Satikt Huldru un Aristotelu

Ar Stīvenu Mamfordu mēs iepazināmies pagājušā gada rudenī metafizikas konferencē Rostokā. Atsaucoties uz Aristotela četru cēloņu teoriju, Mamfords runāja par formas jeb veidola cēloņiem saistībā ar dabas likumiem. Tā kā Rostokas Universitāte ļoti pretimnākoši uzsauca vakariņas un pat nedaudz vīna arī konferences klausītājiem, bija iespēja sirsnīgajam Mamfordam pastāstīt, ka Rīgā pirms 90 gadiem dažas lekcijas nolasīja Martins Heidegers. Šī ziņa viņu iedvesmoja pajokot, ka arī viņš varētu atbraukt nolasīt dažas lekcijas. Turklāt viņam pašam bija tam nepieciešamie līdzekļi no Leverhulme fonda pētniecībai un izglītībai. Lekcijas par noliegumu un “negatīvām patiesībām” notika februārī Latvijas Universitātē.
Mamforda “Ļoti īsu ievadu metafizikā” var ieteikt kā vienu no labākajiem mūsdienu ievadiem: tas ir lasītājam draudzīgs, piesardzīgs un nopietns. Savukārt viņa grāmatu par cēlonību kāds tīmeklī aktīvs entuziastisks karikatūrists nesen pārvērta bildītēs. Ja iepriekš jūs nekad nebijāt domājuši, kā var būt tā, ka neaplietu telpaugu nokalšanas cēlonis ir ūdens trūkums, tas ir, sanāk, ka kaut kā trūkums kaut ko izraisa, tad tagad šis jautājums mulsina arī jūs.
Mamfords sarakstījis arī filozofisku romānu “Gaismas atspīdums. Jaunas meditācijas par pirmo filozofiju”, kurā apraksta kāda fiktīva filozofa domāšanas procesu skarbos dabas apstākļos un cita starpā mēģina noārdīt Dekarta metodi. Man bija šķitis, ka filozofiski romāni – tāpat kā, piemēram, filozofisku traktātu sacerēšana dzejā – ir izgājuši no modes, bet, lūk, izrādījās, ka tā nav taisnība. Varētu teikt, ka Mamfordam, kurš pats cēlies no abstraktai domāšanai nedraudzīgas strādnieku ģimenes un runā ar ziemeļangļu akcentu, akadēmiskajā pasaulē ir par šauru. Viņā ir jūtama vēlme paplašināt filozofu darbalauku un to darīt tieši laikā, kad šai darbībai, kā viņš vairākkārt uzsvēra mūsu sarunā, dramatiski trūkst atbalsta. Gada sākumā atkārtoti tika izdota (pirmizdevums bija 2011. gadā) Mamforda grāmata “Skatīties sportu: estētika, ētika un emocijas” – grāmata, kurā viņš mēģina saprast, kāpēc TV ekrānos translētas sacensību tiešraides cilvēkos uzjunda tik milzīgas kaislības. Šķiet, ka, pievēršot savu jēdzienisko rīku arsenālu sporta pasākumiem kā filozofiski pētāmai parādībai, Mamfords savu hobiju un pamatdarbu ir apmainījis vietām.
Mani kā tulkotāju šajā sarunā visvairāk interesēja mūsdienu aristotelisms un Aristotela vēlīnie epigoņi, kuri pašu Aristotelu bieži nemaz nelasa un pēc smagām cīņām šai mijkrēšļa laikmetā viņa tēzes it kā atklāj no jauna. Es nomiršu, tu nomirsi, mēs visdrīzāk izzudīsim, neatstājot nekādu tekstu pēdas, bet vecais bārdainis Aristotels paliks.
A. I.

Mēs ļoti priecājamies, ka jūs esat Rīgā.

Arī es priecājos. Starp citu, nākamo mēnesi es būšu Viļņā.¹ Tā ir tāda nejauša sagadīšanās.

