Tūlītēja ielaušanās

Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā starp jauniešiem, kuri braukāja pie tēva Aleksandra Meņa uz viņa Piemaskavas draudzi, uzradās Vēstures fakultātes students Miša Mejersons, nākamais tēvs Mihails. Viņu, tāpat kā lielu daļu šā loka jaunatnes, turp bija aizvedusi interese par 20. gadsimta sākuma krievu reliģisko filozofiju. Mihails arī tulkoja, cīnījās par cilvēktiesībām un izdeva pagrīdes literatūru – tolaik tā bija diezgan bīstama nodarbošanās. Mazpamazām viņš nonāca pie kristīgās ticības. Māte krieviete Mihailu jau bērnībā bija nokristījusi, un viņš uzreiz kļuva par tēva Aleksandra Meņa – kuram viņa dzīvē bija ļoti svarīga loma – draudzes locekli un draugu.

1972. gadā emigrējis, Mihails kādu laiku studēja Sv. Sergija Teoloģijas institūtā Parīzē, pēc tam nonāca ASV un mācījās Sv. Vladimira Pareizticīgo seminārā pie tēva Aleksandra Šmemana un tēva Joanna Meiendorfa. 1978. gadā viņš tika iesvaidīts par priesteri un kļuva par tēvu Mihailu. Vēl pirms tam viņš gadu pavadīja Jeruzālemes slavenajā institūtā École Biblique, dzīvodams grieķu Sv. Onufrija klosterī, kas atradās Bībeles Ellē (Hinnomas ielejā), tādējādi var teikt, ka t. Mihails pareizticīgo priesteru saimē nonāca taisnā ceļā no elles, pirms tam gan apprecējis (jau izceļojis no Elles) Olgu Šnitki.

Tie ir ārēji fakti. Runājot par būtību, var sacīt, ka tēvs Mihails ir vesela dažnedažādu – gudru, zinošu un jautru – cilvēku kompānija. Viņš ir intelektuālis un zinātnieks, turklāt tiklab vēsturnieks, kā teologs. Disertāciju aizstāvējis Fordemas Universitātē Ņujorkā, ir daudzu rakstu un vairāku grāmatu autors. Jaunākajā viņa grāmatā – “Rēgaino impēriju ērgļi”, par Pirmā pasaules kara vēsturi – parādīts, ka viens no kara cēloņiem (ka tik ne pats galvenais) bija sajukums, kas valdīja Krievijas Domes “galvā” un pēc tam pārsviedās arī uz imperatora Nikolaja galvu. Sajukums izpaudās tā, ka “patriotiski noskaņotie” krievi bija nolēmuši, ka viņu pulkā ietilpst arī Karpatu rusini, kuri arī dēvējās par “krieviem” (русские vai руськие), un metās šos “krievu” rusinus aizstāvēt pret austroungāriem.

Šajā intervijā viņš par sevi saka: “Es taču esmu pļāpa, pēc savas dabas esmu lektors.” Patiešām satriecoši šīs īpašības izpaužas viņa sprediķos: katru svētdienu tēvs Mihails sprediķo divas reizes – vienu reizi krieviski un tad vēl arī (turklāt par citu tēmu) angliski (viņa draudzē ir gan krieviski runājoši ļaudis, gan amerikāņi). Un šajos sprediķos viņš pamanās svētdienas Bībeles lasījumu saturu savīt ar cilvēka dzīvi un vēsturi – vai ar literatūru, mākslu, kino; tas viss ir interesanti, aktuāli, svēto Rakstu vārdi atdzīvojas, uzrunā katru, atrod ceļu uz sirdi, paliek atmiņā.

Pareizticīgo priesteru pienākumus pret draudzi izsaka senslāvu vārds окормлять: atbilstoši vārdnīcai un lietojumam Baznīcā, tas cēlies no vārda корма – kuģa pakaļgals, vieta, kurā atrodas stūre un sēž stūrmanis. Tādējādi priesteris savu draudzi stūrē – vada, ved, gādā par to. Šim vārdam ir vēl viena, tautas etimoloģija, kas to atvedina no vārda корм (barība) un piedēvē priesterim darbošanos saskaņā ar šo sakni – ticīgo “barošanu”, kas visbiežāk tiek izprasta garīgā nozīmē.

Tēvs Mihails jau 40 gadus ar sirdi un dvēseli kalpo vienā un tajā pašā draudzē Kristus Pestītāja baznīcā, kas atrodas Ņujorkas 71. ielā. Viņš ievadījis kristietībā un kristījis neskaitāmus cilvēkus, viņš izdala Svēto Vakarēdienu, pieņem grēksūdzes, salaulā, apglabā, mierina, iedvesmo, smīdina – ar vienu vārdu sakot, viņš par savu draudzi gādā gan īstenajā, gan tautiskajā vārda окормлять nozīmē: mielo un dzirda savu draudzi ar euharistisko vīnu un maizi, reizē rūpējoties par visiem un katru, rādot ceļu ar gudru padomu, krietnu vārdu, smaidu, joku un reizēm arī ar anekdoti. Tā nu intervija, kuru tūlīt lasīsiet, arī beidzas ar viesmīlīgajiem vārdiem: “Tagad man jūs jāmielo un jāpadzirda.”

^{Larisa Volohonska}

Rīgas Laiks: Kā jūs izprotat to, ka kristietībā pamatteksts ir dots četrās ļoti atšķirīgās versijās? Nevienā citā reliģijā pamatteksts nav dots satura ziņā dažādās versijās. Kāpēc kristietībā versijas ir četras, nevis viena?

Mihails Mejersons: Pirms daudziem gadiem man bija draugs, nu jau nelaiķis, dzejnieks Ivans Jelagins. Viņš man uzdāvināja savu dzejoļu krājumiņu un teica: “Man trakoti patīk kino. Un vispār, lai es varētu rakstīt dzeju, man vajag iet uz kino.” Es jautāju: “Kā tā?” Viņš atbild: “Abi ir ļoti līdzīgi. Kino negaidīti parāda kaut ko tuvplānā, piemēram, kādu ziedu. Dzejā ir tāpat: tu izcel kādu detaļu, un tā sāk dzirkstīt.” Viņš parādīja zināmu, man nepavisam ne acīmredzamu divu dažādu žanru saistību. Iztēlojieties, ka jūs esat operators vai režisors. Un jūs pazīstat satriecošu cilvēku, Jēzu no Nācaretes, kurš pirms dažiem gadiem uzradies Jūdejā. Jūs zināt, ka daudzi viņa laikabiedri vēl aizvien ir dzīvi un principā par viņu var uzņemt pat dokumentālu filmu. Nu lūk, sākumā aizbrauc viena uzņemšanas grupa no Aleksandrijas vai Romas ar režisoru Marku un uztaisa mazu filmiņu. Pēc tam ebreji Izraēlā ar režisoru Mateju priekšgalā uztaisa savu filmu par pravieti. Pēc tam kaut kur no Mazāzijas ierodas Lūka, viņš jau vairs nav ebrejs, taču par šīm būšanām ir dzirdējis. Pats pie šīs draudzes nepieder, taču ieinteresēts ir. “Es uztaisīšu tādu dokumentālo filmu,” viņš saka, “bet tas viss jau ir pagātne, tādēļ man jāiztaujā liecinieki par visu, kas notika, un par to, kā notikumi attīstās tālāk.” Un viņš uztaisa savu filmu divās sērijās. Pirmā ir “Evaņģēlijs”, otrā – “Apustuļu darbi”. Un pēc tam Jānis ņem un rada savu versiju.

RL: Sēdēja, nelīzdams ārā no mājas, un visu izdomāja.

Mejersons: Kādā ziņā? Viņš ne visu izdomāja. Apbrīnojamā kārtā viņi visi rāda konkrētu materiālu, konkrētus notikumus. Bet kādā veidā viņi tos saliek kopā? Jebkura filma, jebkurš sacerējums, lai tas būtu kāds būdams, ir mākslas darbs.

RL: Tāpēc, ka kompozīciju rada cilvēks?

