiz biju Komi APSR, un tur pēc koncerta bija oficiālas vakariņas – tādas ļoti plānas, visa priekšniecība tur sēdēja. Pēkšņi pieceļas viens cilvēks – tagad tādus sauc par gubernatoriem, toreiz kaut kā citādi – un saka: “Sēžam uz dimantiem,” jo tur taču ir atradnes, “bet rīt nav ko.” Cilvēki visu saprot, vienkārši tagad sākuši apzināties, ka laikam vajag pacelt balsi, iet kaut kādā citā virzienā. Jo komunistiskā sistēma ir ļoti spēcīga mašīna. Vajadzēs daudz laika un droši vien būs jāizlej daudz asiņu, lai viss mainītos. Pats no sevis tas nenotiks. Tā valsts ir milzīga un korumpēta. Jau pūst no korupcijas.

RL: Krievija?

Kikabidze: Jā. Es, pirms jūs atnācāt, skatījos pārraidi: amerikāņi pieņem Magņitska likumu. Un Putins draud: “Ja jūs pieņemsiet šo likumu, tad mēs – to un šito.” Tā taču ir kaut kāda ielu kaušanās, ne politika. Tie saka: “Mēs pieņemsim, jo esam demokrātija.” Viņš atbild: “Bet es esmu vē-dē-kā!” Tur bez 100 gramiem neviens netiks skaidrībā. Bet kaut kam ir jāmainās, tā nevar. Es vienmēr esmu apbrīnojis Baltijas valstis – jau 50 gadus, ja ne vairāk braukāju uz turieni ar koncertiem. Un, kad man tur kaut ko jautāja, es atbildēju gruzīniski. Jo redzēju, ka cilvēkiem nepatīk dzirdēt krievu valodu. Bet, kad viņi saprata, ka varam sarunāties tikai krieviski, viņi sāka ar mani runāt. Es tagad runāju nevis par valodu, nevis par Krieviju, bet par politiku kā tādu. Bez tās nevar dzīvot. Ir vajadzīga sava konstitūcija, savs karogs, jāciena kaimiņi, vienalga, daudz viņu ir vai maz. To sauc par civilizētu dzīvi. Mūsu mazā, īsā dzīvīte. Daži politiķi uzskata, ka sēdēs savās vietās mūžīgi, ka ir nemirstīgi. Bet mēs visi esam atnākuši un visi aiziesim. Nedrīkst atstāt aiz sevis netīrību.

RL: Jūs teicāt, ka dzimtene ir ģimene, draugi. Turklāt draugi palika otrajā vietā, ja vispār var tā dalīt vietas. Ko jūs gaidāt no saviem draugiem?

Kikabidze: Mans vectēvs bija gudrs cilvēks. Es toreiz biju maziņš, bet atceros, ka pirmo tostu viņš vienmēr cēla par mūsu ienaidniekiem. Viņš to skaidroja tā, ka, ja tev ir ienaidnieks, tātad tu kādam esi interesants, tātad tev šajā dzīvē ir kaut kāda vērtība. Es no draugiem neko negaidu, es daru tā, lai citi gaidītu no manis. Saprotat? Ja es protu draudzēties, ja cilvēks ir manas draudzības vērts, tātad arī es esmu viņa draudzības vērts. Man ir ļoti daudz tuvu cilvēku – kā sieviešu, tā vīriešu –, daudzu vairs nav dzīvo vidū. Kādreiz viņi man palīdzēja, tagad viņi ir manā vecumā, daudzi sēž bez darba, un es viņiem palīdzu. Kad mēs satiekamies, pārsvarā runājam par vienu un to pašu: kas ar mums būs tālāk? Neviens nezina.

RL: Gruzijā?

Kikabidze: Gruzijā. Tas ir samilzis jautājums ikvienam, arī man. Mēs visu laiku par to stresojam.

RL: Bet kas būs tālāk?

Kikabidze: Nezinu, kas Putinam ienāks prātā.

RL: Proti, tas jebkurā gadījumā ir saistīts ar Krieviju?

Kikabidze: Pavisam droši.

RL: Saakašvili un Putins – tās ir divas balsis.

Kikabidze: No malas izskatās vienkārši, jo mūsu valstis ir kristīgas, bet mums apkārt ir musulmaņu pasaule. Pats Dievs mums novēlējis vislabākās attiecības. Visu bojā saujiņa cilvēku, kas uzskata, ka viņiem ir tiesības lemt šīs milzu valsts likteni. Bet es visu laiku domāju par bērniem. Kādi viņi būs, par ko izaugs, kādi cilvēki no viņiem sanāks. Mums ir pienākums aizstāvēt savus bērnus, savus tuvākos, savu dzimteni, savas mājas. Ja vajag, tad par to var arī galvu nolikt. Kur tu citur liksies? Es tagad nekuļu tukšus salmus, es saku, ko domāju.

RL: Jūs teicāt, ka jūsu vectēva pirmais tosts bija par ienaidniekiem. Par ko ir jūsu pirmais tosts?

Kikabidze: Mšvidoba! Par mieru!

