Starp debesīm un zemi

Lai gan savā 40 gadus ilgajā zinātnieka un mākslinieka ceļā Vans Dajou ir pētījis daudz ko, viņa pētījumu centrā ir jautājumi par Ķīnas garīgās kultūras sākumu sen pirms senākajiem rakstītajiem tekstiem. Pētot, atšifrējot un skaidrojot dažādu kultūru senākos ornamentus, Vans Dajou nonācis pie neticami vienota un pirmatnīga cilvēku pasaules redzējuma. Šajā redzējumā harmoniski sader pēdējie 26 000 gadu cilvēces laika, cji uzkrāšana galvvidus piltuvē, prasme saprast telpu un tās optimālu iekārtojumu cilvēka dzīvei un nepieciešamība savienot debesis un zemi. Viņš runā kā zinātājs, un viņa runas pārliecinošais miers saistīts ar to, ka viņam nav vajadzības par to nevienu pārliecināt. Vairāk nekā 30 monogrāfiju un 200 zinātnisku rakstu autors publicējas tikai ķīniešu valodā. Tie, kas viņu pazīst, saka, ka otra tāda Ķīnā nav. Man ir aizdomas, ka ne tikai Ķīnā.

Pateicība Kristiānai Melderei par neatsveramu palīdzību šīs publikācijas sagatavošanā.

A.R.

Vans Dajou: (Rāda hieroglifus grāmatā.) Šis ir ļoti interesanti. Es agrāk biju redzējis tikai apakšējo daļu. Nebiju redzējis šo augšējo faņ zīmi. Senatnē to izrunāja kā fen, tāpat kā vēja zīmi.

Broņislavs: Šim fen papildu nozīme ir “vējš”. Skaties, te rakstīts Suižeņ, tas ir, “uguns radītājs”. Viņš ir ķīniešu civilizācijas protagonists, tāds kā senākais priekštecis. Viņš izgudroja sanskritu, faņjui, kā ķīnieši to sauc. Lūk, šis Lifaņs radīja Faņu dzimtas totēmu, kas vienlaikus bija arī fen jeb vēja totēms, tāpēc vējš ir viņa dzimtas simbols. Laika gaitā dzimta izpletās, un Suižeņs radīja rituālus un paražas, tātad arī ētiku.

Vans Dajou: Šo kungu sauc Lielais Faņs valdnieks.

Broņislavs: Viņa pilnais vārds ietver apzīmējumu “imperators”. Tātad šis Sui dafaņ jeb “varenais vējš” nozīmē dzjiaodzju jeb “leņķis”.

RL: Tikai paskaidro man kā nezinātājam: šī ķīnzīme “vējš” ir pierakstīta pirms 28 tūkstošiem gadu?

Broņislavs: Gandrīz pirms 30 tūkstošiem.

RL: Kā jums šķiet, kad parādījās pirmās ķīnzīmes?

Vans Dajou: Ir deviņas ķīnzīmes, kas radās vienlaikus ar šo zīmi. Helaņa kalnu apvidū ir sastopamas vēl aptuveni 60 ķīnzīmes.

RL: Tikpat senas?

Vans Dajou: Jā, jā. Bet citā vietā ir vēl deviņas.

RL: Jūs pats tur esat bijis un tās redzējis?

Vans Dajou: Šīs es redzēju pats, bet šīs deviņas ne. Šo es nofotografēju pats, kad turp devos. Šī arī ir mana fotogrāfija. Šo es pats bildēju, arī šīs divas. Tagad tās atrodas muzejā. Šīm zīmēm ir 30 000 gadu. Lūk, šī plāksne ir no muzeja, arī tā ir aptuveni 30 000 gadu veca. Šī pirmā ķīnzīme ir faņ. Otrā ķīnzīme ir sjun – “jaunākais brālis”. Trešā ķīnzīme ir huodzjui – “uguns lāpa”. Lūk, šis huo ir “uguns”. Šī faņ ķīnzīme ir tāda pati kā tā, kuru nupat apskatījām. Šis faņ sjun jeb “vēja brālis” ir šamanis. Šī pirmā džu ķīnzīme apzīmē uguns iegūšanu no koka. “Uguns lāpa” jeb huodzjui ir viens no uguns veidiem. Lūk, šī ķīnzīme apzīmē gan ēnu, gan zemi.

Broņislavs: Biao – tas ir tāds kā gnomons, saules pulksteņa rādītājs, kurš nosaka ēnas garumu un virzienu.

Vans Dajou: To sauc par debesu stumbru, un tas ir veidots no akmens. Līdz ar to šī ir ideogramma. Bet šis ir Bei Dou jeb Lielie Greizie Rati. Šajā rindā ir sešas ķīnzīmes. Pastāv vēl divas citas, kas radušās ap to pašu laiku, bet tās es neesmu redzējis. Šī pieder pie saņsjin.

Broņislavs: Tā ir tāda saņsjindui kultūra Sičuaņas provincē.

RL: No kura laika tā ir?

Vans Dajou: Tai ir 4000 gadu. Šanu, Džou dinastija. Bet šī jau ir maiju kultūra. Arī šī ir maiju kultūra. Šī zīme ir no Guansji autonomā rajona. Šī mazā ķīnzīme lejā ir Jaņdzi, Devīto debesu tumšā jaunava, kura izgudroja aušanu. Šis ir indiešu lielais Faņ. Šī ir navaho indiāņuzīme. Šis ir meksikāņu lielā Faņ attēlojums. Šeit cilvēks tur rokās degošu lāpu. Lūk, šeit tas pats tēls ir izgrebts no nefrīta. Viņam galva pēc formas līdzinās pudeļķirbim. Šis ir viens no indiešu huobi, ko Eiropā sauc par labirintu. Šie ir Spānijas alu zīmējumi. Šis ir Suižeņ, un šis ir īpašs jau apskatītās uguns lāpas veids. Šis ir tas huodzjui instruments. Šis atkal ir Faņ.

RL: Tā arī ir labirinta zīme?

Vans Dajou: Jā, bet labirinta zīme vienlaikus ir arī totēms. Paskatieties uz šo. Tas ir Faņ, bet šis ir Sui uz bruņurupuča bruņām. Tā ir bronzas laikmeta dzjaguveņ rakstība. Šis arī ir viens no Faņ savienojumiem, tā saucamā “uguns pērle”. Paskatieties uz šo, šī ir mērvienība, to sauc par “debesu či”. Šeit kopā ir septiņas čiiedaļas un sešas atstarpes, to tā arī sauc – par septiņām rindām un sešām atstarpēm. Septiņu līniju un sešu atstarpju shēma. Un te ir shēmu veidošanas pamācība. Mūsu tikko aplūkotā attēla centrā ir četri punkti. Šī ir, tā teikt, shēma, kā veidot labirintu. Patiesībā šie četri punkti apzīmē astoņus virzienus. Bet šo zīmi senajos tekstos lasīja kā sui, tāpat kā to Suižeņ, kurš radīja uguni. Es viņu saucu par uguns senci. Šos četrus punktus var savienot. Te attēlots, kā saule lec ziemeļaustrumos un riet ziemeļrietumos. Tie ir vasaras saulgrieži, kad diena ir visgarākā. Tādēļ to sauc par augstākās dienas debesu ceļu, jo saule tad atrodas visaugstāk. Un, kad šis punkts nonāk līdz šim punktam, rietumi un austrumi atrodas vienā līmenī. Citiem vārdiem, tās ir divas dienas – rudens un pavasara ekvinokcija. Ja saule lec austrumos, bet riet rietumos, tā ir vasaras saulgriežu diena. Un, ja saule lec dienvidaustrumos, bet riet dienvidrietumos, tā ir ziemas saulgriežu diena, ko sauc par īsās dienas debesu ceļu. Tie ir ziemas saulgrieži – gada īsākā diena. Tie ir trīs dienas debesu ceļi. Bet, ja tiem pievieno trīs vakara un nakts ceļus, sanāk seši debesu ceļi. Tāpēc šeit ir sešas atstarpes. Lūk, šos sešus debesu ceļus sauc par septiņām rindām un sešām atstarpēm. Tāpēc šeit, centrā, ir desmitnieka zīme. Ar krustiņu ķīniešu valodā apzīmē skaitli 10. Tā, lūk, ir shēmas konstruēšanas pamācība. Sākumā jāatrod desmitnieka zīme, un šis krustveida desmitnieks apzīmē austrumus, dienvidus, rietumus un ziemeļus. Šis ir mans pēdējais atšifrētais labirints.

Šis ir meksikāņu navaho, bet šis – ķīniešu Lielais Faņ jeb “varenais vējš”. Redzat? Augšējā zīme ir “liels”, apakšējā – faņ. Un šis Dafaņ jeb Lielais Faņ ir vienāds ar šo zīmi, kura apzīmē pērtiķi. Šo sauc par trijstūri. Šīs divas zīmes ir vienādas. Gluži kā šī, kas sakrīt ar šo. Šeit ir apaļa shēma, bet šeit – kvadrātiska.

RL: Uz kuru laiku šīs zīmes attiecas?

Vans Dajou: Skaitot no mūsdienām, apmēram pirms 4000 līdz 3100 gadiem.

RL: Un kas notika laikā starp 28 000 un 4000 gadiem atpakaļ?

Vans Dajou: Tajā laika posmā notika ļoti interesanti lielie plūdi. Pirms 12 000 gadiem.

