Starp dzīvi un sapni
AFP
Žanra klasika

Ar Ežēnu Jonesko sarunājas Klods Bonfuā

Starp dzīvi un sapni

Grāmatas “Pulkveža fotogrāfija” beigās jūs publicējāt fragmentu no savas dienasgrāmatas “Pavasaris 1939”, kurā atsaucat atmiņā bērnību, un vēlāk tai pievēršaties arī darbā “Tagadējā pagātne, pagājusī tagadne”. Ņemot vērā, ka jūsu lugas pēc uzbūves ir stipri līdzīgas sapnim, vai jūs tajās esat izmantojis savas bērnības sapņus?

Bērnības sapņus? Nē. Man ir bērnības atmiņas, bērnības tēli, bērnības gaismas un krāsas. Ja arī manu darbu materiāls bieži vien ir sapņi, tad šiem sapņiem jābūt pietiekami neseniem, lai es tos skaidri atcerētos. Sapņi man ir ārkārtīgi svarīgi, jo tie ļauj gūt nedaudz asāku, dziļāku redzējumu par sevi. Sapņot nozīmē domāt – bet domāt daudz dziļāk, patiesāk, autentiskāk, jo cilvēks tad ir it kā iekšupvērsts, iegremdējies sevī. Sapņošana ir sava veida meditācija, apcere. Tā ir domāšana tēlos. Reizēm sapnis var būt ļoti izgaismojošs, nežēlīgs. Kā skaidri izgaismota acīmredzamība. Cilvēks, kurš nodarbojas ar teātri, sapni var uzlūkot arī kā dramatisku notikumu. Sapnis ir pati drāma. Sapņos mēs vienmēr atrodamies dramatiskā situācijā. Īsāk sakot, es uzskatu, ka sapnis ir ļoti skaidra doma, skaidrāka nekā nomoda stāvoklī, doma tēlos, un reizē tas ir arī teātris, sapnis vienmēr ir drāma, jo sapnī cilvēks vienmēr atrodas dramatiskā situācijā. Bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

Vai jūs varētu pastāstīt par šīm atmiņām un bērnības tēliem? Kādas emocijas jūs ir iespaidojušas?

Manas mātes skumjas, nāves atklāsme, arī mātes vientulība – tā ir negatīvā puse. Un tad mana bērnība laukos, Lašapelantenēzā, prieka, laimes un gaismas pilnas dienas, ko es tur piedzīvoju.

Kāda bija šī vientulības pieredze?

Ne jau manas vientulības. Mātes vientulības. To ir grūti izstāstīt. Tēvam bija jāatgriežas Bukarestē, un es redzēju māti vientuļu un nelaimīgu smagi cīnāmies, lai nopelnītu naudu šajā nežēlīgajā pasaulē, – mazliet līdzīgu Žozefinai lugā “Gaisa gājējs”.

Un nāves atklāsme?

Esmu jau rakstījis par to, kā jutos, kad redzēju bēres, bēru procesijas, kas gāja gar mūsu mājas logiem, un jautāju mātei, ko tas nozīmē. “Kāds nomiris.” – “Nomiris? Kāpēc?” – “Tāpēc, ka bija slims.” No tā es sapratu, ka cilvēks mirst tāpēc, ka ir saslimis vai cietis negadījumā, ka šā vai tā nāve ir nelaimes gadījums un, ja cilvēks ir prātīgs, nēsā šalli, lieto zāles, uzmanās, lai nepakļūtu zem mašīnām, viņš nekad nemirs. Tas mani uztrauca, jo īpaši tāpēc, ka biju pamanījis, ka cilvēki noveco. Es prātoju: “Cik veci mēs varam kļūt? Cik ilgi tas var turpināties?” Es mēģināju iztēloties šo novecošanu, vispirms redzēju, kā cilvēks pieaug, tad redzēju, kā viņš sakumpst, redzēju, kā viņa bārda kļūst arvien sirmāka un garāka un velkas pa ielu, bet viņš pats kļūst arvien līkāks un sakumpušāks. Es sev teicu: “Nē, tas nevar turpināties bezgalīgi, nē, tas nav iespējams!” Kādu dienu es jautāju mātei: “Vai mēs visi nomirsim? Saki man patiesību!” Viņa teica: “Jā.” Man bija četri pieci gadi, es sēdēju uz grīdas, viņa stāvēja man pretī. Kā šodien atceros. Viņa turēja rokas aiz muguras. Bija atspiedusies pret sienu. Redzot mani raudam – jo es pēkšņi sāku raudāt –, viņa skatījās uz mani atbruņota, bezspēcīga. Man bija ļoti bail. Es sapratu, ka arī viņa kādudien nomirs, šī doma mani vajāja... Vai viņas nāve mani biedēja vairāk nekā nāve vispār? Dīvaini, ka visi šie iespaidi, visas bailes pazuda, kad nonācu laukos, kur nodzīvoju trīs gadus, tālu no mātes, kura, iespējams, bija neapzināts šīs trauksmes cēlonis.

