Tīrā tukšuma mirāža

Bez četrām Tibetas budisma pamata skolām Tibetā izsenis dzīvo arī bona tradīcija. Saskaņā ar bona sekotāju liecībām “izsenis” nozīmē jau vairāk nekā 18 tūkstošus gadu. No šīs tradīcijas viedokļa visas budisma skolas ir tās pēcnācēji, kas daļēji uztvēruši seno mācību, kuras virsotne ir “varenās pilnības” prakse jeb dzogčens. Bona tradīcijas ārējā iekārta atgādina galveno Tibetas budisma skolu iekārtu, bet mācības saturs būtiski atšķiras.

Skolotājs Geleks Gjaco jeb Togme Šerabs Rinpoče 2012. gadā kļuva par galveno filozofisko mentoru Menri – vissvarīgākajā bona klosterī, kurā dzīvā mācība no skolotāja skolotājam nodota kopš klostera dibināšanas 1405. gadā līdz pat 1959. gadam. Pēc tam daudzi bona tradīcijas skolotāji nonāca Indijā, kur 60. gados Dolandži ciematā Himāčala Pradēšas pavalstī tika atjaunota klostera darbība, bet 1969. gadā tika izvēlēts 33. bona patriarhs un klostera vadītājs. Geleks Gjaco jeb Togme Šerabs ir viņa tiešais māceklis.

Pateicos Valerijam Malaņinam par tulkošanu no tibetiešu valodas un skaidrojumiem.

A. R.

Rīgas Laiks: Kāpēc jūs piedzimāt par cilvēku?

Geleks Gjaco Rinpoče: Tāpēc, ka iepriekšējās dzīvēs bija uzkrājies pietiekami daudz labu darbu. Tā nu šajā dzīvē es piedzimu par cilvēku.

RL: Kādus labus darbus jūs uzkrājāt, lai piedzimtu par cilvēku?

Gjaco: Kā sacīts bona tradīcijas dibinātāja Budas Šenraba tekstos, piedzimšana par cilvēku tiek iegūta arī par tādu tikumu kā cultrim, kas, vienkārši sakot, nozīmē “disciplīna”.¹ Viena no galvenajām disciplīnas iezīmēm ir doto solījumu pildīšana. Uzkrājot šos labos darbus, var piedzimt par cilvēku.

RL: Vai es šobrīd runāju ar to pašu cilvēku, kurš uzkrāja labus darbus?

Gjaco: Pamats ir viens un tas pats, prāta plūsma viena un tā pati, tomēr iepriekšējās dzīvēs tā bija cita būtne, bet šajā dzīvē mani dēvē par Geleku Gjaco.

RL: Jūs atceraties, ko šis pamats darīja iepriekšējā dzīvē?

Gjaco: To es neatceros.

RL: Ja jūs to neatceraties, kāpēc domājat, ka tā ir tā pati prāta plūsma?

Gjaco: Tas ir tāpat kā ar rīsiem: ja nepieliek pūles, tad arī rīsiem nebūs no kā augt. Līdzīgā veidā es zinu, ka tieši tā arī bija.

RL: Jūs varat tikai zināt, ka tam, ka jūs esat šeit, bijis cēlonis. Kā jūs zināt, kāds ir šis cēlonis?

Gjaco: Līdzīgi kā no rīsu graudiņa izaug rīsi, nevis melnplauka, tāpat arī, lai piedzimtu par cilvēku, vajadzīga balta sēkla, proti, labi darbi. Tā kā šī baltā sēkla bija, piedzimšana kļuva iespējama.

RL: Es esmu aprobežots un tāpēc domāju, ka baltā sēkla ir jūsu tēva sēkla. Un tas ir pietiekams cēlonis tam, lai jūs te būtu.

Gjaco: Ar balto tēva sēklu vien nepietiek, kā minimums vajadzīgs arī sarkanais mātes elements. Vajag zemi, ūdeni, atbilstošu temperatūru, daudz dažādu apstākļu. Tāpat, lai piedzimtu par cilvēku, vajadzīgs cēlonis. Bet cēlonis nerodas pats no sevis, vajadzīgi apstākļi. Vajag, lai apziņa ienāk ķermenī, lai būtu baltais tēva elements, lai būtu sarkanais mātes elements. Vajadzīgi apstākļi. Tad arī šis cēlonis varēs uzdīgt.

RL: Kas īpašs ir piedzimšanā par cilvēku? Ar ko tā atšķiras no piedzimšanas par kādu citu būtni?