RL: Kur?

Vans Dajou: Visā pasaulē. 26 000 gadu ir viens astronomiskais laika cikls. Pirms 12 000 gadu visas pasaules ledāji sāka kust. Tātad aptuveni puse no 26 000, vai ne? Līdz ar to sanāk, ka šobrīd ir pasaules karstākais laika posms.

Broņislavs: Tas tāpēc, ka ķīnieši rēķinās ar lielajiem skaitļiem – lielā ziema, lielais rudens utt.

Vans Dajou: Viskarstāko laika periodu šajā 26 000 gadu ciklā ķīnieši dēvē par Garo vasaru. Tā ilgst aptuveni 3000 gadu. Salīdzinājumam: 100 gadu laikā jūras līmenis paaugstinās par vienu metru. Tāpēc var teikt, ka pēc aptuveni 800 gadiem okeāna līmenis būs pacēlies par 5 metriem un sāksies kārtējie lielie plūdi.

RL: Pēc cik gadiem?

Vans Dajou: Pēc 800–1000 gadiem. Laika posms no 26 000 līdz 13 000 gadiem ir visaukstākais. Veidojas ledāji, un iestājas ledus laikmets – tas pats notika pirms 26 000–12 000 gadiem. Pazeminājās jūras līmenis. Viszemāko punktu tas sasniedza, kad bija krities par 150 metriem. Un tad, aptuveni pirms 7500 gadiem, ledus sāka kust. Jūras līmenis bija par 5 metriem augstāks nekā tagad. Tajā laikā visā pasaulē bija lielie plūdi. Ļoti daudz cilvēku noslīka. Bet tie, kuri izdzīvoja, veidoja jaunas civilizācijas. Tie bija viņu pēcteči. Iepriekšējā civilizācija pārtapa nākamajā civilizācijā. Tā saglabājās Helaņa kalnos.

RL: Vai tie cilvēki, kuri dzīvoja pirms lielajiem plūdiem, bija līdzīgi mums?

Vans Dajou: Šajā grāmatā man nav attēla, vienā citā ir. Visdrīzāk tie līdzinājās tikko aplūkotajiem (rāda ilustrāciju). Šī ir audēja. Viņu sauc Jisamuna. Šajā attēlā ir trīs putni. Augšpusē ir ķīnzīmes. Šis ir meksikāņu. Bet šis ir indiešu Višnu. Re, viņam uz galvas ir tā pati zīme. Līdz ar to tas arī ir nācis no budisma. Vīrieti sauc par Fu jeb Budu, un te ir Višnu un Šiva. Tie visi ir atzari no Lielā Faņ. Tāpēc šamanismu sauc arī par Jisamunas mācību. Tas ir no Hunšaņa jeb Sarkanā kalna kultūras. Šim galva ir līdzīga tam meksikāņu tēlam. Bet šeit jau mainās galvaskausa forma. Arī Helaņa kalnu attēlos ir tādi paši cilvēki. Šis ir vēl senāks, aptuveni 40 000 gadu vecs. Šeit ir trīs ķīnzīmes.

RL: Tās ir iedalītas pēc laika?

Vans Dajou: Jā. Šī ir 4000 gadus veca, šīs pāris zīmes ir 28 000 gadu vecas. Šīs radās pirms 20 000 gadu. Šī ir visjaunākā – 1000 gadu. Paskaties uz šo. Šī ir mūsdienu miao tauta.

RL: Ķīnā?

Vans Dajou: Jā. Miao minoritāte, dunu minoritāte, džuanu minoritāte, jao minoritāte, še minoritāte – visas dienvidu minoritātes ir savā starpā līdzīgas. Šī zīme centrā ir jaņ zīme. Tā ir Jaņdzi – Tumšais putns. Šī ir pūce. Šī zīme ir debesu vienība jeb veselums, kas pārmaiņu grāmatā rada ūdeni. Bet šajā zīmē tiek izgatavota laiva. Un te ir cilvēki, kuri to uzbūvēja lielo plūdu laikā. Viņi to visu pierakstīja un fiksēja vēsturē.

RL: Tātad plūdos daži cilvēki izdzīvoja?

Vans Dajou: Jā, Jaņdzi un Suižeņs bija vīrs un sieva, kas paglābās no plūdiem un radīja nākamo civilizāciju. Šī sieviete bija audēja, viņu sauca par Tumšo jaunavu – Jaņdzi. Proti, Jisamuna. Bet vīrieša vārds bija Jisanaņje. Senatnē visus vīriešus godāja par je, bet sievietes – par va. Arī es, uzrunājot sievietes, pievienoju va, bet vīriešiem – fu jeb meistars.

RL: Tātad pāri palika tikai divi cilvēki?

Vans Dajou: Visdrīzāk tās bija divas ciltis. Visi negāja bojā.

RL: Tātad sanāk, ka mēs esam radinieki?

Vans Dajou: Skatoties ļoti tālā pagātnē, tā sanāk. Mēs esam no vienas cilts.

RL: Ļoti priecājos iepazīties ar attāliem radiniekiem.

Vans Dajou: Es arī priecājos. (Sarokojas.)

RL: Sakiet, kādam nolūkam uz pasaules ir cilvēki?

Vans Dajou: Gan jau katra cilvēka liktenis ir atšķirīgs.

RL: Bet visi šie radinieki kopā – kādam nolūkam tie ir?

Vans Dajou: Es domāju, tā kā katra cilvēka liktenis ir atšķirīgs, atšķiras arī lietas, kas viņiem šajā pasaulē jādara. Tie cilvēki, kas garā ir ļoti spēcīgi, var no senčiem iegūt zināšanas par tagadni. Lietas, ko dara šādi cilvēki, noteikti ir ļoti īpašas. Viņu uzdevums ir palīdzēt citiem apjēgt realitāti, apzināties sevi.

RL: Un kurš radīja pirmos cilvēkus?

Vans Dajou: To gan es nezinu. Ja skatās no embrioloģijas viedokļa, domāju, ka Darvina teorijai ir noteikts pamats ticēt. Bet šobrīd es stāstu par 30 000 gadu senu pagātni, par īstā cilvēka izcelšanos. Es cilvēku eksistences laiku iedalu divās daļās. Cilvēku, kas dzīvoja pirms vairāk nekā 30 000 gadu, sauc par pirmcilvēku, kā arī par mežoni – jemaņžeņ. Bet pirms 30 000 gadu parādījās īstie cilvēki. Pirms tam tie vairāk līdzinājās dzīvniekiem. Un robežšķirtne ir uguns izgudrošana. Cilvēkus, kuri izmantoja tikai dabas uguni, sauc par cilvēkveidīgajiem, tie tiek pieskaitīti pie pērtiķiem. Bet tos seno kalnu iemītniekus, kuri prata iegūt uguni paši, sauc par īstajiem cilvēkiem, par suižeņ. Līdz ar to, ja man jāsaka, kurā brīdī parādījās īstais cilvēks, es domāju, ka tas notika tad, kad cilvēks iemācījās pats iegūt uguni. Un nav svarīgi, kā cilvēku sauca pirms tam. Tas nebija īsts cilvēks. Tāds ir mans viedoklis.

RL: Vai ir vēl kaut kas, neskaitot uguni, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka?

Vans Dajou: Atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku ir tā, ka dzīvnieks izmanto dabas uguni, tas nevar pats iegūt uguni, berzējot kociņu pret kociņu vai izmantojot divus akmeņus.

RL: Es saprotu, taču es jautāju tāpēc, ka arī rakstu zīmes dzīvnieks nevar atstāt.

Vans Dajou: Jā, tāpēc šos simbolus mēs saucam par kultūru.

Broņislavs: Ķīniešu valodā kultūru sauc veņhua: ķīnzīme veņ nozīmē rakstību, bet hua – attīstību.

Vans Dajou: Tādā veidā tika radīta otrā daba, saukta par civilizāciju.

Broņislavs: Un tad parādījās civilizācija – veņmin. Veņ ir “zīme”, bet min ir “gaisma, spožums, skaidrība”.

Vans Dajou: Visus šos simbolus sauc par rakstu valodu jeb kultūras zīmēm. Un ar tām pierakstīja civilizācijas vēsturi. Dzīvnieki tā nevar. Pērtiķi nevar, šimpanzes nevar. Aitas un govis arī ne. Šo simbolu radīšana nošķir kultūras cilvēku rašanos. Tie, kas prata no koka iegūt uguni, radīja otro dabu. Tad viņi sāka no māliem izgatavot keramiku. Arī to dzīvnieks nevar izdarīt – tikai cilvēks. Tāpēc par cilvēku sauc to, kurš spēj radīt otru dabu, civilizāciju, izgudrot rakstību. To sauc par īsto cilvēku, par kultūras cilvēku, par mūsdienu cilvēku. Arheologi uzskata, ka mūsdienu cilvēks radies pirms 50 000 gadu.

RL: Ko jūs esat iemācījies no šīm pirmsplūdu zīmēm?