Vai vēlāk šī trauksme atgriezās?

Tā atgriezās, tā arvien man ir pārbaudījums. Tā atgriezās, vairs neatceros, kad tieši, kādu laiku pēc aizbraukšanas no Lašapelantenēzas, jo es atklāju laiku: svētdienas, kam neizbēgami sekoja pirmdienas, svētku dienas nekad nebija pietiekami garas, lai tām nepienāktu beigas; likās, jebkuriem priekiem vidū ir caurums, kas iesūc tos sevī; katra stunda tika ierauta pagātnē. Lašapelantenēzā laiks nepastāvēja. Es dzīvoju tagadnē. Dzīvošana bija svētība, dzīvesprieks.

Grēte Vurma un Aloiss Gargs Ežēna Jonesko lugas “Krēsli” iestudējuma pirmizrādē Ķelnes kamerteātrī 1968. gada 5. februārī. Getty Images

Cik jums bija gadu?

Astoņi, deviņi, desmit.

Un ko jums nozīmē šī lauku pieredze?

Dzīves pilnību. Tā man, ja tā var teikt, simbolizē paradīzi. Šī vieta man vienmēr saistīsies ar zaudētās paradīzes tēlu. Es to pametu, lai dotos uz Parīzi, pēc tam uz Rumāniju. Tā attālinājās gan telpā, gan laikā.

Kāpēc tā bija paradīze?

Kāpēc?... Kāpēc?... Kāpēc?... Bija tā, it kā lietas nāktu un ietu, bet es paliktu uz vietas: pavasaris ar savām debesīm, ar saviem ziediem aizgāja; to nomainīja vasara, ziema, kas atnesa citas krāsas, citas ainavas; tad atkal atgriezās pavasaris; tā bija pasaule, kas griezās ap mani. Jā, laiks bija ritenis, kas griezās ap mani, un es jutos nesatricināms, mūžīgs; es biju pasaules centrs; diemžēl centrbēdzes spēks mani iesvieda laika ritenī. Es dzīvoju ļoti skaistā, ļoti vecā mājā. Tā nebija pils, tā bija veca lauku sēta ar nosaukumu Dzirnavas. Patiesībā tās bija vecas dzirnavas, kas jau 100 gadus netika darbinātas... Māja atradās neparastā vietā, trīs vai četru ceļu krustcelēs, to ieskāva pakalni, pavisam nelieli pakalni, krūmu puduri. Tā patiešām bija kā ligzda, patvērums. Šajā diezgan tumšajā mājā, kādas tolaik bija visas lauku mājas, es jutos neparasti omulīgi... Tur viss šķita simbolisks. Tā kā mēs dzīvojām nelielā ielejā, lai nokļūtu līdz ciematam, nācās kāpt pa stāvu taku, ko mēs bijām iesaukuši par “klintainīti”. Kāpjot “klintainītē”, varēja labi saskatīt baznīcas torni. Atceros kādu ļoti laimīgu, ļoti gaišu rītu, kad, ģērbies labākajās svētdienas drēbēs, devos uz baznīcu. Es joprojām redzu zilas debesis un tajās – baznīcas smaili. Aizvien vēl varu sadzirdēt zvanus. Tur bija debesis, tur bija zeme, nevainojama debess un zemes savienība. Šķiet, daži psihoanalītiķi, jungieši, apgalvo, ka mēs ciešam no tā, ka mūsu apziņā debesis un zeme ir nošķirtas. Bet tur debess un zeme patiešām bij’ vienotas. Tagad es cenšos sev izskaidrot, kāpēc tur jutos tik laimīgs. Tolaik es vienkārši dzīvoju šajā paradīzē. Tur bija krāsas, spirdzinošas krāsas, tik svaigas un intensīvas, kādas tās nekad vairs nebūs, krāsas, ko es mīlu visvairāk, – jo sevišķi dzidrs, neaptraipīts zilums. Pavasarī tur ziedēja prīmulas, atkal pavērās ceļš. Arī tajā bija kas noslēpumains, arī tajā bija dziļa jēga, elementāra patiesība. Ziemā ceļš bija dubļains, neizbrienams. Pa to nebija iespējams staigāt. Tad pēkšņi ainava pārvērtās. Viss piepildījās dzīviem ziediem, vāverēm, dziedošiem putniem, zeltainiem kukaiņiem... Es jutu, ka tā patiešām ir atdzimšana, ko piedzīvo šī mirusī pasaule, šī dubļu un sastingušo koku pasaule, kuru rokas atmodās, atdzīvojās.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela