Viņš ne Viņš

Laikā, kad islāms daudziem asociējas ar publisku galvu nogriešanu un kalašņikova automātiem zem zaļiem vai melniem karogiem, var viegli aizmirst, ka islām kā pakļaušanās ir nepieciešams nosacījums ’īmān kā ticībai, kas rada iespēju ’iḥsān kā izcilībai un skaistā darīšanai. Šī iekšējā darba “Lielais meistars”, kas plašāk pazīstams ar vārdu Ibn Arabī (1165–1240), pusaudža gados piedzīvoja “atvēršanos”, kurā viņam kā Visaugstākā draugam tika atklāti esošā noslēpumi. Vairāki simti grāmatu, ko viņš sarakstīja savas dzīves laikā, bija mēģinājums izklāstīt to, kas viņam tika atklāts kā zēnam, kura “seju vēl neklāja bārda”, kā arī sīki aprakstīt ceļu, pa kuru dvēsele tuvojas visa avotam. Iespējams, neviens nekad nav izlasījis visu Ibn Arabī rakstīto un vēl mazāk to sapratis, taču dzīvo vidū tas, kurš viņam veltījis visvairāk laika un uzmanības, visticamāk, ir Viljams Čitiks (1943). Viņa skolotāji – islāma filozofijas vēstures celmlauzis Anrī Korbēns un Teherānas Filozofijas akadēmijas dibinātājs, šobrīd Džordžtaunas Universitātes emeritētais profesors seijeds Huseins Nasrs – ir starp labākajiem, kas rakstījuši Rietumu valodās. Čitika rūpīgais darbs ar Ibn Arabī un Džalāladīna Rūmī tekstiem sakņojas plašākā interesē par sūfismu kā islāma sirdi. Šīs sirds saprašanā neiztikt bez prāta darba, taču prāts, kas te nepieciešams, ir uzmanīgas atvērtības un koncentrētas ieklausīšanās prāts. Man, kam slēgta gan arābu, gan persiešu valoda, Čitiks ir viens no drošākajiem ceļvežiem arvien mazāk saprastajā sūfisma tekstu pasaulē. Kopš 1983. gada viņš pasniedz islāma studijas Stonibrukas Universitātē.

A. R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Viljams Čitiks: Nē, nē. Es nedaudz nodarbojos ar filozofijas vēsturi, bet par filozofu sevi neuzskatu.

RL: Un par ko jūs sevi uzskatāt?

Čitiks: Par islāma filozofijas vēsturnieku. Tas nozīmē, ka es lasu senus islāma tekstus, es tos pētu, tulkoju, ja vien spēju, es tos analizēju, interpretēju, izklāstu... Es lasu tekstus, kuri man liekas interesanti un kuri ir kaut kādā veidā nozīmīgi mūsdienu cilvēkiem, maniem studentiem.

RL: Jūs islāmu arī praktizējat?

Čitiks: Vai praktizēju... tā nu ir mana darīšana.

(Abi smejas.)

RL: Un kā tas iespējams, ka kāda jauna zēna atklāsme, piedzīvota Andalūzijā pirms 800 gadiem, var būt nozīmīga vēl mūsu dienās?

Čitiks: Tad mums ir jārunā par kosmoloģiju: kādas ir mūsu attiecības ar pirmsākumu? Kā Vienais saistīts ar daudzo? Kā daudzais saistīts ar Vieno? Tie ir būtiski jautājumi. Visa islāma filozofija, teoloģija, sūfisms – visas šīs jomas pievēršas šim jautājumam, un šajā tradīcijā tiek vienkārši pieņemts par aksiomu, ka nav cita dieva kā vien Dievs. Proti, nav citas realitātes kā vienīgi tas, kas ir patiesi reāls, un jebkura lieta jāaplūko caur šī viena punkta prizmu. Ja jūs vēlaties runāt par Visumu, ir dažādas pieejas... Ibn Arabī pašam ir kāds pusducis dažādu kosmoloģiju, kurās viņš izklāsta Visuma uzbūvi, – ne tā, kā to apraksta zinātnieki, bet drīzāk kā mēs to uztveram. Kāda ir mūsu novēroto fenomenu nozīme – saprotot, ka pasaulē viss ir Dieva zīmes, kā mums to vairākkārt saka Korāns? Tātad ir dažādi veidi, kā aplūkot Visuma uzbūvi. Viens no maniem iecienītākajiem saucas “Pirmsākums un atgriešanās”. Viss nāk no Dieva, viss atgriežas pie Dieva. Tā ir viena no islāma filozofijas pamata atziņām, viena no galvenajām idejām Korānā, kur sacīts: Dievs rada visu, un Dievs liek visam atgriezties. Lai par to varētu runāt, ir jāsaprot, ka pastāv dažādas realitātes pakāpes – pastāv milzīga “esamības ķēde”, kā to viduslaikos sauca Rietumos. Un šī ķēde sākas ar Dievu, tā stiepjas lejup, nonāk līdz mums, un mēs savukārt pa šo pašu ķēdi esam atpakaļceļā pie Dieva.

RL: Jūs teicāt, ka tas esot viens no jūsu iecienītākajiem priekšstatiem – it kā jūs tos varētu izvēlēties atbilstoši saviem estētiskajiem vai kāda cita veida kritērijiem.

Čitiks: Protams, varu. Ibn Arabī to paskaidro. Ikvienam neizbēgami ir savs unikālais skatpunkts. Vienkārši tāpēc, ka radīšanā nekas neatkārtojas. Radīšana ir Dieva pašizpausme. Un šajā pašizpausmes aktā Dievs nekad neatkārtojas. Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, un katra Dieva līdzība ir unikāla. Un katra no tām neizbēgami – ontoloģiski, epistemoloģiski – iemieso savu skatpunktu. Daži no šiem skatpunktiem trāpa mērķī, citi – ne; vispārīgi runājot, mēs varam uzticēties tiem skatpunktiem, ko piedāvā pravieši. Tieši uz tiem mēs varam mēģināt orientēties. Protams, ņemot vērā, ka Ibn Arabī runā islāmiskās tradīcijas kontekstā, kurā Muhammads simbolizē logosu, centrālais ir Muhammads, bet arī visi pārējie pravieši tiek pieņemti kā visnotaļ leģitīmi skatpunkti, no kuriem iespējams sasniegt cilvēcisku pilnību. Tas nozīmē, ka dažādās pieejas, ko piedāvā dažādas reliģijas, arī ir leģitīmas, katra savā kontekstā. Otra pieeja, kas man šķiet ļoti derīga, ir tas, ko Ibn Arabī sauc par “Visulīdzcietīgā dvašu”. Viņš mums atgādina, ka līdzcietība un zināšana ir divi Dieva atribūti, kas saskaņā ar Korānu aptver pilnīgi visu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Dievs zina visu. Viņa zināšana ir mūžīga, tai nav ne sākuma, ne beigu. Līdzcietība ir tas, ko domā filozofi, kad viņi runā par esamību, par eksistenci. Tā ir patības izplūsme no reālā. Tātad Visulīdzcietīgā dvaša ir veids, kādā Dievs rada pasauli. Viņš runā; visa radītā pasaule ir gluži vienkārši Dieva runa. Korāns to sauc par “Dieva zīmēm”. Saule un mēness, un puķes, un tā joprojām – to visu sauc par “Dieva zīmēm”.

RL: Jā.

Čitiks: Tātad šī vienādība starp dievišķo runu un pasauli ir viena no islāma filozofijas centrālajām idejām. Ibn Arabī to attīsta, paskaidrojot, kāpēc visas lietas ir dievišķās realitātes artikulētas – pilnīgi viss bez izņēmuma ir Dieva vārds. Ir burti, no kuriem sastāv vārdi, ir teikumi, ir nodaļas, ir grāmatas. Viņš attīsta savu terminoloģiju, paskaidrojot, kāpēc mums ir šis spektrs no atsevišķā līdz universālijām un tālāk līdz Tam, kurš ir ārpus visa. Šo pašu tēlaino simbolismu viņš izmanto, lai paskaidrotu, kāda ir mūsu līdzdalība esamībā. Kāpēc ir tā, ka visas lietas ir gaistošas, pārejošas, tomēr tās turpina savu ceļu, piepilda katra savu likteni, lai kāds tas arī būtu? Te ir līdzība ar cilvēka runu: vārdi, kolīdz mēs tos izrunājam, acumirklī izgaist. Un tomēr vārdiem, kurus izrunājam mēs, ir tāds pats ontoloģiskais statuss kā dievišķajiem vārdiem, kas iemiesoti Visulīdzcietīgā dvašā. Dievs runā, viņš artikulē savu zināšanu caur savu runu, ko sauc par pasauli, un tas palīdz izskaidrot, kāpēc visas lietas ir vienlaikus Dieva izpausmes un aizplīvurojumi: kāpēc viss ir reizē Dieva seja un Dieva plīvurs. Viņa iemīļotā frāze šajā sakarā ir šāda: “Ikkatra lieta ir Viņš un ne-Viņš.” Viss vienlaikus atklāj esamību un aizsedz esamību, taču nav citas patiesas esamības kā vienīgi reālā esamība.