Gjaco: Piedzimšana par cilvēku ir īpaša tādēļ, ka cilvēka ķermenī var kaut ko zināt, var kaut ko apgūt, var izvēlēties, kādas darbības veikt, kādas ne. Cilvēka ķermenī ir ļoti ērti darīt labus darbus. Citās piedzimšanās tādas iespējas nav. Sansārā – dzimšanas un nāves ratā – ir divas vietas, kurās var ļoti labi nodoties labiem darbiem. Tas ir cilvēka ķermenis un sfēra, kurā mīt sansāriskās “nenovēršanās” dievības.² Arī tās var ļoti daudz laika veltīt labo darbu veikšanai. Pārējām būtnēm sansāras ratā tādu labvēlīgu apstākļu nav. No mūsu mācības viedokļa galvenā piedzimšanas par cilvēku jēga ir labo darbu veikšana. Tas nozīmē veikt darbības, kas paildzina dzīvi, proti, darīt to, kas dos labumu nevis šajā, bet tieši nākamajā dzīvē. Tāpēc, ka, pateicoties labajiem darbiem, mēs varam tikt pie nākamās piedzimšanas, kur būs ievērojami mazāk ciešanu, ievērojami vairāk laimes. Un tāpat arī tālāk uz priekšu – līdz būs uzkrāts tik daudz labu darbu, ka varēsim pavisam iziet no dzimšanas un nāves rata.

RL: Jūs runājāt par to, ko var darīt nākamās dzīves labad. Bet vai šī dzīve var būt jūsu pēdējā?

Gjaco: (Smejas.) To es nevaru pateikt. Vispār piedzimt var divos veidos. Pirmais – var piedzimt tā, kā piedzimst parastas būtnes, tādas kā es un jūs. Šāda piedzimšana notiek uzkrāto aptumšojumu un karmas vēja dēļ saskaņā ar tām darbībām, kuras veici pirms tam. Tā ir aptumšotā piedzimšana. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs paši to neizvēlamies. Mēs vienkārši piedzimstam – to nosaka cēloņseku likums. Lai izvairītos no šādas piedzimšanas, vajag uzkrāt ļoti dziļu garīgo praksi. Tad šie aptumšojumi būs attīrīti un dzimšanai, kas saistīta ar ciešanām, nebūs cēloņa. Tas ir otrs piedzimšanas veids – kad būtne ir sasniegusi atbrīvi un tās piedzimšana nav saistīta ar ciešanām. Tā ir apgaismota piedzimšana, kas kalpo dzīvo būtņu labklājībai un palīdz tām virzīties pa atbrīves ceļu. Lai pārtrauktu dzimt aptumšotā veidā, vajag uzkrāt ļoti dziļu praksi. Vai es spēšu to izdarīt līdz šīs dzīves beigām vai ne, to jau mēs redzēsim.

RL: Kas jums traucē vai kā pietrūkst, lai šādu praksi uzkrātu?

Gjaco: Lai dziļi sekotu praksei, sasniegtu tajā pilnību un pārtrauktu dzimt aptumšotā ķermenī, vajag laiku. Tagad daudz laika prasa mācības nodošana klosterī un lekciju lasīšana šeit.

RL: Tas jums traucē nodarboties ar dziļu praksi, lai izbeigtu sansārisko eksistenci?

Gjaco: Ne gluži. Mācības nodošana arī ir labs darbs. Cita lieta, ka visātrākais ceļš uz atbrīvi ir dzogčena prakse, bet, lai ietu pa šo ceļu, prātu vajag turēt dabiskā stāvoklī, taču šis darbs nav savienojams ar mācīšanas darbu. Bet ir nepieciešams gan viens, gan otrs.

RL: Es atminos vienu tibetiešu skolotāju, kurš teica, ka iekāpt sansārā ir tāpat, kā iekāpt zirga sūdā.

Gjaco: Piedzimšana par cilvēku un vispār jebkāda piedzimšana dzimšanas un nāves ratā ir saistīta ar ciešanām. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā ienāk slikto darbu dēļ. Slikto darbu sekas vienmēr būs ciešanas. Man šķiet, viņš domāja tieši to. No vienas puses, piedzimšana par cilvēku ir saistīta ar labajiem darbiem. No otras puses, mēs piedzimstam dzimšanas un nāves ratā, bet tas nozīmē, ka bijis arī daudz sliktu darbu. Laime, ko mēs jūtam šajā dzīvē, ir labo darbu sekas. Ciešanas, ko mēs jūtam savā dzīvē, saistītas ar sliktajiem darbiem, ko esam veikuši pagātnē. Mūsu piedzimšanu nosaka kā viens, tā otrs. Bet sūds... Nu, ir kukaiņi, kas dzīvo sūdos un saskata tajā laimi, jo tās ir viņu mājas. Mums tas ir ne vairāk kā sūds. Tāpat arī cilvēki dzimst sansārā, nezinot, ka sansāras daba ir ciešanas, un saskata tajā laimi. Patiesībā mēs dzīvojam ciešanās. Ja cilvēki to saprastu, viņi censtos tikt ārā no netīrumiem. (Smejas.)

RL: Kā tas var būt, ka sansāras būtība ir ciešanas, bet muļķiem šķiet, ka tā ir laime?