Vans Dajou: Esmu uzzinājis par senatnes eksistenci, tās nozīmi. Un pēc tam cilvēces vēsture jau likās diezgan loģiska. Un tad es nonācu pie secinājuma par tiem kopīgajiem senčiem, ko mēs pirms brīža apspriedām. Visām pasaules reliģijām pamatā ir viena protoreliģija. Vissenāko reliģijas veidu sauc par samudzjao jebšamanismu. Ja skaidro ķīniešu vārda sastāvu, tad tā ji ķīnzīme ir ar vissenāko nozīmi – “vienotība, veselums”. Sa nozīmē “māte”. Mu nozīmē “vissenākā māte”. Na nozīmē “putns”, un kopā sanāk “pirmā māte-putns”. Na zīme ir lasāma arī kā nuo. Japāņu valodā to sauc par jisamunuo. Maiju civilizācijā to sauca jitesamuna. Vietu, kur dzīvoja maiji, sauc par jisacjicjinjiča, taču cjiča ir tas pats, kas jisa. Te var redzēt, ka visam pamatā ir tikai viena līnija, tāpēc var uzskatīt, ka tā bija viena tauta. Vīrieti sauca Jisanadzji. Sievieti sauca Jisamuna. Un abi kopā viņi radīja mūsu šālaika civilizāciju.

RL: Bet no kurienes ir tie cilvēki, kas dzīvo Eiropā?

Vans Dajou: Eiropiešus sauc par jaliaņ žeņ jeb āriešiem. Manuprāt, ārieši nāk no Heli kalna, kas ir daļa no Kuņluņa kalniem.

Broņislavs: Kuņluņa kalni ir visa Tibeta.

Vans Dajou: Vārds “ārietis” ir ar to pašu nozīmi kā “heli”, savukārt Heli ir senākais no Kuņluņa kalniem. Ja skatās “Kalnu un jūru kanonā”, kas ir vismaz 2500 gadus vecs, tur nav tāda nosaukuma Kuņluņ, ko lieto mūsdienās. Senatnē Kuņluņa kalnus sauca par Cjiliaņa kalniem, proti, par Heli. Pirms tam tos sauca Cjiliaņšaņ vai Helišaņ. Ārieši ir Su Ņui jeb Baltās jaunavas civilizācijas pēcteči. Jisamunai bija trīs māsas. Vecāko sauca par Tumšo jaunavu: viņai bija tumša āda, gluži kā tibetiešiem. Jaunāko māsu sauca par Balto jaunavu. Viņas āda bija balta. Trešo māsu sauca Sju Ņui jeb Sarkanā jaunava. Tā ir ķīniešu saule. Tāpēc arī ķīnieši sauc to par Sjihe – Saules māti. Mēness māte Čan E ir baltā krāsā. Visticamāk, āriešiem tuvāka ir Baltā jaunava. Savukārt tautu, kas mūsdienās dzīvo Tibetā, kā arī Dienvidamerikas tautas senatnē sauca par brūnajiem cilvēkiem. Tie visdrīzāk ir Sarkanās jaunavas pēcteči.

RL: Un ķīnieši?

Vans Dajou: Ķīnieši ir dzelteni. Dzeltenā tipa cilvēkos ir apvienoti visi trīs veidi. Dzeltens ir izbalējis brūnais, sarkanais tips. Tie parasti ir cilvēki, kas dzīvo kalnu virsotnēs. Tie ķīnieši, kas bija vistuvāk Haņu dinastijai, bija baltāki. Tie ķīnieši, kas dzīvo tuvāk ekvatoram, visi ir melni. Principā klimatiski karstākajās zemeslodes vietās cilvēki bija vistumšākie, bet mēreni siltās klimata joslās – dzelteni.

RL: No kurienes jums ir zināšanas par 26 000 gadu ilgu laika periodu?

Vans Dajou: Tie visi ir arheologu mērījumi un aprēķini. Viņi mēra zemes magnētismu.

RL: To es saprotu, bet pati periodizācija – 26 000 gadu, 30 000 gadu...

Vans Dajou: Redziet, zemeslodes polu ass ir sasvērta 23,5 grādu leņķī, un tieši šī leņķa dēļ pastāv četri gadalaiki. Ja ass būtu pilnīgi vertikāla, dabā būtu tikai diena un nakts, ziema un vasara. Četru gadalaiku nebūtu. Bet, pateicoties ass slīpumam, diennaktī ir 24 stundas un gadā ir četri gadalaiki. Viena zemeslodes rotācija ap savu asi ir 24 stundas, savukārt viena rotācija ap Sauli ilgst gadu. Taču zemeslodes ass rotē arī pati ap sevi. Un, lai veiktu vienu pilnu rotācijas ciklu, ir nepieciešami 26 000 gadu – ja precīzi, tad 25 800, taču to ir pieņemts noapaļot. Bet vēl ir arī Saules sistēma, kas atrodas Piena Ceļā. Tad nu sanāk, ka ik pa 100 000–150 000 gadu iestājas ledus laikmets. Pirms 120 000–150 000 gadu bija lielais ledus laikmets. Šie 26 000 gadu ir tikai mazais ledus laikmets. Ja to noapaļo līdz 30 000, tad četras reizes pa 30 000 sanāk 120 000 gadu. Bet, ja rēķina, ka viens periods ir 25 800 gadu, tad kopā sanāk ap 100 000 gadu. Tā šos ciklus ir aprēķinājuši astronomi.

RL: Cik saprotu, jūsuprāt, arī tie cilvēki, kas dzīvoja pirms plūdiem, to zināja.

Vans Dajou: Jā, jā. Astronomi atklāja Saules sistēmu – zvaigznājus jeb to, ko ķīnieši sauc par 28 zvaigznēm. Vienas diennakts rotācija ir 360 grādu. Šis riņķis ir 360 grādu. Tāpēc sanāk, ka ik pa 6500 gadiem mainās lielais gadalaiks. Ja 26 000 gadu sadala četros posmos, sanāk 4 gadalaiki, un viens gadalaiks ir 6500 gadus garš. Vasara, rudens, pavasaris, ziema – katrs pa 6500 gadiem.

RL: Un kāda sezona ir tagad?

Vans Dajou: Tagad ir pagājis viens 26 000 gadu periods kopš iepriekšējās civilizācijas. Ja 26 000 pareizina ar divi, sanāk 52 000 gadu. Sanāk, ka 50 000–25 800 gadu laikā ir dzīvojušas divas iepriekšējās civilizācijas, un viss, kas saglabājies, ir šo seno cilvēku pēcteči.

RL: Bet pēc 800 gadiem visu mūsu civilizāciju aizskalos plūdi?

Vans Dajou: Daļa civilizācijas izglābsies, bet viss, kas atrodas zemāk par 10 metriem virs jūras līmeņa, tiks applūdināts. Piemēram, Nīderlande. Principā daļa Eiropas nonāks zem ūdens. Nesen Austrumķīnas jūrā Japānas teritorijā, vietā, kur iegūst jūraszāles, zem ūdens tika atklātas šīs senās rakstu zīmes. Tur atradās iepriekšējās civilizācijas pilsēta. Bet pēc 2000 gadiem atkal nāks ledus laikmets, jūras līmenis kritīsies, pēc tam atkal pacelsies. Šie periodi ir diezgan gari, tāpēc mēs to vairs nepiedzīvosim. Taču, runājot par mūsdienām, jau tagad vairākas mazas salas ir nogrimušas. Turklāt arī Himalaju kalnu ledāji pamazām rūk. Jo augstāk kalnā, jo zemāka temperatūra. Savukārt, ja temperatūra paaugstinās, izceļas dažādi taifūni, tornado, lietusgāzes. Kontinentālajā Ķīnā pārplūst upes un izceļas taifūni.

RL: Vai jums nav žēl septiņu miljardu cilvēku, kuri ies bojā plūdos?

Vans Dajou: Es visas savas zināšanas nododu tālāk, stāstu cilvēkiem un valdībai, ka nevajag attīstīt pilsētas teritorijās, kuras applūdīs. Jo viss, kas atrodas zemāk par 50 m virs jūras līmeņa, tiks applūdināts.

RL: Arī Japāna nonāks zem ūdens?

Vans Dajou: Jā, tāpēc cilvēkiem jāpamet salas. Nedrīkst dzīvot vietās, kas atrodas zemāk par 50 m virs jūras līmeņa.

RL: Kurās augstienēs tad būtu jādzīvo?

Vans Dajou: Tas nav tik svarīgi, galvenais, lai vieta būtu pietiekami augsta. Kā jau teicu, tuvāko 800–1000 gadu laikā jūras līmenis celsies par 5 metriem, turklāt pat bezvēja laikā viļņu augstums var sasniegt 5–6 metrus, tātad kopā vairāk nekā desmit metri. Bet vētru laikā viļņu augstums var sasniegt 20–30 metrus.

RL: Mūsdienās tiek runāts, ka klimata izmaiņas notiek cilvēka darbības rezultātā, ka tās ir antropogēnas.

Vans Dajou: Tie, kas to apgalvo, nepārzina pamatlietas, neskatās uz visparastākajiem faktiem. Tas viss nav tikai industriālā piesārņojuma dēļ, tas nav galvenais cēlonis. Visam pamatā ir dabas kārtība. Pirms 20 000 gadu taču nebija nekāda industriālā piesārņojuma, bet jūras līmenis tik un tā pacēlās. Mūsdienu industriālā attīstība uz dabu neatstāj tik lielu iespaidu. Protams, kaut kāda ietekme tai noteikti ir, taču tā nav tik liela. Bet mūsdienu cilvēki nevēlas ticēt, ka nākotnē šāda situācija varētu rasties.

RL: Kurš vēl, neskaitot jūs, zina par šīm pasaules likumsakarībām?

