Uz aizvainojuma robežas

Rīgas Laiks: Es apgalvoju, ka āksta lomas atmešana ir nopietna Rietumu civilizācijas problēma, kas ved neizbēgamā strupceļā un iznīcībā. Šī pārliecība balstās tajā, ka jāpastāv tādai pozīcijai jeb punktam, no kura redzams, ka karalis ir kails. Tradicionāli to redz bērni, muļķi un dzērāji – tie, kas neizliekas vai, ja izliekas, tad tikai kāda mērķa sasniegšanai.

Jurijs Sļozkins: Kaut ko līdzīgu var teikt arī par karnevālu, vai ne? Tajā viss apgriezās kājām gaisā, un āksts bija tas, kas pasūta mūziku. Kā izmērīt ākstības, muļķības un stulbuma nozīmi kultūrā, nezinu, bet ir sajūta, ka tā sarukusi. Ir, protams, stand-up komēdija, kas veic līdzīgu funkciju, ļaujot komiķiem teikt lietas, ko ārpus šīs īpašās telpas teikt nevar. Taču arī viņus mēģina ierobežot, un telpa, ko tie aizņem, man šķiet, sašaurinās. Plašāk raugoties, var jautāt, kāda vieta Rietumu sabiedrības dzīvē atvēlēta ironijai – kad tu saki vienu, bet domā ko citu. Tagad ir sajūta, ka notiek mēģinājums izplatīt nopietnību it visās dzīves jomās.

RL: Nopietnība un runas pareizība...

Sļozkins: Pareizība, jā, tieši tā. Tāpēc ka aizvainot izrādās neticami bīstami un aizvainojums nav tikai aizvainojums, bet potenciāla trauma. Atšķirība starp reālu, fizisku ievainojumu un simbolisku ievainojumu izplūst, un nopietnības līmenis aug. Ja runājam par vēlīno padomju periodu, patiesi, šķiet, gandrīz nekas nebija svēts, gandrīz par visu varēja smieties. Bet tagad šķiet: kur vien spļausi, trāpīsi sakrālajā. Ir ļoti maz, par ko var smieties. Kas gan cits, ja ne stand-up komiķi pilda āksta lomu? Ir dažas afroamerikāņu kultūras parādības – hiphops, reps –, kas ļauj runāt lietas, kuras ārpus šīs kultūras un žanriem runāt nevar. Bet viņi gluži nav ne āksti, ne muļķi.

RL: Stand-up komēdija kā izolēta prakse ir absolūti droša un nekaitīga. Mēs skatāmies uzstāšanos dzīvajā vai YouTube, taču tai nav nekādas ietekmes ārpus šiem rāmjiem. Savukārt āksta un muļķa loma dažādās kultūrās varēja mainīt varas domāšanu. Tajā bija, tā teikt, sistēmā iebūvēta iespēja teikt patiesību. Protams, varēja arī zaudēt galvu, bet bija situācijas, kurās varēja teikt to, kas varai ir nepatīkams un nepieņemams, savukārt tagad viss ir tā aizsargāts, ka runāt var, ko gribi, un nekas no tā nemainās, neviens tajā neieklausās. Katrā burbulī var muldēt, ko gribi, bet tas nevienu neskar. Vai āksts, muļķis, svētais vientiesis mūsdienās spēj kaut kā ietekmēt varu?

Sļozkins: Man šķiet, ka ne. Mūsdienās mēs ejam uz klubiem vai meklējam YouTube, klausāmies stand-up komiķus; tā ir margināla, bet svarīga nodarbe, jo reizēm cilvēkiem ir ļoti svarīgi klausīties aizliegto un svarīgi, lai kāds pasmietos par svēto, nopietno, pretenciozo. Bet, ja salīdzina... Patiesi, svētais vientiesis pie baznīcas kāpnēm varēja kaut ko pateikt caram un, jo vairāk, varēja kaut ko pateikt pat pret Dievu vai ikonu. Tagad ko tādu grūti iedomāties.

