Sūfisma tradīcija

Ja Rietumu pasaules metafizikas dārza eksotiskās faunas sekcijā sūfisma koks lekni zaļo blakus daudziem citiem kokiem, kuru bioloģiskās izcelsmes vieta lielākoties ir Austrumi, tad lielākie nopelni par to pienākas Idrīsam Šāham (1924–1996). Šī sūfisma skolotāja (viņa vārds, starp citu, arābu valodā nozīmē “gudrais, mācītais”, bet uzvārds persiešu valodā – “ķēniņš”) atstātais mantojums, ap 40 populāru grāmatu, joprojām raisa karstu viedokļu apmaiņu starp snobiski akadēmiskiem islāma pētniekiem un aizrautīgiem, bet diletantiskiem entuziastiem. Pēdējie ir pateicīgi Šāham par to, ka viņš atbrīvoja sūfismu no piesaistes islāmam, tā padarot to pieejamu (un ērti patērējamu) ikvienam pasaules pilsonim neatkarīgi no reliģiskās pārliecības. Šāha versijā sūfisms ir viens no tā saucamās “gudrības tradīcijas” atzariem, kura saknes stiepjas līdz pat senajai Babilonijai, ja ne vēl dziļāk. Viens no drošākajiem šīs gudrības tālāknodošanas veidiem ir stāsti, tādēļ nav brīnums, ka liela daļa Šāha grāmatu ir sūfiju stāstiņu apkopojumi un kompilācijas, kuros allaž atrodas vieta leģendārajam mullam Nasredīnam. Bez viņa, protams, neiztikt arī šajā intervijā, kuru Šāhs 1975. gadā sniedza žurnāla Psychology Today līdzstrādniecei Elizabetei Holai.

V. Ā.

Idrīs Šāh, jūs esat vadošais sūfisma, šīs bagātās Tuvajos Austrumos dzimušās reliģiskās tradīcijas, skaidrotājs Rietumos. Kāpēc laikā, kad ik uz soļa rodas arvien jauni kulti, jūs atsakāties būt guru? Jūs itin viegli varētu par tādu kļūt.

Tam ir daudz iemeslu. Taču, ja runājam par skolotāju, kam ir skolnieki, tad tas ir tāpēc, ka es nejūtu nekādu vajadzību pēc apbrīnotājiem, kuri man stāstītu, cik brīnišķīgs esmu, vai darītu visu, ko lieku. Es uzskatu, ka guru ir cilvēks, kuram vajadzīgi skolnieki. Ja viņam būtu pietiekami daudz citu iespēju realizēt savu varaskāri vai svētuma apziņu, vai vēlmi pakļaut savai ietekmei citus, tad viņš nebūtu guru.

Es šo kaiti izslimoju jau ļoti agros gados. Es domāju – un tas saskan ar sūfisma tradīciju –, ka tieši tie, kuri nevēlas mācīt, ir cilvēki, kuri to spēj un kuriem to vajadzētu darīt. Rietumi, kam ieilgusi pārņemtība ar sūtības ideju, to vēl nav atklājuši. Šeit par cilvēkiem, kas kaut ko sasnieguši, atzīst vienīgi tādus, kuri ir apsēsti ar misijas apziņu. Mēs Austrumos uzskatām, ka cilvēks, kurš nespēj kaut ko noteiktu nedarīt, ne vienmēr ir pats labākais kandidāts šim darbam. Konditors, kurš par visām varēm vēlas kaut ko cept, var cept arī nebaudāmus cepumus.

Tātad jūs sakāt, ka cilvēks, kurš jūt nepārvaramu tieksmi darboties kādā noteiktā profesijā, to dara, kaut kādas iekšējas emocionālās vajadzības dzīts?

Es domāju, ka ļoti bieži ir tieši tā, un šī tieksme nebūt nav obligāts priekšnoteikums, lai kļūtu par labu profesionāli. Taču parādiet parastam cilvēkam šādu aicinājuma pārņemto, un viņš teiks, ka ieraudzījis pašaizliedzīgi aizrautīgu un brīnišķīgu personu – gadījumā, ja viņu pārliecība sakrīt. Pretējā gadījumā, protams, viņš šo misijas pārņemto atzīs par ļaunuma apsēstu. Sūfisms to uzskata par virspusīgu un maldīgu nostāju. Ja nu sūfisma tradīcijā vispār var runāt par kādu konsekventu principu, tad tā ir atziņa, ka cilvēkam jābūt pasaulē, bet ne pasaulīgam. Sūfismā nav vietas priesterkaraļiem vai guru.

Tātad jums ir negatīvs viedoklis par visiem guru.

Ne gluži par visiem. Sekotājiem guru vajag tikpat lielā mērā kā guru – sekotājus. Es vienkārši neuzskatu to par reliģisku praksi. Manā izpratnē guru ir kaut kas līdzīgs psihoterapeitam. Savās labākajās izpausmēs viņš satur cilvēkus grožos un piešķir kaut kādu jēgu viņu dzīvei.

To pašu varētu panākt arī benzodiazepīns.

Jā, bet tas vēl nav iemesls pret to nostāties. Kāpēc gan nevarētu atrasties vieta arī šādai, tā sakot, “ciema psihoterapijai” – kopienām, kas rūpējas par saviem locekļiem? Taču kāpēc šāda darbošanās būtu jāsauc par garīgu – lūk, tas man nav skaidrs.

Gribot negribot uzmācas aizdomas, ka ne visi guru cenšas kalpot līdzcilvēkiem.

Daži ir gandrīz atklāti krāpnieki, viņi pat nemēģina no manis to slēpt. Viņi domā, ka arī es esmu tāds pats, tāpēc tiekoties mēdz uzsākt visai nepatīkamas sarunas. Viņi vēlas zināt, kā es tieku pie naudas, kā kontrolēju cilvēkus un tā tālāk.

Viņi grib apmainīties ar aroda noslēpumiem.