Vans Dajou: Patiesībā šīs likumsakarības ir zināmas jau sen. Piemēram, senie astronomi atklāja, ka debesu ķermeņi ik pa 70 vai 72 gadiem pavirzās par vienu grādu uz rietumiem. Un, kamēr tie veic pilnu apli, paiet 26 000 gadu. Viņi zināja arī to, ka ik pēc noteikta laika veidojas ledāji, un zināja tā cēloni. Taču mūsdienu cilvēki uztraucas tikai par savu materiālo labklājību un ignorē vispārzināmas patiesības. Stāsta, ka visas klimata izmaiņas notiek rūpniecības attīstības dēļ. Tas ir tikai viens no maldināšanas veidiem.

RL: Tātad no mūsdienu cilvēkiem tikai jūs zināt par šīm likumsakarībām?

Vans Dajou: Es ticu, ka ir cilvēki, kas to zina. Garā stipri, gudri cilvēki – viņi to zina. Un zina, ka mūsu pienākums ir par to stāstīt citiem. Ja cilvēki uzklausīs, mēs būsim glābti. Bet, ja nepaklausīs, tad tur neko vairs nevarēs darīt. Mēs visu laiku par to runājam, bet viņi neklausās, viņi pretojas dabas kārtībai: šīs likumsakarības ir debesu ceļš jeb dabas kārtība. Ja tu nevadies pēc pamata likumsakarībām, tu pretojies dabas kārtībai. Bet mēs šīs dabas likumsakarības cilvēkiem skaidrojam. Dabas kārtība ir sava veida patiesais viedums. Mēs zinām, ka jāseko debesu ceļam.

RL: Vai tas, ka vairums cilvēku jūs neuzklausa, nenozīmē to, ka mēs dzīvojam īpaši tumšos laikos?

Vans Dajou: Tā ir, tā ir. Daži cilvēki to zina, bet nerīkojas, un tad nu gan var teikt, ka tas ir viņu pašu stulbums. Varbūt tā nav viņu prioritāte. Bet varbūt viņi visu zina un paši dodas dzīvot augstāk par 50 metriem virs jūras līmeņa, taču citus nebrīdina. Cilvēki izdomā, ka sausākās teritorijas vajag apūdeņot, un tiek uzcelts dambis, kurš pārsniedz 170 metru augstumu. Un, pārsniedzot 170 metrus, zemestrīces rezultātā var applūst vesela province. Ja cilvēki nesaprot dabas kārtību, šādas klimata pārmaiņas var notikt.

RL: Bet kā jūs izskaidrotu to, ka nav stulbu dzīvnieku, nav stulbu kalnu, nav stulbu zvaigžņu, nav stulbu pērtiķu, bet ir stulbi cilvēki?

Vans Dajou: Tas ir tāpēc, ka dzīvnieki vadās pēc dabas likumiem. Citiem vārdiem sakot, viņi izdzīvo tāpēc, ka spēlē pēc noteikumiem. To sauc par pirmatnējo attieksmi. Lai izdzīvotu, ir jāpakļaujas dabai. Viņi ir patiesi, viņi ir gudri. Bet mēs, cilvēki, zinām, ka pastāv noteikumi un likumi, bet tik un tā cenšamies tiem pretoties. Cilvēks grib uzvarēt debesis, uzkāpt augstāk par tām, taču šajā pasaulē cilvēkam tas nekad neizdosies. Mēs varam tikai pakļauties debesīm, nevis tās uzvarēt. Tā ir bezjēdzīga laušanās. Un tas, lūk, ir visstulbākais.

RL: Vai tas nozīmē, ka visā pasaulē ir tikai viena slimība – cilvēks?

Vans Dajou: Jā, jā. Protams, cilvēkam ir gudrā puse, taču ir arī stulbā. Ja cilvēks vadās tikai pēc savām personīgajām vēlmēm un uzskata savas prasības par vissvarīgākajām, viņš dara pāri dabai. Piemēram, pārsniedzot patēriņa robežas. Tā ir cilvēka stulbākā puse. Ja cilvēks ir harmonijā ar dabu, viņš var sasniegt gudrību. Gluži kā dzīvnieks. Tāpēc ir jāpakļaujas dabai, ir jāvadās pēc dabas likumiem. Nevajag dabu mainīt un, vēl jo mazāk, mēģināt to uzvarēt. Senajos laikos ķīnieši uzskatīja, ka viņiem ir par maz aramzemes, un devās augšup kalnos, lai veiktu meliorāciju un palielinātu lauksaimniecībā apstrādājamās zemes platību. Lai iekoptu šo zemi, tika iznīcināti zālāji. Un, tā kā tur vairs nebija ūdens, tie pārvērtās par tuksnešiem. Bet mūsdienās, lai iegūtu elektroenerģiju no ūdens, bija jābūvē spēkstacijas uz upēm. Tad augšpus dambja, sausumā, parādījās ūdens, bet apakšā izsīka, kā rezultātā upēs izmira vairākas zivju sugas – vienkārši ņēma un izzuda. Tad nu sakiet, vai pēc visa šī cilvēki ir gudri vai stulbi?

RL: Kā var sekot debesu ceļam, dzīvojot lielpilsētā?

Vans Dajou: Ir dažas lietas, no kurām nevar izbēgt. Tai skaitā dzīve augstceltnēs. Dzīvojot augstāk par sesto stāvu, mēs parasti braucam augšā ar liftu un atraujamies no zemes elektromagnētiskā lauka. Divdesmitajos, trīsdesmitajos stāvos ēkas parasti šūpojas un cilvēka elektromagnētiskais lauks tiek traucēts. Turklāt cilvēka kājas nesavienojas ar zemes enerģiju. Tā visa dēļ veselība kļūst arvien vājāka. Tāpēc mūsdienu cilvēks, lai arī dzīvo ļoti labi, tomēr daudz slimo. Tautām, kuras dzīvo kalnos, varbūt nav tik labi dzīves apstākļi un nav izklaides iespēju, taču veselība viņiem ir krietni labāka nekā mums. Tāpēc daudziem pilsētu iedzīvotājiem tagad ir kāds hobijs, kas saistīts ar atgriešanos pie dabas, pie pamata būtības. (Smejas.)

RL: Un kā jūs, dzīvojot pilsētā, sekojat debesu ceļam un dabas kārtībai?

Vans Dajou: Es izvēlos dzīvot otrajā stāvā, lai labāk savienotos ar zemes enerģiju jeb cji. Vēl es katru dienu eju vingrot uz parku vai vietu, kur ir vairāk koku. Tāpēc, ka tādās vietās ir daudz pozitīvo ūdens jonu, kas ir bagāti ar jan enerģiju. Tā ir nedaudz veselīgāk.

RL: Vai uz jums neatstāj sliktu iespaidu tas, ka apkārt ir tik daudz stulbu cilvēku?

Vans Dajou: Kaut kādu sliktu iespaidu jau noteikti atstāj, bet pašam jānovelk robežas, lai samazinātu cilvēku izraisītos traucējumus.

RL: Kā to var izdarīt?

Vans Dajou: Viens no veidiem, ko izmantoju, ir cji attīstīšana, cji uzkrāšana. Gaisā ir daudz tā saucamo skābekļa daļiņu, ko sauc par jan cji. Pasaulē vispār ir ļoti daudz substanču ar augstu enerģijas līmeni. Mēs, ķīnieši, tās saucam par cji. Arī ķīniešu medicīnā tās sauc par cji, bet, piemēram, Tibetā dzīvojošie budisti tās sauc par “gaismas punktiem”jeb Visuma gaismu. Ziniet, reizēm acīs parādās tādi kā mazi gaismas punktiņi. Tās ir dzīvas substances ar augstu enerģijas līmeni. Tāpēc, izmantojot cji uzkrāšanas metodi – pārvēršot enerģiju tā, lai tā ienāktu ķermenī –, mēs ārējo cji pārveidojam par iekšējo cji. Tādā veidā cilvēka ķermenis pats sevi ārstē. Tas viss ir ietverts cji treniņa praksēs.Lūk, šajā vietā atrodas cilvēka apakšējais daņ (rāda uz Broņislava saules pinuma apvidu). Tas ir vidējais daņ – koncentrācijas lauks. Šis ir sirds rats. Bet šeit ir augšējais daņ (rāda uz Broņislava pieri). Un vēl ir kroņa rats galvvidū. Tur, pašā augšā, veidojas enerģijas centrs (rāda uz Broņislava galvvidu). Tāda kā piltuve, kas uzkrāj enerģiju. Kad šis enerģijas centrs tiek attīstīts līdz noteiktam līmenim, cilvēks var nepastarpināti iegūt debesu zināšanas. Uzzināt lietas, par kurām parastie cilvēki neko nezina. Un arī ķermeņa mūžu tādā veidā var pagarināt.

RL: Cik jums šobrīd gadu?

Vans Dajou: 72.

RL: Vai jums ir svarīgi, kādā valstī jūs dzīvojat?

Vans Dajou: Kaut kādu iespaidu tas noteikti atstāj. Taču cilvēka dvēsele var nodzīvot vienu dzīvi Krievijā vai Ķīnā, iepriekšējo – kādā citā vietā, bet, mainot pasaules, nolemt doties vēl tālāk.

RL: Uz kurieni?

Vans Dajou: Uz kurieni? Tas jau jāskatās pēc situācijas.

RL: Kā to var uzzināt?