RL: Bet saki man, kā tu skaidrotu, no kurienes šī nopietnības sargāšana, kur tai ir saknes? Man šķiet, tā nāk no cilvēku vājuma, no tā, ka nav attīstīta dvēseles muskulatūra. Tas ir no Mamardašvili, ka klasiskā izglītība attīsta dvēseles muskuļus. Bet, kad Rouans Atkinsons nu jau pirms kāda laika aizstāvēja tiesības aizvainot, right to offend, viņš vērsās pie pieaugušiem cilvēkiem, kuri nesabrūk, ja kāds viņus aizvaino, viņi spēj atbildēt. Protams, tas ir vienkāršots un psiholoģizēts skaidrojums, ka izglītības sistēma ražo vājus cilvēkus, kuriem nav attīstīti dvēseles muskuļi, un tāpēc jāizdomā visādas traumas, neaizvainošanas politika, drošās telpas, tā sauktās safe spaces, un tā tālāk. Mēs esam kļuvuši trausli, nevarīgi.

Sļozkins: Piekrītu, ka esam kļuvuši trausli, bet par nopietnības izcelsmi – nezinu; man šķiet, nopietnība ir pastāvējusi vienmēr. Gandrīz jebkurā tradicionālā panteonā ietilpst nopietns dievs, piemēram, Apollons, un arī triksteris, piemēram, Hermejs, vai kāds varonis, par ko stāsta smieklīgus stāstus, kuros notiek arī kādas nepiedienīgas lietas. Ļoti izteikti tas vērojams tradicionālajās goda kultūrās, piemēram, Vidusjūras vai Kaukāza goda kultūrā. Visi vienmēr atrodas uz aizvainojuma robežas, vai ne?

RL: Bet tie nav vāji cilvēki!

Sļozkins: Kā uz to skatās. Jauno laiku Rietumu cieņas kultūrā cieņas avots atrodas tevī pašā, tevi ir grūti aizvainot. Bet, ja tu piederi pie goda kultūras, tev ir svarīgi, kā uz tevi skatās. Aristokrātiskajā goda kultūrā dažādās situācijās varēja izsaukt uz dueli. Un patiešām – šāvās visu laiku, jebkas bija aizvainojuma avots! Kas notiek ar manu māsu, ar manu sievu? No visiem ir atkarīgs mans gods. Tā ir ļoti trausla lieta, šajā ziņā trauslums un ievainojamība nav nekas jauns. Kas ir jauns? Cieņas kultūrā, kas nāca goda kultūras vietā, nekaunas būt bailīgs. Piemēram, amerikāņu vidusšķira: cilvēks mierīgi saka, ka viņam bail iet pa tādu un tādu ielu, ka viņam vispār bail no visa. Un viņš nekaunas, jo pašcieņas izjūta ir organizēta citādi, viņu ir grūtāk aizvainot. Esmu lasījis par psiholoģiskiem eksperimentiem, kur cilvēku aicina uz kabinetu, lai intervētu, bet patiesībā eksperimenta jēga ir tā, ka uzgaidāmajā telpā pirms ienākšanas kabinetā šo cilvēku rupji nolamā. Un noskaidrojās, ka ASV dienvidnieki, kas goda slepkavības dēļ arī visbiežāk sēž cietumos (jo, piemēram, ja viņu aizvaino bārā, viņš aizbrauc ar kravas auto mājās, paņem ieroci, atgriežas un nošauj), nespēj atbildēt uz intervijas jautājumiem, viņam sitas sirds, viņš grib kaut ko pateikt vai izdarīt tam cilvēkam, kas uzgaidāmajā telpā viņu apvainojis. Bet cilvēki tā sauktajā pilsētas kultūrā, zilajās pavalstīs, sēž mierīgi, viņiem nav sajūtas, ka viņu iekšējā būtība būtu cietusi. Man šķiet, ka brīnišķīgs un interesants šajā laikmetā ir tas, ka tu neesi trauslāks par jebkuru mačo pāvu, kurš staigā bruņojies un visus uzmana, lai tik uz viņu kaut kā ne tā nepaskatītos. Viņš vienmēr ir gatavs atbildēt, un, ja viņš to nevarēs, to izdarīs viņa dzimta. Goda kultūrā ar aizvainojumu kaut ko var iesākt: ja tu mani aizvaino, es izsaukšu tevi uz dueli vai vienkārši piekaušu. Bet mūsdienās visi ir traumēti un visi ir uz aizvainojuma robežas vai jau aizvainoti.