RL: Es vēl gribu pajautāt, kad jūs pie Šengelajas satikāties ar Mamardašvili, par ko jūs smējāties?

Kikabidze: Mēs stāstījām kaut kādus primitīvus stāstiņus, bet viņu tas droši vien garlaikoja.

RL: Es jautāju vairāk tādēļ, ka Merabam ir ļoti skaists, poētisks teiciens: “Gruzīni prot uztaisīt svētkus no nekā.” Maize ir, vīns ir, un, lai arī priecāties īsti nav par ko, jo ir karš...

Kikabidze: Eldars man stāstīja, ka tad, kad Merabs gājis prom – bet viņš gāja prom vēlāk par mani –, viņš esot teicis, ka ļoti izbaudījis vakaru. Es nobrīnījos – jo Merabs pat ne reizi nepasmaidīja! Bija tāds gadījums... Nupat sarunas gaitā atcerējos. Mēs vienmēr pirms jaunā gada pušķojām eglīti. Reiz 30. decembrī kāds piezvanīja pie durvīm. Mēs toreiz dzīvojām mazā dzīvoklītī. Es atveru durvis un redzu jaunu cilvēku ar svaigu eglīti rokā. “Šo,” viņš saka, “jums sūta.” – “Kurš?” – “Nezinu, man tikai naudu iedeva, lai uznesu.” Tas bija patīkami, es visiem stāstīju, ka man kāds atsūtījis eglīti. Pēc gada – tas pats, tad atkal, un tā mēs pieradām, ka gadus piecus sešus pēc kārtas vienā un tajā pašā datumā kāds mums sūtīja eglīti. Es pats vairs negāju pēc eglītēm, jo zināju, ka tik un tā atsūtīs. Bet tad pārstāja. Es tā arī neuzzināju, kurš tas bija. Visus iztaujāju. Neviens neko. Pagāja gads, divi. Es devos apraudzīt draugu centrālajā slimnīcā. Pēkšņi kāds mani sauc. Skatos, stāv svešs cilvēks, ļoti kalsns. Nu, sasveicinos. Teicu, ka man te guļ draugs, pajautāju, ko pats. Viņš saka: “Man ir vēzis.” Nu, ja reiz bijām sākuši runāt, pārgājām uz kaut kādām idiotiskām frāzēm, ka slimību vajag pārvarēt... Un pēkšņi viņš saka: “Tās eglītes jums sūtīju es.” Un man kļuva tik neērti. Viņš tur stāv slims... Bija redzams, ka tāpēc arī vairs nesūta, ka pēdējos gadus slimo, nestrādā. Gurabs viņu sauca.

RL: Bet kāpēc viņš jums tās egles sūtīja?

Kikabidze: Tāpat vien. Varbūt māksla patika.

RL: Jūs teicāt, ka daudzu jūsu draugu vairs nav. Kā jūs ar to tiekat galā?

Kikabidze: Tas ir grūti. Man bija viens ļoti tuvs draugs, un mēs bijām kaut kādās bērēs. Neatceros vairs. Viņš man saka: “Ejam, es tev kaut ko parādīšu.” Mēs izejam no centrālās kapsētas, nogriežamies, un viņš man rāda marmora kapliču, bet bez uzvārda. Es jautāju: “Kas te ir?” Viņš saka: “To es sev iztaisīju.” Tas bija pirms 10 gadiem. Viņš toreiz teica: “Ja ar mani kaut kas notiks, aizstieps kaut kur ārā no pilsētas, kurš tad tur pie manis nāks...” Vesela filozofija! Uz mani tas atstāja spēcīgu iespaidu. Es toreiz aizdomājos un sapratu, ka pareizi viņš saka. Viņš nopirka sev vietu pilsētas centrā. Tur, pēc viņa vārdiem, vismaz sieva atnākšot. Tāds dūšīgs vīrs bija, nomira gluži negaidīti. Bet man bija viens šoferis, Eģiks Bocmanis, iesauka tāda. Arī nomira. Viņš man bija tikpat kā ģimenes loceklis. Viņš bija vecā kaluma, runāja slengā. Vienreiz es viņam jautāju: “Bocmani, ja es nomiršu, kā tu domā, kur mani vajadzētu apglabāt?” Bet mums tuvumā ir ebreju kapsēta, ļoti veca, jau slēgta. Viņš saka: “Šeit, tu taču esi pilsētas puika, tev jāguļ šeit.” Es viņam saku: “Nu labi, paskatīsimies, padomāsim.” Aizbraucām mēs uz to kapsētu. Tur ir veci apbedījumi, vēl no 19. gadsimta sākuma. Bet es zinu, ka tur pa kluso tirgo vietas. Es painteresējos, kurš tur ir direktors. Man saka, kaut kāds Merabs. Atnāca tas cilvēks, sasveicinājās. Es viņam saku: “Vajag vietu.” Mans šoferis uz mani tā paskatās... Tas prasa: “Kam?” Saku: “Man.” Un pēkšņi viņš jautā: “Bet cik tur jūsu būs?” Es saku: “Četriem cilvēkiem vajadzēs 20 metrus.” Viņš saka: “Atnāciet rīt vienpadsmitos.” Es nevienam to nestāstīju. Man jau kļuva interesanti. No rīta atbraucam, viņš man rāda vietu – tieši pie centrālās ieejas. Nu, es redzu, ka vieta ir liela, vismaz astoņus var apbedīt. Es negribu, lai manis dēļ kādam būtu jācieš. Saku: “Varbūt jūs sajaucāt? Es gribēju četriem.” Viņš saka: “Vahtang Konstantinovič, jūs taču visi tā mīl, vai tiešām četri cilvēki ciemos neatnāks?” Gruzīnu valodā sanāk atskaņa, saprotat? Un es nopirku! Un, kad nomira mana nelaiķa mamma, es viņu apglabāju tur. Bet, tā kā mans tēvs kritis pie Kerčas, es arī viņa fotogrāfiju pa kluso pieliku klāt un piemineklī iecirtu viņa uzvārdu. Ja mans draugs nebūtu sev uzcēlis kapliču, es ar to visu nenodarbotos, bet es sapratu, ka...