Vans Dajou: Kā to uzzināt? (Smejas.) Parastie cilvēki to nezina. Bet, lūk, dzīvie budas – tie gan zina.

RL: Dzīvie budas?

Broņislavs: Nu, tas ir tāds tibetiešu jēdziens. Rinpoče vai tamlīdzīgi.

Vans Dajou: Kad dzīvie budas pārdzimst jaunā dzīvē, viņi zina, uz kurieni dosies viņu dvēsele, viņi var pareģot savu karmu. Arī cilvēkiem, kuri uzkrāj cji, noteiktā brīdī var parādīties pareģošanas spējas. Viņi var uzzināt, kur dzīvojuši iepriekšējā dzīvē, kā arī pareģot, uz kuru vietu dosies nākamajā. To visu zina arī daoistu svētie. Taču mēs, parastie cilvēki, to nevaram zināt.

RL: Jūs esat parasts cilvēks?

Vans Dajou: Es esmu parasts cilvēks. Es vēl neesmu sasniedzis tik augstu cji līmeni, taču pazīstu cilvēkus, kuri ir. Piemēram, tie paši tibetiešu dzīvie budas pirms nāves raksta testamentu. Tajā viņi pastāsta, kur var meklēt viņu dvēseli, kad tā būs pārdzimusi citā vietā.

Broņislavs: Tā dara, kad izvēlas jauno dalailamu.

RL: Jūs esat budists?

Vans Dajou: Es nepiederu ne pie vienas reliģijas. (Smejas.) Man ir Jisamuna. Es tomēr neticu visām tām budistu un daoistu lietām. Galu galā, viss svarīgākais vienmēr atduras pret Jisamunu. Mūsdienu reliģijas ir cilvēku veidotas. Vienalga, vai tas ir daoisms, budisms, konfūcisms, islāms, kristietība – tās visas ir cilvēku radītas reliģijas. Tās nav cēlušās no pirmatnējā avota.

RL: Vai arī tās zīmes, kuras jūs mums rādījāt, ir cilvēku radītas?

Vans Dajou: Jā, taču salīdzinājumā ar mūsdienām tās ir patiesas un dabiskas. Tā kā tās attiecas uz totēmu pielūgšanas laiku, tās var uzskatīt par vienu no totēmu veidiem.

RL: Vai jūs pielūdzat totēmus?

Vans Dajou: Totēmu reliģija skaitās pirmatnēja. Es nepielūdzu totēmus, taču iegūstu no tiem konkrētu informāciju par pagātni.

RL: Es jums gribu parādīt vienu attēlu. Lūk, šī ir Lielvārdes josta, tajā ir 22 ornamenti.

Vans Dajou: (Ilgi pēta attēlu.) Jā. Šīs astoņstūru zīmes sākotnēji bija astoņas zīmes no Pārmaiņu grāmatas. Divi šādi gua.

RL: Tas ir auseklītis.

Vans Dajou: Šie stūri ir savienojuma punkti. (Zīmē uz papīra.) Šobrīd to uzskata par ilgmūžības simbolu. Lūk, te ir cilvēks un te cilvēks.

RL: Un ko nozīmē šis?

Vans Dajou: Šīs ir astoņas pamatzīmes. Lūk, šī ir gu zīme, ar to apzīmē šamani. Tas ir saīsinājums no šīs zīmes. (Rāda.) Tā ir zīme, kuru principā nēsāja šamanis, burvis. Tas arī ir saistīts ar Jisamunu. Patiesībā tā zīme ir šāda… (Zīmē.) Bet laika gaitā zīmes mainās. Tagad tā ir kā kvadrāts. Un vēl ir šāda zīme.

RL: Un tā ir cēlusies no šīs?

Vans Dajou: Jā. Vai mūsdienās Latvijā cilvēki nēsā jostas ar šādiem ornamentiem?

RL: Ir cilvēki, kas nēsā.

Vans Dajou: Lūk, šī zīme ir radusies no šīs. Bet šī – no šīs. (Rāda.) Tās ir tradicionālas latviešu zīmes, vai ne?

RL: Nu, tas vēl ir atvērts jautājums.

Vans Dajou: Sākotnēji tie visi bija hieroglifi. Proti, rakstu zīmes. Un tās ir saistītas ar Kuņluņa kultūru. Agrāk šāda josta bija šamaņa statusa apliecinājums. Kad šamanis veica savas darbības, viņš apsēja šādu jostu. Tādā veidā viņš izvadīja garus. Šīs zīmes palīdz izvadīt garus. Jo šamaņa uzdevums bija savienot debesis un zemi. Un, kad šamanis strādā, viņš nostājas šādā pozā (pieceļas kājās, paceļ plaukstas) un veic šādas kustības (ieliecas ceļos un lēkā). Sākotnēji šamaņiem bija astoņas bagua zīmes. Un vienu šādu soli sauca par vārnas soli. Šamaņi praksē izmantoja šādas jostas. Bet vēlāk, kad sākotnējā simbolu nozīme tika piemirsta, tie pārvērtās par labklājības zīmēm. Veiksmes talismaniem. Ķīnas tautas kultūrā šie ornamenti ir saglabājušies lielos daudzumos. Gan uz drēbēm, gan uz zīda, gan uz paklājiem.

Broņislavs: Nu re. Un neviens pat nenojauš par saikni starp vareno Latviju un Kuņluņa civilizāciju.

RL: Jā, tiešām. Izrādās, mēs visi esam no viena Kuņluņa kalna. Sakiet, vai jums ir skolotāji?

Vans Dajou: Pirmais skolotājs noteikti bija Laodzi. Tad bija Mandžušri – Venšu gudrības bodhisatva, kuru es sastapu pirmajā reizē, kad nodarbojos ar cigunu, 1988. vai 1987. gadā. Tas notika tā: es skatījos uz zvaigznēm, un pēkšņi Laodzi man iedeva tādu kā ķirbīti. Es, to ieraudzījis, nodomāju, ka šajā dārgumu ķirbītī noteikti ir zelta eliksīrs. Tad viņš man jautāja: “Ko tu gribi?” Es teicu, ka negribu zelta eliksīru, ka gribu lielo viedumu. Es negribēju to zelta eliksīru, jo zināju, ka tas ir domāts, lai paildzinātu mūžu. Jo mūžu jau var paildzināt, bet zināšanas var iet mazumā. Tāpēc teicu, ka man nevajag zelta eliksīru, ka es labāk gribu viedumu. Tad viņš izkaisīja gaisā budistu putekļus, gluži kā uzšaudams ar pātagu. Tajā brīdī dārgumu ķirbītis pazuda, un es sāku nožēlot savu izvēli. Nodomāju: re, kā. Viņš man deva ķirbīti, bet es neņēmu. (Smejas.) Tā bija pirmā reize: viņš man deva dārgumu ķirbīti, bet es to nepaņēmu. Tad arī pats Laodzi izgaisa, un es viņu vairs neredzēju. Tad es paskatījos citā virzienā, un tur, ziemeļrietumu pusē, pēkšņi parādījās tāds kā liels zelta pirksts. Es ieskatījos vērīgāk un sapratu, ka tas ir Buda.

RL: Buda?

Vans Dajou: Jā, kaut kas līdzīgs Budam, zeltainas gaismas apmirdzēts. Viņš tuvojās man no attāluma, līdz atradās pavisam tuvu – starp mums bija viens či. Un tad pēkšņi viņš pārvērtās par lidojošu putnu, un viņa knābis stiepās arvien garāks un garāks, līdz pārvērtās par dārgu metāla zobenu. Un tad tas iedūrās man tieši šajā vietā (rāda uz pieres vidu).Es toreiz ļoti nobijos, jo viņš iegāja manī. Un tad es sapratu: tas ir Venšu bodhisatvas gudrības zobens.

RL: Vadžrasatva?

Broņislavs: Vadžrasatva. Vai Venšu bodhisatva ir Vadžrasatva?

Vans Dajou: Ā, un vēlāk, kad devos uz Taišaņa kalnu, es debesu plašumā ieraudzīju ēnu, kurai bija skaidri izteikts lauvas apveids. Tas bija lauva, uz kura jāja Venšu bodhisatva.

RL: Tas ir Padmasambhava.

Vans Dajou: Viņš jāja uz lauvas. Vēlāk es devos uz Taizemi. Tur ir tādi speciāli garīgie retrīti, un vienā no tiem es savu acu priekšā ieraudzīju divus lauvas. Viņi no manis nobijās. Viens lauva bija ļoti liels, otrs mazāks. Un es nodomāju: tas nu gan ir jocīgi. Kā lauvas var no manis nobīties? Tobrīd es to nesapratu. Un tad no debesīm nolaidās putns, un šis putns pārvērtās par zobenu, kas iegāja manā galvā. Kad ieraudzīju Venšu bodhisatvas attēlu, es uzreiz atpazinu šo vieduma zobenu. Tā es sapratu, ka tas ir mans skolotājs. Ka no visiem bodhisatvām Venšu bodhisatva ir mans skolotājs.

RL: Tikai viens precizējums: kur jūs redzējāties ar Laodzi?

Vans Dajou: Stāvošās meditācijas laikā. Es nekustīgi stāvēju parkā, lūk, šādi, un meditēju.

RL: Vai jums ir mācekļi?

Vans Dajou: Nē.

Broņislavs: Es esmu jūsu māceklis!

Vans Dajou: Neesi, neesi tu mans māceklis. Mēs esam ceļabiedri.