Gjaco: Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka mēs neredzam rata dabu. (Smejas.) Lai kurā rata sfērā tu piedzimtu, katrā no tām ir ciešanas. Piemēram, ja mēs runājam par elles būtnēm, kas dzīvo vienā no 18 ellēm, tur galvenie ciešanu cēloņi ir karstums un aukstums.³ Būtnēm, kas mitinās izsalkušo garu pasaulē, galvenās ciešanas ir slāpes un izsalkums. Dzīvnieku pasaulē galvenās ciešanas rada stulbums un mēmums. Ir arī ciešanas pusdievu pasaulē. Tās ir ciešanas, kas pamatā saistās ar vilšanos un pagrimšanu. Jebkuras rata sfēras daba ir ciešanas. Piemēram, ņemsim pamatciešanas – piedzimšanu, vecumu, slimību un nāvi. Dzimšanas ciešanas mēs neatceramies, bet tās saistītas ar atrašanos mātes miesās. Ja māte dzer kaut ko karstu, bērnam tas ir tāpat, kā ja viņu aplietu ar verdošu ūdeni. Ja viņa dzer kaut ko aukstu, bērns cieš no aukstuma. Ja māte guļ uz sāna, bērnam ir sajūta, ka viņu spiež starp diviem kalniem. Kad bērns dzimst, viņš jūtas tā, it kā to sviestu uz aukstas dzelzs grīdas. Mēs to visu neatceramies, bet katrs cilvēks, nākot pasaulē, ļoti stipri cieš.

Tālāk, ciešanas no vecuma – tas ir tad, kad ķermenis vairs neklausa. Nevari staigāt, nevari piecelties, nevari veikt kādas elementāras darbības, ausis pārstāj dzirdēt, acis pārstāj redzēt utt. Katrs zina, kas ir ciešanas no slimībām. Pietiek aiziet uz slimnīcu, lai to ieraudzītu. Visbeidzot, ciešanas nāves brīdī, kad apziņa nokļūst bardo – starpstāvoklī starp nāvi un nākamo piedzimšanu – un absolūti nezina, kas tur jādara un kas tur notiek. Bailes un neziņa. Patiesībā katrs cilvēks jūt neizmērojamas ciešanas.

Pastāv četri ciešanu veidi, kas raksturīgi tieši cilvēku pasaulei. Tās ir ciešanas no tā, ka meklē un nevari atrast; ciešanas no tā, ka kaut ko atrodi un tagad tas jānosargā; ciešanas no tā, ka jāšķiras no tuvākajiem; un ciešanas no tā, ka baidies tikties ar ienaidniekiem. Mēs dzīvojam šajās ciešanās, bet nesaprotam, ka tās ir ciešanas. Mēs cenšamies sasniegt kaut kādus mērķus, labumus un tā tālāk un tikai vēl vairāk grimstam ciešanās. Kad kļūsi par budu, šo ciešanu vairs nebūs. Dzimšanas turpināsies, bet tās nebūs saistītas ar ciešanām. Nebūs ciešanu no vecuma, slimībām un nāves, un četri ciešanu veidi arī nebūs absolūti. Runā, ka budam neesot vēlmju, taču, pat ja tās būtu, viss, ko viņam ievajadzētos, parādītos uz viņa delnas bez kādas piepūles.

RL: Vai es esmu cilvēks?

Gjaco: Protams.

RL: Es tagad nejūtu dzimšanas, slimības, vecuma un nāves ciešanas. Es netiecos neko iegūt. Es nebaidos kaut ko zaudēt, es nebaidos par saviem draugiem un nebīstos no ienaidniekiem. Vai es esmu ārpus cilvēku pasaules? Vai arī es esmu buda?

Gjaco: (Smejas.) Kamēr mēs abi runājam, mūsu prāts ir nodarbināts ar sarunu. Visas pārējās domas un ciešanas it kā atrodas otrā plānā. Pēc tam tās atgriezīsies. Ir divu veidu ciešanas: tās, kas atrodas otrā plānā jeb dziļumā, un acīmredzamās. Acīmredzamās ciešanas cilvēks jūt konkrētajā mirklī. Tās, kas atrodas dziļumā, ir gatavas jebkuru brīdi izpausties, bet vēl nav izpaudušās. Ja tā visa nebūtu, tad patiešām varētu teikt, ka jūs esat buda. (Smejas.)

RL: Bet jūs teicāt, ka ir cilvēki, kas šajā ciešanu pilnajā pasaulē jūtas laimīgi un ciešanas nejūt. Viņi ir dumji, akli vai...

Gjaco: Tā ir tā saucamā maripa jeb neapzināšanās, nezināšana. Viņi nezina cēloņu un seku likumu, nezina, kas ir labi un kas slikti. Nezina, kas ir labs darbs un kāds no tā labums. Būtne atrodas neapzinātībā un neredz ciešanas, kuras patiesībā ir turpat klāt. Tā mēs nokļūstam mūsu inžu varā. Viena no indēm, piemēram, ir vēlme, kaisle. Mēs redzam kādas lietas vai parādības ārējo formu, un mūsu prāts tai pieķeras un vēlas to piesavināties. Arī tas ir ciešanu cēlonis. Pat ja runa, piemēram, ir par saikni ar sievieti. Tuvības brīdī var izjust milzīgu svētlaimi. Jums var likties, ka nav nekā svētlaimīgāka par to. Bet patiesībā tas ir slikts darbs, jo balstās uz kaisli. Bet kaisles sekas vienmēr būs ciešanas.

RL: No kurienes pūš karmas vējš?