RL: Kur tas tā ir?

Sļozkins: Tu sāki ar Rietumu civilizāciju, bet es runāju par to, kas man labāk pazīstams, proti, par amerikāņu vidusšķiras dzīvi vai amerikāņu kampusu.

RL: Par akadēmisko vidi.

Sļozkins: Jā, akadēmiskajās kopienās un vidusšķiras kopienās ap tām patiešām viss ir par traumām, puse grāmatu ir par traumām, studenti lielākoties jau ir traumēti vai drīz tiks traumēti. Bet atšķirībā no kaukāzieša viņi ar to neko nevar iesākt, atliek vienīgi mainīt sabiedrisko iekārtojumu, lai viņus aizsargā valsts un lai aizskārējs būtu spiests strādāt ar sevi. Taču izlabot situāciju, aizskārējam sadodot pa muti, vairs nav iespējams.

RL: Tu izmantoji divus lielus apzīmējumus: goda kultūra un cieņas kultūra. Kā tu raksturotu mūsdienas, kas tā ir par kultūru? Traumu kultūra? Aizvainojuma kultūra?

Sļozkins: Jā, es domāju, ka tā ir traumu kultūra, bet interesanti, no kā rodas traumas...

RL: Kāds Kalifornijas mākslinieks, viens no kvīru mākslas aizsācējiem, man reiz skaidroja, kāpēc melnajai sievietei ir tik sāpīgi, ja kāds flirtējot pieskaras viņas matiem. Šāds pieskāriens imitējot glāstu un izsaucot atmiņas par vergu tirdzniecību un gadsimtiem ilgu pazemojumu. Es klausījos un nespēju tam noticēt. Jo, lai arī vēsturiski tā tiešām ir bijis, viņu individuālā dzīve patlaban izskatās pavisam citādi.

Sļozkins: Jā, šķiet, tas labi raksturo valdošo dogmu. Viss kaut ko atgādina... Pirmkārt, tā ir kolektīva lieta, tā ir lieta, kas saistīta ar identitāti, bet identitāte ir saprotama caur piederību pie noteikta kolektīva, ko tagad pieņemts dēvēt par kopienu. Agrāk kopiena apzīmēja cilvēku kopumu, kas tiešām atrodas personiskās attiecībās, tā teikt, face to face, taču tagad ar to apzīmē socioloģisku kategoriju, kuru agrāk neviens par kopienu nebūtu iedomājies saukt. Piemēram, LGBTQ+ kopiena, arī spiegi tagad ir kopiena – intelligence community.

RL: Jā! (Smejas.)

Sļozkins: Kļūstot par kopienu, iegūst cieņu. Tā kā kopienu ir daudz un katrs indivīds var piederēt pie vairākām, arī aizvainojumi var klāties cits pār citu; un, ja to ir daudz, dzīvot ir ļoti grūti, jo it viss – skatieni, vārdi, apkārtējā vide – atgādina par vēsturisku netaisnību. Tas ir bēdīgi, un tāpēc arī jautājums: ko ar to iesākt? Starp citu, interesanti, ka atšķirībā no citām apspiestības, gūstniecības un verdzības ideoloģijām, kā, piemēram, marksisms vai kristīgā eshatoloģija, kas turas pie pravietojuma par vecās pasaules galu, šajā gadījumā es neredzu neko par atbrīvošanu. Nav skaidrs, ko šīm grupām darīt, lai šis murgs beigtos, kā vienīgi uzturēt nebeidzamu prasību mainīt institūcijas un privilēģiju nesējiem strādāt ar sevi.