Mejersons: Ne tikai. Mākslas darbs koncentrē saturu. Man vispār ļoti patīk kino, un reiz es pat gribēju kļūt par režisoru – jaunības laikos. Tomēr karjera izvērtās citādi. Reiz šeit, Amerikā, franču klubā Alliance française rādīja cinéma du réel. Es nezināju, kas tas tāds ir, un aizgāju paskatīties. Bet tur vienkārši uz ielas stāv kamera un filmē visu, kas notiek. Es nosēdēju kādas divas stundas. Vēl bezjēdzīgāk, tukšāk, es laikam teiktu – nesaturīgāk, pavadīta laika man nekad nav bijis. Nav parādīts nekas, lai gan tiek rādīta normāla ikdienas dzīve. Ko dara mākslas darbs? Tas ņem šo ikdienas dzīvi un koncentrē. Mākslinieks to padara tik kondensētu, ka tu tajā ieraugi dzīvi, kura ikdienā ir paslēpta. Un māksla to parāda. Un jāteic, ka pat tad, kad reālisms neder, šādu koncentrāciju var sniegt, piemēram, sirreālisms. Padomju dzīves īstenību nekas nav attēlojis labāk par Harmsa vai Platonova sirreālismu. Gan “Čevengurā”, gan “Būvbedrē” mani vienmēr ir pārsteidzis, cik tie ir absurdi gabali. Tieši šajā absurdumā koncentrēti tiek parādīts viss šīs realitātes absurds. Labi, es atgriezīšos pie Evaņģēlija...

RL: Vai es jūs pareizi saprotu: tie ir četri daiļliteratūras teksti, kuri dažādi koncentrē to, kas ir svarīgs notikumos, par kuriem tie runā?

Mejersons: Jā.

RL: Kā jūs izskaidrojat to, ka ļaudis, kuri lēma par kanonu, nosprieda, ka jāsaglabā visi četri, nevis jāizvēlas viens autoritatīvs stāsts, uz kuru var atsaukties un kurā nav iekšēju pretrunu?

Mejersons: Labprāt pastāstīšu. Jaunās Derības kanons tika pieņemts diezgan vēlu, proti, 4. gadsimta beigās, koncilā Ziemeļāfrikā, Hiponā – tur, kur svētlaimīgais Augustīns bija priesteris un vēlāk kļuva par bīskapu. Tas bija 382. gads, kad kanons jau bija definēts! Bet līdz tam saradās lērums visādu tā saucamo apokrifisko rakstu. Tai skaitā markioniešu raksti, kā arī visādi gnostiski gabali. Tādēļ tieši Baznīcas iekšienē notika šī selekcija, šī atlase, kas tika kanonizēta un ir saglabājusies ne tikai pareizticībā un katolicismā, bet arī pie reformatoriem. Mēs, kristieši, starp citu, visi esam vienisprātis, ka tas ir Jaunās Derības kanons. Protestantam, kuram galvenais ir Bībele, sola scriptura, tas ir visu pamatu pamats. Un pat tagad, kaut arī tas viss tiek interpretēts no jauna, pakļauts hiperkriticismam, Jaunā Derība tiek burtiski pa zilbēm izjaukta un pēc tam no jauna salikta kopā, nevienam ne prātā neienāk tai pielikt klāt vēl kaut ko no apokrifiskajiem evaņģēlijiem, kuri tagad arī tiek izdoti sējumiem vien.

RL: Esmu sastapis ļaudis, kuriem tas ienāk prātā.

Mejersons: Nu, prātā ienāk, taču Jaunās Derības kanonā netiek iekļauts.

RL: Bet kāpēc? Kanonisma inerces dēļ?

Mejersons: Ne tikai. Kad radās kritika – zinātniska, brīva svētā kanona aplūkošana, analīze un apspriešana –, visi pirmām kārtām vēlējās šos četrus evaņģēlijus salīdzināt ar citiem avotiem. Ja nu pēkšņi tajos ir kaut kas cits? Sāka meklēt, izmantojot zinātniskus paņēmienus. Un izrādījās, ka par šo Jēzus parādīšanos vispār nav nekādu informācijas avotu, izņemot evaņģēlijus un apustuļu vēstules. Ka visi pārējie, apokrifiskie sacerējumi ir radušies krietni vēlāk, daudzi bezmaz 4. gadsimta sākumā, 5. gadsimtā.

RL: Par Toma evaņģēliju vēl nav zināms. Iespējams, tas ir 2. gadsimta pats sākums.

Mejersons: Vēlāk gan. Es zinu Toma evaņģēliju. Lieta tāda, ka katram evaņģēlistam ir raksturīgs tas, ka ir sižets ar sākumu un beigām. Ņemsim, piemēram, Mateja evaņģēlija ekspozīciju. Tas ir “valdnieka” sižets.

RL: Nu, tur ir arī militārais elements.

Mejersons: Tas dažādos veidos ir sastopams arī citos evaņģēlijos. Īstenībā es gribu izsekot vienai līnijai. Kā sākas Mateja evaņģēlijs? Ar Jēzus radurakstiem: vispirms tiek pieminēts Dāvids, pēc tam – Ābrahāms. Kāpēc tieši tādā secībā? Ābrahāms tomēr bija pirms Dāvida. Dāvids ir ideālais valdnieks, kurš reiz izveidoja valsti, kas pēc tam sāka sairt un galu galā izira. Jēzus laikā tā jau vairākus gadsimtus vairs nepastāvēja. Tiesa, tā mazliet atdzima Makabeju laikā un Mateja evaņģēlijā figurējošā Hēroda laikā pat kļuva spēcīgāka. Taču Hērods ebreju tautā ir ārkārtīgi nepopulārs– tik ļoti, ka pēc viņa nāves ebreji paši lūdz romiešus šo monarhiju likvidēt. Tad lūk, Jēzus tiek pasludināts par Dāvida mantinieku. Un tālāk tiek sniegta viņa ģenealoģija, kā mēs atceramies, 14 paaudzes no Ābrahāma līdz Dāvidam, no Dāvida līdz pārvietošanai uz Babilonu, pēc tam atkal 14 paaudzes līdz Jēzum Kristum. Kāpēc? Tāpēc, ka Dāvids simbolizē solījumu piepildīšanos. Kungs atved Ābrahāmu uz Kanaānu un apsola: “Es došu tev un taviem pēctečiem šo zemi.” Bet ko Ābrahāms šajā zemē dabū? Tikai kapsētu. Viss pārējais viņam nepieder. Tur, Hebronā, šo kapu dēļ joprojām notiek apšaudes. Šajos kapos atdusas patriarhi. Vienīgais, ko viņš iemantoja, ir “patriarhijas” kapsēta, atvainojos par kalambūru. Mahpēlas tuksnesis, klajš lauks, un šajā laukā – ala, kurā vēl šobaltdien guļ patriarhi.

RL: Kunga solījums tādā veidā piepildījās? Viņš teica: “Saņemsi dzīvību,” – un arī saņēma?

Mejersons: Nu, iesākumam. Bet! Kungs teica: “Un tavi pēcnācēji būs kā smiltis jūrā.” Taču solījums piepildījās tikai Dāvidā, atbilstoši Dienvidu Jūdejas valsts tradīcijām. Jo Ziemeļu valstī bija sava vēstures filozofija. Tā bija republikāņu filozofija, kas balstījās uz cilšu federāciju. Turpretī monarhiskā tradīcija pastāvēja Dienvidu valstī. Taču Ziemeļu valsts izira agrāk, un to sev pievāca Asīrija. Tā izzuda. 722. gadā tur vairs nekā nebija. Bet Dienvidu valsts eksistēja vēl 200 gadus, līdz Bābeles gūstam. Dāvida filozofija ir tādas Jūdejas valsts monarhiskās centralizācijas politikas filozofija. Kuru, starp citu, interesantā kārtā pēc tam aizguva un reproducēja Eiropas monarhi. Viņu vidū Ivans Bargais.

RL: Viņi reproducēja Dāvida filozofiju?