Broņislavs: Mēs ejam pa vienu ceļu.

RL: Vai ir cilvēki, ar kuriem jūs varat sarunāties?

Vans Dajou: Jā, ir. Ļoti daudz. Cilvēku vidū ir daudz šamaņu. Viņi ik pa laikam nāk mani meklēt. Mēs šādus cilvēkus saucam par linmei jeb dvēseles starpniekiem. Viņi ik pa laikam nāk – šamaņi un šamanes – un stāsta, ka debesis viņus esot atsūtījušas, lai pastāstītu man šādas un tādas lietas.

RL: Un ko viņi parasti stāsta?

Vans Dajou: Viņi bieži dzied. Bet ne jau paši. Viņi ir tikai starpnieki.

RL: Bet vai jūs pats nepastarpināti sazināties ar gariem?

Vans Dajou: Es tādas lietas nedaru. Es tikai nodarbojos ar sēdošo meditāciju. Tikai vienu reizi garīgā retrīta laikā Taizemē es savienojos ar debesīm. Lieta tāda, ka cilvēku pasauli no garīgās pasaules atdala tāda kā membrāna, kurai nevar tikt cauri. Piemēram, es ar savu galvvidu nevarētu to pārplēst. Es tiecos augšup, taču pārdurt šo plēvi nespēju. Cilvēks nevar tā vienkārši, nepastarpināti nonākt debesīs. Starp mums ir šī barjera. Piemēram, mans pirmatnējais gars ir ērglis. Liels ērglis, vētras putns lidojumā.

RL: Liels ērglis?

Vans Dajou: Nu, Krievijas ģerbonī ir ērglis ar divām galvām – lūk, man ir tāds pats. Un, kad es nodarbojos ar cigunu, mans gars izlido no šīs vietas. (Norāda uz galvvidu.)

RL: Un tad tā atdalošā plēve vairs netraucē?

Vans Dajou: Tā kā esmu parasts cilvēks, es tik un tā nevaru to pārplēst. Es neesmu garīgais medijs. Tie šamaņi, garu starpnieki, par kuriem tikko runāju, var pārplēst to membrānu un savienoties ar debesīm. Bet tad, kad mans gars izlido ārā, sajūtas ir tādas, it kā šeit, augšā, parādītos balts lidojošs šķīvis, kurš tā lēni, pavisam vieglītēm, nolaižas.

RL: Tas jums pietuvojas no augšas?

Vans Dajou: Jā, no debesīm, kad man ir aizvērtas acis. Tas laižas lejā no kreisās puses.

RL: Un kas ir tas baltais šķīvītis?

Vans Dajou: Tas ir balts, apaļš cji sabiezējums. Tas pieskaras manai galvai un tad met lokus ap manu ķermeni. Tad es apsēžos, un mani pārņem sajūta, ka sēžu uz zemeslodes, kas mirguļo purpura krāsā. Un tad šķīvītis no labās puses pamazām nolaižas kreisajā pusē.

RL: Vai jums ir bērni?

Vans Dajou: Jā.

RL: Vai jūs nododat viņiem savas zināšanas?

Vans Dajou: Kaut ko viņi zina, jā. Kad manam dēlam bija seši gadi, viņš varēja redzēt cilvēkam iekšā. Viņš vienkārši neuzdrošinājās skatīties uz cilvēkiem. Es viņam jautāju: kāpēc? Viņš teica, ka, ja skatās taisni, tad redz cilvēka skeletu. Viņu tas biedēja. (Smejas.) Tagad viņš ir aizmirsis, kā to darīt.

RL: Kas ir pats svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Vans Dajou: Uz to ir ļoti grūti atbildēt.

RL: Padomājiet.

Vans Dajou: Katrā dzīves posmā saprastās lietas noteikti atšķiras. Kad biju jauns, man bija kaut kādi ideāli, sapņi. Taču laika gaitā notika dažādas pārmaiņas, un tas, kas beigās sanāca, ļoti būtiski atšķiras no tā, kas sākumā bija iecerēts. Piemēram, kad vēl mācījos skolā, es gribēju kļūt par mākslinieku, taču dažādu apstākļu dēļ tas neizdevās. Lai kļūtu par profesionālu mākslinieku, bija jāiestājas Valsts mākslas akadēmijā Pekinā. Bet es nestājos. Es esmu amatieris, un amatierim arods jāapgūst pakāpeniski, pašmācības ceļā. Tāpēc tagad, ar savu šodienas pieredzi, es redzu, ka manas agrākās vēlmes, ideāli un sapņi ir zuduši. No otras puses, manam garam ir parādījušās pavisam citas puses, piemēram, gars pats sevi kopj. Visi šie simbolu atšifrējumi, visas šīs zīmes – tām visām ir saistība ar manu vēlmi kļūt par mākslinieku. Es no to formas un attēla varu saprast lietu būtību. Šīs abas sfēras it kā savienojušās. Tāpēc nevar teikt, ka tas, ka es nekļuvu par profesionālu mākslinieku, ir slikti vai labi. Tagad es uzskatu, ka dzīvē ir jādara tas, kas patīk. No visas sirds jādara kāda viena lieta. Uzdrīkstēšanās darīt ir labākais. Tā ir tā īstā dzīves vērtība. Tas uz mūsdienu cilvēkiem un arī uz mūsu pēctečiem atstās vislielāko, visvērtīgāko garīgo iespaidu. To es uzskatu par cilvēka dzīves vērtību.

RL: Paldies.

Vans Dajou: Vai jūs esat eiropietis?

RL: Latvija ir Eiropā.

Vans Dajou: Es zinu, zinu. Jautāju tāpēc, ka jūs izskatāties pēc slāva.

RL: Es esmu jauktenis Man ir poļu, vācu, latviešu un varbūt vēl kādas asinis.

Broņislavs: Bez ebrejiem neiztika, ko?

RL: Manuprāt, iztika gan.

Vans Dajou: Tie visi tāpat ir ārieši. Man, piemēram, ir tāda augsta eiropiešu piere, gluži kā uiguriem.

Broņislavs: Mēs esam līdzīgi.

RL: Jūs abi esat tuvāki radinieki nekā mēs.

Vans Dajou: Mēs abi esam tuvāki?

Broņislavs: Jā.

RL: Pasaule ir jocīga.

Vans Dajou: Tieši tāpēc vajag nodot zināšanas. Mēs mūsdienās varam apmainīties ar 20, 30 tūkstošus gadu senām zināšanām, tāpēc arī visur var saskatīt tik daudz kopīga. Paskatieties uz šiem simboliem, tie visi ir ar vienu un to pašu nozīmi. Es tos uzskatu par tādiem kā kultūras gēniem. Tie veido tautas kultūru un atšķirības zīmes.

RL: Bet interesanti, vai šajās zīmēs ir ietverta cilvēka dzīves jēga?

Vans Dajou: Agrāk noteikti bija, agrāk tie kalpoja par saziņas līdzekli, tiem bija nozīme. Tas bija veids, kā pierakstīt valodu. Rietumu burti atveido skaņas. Ar šīm zīmēm nepierakstīja ārējās formas. Tāpēc tie laika gaitā pārvērtās par simboliem bez nozīmes. Taču ķīniešu valodā skaņa un nozīme – viss ir savienots kopā. Tāpēc katram simbolam ir savs skanējums. Es to saucu par zīmes garu. Nozīme, skaņa un forma ir vienkopus. Savienojot to visu kopā, rodas ķīnzīme. Ķīniešu valodā to sauc par zīmi. Tiklīdz tas kaut ko nozīmē, to var saukt par zīmi.

RL: Bet vai jūs no šiem simboliem varat izsecināt, kāda ir cilvēka sūtība? Kāda ir visas cilvēku sugas nozīme šajā pasaulē?

Vans Dajou: Laikam jau tās ir seno cilvēku zināšanas par Visumu. Tās ir zināšanas par to, kā uzbūvēta pasaule. Bet kāda ir cilvēka sūtība šajā pasaulē? Atskatoties pagātnē, var teikt, ka ar šīm zīmēm viņi pierakstīja vai nodeva tālāk zināšanas par Visumu. Tobrīd viņu sūtība bija pakļauties debesīm un savienot debesis ar zemi. Viņi šo sauca par debesīm, bet šo – par zemi (rāda attēlus grāmatā). Ja cilvēks starp tiem atrada ceļu, viņš varēja doties gan augšup, gan lejup.

RL: Tātad kaut kādā ziņā cilvēka uzdevums bija savienot debesis ar zemi?

Vans Dajou: Jā, jā, jā. Tas bija viens no veidiem, kā apzīmēt debesu savienību ar zemi. Šī ir zemeslode, šīs ir debesis. Un šī ir fiksēta līnija, kas savieno debesis ar zemi, – debesu ceļš.

RL: Un kur ir cilvēks?

Vans Dajou: Cilvēks ir šeit. (Rāda.) Šis ir cilvēks – galva, ķermenis un divas rokas. Lūk, šī zīme. Un šeit arī ir galva. Visticamāk, tas ir veids, kā tālaika šamaņi pierakstīja to, ko mēs šobrīd saucam par debesu un zemes savienošanu.

RL: Tātad ir trīs pasaules – debesis, zeme un cilvēks?