RL: Jautājumu “ko darīt?” es izmetu vēstures mēslainē pirms astoņiem gadiem un tā vietā piedāvāju citu: “par ko es šajā situācijā esmu atbildīgs?” vai “kā tas uz mani attiecas?”. Ja neattiecas, tad jautājums “ko darīt?” nemaz nevar rasties. Bet, ja attiecas, tad šajā situācijā var par kaut ko uzņemties atbildību. Uz katru no mums var attiekties tikai viens aspekts vai viena problēmas šķautne, bet tikpat labi atbilde uz jautājumu “par ko es šajā (jebkurā) situācijā esmu atbildīgs?” var būt: “Ne par ko.”

Sļozkins: Es gan šo jautājumu neuzdodu attiecībā uz mums abiem, es runāju no pašas ideoloģijas viedokļa, proti, ja tu pieslienies šai ideoloģijai un dzīvo ar tās nosacījumiem, nav skaidrs, kas varētu būt, tā teikt, iziešana no Ēģiptes, kas ir atbrīvošanās.

RL: Es gribētu tev jautāt: ja tu drīkstētu teikt, ko tu patiesi domā, un tev par to nekas nebūtu, kā tu akadēmiskajā vidē aizstāvētu tiesības aizvainot?

Sļozkins: Ja pieņemam, ka cilvēki, pie kuriem vēršos, ir piesūcināti ar šo jauno ideoloģiju, tad no auditorijai tuvu un saprotamu vērtību viedokļa aizstāvēt tiesības aizvainot ir grūti. Cilvēks piecelsies un teiks: “Tu propagandē manu sāpi! Ja mēs skatīsimies šo filmu vai lasīsim šo grāmatu vai arī ja tu runāsi par šādu tēmu, man būs sāpīgi. Tātad tev ir vienalga, ka man sāp.” Man jābūt gatavam atbildēt: “Jā, iespējams.” Vai arī...

RL: Taču mēs ar tevi esam brīva, domājoša kopiena, kurā tu vari sniegt racionālu attaisnojumu tiesībām aizvainot.

Sļozkins: Jā, mums ir ne vien vārda brīvība, bet arī domu un sarunu brīvība.

RL: Tieši tā!

Sļozkins: Lai gan mēs, protams, kalibrējam runu, jo parasti nevēlamies nevienu aizvainot. Bet dažreiz mums šķiet, ka aizvainot ir pareizi. Literatūrā un runā pastāv dažādi žanri, un dažos no tiem ir labi pateikt vai uzrakstīt kaut ko aizvainojošu. Ja pieņemam, ka mūsu hipotētiskie sarunbiedri par vērtību atzīs iespēju brīvi sarunāties dažādos žanros, tad, protams, no tā izrietētu arī tiesības vai vismaz iespēja aizvainot. Pretējā gadījumā mēs arvien sašaurinām domāšanas un sarunāšanās telpu. Ja ir tā, ka nedrīkst aizvainot karali, bet drīkst aizvainot kaimiņu, tad saskaņā ar teoriju, ka nevienu nedrīkst aizvainot, sanāk, ka mēs vienmēr atrodamies galmā. Bet tā taču nevar dzīvot un sarunāties!

RL: Grūti! Gribas atrast kādu stūrīti, kur tomēr varētu parunāties bez karaļiem, bez svētā, bez nopietnā, bez bailēm un briesmām kādu aizvainot, proti, vienkārši sarunāties.

Sļozkins: Būtu labi, ja varētu gan vienu, gan otru. Kā tradicionālā viduslaiku katoļu pilsētā: vispirms tu aizej uz baznīcu paklausīties augstas lietas un tad pāri laukumam uz krogu, kur var izlamāties. Tā tas, protams, bija tikai līdz reformācijai.

RL: Es kaut kur lasīju, ka grāfs Cincendorfs ieteicis ejakulācijas brīdī domāt par Jēzu, lai bauda, ko tādējādi gūsi, būtu nevainīga. Es aptuveni pārstāstu, bet tas ir par to, ka visu padarām nopietnu. Lai gan, jāatzīst, Mārtiņam Luteram ir ļoti piedauzīgi joki. Viņš ļoti mīlēja atejā atstāt dāvanas pāvestam un Sātanam, viņam bija daudz...

Sļozkins: Ar velnu viņam bija ļoti sarežģītas attiecības.

RL: Ļoti komiskas! (Abi smejas.) Un ar pāvestu arī.

Sļozkins: Un arī ar visādiem kreisajiem, radikālajiem reformatoriem, kas viņu nosodīja par nepietiekamu radikālismu.

RL: Mēs varētu teikt, ka viņi viņu nosodīja par nepietiekamu nopietnību.

Sļozkins: Viņu ieskatā Luters pārāk aizrāvās ar kompromisiem, tai skaitā ar laicīgo varu. Tomass Mincers pret Luteru uzstājās ar šausmīgām runām. Nav brīnums, ka mūsdienās viņu nereti apsūdz puritānismā. Kaut kādā ziņā tas pat ir pareizi, jo puritānisms ir par nopietnību, par ironijas un smieklu izskaušanu. Labi gan, ka Latvijā mūsdienās ir tik daudz pagānisma, jo stingrākām kristīgām sabiedrībām, it īpaši kalvinistiskām, klājas sliktāk. Vispār – no visām kristiešu konfesijām vismazāk stingra šajā nozīmē ir pareizticība, ļaudis mazāk baidījās grēka, tāpēc uzvedās un turpina uzvesties sliktāk.

RL: Es gribētu pievērsties varas jēdzienam. Manā izpratnē nopietnība ir viena no varas kā vardarbības izpausmēm, taču vara kā vardarbība nav vienīgā varas forma. Tradīcija no Hobsa līdz Fuko vardarbību redz kā galveno varas raksturlielumu, bet tādējādi no domāšanas izkrīt joku vara, mīlestības vara, maiguma vara, tekošā ūdens vara, proti, dažādas cilvēkam pazīstamas varas formas. Šeit ir plaša telpa jaunām idejām, prātiem, kas gatavi reflektēt par dažādiem varas veidiem, tāpēc vēlos dzirdēt, kā tu saproti varas jēdzienu.

Sļozkins: Starp citu, vārdu power krieviski reizēm tulko kā “vara”, bet citreiz kā “spēks”.

RL: Tiesa, mēs varētu runāt arī par spēku, jo vardarbības spēks, joku spēks, mīlestības spēks un ūdens spēks – tie ir dažādi spēki.

Sļozkins: Un katrs no tiem tādā vai citādā veidā ietver vardarbības potenciālu. Varai ir tieksme uz nopietnību, tomēr arī biedrs Staļins daudz jokoja. Padomju laikā smiekli bija svarīga varas rituāla daļa, un ironijai bija liela nozīme Staļina retoriskajā arsenālā, tāpēc var runāt arī par to, ka viena no smieklu funkcijām ir pazemot. Smiekli ir ļoti dažādi. Starp citu, es nesen rakstīju par smiekliem un padomju kultūru un smieklu nozīmi Rietumu attieksmē pret padomju kultūru. Piemēram, VDR muzejs Berlīnē ir vieta, uz kuru cilvēki nāk pasmieties.

RL: Mūsu iepriekšējā sarunā es pieminēju cirka lomu Padomju Savienībā.