Mejersons: Jā. Tāpēc viņš figurē baznīcu vitrāžās, psalmu grāmatās, visos senajos kristiešu manuskriptos. Ivans Bargais atkārto pat Dāvida “miesassardzi”. Dāvidam ir tādi krētieši un peletieši, noslēpumaini miesassargi. Tad lūk, tieši Dāvidā piepildījās Ābrahāmam dotais apsolījums. Pagāja 14 paaudzes, un viss piepildījās. Un pēc tam vēl 14 paaudzes no Dāvida līdz pārnākšanai no Bābeles. Viss. Atgriešanās. No kurienes Kungs izsauca Ābrahāmu? No Babilonas? No kaldiešu Ūras. “Še jums, saproties, visa jūsu vēsture ir nonākusi nulles punktā. No kurienes sākāt, tur arī pārradāties.” Bet kāpēc tieši 14 paaudžu? Mani ilgi interesēja šis jautājums, līdz mana sieva, kura prot ivritu, man paskaidroja. Skaitlis 14 ivritā ir vārda “Dāvids” vērtība skaitliskā izteiksmē. Dālet-vāv-dālet: 4+6+4=14. Kā kabalā. Tā ir gematrija– teksta pārveidošana aritmētiskā tabulā. Visās senajās valodās burti ir arī cipari. Tātad, lasot vārdu ar tā skaitlisko nozīmi, sanāk, ka Dāvids ir visas ebreju vēstures filozofijas mēraukla. Pēc tam izrādījās, ka Jāzeps bija tālīns Dāvida pēctecis; par viņu tajā laikā visi bija aizmirsuši. Ja paļaujamies uz Josefu Flāviju, Dāvidu vispār neviens nav pieminējis, kaut arī tolaik ebrejiem nemitīgi radās visvisādi nacionālistisku kustību sprādzieni. Vadoņi sacēlās, plēsās cits ar citu, dalīja varu, aplaupīja savus iedzīvotājus, līdz beidzot sākās tas lielais karš ar Romu, kura rezultātā Jūdejas valsts beidzās. Un Jēzus Mateja evaņģēlija parādās kā vienīgais Dāvida pēctecis, turklāt viņš netiek minēts kā Dāvida pēctecis asinsradniecības ziņā. Viņš ir Jāzepa fiktīvais dēls – audžudēls. Jēzus, Dieva dēls, kuru adoptējusi valdnieka dzimta, kas pati uz šo valsti sen vairs nepretendē. Jo pretendēt uz šo valsti Hēroda laikā bija tikpat bīstami kā, teiksim, Staļina laikā pretendēt uz Krievijas troni, apgalvojot, ka tu esi Rurika pēcnācējs. Es diez vai riskētu.

RL: Jūs sakāt, ka katram evaņģēlijam ir ne tikai savs sižets, bet arī sava auditorija?

Mejersons: Protams!

RL: Un šo sižetu varēja saprast tikai ebreji?

Mejersons: Vispārīgi runājot, “Matejs” ir sarakstīts ebrejiem. No kurienes mēs, starp citu, zinām Baznīcas tradīcijas, jo īpaši tās, ko glabā pareizticīgo Baznīca? Kā mēs zinām, kurš ko sarakstījis? Tāds agrīns autors kā Lionas Irenejs – tā ir 2. gadsimta pirmā puse – ir atstājis liecības par evaņģēliju autoriem. Baznīcas vēsturnieks Eisebijs no Cēzarejas atsaucas uz kādu cilvēku, vārdā Papijs, arī no 2. gadsimta sākuma, kurš teicis, ka pirmais sarakstījis Matejs. Sarakstījis ivritā, un pēc tam visi, kā nu kurais mācēdams, tulkojuši. Pēc tam sarakstījis Marks, kurš bija Pētera māceklis, sarakstījis pēc viņa stāstītā. Pēc tam sarakstījis Lūka, kurš bija Pāvila māceklis. Un jau pēc tam, izlasījis pārējos, savu evaņģēliju atbilstoši tradīcijām sarakstījis Jānis. Es veicu literāro analīzi un no tās viedokļa arī uzskatu, ka šī versija atbilst patiesībai, jo Jāņa tekstos ir atsauces, proti, mājieni, uz citiem evaņģēlistiem.

RL: Jūs piekrītat Irenejam?

Mejersons: Jā, turklāt nepamatojoties uz to, ka cieši pieturos pie pareizticīgās baznīctēvu tradīcijas. Ir būtiski, ka es pieturos pie tradīcijas, ka to visu neizdomāju pats. Bez tam man ir arī noteikta tekstuālās analīzes skola. Ļoti daudzus gadus esmu pētījis Bībeli, padomju laikos nodarbojies ar pašizdošanu, tulkojis Bībeles komentārus. Mani tas tik ļoti interesēja, ka aizbraucu uz Izraēlu, tur mācījos École biblique et archéologique française. Tie ir dominikāņi, kuri izdevuši slaveno...

RL: Jeruzālemes Bībeli?

Mejersons: Jā. Es tur kādu nieku pamācījos ivritu. Pēc tam šeit pētīju Veco Derību, sieva mani 80.gados vadāja uz slavenā biblista Marija Liktenstaina lekcijām, mēs Hantera koledžā noklausījāmies divus viņa kursus ivritā. Tā bija psalmu un Gudrības grāmatas analīze. Sākumā man gāja grūti, bet pamazām ietrenējos. Es nekādi nevarēju saprast, kur vēl man iet studēt – vai nu uz biblistiku, vai vēsturisko teoloģiju. Mani interesēja divas tēmas – biblistika un krievu reliģiskā filozofija. Nolēmu tomēr, ka jāaizstāv disertācija par krievu reliģisko filozofiju Fordemas Universitātē. Taču tur es klausījos arī biblistikas lekcijas, kurās mani galvenokārt ieinteresēja mans profesors Čārlzs Giblins, jezuīts, kurš lasīja Jaunās Derības kursu. Es klausījos viņa aspirantu kursus Jāņa evaņģēlijā, Marka evaņģēlijā un Apokalipsē. Viņa komentārus Apokalipses grāmatai “Atklāsmes grāmata: pravietojumu atvērtā grāmata”¹ Oļa pārtulkoja. Es šim tulkojumam uzrakstīju priekšvārdu, un mēs to izdevām 1993. gadā. Giblina formālā metode uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu, un es centos to apgūt.

RL: Kāda ir šī metode?

Mejersons: Tā ir teksta struktūranalīzes metode.

RL: Ko lasītājam var dot teksta formāla analīze?

Mejersons: Tā atsedz iekšējo saturu – to, kā saturs tiek izteikts caur formu. Piemēram, profesors Andrejs Kodžaks ir veicis pilnīgi fantastisku Kalna sprediķa struktūranalīzi. Viņš bija pasniedzējs Ņujorkas Universitātē, vienu brīdi bija arī manā draudzē un uzdāvināja man savu grāmatu. Tā ir veltīta Kalna sprediķim, taču galvenā daļa ir šo baušļu struktūranalīze. “Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos utt.” – nu, jūs zināt. Viņš pamatoti raksta, ka mēs, protams, visi to zinām, taču slīdam garām, nepievēršot uzmanību baušļu literārajai uzbūvei. Pirmām kārtām visas cilvēciskās pamatvērtības, kuras ir pastāvējušas vienmēr, bet sevišķi nostiprinājušās mūsu laikmetīgajā sekulārajā civilizācijā, šajos baušļos ir apgrieztas kājām gaisā. Nopietni uztverot šos baušļus, mēs visi, kā minimums, kļūtu par nerriem Kristus dēļ. Asīzes Francisks salīdzinājumā ar mums izskatītos pēc tāda turīga buržuja. Saprotat? Un tālāk viņš analizē, turklāt tieši caur literāro struktūru, cik lielā mērā šeit saturs un forma iet rokrokā. Tik lielā mērā, ka tā Debesu valstība, kuru sludina Kristus, jau faktiski atrodas šajos baušļos. Tā ir patiešām sarežģīta, matemātiski precīza, ar precīzām shēmām izmērīta teksta analīze.

RL: Tomēr atgriezīsimies pie Mateja evaņģēlija. Pie valdnieka tēmas.

Mejersons: Jā, valdnieka tēma. Tad lūk, ar ko evaņģēlijs beidzas? Kad Kungs ir augšāmcēlies, kādi ir pēdējie vārdi, kurus viņš Galilejā saka apustuļiem? “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Proti, viņš tomēr ir kļuvis par valdnieku! Bet jau par tādu valdnieku, ka Dāvids viņam ne tuvumā nestāv. (Smejas.) Vara viņam dota visur, gan debesīs, gan arī virs zemes. Un visam evaņģēlijam cauri vijas valstības tēma, kas sinoptiķu paralēlajās vietās nav tik uzsvērta. Viņi to zina, taču pārlieku neuzsver.

RL: Varbūt tagad savienosim Mateja aprakstīto sižetu ar jūsu ideju, ka tas ir daiļliteratūras sacerējums.

Mejersons: Protams.

RL: Šis sacerējums ir radīts tālab, lai toreizējos ebrejus vai tagadējo mani pārliecinātu, ka Jēzus ir īsts valdnieks?

Mejersons: Jā.

RL: Kā jums šķiet, cik lielā mērā tur ir sastopami Mateja izdomāti mākslinieciski elementi? Tie, galu galā, nav dokumentāli kadri.

Mejersons: Bet jūs taču varat uzņemt, piemēram, vēsturisku filmu, pareizi? Nav obligāti to veidot dokumentālu. Ja ir filma par Linkolnu vai Pēteri Pirmo – jūs taču nevarat teikt, ka tas ir izdomāts sižets, kaut arī to nenoliedzami ir radījis režisors. Mēs, starp citu, runājam par senu kultūru. Paskat, Plūtarhs raksta biogrāfijas. Vai tad viņš pats izdomā šos personāžus? Tās ir reālu Romas un Grieķijas vēstures dalībnieku biogrāfijas.

RL: Jūs domājat, ka evaņģēlijus var pētīt biogrāfijas žanrā?

Mejersons: Nē, tos nevar pētīt biogrāfijas žanrā.

RL: Man vienmēr ir licies, ka tie ir tādi sui generis.

Mejersons: Pilnīgi pareizi. Tādēļ arī tos sauc par evaņģēlijiem. Evaņģēlijs ir biogrāfija, kura īstenībā nav biogrāfija, bet Labā Vēsts. Tas ir unikāls žanrs. Vairs tādu nav bijis. Un vispār tā saucamie apokrifiskie evaņģēliji atbilstoši formālajai definīcijai šajā žanrā neietilpst. Turklāt te ir viens moments: daiļliteratūras teksts ne vienmēr ir izdomāts. Taču paliek jautājums, kā mēs varam noteikt, piemēram, cik daudz Dostojevskis “Velnos” piedomājis klāt reālajai Ņečajeva lietai. Notikums taču ir konkrēts: anarhisti nogalinājuši jaunu vīrieti. Taču Jēzus gadījumā mums lāgā nav ar ko salīdzināt. Mēs varam, protams, salīdzināt Mateju ar Marku un Lūku. Tur ir daudz paralēlu lietu, tāpēc tos arī sauc par “sinoptiskiem”. Agrāk pastāvēja koncepcija, ka Marks ir bijis protoevaņģēlists, bet pārējie, ņemot viņu par pamatu, ir sacerējuši savus, taču šī teorija mazpamazām pati no sevis izčākstēja. Kas zinātnē ir interesanti? Zinātne pati sevi kritizē un pati sevi labo.

RL: Nu, savās labākajās izpausmēs jā. Kā jūs izprotat Markā sastopamo vārdu, kuru jūs tulkojat ar vārdu немедленно (nekavējoties), bet citi – ar vārdu внезапно (pēkšņi)?

Mejersons: Euthys? Man liekas, šis izteiciens Markā ir viņa evaņģēlija atslēga. Marka evaņģēlijs ir visīsākais, tajā ir 16nodaļu. Turklāt interesanti, ka Markam, atšķirībā no Mateja un Lūkas, vispār nav nekādas hronoloģijas. Taču stāstījums virzās no sākuma līdz beigām. No Jāņa Kristītāja sludināšanas līdz Kristus krustā sišanai un nāvei un ziņai: “Viņš ir augšāmcēlies.” Tas ir ļoti ietilpīgs, blīvs stāstījums, kurā viss cieši savilkts kopā. Tas rada mērķtiecības sajūtu: Jēzus ienākšana vēsturē bija kā no loka izšauta bulta. Taču no Marka vispār nav iespējams noprast, cik ilgi tas viss norisinājās – trīs gadus? Gadu, bet, kas zina, varbūt tikai dažus mēnešus? Turklāt tur nepārtraukti tiek uzsvērts, ka jāsteidzas, ka laika nav daudz. Šis vārds “nekavējoties” rada iespaidu, ka viss notiek zibens ātrumā. Turklāt tas tiek lietots pat tur, kur tas vispār nav vajadzīgs. Piemēram, Jēzus ienāk pie Pētera, kuram ir slima sievasmāte. Tā ir īsa epizode, tikai dažas rindas, bet vārds “nekavējoties” tajā parādās trīs reizes. Kopumā Marka evaņģēlijā tas sastopams 41 reizi. Manuprāt, tas uzsver zināmu mūžības ielaušanos laikā – arī dēmonisku, kad tiek izpildīts nāvessods Jānim Kristītājam. Vispirms Salome dejo, bet pēc tam pēkšņi skrien pie mātes un jautā: “Ko lai es lūdzu?” Tā saka: “Jāņa Kristītāja galvu.” Viņa nekavējoties skrien pie Hēroda Antipas un pieprasa: “Dod man Jāņa Kristītāja galvu.” Un tas nekavējoties sūta bendi, kurš viņai atnes nevainīgā Jāņa Kristītāja galvu. Un tieši tāpat rīkojas Jēzus – nekavējoties. Divas tūlītējas darbības no bezdibeņa dzīlēm. Tā kaut kādā ziņā ir ārpuslaicīgu asu ielaušanās mūsu cilvēciskajā vēsturē.

RL: Un jūs tādā formālā paņēmienā saskatāt daļu...

Mejersons: ...no viņa kompozīcijas. Tā visa ir Labā Vēsts. Šai ziņā viss Evaņģēlijs neatkarīgi no literārajām formām un konstrukcijām ved uz vienu. Tas ir stāsts par to, kā Jēzus parādījās mūsu laikā. Un tas ir ļoti blīvs. Kā teica Pāvils: “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā.”

Ziniet, daži Jaunās Derības kritiķi un pētnieki meklē tā saucamo “vēsturisko Jēzu”. Bet kā mēs varam no Evaņģēlija izspiest šo vēsturisku Jēzu, kurā evaņģēliji demonstrē “Dieva pilnību miesā”? Ir taču acīmredzams, ka tur ir lērums teoloģijas. Bet, ja mēs teoloģijai neticam, tad mums jāzina, “kā viss bija īstenībā”. Labi. Paskatīsimies, teiksim, ārpus Evaņģēlija. Un izrādās, ka ārpus Evaņģēlija par Jēzu vispār nekā nav. Nekādu pieminējumu – tikai Tacitam, ka bijuši kaut kādi kristieši un viņi ticējuši kaut kādam Jēzum, kuru romieši piesituši krustā. Bet pēc dažiem gadsimtiem Babilonijas Talmūdā ir tikai prasta zaimošana, nekādu jaunu zināšanu tur nav: kaut kāda sieviete viņu esot dzemdējusi no romiešu virsnieka. Un viss. Nekādu pierādījumu nav. Vienkārši apbrīnojama klusēšana vairāku gadsimtu ilgumā. Turklāt ne tikai par Jēzu – par savu vēsturi tāpat.

RL: Par kuriem gadsimtiem ir runa?

Mejersons: No 1. līdz 8. gadsimtam. Ebreju vēstures šajā laikā it kā nemaz nav – un mēs te runājam par tautu, kas sarakstījusi Bībeli, pēc kuras gadsimtiem ilgi tika pētīta senā vēsture vēl pirms jebkādiem izrakumiem! Kurai vēsture ir viss! Ebrejiem taču ir absolūti vēsturiska apziņa – un pēkšņi astoņi savas vēstures gadsimti izkrīt.

RL: Un kā jūs to izskaidrojat?

Mejersons: Kā es to izskaidroju? Ar vēsturisku stuporu. Redziet, Israēls Jēzu nepārdzīvoja. Tas ar viņu, tā sakot, aizrijās. Un piedevām tas notika vienā mirklī. 1.gadsimta 70. gadā tika nopostīts templis. Tikai tā jau nebija pirmā reize. Templis arī pirms tam tika nopostīts, apgānīts, tajā ielauzās romieši, ielauzās grieķi, uzslēja Zevu, pēc tam vāca nost... Ebreji, galu galā, būtu varējuši uzcelt citu templi. Ēģiptē taču viņi templi uzcēla. Babilonā bija milzīga kopiena, kura tur bija saglabājusies no Babilonas trimdas laikiem, un Palestīnas ebreji, starp citu, sacēlās pret romiešiem, cerēdami uz Babilonas ebreju militāro atbalstu. Bet papildspēki neieradās, viņi cieta pilnīgu sakāvi, un templis tika nopostīts. Tajā pašā 70. gadā rabīnu padome Javnē sasauc savu sinedriju un nāk klajā ar radikāli jaunu Toras interpretāciju. Par ko galu galā ir 3. Mozus grāmata? Par dievkalpojumu noturēšanu templī, ar upurēšanu. Josefs Flāvijs stāsta, kā Lieldienu laikā priesteri līdz potītēm briduši pa asinīm. Tika veikti neskaitāmi upuri, simtiem vēršu, desmitiem, simtiem tūkstošu aitu, vārdu sakot, neaptverami skaitļi. Un to paredz 3. Mozus grāmata, proti, tas attiecināms uz tuksneša periodu. Protams, tā atspoguļo vēlīnā perioda praksi ar attīstītiem tempļa dievkalpojumiem, tomēr tā ir projicēta uz šiem tuksneša klejojumu gadiem, un jau toreiz ebreji esot veikuši upurēšanu. Ja ebreji, kad viņiem nebija savas zemes, varēja upurēt tā, kā noteikts Torā, pat atrodoties tuksnesī, tad kāpēc viņi pēc otrā tempļa nopostīšanas nevarēja atsākt to pašu praksi? Jo vairāk tāpēc, ka tika lasīta tā pati Tora tajās pašās sinagogās?