RL: Filmai “Neskumsti!” ir lielisks fināls, kur Levans Cincadze saaicina draugus uz savām bērēm, vēl dzīvs būdams. Un viņi sanāk, sadzeras, sāk dejot, klaigāt, bet viņš tos pārtrauc. Un tad viņi sāk daudzbalsīgi dziedāt, un Levans liek saprast, ka tas ir tieši tas, ko viņš gaidīja. Kura dziesma, jūsuprāt, derētu atvadām no draugiem?

Kikabidze: Mēs tikko bijām Svanetijā. Svaniem ļoti interesanta dziesmu kultūra, viņiem ir dziesmas, kuras dzied aiz prieka, un ir apglabāšanas dziesmas, kuras sauc par zari – tas ir zvans. Bet šī dziesma no “Neskumsti!” ir uzrakstīta 7. gadsimtā. Tās ir oficiālas notis, radītas citā notācijā, pēc tam bija tāds akadēmiķis Jegorovs, kurš tās atšifrēja. “Vīnogulāja himna”. Pie mums vīnogulājs asociējas ar dzīvi. Vīnogas, vīns, burvju dzēriens… Tas dod cilvēkam spēku. Lūk, un filmā šī dziesma ir īstajā vietā.

Mana mamma bija lieliska dziedātāja, viņa 44 gadus dziedāja baznīcā. Sionas dievnamā, vecpilsētā. Es ļoti slikti mācījos, mēs augām uz ielas. Paliku uz otro gadu trešajā, sestajā un septītajā klasē. Ja toreiz būtu bijusi Ginesa rekordu grāmata, es tajā būtu iekļuvis kā goda otrgadnieks. Man nebija ne grāmatu, ne burtnīcu, nekā. Taču klases audzinātāja vienmēr mierināja mammu: “Neuztraucies par viņu, viņš būs mākslinieks.” Kāpēc viņa tā runāja, nezinu. Droši vien kaut ko bija manī ieraudzījusi. Pēc skolas es vienmēr skrēju uz dievnamu pie mammas, un mēs gājām mājās kopā. Dievnamā – klusums, smaržo vīraks, sveces deg, ikonas. Reiz pajautāju mammai: “Vai tu kādreiz esi redzējusi Dievu?” Viņa saka: “Es viņu redzu katru dienu.” – “Bet kā viņš izskatās? Katrā ikonā taču citāds.” Bet viņa man saka: “Tas esi tu. Dievs ir tevī.” Dievs ir katrā cilvēkā. Kāds tu būsi kā cilvēks, tāds arī tev būs Dievs. Ja esi labs cilvēks – tev ir labs Dievs. Ja slikts cilvēks – tev ir slikts Dievs. Kas ir pasaule, ticība? Cilvēkam, protams, ir jātic savam krietnumam, patriotismam, jāciena vecāki, jāiestāda koks, droši vien jāuzceļ māja. Es tagad runāju tādas nodeldētas frāzes, bet tas viss kopā ir ļoti nopietni.

RL: Reiz es latviešu tulkojumā lasīju kādu gruzīnu rakstnieka grāmatu. Un viens stāsts tur bija par dzīrēm kādā kalnu ciematā ziemā. Un tamada noreibis aiziet, bet tad jau pēc kāda laika atceras, ka nav pateicis pēdējo tostu. Ārā – auksts, putenis, bet sirmgalvis atgriežas mājā, kur visi jau aizgājuši gulēt, un pasaka pēdējo tostu. Par Dievu.