Sļozkins: Jā, klauna nozīme padomju kultūrā... Bet patiesībā padomju kultūra nebija tik totalitāra, kā to mālē, bija komēdijas, farsi, parodijas. Dažas no tām vara atbalstīja, citas ne. Ļoti grūti novilkt robežu. Starp citu – nezinu, vai tas ir joks vai patiesība, – esot nodrukāts plakāts “Padomju cirkam – 50”, un to tūliņ pat, protams, aizliedza, jo skaidrs, kam tā bija metafora. Mēs nevaram mainīt kultūru, kurā dzīvojam, bet varam, kā to dari tu, radīt māju,¹ kurā varētu runāt, rakstīt un apspriest lietas, kas ārpus šīs mājas vai nu ir neizrunājamas, vai arī varētu kādu aizvainot. Bet, zini, es tik skaidri nevilktu robežu starp varas nopietnību un smieklu dumpīgo dabu, jo arī vara smejas.

RL: Jā, tā ir svarīga piebilde. Šķiet, tu pieņem, ka vara arī tajās izpausmēs, kuras uzskaitīju, tomēr ir vardarbība, proti, varas kodols joprojām ir vardarbība.

Sļozkins: Varbūt, jā. Redzi, tu runā par mīlestību. Mīlestībai ir vara, liels spēks, protams, ka tajā pastāv vardarbības iespējamība.

RL: Tomēr vardarbība nāk nevis no pašas mīlestības, bet no kaut kā cita.

Sļozkins: Mīlestība ir arī gūsts un verdzība, ja esi iemīlējies.

RL: Par mīlestību parunāsim citreiz, pagaidām paliksim pie varas. Manuprāt, tas, ko tu saki, sašaurina varas jēdzienu. Atšķirīgai domāšanai par varu mani galvenie avoti ir Laodzi, Džuandzi un daži citi ķīniešu traktāti, ko esmu iepazinis tulkojumos un kur, šķiet, ir redzama cita izpratne par varu: vara kā bērna maigais pieskāriens, maiguma vara, plūšanas vara, nesteidzīga iesaiste procesā. Ja tu varētu man parādīt, ka arī šāda varas izpratne tomēr noved pie vardarbības, tad es saprastu, ka man vēl jāpadomā.

Sļozkins: Nē, iespējams, ka jāpadomā ir man. Es, protams, ne visu saistītu ar vardarbību.

RL: Es nosaucu dažādas varas, kas nav vardarbības vara, bet tu teici, ka arī tās ir spējīgas uz vardarbību. Sanāk, ka vara ir spēkā... Kur ir spēks, brāl?

Sļozkins: Jā, kur? Patiesībā laikam.

RL: Filmā – jā. Bet varbūt tu atceries Trasimahu, puisi, ar kuru Sokrats sarunājas Platona “Valsts” pirmajā grāmatā? Viņš apgalvo, ka likumi kalpo stiprāko interesēm. Tātad nevis spēks ir patiesībā, bet patiesība spēkā. Bet pārējās deviņās “Valsts” grāmatās sarunbiedri meklē citus veidus, kā par to domāt. Jo, ja spēks ir patiesībā, jāsper tikai viens solis, lai nonāktu pie tā, ka patiesība ir spēkā. Proti, ja patiesībā ir spēks, tad spēkā ir patiesība. Pēc manām domām, tas ir strupceļš.

Sļozkins: Ne obligāti. Ja uzskatām, ka spēks ir patiesībā, un pieņemam, ka patiesība visiem ir viena, tad nav nekādas vajadzības pēc spēka. Savukārt, ja patiesība ir spēkā, tad jācīnās: kurš spēcīgāks, tam taisnība. Bet man nav īsti skaidrs, kā tu saproti varu, kad runā par ūdens varu, bērna pieskārienu un tamlīdzīgi: kur tur ir vara?

RL: Nē, tur ir spēks.

Sļozkins: Tātad spēks.

RL: Spēks kā ietekme uz kaut ko...

Sļozkins: Mīlestības un maigā pieskāriena spēks var būt milzīgs, jā.

RL: Tu pats devi iespēju power saprast gan kā spēku, gan kā varu.

Sļozkins: Šajā kontekstā esmu pieradis runāt angliski, un patiešām, mūsu sarunā mēs vienmēr runātu par power.

RL: Jo force ir atsevišķa tēma.

Sļozkins: Jā. Starp citu, kādu latviešu vārdu tu lietotu?

RL: Sākumā vārdu “vara”, no “varēt”. “Varēt” nozīmē spēt. Arī krieviski mēs varētu ieviest vārdu “spēja”, no tā, ko tu spēj,² jo latviešu valodā vara ir saistīta ar to, ko tu spēj. Vēl latviešu valodā ir vārds “jauda”. Mēs gan esam nedaudz novirzījušies, bet tas ir vietā, mēs zīmējam ainavas reljefu, kas izrādās sarežģītāks, nekā sākumā šķita. Manuprāt, pašsaprotamā sarežģīšana ir viens no intelektuālā procesa uzdevumiem. Nevis vienkāršot visu līdz pašsaprotamībai, bet sarežģīt, parādīt, ka viss ir sarežģītāk, nekā šķiet, un ka nav nekā pašsaprotama ne prātā, ne dabā.

Sļozkins: (Smejas.) Tagad ir tas mēms “ne viss ir tik vienkārši”. Un tas ir kaut kas, ko saka slikts cilvēks, kurš neprot atšķirt labu no ļauna. Notiek cīņa starp labo un ļauno, bet, ja tu redzi sarežģījumu, tu esi izstumtais un ķeceris. Starp citu, spēja redzēt sarežģījumus var izskatīties arī pēc pretenciozas nopietnības. Dažreiz cigārs ir vienkārši cigārs, nevis falls vai vēl kaut kas. Sarežģītība var izskatīties kā kaut kāda bezjēdzīga migla (smejas), bet patiesībā ir maz lietu, kas nebūtu sadalāmas komponentos un neietvertu pretrunas. Protams, viss ir sarežģītāk, nekā šķiet.

RL: Kā jau ar visu nozīmīgo. Hanss Ulrihs Gumbrehts, salīdzināmās literatūrzinātnes profesors Stanforda Universitātē, stāstīja, kā īsa saruna ar Viljamu Hjūlitu 21. gadsimta sākumā sekmējusi lielāko privāto vienas personas ziedojumu vienai universitātei. Var jau būt, ka Gumbrehts tikai lielījās, bet ne tas ir svarīgi, svarīga ir viņa teiktā būtība. Hjūlits viņam jautājis: “18. gadsimta franču literatūra – kāpēc tas vispār ir vajadzīgs? Kāpēc tam veltīt laiku un tērēt naudu? Kāpēc jūs to darāt?” Uz ko Gumbrehts atbildējis: “Redziet, ļoti daudz darba tiek ieguldīts pasaules vienkāršošanā, lai lietas visiem būtu pieejamas. Bet universitātei vajadzīgi mehānismi pasaules ainas sarežģīšanai, un humanitārās disciplīnas pasauli sarežģī.” Pēc šīs sarunas Hjūlits Stanfordai ziedojis 400 miljonus ar nosacījumu, ka 300 no tiem tiks atvēlēti humanitārajām zinātnēm. Savukārt vakar man viena bijusī studente teica: “Es tik ļoti mocījos, lasot tevis uzdoto nodaļu Aristoteļa “Nīkomaha ētikā”, man galva bija pilna jautājumu, un es nācu uz lekciju ar cerību, ka tu visu izskaidrosi, taču tu ne tikai neatbildēji uz maniem jautājumiem, bet trīskāršoji to skaitu.” Es to uztvēru kā komplimentu. Bet saki man, vai tu uzskati, ka antropoloģija kā disciplīna palīdz sarežģīt pasauli?

Sļozkins: Mana sieva ir antropoloģe, es tomēr nodarbojos ar vēsturi. Bet, jā, viens no humanitāro zinātņu uzdevumiem – šajā ziņā es piekrītu Gumbrehtam – ir mācīties saskatīt to, kas nav acīmredzams. Jo ilgāk uz kaut ko raugies caur dažādām lēcām, jo sarežģītāks tas izskatās un jo lielāku dažādību tu redzi. Tā tas ir ar visām zinātnēm. Bet, no otras puses, reizēm jautājumiem ir nepieciešamas atbildes. Atceros, ka Oktobra revolūcijas 80 gadu jubilejas laikā strādāju arhīvā un man zvanīja, šķiet, Le Monde korespondente Maskavā un jautāja: “Kas bija Oktobra revolūcija?” Un es viņai atbildēju apmēram tā: “Kas tas vispār ir par jautājumu! Es tev visu ko tūliņ pastāstīšu, tas viss ir atkarīgs no tā, tieši ko tu vēlies saprast, un tā tālāk.” Pēc tam pa lietu gāju mājās un domāju: kāds esmu muļķis, visu mūžu nodarbojos ar padomju revolūcijas vēsturi, bet nespēju atbildēt uz vienkāršu jautājumu. Taču domāju, ka būtu juties vēl muļķīgāk, ja uz viņas vienkāršo jautājumu tiešām būtu sniedzis vienkāršu atbildi; es, protams, nespētu šādai atbildei noticēt un lietū, nākot mājās, būtu šķendējies, ka vajadzēja pateikt, kā es patiesībā domāju, ka viss atkarīgs no tā un no tā un ka viss ir sarežģīti. Bet, bezgalīgi sarežģījot, pastāv arī bīstamība nonākt Kifas Mokijeviča situācijā.

RL: Kifa Mokijevičs?

Sļozkins: Tas ir gudrinieks no “Mirušajām dvēselēm”, kurš, rakājoties mēslu kaudzē, ir aizmirsis, ko tur vispār meklē.

RL: Bija tāds klasiķis Eriks Robertsons Dodss, un viņš viena klasiska teksta izdevuma priekšvārdā rakstīja, ka lielākā zinātne ir die Wissenschaft des Nicht Wissenswerten, proti, zinātne par lietām, kuras nav vērts zināt. Akadēmiskā pasaule jau 20. gadsimta vidū bija pilna disciplīnu un pētnieku, kas nodarbojās ar die Wissenschaft des Nicht Wissenswerten, vismaz tā šī pasaule izskatījās klasiķa acīm. Bet, ja tev būtu jādiagnosticē pašreizējā Rietumu akadēmiskā pasaule, kā tu teiktu: ar ko mēs nodarbojamies?

Sļozkins: Tas, manuprāt, ir uzņēmumu kopums, ģilde, kurā valda liela nopietnība un – vismaz man pazīstamajās jomās – tekstu ražošana industriālos apmēros. Piemēram, tenūras institūts. Sākotnējā ideja ir tāda, ka tenūru piešķir, lai no universitātes nevarētu izmest par tavām domām, bet rezultātā, lai iegūtu tenūru, visu laiku jāievēro tik daudz noteikumu – ko un kā vajadzētu publicēt, kas to vērtē, kā tiek organizētas konferences, grāmatu izdošana, recenzijas –, ka, pat ja sākumā ir bijusi kāda patstāvīgas domas dzirksts, tad, iegūstot tenūru, tā jau ir apdzisusi. Man šķiet, ka institucionalizācija ir sasniegusi ļoti augstu pakāpi. Es negribu pārmest akadēmiskajai pasaulei, kurā esmu pavadījis lielāko savas dzīves daļu, bet jāatzīst, ka tajā valda pelēcības, drūmuma un paredzamības sajūta, par daudzām lietām – arī bezjēdzības sajūta.

RL: Visbaisākais tevis teiktajā ir tas, ka stulbiskošanās kultūra, šķiet, ir apmetusies tur, kur varētu dzīvot prāts, – akadēmijās, universitātēs, institūtos. Tās varētu būt visgudrākās vietas, taču tās ir ļāvušās tevis aprakstītajai stulbiskošanās kaitei, bet par to mēs parunāsim citreiz.