Gjaco: Karma nozīmē “darbību” vai “darbības vēju”. Jebkura darbība ir vai nu labs darbs, vai slikts. Piemēram, kad seko savai vēlmei, savai kaislei un veic sliktus darbus, uzkrāj karmu... Lai kas tas arī būtu, visu iekustina karmas vējš, tāpēc ka jebkura darbī-ba ved uz nākamo piedzimšanu. Proti, nākamā piedzimšana ir sekas darbībai kā cēlonim. Tā arī ir karmas vēja kustība. Mūsu karmiskās pēdas ir mūsu darbību sekas. Piemēram, dusmas ir darbība. Veicot šādu darbību, tu iegūsti nākamo piedzimšanu, karmas vēja, dusmu vēja nests. Karma vienmēr iet kopā ar vēju, kas iekustina visu pārējo.

RL: Jūs traucē dusmas?

Gjaco: (Smejas.) Ja rodas dusmas, bet nekavējoties rodas pretinde, tad dusmas nekaitē.

RL: Kas ir dusmu pretinde? Pacietība?

Gjaco: Mīlestība.

RL: Kāds ir mīlestības pamats? Uz kā tā turas?

Gjaco: Mīlestība turas uz domas par to, lai cita būtne jūt laimi ciešanu neesamībā. To sauc par mīlestību. Dusmas ir tieksme nodarīt citam ļaunu. Dusmu pretinde ir mīlestība, proti, vēlme darīt labu citai būtnei, vēlme, lai tā jūt laimi, nevis cieš.

RL: Kādas bez dusmām vēl ir galvenās indes?

Gjaco: Galvenais jebkuru inžu avots ir maripa jeb neapzināšanās. Pašu neapzināšanos var iedalīt divos veidos: iedzimtā neapzināšanās jeb nezināšana un neapzināšanās, kas rada visus nosacījumus. No šīs galvenās neapzināšanās, kas sastāv no divām daļām, rodas visas pārējās indes, tādas kā dusmas, tumsonība, kaisle, vēlme, lepnība un skaudība. Sansāras ratam ir sešas sfēras, un mēs tajās ieejam tieši mūsu inžu dēļ. Kura inde dominē, tādā sfērā mēs arī nonākam. Sansāras griešanos darbina šīs indes.

RL: Kāda ir skaudības pretinde?

Gjaco: Par skaudības pretindi var uzskatīt prieku. Kas ir skaudība? Tas ir tad, kad mēs redzam, piemēram, cita panākumus vai kādu īpašību, kas viņam piemīt, bet mums – ne, lai gan gribētos; vai varbūt kāds objekts. Tas ir, kad mēs redzam cita laimi un sākam apskaust, nevis par to priecāties. Kā pretindi skaudībai var attīstīt spēju priecāties par cita panākumiem.

RL: Tātad tā nav dabiska īpašība, tā jāattīsta?

Gjaco: Tas vien, ka esam cilvēki, jau nozīmē, ka mums ir daudz inžu. Tāpēc ir maz ticams, ka tas varētu notikt pats no sevis. To vajag attīstīt. Bet, lai to attīstītu, jāsaprot, ka nav jēgas skaust. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas ir ne tikai bezjēdzīgi, bet arī kaitīgi, jo tas ir netikums, bet netikums vienmēr ved pie ciešanām. Jāsaprot, ka labāk ir priecāties par cita panākumiem, un tad pakāpeniski tas kļūs par paradumu. To var attīstīt.

RL: Kāda ir lepnības pretinde?

Gjaco: Lepnību tibetiešu valodā sauc nadžal, ko burtiski var tulkot kā “es – ķēniņš”. Lepnība ir sajūta, ka es esmu ķēniņš. Pretinde pret to ir pieticības treniņš. Kāpēc rodas sajūta, ka es esmu ķēniņš, ka esmu augstāks un labāks par citiem? No sajūtas, ka es esmu vadošais kaut kādā jomā. Un manī rodas lepnums, proti, man sāk likties, ka varu nevienu neklausīt: “Es zinu labāk par visiem.” Vai arī no piederības pie kādas augstas dzimtas. Iespējamo lepnības iemeslu ir daudz. Tāpēc vajag attīstīt pretējo. Ja es kaut ko zinu, jāattīsta sevī doma, ka patiesībā es neko nezinu. Vajag attīstīt pieticību. Ieņemt zemāku vietu. Nav iemesla sajusties ļoti lielam, atrodoties sansāras ratā.

RL: Kāda ir kaisles pretinde?

Gjaco: Neizjust kaisli ar prātu. Kaisle tibetiešu valodā ir dočak. Šis termins sastāv no diviem vārdiem: do – “vēlme” un čak – “pieķeršanās”. Mēs vēlamies iegūt kādu objektu – podiņu, piemēram. Mēs to ieraudzījām, tas mums iepatikās, un tagad mēs gribam, lai tas mums pieder. Mūsu prāts tam pieķērās. Prāta pieķeršanās nozīmē, ka mēs varam atrasties jebkur, neredzēt to podiņu, bet prāts vienalga griezīsies ap to. Vēlme ir doma par to, ka mums kaut ko vajag. Bet pieķeršanās nozīmē, ka prāts atrodas blakus iekārotajam objektam.

RL: Un kā pārgriezt šo saikni?

Gjaco: Neizjust kaisli. Neļaut prātam aizklīst uz objektu, likt tam atgriezties atpakaļ. Jo viss, pret ko mēs varam just kaisli, ir tikai mūsu piecu maņu orgānu objekti. Tā ir skaņa, forma, kuru mēs redzam ar acīm, smarža, garša un tauste. Par metodi izmanto tādas redzes attīstīšanu, kas to visu tver kā mirāžu, ilūziju. Ja reiz mirāža, tad kāda jēga just pret to kaisli vai pieķeršanos?

RL: Vai jūs saprotat sava prāta dabu?

Gjaco: Saprotu, protams.

RL: Un kā iekārtots jūsu prāts?

Gjaco: Tas nav iekārtots. Tam nav formas.

RL:(Smejas.) Kāda ir tā daba?

Gjaco: Tukša.

RL:(Smejas.) Kā jūs apzināties sava prāta klātbūtni?

Gjaco: Nekā neapzinos. Bet to, ka prāts eksistē, es zinu. Lūk, piemēram, jūs man uzdodat jautājumus, bet es domāju, kā atbildēt. Tas nozīmē, ka prāts eksistē.

RL: Vai “es” un prāts ir viens un tas pats?

Gjaco: Kad cilvēki saka “es”, viņi domā prātu un ķermeni kopā. Bet patiesībā šāds “es” nemaz neeksistē. Termins “neeksistē” nozīmē, ka tam piemīt tukša daba. Proti, to nevar atrast. Bet, ja runājam par galējo eksistēšanas veidu, tad absolūtā nozīmē viss, ieskaitot “es” un “prāts”, ir viens un tas pats.

RL: Vai tukšums ir tukšs?

Gjaco: Protams, tukšs, bet ne tikai; tas piedevām ir arī skaidrs.

RL: Jūs esat redzējis šo skaidrību?

Gjaco: Tā nav tāda skaidrība, ko var ieraudzīt ar acīm. Ar acīm var ieraudzīt to, kas rodas šai skaidrībā, bet pašu skaidrību ar acīm ieraudzīt nevar.

RL: Kas rodas no šīs skaidrības?

Gjaco: Jebkas. Arī viss šis rodas no skaidrības.

RL: Viss, kas ir, rodas no tukšuma un skaidrības?

Gjaco: Protams.

RL: Kāpēc tad nesaglabājās vienkārši tukša skaidrība, bet parādījās visa šī, atvainojos par izteicienu, raibā ņirba, ko sauc par pasauli?

Gjaco: Tā ir maldu parādīšanās vai arī kļūdaina parādīšanās.

RL: Kurš maldās?

Gjaco: Mēs. (Smejas.)

RL: Nesteidzieties. Visa pamatā ir tukšums un skaidrība, pareizi?

Gjaco: Jā.

RL: Bet vai tukšums un skaidrība varēja stāvēt, kur stāvēja, un nekādi neizpausties? Jo tukšā skaidrībā nav ne mūsu, ne...

Gjaco: Tukšums un skaidrība nav kaut kas ārpus mums esošs un no mums neatkarīgs. Visu, kas šeit atrodas, tai skaitā mūs pašus, ieskauj tukšums un skaidrība. Ja tā mūs neieskautu, mēs nevarētu no tās rasties. Un mēs paši arī esam tukši. “Tukšs” nozīmē neatrodams. Ja mēs mēģināsim atrast paši sevi, mums tas nekad neizdosies. Tas nozīmē, ka esam tukši. Šī tukšuma dēļ pastāv tāda lieta kā rolpa, spēle vai parādīšanās. Mēs esam parādījušies no tukšuma. Mēs, tā sakot, rodamies kā netīras būtnes. Kāpēc? Tāpēc, ka prāta straumē ir kļūda, maldi. No dabas rodas enerģija jeb cal. Jautājums, kāda. Mēs esam netīrās cal enerģijas sekas, tāpēc mēs maldāmies. Bet tīrā cal enerģija – tā ir tad, kad parādās buda. Lūk, piemēram, buda nevar apdedzināties ar uguni, kas apdedzina mūs. Jo mums uguns nav tīra, mēs kļūdāmies tajā, kā mēs to redzam. Buda nekļūdās, tāpēc viņš nevar arī apdedzināties. Viņš zina, kas uguns ir patiesībā.

RL: (Klusē.) Es domāju par to, ko tikko dzirdēju.

Gjaco: (Smejas.)

RL: Es taču esmu muļķis, tāpēc dzirdēju, ka apziņa rada pasaules un visa, kas tajā ir, mirāžu. Bet lūk, ko es nesaprotu. Manā mirāžā jūs izceļaties kā priekšmets, tāpat arī jūsu mirāžā – es. Kā viena mirāža var sarunāties ar citu mirāžu?

Gjaco: Nu, tas nozīmē, ka divas mirāžas sarunājas. (Smejas.) Bet nevar taču būt tā, ka divi cilvēki būtu mirāžas, bet viņu saruna – īsta. Tātad arī mūsu saruna ir mirāža.

RL: Vai ir kaut kāda iespēja aiziet no mirāžām pie tā, kas eksistē pa īstam?

Gjaco: Aiziet no mirāžām pie kaut kā īsta nav iespējams. Tādēļ, ka šīs mirāžas pēc savas dabas ir īstas. Mirāža ir tikai tas, kā pasaule mums atklājas; tās daba ir īsta. Bet, ja mēs pret to attiecamies kā pret maldiem, tad šos maldus patiešām var attīrīt, novērst, lai turpmāk šajās mirāžās vairs nemaldītos.

RL: Kādā veidā? Kā atbrīvoties no maldiem?

Gjaco: Ar praksi. Bez prakses no maldiem atbrīvoties nevar.

RL: Es saprotu, ka trīs minūtēs jūs man nepaskaidrosiet prakses būtību, bet aprakstiet kaut vai pirmo soli. Lūk, cilvēks, kurš vēlas atbrīvoties no sava prāta maldiem. Kāds ir pirmais solis, kas viņam jāsper?

Gjaco: Ceļš sākas no pirmpraksēm. Izpildot pirmprakses, praktizējošais pāriet pie apziņas pārnešanas prakses. Pēc tam sākas koncentrēšanās meditācijas prakse. Guvis panākumus tajā, viņš saņem tālākas pamācības par prāta meklējumiem: māceklis meklē savu prātu. Tālāk, kad uzkrāta prāta meklējumu pieredze, viņam tiek dotas pamācības tā dabas iepazīšanai. Vajag uzzināt, ārpus jebkādām šaubām, kāda ir prāta daba, un šīs zināšanas pielietot praksē. Tieši praktizēt, kas nozīmē – padarīt par savas pieredzes priekšmetu. Šajā gadījumā runa ir par dabiskā stāvokļa praksi. Tāds ir ceļš.

RL: Vai jūs varat manā prātā ievietot savu domu, iztiekot bez vārdiem?

Gjaco: (Smejas.) Nē, es nevaru ievietot savu domu jūsu prātā.

RL: Jūs to nemākat?

Gjaco: Tas nav iespējams.

RL: Jūs pieminējāt dabisko prāta stāvokli. Vai šim dabiskajam stāvoklim bez tukšuma un skaidrības ir vēl kādas pazīmes?

Gjaco: Vēl ir skaidrības un tukšuma nedualitāte.

RL: Proti, tur jau viss notiek bez vārdiem?

Gjaco: Kas ir tukšums? Tukšums ir prāta būtība. Lūk, ir kāda doma. Tu ielūkojies šajā domā, skaties, pēti, kur tad ir tā doma, un ne pie kā nenonāc. Neizdodas to atrast. Lūk, šo “neizdodas atrast” dēvē par neatrašanu. Tas arī ir tukšums. No vienas puses, neizdodas atrast ne formu, ne smaržu, ne krāsu – neko, par ko varētu sacīt, ka tas ir prāts. Taču, no otras puses, ar visu to, ka neesi viņu atradis, tu vienalga jūti garšu, vienalga redzi formu, vienalga jūti smaržu. Viss, lai arī kas tas būtu, turpina rasties. Tas liecina par skaidrības kvalitāti. Tādējādi kas ir skaidrības un tukšuma nedualitāte jeb vienotība, jeb nedalāmība? Tas nozīmē, ka vienu no otra nav iespējams atdalīt. Tur, kur ir skaidrība, ir arī tukšums; tur, kur ir tukšums, ir arī skaidrība.

RL: Ko nozīmē vārds bon?

Gjaco: Kopumā bon ir viss, kas pastāv. Ja runājam par bonu kā garīgo tradīciju un mācību, tad ar to saprot metodi, ar kuru var pilnībā attīrīties no dzimšanas un nāves rata ciešanām un sasniegt budas stāvokli.

RL: Kāpēc svastika, bona simbols, griežas pa kreisi, nevis pa labi?

Gjaco: Tāpēc, ka tā ir dabiskā eksistences būtība, dabiskā gaita, ko nav radījis cilvēks. Lūk, zemeslode griežas pa labi. Labās svastikas jēga – nu, tibetiešu valodā saka “labā”, tā griežas pretēji pulksteņa rādītāju virzienam – ir tās nemainīgumā. Tajā, ka tas nav radīts, tas eksistē pats par sevi dabiskā ceļā. Bona tradīcija pastāv vairāk nekā 18 tūkstošus gadu, tā nav radīta un ir sākotnēja.

RL: Un tie, kuri izmanto pretējo svastiku, nav dabiski?

Gjaco: Tā tikai izskatās, it kā būtu radīta. Patiesībā jebkura svastika, kreisā vai labā, ir normāla. (Smejas.)

RL: Budisma ienākšana Tibetā dažos bona tekstos tiek aprakstīta kā katastrofa, šausmīgs notikums. Vai arī jūs par to laiku domājat kā par katastrofu?

Gjaco: Bona tradīcijā ir visas tās pašas metodes, kas budismā, – sūtras, tantras, dzogčens... Proti, cilvēki praktizēja saskaņā ar šo tradīciju. Tālāk seko periods, kad Tibetā secīgi ienāca četras budisma tradīcijas. Tas, kas tajā laikā notika, ir saistīts ar daudzām nesaskaņām un ķildām starp dažādu garīgo tradīciju pārstāvjiem. Pat budisma tekstos ir aprakstīts, kā budisti sadzina bona sekotājus mājās un tās aizdedzināja. Bet ir svarīgi saprast, ka tas nebija saistīts ar pašām šīm garīgajām tradīcijām, kas ienāca tajā laikā; budisma tradīcijas ir labas, bet to sekotāji skaudības un pārējo piecu inžu dēļ nesa sev līdzi to, ko var dēvēt par katastrofu. Kāds budistu lama aprakstījis, kā tas notika, kā dedzināja bona sekotājus. Šis teksts ir saglabājies. Šādā rīcībā taču ir maz garīgas mācības, vai ne? Es nezinu, kurš vēl tā rīkojies – sadzinis cilvēkus mājās un sadedzinājis. Taču pašas četras budisma tradīcijas runā par labumu, derīgumu un visu jūtošo būtņu laimi. Tie, kas dedzināja, atradās savu inžu varā. Viņu darbībām nav nekā kopīga ar citu būtņu labklājību. Bet tas nenozīmē, ka reliģija, kas ienāca Tibetā, bija slikta.

RL: Bet, ja sūtras, tantras un dzogčens ir arī bona tradīcijā, tad jūs pret šīm četrām budisma skolām droši vien attiecaties kā pret jaunākajiem brāļiem?

Gjaco: Ja runā par īsto, Budas Šākjamuni iedibināto tradīciju, tad tā ir Birmā, Taizemē un Šrilankā, kur Budas Šākjamuni sekotāji saglabājuši tradīcijas tīrību. Tas, ko viņi praktizē, nav mahajānas jeb Lielo ratu ceļš – viņiem nav ne tantras, ne dzogčena, viņiem nav pat Lielo ratu mācības. Līdz ar to nevarētu teikt, ka viņiem ir kaut kāds sakars ar bonu. Viņi seko pašiem zemākajiem sūtriskajiem ratiem.

Bija tāds skolotājs Nāgārdžuna. Visa Lielo ratu tradīcija aizsākās ar viņu. Budisti apgalvo, ka Buda Šākjamuni savu mācību pauda Lielajos ratos, bet Nāgārdžuna vēlāk to pārnesa no nāgu sfēras – tie ir tādi gari. Simt gadus pēc Nāgārdžunas aiziešanas kāds cilvēks sastādīja viņa dzīves aprakstu. Tajā teikts, ka Nāgārdžunas laikā bija tikai hinajāna jeb Mazie rati un Nāgārdžuna devies uz Kailašu un tur uzgājis mācību par Lielajiem ratiem jeb Madhjāmaku. Bet tā visa ir bona teritorija. Tātad mahajānas budisma centrālā mācība ir no turienes. Un Nepālā ir tāda vieta – Nāgārdžuna. Tātad viņš devās uz tagadējo Nepālu un tur alā praktizēja šo mācību. Taču viņš to atnesa no bona teritorijas. Ja tas tā patiešām bija – un es domāju, ka šis skolotāja dzīves apraksts atbilst patiesībai –, tad budisma tradīcijas tiešām var saukt par bona pēcnācējiem, jo to mācība ir aizgūta no bona.

RL: Dažos tekstos apgalvots, ka bona augstākais skolotājs Šenrabs ir Budas Šākjamuni brālēns. Kā viņi ir saistīti?

Gjaco: Tajā laikā, kad dzīvoja Buda Šenrabs – bet ieradās viņš pirms 18 334 gadiem –, viņam bija māceklis, vārdā Lhabu Dampa Karpo. Tātad viņš bija nevis Budas radinieks, bet gan māceklis, tas ir aprakstīts bona tekstos. Buda Šenrabs sacīja Dampam Karpo, kurš vēlāk parādījās kā Buda Šākjamuni: “Dodies uz vietu ar nosaukumu Indija, pieņem prinča Sidhārtas Gautamas dzimšanu un, pieņēmis viņa dzimšanu, izplati mūžīgā bona mācību ar nosaukumu čo”. Tibetiešu valodā tā dēvē budisma reliģiju. Šāds apraksts atrodams bona tekstos.

RL: Tekstā “Bardo Thodol”, kas Rietumos pazīstams kā “Tibetas mirušo grāmata”, ir viena galvenā doma: nebaidies, tas, ko tu redzi, ir tava prāta radīts. Esmu dzirdējis, ka bona tradīcijā ir analoģiski ceļveži mirušajiem. Kāda ir galvenā doma šajos tekstos?

Gjaco: Tāds teksts pastāv, un tajā teikts, ka mirušajam parādās krāsas, stari un skaņas, parādās visādas dievības un kas tik vēl ne. Bet tas viss rodas no viņa paša dabiskā stāvokļa, no viņa paša dabas, proti, tas nav kaut kas ārējs. Tādēļ tiek teikts: neseko tam, kas parādās. Neizjūti bailes, neizjūti pieķeršanos. Tajā nav jēgas, jo tā ir tevis paša izpausme. Par šīm vīzijām tiek teikts, ka tās rodas pašas no sevis – tātad tās ir tikai tukša forma. Tāpēc nav jēgas baidīties no tām.