RL: Varbūt viņiem bija cita loģika?

Mejersons: Pilnīgi pareizi. Tā mainījās 70. gada lielajā padomē.

RL: Jūs uzskatāt, ka viņi netika galā ar situāciju Jēzus klātbūtnē?

Mejersons: Nē, vēl spēcīgāk. Ja atceraties Vēstuli ebrejiem – par ko tā ir? Par tempļa dievkalpojumu un upurēšanas pārtapšanu Jēzus Kristus kristīgajā upurī. Jēzus Kristus ir mūžīgais augstais priesteris, viņš upurējies pats, nevis upurējis šos nebeidzamos jērus un vēršus. Un ar to viņš šķīstījis mūsu grēkus un nosēdies līdzās Tēvam debesu godībā.

RL: Un Vēstule ebrejiem to kaut kā izskaidro?

Mejersons: Nē, neizskaidro. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka, saskaņā ar manu visdziļāko pārliecību, šī Vēstule ebrejiem ir uzrakstīta pirms tempļa nopostīšanas – un nevis pēc tam. Es personiski ticu, ka šīs vēstules autors ir Pāvils. Man par to ir sava teorija. Turklāt viņš par dievkalpojumiem Vecās Derības templī raksta tagadnē, nevis pagātnē, kā būtu loģiski, ja templis jau būtu nopostīts: iedomājieties, kas tas būtu par argumentu cilvēkam, kurš apgalvo, ka visi senie Vecās Derības dievkalpojumi ir beigušies un aizstāti ar Jēzus Kristus jauno upuri, kas ir mūžīgs? Ja tie patiešām būtu beigušies, kad templis jau bija nopostīts, autors varētu saberzēt rokas un teikt: “Nu, redzat? Vairs nekā nav, nekas nav palicis pāri.” Bet viņš raksta par šiem dievkalpojumiem tagadnē, viņš stāsta, ka priesteris katru gadu ieiet vissvētākajā vietā, iznes asinis un ar šīm asinīm apslaka visu tautu. Viņš raksta tagadnē, un tas nozīmē, ka templis vēl eksistē. Templis vēl ir– taču viņa Vēstulē ebrejiem tas savu mūžu jau ir nokalpojis. Paralēlas lietas ir arī Jāņa evaņģēlijā.

RL: Un ko tad šis ārzemnieks, kurš, kā runā, esot bijis ārsts...

Mejersons: Lūka?

RL: Jā. Ar ko izceļas viņa stāstījums jeb sižets? Nu, izņemot to, ka viņš visu ieliek konkrētā vēsturiskā ietvarā – vieta un tā tālāk?

Mejersons: Ā, šī ir interesanta tēma. Mēs sakām “Lūkas evaņģēlijs”. Bet Lūkas evaņģēlijs ir ne tikai evaņģēlijs. Tas ir viņa sacerējums, kuru veido divas daļas. Vispirms ir evaņģēlijs, pēc tam – Apustuļu darbi. Piedevām tur ir eņģe, kas abus tekstus loģiski saista, – evaņģēlija nobeigums un Apustuļu darbu ievads. Pirmās sērijas pēdējais kadrs tiek atkārtots kā otrās sērijas pirmais kadrs. Šis kadrs ir Jēzus pacelšanās debesīs. Pirmkārt, par Jēzus pacelšanos debesīs mēs zinām tikai no Lūkas evaņģēlija. Protams, Marka evaņģēlija otrajā nobeigumā sacīts, ka Jēzus pēc tam pacēlies debesīs, tomēr tas ir vēlāk pielikts klāt. Bet Marka faktiskais teksts vispār beidzas ārkārtīgi noslēpumaini, kad eņģelis saka sievietēm: “Viņš ir augšāmcēlies. Ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju.” Un viņas aiz pārbīļa metās skriešus un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. Punkts.

RL: Skaisti.

Mejersons: Skaisti! Un jau pēc tam Baznīca no dažādiem Lūkas fragmentiņiem ieguva savu secinājumu un piedēvēja to Markam, citādi kaut kā nepieklājīgi izskatījās. Bet ko tad īsti darīja Lūka? Lūka, kā šodien teiktu, bija saņēmis grantu savam pētījumam no kāda Teofila...

RL: Šis viņam iedevis piķi?

Mejersons: Nu, es smejos. Joks ir tāds, ka viņš raksta gluži kā pēc pasūtījuma: mīļo Teofil, tu palūdzi, tāpēc es tev izklāstīšu, kā viss notika. Viņš pat raksta, ka esot braukājis apkārt, izprašņājis ļaudis, vācis materiālus.

RL: Proti, ir bijuši ceļa izdevumi.

Mejersons: Domāju, ka ir bijuši. (Smejas.) Taču vispār cilvēks paveica lielu darbu, turklāt gan savam korespondentam, gan mūžībai, gan mums. Mēs Lūkam esam pateicīgi vairāk nekā Teofilam, lai gan tas viņam deva iemeslu rakstīt.

RL: Tekstus Lūka piesūtīja, jā, tomēr budžetu vēsture ir pazaudējusi.

Mejersons: Jā, jā. Un pēc tam viņš raksta turpinājumu: cienījamo Teofil, nu re, es tev pastāstīju pirmo daļu par Jēzu, pirms viņš pacēlās debesīs, bet tagad izstāstīšu otro daļu, kas notika pēc tam. Un tālāk Lūka raksta par Baznīcas rašanos, kuras cēlonis bija Svētā Gara atnākšana. Tad seko mazas epizodītes no Jeruzālemes baznīcas vēstures, pēc tam tās vajāšana, pēc tam pirmo kristiešu izklīšana, bet, sākot ar 16. nodaļu, viņš raksta daudzskaitļa pirmajā personā– “mēs”, “mēs ar Pāvilu”. Turklāt īpaša loma Lūkas evaņģēlijā ir Svētā Gara personai. Gan pirmajā, gan otrajā daļā. Svētais Gars iepriekš pavēsta par Jāņa Kristītāja piedzimšanu, pēc tam par Jēzus Kristus piedzimšanu, pēc tam figurē pravietiskajos, slavinošajos Zaharijas un Jaunavas Marijas psalmos un pēc tam Jēzus Pretimņemšanā, ievedot templī veco Simeonu. Proti, Svētais Gars sagatavo visu ainu; un, kad parādās Jēzus, Svētais Gars it kā atkāpjas dibenplānā.

RL: Kāds tur ir mesidžs?

Mejersons: Kad Jēzus ir pacēlies debesīs, Svētais Gars no jauna pārņem stafeti, visu laiku rīkojas ar apustuļiem. Turklāt interesanti, ka apustuļi 15. nodaļā sanāk uz savu pirmo koncilu, ko vada nevis Pēteris, kura sekotāji ir Romas pāvesti, bet Jēkabs, Kunga brālis, kurš, visus uzklausījis, izsaka savu spriedumu: “Bet es nolemju...” Viņš to saka savā vārdā, kā Jeruzālemes baznīcas priekšsēdētājs. Un pēc tam tie, kas bijuši koncilā, raksta vēstuli ar ļoti interesantiem vārdiem: “Svētajam Garam un mums ir labpaticis pieņemt lēmumu. Atbrīvot brāļus, ticībā nākušos pagānus no bauslības ievērošanas,” tai skaitā no apgraizīšanas. Ar ticību Jēzum Kristum ir diezgan. Un pēc tam Svētais Gars līdzdarbojas Lūkas un Pāvila misijā. Turklāt Apustuļu darbiem sākums gan ir, bet beigu nav. Tie nevis beidzas ar izskaņu, bet apraujas. Pāvils ir arestēts Romā. Tas ir viņa pirmais arests, šķiet – mājas. Viņš dzīvo savā apgādībā, uzņem viesus, ar tiem sarunājas – un pēkšņi beigas. Rodas iespaids, ka Lūka uzrakstījis līdz galam teikumu, izgājis no mājas kaut kādās darīšanās un nav atgriezies. Mēs vispār nezinām, kas ar viņu notika. Varbūt vajāšanas, varbūt viņš nonāvēts. Taču Baznīcas vēsture, kas aizsākās ar Svēto Garu, gan nav beigusies.

RL: Tas ir, viņš ir ieviesis tādu cilvēku tēlu, kuri atbildību par savu rīcību uzvēluši Svētajam Garam?

Mejersons: Nu, kaut kādā ziņā. (Smejas.) Paskatīsimies, ko par to raksta Marks. Viņa evaņģēlija centrā ir Apskaidrošana.