RL: Vai viņš nelieto arī “trešās grāmatas” tēlu? Bez Korāna un Visuma ir vēl arī trešā...

Čitiks: Cilvēka patība?

RL: Jā.

Čitiks: Protams. Absolūti. Tā ir, es teiktu, gandrīz universāla mācība, ka cilvēka patība, mikrokosms, atspoguļo makrokosmu tādā veidā, ka makrokosms, kas ir bezgalīgi izkliedēta dievišķā zināšana, mums parādās konkrētā veidolā. Pašā makrokosmā un visās lietās iekšējā dzīve nav acīmredzami saskatāma, bet mūsos tā ir bezgalīgs... nē, ne bezgalīgs, bet absolūti fokusēts atspulgs, dievišķās dabas attēls, kas nozīmē, ka mūsu mikrokosms ietver visu zināšanu, visas esamības iespējamību. Un tas paskaidro, kāpēc cilvēku nevar skaidri definēt. Mēs nezinām, kas katrs no mums ir. Ibn Arabī lieto Korāna rindu, kurā eņģeļi saka: “Nav starp mums neviena tāda, kam nebūtu savas noteiktas vietas” Tas nozīmē: katram eņģelim ir konkrēta, Dievam zināma funkcija. Ibn Arabī saka: katram eņģelim ir sava vieta, katram dzīvniekam ir sava vieta, katram minerālam ir sava vieta; visam ir sava noteikta vieta, tikai ne cilvēkam. Nav zināms, kas mēs esam, un tas nebūs zināms līdz brīdim, kad mēs nomirsim. Nāve ir tas punkts, kurā mūsu vieta, kas šobrīd ir nezināma, atklājas mums pašiem un Dievam. Bet līdz tam mēs esam atpakaļceļā pie Dieva, no kura esam nākuši, taču no mūsu skatpunkta precīzais gājums, pa kādu mēs virzāmies, nav noteikts. Tas, kā mēs atgriežamies pie Dieva, lielā mērā atkarīgs no tā, kā mēs izmantojam mums dotos talantus un spējas.

RL: Bet kāpēc cilvēks šajā ainā ir tik unikāls? Daudzējādā ziņā mēs tie paši dzīvnieki vien esam.

Čitiks: Jā, protams. Bet pat radikālākie šī uzskata aizstāvji atzīst, ka valoda ir kaut kas tāds, kas piemīt tikai cilvēkam. Valoda ir atslēga uz mūsu dabu, un tieši tāpat tā ir arī atslēga uz radīšanu, atslēga uz Visulīdzcietīgā dvašu. Korāns to pasaka ļoti lakoniski: “Dievs iemācīja Ādamam visus vārdus.” Kas te domāts ar “visiem vārdiem”? Visu lietu vārdi. Visi šie vārdi ir paslēpti mūsos. Un Ādams tos visus zināja. Viņa bērni manto šīs zināšanas, taču tās nav aktualizētas – tās ir potenciālas zināšanas. Mēs savā dzīvē pastāvīgi sastopam iespējas uzzināt ko jaunu; lai ko mēs darītu, mēs vienmēr mācāmies. Taču mēs arī... paskatieties uz mūsu studentiem. Viņi vēlas kļūt par ārstiem vai inženieriem, un viņiem ir kaut kāds ļoti konkrēts priekšstats par to, kas ir veiksmīgs cilvēks. Viņi ir aizmirsuši, ka tās visas ir ļoti ierobežotas “vietas”, tās sašaurina, notrulina cilvēka iespējas paplašināt sevi, uzzinot visu lietu vārdus. Taču Visums ir bezgalīgs, un nav iespējams uzzināt visu lietu vārdus, meklējot tos ārpusē. Vienīgais veids, kā uzzināt visu lietu vārdus, ir veicot ceļojumu sevī. Makrokosmu var iepazīt, iepazīstot mikrokosmu. Tas, kurš pazīst sevi, pazīst savu Kungu – nevis tas, kurš pārzina fiziku, bioloģiju vai zvaigznes.

RL: Man neliekas, ka sevī būtu tik daudz, ko izzināt. Kāda ir frāzes “izzināt sevi” realitāte?

Čitiks: Atgriezīsimies pie arābu valodas. Es šo darbības vārdu gribētu tulkot nevis kā “izzināt”, bet kā “pazīt”, “atpazīt”: tas, kurš pazīst sevi, pazīst savu Kungu. Tāda ir šī vārda burtiskā nozīme. Vārds ‘arafa arābu valodā ikdienā tiek lietots ar nozīmi “pazīt”, un persiešu valodā to tulko nevis kā “zināšanu”, bet kā “pazīšanu”. Kas ir pazīšana? Tas nozīmē – kaut ko vēlreiz uzzināt. Ko mēs vēlreiz uzzinām? To, kas mēs esam. Mēs esam būtnes, kas radītas pēc Dieva līdzības un kam iemācīti visi vārdi – visu radīto lietu vārdi, visi Dieva vārdi. Tāpēc, atklājot vai pazīstot, kas tu esi, tu pazīsti visu universu un universa Radītāju. Un tas ir... Kāds ir zināšanu labums? Kāpēc mums vispār vajadzētu gribēt kaut ko uzzināt? Tā ir zinātkāre?

RL: Jā.

Čitiks: Un pie kā zinātkāre noved?

RL: Pie neremdējamām slāpēm pēc jaunām zināšanām.

Čitiks: Jā, tieši tā. Un, ņemot vērā mūsu ierobežoto mūža garumu, vai nevajadzētu izvēlēties ceļu, kas mums sola pavērt neierobežotas zināšanas? Islāma filozofiskajā domā ir trīs principi. Viens no tiem ir tavḥīd, tauhīds, priekšstats par to, ka Dievs ir viens. Otrs princips ir pravietība. Trešais ir atgriešanās. Visi musulmaņu domātāji šos principus uztver kā aksiomu. Tā ir aksioma, ka pasaule atgriezīsies pie Dieva. Nāve ir vienkārši stāvokļa maiņa. Visa filozofija ir gatavošanās nāvei. Visa dzīve ir vienkārši gatavošanās brīdim, kad mēs uzzināsim bezgalīgo. Kad mēs mirsim, tad, protams, kā saka Korāns, plīvurs tiks pacelts un mēs visu ieraudzīsim skaidri, taču... mēs redzēsim tikai to, ko spējam ieraudzīt. Visu savas dzīves gaitu mēs attīstām šo savu spēju.

RL: Un nāves brīdī tā būs ļoti atšķirīga jums, man un visiem pārējiem.

Čitiks: Protams. Katrs no mums būs pilnīgi unikāls. Ibn Arabī to formulē tā: dzīves laikā visi cilvēki ir aptuveni vienādi. Lūk – cilvēks, lūk – pērtiķis, mēs taču redzam atšķirību, vai ne? Nāvē tas vairs nav iespējams. Tāpēc, ka nāvē cilvēks tiek izvērsts ar iekšpusi uz āru. Un tas, kas šodien ir mūsos iekšā, – tas ir, mūsu domas, mūsu iztēle, mūsu rakstura īpašības, mūsu morālā daba – visas šīs īpašības nonāks ārpusē, pieņemot “atbilstošu formu”, kā saka Avicenna. Pēc nāves tās pieņem formu, kas nebūt obligāti nav cilvēciska.

RL: Tās var parādīties dzīvnieku formā. Reizēm.

Čitiks: Tas ir iespējams. Reizēm – dzīvnieku, reizēm – dēmonu, reizēm – eņģeļu formā. Ir visādas iespējas.

RL: Un šīs formas nosaka tas, kā cilvēki dzīvojuši, ko viņi savā dvēselē atdarinājuši...

Čitiks: Vairāk – kas viņi ir iekšpusē, ne tik daudz tas, ko viņi atdarina. Mēs savas dzīves laikā attīstāmies. Es šodien neesmu tas pats cilvēks, kas biju pirms gada. Mēs vienmēr maināmies – ideālā gadījumā uz augšu, bet iespējams arī augšup un lejup. Un mēs varam arī regresēt. Sūfismā ir tāds priekšstats, ka ceļā uz Dievu cilvēks var pacelties no vienas “vietas” uz nākamo. Bet kā ar regresiju – vai viņš no savas sasniegtās “vietas” nevar atkrist atpakaļ? Nē, nevar. Sasniegtā “vieta” ir paliekoša. No tās nevar izkrist. Ja tu no tās izkrīti, tad patiesībā nemaz nebiji to sasniedzis.

RL: Vai jūs domājat, ka jūsu nāves brīdī kaut kas tāds tiešām notiks? Ka jūs tiksiet izvērsts ar iekšpusi uz āru?

Čitiks: Jā, noteikti. Es pārāk daudz laika pavadu, lasot šos tekstus; tas ir vienīgais veids, kā es tagad spēju domāt par nāvi.

RL: Bet tādā gadījumā jūs taču nebaidāties no nāves, jo...

Čitiks: Protams, es baidos no nāves. Neesmu drošs, vai es vēlos sastapties ar sevi. Man bail no tā, ko es ieraudzīšu, kad būšu miris. Man nav tāda priekšstata: mēs nomirstam, mūsu vairs nav, un viss. Ja tā būtu, es justos mierīgi.

RL: Vai jums ir kāda nojausma, kas tur varētu parādīties un kādu formu jūs varētu pieņemt?

Čitiks: Nē, nav gan. (Aizrautīgi smejas.) Kādēļ lai es vispār mēģinātu... Tas būtu ārkārtīgi augstprātīgi un vienkārši muļķīgi – mēģināt uzminēt, ko Dievs ar tevi darīs. Tas ir viņa rokās... Tavs uzdevums ir vienīgi darīt to, kas tev jādara. Tas ir – piepildīt savu sūtību.

RL: Dažos jūsu tekstos esmu pamanījis, ka jūs pievienojaties uzskatam, ka Rietumu intelektuālā tradīcija kaut kādā punktā nogriezusies nepareizā virzienā. Kur šī virziena nepareizība būtu saskatāma?

Čitiks: Kad es rakstīju šo teikumu – jūs atsaucaties uz “Sūfisma zināšanu ceļa” pirmo rindu –, man prātā bija kāda britu profesore. Es nesaukšu viņas vārdu; viņa nesen šķīrās no šīs pasaules... Man bija lekcija, un pēc tam mēs ar viņu patērzējām. Un viņa man saka: cik man zināms, visi nopietnie vēsturnieki ir vienisprātis, ka kādā brīdī kaut kas aizgāja radikāli greizi. Kaut kādā momentā – es citēju viņas vārdus – bija “sūdi ventilatorā”. (Smejas.) Domas dalās vienīgi par to, kad tas notika un kāpēc. Man liekas, ka šis izteiciens visai precīzi apraksta to, kas noticis. Visi zina, ka kaut kas nav pareizi. Bet kāpēc tā noticis? Vienīgā apmierinošā atbilde, ko varu atrast, ir ontoloģiska, proti: gaisma staro, tā izkliedējas. Lietas attālinās no centra, saites starp tām kļūst arvien vājākas...

RL: Viss virzās uz tumsu.

Čitiks: Uz tumsu, protams. Tumsa ir gaismas trūkums. Viss virzās uz neesamību. Neesamība ir esamības trūkums. To ļoti labi skaidro hinduisma kosmoloģija – cikliskais priekšstats par jugām un tādā garā. Man tas šķiet ļoti loģisks veids, kā raudzīties uz lietām.

RL: Bet jūs runājāt par Rietumu intelektuālo tradīciju.

Čitiks: Jā, bet es ar to negribēju sacīt, ka pārējā pasaulē viss būtu kārtībā. Paraudzīsimies uz šausmīgo situāciju islāma intelektuālajā jomā: islāma pasaulē intelektuālā tradīcija praktiski vairs neeksistē. Islāms kļuvis par ideoloģiju, ap kuru mēģina mobilizēt cilvēkus.

RL: Vai tiešām ir tik ļauni? Vai, piemēram, Irānā nav cilvēku, kas...

Čitiks: Jā, tur ir ļoti interesanti cilvēki, bet viņi nepiedalās lēmumu pieņemšanā – viņi tikai māca savus studentus. Un pat izglītības sistēma ļoti mainās. Kaut vai viena lieta – mūsdienās nepieciešams oficiāls darbs. Agrāk tā nebija. Varēja doties uz medresi un palikt tur visu mūžu. Medresē tevi uzturēja. Un, kad tu apguvi visu, ko varēji mācīties no saviem skolotājiem, tu sāki mācīt citus... Mūsdienās, ja vēlies būt profesors, tev jāiziet viss šis akadēmiskās karjeras process... Tas ir ļoti politizēts process.

RL: Arī Irānā?

Čitiks: Jā, pat ļoti lielā mērā. Es iepazinos ar kādu jaunu mullu... Viņš kādudien vienkārši piezvanīja pie manām durvīm, pilnā ietērpā. (Smejas.) Viņš bija atnācis, lai nodotu man grāmatu, ko sūtīja kāds paziņa no Irānas. Mēs jauki patērzējām. Izrādījās, ka viņš ir kanādiešu šiīts no indiešu ģimenes, kurš bija devies uz Irānu mācīties medresē. Tur bijusi ļoti laba studentu grupa, pārsvarā no ārzemēm; viņi studējuši plašu tekstu klāstu, īpaši par filozofiju un sūfismu. Bet nesen viņa skolotājs, cilvēks, kurš vada šo medresi, pateicis: ziniet, jums pienācis laiks braukt prom. Valdība man saka, ka turpmāk medresē vajadzēs mācīt pēc viņu programmas. Man tagad jāmāca teksti, kurus izvēlas viņi.

RL: Valdības sastādīta mācību programma?

Čitiks: Valdības sastādīta, protams. Kad valdība ir mullu pārziņā, pilnīgi skaidrs, ka viņi ņems savās rokās arī ticības skolas. Valdība un garīdzniecība – tā visa ir viena sistēma. Tāpēc – jā, cilvēki ir, bet viņi darbojas ārpus intelektuālās pamatstraumes.

RL: Un tāpat ir visā pārējā islāma pasaulē?

Čitiks: To es nezinu, es nevaru runāt par pārējo islāma pasauli. Viens no skaidrojumiem, kāpēc viss tik strauji pagrimis, ir tāds, ka jau 19. gadsimta beigās islāma valstu valdības sāka mudināt apdāvinātākos jauniešus studēt dabaszinātnes, inženierzinātnes, jurisprudenci un sūtīja viņus uz labākajām Eiropas universitātēm. Viņiem vajadzēja apgūt visu jaunāko tehnoloģijā un zinātnē, lai varētu veidot modernu valsti. Tāpēc par mullām kļuva paši neapdāvinātākie studenti, kuriem patiesībā nebija vajadzīgo intelektuālo spēju. Tas ir vienīgais veids, kā es varu izskaidrot to, kāpēc islāma pasaulē tik maz uzmanības šodien velta islāma filozofijai. Praktiskā sūfisma netrūkst. Bet teorētiskais sūfisms... Tādas personības kā Ibn Arabī, Rūmī kā domātājs, ne tikai mīlas dzejnieks – vairums irāņu vispār nesaprot, par ko šie cilvēki runā. Vārdus jau saprot, bet viņiem nav sajēgas par šo pasaules uzskatu. Tāpēc, ka viņi paši dzīvo ar mūsu pasaules uzskatu.

RL: Ar “mūsu” jūs domājat – amerikāņu?

Čitiks: Nē, es domāju – zinātnisku, ateistisku. (Pauze.) Islāma pasaules uzskats balstās uz trim jau pieminētajiem principiem: uz atziņas par vienu Dievu, par realitātes vienotību; uz pravietības principa, tas ir, priekšstata, ka šī vienotā realitāte atklāj sevi cilvēka formā; un uz atgriešanās principa, proti – viss, tajā skaitā arī cilvēki, atgriežas pie Dieva. Tas ir visa pamatā. Agrāk cilvēki ar to jau uzauga. Man šķiet, ka Rietumu sabiedrība, vispārīgi runājot, pirmo principu nepieņem. Jo tālāk attīstās zinātne un filozofija, jo vairāk nostiprinās priekšstats, ka primārais ir daudzskaitlība. Nekādas vienotības nav. Pravietība... Ja mēs runājam par praviešiem, tad parasti ar to domājam tādus cilvēkus kā Einšteins un Freids – tie ir mūsdienu pravieši. Un tad – atgriešanās. Kurā skolā tagad māca, ka tu esi atbildīgs par savu dzīvi – tādā izpratnē, ka tev par to prasīs norēķinu pēc nāves? To nemāca nevienā skolā!

RL: Tātad jums liekas, ka mēs esam nolemti?

Čitiks: Mēs visi esam nolemti! Domāju, ka uz Rietumu civilizāciju tas neattiecas vairāk kā uz indiešu civilizāciju. Parunājiet ar hinduistu intelektuāļiem par to, kādā stāvoklī šodien ir hinduisma studijas Indijā. Tas ir briesmīgi! Visi kļūst par datorinženieriem.

RL: Bet kopainā šāds intelektuālo tradīciju pagrimums varētu būt kaut kāda zīme, vai ne?

Čitiks: Jā. Protams.

RL: Un kas tā varētu būt par zīmi?

Čitiks: Visam pienāk gals.

RL: Tātad tā ir zīme, ka tuvojas gals?

Čitiks: Priekšstats par to, ka pasaule, īpaši mūsu, cilvēku pasaule, tuvojas savam galam, ir universāla ideja, kas atrodama visās lielajās reliģijās. Kas īsti notiks – man nav ne jausmas. Ikviens, kas pareģo šīs pēdējās dienas datumu, ir melis. Pravietis teica: satiksimies pasaules pēdējā dienā, rādot ar šiem diviem pirkstiem, lūk, šādi (rāda). Pagājuši 1500 gadi, un tas vēl nav noticis. Varbūt paies vēl 1500. Varbūt vēl desmit tūkstoši. Dievs vien to zina.

RL: Viens no produktīvākajiem Ibn Arabī pienesumiem, es pieņemu, ir priekšstats par iztēli kā saikni starp fizisko un gara pasauli.

Čitiks: Jā. Protams.

RL: Kā jūs izprotat iztēli šajā kontekstā? Parastais priekšstats par iztēli ir tāds: nu, cilvēki vienkārši iztēlojas dažādas lietas. Kāpēc lai kāds piešķirtu nozīmi spējai iztēloties, teiksim, fejas un...

Čitiks: Pirmkārt, jāpatur prātā, ka vārds “iztēle” arābu valodā – ḫajāl – ir tas pats, ko izmanto arī runājot par attēlu. Es šobrīd skatos uz savu ḫajāl datora ekrānā, arī to sauc ḫajāl. Un arābiski ar šo vārdu apzīmē arī to, ko filozofi sauc par iztēles spēju. Tātad – kāds ir Ibn Arabī priekšstats par iztēli? Pirmkārt, jebkā attēls ir vienlaikus šī lieta un ne šī lieta. Es skatos uz sevi spogulī; tas neesat jūs, ko es tur redzu, tas esmu es. Bet tomēr – tas arī neesmu es. Tas esmu es – un tas neesmu es. Attēls prasa vienlaikus apstiprinājumu un noliegumu. Kur mēs atrodam šīs iztēles klātbūtni? Kā jau jūs sakāt, mēs to atrodam savās iztēles spējās, paši sevī. Kad iztēlojamies lietas, iespējams, ka mēs tās atceramies, ņemot vērā, ka atmiņa arī pieder pie iztēles spējām...

RL: Jā, vismaz kopš Aristoteļa.

Čitiks: Jā. Vēl arī iespējams, ka mēs saliekam kopā dažādas lietas un iegūstam jaunu attēlu. Mākslinieki taču ar to nodarbojas visu laiku, vai ne? Tā Ibn Arabī ir iztēle pašā šaurākajā izpratnē. Nākamā izpratne. Cilvēka mikrokosms sastāv no trim pamatelementiem. Mēs sastāvam no gara, kas ir dievišķā gaisma, kuru iepūta Ādama mālā. Pasaules radīšanas mīts vēsta, ka Dievs ar savām divām rokām piešķīris mālam formu un iepūtis Ādamā garu. Kad tas notika, Ādams atdzīvojās. Un Ādams...

RL: Man pats apšaubāmākais tajā visā liekas tās divas rokas.

Čitiks: Tradicionālā teoloģiskā interpretācija šīm divām rokām ir – varas roka un līdzcietības roka. Vai arī – transcendences roka un imanences roka. Tās vienmēr skaidro kā dievišķos atribūtus; būtiski, ka tie pārstāv divus pretpolus: Dievs ir vienlaikus bezgalīgi tāls un klātesošs visās lietās; Dievs ir reizē līdzcietīgs un nepielūdzami bargs, un tā tālāk. Tā ir šo divu roku parastā interpretācija. Un tā mums ir trīsdaļīgs cilvēka mikrokosms, ko veido gars, māls un dvēsele – patība. Tā nav tīri garīga, bet nav arī ķermeniska kā māls, jo ir dzīva. Dvēsele būtībā ir iztēles mikrokosms. Tas nozīmē: viss, par ko mēs domājam, vienlaikus ir tas, par ko mēs domājam, un ne tas, par ko mēs domājam. Tāpēc, ka tas, par ko mēs domājam, ir ārpus mums, tas neatrodas mūsu prātā. Valoda, protams... Ja mēs domājam vārdos, visi šie vārdi ir kaut kā cita simboli; mums vienlaikus šī lieta ir un arī nav. Iztēle ir tāda vidus valstība.

RL: Dvēseles valstība.

Čitiks: Dvēseles valstība jeb patības valstība. Arābu valodā lieto vienu un to pašu vārdu, lai apzīmētu “dvēseli” un “patību”. Trešā ir makrokosmiskā nozīme: tāpat kā mikrokosms sastāv no gara un ķermeņa jeb no neredzamām un redzamām daļām, tā arī makrokosmā ir augstā eņģeļu valstība un zemā, maņu orgāniem tveramā valstība; un tad vēl ir arī vidus valstība, kas nav ne gara, ne ķermeņa valstība. Tā ir iztēles valstība, kura ir reālāka nekā mūsu ķermeniskā ārējā valstība, bet mazāk reāla nekā prāta un gara valstība. Tā ir kaut kur starp tām abām.

RL: Dīvaini, ka tā ir reālāka par mūsu ķermenisko valstību. Tas liekas kontraintuitīvi.

Čitiks: Vai ne?

RL: Teikt, ka tēlu pasaule ir reālāka, ir... Tas nav pašsaprotami.

Čitiks: Nepavisam. Taču atgriezīsimies pie dvēseles. Kas ir reālāks – dvēsele vai ķermenis? Mūsdienu domātāji mēdz uzlūkot dvēseli – lai ko mēs ar to saprastu – kā ķermeņa epifenomenu. Vispirms mums šim nolūkam vajadzīgs ķermenis. Visā islāma domāšanā dvēsele ir kaut kas reālāks nekā ķermenis. Ķermenis bez dvēseles ir miris. Tālāk – islāma domātāji pārsvarā uzskata, ka dvēsele dzīves laikā kļūst individuālāka, tā kļūst arvien reālāka un reālāka... Mulla Sadra ir sarakstījis pamatīgu filozofisku apcerējumu par dvēseli; tajā ir tāds slavens apgalvojums, ka dvēsele ir ķermeniska savā izcelsmē un garīga savā esamībā.

RL: Tātad dvēsele ir sajaukums no abiem?

Čitiks: Tā ir tēls! Tā ir tēls, tā ir iztēles realitāte.

RL: Patība ir tēls?

Čitiks: Jā! Gara un ķermeņa tēls. No ķermeņa nevar tikt vaļā. Un, kad mēs nomirstam… Lūk, kāpēc augšāmcelšanās ir ķermeniska, – tāpēc, ka visas formas, ko tu esi izdzīvojis savā ķermenī, joprojām ir ar tevi.

RL: Visas formas?

Čitiks: Formas cēlušās no formu devēja... Matērija ir māls. Kad dvēsele aiziet, matērija izirst. Dvēsele to vairs nesatur kopā. Mulla Sadra saka: cēlonis, kāpēc mēs nomirstam, ir tāds, ka dvēsele savā attīstībā kļuvusi pilnībā viņa pati un tai vairs nav nepieciešams ķermenis, lai redzētu, dzirdētu, sagaršotu, saostu, sataustītu vai izmantotu jebkuru citu maņu, kas attīstās līdz ar dvēseli.

RL: Bet tas attiecas tikai uz dabisku nāvi. Ja mums tagad uzkristu uz galvas lidmašīna, mēs nomirtu, kad dvēsele vēl nav pilnībā attīstījusies.

Čitiks: Jā, protams. Kad nomirst mazs bērns, saprotams, ka...

RL: Dvēsele vēl nav pilnībā izveidojusies.

Čitiks: Jā. Bet runājot par dabisku nāvi – kāpēc cilvēki noveco un izdziest? Tāpēc, ka ķermenis vairs nepilda nekādu dvēselei nepieciešamu funkciju. Iemesls, kāpēc mums ir ķermenis, ir... Gars ir neredzams, gars ir nediferencēts, gars ir vienkārši tīra dzīvība, tīras zināšanas, tīrs...

RL: Tātad mums ir kopīgs gars? Man un jums, mums ir viens un tas pats gars?

Čitiks: Jā un nē.

RL: Kādā ziņā jā?

Čitiks: Ir tikai viens gars, dievišķais gars, ko mūsos iepūtis Dievs. Rūmī izmanto jauku līdzību: virs pilsētas spīd saule. Katru māju, katru logu saule izgaismo mazliet atšķirīgi. Taču tā ir viena un tā pati saule. Ja tu atrodies savā mājā un nekad neesi nonācis tiešos saules staros, tu saki: mana gaisma ir citāda nekā tavējā!

RL: Labi. Bet atgriezīsimies pie iztēles. Jūs aprakstījāt trešo iztēles izpratni...

Čitiks: Un ir vēl arī ceturtā. Ceturtā izpratne ir tāda, ka gluži vienkārši viss, kas nav Dievs, ir Dieva attēls. Un tāpēc tas, ko viņš sauc par iztēles pasauli, kurai nav stingri nospraustu robežu, ir kosmoss kā tāds – viss tas, kas nav Dievs.

RL: Tātad kaut kādā ziņā visu šo kosmosu iztēlojas...

Čitiks: To iztēlojas Dievs. Ne mēs! To iztēlojas Dievs, kurš ir visu lietu radītājs un formu devējs.

RL: Bet par Dieva iztēli tomēr nerunā – vai varbūt runā?

Čitiks: Ibn Arabī runā. Ibn Arabī pat saka, ka Visums ir Dieva sapnis – jo sapņi ir vistiešākais veids, kādā mēs pieredzam savu iztēli. Viss, ko tu redzi sapnī, esi tu. Tu redzi savu dvēseli, tikai specifiskā formā. Tas vienlaikus esi tu un ne-tu. Sapņos tev ir vienlaikus jāapstiprina un jānoliedz. Un analoģija tam ir doma, ka Visums ir Dieva sapnis. Korāns saka: lai kur mēs skatāmies, visur mēs redzam Dieva seju. Bet tas nav Dievs. Tas ir Dievs – un tas nav Dievs. Viņš–ne-Viņš.

RL: Vai pēc tik daudziem gadiem, kas pavadīti, lasot šos tekstus, jūs teiktu, ka esat par kādu soli pietuvojies visa zināšanai?

Čitiks: Zināt visu – ko tas vispār varētu nozīmēt?

RL: Atritināt vaļā visu, ko dievišķais jūsos ielicis, – tādā izpratnē.

Čitiks: Bet dievišķais manī ielicis pilnīgi visu. Vai es esmu nonācis tam mazliet tuvāk? Es ceru. Es ceru... Bet es to tiešām nekādi nevaru zināt. Es domāju, ka cilvēka attīstība dabiski mūs tā ievirza, jo tā jau ir tā mācīšanās – ja vien mēs neizkliedējam sevi sīkumos. Un tā ir viena no problēmām. Zinošā apziņa jānostiprina ar universālijām. Tas nozīmē...

RL: Zinošā apziņa...?

Čitiks: Jānostiprina ar zināšanām par universālijām. Universālijas islāma izpratnē ir Dieva vārdi. Un sūfisma prakse, kā jūs zināt, ir Dieva vārdu skaitīšana, un īpaši to divu vārdu, kuri islāma pasaulē tiek lietoti visbiežāk: pats Dievs, Allāh, kas ir vārds, kurš sevī ietver visus vārdus un tādējādi apzīmē visas zināšanas, visu realitāti. Un tad otra formula. Kad jūs jautājat, ko šis vārds nozīmē, – tas nozīmē “nav cita dieva kā vienīgi Dievs”. Tātad praktiskākā pieeja – ņemot vērā, ka ir absolūti neiespējami iemācīties pilnīgi visu, – būtu uzzināt to, kas ir tiešām svarīgi. Un, tā kā pats Dievs ir neizzināms, labākais, ko iespējams darīt, ir piesaukt Dievu, vēršoties pie viņa ar vārdu, kas viņu apzīmē vislabāk. Un tu zini un ceri, ka viņš atbildēs, velkot tevi tajā virzienā. Abū Jazīdam ir slavens teiciens...

RL: Abū…?

Čitiks: Abū Jazīds al Bastāmī bija sūfiju šeihs, kurš dzīvoja pirms tūkstoš gadiem. Abū Jazīdam jautāja: kāds ir diženākais Dieva vārds? Viņš atbildēja: ņem, kuru vārdu vēlies, galvenais – neatlaidies. Man šķiet, tā ir patiesi vieda atbilde. Nu protams, viņš nedomāja burtiski – jebkuru vārdu. Neizvēlies, teiksim, vārdu “varde”! Kaut arī savā ziņā tas ir Dieva vārds. Bet, ja tu turēsies pie “vardes”, tad nekur īpaši tālu netiksi. (Smejas.) Kad viņš saka – jebkuru... Nu, islāmā Dievam ir 99 vārdi. Izvēlies no tiem, kuru vēlies, un tad pie tā turies.

RL: Daži no Dieva vārdiem Korānā ir visai metaforiski.

Čitiks: Nu... Lai tos novienkāršotu līdz cilvēciskam līmenim, nepieciešama interpretācija. Jā, var teikt, ka tie ir metaforiski, lai gan Ibn Arabī pieturas pie viedokļa, ka vārdi, kuros Dievs sevi sauc pats, – tie, kuri ir Korānā, – ir labākais veids, kā izteikt to, kas ir Dievs. Un, kad viņš sniedz šo vārdu skaidrojumus, tie gandrīz visi ir ļoti tālu no tā, kas tev pašam varētu ienākt prātā. Bet, kad viņš ir beidzis, tu saki: jā, protams, kā man tas neienāca prātā? Tas vispār Ibn Arabī ir tipiski. Kad viņš kaut ko paskaidro, tev liekas, ka tu to vienmēr esi zinājis, bet nekad pats nebūtu iedomājies.

RL: Bet, cik es saprotu, viņš to visu ieraudzīja, kad bija vēl jauns zēns, un visu atlikušo mūžu vienkārši pierakstīja to, ko toreiz redzējis.

Čitiks: Tieši tā. Ibn Arabī saka, ka savā vīzijā ieraudzījis visu vienā skatienā. Un tad visu atlikušo mūžu viņš būtībā mācīja toreiz redzēto.

RL: Kā jums liekas, kāpēc šādas atklāsmes notiek tik reti?

Čitiks: Varbūt tas kaut kā ir saistīts ar laiku, kurā dzīvojam?

RL: Šķiet, ka tas visos laikos noticis ļoti reti. Bet atļaujiet uzdot jums šādu jautājumu: apmēram 1500 gadus pirms Ibn Arabī dzīvoja kāds cits puisis, vārdā Gautama; viņš sēdēja zem koka un arī pēkšņi saprata visu, ko vien iespējams saprast. Dīvainā kārtā viņu atklāsmes ir visai atšķirīgas.

Čitiks: Man gan neliekas, ka tās būtu tik atšķirīgas.

RL: “Jā un nē” – tādu virsrakstu varētu likt mūsu sarunai.

Čitiks: (Smejas.)

RL: Tātad jūs domājat, ka tas, ko saprata Buda, un tas, ko saprata Ibn Arabī, apraksta vienu un to pašu realitāti?

Čitiks: Un atkal – jā un nē. Realitāte nekad neatkārtojas. Tā ir viena no Ibn Arabī aksiomām.

RL: Es reiz nosaucu realitāti par neatkārtojamības plūsmu.

Čitiks: Labi sacīts! Bet kāpēc Budas paskaidrojumiem par savu atklāsmi vajadzētu precīzi sakrist ar to, ko Ibn Arabī saka par savējo? Ņemsim vērā, pirmkārt, kultūras kontekstu. Korāns saka, ka Dievs vienmēr sūta cilvēkiem pravieti, kurš runā savas tautas valodā. Buda parādās hinduisma kontekstā; viņš pa vienam vien apgāž visus hinduisma pīlārus un formulē hinduismu no jauna, universālāk. Apmēram tā, kā Jēzus dara ar jūdaismu. Tātad viņš runā Indijas kontekstā, un viņš runā vēdu un upanišadu valodā. Tikai tā ir jauna interpretācija. Ibn Arabī runā islāma valodā; viņš nekādā veidā nemēģina no tā nošķirties. Tieši otrādi – viņš konsekventi uzstāj, ka Muhammads ir pēdējais pravietis un ka, lai gan pravieši ir nākuši arī pēc Muhammada – tas gan ir tāds strīdīgs apgalvojums –, tie nav pravieši likumdevēji: tie ir pravieši, kas nes jaunas ziņas. Viņi nes ziņas no Dieva, viņi nes jaunas zināšanas, jaunu skatījumu uz lietām, kas tika pateiktas jau pašā sākumā. Viņš tos sauc par “praviešiem svēto vidū”. Šajā ziņā viņš pats pilda tādu kā pravieša funkciju, taču nekas no viņa teiktā nekādā veidā nenoliedz Korānu vai islāma tradīciju, drīzāk jau apliecina to no jauna un atdzīvina, atsedzot visu mācību iekšējās dimensijas.

RL: Kā jums liekas – ja Ibn Arabī būtu dzirdējis par Budu, vai viņš būtu pieskaitījis viņu pie praviešiem?

Čitiks: Domāju, ka jā. Kas gan cits viņš varētu būt? Korāns pastāvīgi atkārto: mēs sūtījām praviešus, kuru vārdus esam nosaukuši, un mēs sūtījām praviešus, kuru vārdus neesam nosaukuši – mēs esam sūtījuši praviešus visām tautām. Un te, lūk, mums ir Buda. Nevaru iedomāties, kāpēc Ibn Arabī vai jebkurš cits musulmaņu filozofs būtu to noliedzis, ja viņi tolaik būtu kaut ko zinājuši par budisma mācību. Kāpēc? Konfūcijs! Konfūcijs pilnīgi noteikti ir pravietis. Ķīniešu musulmaņi sauc viņu par Viedo. Tāpēc, ka tas, ko viņš māca, ir patiesība.

RL: Ja Konfūciju un Budu var saukt par praviešiem, es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs sīkāk pievērstos pravieša jēdzienam.

Čitiks: Labi, tad atgriezīsimies pie Korāna, jo tas islāma tradīcijā ir pamata teksts. Pravietis – ko tas nozīmē? Tas ir ziņu nesējs. Vārds naba, nabī…

RL: Tātad vēstnesis.