RL: Vai jūs esat gatavs nāvei?

Gjaco: Nav veida, kā nebūt gatavam. (Smejas.) Ir tāds joks: “Kādi varianti būt negatavam?”

RL: Jūs baidāties no nāves?

Gjaco: Nē, nebaidos. Kāda jēga baidīties? Vajag darīt to, ko vari, baidīties jēgas nav.

RL: Kas notiks ar jūsu prātu nāves brīdī?

Gjaco: Tagad nevaru pateikt. (Smejas.) Jo jāsaka taču taisnība, vai ne?

RL: Tātad jūs to nezināt?

Gjaco: Kurš zina, kas notiks tajā brīdī? Mēdz sacīt, ka nāves apstākļi nav noteikti, nāves vieta nav noteikta. Nav zināms, kad tas notiks, kā tas notiks.

RL: Conkapas darbā “Lamrim Čenmo” teikts, ka nav svētīgākas domas kā savas nāves atcerēšanās. Tā nokauj dažādas indīgas tieksmes – pēc bagātības, slavas un tā tālāk – to saknē. Kā jūs saprotat savas nāves atcerēšanās lomu un funkciju?

Gjaco: Vienkārši atcerēties par nāvi – tajā nav liela labuma. Bet, ja nāves atcerēšanās palīdz atcerēties, ka vajag darīt labu, tas var nest labumu. Tāpēc, ka tieši labo darbu nopelnus varēs paņemt līdzi tālāk. Vajag nevis vienkārši atcerēties, ka es miršu, bet, to atceroties, steigties darīt labu.

RL: Kādu pēdējo domu jūs gribētu turēt prātā pirms nāves?

Gjaco: Saskaņā ar dzogčenu labākais, ko var darīt vai “nedarīt” miršanas brīdī, ir atstāt prātu tā dabiskajā stāvoklī.

RL: Tas ir, bez domas?

Gjaco: Būt dabiskā prāta stāvoklī nenozīmē būt bez domas. Tas nozīmē nesekot domai, neradīt domas. Te ir ļoti liela atšķirība.

RL: Esmu dzirdējis, ka daži bona skolotāji reizēm pārvērtuši savus ķermeņus varavīksnes krāsās. Kālab tāda zīmēšanās, tāds šovs?

Gjaco: (Smejas.) Tas nekādi nav saistīts ar zīmēšanos, tas notiek dabiski, pats no sevis. Ir bardo, starpstāvoklis, kad ķermenis ir atstāts, un tieši šajā periodā rodas tās skaņas, stari un krāsas. Bet, nezinot to dabu, nezinot, ka tās ir mūsu pašu izpausmes, sekojot tām kā kaut kam ārējam, var ieslīgt maldos, nezināšanas un neapzināšanās varā. Pēc tam no tām skaņām, stariem un krāsām rodas raupjie elementi, vai tas būtu tavs ķermenis kā ārējo elementu atspulgs iekšienē vai arī ārējie elementi. Visas šīs formas, kuras mēs redzam, – tie ir tā saucamie “sabiezējušie” pieci krāsainie stari. Mēs atrodamies maldu varā. Nodarbojoties ar garīgo praksi, sasniedzot pilnību vai absolūto prakses līmeni, šos maldus var attīrīt, bet reizē ar tiem attīrās arī elementu raupjums, blīvums. Arī tie atbrīvojas un iegūst savu patieso dabu, kas ir gaisma. Vārdu sakot, viss rodas no gaismas, bet tad kļūst raupjš, sabiezē un pārvēršas par ķermeni. Pēc tam visi šie raupjie elementi no jauna atbrīvojas savā gaismas dabā. Ārēji tas izpaužas kā krāsu rašanās, to dēvē par varavīksnes ķermeni.

RL: Ja jūs atgrieztos sākotnējās krāsās, vai es saprastu, ko jūs runājat? Vai arī jūs tad nerunātu?

Gjaco: Ja es sasniegtu gaismas ķermeni, es kļūtu par budu. Vai es runātu šajā ķermenī kā šobrīd? Kas to lai zina, bet apgalvo, ka budam nav cita darba kā palīdzēt citām būtnēm. Mēs to varam redzēt kā brīnumus, kā vienalga ko, bet buda palīdz būtnēm atbrīvoties no viņu aptumšojumiem. Tas var izpausties kā saruna, tas var izpausties jebkā. Budas iespējas nav ne ar ko ierobežotas.

RL: Kas ir pats būtiskākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Gjaco: Pats būtiskākais ir tas, ka vajag darīt labus darbus. Nav nekā svarīgāka šajā dzīvē, arī priekš nākamās dzīves, kā darīt labus darbus.

RL: Bet kas ir labs darbs?

Gjaco: Labs darbs ir darbība, kuras rezultāts būs laime šajā dzīvē un nākamajā.

RL: Es ceru, ka gan jums, gan man šī ir pēdējā dzīve.

Gjaco: Jā, labi.