Tas varbūt būtu pārāk spēcīgi teikts. Taču viņi jūtas drošāk lielākā pulkā. Viņi jau paši jūt, ka tas, ar ko nodarbojas, nav nekas īsti labs, un jūtas labāk, ja parunā ar kādu citu, kurš dara to pašu. Es šiem cilvēkiem vienmēr saku: būtu daudz labāk, ja viņi izmestu savu guru lomu no galvas un saprastu, ka sniedz visnotaļ noderīgu sociālo pakalpojumu.

Kā viņi uzņem šo ieteikumu?

Reizēm smejas, bet reizēm raud. Kopējais iespaids ir tāds, ka vienam no mums nav taisnība. Tā kā es runāju it kā citā valodā, viņi, šķiet, domā, ka vai nu es esmu ķerts, vai arī esmu izdomājis kādus jaunus melus. Varbūt esmu atradis jaunu naudas izspiešanas veidu.

Mani pārsteidz, ka šie guru jums tik brīvi klāsta savus noslēpumus.

Man jums jāsaka, ka es neesmu atteicies no austrumnieciskās sarunu tehnikas – izlikties, ka tevi interesē tas, ko otrs cilvēks saka, pat tēlot, ka esi viņa pusē. Tāpēc es protu atraisīt šiem guru mēli un panākt, ka viņi man atklājas tādā mērā, kā tas neizdotos rietumniekam – viņa sirdsapziņas dēļ. Rietumnieks neatstātu zināmus apgalvojumus neapstrīdētus un, tā sakot, nemēģinātu otru apvest ap stūri. Tā nu patiesība viņam paliek apslēpta.

Paklausieties, ir pēdējais laiks noraut masku visam šim guru reketam. Man nav ko zaudēt, tāpēc nav arī iemesla neuzņemties šo uzdevumu. Pamatā tam, ko piekopj daudzi šie guru, ir princips “mēs un viņi”, attiecināts uz Austrumiem un Rietumiem. Guru no Indijas mēdza te [Lielbritānijā] piestāt pa ceļam uz Kaliforniju, un viņu attieksme lielā mērā bija tieši tāda: kārtīgi patukšosim tiem rietumniekiem kabatas; viņi mūs kolonizēja, nu tad lai tagad maksā. Esmu tādas lietas dzirdējis pat no cilvēkiem, kuriem mājās, Indijā, garīgajās aprindās bija nevainojama reputācija.

Tā ir saprotama cilvēciska reakcija uz Rietumu gadsimtiem ilgo ekspluatāciju.

Saprotama gan, taču es noliedzu, ka tā būtu garīga darbība. Es viņiem gribu sacīt: “Draugs, tas, ko tu piekop, ir atriebība – kaut kas pilnīgi cits nekā tas, ar ko nodarbojos es.” Vienmēr atrodas kādas grupas, kas vēlas ar mani vienoties un grib izmantot manu vārdu. Reiz kāds tips melnā kreklā ar baltu kaklasaiti man teica: “Paturiet Lielbritāniju sev, bet neaiztieciet Savienotās Valstis – tā ir mūsu teritorija.” Man acu priekšā parādījās Als Kapone – šausmīga vīzija. Atšķirība tikai tāda, ka guru skolnieki viņam skūpstīja kājas.

Reiz Nasredīns ap savu māju saujām izmētāja drupačas. “Ko tu dari?” viņam kāds jautāja. “Atbaidu tīģerus.” – “Bet pie mums tīģeri taču nav manīti.” – “Pareizi. Tātad iedarbīgi, vai ne?”

Savienotajās Valstīs guru skaits aug, un viņiem ir milzīgs sekotāju pulks. Piecpadsmitgadīgs “īstenais skolotājs” var piepildīt stadionu.

Masu sapulcināšana ir pats vienkāršākais. Indijā guru var savākt miljons cilvēku pūli, taču retais no šiem cilvēkiem uztvers viņu nopietni. Indijā guru darbojas jau gadu tūkstošiem, tāpēc cilvēkiem lielākoties izstrādājusies gudrāka attieksme; to viņi jau iezīduši ar mātes pienu. Rietumu kultūra šādu imunitāti vēl nav izstrādājusi. Apgriezīsim šo situāciju ar kājām gaisā. Ja es, tikko ieradies no Indijas, jums pavēstītu, ka dodos uz Detroitu, lai kļūtu par autorūpniecības miljonāru, jūs par mani vienkārši pasmaidītu. Jūs lieliski zināt, ar kādiem šķēršļiem, nodokļiem, sistēmas čūlām man nāktos sadurties. Nu lūk, un indietis attiecībās ar auto industriju ir tādā pašā situācijā kā amerikānis – ar guru. Ja jūs man parādīsiet guru, kuram izdevies īstenot šādu reketu kaut kur Austrumos, es būšu ļoti pārsteigts.

Pirms ejam tālāk, varbūt labāk atgriezīsimies pie pašiem pamatiem un uzdosim pašu vienkāršāko jautājumu: kas ir sūfisms?

Šis vienkāršais jautājums mums ir pats sarežģītākais. Bet es centīšos atbildēt. Sūfisms ir veids, kā pieredzēt dzīvi, veidojot īpašu pieeju pasaulei un cilvēku attiecībām. Šīs metodes pamatā ir noteikta izpratne par cilvēku, un tā piedāvā līdzekļus, kā veidot savas attiecības un kā mācīties. Tāpēc mēs nesakām, ka sūfisms ir ideju kopums, kas liek mums ticēt vienām lietām un neticēt citām; mēs sakām, ka cilvēkā jāprovocē sūfisks pieredzējums. Un, kad tas viņā ir izprovocēts, tas kļūst par šī cilvēka īpašumu, gluži tāpat kā apgūtas mākslas iemaņas.

Tātad ideālā situācijā četriem miljoniem lasītāju jums būtu četri miljoni skaidrojumu.

Patiesībā jau tā gluži nebūtu. Mēs virzāmies uz priekšu, izmantojot tehniku, ko sauc našr; tas ir arābu vārds, kas apzīmē izkaisīšanu, izbārstīšanu. Piemēram, es esmu publicējis krietnu skaitu dažādu grāmatu, rakstu, audioierakstu un tamlīdzīgi, ar kuru palīdzību izbārstu visdažādākā veida sūfisma materiālu. Šie 2000 dažādie stāsti pievēršas daudzām atšķirīgām tendencēm cilvēkos, un tāpēc katram no viņiem ir iespēja atrast savu saikni ar kādu sūfisma aspektu.