Kad mācekļi nokāpj no Apskaidrošanas kalna, Jēzus viņiem saka: “Nevienam nestāstiet, ko esat redzējuši, kamēr Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no mirušajiem.” Mācekļi turēja doto vārdu un pēc tam visu laiku sev jautāja, kas tas ir – “augšāmcelties no mirušajiem”? Šī epizode ir arī Matejam un Lūkam, taču ne viens, ne otrs neizmanto vārdu, kuru lietojis Marks, – “noturēja”, ekratēsan, no darbības vārda krateō. Tas ir interesants darbības vārds, kurš nozīmē būt stipram, tādam, kuram ir spēks valdīt, saimniekot, turēt savā varā, pārvaldīt, uzvarēt. Sofoklam ho kratōn ir pārvaldītājs, saimnieks. Aishilam hē kratūsa nozīmē “kundze, saimniece”.

RL: Nu, tā jau ir detaļa.

Mejersons: Tā ir ļoti svarīga detaļa. Ksenofontam tas nozīmē “uzvarēt”, kā arī apgūt, absorbēt (kā no jauna iekarotu teritoriju), un vienlaikus nodibināt varu, iesakņoties. Tas nozīmē iekarot teritoriju un censties to apgūt. Teiksim, Krievijas valdība iekaroja visu milzīgo Sibīrijas teritoriju, taču vēl nebija to apguvusi, piemēram, uzbūvējot ceļus. Ko Marks ar šo darbības vārdu gribēja teikt? Vai tik ne to, ka arī apustuļi paķēra vēsti par Augšāmcelšanos, taču vēl nebija apguvuši visu tās nozīmes teritoriju. Un tomēr viņi ir tās saimnieki, viņi valda pār šo vēsti un tās spēku. Un mēs varam teikt, ka tas ir galvenais, kas pieder visai kristīgajai Baznīcai. Mēs sludinām augšāmcelšanos no mirušajiem, taču nezinām, kas tas ir. Šis kaut kas – dzīve pēc nāves – ir mūsu pārvaldībā, mums šī teritorija ir iedota, taču mēs neesam to apguvuši. Un lūk, šajā darbības vārdā, kuru lietojis tieši Marks, es saskatīju teoloģisko jēgu, kas uz mums tagad attiecas tāpat kā tolaik uz šiem trim apustuļiem. Arī mēs, tāpat kā viņi, pārceļam atbildību uz Svēto Garu.

RL: Kā jūs domājat, vai Jānis savu evaņģēliju rakstīja vēlāk nekā trīs pirmie?

Mejersons: Pēc pareizticīgo tradīcijas Jānis saņēma visus trīs evaņģēlijus, tos izlasīja un jau pēc tam uzrakstīja savu.

RL: Jūs tam piekrītat?

Mejersons: Piekrītu. Vispār Jāņa evaņģēlijs formas ziņā ir viens no interesantākajiem. Ziniet, mitoloģiskās skolas kritiķi apgalvo, ka tas esot vēlīns evaņģēlijs, 3. vai 4. gadsimts. Lai gan ir pierādīts, ka tā nav taisnība. Tas tika citēts jau 1.gadsimtā. Pat Ernests Renāns, kurš, pats nebūdams ticīgs, uzrakstīja grāmatu “Jēzus dzīve” – Jēzus tur ir attēlots kā talantīgs cilvēks –, piekrīt, ka tas viss sarakstīts 1. gadsimtā. Es uzskatu, ka Jāņa evaņģēlijs tikpat labi varētu būt sarakstīts 20. gadsimta beigās, 21. sākumā. Tas ir postmodernistisks sacerējums.

RL: Kādā ziņā?

Mejersons: Tajā cita uz citas uzslāņojas vairākas struktūras. Par spīti tam, ka esmu Giblina skolnieks un sekotājs, šajā jautājumā mums domas dalās.

RL: Un autors šīs struktūras apzināti tā salicis?

Mejersons: O jā.

RL: Tas ir, autors kaut kādā ziņā ir manipulators.

Mejersons: Tas ir dižs literārs darbs. Tajā var atrast tik daudz visa kā! Kāpēc vajag ģēniju saukt par manipulatoru? Viņš raksta. No vienas puses, kā pierādīja Giblins, tur ir konsekventa fabula, notikumu secība. Tā sākas ar prologu, pēc tam seko Jāņa Kristītā-ja liecība – pie viņa, starp citu, tempļa priekšniecība norīko sūtņus, un viņš liecina par Jēzu. Tas notiek aiz Jardānas, Bētanijā, kur Jānis kristīja. Tālāk nāk ar Jēzu saistītas epizodes – dzīves un darbības epizodes, viņa sprediķi un brīnumainās zīmes. Ar ko tās ir salāgotas? Arī šeit ir papildnozīme no liturģiskajiem laikiem. Viņa sarunas un sprediķi ir salāgoti ar jūdu svētkiem. Un tie visbiežāk notiek Jeruzālemē. Templī.

Uz mani lielu iespaidu atstāja grāmata “Ceturtais evaņģēlijs un jūdu dievkalpošana”. To 60.gados sarakstīja angļu autore Eilīna Gildinga. Viņa ir paveikusi milzīgu darbu, pētot Jāņa evaņģēlijā pieminētos ebreju svētkus un noskaidrojot, kādi tai laikā bija dievkalpojumi, kas tika lasīts un kādi rituāli veikti sinagogā un templī, un kā Jēzus rīcība un sprediķi sasaucās ar tieši šo svētku tekstiem, savā ziņā tos ilustrējot. 10. nodaļā kārtējo svētku gaitā notiek Jēzus pēdējā sadursme ar grupu, kura tiek saukta par jūdiem. Un viņš no tiem slēpjas, atgriežoties tajā pašā vietā aiz Jardānas, pie Bētanijas, kur Jānis kristīja un liecināja par Jēzu. Tā beidzas evaņģēlija naratīvā daļa. Nākamā nodaļa – viņš kopā ar mācekļiem jau atkal iet no Galilejas uz Jūdeju. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir uzzinājuši, ka nomiris Lācars, un Jēzus iet viņu augšāmcelt, par to samaksājot ar savu dzīvību. Tur ieradusies arī “jūdu” grupa – apraudāt apglabāto Lācaru un mierināt viņa māsas. Un Jēzus visu klātbūtnē viņu augšāmceļ. Tajā brīdī vesels bars jūdu sāka viņam ticēt. Bet tad kāds noziņoja farizejiem. Farizeji tūlīt pat sapulcējās sinedrijā kopā ar augsto priesteri un, baidīdamies no tautas sacelšanās, sprieda, ko lai dara ar Jēzu, kurš kļuvis tik populārs.

RL: Man bieži ir licies, ka ne tikai Jāņa evaņģēlijā, bet arī citos ticība parasti sākas tā: nonāk tādā ahujā, ka sāk ticēt.

Mejersons: (Smejas.) Nu, kaut kādā ziņā tā arī ir. Tiešām. Sāka ticēt tāpēc, ka ieraudzīja kaut ko tādu. Nu lūk, sinedrijs pieņem lēmumu Jēzu novākt, vienkārši nogalināt. Jānim ir ļoti daudz visādu kalambūru, ironisku smalkumu. Tad lūk, augstais priesteris saka: “Labāk, ja viens cilvēks mirst par daudziem, nekā visa tauta iet bojā.” Savukārt Jānis ironiski skaidro, ka priesteris nevis pauž savu pārliecību, bet pravieto pretēji savai gribai un sapratnei, kā to pieprasa amats. Šajā notikumā ir dziļa jēga. Bet lēmums tiek pieņemts, vadoties pēc tuvredzīga Realpolitik aprēķina. Viņi taču nesaprata, kas ir šis Jēzus. No viņu skatpunkta tas bija vienkārši kaut kāds burvju mākslinieks, kurš veda sev līdzi ļaužu barus. Bet ebreji ir karstgalvju tauta, uz Lieldienām ne reizi vien bija sacēlušies. Protams, no kristiešu viedokļa šīs bailes ir absurdas...

RL: Taču šajā evaņģēlijā premisa ļoti bieži ir tāda, ka jūdi ir dumji.

Mejersons: No pirmā acu uzmetiena var likties, ka Jānis viņus apraksta kā ļaunprātīgus slepkavas. Jā.

RL: Bet citos evaņģēlijos dumji nejēgas izrādās apustuļi. Vienu reizi nesaprot, otrreiz nesaprot...