Vans Dajou: Jā. To, kas ir pašā augšā, sauc par debesīm. Šo, kas ir apakšējā līmenī, sauc par zemi. Un šis ir ceļš, kā arī cilvēks. Divas rokas, galva un kājas. Viņš iet. To sauc par debesu mērīšanu ar soļiem. Desmit či ir viens džans, kas savukārt ir viens solis. Viens solis ir seši či.

RL: Kas ir džani?

Vans Dajou: Divi džani zemes, divi džani debesu. Agrāk to pielīdzināja cilvēka ķermeņa augstumam. Tolaik mērījumos izmantoja cilvēka garumu. Vienu cilvēku sauca par vienu mērvienību. Pēc tam sāka izmantot mērinstrumentus. Gaņ – tā ir tāda nūja. Šo nūju vēlāk sāka dēvēt par debesu stumbru. Ķīnieši cilvēka garumu sauca par džanfu. Astoņi či ir viens džans. Cilvēka augums bija viens džans. Či ir viens sprīdis. Vēlāk parādījās mērvienība gua, kas bija tas pats či. Astoņas guas bija astoņi či. Vasaras saulgriežu dienā, skatoties uz ēnu, sanāca, ka astoņi či ir tas pats, kas seši či. To sauc par Pitagora teorēmu. Tā šamaņi un garu mediji pierakstīja savas zināšanas par Visumu. Tāpēc to arī sauca par debesu ceļu. Viņi pierakstīja debesu ceļa ritējumu no austrumiem uz rietumiem. Viņiem bija pašiem sava kalendārā sistēma.

RL: Bet interesanti, kā viņi sāka saprast cji tecējumu?

Vans Dajou: Jau teicu, šamaņi bija garu starpnieki, viņiem bija atvērta debesu acs. Viņiem bija spējas vadīt cji. Mēs, parastie cilvēki, to neredzam. Mums acu priekšā ir lietas, kuras varam nepastarpināti ieraudzīt – piemēram, šo cji daļiņu kustību, tās mazās formas, kas kustas šurpu turpu un ir redzamas naktī, ja skatās zvaigznēs, un dienā, ja skatās uz sauli. Un šo zīmi sauc par de (rāda).Paskatieties uz ķīnzīmes “desmit” radikāli, tas izskatās pēc acs. Šī desmitnieka zīme ir arī debesu stumbrs. Piemēram, ja klausās ar ausīm, var dzirdēt vēju, to sauc par labvēlīgo dzirdi – šaņ. Mūsdienu cilvēki nesaprot vēja skaņu, vienkārši nesaprot. Cilvēks, kurš spēj vadīt cji, var mākoņos saskatīt ūdens daļiņas un zināt, kad līs lietus un kad būs vētra. Viņš uzreiz saprot, vai tas ir jiņ vējš vai jan vējš, viņš tos spēj atšķirt. To sauc par astoņu virzienu vēju, un šāds cilvēks var saprast, kurā gadalaikā kādu vēju un lietu šie astoņu virzienu vēji atnesīs.

RL: Bet kā viņi ieraudzīja kanālus, pa kuriem cji ieplūst cilvēka ķermenī?

Vans Dajou: To var redzēt tikai tad, kad ir atvērta tā debesu plēve, ko sauc par jiņtan punktu. Paskaties uz šo vietu, te ir viens punkts, kas ir mana debesu acs (rāda uz punktu starp uzacīm). Skatieties, jums tā ir pa pusei aizvērta, pa pusei atvērta.

RL: Un Broņislavam?

Broņislavs: Man, bļaģ, vispār ciet. (Smejas.) Es viņu ar plāksteri aizlipinu.

Vans Dajou: Kad tā atveras, parādās spēja redzēt cilvēka cji plūsmu. To sauc par iekšējo redzi. Ja skatās tālumā, tā ir tāluma redze. Bet, ja skatās iekšā, var redzēt, kas notiek cilvēka ķermenī.

Broņislavs: Tad var redzēt, cik tev makā naudas. (Smejas.)

RL: To tu pats izdomāji?

Broņislavs: Jā, mazliet, bet vajag taču kaut kā...

Vans Dajou: Man ir jaunākais brālis. Viņš dzīvo Dzuji, kādus 3000 vai 4000 kilometrus no šejienes. Viņš, atrodoties Dzuji, var redzēt, ko es šeit, Pekinā, daru. Izmantojot savu debesu aci.

RL: Un vai jūs redzat, ko dara brālis?

Vans Dajou: Nē, es viņu neredzu, bet viņš mani gan. Un vēl viņš var redzēt, kas cilvēks ir bijis iepriekšējā dzīvē. Piemēram, viņš skatās uz cilvēku, bet galvas vietā redz zivs galvu. Tas nozīmē, ka iepriekšējā dzīvē tas cilvēks ir bijis zivs. Ja cilvēka galvas vietā redz govs galvu, tātad iepriekšējā dzīvē – govs. Vienā brīdī viņš sāka ar šīm spējām niekoties – izklaidēties. Skatījās turp, skatījās šurp, un ar laiku spējas pazuda, viņš vairs nevarēja neko redzēt. Viņam bija jātrenējas divus gadus, lai tās atjaunotu. Gada sākumā viņš devās uz Hunaņas provinci. Tur viņš saslima, bet vietējā slimnīcā nebija atbilstoša aprīkojuma, tāpēc viņam nācās atgriezties Dzuji. Viņu uzreiz ielika slimnīcā, un tur viņa gars atdalījās no ķermeņa. Un, izgājis ārā, gars ilgi plivinājās pa gaisu, līdz ieraudzīja svaigu kapu. Uz tā bija rakstīts viņa vārds. Viņš teica, ka, ieraugot pats savu kapu, esot ļoti sabijies, teicis: kā tā var būt? Viņš taču vēl negribot mirt. Un tajā brīdī kāds gars viņam teica: “Tavs mūžs vēl nav bijis pietiekami ilgs, tev jāatgriežas.” Viņš atgriezās un atdzīvojās savā slimnīcas gultā. Viņš bija pavadījis komā trīs dienas. Principā viņš trīs dienas bija miris un pa šo laiku paspējis iziet no ķermeņa, ieraudzīt savu kapu un atgriezties. Vēlāk viņš man teica: “Lielais brāli, es redzēju svētos garus, es ar viņiem runāju, es redzēju pats savu kapu!” Tāds, lūk, ir mans jaunākais brālis. Tagad viņš ir atgriezies, nav nomiris...

RL: Bet man nav debesu acs. Es nesaprotu, kā zināšanas, kas pieejamas debesu acij, ir saistītas ar tām zināšanām, kuras rada mūsdienu zinātne. Kā tās atšķiras?

Vans Dajou: Nu, tie cilvēki, par kuriem es stāstīju, par dvēseļu starpniekiem ir kļuvuši gara izkopšanas ceļā. Un tās ir arī cilvēka iedzimtās spējas. Mēs tādus saucam par dabas cilvēkiem. Tie ir cilvēki, kas nav piesaistīti kultūrai, un tāpēc viņu pirmatnējās spējas kļūst arvien spēcīgākas. Ja cilvēks nodarbojas ar sava gara kopšanu, laika gaitā viņš kļūst par pašizveidotu starpnieku. Bet ir arī sabiedrības cilvēki. Sabiedrības iezīme ir tā, ka mēs protam izbaudīt lietas, veikt atklājumus. Agrāk cilvēkiem nebija drēbju. Saprotams, viņi staigāja kaili. Tie bija dabas cilvēki. Pēc tam cilvēki izgudroja drēbes. Tagad cilvēki ir izgudrojuši mobilos telefonus. Es varu, īpaši nedarbinot smadzenes, rakstīt hieroglifus. Varu rakstīt, nepiepūlējot roku, un tādā veidā pamazām vājināt savas spējas. Jo vairāk attīstās dažādas tehnoloģijas, jo vairāk vājinās paša cilvēka spējas. Jo vairāk attīstīta zinātne, jo cilvēki kļūst stulbāki.

Broņislavs: Man tas patīk.

RL: Man arī patīk.

Vans Dajou: Un arī pretēji: tie zinātnieki, kuri izgudro lietas, kļūst arvien gudrāki, izgudrojumi – arvien jaudīgāki, un līdz ar to cilvēka darbaspēks vairs nav nepieciešams. Tas strādā abos virzienos. Ķīnieši to sauc par cilvēka degradēšanos, par atkāpšanos no debesu ceļa. Cilvēks degradējas, un arī debesu ceļš atkāpjas. Ja cilvēks dzīvo, vadoties tikai pēc savām vēlmēm, arī viņa spējas kļūst arvien vājākas. Tāpēc, lai saglabātu savas dabīgās spējas, ir jāiet pretēji cilvēku ceļam. Vajag atgriezties uz debesu ceļa, nedrīkst vadīties tikai pēc cilvēku ceļa, jo tas cilvēku padara arvien stulbāku. Un, ja cilvēks negrib strādāt, ja negrib izmantot, teiksim, savu dzirdi, tad arī spēja sadzirdēt debesis nekad neatvērsies. Es varu zvanīt pa telefonu, bet ausu spējas neizmantot. Es varu izmantot mikroskopu, bet neizmantot acu spējas. Mums nevajadzētu izmantot šīs ierīces, jo rezultātā mūsu ķermenim pašam vairs nebūs spēju. Galu galā, ja cilvēks nepakļaujas dabai, samazinās arī organisma spēja pretoties slimībām. Tāpēc katram pašam jāizdomā, vai būt parastam cilvēkam vai garīgam cilvēkam. Parasto cilvēku dzīves vērtība ir viena, bet garīgo cilvēku vērtība ir ar pavisam citu nozīmi.