Lasot es ievēroju, ka viena un tā pati ideja dažādos stāstos atkārtojas dažādos veidos. No visiem stāstiem, ko esmu lasījusi, uz mani laikam visspēcīgāko iespaidu atstāja “Paradīzes ūdens”. Tajā ietverto domu vēlāk es sastapu arī citos stāstos, taču, ja pirms tam nebūtu lasījusi “Paradīzes ūdeni”, tad, iespējams, nebūtu to ievērojusi.

Šis process lielākoties norit tieši šādi. Pieņemsim, ka mums izdodas aizvest 20 cilvēku grupu tālāk par stadiju, kurā viņi no mums gaida dažādus brīnumus, stimulāciju un uzmanību. Mēs viņus apsēdinām vienā telpā, iedodam 20 vai 30 stāstus un lūdzam pastāstīt, ko viņi tajos saskata, kas viņiem patīk un kas nepatīk. Stāsti iesākumā kalpo šo cilvēku sašķirošanai. Tie ļauj atpazīt gan ļoti gudrus cilvēkus, kuriem vajag psihoterapiju un kuri ieradušies tikai, lai visu nokritizētu, gan arī tos, kuri nākuši, lai kaut ko pielūgtu.

Kādu dienu Nasredīns kaimiņam, kurš rīkoja dzīres, aizdeva katlus. Kaimiņš vēlāk tos atdeva kopā ar vienu lieku, pavisam mazītiņu katliņu. “Kas tad tas?” Nasredīns jautāja. “Kā norādīts likumā, es tev atdodu tava īpašuma pēcnācēju, kas nācis pasaulē, kamēr katli bija manā aprūpē,” jokupēteris atbildēja. Drīz pēc tam Nasredīns aizņēmās katlus no kaimiņa, taču vēlāk tos neatdeva. Kaimiņš atnāca pēc sava īpašuma. “Diemžēl tavi katli ir nomiruši,” teica Nasredīns. “Mēs taču tagad zinām, ka tie ir mirstīgi, vai ne?”

Apzinīgās sūfiju aprindās neviens nemēģina strādāt ne ar ņirdzējiem, ne ar pielūdzējiem, un šie cilvēki tiek pieklājīgi nošķirti no pārējiem.

Viņi nav auglīga augsne?

Viņiem pirms tam jāpaveic kaut kas cits. Un tas, kas viņiem vajadzīgs, ir bagātīgi pieejams citur.

Cilvēki atskrēja pie mullas Nasredīna, lai pateiktu, ka viņa sievasmāte iekritusi upē. “Viņu aizraus uz jūru! Te ir ļoti spēcīga straume,” viņi sauca. Ne mirkli nevilcinājies, Nasredīns ielēca upē un sāka peldēt pret straumi. “Nē!” cilvēki kliedza. “Peldi pa straumei! Upe taču cilvēku var aiznest tikai tādā virzienā.” – “Klausieties,” mulla aizelsies dvesa, “es jau nu pazīstu savu sievasmāti. Visus pārējos upe aiznestu pa straumei, bet viņu vērts meklēt tikai pret straumi.”

Viņiem nav nekāda iemesla uzbāzties mums. Tālāk mēs sākam strādāt ar tiem, kuri palikuši. Šim nolūkam visā nepieciešama atturība. Mēs nedrīkstam šos cilvēkus iespaidot ar spokainu gaisotni, kaut kādiem dīvainiem apģērbiem, gongiem vai dziedošu skandēšanu. Jaunie skolnieki uz stāstiem pārsvarā reaģē vai nu tā, kā mēs, viņuprāt, to vēlētos, vai arī tā, kā diktē viņu saknes un līdzšinējā dzīve. Kad šie cilvēki saprot, ka nekādas “pareizās” atbildes te netiek atalgotas, viņi pamazām ierauga, kādā mērā visa uzkrātā bagāža nosaka to, kā viņi reaģē uz stāstos ietverto materiālu.

Otrkārt, šie stāsti piedāvā drošu situāciju, kurā cilvēki var aptvert, cik lielā mērā šī bagāža ietekmē viņu ikdienas dzīvi. Trešais šo stāstu pielietojums nāk vēlāk, tāpat kā nafta paceļas līdz urbuma virspusei, kad sadedzinātas visas gāzes. Kad sadedzināta uzkrātā bagāža, mēs sākam saņemt pilnīgi jaunus stāstu skaidrojumus un jaunu attieksmi pret tiem. Beidzot, kad skolnieks ir kļuvis mazāk emocionāls, mēs varam sākt strādāt ar reālo personu – ne ar to artefaktu, ko no viņa radījusi sabiedrība.

Vai tas ir ļoti garš process?

To nekādi nav iespējams prognozēt. Dažiem tas notiek vienā acumirklī, citiem var paiet nedēļas vai mēneši. Vēl citiem apnīk, un viņi aiziet, jo, kā jau kārtīgi patērētāju sabiedrības bērni, jūt vajadzību pēc kaut kā patērējama un mēs to viņiem nepiedāvājam.

Jūs sakāt, ka kultūras un sociālā bagāža traucē uztvert sūfisma materiālu. Bet mēs visi ar to apaugam jau kopš dzimšanas – kā gan no tās iespējams izrauties?

Bez šīs bagāžas jeb programmas mēs nevaram pasaulē dzīvot. Pat spēja kontrolēt savu urīnpūsli ir iepriekš noteikta. Ir absurdi runāt, kā daži dara, par “dekondicionētiem” vai “nekondicionētiem” cilvēkiem. Taču var saskatīt, kāpēc šāda smadzeņu apstrāde notikusi un kāpēc cilvēka uzskati kļuvuši pārāk vienkāršoti.