Čitiks: Nē, vēstnesis ir rasūl, tas ir cits vārds. Tradīcija nošķir praviešus, kas ir vispārīgāks apzīmējums, un vēstnešus, kas ir specifisks termins. Vēstnešiem ir grāmatas. Pravieši no jauna apstiprina. Visi vēstneši ir pravieši, bet ne visi pravieši ir vēstneši. Jēzus atnesa grāmatu, vai ne? Viņš atnesa evaņģēliju. Kaut arī vēsturiskā aspektā tas ir problemātiski, islāma tradīcijā viņš atnesa evaņģēliju – tātad viņš ir vēstnesis. Viņš atnes ziņas no Dieva. Bet paskatīsimies uz Zālamanu. Zālamans pēc islāma kritērijiem ir pravietis. Viņam nav grāmatas, bet viņa mācība apstiprina Mozus mācību. Tātad viņš ir pravietis. Tātad būtībā priekšstats par pravieti ir tāds, ka Dievs savā žēlastībā un gudrībā zina, ka cilvēkiem nav dots iepazīt viņu pašu par sevi; viņi nevar paši atrast atpakaļceļu uz savu pirmavotu, tāpēc dievišķā žēlastība prasa, lai Dievs cilvēkiem parāda pareizo ceļu. Un to viņš dara, sūtot pie cilvēkiem praviešus. Saskaņā ar tradīciju praviešu skaits ir 124 000; Ādams bija pirmais pravietis, bet Muhammads – pēdējais. Ja mēs palūkojamies uz šo skaitli – kā gan kāds varētu apgalvot, ka Konfūcijs nenesa cilvēkiem ziņu no Dieva? Konfūcijs pats teicis: es tikai apstiprinu senču gudrību. Korāns vairākkārt atkārto: šī grāmata tikai vēlreiz apstiprina to, ko Dievs jau no iesākuma ir teicis. Proti, tas apstiprina to, kas pateikts Mozus grāmatās, tas apstiprina to, kas teikts evaņģēlijos. Tā ir ļoti korāniska ideja – ka Korāns nav jauna grāmata, bet drīzāk grāmata, kas no jauna apstiprina gudrību, kura cilvēku dzimumam bijusi pieejama kopš Ādama laikiem. Atcerieties, islāmā Ādams ir pirmais pravietis, un tā ir ļoti liela atšķirība no kristīgā viedokļa, kas saka, ka viņš ir pirmais grēcinieks.

RL: Bet kāpēc vispār ir pēdējais pravietis? Tas neliekas loģiski. Ja žēlastība paliek tāda pati, ja cilvēku vājums un muļķība paliek tādi paši – kāpēc pēdējais pravietis ieradās pirms 1400 gadiem?

Čitiks: Viss, kas labs, agri vai vēlu beidzas. Visam ir savs sākums un savs gals. Kāpēc lai cilvēce būtu kāds izņēmums? Tam, kas bija tikai potenciāls, jātiek realizētam, un tās būs šī cikla beigas. Islāms nerunā par cikliem, taču uz to ir zināmas atsauces.

RL: Bet, ja pēdējais pravietis ieradās cikla beigās, tad iznāk, ka mēs dzīvojam jau pēc šo beigu gala – vai tad ne?

Čitiks: Pēc pravietības cikla, ne jau cilvēces gala!

RL: Jūs teicāt, ka islāms nerunā par cikliem.

Čitiks: Nē, es domāju cilvēces ciklus. Hinduisms un budisms runā par kosmiskiem laika cikliem. Islāms runā par laiku no Ādama radīšanas līdz pēdējai dienai. Ir tāds stāsts, ka reiz kāds pravietim jautājis: “Kas bija pirms Ādama?” – “Pirms tam bija cits Ādams.” – “Un pirms tā iepriekšējā Ādama?” – “Vēl cits Ādams.” – “Un kas bija pirms...” – “Ja tu man turpināsi uzdot šo jautājumu līdz pat pasaules galam, es turpināšu atbildēt: “Pirms tam bija cits Ādams.”” Viena no iespējamām interpretācijām ir tāda, ka Dievs ir bezgalīgs – ka šī radītā pasaule, kas ir mūsu priekšā, neizsmeļ viņa iespējas.

RL: Vai jūs nekad nav uztraucis tas, ka laiks kustas vienā virzienā?

Čitiks: Kāpēc lai tā mani uztrauktu?

RL: Kā pārāk ierobežojošs apraksts.

Čitiks: Nē! Laiks rit vienā virzienā tāpēc, ka... saule spīd. Gaisma plūst no sava avota uz āru. Un tā izkliedējas. Protams, to var reģenerēt – bet pagriezt gaismu pretējā virzienā, likt tai plūst atpakaļ uz avotu... Nedomāju, ka tur ir kaut kāda loģika. Virziens mums jau ir dots; vienkārši pieņemsim to tādu, kāds tas ir. Man nav tik daudz laika, lai uztrauktos par sekām.

RL: Dažas lietas jūs, šķiet, tomēr uztrauc. Vismaz savā grāmatā “Kosmosa zinātne, dvēseles zinātne” jūs satrauc tumsa, kādā dzīvo mūsdienu pasaule, – tas, ka tradicionālās intelektuālās zināšanas ir pilnīgi zudušas mūsdienu pasaules uzskatu tumsā...

Čitiks: Jā, bet es to nesauktu par satraukumu. Tas ir novērojums. Tādam cilvēkam kā es, kurš pavadījis savu mūžu, iedziļinoties tekstos, un kurš ikdienā saskaras ar studentiem, kas parasti ir visnotaļ ierakušies savā studiju priekšmetā un kam nav ne jausmas, ka pastāv arī citi veidi, kā raudzīties uz pasauli... Man liekas, ka mans aicinājums ir norādīt uz faktu, ka, ja mēs uztveram islāma pasaules uzskatu – vai hinduistu pasaules uzskatu – nopietni, tad mums ir jāatzīst, ka cilvēki aizmirsuši, kāda ir dzīves jēga, kāds ir dzīves mērķis vai nolūks, un viņi izmētā sevi visos iespējamajos virzienos. Un tad viņi saka: “Es esmu kristietis” vai “Es esmu musulmanis.” Bet vai tavai uzticībai šai tradīcijai nevajadzētu nozīmēt kaut ko daudz vairāk par lūgšanām piecreiz dienā un gavēni ramadāna laikā? Tā taču ir tikai islāma virspuse! Kur paliek intelektuālā veidošanās, kurai senāk cilvēki veltīja pusi mūža?

RL: Kā sūfisma tradīcija var izdzīvot bez šīs intelektuālās veidošanās, kas, vismaz vēsturiski, bija tik svarīga tās sastāvdaļa?

Čitiks: Pirmkārt, sūfisms ir ļoti daudzveidīgs. Pastāv vismaz simts dažādu ordeņu; vairums no tiem ir pārstāvēti vēl šobaltdien. Daži ordeņi nopietni cenšas atdzīvināt tradicionālo pasaules uzskatu, studējot islāma filozofiju, studējot tādus sūfijus kā Ibn Arabī vai Rūmī. Citi liek uzsvaru uz sūfisma praktisko pusi. Viņi zaudējuši teorē-tisko dimensiju. Viņi nespēj paskaidrot, kāpēc to visu dara, ja neskaita – “nu, tāpēc, ka Dievs tā teica”. Es domāju, ka reliģiozā, garīgā izaugsme ir process, kura gaitā visas izkaisītās dvēseles spējas tiek savāktas vienkop. Tādam vajadzētu būt mērķim. Proti, mērķis ir no jauna savākt kopā visu, kas izkaisīts radīšanas procesā.

RL: Savā ziņā – vienot.

Čitiks: Vienot, tāpēc jau islāma pirmais princips ir tauhīds – vienotības apliecinājums. Tā nav vienkārši vienotība; vienotība ir kaut kas statisks. Tā ir vienotības apliecināšana, vienotības aktualizēšana. Kad tava praktiskā rīcība nav pilnīgā saskaņā ar domāšanu; kad tu nevari paskaidrot, kāpēc dari to, ko tu dari, ja neskaita – pravietis tā teica, un es paklausu... Tas ir pilnīgs paklausībisms. Es pieļauju, ka ilgākā laikā tam ir savs pozitīvais efekts, teiksim, pēc nāves, bet neuzskatu, ka cilvēki šādā veidā var pilnībā attīstīt savas spējas. Un viņi pat neapzinās, ka starp to, ko domā, un to, ko praktizē, vispār ir kaut kāda pretruna. Esmu saticis daudzus musulmaņus, augsti izglītotus intelektuāļus, kuriem ir pilnīga personības šķelšanās. No vienas puses, šis cilvēks tikpat labi varētu būt franču filozofs; no otras – viņš katru dienu skaita lūgšanas un šādā līmenī ir dziļi ticīgs cilvēks. Viņš nespēj šīs puses savienot.

RL: “Paklausībisms” – obedientalism – ir vārds, ko es dzirdu pirmo reizi, bet vai tas ļoti dabiski neiekļaujas islāma tradīcijā, kas tieši akcentē paklausību un padevību?

Čitiks: Jā, piekrītu, daudzi, tiešām daudzi musulmaņi domā, ka šariata ievērošana arī ir viss islāms. Es to uzskatu tikai par islāma virspusi. Islāms ir reliģiskā prakse; ticība – ’īmān – ir izpratne, pārliecība. Ticība un prakse ir divas dažādas lietas. ’iḥsān, pati augstākā stadija, nozīmē darīt to, kas ir skaists Dieva acīs, iemiesojot to tikumīgā dzīvē, – tas ir prakses un ticības mērķis. Likuma ievērošana nekad nav uzskatīta par pietiekamu...

RL: Tas ir nepieciešams pamats...

Čitiks: Tas ir nepieciešams pamats, lai vispār kaut kur sāktu virzīties savā atpakaļceļā pie Dieva. Ar to ir jāsāk, jo mēs sākam ar ķermeni. Vispirms jāiemācās kontrolēt savu ķermeni. Kas ir šis “tu”? Tava dvēsele. Dvēsele un ķermenis ir nešķirami. Apmācot savu ķermeni, tu apmāci arī savu dvēseli. Disciplinējot ķermeni, tu vienlaikus disciplinē dvēseli un tu saskaņo dvēseli un ķermeni vienā veselumā, sagatavojot sevi augstākai pakāpei, kas ir ’iḥsān, “skaistā darīšana”. ’iḥsān, trešā dimensija, kas sūfismā ļoti bieži tiek pielīdzināta ceļam pie Dieva. Turpretim otrā dimensija, ticība – tas ir teologu un filozofu darbs. Ja tu vienkārši saki: es ticu tāpēc, ka Dievs tā teica, – labi. Taču jums un man ar to nepietiks.

RL: Jūs sacījāt, ka sūfisms nav viendabīgs fenomens. Taču vai visiem sūfiju ordeņiem ir kaut kas kopīgs viņu izpratnē par to, kā būtu veicama atgriešanās pie Dieva?

Čitiks: Jā. Dieva atcerēšanās, ḏikr. Korāns pats sevi sauc par ḏikr vai tasbīḥ – atgādinājumu. Pravieši nāca, lai cilvēkiem atgādinātu. Cilvēkam uz praviešu ierašanos vajadzētu atsaukties ar atcerēšanos. Ḏikr, te lietots tas pats vārds. Korāns ļoti skaidri pasaka, ka lūgšanas un Korāna atkārtošana ir viens no atcerēšanās veidiem. Ciktāl man zināms, tam piekrīt visi sūfiji. Tas ir pats Korāna vēstījuma kodols. Atceries Dievu! Un kā to vislabāk izdarīt? To tev pateiks tavs šeihs. Viņš tev palīdzēs izstrādāt šo atcerēšanās praksi. Izplatītākais veids ir koncentrēties uz konkrētiem dievišķajiem vārdiem, visbiežāk Allāh vai lā ilāha illā llāh – “nav cita dieva kā vien Dievs”. Dažiem sūfiju skolotājiem ir vēl citas tehnikas.

RL: Bet, ja Dieva atcerēšanās ir tik svarīga, tas it kā norāda uz to, ka mūsu dabiskais stāvoklis ir – aizmirst. Ja mēs sekosim savām dabiskajām nosliecēm, tad aizmirsīsim.

Čitiks: Tieši tā.

RL: Kāpēc tā? Ja jau mūs radīja aiz līdzcietības – kāpēc tik aizmāršīgus?

Čitiks: Kāpēc Dievs mūs salipināja no māliem?

RL: Jā, kāpēc?

Čitiks: Rūmī ir brīnišķīga līdzība, viņš saka: kad Dievs radīja cilvēku, viņš paņēma eņģeļa spārnu un pielipināja to pie ēzeļa astes. (Abi smejas.) Skaisti, vai ne?

RL: Agrīnā bioinženierija.

Čitiks: (Smejas.) Un kas tad iznāk, kad cilvēks plivinās kā eņģeļa spārns un mēģina pacelt ēzeļa asti debesīs, bet ēzeļa aste mēģina novilkt eņģeļa spārnu atpakaļ uz zemes? Jautājums – kāpēc viņš mūs pielika pie ēzeļa astes?

RL: Jā.

Čitiks: Cita šī jautājuma versija ir: kāpēc Ādams krita grēkā? Korānā Dievs saka: mēs neatradām viņā – Ādamā – nekādu noturību. Viņš aizmirsa. Dievs nepārmet Ādamam, ka viņš apēda augli, – viņš saka, ka Ādams ir aizmirsis. Ādams, mūsu tēvs, kurš staigāja pa paradīzes dārzu un sarunājās ar Dievu – un tik un tā aizmirsa! Un te esam mēs – tik tālu no dārza... Vai mums var pārmest, ka mēs aizmirstam? Atbilde ir – jā un nē. (Abi smejas.) Ja mēs esam dzirdējuši vēsti, tad mums šādu aizmāršību var pārmest. Ja neesam – nu, aizmirst ir cilvēka dabā.

RL: Un cilvēka daba ir tāda tās ēzeļa astes dēļ?

Čitiks: Cilvēka daba ir tāda mālu dēļ. Mūsu dvēsele ir sajaukums, tā ir iztēles realitāte, kas atrodas starp garu un ķermeni. Savā dvēselē mēs esam vienlaikus ķermeņi, kas ir tumši un smagi pēc savas dabas, un arī gars, kas ir dievišķā gaisma. Mums nav tieša kontakta ne ar garu, ne ar ķermeni; savu ķermeni mēs uztveram tikai caur dvēseli. Manu ķermeni reālu padara tikai mana uztvere – citādi tas ir vienkārši māla gabals... Dvēselei pēc savas dabas jāatkrīt no gara gaismas, lai tā iegūtu pati savu neatkārtojamo raksturu – lai katrai cilvēciskai būtnei nāktos cīnīties... lai ēzeļa aste cīkstētos ar spārnu, lai dvēsele pati sevi apzinātos, uzņemtos atbildību par saviem darbiem un veidotu pati savu likteni. Mēs esam sava likteņa līdzradītāji – šīs brīvības dēļ. Var strīdēties par to, tieši cik brīvi mēs esam, bet zināms brīvības daudzums mums ir, un tas dod mums iespēju mainīties. Ja mēs būtu tīrs gars, tad mēs būtu eņģeļi. Eņģeļi islāmā vienmēr klausa Dievu. Viņi nevar neklausīt Dievu.

RL: Bija tomēr viens, kurš nepaklausīja.

Čitiks: Nē, nē, viņš nav eņģelis, viņš ir džins.

RL: Bet viņam arī lika noliekties cilvēka – Ādama – priekšā.

Čitiks: Jā, bet, ja jūs palasīsiet priekšvēsturi, ko apraksta komentētāji un hadīsu literatūra, tad redzēsiet, ka viņš bija ļoti dievbijīgs džins, kurš pamazām uzkalpojās arvien augstāk – tik tālu, ka Dievs parādīja atzinību viņa dievbijībai, sakot: tu esi tik dievbijīgs, ka vari pievienoties eņģeļiem. Korāns skaidri pasaka, ka viņš radīts no uguns. Eņģeļi ir radīti no gaismas. Un ievērojiet, ka uguns ir pa vidu starp gaismu un māliem. Iblīs visnotaļ ir iztēles realitāte, un tieši tāpēc mēs Iblīsu sastopam tieši savā dvēselē. Šī cīkstēšanās starp spēkiem, kas velk reizē pa labi un pa kreisi, uz pareizo pusi un uz kļūmīgo, augšup un lejup, cīkstēšanās starp ēzeļa asti un eņģeļa spārnu – tas viss norisinās mūsu dvēselēs. Un Iblīss, protams, ieķēries tieši tai ēzeļa astē un velk uz savu pusi, cik vien jaudas.

RL: Vai varbūt arī kādā citā ķermeņa daļā.

Čitiks: Ir arī tāda lieta, jā. (Smejas.) Paskatieties, kurā vietā tā ēzeļa aste piestiprināta! (Abi smejas.) Rūmī vienkārši ir ļoti pieklājīgs.

RL: Skaidrs, viņš to tikai sauc par “ēzeļa asti”. (Abi smejas.) Bet rezumējot – tātad mums ir jāatceras un mums vajadzīgs atgādinājums, ka jāatceras, jo mūsu daba ir tāda, ka mēs ļoti viegli un dabiski aizmirstam.

Čitiks: Jā! Jā. Ļoti viegli.

RL: Un kāpēc tas ir kaut kas skaists – atcerēties Dievu?

Čitiks: Tāpēc, ka Dievs ir skaists. Dievs ir visa skaistā avots, viņš pats ir skaists...

RL: Kā gan kaut kas neredzams var būt skaists?

Čitiks: Atklājot sevi...

RL: Skaistos veidos?

Čitiks: Skaistos veidos. Korāns par Dievu saka, ka viss, ko viņš radījis, ir skaists. Tāpēc tas, ko mēs redzam, kad ieraugām kaut ko skaistu, ir samērā tiešs Dieva skaistuma atspulgs... Pirmkārt, protams, kā piemērs skaistai būtnei, kas atspoguļo Dieva skaistumu, tiek minēta sieviete – īpaši dzejā. Taču nevienai radītai būtnei nepiemīt nekas savs; visu, ko tās saņem, tām dod esamības dāvātājs... Avicenna sauc Dievu par al-ḫair al-muṭlaq, Absolūto Labumu. “Absolūts” tādā izpratnē kā “neierobežots”. Neierobežots! Dievs ir labs, un viņā nav ne mazākā ļaunuma, bet gaisma, kad tā spīd, ielaužas tumsā. Kad mēs ieraugām kaut ko tādu, ko saucam par “ļaunumu”, tas ir šīs tumsas dēļ, kas neizbēgami sajaukusies ar gaismu.