Mejersons: Bet Jāņa evaņģēlijā apustuļi ir tādi paši kā jūdi, ne ar ko sevišķi neatšķiras, izņemot to, ka seko Jēzum līdz pēdējam brīdim. Šeit jāsaprot, ka Jāņa vēstījumā šie “jūdi” ir absolūti nepieciešami. Jāņa evaņģēlijs summē visu Vecās Derības vēsturi – un kāda tad ir šīs derības būtība? Derība ir līgums, kuru Kungs noslēdzis ar jūdiem. Pats vārds “jūdi” nozīmē “tie, kuri godina un slavē Jahvi”, proti, Dievu. Šo Dieva vārdu bija aizliegts izrunāt, tas bija tabu. Tika izrunāts tikai tā pirmais burts. Ironija slēpjas tajā, ka vēstures gaitā šie “godinātāji” pārstāja godināt Dievu, pārkāpa noslēgto līgumu. Taču līgumā vienmēr bija iesaistīta arī otra puse, kurai jūdi mēdza būt neuzticīgi, turpretī viņš savas saistības pildīja vienmēr. Tas pats notiek Jaunajā Derībā un dramatiski izvēršas Jāņa evaņģēlijā. Šeit “jūdi” ir tieši tikpat svarīgi dalībnieki, viņi veido dialogu un izrāda pretestību Jēzum. Tas pats notiek Jaunajā Derībā un dramatiski izvēršas Jāņa evaņģēlijā. Jūdi rada nepieciešamo fonu, uz kura viņš demonstrē savu dievišķumu. Uzrunājot viņus, Jēzus sevi sauc tajā pašā vārdā, kuru Dievs 2.Mozus grāmatas 3.nodaļā atklāja Mozum, tikai grieķu valodā (egō eimi). Dievs teica Mozum: atgriezies Ēģiptē un atved no turienes manu tautu. Mozus viņam jautāja: bet kā tevi sauc? Uz ko viņš atbildēja: “Jahve”, kas ir darbības vārda “būt” nezināma paradigmas forma. To varētu tulkot kā “esošais”– netiešs vārdu ehje ašer ehje tulkojums. Aptuvena šo vārdu nozīme ir “es esmu, kas es esmu”.

Šis vārds Septuagintas 2. Mozus grāmatā tulkots ar vārdiem egō eimi, tieši tāpat, kā Jēzus sevi sauc, sarunādamies ar “jūdiem”. Turklāt tas tiek atkārtots vairākas reizes un pašos svarīgākajos brīžos, kolīdz parādās vārds “jūdi”. Jūdi Jāņa evaņģēlijā ir tāda lampiņa. Kolīdz tā iedegas, pēc tam uzreiz ir teofānija, Jēzus parāda dievišķu vaigu. Varat pārbaudīt, tā ir visā evaņģēlijā. Jūdi Jāņa evaņģēlijā ir tie paši Kunga “godātāji un slavinātāji”, kuri visas savas vēstures gaitā viņu bieži vien nespēja atpazīt. Te pēkšņi tie viņu sastapa vaigu vaigā, taču nepazina. Šī drāma sākas jau prologā: “Viņš bija pasaulē, un pasaule caur viņu radusies, bet pasaule viņu nepazina.” Bet Jēzus viņiem saka: “Ja nepazīsiet, ka es tas esmu, jūs mirsiet savos grēkos.” Un pēc tam vēl: “Kurp es eju, jūs nevarat nākt.” Tad nāk mistiskais vakars, pēdējā saruna ar mācekļiem. Ar ko tā sākas? Ar to, ka Jēzus mazgā kājas mācekļiem un Jūdam, zinādams, ka tas viņu nodos, un saka: “Ko dari, to dari drīz.”

“Jūda” tiešā tulkojumā no ivrita nozīmē “tas, kurš pagodina Dievu”, no darbības vārda lehodot, “pagodināt”. Ir tāds psalms “Godājiet Kungu, jo viņš ir labs, viņa žēlastība paliek mūžīgi”. Tas pats darbības vārds. Un tālāk ir Jāņa diezgan makabrais humors ar Jēzus vārdiem. Kad “Dieva pagodinātājs” izgāja ārā, Jēzus teica: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts viņā. Ja Dievs ir pagodināts viņā, tad Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu tūlīt.” Piecas reizes tiek izrunāts vārds “pagodināt”.

RL: Nu, tas ir tāds humors, ko spēj saprast cilvēks, kurš vai nu ir ļoti iedziļinājies materiālā, vai prot ivritu.

Mejersons: Nu, bet kas tad ir literatūrzinātne? Literatūrzinātnieks ir cilvēks, kurš iedziļinās tekstā. Bet šis ir Evaņģēlija teksts.

RL: Jānis jau nu noteikti nerakstīja literatūrzinātniekiem.

Mejersons: Viņš pats bija literatūrzinātnieks un literāts.

RL: (Smejas.) Bet kam tad viņš rakstīja? Jums, vai?

Mejersons: Nu, un es izskaidroju jums! Tātad mēs jau esam divi. Un es to skaidroju arī savai draudzei.

RL: Pagāja vairāk nekā divtūkstoš gadu, līdz kāds beidzot to ieraudzīja.

Mejersons: Nepavisam ne.

RL: Baznīcas tēviem taču nav tamlīdzīgas analīzes.

Mejersons: Mīļais, baznīcas tēvi rakstīja tad, kad ļaudis braukāja ar ēzeļiem.

RL: (Smejas.) Bet tā ir priekšvēsture. Kāds ir ieguvums?

Mejersons: Pagaidiet! Lai izskaidrotu ieguvumu, vajag parādīt, kāds ir zaudējums, pareizi?

RL: Vai tad šajā pieejā ir arī zaudējums?

Mejersons: Ir gan zaudējums, gan ieguvums. Rakstu zinātniskā pētniecība sākās ar pirmo tulkojumu. Austrumos tas bija Origens 2.gadsimtā, Rietumos Hieronims, kurš iztulkoja Bībeli uz latīņu sarunvalodu– tā saucamo Vulgātu. Līdz ar renesanses laiku sāk attīstīties filoloģijas zinātne. Pēc reformācijas baznīca sašķeļas konkurējošās konfesijās, kuras noslēdzas sevī. Teoloģija sastingst, un sāk attīstīties sekulārā filozofija.

Tā sāk dzīvot savu neatkarīgu dzīvi un interpretēt teoloģiju. Bībeles kritika, proti, zinātne, kas nodarbojas ar Bībeles pētījumiem, rodas paralēli jaunas Eiropas filozofijas tapšanai, pēc Kanta. Kants ar visām savām daudzajām labajām īpašībām ir agnostiķis. Jā, viņš saka, Dievs ir, bet, kas Dievs ir un vai viņš ir trīsvienība, – to mēs nezinām un nevaram zināt. Taču Kants ir vācu apgaismības filozofs, un vācu apgaismības filozofija ir daudz fundamentālāka un iecietīgāka nekā franču filozofija, kura bez aplinkiem sludināja ateismu. Zinātnes pasaulē, baznīcām klusējot vai ieņemot agresīvu nostāju, kristīgā Dieva izpratne pamazām izšķīst, un, ja arī tās vietā rodas vēl kaut kas, izņemot vulgāru materiālismu, tad tā ir zināmas deistiskas dievības ideja, tikai šai dievībai viss ir apcirsts, tas vispār nav nekāds Dievs.

RL: Pagaidiet, jūs, atbildot uz manu jautājumu, pārstāstāt trīs pēdējos gadsimtus Eiropas kultūrā.

Mejersons: Tas ir Bībeles kritikas konteksts. Tādēļ, ka Bībeles kritika uz šī ticības zuduma fona uzsāka Svēto rakstu demontāžu jeb to, ko dēvē par demitoloģizāciju. Aizejiet tagad uz Bībeles katedru! Ticīgo tur ir mazāk nekā bioloģijas katedrā.

RL: Tātad jūsu interpretācijā tas ir...

Mejersons: ...tā ir Evaņģēlija viengabalainības un neviltotības aizstāvēšana.

RL: Bet reizē tā ir arī sekulāra interpretācija.

Mejersons: Tā nav sekulāra interpretācija. Tā ir interpretācija pēc metodēm, kuras šobrīd sniedz zinātne. Taču šo metožu izmantošana var novest pie dažādiem secinājumiem, atkarībā no ticības vai tās neesamības. Kāpēc vispār rodas ideja ārpus Evaņģēlija robežām meklēt “vēsturisko” Jēzu, kurš nav tāds kā evaņģēlijos aprakstītais? Tāpēc, ka izzūd filozofiskā ideja par dievību kā Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Ja Dievs nav trīsvienība, tad kas ir Jēzus Kristus?

RL: Tas ir, jūs domājat, ka jūsu pieeja galu galā noved pie tā paša, pie kā nonāca...

Mejersons: ...patristiskā tradīcija. Es, protams, tam palīdzu. Ne jau nejauši es sāku savu zinātnisko pētniecību, iedziļinoties triādiskās teoloģijas un trīsvienīguma filozofijas atdzimšanā – kā tā dzimst krievu reliģiozajā filozofijā, Solovjova tradīcijā, vai Florenskim, Bulgakovam, Frankam. Tā ir ietekmējusi triādiskās teoloģijas atdzimšanu mūsdienu pasaulē. Luterāņiem ir Jirgens Moltmanis, katoļiem– tiesa, atbrīvošanās teoloģijā– Leonardu Bofs: ar viņiem tas sākās. Esmu pētījis, kāpēc viņi atsaucas uz krievu tradīciju. Septiņus gadus ar to noņēmos.

RL: Klaivam Steiplsam Lūisam bija tāds uzskats, ka 20. gadsimta sākumā kristietība pārstāja būt Eiropas kultūras dzinulis – nu, un tās vietā stājās kaut kas vulgārs un nepatīkams. Vai jūs kristietībā saskatāt vēl kaut kādu garīgu spēku Rietumu kultūrai?

Mejersons: Es tajā saskatu to pašu spēku, kāds bijis vienmēr. Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos. Viņš vienmēr ir laikmetīgs, jo stāv pāri laikam. Pati kristietība ir nedaudz savecējusi, tā, kā mēdz teikt, netur viņam līdzi. Tomēr tikai tajā un caur to visos daudzajos tās atzaros var runāt un rīkoties Jēzus Kristus. Jo tikai tajā Jēzus ir saskatāms kā personība.

RL: Pagaidiet, caur ko viņš var runāt?

Mejersons: Viņš runā caur savu sekotāju draudzi, lai kādi nu mēs esam. Visviens, pareizticīgie, katoļi vai protestanti.

RL: Un ja mēs te trijatā vienkārši sarunājamies? Vai mēs arī varam būt draudze?

Mejersons: Mēs varam būt viņa draudze, ja mēs apliecinām un viņu uzrunājam. Saprotiet, Dievs nepastāv trešajā personā. Viņš pastāv tikai otrajā personā – “tu”. Viņš parādās tikai tad, kad mēs pie viņa vēršamies.

RL: Šī strikti formulētā Dieva ideja man kaut kad patika. Taču pēc tam...

Mejersons: Vairs nepatīk?

RL: Jā. Tāpēc, ka tā visu pārāk vienkāršo.

Mejersons: Bet tā nav tikai Būbera ideja. Redziet, krievi, it sevišķi Bulgakovs, ir attīstījuši reliģisku trīsvienīguma filozofiju, kurā gan cilvēks, gan Dievs tiek uztverts personiski. “Mēs” ir ne tikai “es” un “tu”: tas ir arī “mēs” kā brīva kopība. Nevajag gan jaukt ar kolektīvismu, tās ir pavisam atšķirīgas lietas.

RL: Es noteikti neparakstītos zem literatūrzinātniskas Evaņģēlija interpretācijas. Tas nav mans. Man liekas, 50., 60. gados kādi franči izdomāja, ka tekstu var izjaukt ar formāliem paņēmieniem, un ļaudis nez kāpēc noticēja, ka tas tekstam piešķir kaut kādu papildu atslēgu. Bet es nenoticēju. Ir taču visādas citas pieejas tekstam. Lūk, ir viens stāstiņš iz tuksneša tēviem. Vienam no viņiem jautā: “Kā tu te, tuksnesī, jau 30 gadus kaut ko dari?” Un tas atbild: “Nu kā, es izdzirdēju vārdu “netiesā” jeb “nenosodi”, man gribējās saprast, ko tas nozīmē, tā nu es aizgāju tuksnesī.” Tā ir viena iespējamā pieeja tekstam – ka ir jēga saprast vienu teikumu 30 gadu perspektīvā. Būsi vienu teikumu sapratis, jau ar tevi kaut kas notiks. Turpretī, analizējot teksta struktūru, ar tevi kā ar lasītāju nekas nenotiek. Jau Rikērs, kurš, starp citu, arī pret šīm struktūrām bija skeptisks, skatīdamies uz agrīnajām kristīgajām interpretācijām, ļoti glīti uzzīmēja to saikni, kā dzīves prakse atbilst teksta interpretācijām. To interpretēt var neierobežotos veidos. Man tā ir svarīgākā vispārējā atslēga. Jebkāda interpretācija būs reāla tikai tad, ja tā izpaudīsies kaut kādā dzīves formā. Tāda veida tekstus ir vērts lasīt, ja tie tev ļauj mainīt dvēseli, personību.

Mejersons: Es jūs saprotu. Tā ir pat vēl kristīgāka pieeja nekā tā, kuru es te jums izklāstu. Taču mana pieeja ir radusies gan no manas garīdznieciskās, gan no akadēmiskās pieredzes. Redz, pie manis atnāk kāds santehniķis, kārtīgs vecis, amerikānis. Skatās uz ikonām, saka: “O, cik interesanti. Es agrāk biju katolis, tur arī ir savas ikonas.” Es saku: “Kāpēc tad jūs tagad neesat katolis?” – “Ek,” viņš atbild, “aizgāju es no tās katoļu baznīcas. Tur tagad māca, ka Jaunā Derība ir tapusi vēlāk, Evaņģēliju uzrakstījuši citi autori, bet, ko teikuši pirmie Kristus mācekļi, to vispār neviens nezina, un vispār... Tā nu es aizgāju no katoļu baznīcas.” Es saku: “Un tagad? Vai jūs neejat nekādā baznīcā?” – “Nē,” viņš atbild, “tagad es esmu protestantu fundamentālists.” (Abi smejas.) Re, kāds pavērsiens. Taču tādu cilvēku, kuri izstājušies no Baznīcas tāpēc, ka Evaņģēliju cenšas izpurināt uz visām pusēm, viņu ir miljoniem. Es tādus esmu sastapis.

RL: Mani varbūt zināma vēsturiska interese atturēja virzīties uz šo pusi – vēsturiska tai ziņā, ka kristietības divtūkstoš gadus ilgajā vēsturē bijušas vairākas būtiskākās Evaņģēlija frāzes, kuras interpretētas ļoti dažādi. Un no šīs interpretācijas izaugušas dzīves formas un daudz kas cits. Kaut arī frāze un konteksts ir viens un tas pats, lasījums dažādos gadsimtos mainījies. Mani ļoti interesēja tas, ka tekstā ir ietvertas šīs iespējas. Un tad jāatgriežas pie svētā Augustīna, kurš saka: “Interpretē, kā gribi, ja tas vairo tavu mīlestību uz tuvāko un Dievu.”

Mejersons: Nu, jūs nostādāt mani ļoti sarežģīta jautājuma priekšā. Vai es varu teikt, ka zinātniskā pieredze ir vairojusi manu mīlestību uz tuvāko vai uz Dievu? (Abi smejas.)

RL: Varbūt jums tā jau arī pirms tam bija maksimālā.

Mejersons: Saprotiet, vispār jau es esmu racionālists. Varu apliecināt tikai to, pie kā esmu nonācis pats ar savu prātu. No citu vārdiem neko nespēju pieņemt. Es kalpoju pareizticīgo baznīcā, un man ir grūti samierināties ar tajā valdošo sastingumu, pašpietiekamību, dažreiz pat paštīksmi. Protams, no daudzu pareizticīgo viedokļa es gan Staļinu nemīlu, gan Dieva nebīstos, gan no cilvēkiem nekaunos. (Abi smejas.)

RL: Ziniet, jūs tagad ar šo vienu teikumu atbildējāt labāk nekā ar vairākiem iepriekšējiem. Izrādās, šajā lasījumā ir kaut kāds spēks. Tas jums palīdz turēties pie ticības.

Mejersons: Jā, pilnīgi pareizi! Bet bez krievu reliģiskās filozofijas tradīcijas es nebūtu kļuvis par pareizticīgo priesteri. Bez tās es pat turpināt nespētu.

RL: Kur tad jūs agrāk bijāt? Kāpēc jūs nevarējāt man to uzreiz pateikt?

Mejersons: Bet vai tad jūs jautājāt? (Abi smejas.) Ziniet, kā tajā anekdotē. Puika līdz deviņu gadu vecumam nav runājis, visi domājuši – mēms, vadājuši pie ārstiem, un tad pēkšņi viņš saka: “Padodiet sāli!” Visi: “Ei, kāpēc tu visu laiku klusēji?” – “Līdz šim viss bija kārtībā.”

RL: Ar to arī beigsim.

Mejersons: Un paldies Dievam. Tagad man jūs jāmielo un jāpadzirda.