Neviens jau nemēģina ietekmēšanu izskaust – vienīgi aprakstīt, lai būtu iespējams to mainīt un arī saprast, kur tā ir vajadzīga un kur nav. Cilvēku, kura domāšana nav pareizi līdzsvarota, savā varā pārņem tāda kā atvasinātā personība, ko mēs saucam par “uzkundzējušos patību”. Šī patība, ko cilvēks notur par savu īsto “es”, patiesībā ir dažādu emocionālu impulsu un gatavu reakciju mistrojums. Cilvēks ar sūfija pieredzējumu vairs neskatās uz lietām caur šādu gatavas programmas un emociju filtru, kas pastāvīgi atsijā noteiktus stimulus, bet spēj ieraudzīt tās caur tādu savas personības aspektu, par kuru var teikt vienīgi to, ka tas ir brīvs no programmas.

Tātad jūs sakāt, ka cilvēks, kurš sāk apzināties viņā ielikto programmu, spēj darboties ārpus šīs ietekmes? Viņš var pateikt: “Bet kāpēc es tā uzskatu? Varbūt tas ir tāpēc, ka...”

Tieši tā. Tad viņš ir pusceļā uz atbrīvošanos no ieprogrammētā stāvokļa – vai pusceļā vismaz uz spēju to kontrolēt. Cilvēki, kuri saka, ka programmēšana ir vienkārši jāsalauž, raugās uz lietām pārāk primitīvi.

Pirms vairākiem gadiem kāds amerikāņu psihologs veica interesantu eksperimentu. Viņam bija ierīce, kas cilvēkam vienlaicīgi demonstrēja divus attēlus – katrai acij citu. Vienā bija redzams beisbolists, otrā – matadors. Viņš lūdza skatīties šajā ierīcē grupu amerikāņu un meksikāņu skolotāju. Lielākā daļa amerikāņu redzēja beisbolistu, bet vairums meksikāņu – matadoru. No jūsu sacītā es saprotu, ka sūfisms varētu ļaut amerikānim ieraudzīt matadoru, bet meksikānim – beisbolistu.

Tieši to daudzi sūfisma stāsti mēģina panākt. Cilvēks kā lasītājs parasti identificējas ar kādu no stāsta personāžiem. Kad šis tēls izdara kaut ko negaidītu, tas mazliet iztrūcina un piespiež paraudzīties uz to citām acīm.

Lasot par sūfismu, nākas sastapties ar visai pretrunīgiem skaidrojumiem. Daži autori raksta, ka sūfisms ir panteistisks, citi – ka tas ir radniecīgs teozofijai. Visādā ziņā tajā ir saskatāmi motīvi, kas atrodami jebkurā lielākā pasaules reliģijā.

Par sūfisma reliģiskajiem aspektiem var runāt dažādos veidos. Es izvēlēšos vienu, un tad jau redzēsim, kurp tas aizvedīs. Paši sūfiji saka, ka viņu reliģijai nav vēstures, jo tā nav piesaistīta kādai vienai kultūrai. Sūfisms produktīvi pastāvējis islāma ietvaros, taču tā tradīcija un avoti māca, ka sūfiji bijuši jau pirmsislāma laikos. Sūfiji saka, ka jebkura reliģija attīstās, citādi tā nevarētu izdzīvot. Viņi saka arī, ka jebkura reliģija spēj attīstīties līdz zināmai robežai. Vēsturiski sūfiji darbojušies visās zināmajās reliģijās – kristietībā, jūdaismā, islāmā, vedāntā, budismā un tā tālāk. Sūfiji ir reliģijā, bet nenāk no tās.

“Nasredīn, mans dēls, rītos vajag celties agri.” – “Kāpēc tā, tēvs?” – “Tas ir labs paradums. Es reiz piecēlos jau rītausmā un izgāju pastaigā. Un es atradu uz ceļa maisiņu ar zeltu.” – “Kā tu zināji, ka tas nav pazaudēts iepriekšējā vakarā?” – “Ne jau par to ir runa. Bet šā vai tā, iepriekšējā vakarā tā tur vēl nebija. Es būtu pamanījis.” – “Tādā gadījumā ne jau visiem veicas, ja viņi agri ceļas. Tas cilvēks, kurš zeltu pazaudēja, būs piecēlies vēl agrāk par tevi.”

Kāda ir sūfiju attieksme pret misticismu un ekstātiskiem pieredzējumiem?

Sūfiji pret to izturas ārkārtīgi piesardzīgi. Viņi neļauj skolniekam ķerties pie garīgajiem vingrinājumiem, ja nav pilnīgi pārliecināti, ka šis cilvēks var tos pildīt, nenodarot sev pāri, un pareizi tos novērtēt. Garīgie vingrinājumi tiek pieļauti tikai noteiktā laikā, noteiktā vietā un ar noteiktiem cilvēkiem. Kad ekstātiskos vingrinājumus izrauj no konteksta, tie labākajā gadījumā kļūst par cirku, bet sliktākajā – norauj cilvēkam jumtu.

Tātad ekstātiskajiem pieredzējumiem ir sava vieta, taču tikai zināmā laikā un zināmā attīstības stadijā?

Jā, un ar īpašu apmācību. Ekstāzes pieredzējumi visādā ziņā nav obligāta prasība. Cilvēkam tā ir tikai palīglīdzeklis sava potenciāla īstenošanai.

Daudzi no dižajiem sūfisma skolotājiem, šķiet, uzskata ekstāzi tikai par pieturu garākā ceļā.

Jā. Ekstāze pilnīgi noteikti ir pati zemākā attīstītu zināšanu forma. Rietumu svēto biogrāfi mūsu uzdevumu ievērojami sarežģījuši, pieņemot, ka Žanna d’Arka un Avilas Terēze, kam bija šādi ekstātiski pieredzējumi, ir nonākušas saskarsmē ar Dievu. Esmu pārliecināts, ka tas ir tikai pārpratums, kura pamatā ir nepareizi atstāstīti notikumi un nepareizi nolasīta informācija.

Šķiet, ka arī ekstrasensorisko uztveri (ESU) sūfiji uzskata par kaut ko pašsaprotamu un ne sevišķi interesantu.