RL: Pirmajos islāma brīnumaini straujās izplatīšanās gadsimtos un desmitgadēs zināmu lomu spēlēja arī zobens.

Čitiks: Nu, jā.

RL: Vai jūsu pētītajā intelektuālajā tradīcijā neticīgā nogalināšana tiktu uzskatīta par skaistu rīcību?

Čitiks: Hm, nē... Bet vispirms tas būtu jāievieto kaut kādā kontekstā. Ja aizstāv musulmaņu valsti pret iebrucējiem, aizstāv savu ticību, tad – jā, tā saskaņā ar Dieva pavēli ir nepieciešama rīcība un kā tāda tā būtu skaista, jā.

RL: Bet ja jūs paplašināt kalifāta robežas uz visām debess pusēm?

Čitiks: Es nedomāju, ka islāma vēsture būtu šādi traktējama... Jā, bija iekarojumi; armija iekaroja kādu pilsētu, iecēla tur valdnieku, ierīkoja garnizonu un tad gāja tālāk, un vietējie cilvēki tagad maksāja nodokļus šim islāmticīgajam valdniekam... Nevienam nepieprasīja mainīt ticību. Ja tie bija jūdi, kristieši, zoroastrieši, tātad “grāmatas ļaudis”, viņu reliģija tika cienīta. Musulmaņa pienākums nav mudināt viņus mainīt ticību – un pilnīgi noteikti ne jau ar zobena palīdzību. Kas gan tā būtu par ticības pieņemšanu, ja tevi piespiež ar zobenu? Korānā ir brīnišķīgas rindas, kas saka, ka reliģijā nav vietas uzspiešanai. Un cilvēki to uztver kā morālu norādījumu. Es to uztveru kā ontoloģiska fakta konstatāciju. Reliģija nav tikai darbība – darbību var uzspiest. Var piespiest cilvēku kaut ko darīt, teiksim, pulksten divpadsmitos iet uz mošeju. Bet cilvēku nevar piespiest ticēt. Un vārds islām nozīmē pakļaušanos, tas ir, pareizu rīcību, ticību, kas nozīmē pieņemt patiesību savā sirdī, un skaistu rīcību. Cilvēku nevar piespiest būt morālam, cilvēku nevar piespiest skaisti rīkoties. Ir absurds iedomāties, ka cilvēkus var piespiest būt musulmaņiem. Un tas, kas mūsdienās notiek, ir pilnīgi pretīgi, raugoties no islāma tradīcijas viedokļa. Tam nav nekāda precedenta.

RL: Bet viņi jau nemeklē precedentu, viņi apgalvo, ka atgriežas pie pirmsākumiem...

Čitiks: Jā, un tās ir pilnīgas muļķības!

RL: …pie tā, kas islāms esot bijis pirms visiem šiem intelektuālās un citu tradīciju sakropļojumiem. Un viņi Korānu uztver burtiski.

Čitiks: Viņi lasa Korānu saskaņā ar noteiktu ievirzi, noteikta pasaules uzskata kontekstā. Teikt, ka viņi Korānu uztver burtiski, ir absurds. Paņemiet Korānu un mēģiniet saprast, kāda tad ir tā burtiskā nozīme. Katrai rindiņai ir trīs, četras, piecas dažādas interpretācijas.

RL: Un kāpēc vairāki viedokļi par vienu un to pašu lietu ir labāk nekā tikai viens?

Čitiks: (Smejas.) Citādi jau reliģija kļūst par trakokreklu.

RL: Bet vai jūs teiktu, ka autori, kurus jūs esat studējis, ir domājuši par vardarbības fenomenu kaut kādā interesantā, netriviālā veidā?

Čitiks: Pirmkārt, es pat nezinu, kā pārtulkot vārdu “vardarbība” uz arābu valodu.

RL: Tas ir pārāk vispārīgs?

Čitiks: Pilnīgi noteikti ļoti svarīgs ir džihāda jēdziens, jo tas ir Korāna termins. Korāns visu laiku lieto šī termina darbības vārda formu: “Cīnies uz Dieva ceļa.” To gandrīz vienmēr lieto kā pavēli.

RL: “Cīnies” – tādā nozīmē, ka tas nav viegli?

Čitiks: Jā, ceļš pie Dieva ir grūts. Pakļāvība, ticība, tikums – tas nav viegli. Pie tā ir jāstrādā. Tā ir cīņa, tā ir cīņa no dienas dienā. Vispār islāma tradīcijā tas pats darbības vārds, no kā atvasināts vārds džihād, devis mums arī... vēl viena forma ir mudžāhida. Abi vārdi nozīmē “cīnīties”. Teksti, kurus es esmu studējis, plaši iztirzā mudžāhidu – runā par to, ka jācīnās savā ceļā pie Dieva, jācīnās ar sevi, ar savu dvēseli. Pati svarīgākā cīņa ir sevī un ar sevi. Tāpēc šis vārds tiek lietots kā standarta apzīmējums līdzās vārdam rijāda, kas nozīmē “disciplīna”. Jūs varat jautāt: ko sūfisms nozīmē praksē? Cīņu un disciplīnu. Bet tam visam nav ne mazākā sakara ar cīnīšanos pret citiem cilvēkiem. Ja viņi vēlējās runāt par cīņu kara izpratnē, tad, visticamāk, tomēr lietoja vārdu džihād, jo jebkurai kopienai nākas sevi aizstāvēt. Un reizēm viņi izmantoja apzīmējumu džihād al-akbar, “lielā cīņa”. Jūs noteikti zināt, ko pravietis sacīja pēc atgriešanās no sadursmes ar mekiešiem. Viņš teica: es atgriežos no mazā džihāda pie lielā džihāda. Viņam sacīja: bet kas tad var būt lielāka cīņa nekā ar cilvēkiem, kuri mēģina iznīcināt mūsu ticību? Un viņš atbildēja: cīņa ar ienaidnieku tavās krūtīs. Tas ir lielais džihāds.

RL: Un kas ir šis ienaidnieks tavās krūtīs?

Čitiks: Tu pats.

RL: Bet mēs pirmīt runājām par sevis atritināšanu līdz nāves brīdim. Tātad tas ir pastāvīgs iekšēju pārmaiņu un izaugsmes process...

Čitiks: Jā.

RL: Kad pravietis liek cilvēkam cīnīties ar sevi, ko tas īsti nozīmē – cīņu ar to, kas vēl tikai atritinās un pieņem kaut kādu formu? Vai ar ko citu?

Čitiks: Ar visu to sevī, kas liek tev novērsties no paklausības Dievam, no cīņas ceļā pie Dieva, no ticības Dievam. Un galu galā tam visam var sadzīt pēdas cilvēka savtībā, egoismā. Jūs taču noteikti zināt sūfisma priekšstatu par “patības nāvi”, tas ir, par pilnīgu atteikšanos no šīs sīkākās patības, ar kuru mēs identificējamies, – lai atvērtos gara gaismai. Sūfiju mācībā lielākoties pieņem, ka patība sastāv no trim pamatlīmeņiem. Viens ir tas es, kas pavēl darīt neglītas lietas, un tas ir tas es, ar kuru jācīnās. Otrs ir pārmetošais es, tas, kurš vaino sevi par saviem trūkumiem. Un tas ir labi, jo tu apzinies savas nepilnības un, ja tu tās apzinies, tu centies sevī kaut ko mainīt. Un augstākās pakāpes patība, kas, tā tiek uzskatīts, piemīt praviešiem un varbūt kādam no svētajiem: an-nafs al-muṭma’inna, “dvēsele, kas atradusi mieru”. Dvēsele mierā ar Dievu. Saprotams, ka ar to necīnās – to cenšas sasniegt.

RL: Vai jūs esat nonācis līdz mieram ar Dievu?

Čitiks: Nē, noteikti neesmu!

RL: Tātad jūs vēl cīnāties?

Čitiks: Es vismaz ceru... Man gribētos domāt, ka cīnos. Reizēm es prātoju... gandrīz visu laiku es prātoju, vai daru to, ko man vajadzētu darīt.

RL: Es ceru, ka šīs divas stundas nav veltīgi iztērētas un zudušas šai cīņai.

Čitiks: Noteikti nav. Tas bija ļoti noderīgi. Un es ceru, ka arī jums.

RL: Arī man. Vēl viens jautājumus, ar ko es parasti nobeidzu intervijas. Kas ir pats svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Čitiks: Ka es neko nezinu.

RL: Vai tas ir viss, ko jūs varat pateikt?

Čitiks: (Pusčukstus.) Tas ir viss, ko es varu pateikt.

(Klusums.)

RL: Kāda jēga dzīvei, kas noved tikai pie atziņas, ka tu neko nezini?

Čitiks: Dievs zina visu. Ja es vispār jebko kaut kad sapratīšu, tad tikai caur paļāvību uz Viņu.

RL: Paldies.