Kikabidze: Tā varētu būt. Man bija draugs, slavenais aktieris Gurams Lordkipanidze. Ja esat redzējuši filmu “Neparastā izstāde”, viņš tur spēlēja galveno lomu, tēlnieku. Gurama tēvs draudzējās ar maniem vecākiem. Kā man stāstīja mamma, viņš bija lielisks tamada, ar humoru. Reiz viņu uzaicināja uz vienām mājām, kaut ko svinēja, un visi sāka izklīst, bet ārā bija ļoti slikts laiks. Nabaga sievietes nevarēja sagaidīt, kad vīrieši aizies, lai varētu sākt uzkopt, bet nakts vidū atskanēja zvans pie durvīm. Tur stāv šis Konstantīns. “Kas ar tevi, tev slikti?” – “Nē, aizmirsu iedzert par 10. bausli.” Ielēja sev, izdzēra un aizgāja.

RL: Ja jau mēs pieminējām šo filmu, ir tāda līdzība… Baltais akmens, no kura mākslinieks gribēja izveidot kaut ko savu, ir palicis. Bet galvenais varonis, tēlnieks, tā arī nepaspēj neko no tā izveidot, jo viņam visu laiku pasūta kapa pieminekļus. Un beigu beigās viņš izgatavojis tik daudz kapu pieminekļu, ka tie arī kļuva par viņa izstādi. Bet pašu galveno akmeni viņš atdod savam skolniekam. Vai jums nav palicis šāds baltais akmens, no kura jūs neko neesat izveidojis vai arī izveidojāt, bet ne to īsto?

Kikabidze: Jā, interesanti… Un vairs arī nespēšu izveidot, jo vecums. Es ļoti gribēju nospēlēt Hadži Muratu.
Šis varonis mani ļoti interesē. Es mīlu tādus puišus, kuri paši izlemj, kā dzīvot, kuri paši par sevi atbild. Man patīk divi varoņi – Hadži Murats un Harijs Morgans Hemingveja darbā “Kam ir un kam nav”. Kad 1979. gadā gulēju slimnīcā, kur man bija operācija, es uzzināju, ka Danelijam ir scenārijs filmai “Hadži Murats”. Es aizgāju pie viņa pēc slimnīcas ar noskūtu galvu, ar bārdu. Man bija tieši tik daudz gadu, cik Hadži Muratam grāmatā, proti, četrdesmit. Taču scenāriju, dabiski, neizlaida cauri. Scenārijs bija uzrakstīts teicami, ļoti interesants. Pēc tam Šengelaja mēģināja uzfilmēt šo filmu, un es interesējos, kuru viņš paņems lomai. Viņš teica – ne vairāk un ne mazāk – Robertu De Niro. Es viņam saku: “Tu taču zini, cik viņš tev paprasīs naudas! Bet kā viņš nēsās čerkesu kaftānu?” Tas būtu tas pats, kā es tagad uzvilktu skotu svārciņus. Viņi pieprasīja apmēram 30 miljonus, bet tik un tā tēma nebūtu izgājusi cauri, jo tur bija Čečenijas aneksija… Un es toreiz teicu: nospēlēt Hadži Muratu un vairs nekad neko nespēlēt. Es ļoti mīlu kino, bet tā arī nesanāca. Parasti, ja vēlos ko izdarīt, es arī izdaru. Esmu vērīgs. Un, kad filmējām “Neskumsti!”, es uzsāku meistarklasi pats sev. Visu laiku novēroju, bet pēc tam ņēmu un uzrakstīju scenāriju. Pēc tam šo scenāriju uzfilmēju un saņēmu Grand Prix. “Esi sveiks, dārgais”. Starp citu, interesanta filma. Un nomierinājos. Tās bija četras mazas noveles vienā filmā. Man vispār patīk īsā metrāža, tās grūtāk veidot. Tāpēc, ka tur visam atvēlēts ļoti maz laika. Taču pēc dažiem gadiem atsāku. 1983. gadā uzrakstīju septiņas noveles un atkal uzfilmēju. Un tagad atkal esmu uzrakstījis scenāriju.

RL: Jūs, manuprāt, grasījāties uzrakstīt grāmatu. Kaut ko līdzīgu memuāriem.

Kikabidze: Grāmatu… Man nepatīk, ja raksta par sevi. Par to rakstīja Maskavā, taču kopš tā laika jau pagājuši 12 gadi. Tas bija tīrs komercvariants, viņi zināja, ka labi varēs pārdot.

RL: Bet Danelija taču uzrakstīja. Un ļoti smieklīgu.

Kikabidze: Jā. Cilvēks tomēr ir godkārīga būtne. Kaut kas tāds pastāv, grauž. Es pieķēru sevi pie domas: varbūt tomēr pamēģināt? Bet mani sāka vilkt pie citiem cilvēkiem, saprotat? Un, kaut arī tas notiek caur mani, taču tur ir citi cilvēki, ar kuriem esmu ticies, ļoti interesanti, neparasti, dažādu tautību. Tādas baltās vārnas.

RL: Proti, tad stāsts būs par viņiem?