Par kaut ko pilnīgi neinteresantu. Tas nav nekas vairāk par blakusproduktu. Atļaujiet izmantot visai banālu līdzību. Ja es trenētos, lai kļūtu par skrējēju, un katru dienu skrietu, tad laika gaitā kļūtu arvien ātrāks un ātrāks un varētu noskriet tālāk un tālāk, nogurstot arvien mazāk. Es novērotu arī, ka uzlabojusies mana sejas krāsa, asinsrite un gremošana. Tas viss mani neinteresē; tie ir tikai skriešanas blakusprodukti. Man ir pilnīgi cits mērķis. Kad cilvēki, ar kuriem strādāju, pārlieku aizraujas ar ESU fenomeniem, es vienmēr uzstāju, lai viņi to pārtrauc, jo mērķis, uz ko viņi tiecas, ir pilnīgi cits.

Viņu uzdevums ir attīstīt savu potenciālu, nevis mēģināt lasīt domas vai pārvietot priekšmetus. Vai jums liekas, ka zinātnieki kādudien izskaidros, kā īsti ESU darbojas fizikas nozīmē, vai arī jūs uzskatāt, ka tas paliks neizprasts?

Ja es teikšu, ka zinātniekiem neizdosies to noskaidrot, tas aizkaitinās cilvēkus, kuri ESU pētījumiem saņem milzu grantus. Taču vispār es domāju, ka jā, varētu atklāt daudz vairāk – ar noteikumu, ka zinātnieki būtu gatavi izdarīt savu darbu labi, proti, viņi spētu plānot un veikt eksperimentus pakāpeniski, pieskaņojoties saviem atklājumiem. Viņiem jābūt gataviem sekot pavedienam, nevis stūrgalvīgi lauzties uz priekšu atbilstoši savai sākotnējai darba hipotēzei. Un viņiem pilnīgi noteikti jāatsakās no ilgus gadus lolotā priekšstata par pētnieku kā vērotāju, kas atrodas ārpus eksperimenta.

Un vēl kas – kā mēs pastāvīgi redzam metafizikā, cilvēkus, kuri spēj saprast un attīstīt sevī ESU spējas, daudz lielākas izredzes sastapt to vidū, kurus šī tēma vispār neinteresē.

Vai tas ir tāpēc, ka neieinteresētība ir nepieciešams priekšnoteikums, lai atrastu pareizo pieeju?

Apmēram tā. Ja nav īpašas intereses, par ESU var domāt ar daudz vēsāku un mierīgāku prātu. Sūfiji saka: “Šīs pārdabiskās spējas tu varēsi likt lietā tad, kad uz tavas izstieptās rokas nolaidīsies nepieradināta dūja.” Taču otrs iemesls, kāpēc tieši tiem cilvēkiem, kurus fascinē ESU, metafizika vai maģija, vismazāk vajadzētu šīm lietām pievērsties, ir fakts, ka viņus tas viss interesē nepareizu iemeslu dēļ. Varbūt viņi kaut ko kompensē. Viņiem nav piemērotu dotumu ESU pētīšanai. Viņiem ir dotumi kaut kam citam – bailēm, alkatībai, naidam vai cilvēkmīlestībai.

Viņiem bieži vien ir izmisīga vēlēšanās pierādīt, ka ESU ir vai nu patiesība, vai meli.

Jā, to es saucu par varonību. Taču tas nav profesionālisms, bet tieši tas šim darbam ir nepieciešams.

Jūs esat sarakstījis arī pāris grāmatu par maģiju – “Austrumu maģija” un “Slepenās maģijas zinības”, pētījumu par Rietumu maģiju. Pēdējā laikā vērojama pastiprināta interese par astroloģiju, burvestībām un maģiju. Jādomā, ka šajās grāmatās jūs esat nodevies zināmām pārdomām par maģiju.

Visai nedaudz. Manu maģijai veltīto darbu galvenais mērķis bija padarīt to saprotamu parastajam lasītājam. Cilvēki pārāk ilgi ticējuši, ka pastāv kaut kādas slepenas grāmatas, slēptas vietas un brīnumu lietas. Viņi turējušies pie šīs informācijas kā pie kaut kāda rīka sevis baidīšanai. Tātad, pirmkārt, mans nolūks bija informēt. Lūk, Austrumu maģija un Rietumu maģija. Tas ir viss. Nekā vairāk nav. Otrs šo grāmatu mērķis bija parādīt, ka, pēc visa spriežot, tiešām pastāv zināmi spēki – maģija varētu būt tos racionalizējusi vai arī tie varētu būt attīstīti, pamatojoties uz to –, kas neiekļaujas tradicionālās fizikas vai parastu cilvēku pieredzes rāmjos. Es uzskatu, ka to vajag pētīt – ka mums vajadzētu apkopot datus un analizēt šos fenomenus. Mums, tā sakot, jānošķir maģijas ķīmija no alķīmijas.

Tas nav gluži tas, ko mēģina panākt mūsdienu burvestību un maģijas entuziasti.

Nē. Mans darbs nav nekādā veidā saistīts ar pašreizējo interesi par maģiju. Protams, tai jāpateicas, ka manas grāmatas pērk, taču es tās rakstīju cilvēkiem ar vēsu galvu, bet tādu pasaulē nav daudz.

Vairums no tiem, kas interesējas par maģiju, šķiet aizrautīgi entuziasti.

Jā, tieši tāpat kā ar ESU. Nav iemesla, kāpēc lai viņi tādi nebūtu, taču tagad, kad es viņus esmu iedrošinājis – un no tā nebija iespējams izvairīties –, man no viņiem jāturas pa gabalu. Tas, kas man sakāms, viņiem sagādātu tikai vilšanos.

Rūmī teicis, ka cilvēki vilto zeltu tāpēc, ka pasaulē ir tāda lieta kā īsts zelts, un man šķiet, ka to pašu var teikt arī par situāciju, kāda patlaban izveidojusies ar sūfisma studijām. Daudz vieglāk sarakstīt grāmatu par sūfismu nekā to studēt. Daudz vieglāk sapulcināt skolnieku grupu un stāstīt cilvēkiem, kas viņiem jādara, nekā vispirms mācīties pašam. Nelaime tāda, ka atrast neīsto, nereālo un nepatieso ir daudzkārt vieglāk, tādēļ tas draud kļūt par normu. Piemēram, vēl samērā nesen, ja tu savos garīgajos meklējumos neizmantoji narkotikas, tevi neatzina par īstu meklētāju. Ja tu teici: “Narkotikas garīguma lietās nespēlē nekādu lomu,” – tevi uzskatīja par bezcerīgi “pareizu”. Viņu attieksme nekādi nav saucama par patiesības meklējumiem.

Liekas, ka daudzi lieto narkotikas tāpēc, ka cer sasniegt tūlītēju apgaismību.

Cilvēki grib tikt izdziedēti, izārstēti vai glābti, bet viņi vēlas, lai tas notiek uzreiz. Tas ir satriecoši. Kad cilvēki mani šeit apciemo, viņi vēlas no manis kaut ko dabūt, un, ja es nevaru viņiem iedot augstāku apziņas līmeni, tad viņi paņem gultas pārklāju, pelnutrauku vai kādu citu sadzīves priekšmetu, kam tiek klāt.

Viņi grib kaut ko paņemt līdzi.

Viņi par to domā gandrīz kā par materiālu īpašumu. Viņi ir mežoņi šī vārda labākajā nozīmē. Viņi nepavisam nav tie, par ko sevi iztēlojas. Man vajadzētu domāt, ka viņi šos gultas pārklājus vai pelnutraukus paņēmuši nejauši. Taču nekad nav noticis otrādi – neviens vēl nav nejauši atstājis savu naudas maku. No tēva es jau agrā bērnībā iemācījos vienu lietu: neklausies, ko cilvēki saka, skaties, ko viņi dara.

Atgriezīsimies pie jūsu galvenā darba. Kā vislabāk iepazīstināt Rietumus ar sūfija domāšanas veidu?

Esmu pārliecināts, ka labākais veids ir nevis nodibināt kultu, bet publicēt literatūru, kas cilvēkus ieinteresētu pietiekami lielā mērā, lai sūfisms Rietumos kļūtu par dzīvotspējīgu fenomenu. Mēs negrasāmies izveidot organizāciju ar vienu priekšnieku un daudziem apakšniekiem, kas vāc naudu, ģērbjas dīvainās drēbēs vai pievērš cilvēkus sūfismam. Mēs uzlūkojam sūfismu nevis kā ideoloģiju, kas cilvēkiem pasaka, kā pareizi jādomā un jārīkojas, bet gan kā mākslu vai zinātni, kas var labvēlīgi iespaidot indivīdus vai sabiedrību atbilstoši šo indivīdu vai sabiedrības vajadzībām.

Vai sūfisma ideju ieplūšana Rietumu sabiedrībai vispār ir vajadzīga?

Tai to vajag tieši tā paša iemesla dēļ kā jebkurai citai sabiedrībai – tas ir kaut kas tāds, ko nav iespējams atrast nekur citur. Piemēram, sūfisma idejas cilvēku padara produktīvāku. Pulksteņmeistars kļūst par labāku pulksteņmeistaru. Mājsaimniece kļūst par labāku mājsaimnieci. Pērn, kad apmēram to pašu kāds pateica klausītājiem Kalifornijā, 120 hipiji piecēlās un izgāja no zāles. Viņi nepagaidīja un tāpēc nedzirdēja, ka neviens viņus netaisās piespiest kļūt produktīvākiem.

Bet tajā jābūt kaut kam vairāk par produktivitāti.

Protams. Es nemēģinātu reklamēt sūfismu tikai kā līdzekli produktivitātes sasniegšanai, lai gan tas tiešām cilvēku padara produktīvāku – visdažādākajos veidos. Man liekas, ka sūfisms ir svarīgs tāpēc, ka tas ļauj distancēties no dzīves un ieraudzīt realitāti tik tuvu, cik nu tas vispār ir iespējams. Sūfisma pieredze parasti izveido cilvēku, kurš ir mierīgs ne jau tāpēc, ka ne par ko nespēj satraukties, bet gan tāpēc, ka viņš zina: satraukumam par kādu notikumu vai problēmu nebūs nekāda paliekoša efekta.

Vai jūs sacītu, ka tas cilvēkam ļauj uzlūkot šī laika problēmas apmēram tā, kā viņš attiektos pret, teiksim, 16. gadsimta problēmām?

Vislielākajā mērā. Un tāds skatījums atvēsina gandrīz jebkuru konfliktu. Tu nekļūsti par klasisko Austrumu filozofu, kurš saka: “Realitāte ir iluzora. Kāpēc gan pārdzīvot par pasauli?”; tu vienkārši sāc saskatīt atšķirīgas rīcības iespējas. Teiksim, daži no šīs valsts lieliskākajiem cilvēkiem pavada lielu daļu sava laika, lēkājot un vicinot plakātus, kuros nosoda dažādos mūsdienu pasaules neliešus. Tāda izturēšanās panāk vienīgi to, ka šie nelieši tīksminās, apzinoties, cik viņi ir svarīgi un cik bezspēcīgi ir šie lēkātāji. Ja Trafalgaras laukuma lēkātāji spētu objektīvi paraudzīties uz savu uzvedību, viņi no tās atteiktos. Pirmkārt, viņi saprastu, ka tādā veidā tikai atbalsta un iedrošina savu ienaidnieku, bet otrkārt – spētu tikt skaidrībā, kā cīnīties ar šiem neliešiem un vai tas vispār vajadzīgs.

Citiem vārdiem, sūfisms varētu palīdzēt atrisināt dažas no tām milzīgajām sociālajām, politiskajām un ekoloģiskajām problēmām, ar ko mēs šodien saskaramies.

Cilvēki runā par sūfismu tā, it kā tas nozīmētu kaut kādu īpašu pārdabisku spēju iegūšanu. Sūfisma metafizikai pat ir maģijas slava. Tā ir taisnība, ka sūfisma studijas un šo zināšanu izkopšana dod cilvēkam zināmas spējas, kuru viņam pirms tam nav bijis. Teiksim, viņš nenogalina ne jau vienkārši tāpēc, ka nogalināt ir slikti. Viņš saprot, ka nogalināt ir nevajadzīgi. Turklāt viņš saprot arī, kas būtu jādara, lai cilvēkus padarītu laimīgāku un lai viņi spētu sasniegt labākus mērķus. Lūk, tāda ir zināšanu jēga.