RL: Broņislavs saka, ka jūs saprotat fenšui. Kas tas ir?

Vans Dajou: Fenšui? Fenšui ir spēja cilvēka enerģiju apvienot ar dabas enerģiju, lai risinātu dažādus jautājumus. Gan vējš, gan ūdens rada enerģiju. Vēja enerģija ir cji. Ūdenī ir jan daļiņas – pozitīvie joni. Un, kad ūdens saskaras ar vēju, tie apstājas. Vējš pūš un aptur ūdeni, jo gaisa daļiņās ir arī ūdens joni. Tie plūst arvien lēnāk, līdz apstājas pavisam. Tāda ir fenšui mācība. Vienkāršāk izsakoties, ir divi vēja veidi – jan vējš un jiņ vējš –, kā arī neitrālais vējš. Neitrālais vējš ir piemērots cilvēka eksistencei. Mums ir jāizvairās no jiņ vēja, bet vēl vairāk no jan vēja. Piemēram, kad ir ļoti karsts laiks, pūš jan vējš. Ja ir īpaši auksts, tas ir jiņ vējš. Abi šie vēji kaitē cilvēkam. Ja vēja temperatūra pārsniedz cilvēka ķermeņa temperatūru, tas noteikti ir jan vējš. Normālai temperatūrai nevajadzētu pārsniegt cilvēka ķermeņa temperatūru, citādi cilvēks var dabūt karstuma dūrienu. Tas, lūk, ir fenšui.

RL: Bet kā vēja un ūdens enerģija ir saistīta ar lietu izvietojumu telpā?

Vans Dajou: Vistiešākajā veidā. Nodarbojoties ar fenšui, mēs telpu sakārtojam noteiktā sistēmā. Mums ir jāpavērš visi šie nāvējošie jiņ un jan vēji tā, lai tie kļūtu par dzīvei piemērotiem neitrālajiem vējiem, neitrālajiem cji. Lai cilvēks telpā neslimotu, lai dzīvotu ilgi. To sauc par cilvēka eksistences telpu – tā ir telpa, kurā cilvēks jūtas labi.

RL: Paldies.

Vans Dajou: Nav par ko.

Grāmatas nosaukums ķīniešu valodā: Saņ huan vu di šidai – “Trīs diženo un piecu priekšteču laikmets”

Skaidrojums: tradicionālajā ķīniešu historiogrāfijā par trīs diženo un piecu priekšteču laikmetu sauc aizvēstures posmu līdz pirmās vēsturiskās dinastijas – Sja (2070–1600 p.m.ē.) – dibināšanai. Trīs diženie un pieci priekšteči ir mītiski personāži, kultūras varoņi vai ar dievišķām īpašībām apveltīti aizvēsturisko cilšu priekšteči vai cilšu vadoņi. Vārdu salikums Saņhuan vudi parasti tiek tulkots arī kā “trīs imperatori un pieci valdnieki”, uzsverot šo astoņu mītisko personāžu politisko lomu. Tomēr vārds “imperators”, huandi (burt. “augstākais vai diženais valdnieks”), senajos vēstures tekstos parādās tikai pēc Ķīnas pirmā imperatora Cjiņa Šihuandi (221 p.m.ē.) nākšanas pie varas. Līdz viņam visi valdnieki, kas valdīja dažādajās centrālās Ķīnas karalistēs divus tūkstošus gadu pirms viņa, bija pazīstami ar titulu van – “valdnieks”. Ķīnas historiogrāfijas tēvs Sima Cjeņs (ap 145–86 p.m.ē.), kura “Vēstures pieraksti” jeb Šidzji kalpoja par paraugu visām impēriskās Ķīnas 24 dinastiju vēsturēm, bija pirmais, kas detalizēti aprakstīja trīs diženo un piecu priekšteču laikmeta valdniekus. Līdz ar Simu Cjeņu jau daļēji vēsturiskotie mītiskie personāži no iepriekšējo laikmetu leģendām un annālēm no mītiskā lauka transformējās par vēsturiskā laika personāžiem, ieplūstot impērijas vēsturisko mītu panteonā.

Atkarībā no senajiem vēstures tekstiem trīs diženo un piecu priekšteču sarakstā ir ietilpuši dažādi mītiskie valdnieki, pusdievi vai kultūras varoņi. Saskaņā ar Simu Cjeņu trīs diženo vidū ir sastopams Fu Sji – medību, zvejas un ēdiena gatavošanas izgudrotājs, kurš kopā ar māsu Ņuvu ir radījis cilvēkus. Trijos ietilpst arī Šeņnuns, “dievišķais zemkopis”, lauksaimniecības aizsācējs. Šeņnuna statujas līdz pat šim brīdim ir sastopamas ķīniešu tautas reliģijas dažādajos tempļos. Piecu priekšteču vidū sastopams Huandi, “dzeltenais imperators”, kurš tiek cildināts kā ķīniešu tautas priekštecis. Senajos daoistu tekstos Huandi ir sarunu biedrs mītiskajiem daoistu nemirstīgajiem un pagātnes viedajiem. Piecotnē ietilpst arī Huandi mazdēls, kalendāra izgudrotājs valdnieks Džuaņsju. Savukārt Huandi mazmazmazdēls valdnieks Ku bez tā, ka viņam bija vairākas sievas un paradums pavasarī un vasarā braukt ar pūķi, bet rudenī un ziemā jāt ar zirgu, ir pazīstams ar norīkojumu izgudrot rituālos zvanus un mūzikas instrumentus. Viens no valdnieka Ku dēliem – Jao – pārstāv pusvēsturisku valdnieku trijotni, kas vēlākā laika impēriskās Ķīnas ideoloģijas pārstāvjiem kalpoja par tikumīgas valdīšanas paraugiem. Jao troni nodevis diženajam Šuņam, kas to savukārt nodevis cildenajam plūdu savaldītājam un pirmās dinastijas valdniekam Ju. Jao, Šuņs un Ju ir īpaši arī ar to, ka bez visām brīnumainajām spējām un izgudrojumiem, ko tie dāvājuši pēctečiem, iedibinājuši tradīciju nodot troni spējīgākajam un talantīgākajam impērijas pārstāvim, nevis savam dēlam. Cildena tradīcija, kas nekad ārpus mitoloģiskā laika realitātē nav iemiesota – ja nu vienīgi mūsdienu Ķīnas Komunistiskās partijas dažu priekšsēdētāju izvēlē.¹

Grāmatas nosaukuma kaligrāfiju izpildījis slavenais ķīniešu arheologs un Ķīnas priekšvēstures pētnieks Dzja Laņpo (1908–2001), kurš piedalījās Džoukoudjeņā atrastā hominīda sugas Homo pekinensis – Pekinas cilvēka – pētniecības grupā, kādu laiku sastrādājoties arī ar vienu no Pekinas cilvēka atklājējiem, jezuītu teologu un ģeologu Pjēru Teijāru de Šardēnu.

Uzvārdu totēmu nodaļa: uzvārds Dens

Den ir persika koks. Zīmi veido šādi simboli: lielās bungas uz paliktņa un debess novērotāja pēdu nospiedumi; pērtiķveidīgās būtnes abās pusēs simbolizē ciltstēvu Kuafu, kurš, novērojot debesis, atstājis pēdu nospiedumus. Dens ir 34. visizplatītākais uzvārds Ķīnā. Ķīnas modernizācijas tēva Dena Sjaopina uzvārds.

Uzvārdu totēmu nodaļa: uzvārds Li

Uzvārda Li senā zīme, kas mūsdienu ķīniešu valodā nozīmē “plūme”, sastāv no tīģera, koka un dēla simboliem. Uzvārds “Li” ir otrais izplatītākais ĶTR, tāds ir aptuveni 6,96% iedzīvotāju.

Uzvārdu totēmu nodaļa: uzvārds Džans

Saskaņā ar tradīciju totēmisko uzvārda Džan simbolu jeb cilvēku kopuma nosaukumu, kuriem ir kopīgs priekštecis, izgudrojis senatnes valdnieks Jeņdi. Simbolā attēlots cilvēks, kas tur debesis, bet rokā turētais šaujamloks simbolizē saules kustību pa debesjumu un ieleju šķērsošanu saullēktā un saulrietā. Der pieminēt to, ka uzvārds Džans, tātad savā ziņā “Debess juma turētājs”, ir trešais visbiežāk izplatītais uzvārds Ķīnā, aiz populārākā Vans (“valdnieks”) un Li (“plūme”). Uzvārda Džans nēsātāju ir ap simt miljoniem.

Uzvārdu totēmu nodaļa: uzvārds Vans

Uzvārda Van – “valdnieks” – zīme veidota no divām daļām: centrālā pasaules koka un debesjuma līnijas. Zīmi var skaidrot arī kā virsaiti, kas uzvilcis valdnieka galvassegu, kura attēlota pusmēness kaujas cirvja apveida astronomiskā instrumenta formā. Centrs iezīmē debess un zemes viduspunktu. Viduspunkts savieno saules kustības trajektoriju pie debesjuma. Vanu dzimta bija pirmā, kas pazīstama ar savām astronomiskajām zināšanām un kalendāra ieviešanu. Uzvārds Vans ir visizplatītākais ĶTR, tāds ir aptuveni 7,5% iedzīvotāju.