Kikabidze: It kā par viņiem, taču caur mani. Piemēram, tāds Saša Terterovs, armēnis, kurš… Es ar viņu iepazinos Tbilisi, viņš dzīvoja Amerikā un bija pirmais dīleris, kurš ieveda Padomju Savienībā tos plānos ekrānus. Tad tie maksāja ļoti dārgi. Un mēs ar viņu kaut kā ļoti sagājāmies, mums bija kopīgi paziņas. Pēc tam viņš atbrauca šurp, bet man bija jābrauc uz Ameriku. Un viņš saka: “Es lidošu kopā ar tevi.” Viņam arī vajadzēja uz Sanfrancisko. Lidojam, bet viņš man saka: “Es nekad neesmu bijis pilota kabīnē.” Es viņam saku: “Labi, es tevi tūlīt ievedīšu.” Un es aizgāju pie pilotiem, sarunāju, un mēs iegājām pilotu kabīnē, pasēdējām, parunājām, viņš viņus visu laiku izjautāja par algām. Pēc trim mēnešiem es atkal nokļuvu pie šīs pašas ekipāžas, tikai mēs tad lidojām no Maskavas uz Tbilisi. Un viņi man jautā: “Kas tas toreiz bija kopā ar tevi?” Saku: “Simpātisks cilvēks, dzīvo Amerikā, viņam tur ģimene, kāpēc tā jautājat?” Viņi pastāstīja, kad esot atgriezušies, tas bija tāds laiks, grūti ar naudu, no Maskavas uz Tbilisi, viņus šeit saticis kāds cilvēks, Sašas pārstāvis, un visiem trijiem uzdāvinājis televizorus. Un teicis, ka tos dāvina Saša, Bubas draugs. Viņi taču mūs atcerējās! Tas ir interesanti, ne katrs tā dara. Un lieta nepavisam nav tajā, cik tas maksā, bet gan žestā.

RL: Mamardašvili bērēs, mielastā, mani gadījuma pēc nosēdināja blakus Niko Čavčavadzem, vecam filozofam, bija tāds brīnišķīgs cilvēks. Viņa dēls gāja bojā kopā ar Kostavu 1989. gadā. Un Niko pēkšņi teica: “Ja mirst tādi cilvēki kā Merabs, tad nevar būt, ka tajā neslēpjas kaut kāda jēga.” Jums arī ir tāda sajūta?

Kikabidze: Jā, tāpēc ka tādi cilvēki dzīvē nes lielu nastu. Bet sabiedrība lielākoties to nesaprot. Viņi ir kā samojedi.

RL: Ēd paši sevi?

Kikabidze: Jā. Kad nomira Volodja Visockis – pašreiz es runāju par mīlestību, par popularitāti… Bija tāds aktieris Anatolijs Romašins, tagad jau nelaiķis. Man tobrīd Maskavā bija operācija, netiku uz bērēm. Bet pēc tam bija Volodjas Visocka dzimšanas diena. Un es teicu Romašinam: “Iesim, tikai ļoti agri, kamēr vēl nav savākusies tauta.” Un, tikko grasījās svīst gaismiņa, bija rudens nogale, mēs aizgājām uz Vagaņkovas kapsētu un vēl tumsā ieraudzījām milzu ļaužu pūli. Milzīgu. Vēl nebija saskatāmas sejas, tik tumšs bija. Es saku Anatolijam: “Ja Volodja būtu zinājis, kā viņu mīlēja, viņš labprāt nomirtu otrreiz.” Viņš taču tomēr strādāja uz publiku, saprotat?

Pagājušajā gadā te nomira rakstnieks. Arī ļoti neparasts cilvēks. Visi bija redzējuši, kā viņš dievnamā raud. Viņš bija tik garš… Kad radinieki sāka rakņāties viņa papīros, atrada piezīmes. Un mani satrieca viena viņa frāze: “Kurš nav nomiris, tas nezina dzīves vērtību.” Kas ir dzīve, un kas ir nāve? Ir kaut kādas tautas, kur šim notikumam gatavojas kā svētkiem. Bet mēs, cilvēki, cits citu nenovērtējam. Uzskata, ka ir tiesības otru ietekmēt, apvainot, nospiest. Man mamma vienmēr teica: “Nekad nevienam neatriebies, tāpēc ka Dievs tik un tā zina, kurš jāsoda. Nenolaidies līdz viņa līmenim, lai viņš pats saprot.” Tomēr dzīve ir tik īsa, ka ļoti bieži pat nepasaka paldies tiem cilvēkiem, kuriem tas jāpasaka.

RL: Kad jūs stāstījāt par Visocki, es atceros, ka mēs arī braucām uz Maskavu viņa nāves gadadienā. Aizgājām uz kapsētu, pēc tam gājām uz netālo alus dzertuvi. Salikām krūzes uz tādiem koka plauktiem, skatos – viens tur iegriezis: Volodja Visockis. To pieminu tāpēc, ka, spriežot pēc jūsu stāsta par Visocki, par kapsētu, viss notiek tieši tā, kā jānotiek. No otras puses, jūs sakāt, ka mīlat varoņus, kuri visu padara paši, ka vīriešiem pašiem jāzina, kas jādara.

Kikabidze: Esmu ļoti sentimentāls, un pašam man tas nepatīk. Taču… Es vienkārši zinu, ka, ja apstākļi prasīs, es nekļūdīšos, jo esmu jau tik daudz nodzīvojis, ka visu zinu par visām riebeklībām. Mums ir tāds teiciens: dzīvo kā vīrs. Vīrietis – tā ir grūta profesija. Būt vīrietim – tas nenozīmē tikai pārgulēt ar sievieti, tur ir daudz komponentu, kas tevi padara par vīrieti. Man nepatīk skraidoši vīrieši.

RL: Kā tas būtu jāsaprot?

Kikabidze: Piemēram, pašlaik šovbiznesā visu laiku visi stāsta vienu un to pašu – kurš kuram atvīlis sievu, kurš kuru piekrāpis. Varētu nodomāt, ka esmu svētulis. Nu jā, arī īstam vīrietim dzīvē notiek viss kas, viss var notikt, arī var atnākt mīlestība, taču viņš nedrīkst sabeigt dzīvi citiem. Jābūt vīram. Baltu nosaukt par baltu, melnu – par melnu. Ja tu necieni sevi, tu necienīsi arī citus. Vēl jo vairāk, necienīs tevi.

Bija viens gadījums. Centrālajā televīzijā bija raidījums “Nedēļas cilvēks” vai kaut kas tādā garā, vairs neatceros. Tātad mani intervē, bet man pretī tur ir pulkstenis, un palikušas kādas trīs vai pusotras minūtes. Bet pirms tam vadītājs man rādīja jautājumus, kurus uzdos. Un pēkšņi viņš negaidīti jautā: “Vai jums ir paziņas kriminālajā pasaulē?” Ziniet, tiešajā ekrānā falšums uzreiz redzams, ne tā kā ierakstā. Sekundes simtdaļā nodomāju: viņam nav sirdsapziņas, kāpēc viņš man to vaicā, man taču tuvplāns. Es saku: “Jā, ir, taču, ja jau mums vēl palikusi minūte, gribu piebilst, ka viņu vidū ir ļoti daudz krietnu cilvēku.” – “Ko jūs ar to domājat?” Es viņam saku: “Ja viņš teica – balts, tātad tas ir balts, ja teica melns, tātad melns.” Kaut ko vēl pateicu. Bet vakarā man piezvanīja viens ļoti vecs, pazīstams augstākās raudzes kriminālais elements, starp citu, krievs, un pateica: “Vahtančik, mēs skatījāmies raidījumu. Kurā restorānā uzklāt galdu?” Ziniet taču, kāda ir dzīve… Zīdainis piedzimst nevainīgs, tāds eņģelis, pēc tam jau dzīve viņu paķer, izpaužas gēni, apkārtne, un, par ko viņš kļūs, neviens nevar pateikt. Tomēr es vienmēr saku, ka cilvēkam jāatbild par savu rīcību, lai kas viņš arī būtu. Zaglim jāsēž cietumā, un viņš to zina. Bet 90% politiķu domā, ka viņam jāsēž krēslā un jāmāca mūs, kā mums jāsarunājas un kā jāaudzina bērni. Un viņš domā, ka, ja mūsu vairs nebūs, viņš tik un tā sēdēs tajā krēslā. Nesēdēs viņš tur! Viņš arī no turienes nozudīs. Viņa mazmazdēliem būs kauns pieminēt viņa uzvārdu.

RL: Atgriežoties pie Danelijas, kā jūs domājat, ko viņš saskatīja jūsos, kad izvēlējās šīm lomām?

Kikabidze: Tas bija ļoti smieklīgi… Viņam ieteica Veriko Andžaparidze, Sofiko Čiaureli mamma, mūsu dižā aktrise. Viņam filmai “Neskumsti!” jau bija savākti visi aktieri, izņemot galveno varoni. Bet scenārijā Benžamēns bija ruds, resns, sviedriem noplūdis, dzerošs tēls. Sagatavošanās periods tuvojās beigām, bet man bija jābrauc viesizrādēs uz Turciju, toreiz es vēl dziedāju ansamblī Orera. Un mēs no rīta līdz vakaram mēģinājām pie viena valodnieka, jo viss šovs bija pārtulkots turku valodā. Tekstu mācījāmies no galvas. Es no rīta līdz vakaram strādāju, Veriko pateica Danelijam: “Ko tu meklē, ir viens puisītis, Kikabidze. Pamēģini viņu.” Man toreiz bija trīsdesmit.

Danelijam ļoti nepatika, kad viņam ko piedāvāja, taču acīmredzot viņš tomēr izlēma pamēģināt – ja jau Veriko tā bija teikusi. Man piezvanīja no Maskavas un pateica: “Ja varat, parīt atnāciet uz viesnīcu Sakartvelo, atbraukusi Danelijas grupa.” Līdz tam biju redzējis divas Danelijas filmas – “Ceļš uz piestātni” un “Trīsdesmit trīs”. Desmitos rītā ierados viesnīcā. Danelija ļoti smieklīgi attēlo, kā es izskatījos, kad viņš mani ieraudzīja. Saka, ienāca tāds tievs tips ar košļeni mutē, noplīsušās džinsās, tādā dejojošā gaitā… Nu, pavisam kas cits, nekā rakstīts scenārijā. Bet es atceros, ka ieraudzīju maziņu, dzeltenu cilvēku – izrādās, viņš toreiz slimojis ar botkinu – smēķējam vienu cigareti pēc otras. Nesmaidīja. Sasveicinājāmies. “Iekliedzieties!” viņš man saka. Svētdiena, viesnīcā visi guļ, es viņam saku: “Nevaru, cilvēki guļ.” Pēc tam uzradās otrais režisors, un izskatījās, ka viņi no manis gribēja tikt vaļā. Viņš iedeva man izlasīt scenāriju, un vēl pēc sekundes es aizgāju. Atnācu mājās, sāku lasīt un nespēju atrauties. Bija ļoti interesanti. Un man palika ļoti skumji, domāju: ja vien būtu paņēmuši mani, kā man būtu noveicies! Pagāja diena, divas, trīs, neviens nezvana, bet visa pilsēta zina, ka viņš šeit meklē aktieri. Un sestajā vai septītajā dienā pēkšņi atskan zvans. Zvana Danelija, bet viņam šeit daudz radu un visi sauc viņu ciemos. Viņš man saka: “Šodien vakarā eju pie savas tantes, vai vēlaties ar mani pavakariņot?” Es piekritu, un pēc mēģinājuma mēs aizgājām pie viņa tantes. Tante iznāca, ieraudzīja mani, apkampa: “Oi, ko Gija mums atvedis!” Otrajā dienā viņš mani aizvilka pie tēvoča. Veselu nedēļu mēs tā ciemojāmies pie viņa radiniekiem. Un tad es sapratu: tās ir aktierproves…

RL: Bet ko jūs darījāt pie šiem radiniekiem?

Kikabidze: Neko! Sēdējām, dzērām, jokojām, kaut ko stāstījām. Bet viņš klusē, skatās… Un pēc dažām dienām es viņam saku: “Es jau visu sapratu, ziniet, uzfilmējiet kaut ko, man jābrauc viesizrādēs uz Stambulu. Patiks vai nepatiks, es visu saprotu, kā nekā – kino.” Viņš izvēlējās epizodi ar ēzeli, tā bija smaga epizode, ar Zakariadzi, Čiaureli… Mani uzfilmēja, tas bija uz ORWO lentes, Padomju Savienībā to nevarēja attīstīt, tāpēc lenti nosūtīja
uz Poliju. Es aizbraucu uz Stambulu. Un viss, nekādu zvanu. Pagāja divas nedēļas… Un pēkšņi naktī viesnīcā zvana no vēstniecības un saka: “Kikabidze, steigšus jāierodas Padomju pārstāvniecībā.” Domāju, kaut kas noticis mājās. Aizskrēju uz turieni, toreiz tur direktors bija Poznera tēvs. Man iedod telegrammu: “Apsveicam ar galvenās lomas piešķiršanu filmā “Neskumsti!”!”

Kad atgriezos Tbilisi, mani sagaidīja smaidošs cilvēks, māj ar roku – Danelija! Un pirmā diena bija ļoti smieklīga. Filmēšana notika kalnos, netālu no Tbilisi, viņš izvilka no kabatas tādu saliekamo nazi un galodiņu un sāka asināt. Tas droši vien viņam palīdzēja procesā. Bet uz filmēšanas beigām šis nazis bija pārvērties īlenā. Viņš to notrina! Es gribēju to nozagt, bet mani kāds apsteidza.

Viņš ir vienīgais režisors, pie kura es iepriekš nemācījos tekstu. Tā vispār nav pieņemts, kad ierodies uz filmēšanu, tev jāzina teksts no galvas. Jo es teicu: es tā negribu, es tā nerunāju, nestaigāju, tā neēdu… Viņš saprata, un mēs pārrakstījām visu scenāriju. Pilnībā visu pārrakstīja man. Uzfilmējām! Ar “Mimino” bija tāds pats stāsts. Mēs daudz ko izdomājām uz vietas.

RL: Ar Frunziku Mkrtčjanu?

Kikabidze: Gan ar Frunziku, gan Daneliju. Tur ļoti daudz kas ir pārtaisīts.

RL: Grūti iedomāties, ka visas tās frāzes, kas jau iegājušas vēsturē…

Kikabidze: Jā! Visinteresantākais, ka mēs vispār nesapratām, kas tas ir, ko mēs darām. Tik idiotisks teksts, ko viņš te filmē? Un, kad mēs pirmo materiālu skatījāmies Mosfiļm zālē, cilvēki no smiekliem krita no krēsla. Tad es sapratu, ka tur kaut kas nav kārtībā. Scenārijā armēņa nebija, pirmajā variantā bija krievs, to vajadzēja spēlēt Ļeonovam. Tas ir pavisam cits cilvēks – naģenē, cigarete zobos, visu laiku spļaudās. Bet, kad Maskavā parādīja, teica: krievi tādi nav, nomainīt! Un pēc tam nolēma paņemt armēni.