Lasot jūsu grāmatas, man kļuva skaidrs, ka jūs neinteresē racionāla, loģiska domāšana – tas, ko Bobs Ornstīns¹ sauc par kreisās puslodes aktivitāti.

Tas, ka mani neinteresē loģiskā domāšana, nebūt nenozīmē, ka es spēju bez tās dzīvot. Man tā zināmā pakāpē piemīt, un es sagaidu, ka cilvēki, kurus satieku, arī spēs to izmantot. Lai atrastu pieeju kādai problēmai, mums vajag informāciju, taču mums jāspēj arī paraudzīties uz situāciju kopumā.

Kad jūs sakāt “paraudzīties uz situāciju kopumā”, jūs runājat par intuitīvo domāšanu, kad problēmas risinājums netiek meklēts racionālā ceļā; tu zini atbildi, pats nezinot, kā esi pie tās ticis.

Jā. Tu zini atbildi un vari pārliecināties, ka tā ir atbilde. Tāda ir atšķirība starp romantisku iztēlošanos un kaut ko šai pasaulei piederīgu.

Ornstīns, ko, liekas, būtiski iespaidojušas sūfisma idejas, izteicis domu, ka vairums cilvēku mūsdienās pārsvarā paļaujas uz loģisko, racionālo, lineāro domāšanu un ka mēs visai maz izmantojam smadzeņu labās puslodes intuitīvo, nelineāro domāšanu. Vai jūs sacītu, ka sūfisms var iemācīt pieslēgties labās puslodes domāšanai?

Jā, es tā sacītu. Sūfisms nekad nav īpaši augstu vērtējis kreisās puslodes darbību, lai gan bieži to izmantojis. Piemēram, sūfiji sarakstījuši praktiski visu izcilāko persiešu dzeju, un, lai gan iedvesma dzejolim var nākt no labās puslodes, lai to pierakstītu pareizajā literārajā formā, jāliek lietā kreisā puslode. Domāju, ka sūfisma dzīvesveids un tā radītais pieder pie tām nedaudzajām lietām, kas veicina holistisku pasaules skatījumu. Taču es negribu iztirzāt sūfismu no Ornstīna pozīcijām, jo tam man trūkst nepieciešamo zināšanu. Es varu vienīgi pateikt, ka, ciktāl abu smadzeņu pusložu pamīša vai savstarpēji papildinoša izmantošana var piedāvāt zināmas priekšrocības, sūfisma mantojums neapšaubāmi pieder pie tā visai skopā materiālu klāsta, kas var šo procesu veicināt.

Kāpēc tradicionālās Rietumu mācīšanās metodes nav piemērotas sūfisma studijām?

Tās ir nepiemērotas tikai līdz zināmai pakāpei. Gan Rietumu, gan Tuvo Austrumu studiju metodes ir atvasinātas no abām kopīgā viduslaiku mantojuma. Proti, tas bija laikmets, kad cilvēku uzskatīja par gudru, ja viņam bija labāka atmiņa nekā citiem. Taču dažas sūfiju izmantotās mācīšanas metodes rietumniekiem liekas samērā dīvainas. Ja es jums pateiktu, ka mans iecienītākais mācīšanas paņēmiens ir klausītājus līdz nāvei nogarlaikot, jūs būtu šokēta. Taču es gluži nesen lasīju par dažiem eksperimentiem, kuros britu skolēniem demonstrēja virkni filmu, un rezultāti liecina, ka šie bērni pēc tam atceras vienīgi tās filmas, kas viņiem bija likušās garlaicīgas. Tas pilnībā saskan ar mūsu pieredzi, bet neatbilst Rietumu uzskatiem.

Vēl viena iecienīta sūfiju mācīšanas metode ir rupja izturēšanās pret cilvēkiem; reizēm uz viņiem kliedz vai dzen projām: šāda tehnika nav izplatīta pieklājīgās aprindās. Mēs no pieredzes zinām, ka, noteiktā veidā iztrūcinot cilvēku, mēs uz īsu brīdi saasinām viņa uztveri. Es vēl nesen nebūtu uzdrošinājies par to runāt, bet tagad manā rīcībā ir informācija, ka, cilvēkam nonākot šoka stāvoklī, viņa smadzenes rada teta viļņus. Daži šo smadzeņu viļņu paveidu saista ar dažādām ESU formām. Konkrēta sakarība vēl nav pierādīta, taču es domāju, ka mēs, iespējams, sākam to saprast.

Neseni atmiņas pētījumi liecina, ka nekāda mācīšanās nenotiek bez adrenalīna klātbūtnes un šoks izraisa adrenalīna pieplūdumu. Tāpat no pieredzes zināms, ka, nonākot nopietnu briesmu situācijā, mēs parasti sākam ārkārtīgi skaidri ievērot pat ļoti sīkas detaļas.

Tieši tā. Koncentrēšanās iestājas kaut kādā dīvainā līmenī un neierastā veidā. Taču, pateicoties šo zināšanu izmantošanai, sūfiju skolotājiem tradicionāli piedēvētas sliktas manieres. Pieklājīgākais, ko par mums spēj pateikt, ir tas, ka mēs esam viegli aizkaitināmi un nesavaldīgi. Daži apgalvo, ka garīgajam skolotājam nedrīkstētu būt nekādu emociju – viņam jābūt nesatricināmi līdzsvarotam. Mēs sakām, ka garīgajam skolotājam jābūt cilvēkam, kurš spēj būt nesatricināmi līdzsvarots, nevis nespēj tāds nebūt.

Savienotajās Valstīs cilvēki, šķiet, vienmēr meklē līderus, gan garīgos, gan politiskos, un nebeidz žēloties, ka viņiem nav kam sekot.

Cilvēki vienmēr meklē līderus – tas nenozīmē, ka šis ir laiks, kad šāds līderis patiešām nepieciešams. Neviens nespēj norādīt, kas ir tās problēmas, ko līderis spētu atrisināt. Tāpat šī klaigāšana nenozīmē, ka šie paši brēcēji būs arī piemēroti sekotāji tādam līderim. Vairumam cilvēku, kuri pieprasa līderi, pēc visa spriežot, ir kaut kādi zīdaiņa priekšstati par to, kas līderim būtu jādara. Doma, ka šāds līderis ieradīsies, mēs visi viņu pazīsim un viņam sekosim, un tālāk dzīvosim laimīgi, man šķiet dīvaini infantils atavisms. Domāju, ka lielākā daļa šo cilvēku meklē nevis līderi, bet aizraujošu pārdzīvojumu. Šaubos, vai paši skaļākie klaigātāji pakļautos līderim, ja tāds tiešām atrastos. Runāšana naudu nemaksā, un liela daļa no tā, ko mēs apkārt dzirdam, ir vecu tirgus sievu runas.

Tādā gadījumā ar tirgus sievām ir pilna visa mūsdienu kultūra.

Viņus nesauc par tirgus sievām, bet, ja mēs viņus pārbaudām, viņi reaģē kā tirgus sievas. Teiksim, ja tu tirgo grāmatas un aizsūti filozofijas profesoram kaut ko, kas sarakstīts filozofijas valodā, viņš to grāmatu aizmetīs. Taču, ja tu aizsūtīsi viņam kaut kādu spriedelējumu, kas sarakstīts tirgus sievām, viņš grāmatu nopirks. Būtībā viņš ir tirgus sieva. Intelektuāļi to nesaprot, bet biznesmeņi gan, jo no tā atkarīga viņu peļņa. Madisona avēnijā par cilvēka dabu var uzzināt daudz vairāk nekā pie cilvēka dabas pētniekiem, jo Madisona avēnijā viss atkarīgs no tā, cik izdodas pārdot. Profesori savos ziloņkaula torņos var runāt, ko grib, jo viņiem par to nekas nedraud. Ejiet tur, kur par saviem vārdiem ir jāatbild, tur jūs atradīsiet gudrību.

Skarbi teikts. Izklausās, ka jūs esat ļoti zemās domās par visu akadēmisko pasauli.

Pēdējo gadu laikā esmu diezgan daudz vadījis seminārus un lasījis lekcijas dažādās universitātēs, un tas zemais spēju līmenis, ko tur sastopu, man iedveš šausmas. Rodas iespaids, ka cilvēki pat necenšas. Viņi nelasa grāmatas par savu nozari, nezina, kas tajā norisinās, izvēlas neatbilstošu pieeju tēmai, uzdod muļķīgus jautājumus, uz kuriem paši spētu atbildēt, ja vien pāris sekundes padomātu. Ja tas ir krējums, kāds tad ir piens?

Jūs runājat par studentiem, doktorantiem vai profesoriem?

Par visu baru. Pēdējā laikā mani šausmina akadēmiskajos žurnālos un literārajos nedēļas izdevumos publicēto rakstu zemais līmenis. Nejēdzīga interpunkcija, loģikas trūkums teikumu uzbūvē, kliedzoša konteksta nepārzināšana un tā tālāk. Es aizgāju uz kāda laikraksta arhīvu un uzmeklēju atbilstoša satura rakstus no 30. gadiem. Pa šo laiku notikušas milzīgas pārmaiņas. Pirms 40 gadiem presē bija divu veidu raksti – ļoti, ļoti labi un šausmīgi slikti. Liekas, ka nekā pa vidu nav bijis. Bet tagad viss ir paviršs un viduvējs. Kāpēc tik daudz mūsdienu slavenību, kas darbojas godājamās institūcijās, ir tādas viduvējības?

Tādi kritiķi kā Dvaits Makdonalds jau gadiem runā par to, ka, izglītībai kļūstot arvien plašāk pieejamai, bet sabiedrībai – vismaz puslīdz lasīt un rakstīt protošai, kultūras augstāko, elitāro slāņu līmenis neizbēgami pazeminās. Bet jūs taču neesat naidīgi noskaņots pret visām akadēmiskajām aprindām kopumā, vai ne?

Nē, daži no maniem labākajiem draugiem ir augstskolu pasniedzēji.

Tā ir izlocīšanās no atbildes.

Nu protams, es neesmu naidīgi noskaņots pret visām akadēmiskajām aprindām. Viņu vidū ir arī daži izcili prāti. Taču nedomāju, ka mums jāsamierinās ar 80% pilnīgu idiotu, lai tiktu pie 20% brīnišķīgu zinātnieku un domātāju. Šī proporcija mani nomāc. Domāju, ka izcilības izturas neiedomājami cildeni, noliedzot, ka visi pārējie ir bezcerīgi idioti. Privātā sarunā viņi man piekrīt, taču nevēlas sacelt vētru.

Domājot par cilvēces nākotni, ko jūs gribētu piedzīvot?

Mana lielākā vēlēšanās, ja nu gadījumā kāds klausās, ir, lai pēdējo 50 gadu psiholoģijas pētījumu rezultātiem pievērstos visplašākā auditorija, ikviens – lai šie secinājumi kļūtu par neatņemamu domāšanas sastāvdaļu. Pagaidām cilvēki no tā visa paņēmuši visai nedaudz. Viņi prot veikli piesaukt freidisko pārteikšanos un pieņēmuši ideju par mazvērtības kompleksu. Viņu rīcībā ir milzīgs informācijas apjoms psiholoģijā, taču viņi atsakās to izmantot.

Ir tāds sūfiju stāsts par cilvēku, kurš ienāk veikalā un jautā veikalniekam:

– Vai jums ir āda?

– Jā, – atbild veikalnieks.

– Un naglas?

– Jā.

– Diegs?

– Jā.

– Bet adata?

– Jā.

– Kāpēc tad jūs nepagatavojat sev zābakus?

Šī stāsta mērķis ir norādīt uz situāciju, kad netiek izmantotas pieejamās zināšanas. Mūsu civilizācijā cilvēki dzīvo pusbadā, kaut arī atrodas pārpilnības ielenkumā. Tā ir grimstoša civilizācija, kura iet bojā ne jau tāpēc, ka tai nebūtu zināšanu, kas spētu to glābt, bet gan tāpēc, ka neviens nevēlas šīs zināšanas izmantot.

Psychology Today, 1975. gada jūlijā