RL: Sakiet, lūk, šie divi cilvēki – Mkrtčjans un Ļeonovs –, viņi taču mums, publikai, ir vienkārši smieklīgu tipu personāži, taču jūs noteikti pazīstat viņus tuvāk. Es zinu, ka Mkrtčjans teātrī spēlējis nopietnas, pat traģiskas lomas un Ļeonovs arī varēja tādas spēlēt. Tomēr izrādījās, ka viņi mūsu uztverē palikuši kā komiķi.

Kikabidze: Diemžēl jā. Zināt, kā ir patiesībā? Piemēram, Rietumu kino viņi laikus saprata, ka, ja nopietns aktieris spēlē komēdiju, tas ir ļoti smieklīgi. Tikai nevajag spēlēt komiķi. Ir nopietni aktieri, kuri spēj notēlot idiotu. Bet mēs līdz tam nenonācām. Smoktunovskis – dižākais aktieris, otru tādu nezinu! – reiz man teica: “Buba, vai
tiešām man visu laiku jābūt tādam viena un tā paša tēla iemiesotājam?” Bet viņš bija talantīgs, spožs talants; kad viņš lasīja Puškinu, man drebuļi skrēja pār kauliem. Bet pie mums valdīja štampi. Negribēja riskēt. Zina, ka tas spēcīgs šajā žanrā, kāpēc meklēt citu, ja ir simtprocentīgs trāpījums?

RL: Tas ir diezgan skumji, jūs droši vien zināt, cik šie Mimino visur savairojušies. Pat Rīgā ir kafejnīca Mimino. Neviens taču nav prasījis atļauju ne jums, ne Danelijam. Es jūtu, ka jūs mazliet distancējaties no tā Mimino, kurš grib Larisu Ivanovnu.

Kikabidze: Kad nesen Tbilisi atklāja Mimino pieminekli, Diližanā arī ir, kur attēloti Frunziks, Ļeonovs un es, mani aizvilka uz atklāšanu. Iedomājieties, ko sajutu, – bija sanākusi visa pilsēta. Un es saku mikrofonā: “Ja jūs esat sapulcējušies mani apglabāt, ziniet, es vēl uz aizsauli negrasos.” Es pēkšņi sapratu, ka viņu abu vairs nav dzīvo vidū! Es nezināju, kur sprukt, kur noslēpties! Nākamajā dienā, tur blakus ir hinkali iestādījums ļoti labs, es tur reizēm eju paēst, es braucu mašīnā garām, paskatījos, bet pie pieminekļa, pie manis, saliktas puķes – kāds atnesis. Šoferis saka: “Tev nolikuši, bet Ļeonovam nav.” Dziesma no “Mimino” kļuva ļoti populāra. Danelija saka Kančeli: “Man vajadzīga dziesma.” – “Kāda?” Danelija atveda Kančeli disku ar ierakstu un pateica, ka viņam vajadzīga tieši tāda dziesma. Mēs atnācām, Kančeli sieva pagatavoja plovu, un Danelija saka: “Tagad noklausīsimies dziesmu, un tu man uzraksti tādu pašu.” Ieslēdz – bet tur skan “Yesterday”. Viss, sapratu, atbild Kančeli! Un nākamajā diena atnesa – “Čito gvrito, čito margalito…”.

Bet vai zināt, kāds “Mimino” bija fināls? Tur bija tāds Pjotrs, kura filmā nav. Kalējs, kurš apkala zirgus. Kad viņš no šī ciemata brauc prom, bet tur vispār tikai 4–5 mājas, Pjotrs jautā: “Tu patiešām brauc pāri robežai? Atved man zirga pakavus. Bet lai būtu uzraksts Made in USA.” Zirgs auļos, bet ļaudis izlasīs uzrakstu. Kad Mimino armēnim pirka krokodilu, viņš nopirka arī pakavus.

Un tajā fināla epizodē, kad Mimino atvainojas stjuartei, viņš saka: “Gribat, izlēkšu no lidmašīnas, lai jūs man piedotu?” Un viņš patiešām izlec no lidmašīnas ar visiem pakaviem kabatās, nošļūcot uz dibena, atjēdzas savā kalnu ciematiņā tā paša Pjotra priekšā, kurš kaļ pakavus. Mimino saka: “Lidojumam nelabvēlīgs laiks, atnācu kājām.” Mimino izdala malku, petroleju un dod Pjotram pakavus. Taču Pjotrs nevis pasaka paldies, bet paziņo, ka noslēdzis līgumu ar kādu amerikāņu firmu – dziļas nomales ciematiņā! – par pakavu piegādi. Bet tagad viņam trūkst naglu, un viņš lūdz naglas. Sapīkušais Mimino pagriežas, lai ietu prom, un Pjotrs pēkšņi smejas. Mimino prasa, kāpēc viņš smejas, tas atbild: “Tev bikses uz pakaļas saplīsušas!” Un tad skan fināla frāze: “Klausies, Pjotr, tu esi visīstākais muļķis! Paskaties, kāds apkārt skaistums – pa labi Kazbeks, pa kreisi Elbruss –, bet tu skaties man pakaļā!”