Ko jūs tur darīsiet?

Es vēl nezinu. (Abas smejas.) Laikam runāšu par šo pašu tēmu – par neesošo. Man patīk, lasot lekcijas, attīstīt domas. Man nepatīk stādīt priekšā pabeigtu un uzrakstītu darbu. Bet apzinos, ka tādējādi diezgan daudzi cilvēki varētu padomāt, ka es esmu idiots. (Abas smejas.) Jo idejas nav izvērstas, tie ir tikai uzmetumi, un dažkārt es nonāku pie atziņas, ka teiktajā ir būtiski trūkumi vai ka esmu pateicis kaut ko stulbu. Šādas uzstāšanās ir daļa no domāšanas procesa.

Jūsu grāmatās jūtama ļoti patīkama intelektuāla pazemība.

Pazemība filozofijā ir ļoti noderīga. Angļu-amerikāņu filozofijā mēs šobrīd atrodamies posmā, kuru varētu nosaukt par pārmērīgas pašpārliecinātības posmu. Dažkārt nākas dzirdēt šos ārkārtīgi nopulētos priekšlasījumus, kuros spriedumi tiek pasniegti kā patiesība ar lielo burtu. Savukārt es visu laiku dzīvoju šaubās. Zinu, ka, lai grāmatā aizstāvētu kādu tēzi, ir jābūt skaidrībai par to, ko pats domā, bet tam visam fonā vienmēr ir daudz šaubu. Arī manas dārgākās pārliecības, mani pārliecinošākie slēdzieni ir apvīti ar šaubām.

Par ko jūs šobrīd šaubāties?

Es strādāju pie nolieguma un noraidījuma problēmas. Viens no veidiem, kā noliegums atšķiras no apgalvojuma, ir tāds, ka noliegums parasti ir atbildes formā. Ja kāds kaut ko apgalvo, ir iespējams šo apgalvojumu noliegt. Tas man atgādina Platonu, jo dialogos Sokrats dažkārt smagi nopūlas, lai piedabūtu sarunu biedru kaut ko apgalvot, formulēt tēzi. Nesen pārlasīju Platona “Sofistu”, un tur pirmajās piecās lappusēs viņš savu oponentu mudina izteikt apgalvojumu. Viņš saka: neuztraucies, vienkārši apgalvo, nebūs nekādu nepatikšanu! (Abas smejas.) Un tad piektajā lappusē sarunu biedrs padodas un izsaka apgalvojumu, un visā pārējā dialogā Sokrats šo apgalvojumu iznīcina.

Vai tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc atēnieši Sokratu beigās nogalināja? Tāpēc, ka viņš bija pārāk kaitinošs?

(Smejas.) Nezinu. Bet es labi saprotu, kāpēc dažiem viņš likās kaitinošs. Arī mūsdienās filozofi ir kaitinoši.

Jūs par to rakstāt grāmatā “Gaismas atspīdums. Jaunas meditācijas par pirmo filozofiju”. Varbūt mēs varam parunāt par šo grāmatu. Lasot šķita, ka tas ir autobiogrāfisks darbs, lai arī stāsta varonis sevi sauc par Benediktu, nevis Stīvenu.

Jebkurš daiļliteratūras darbs nenovēršami ietver kaut ko, ko piedzīvojis vai par ko domājis autors. Bet es tomēr gribētu uzsvērt, ka neesmu Benedikts. Ir virkne iemeslu, kāpēc es neesmu viņš. Pirmkārt, centos viņu padarīt kaitinošāku, nekā esmu es pats.

Tātad šī grāmata… Jūsu Benedikts ir filozofs pusmūžā, kurš piedzīvo intelektuālu krīzi. Viņš grib pavadīt sešas dienas pilnīgā vienatnē un dodas pie paziņām Norvēģijas ziemeļos, aiz polārā loka. Tur viņam ierāda būdiņu fjorda malā, lai viņš tur vienatnē varētu padomāt. Atbilstoši Dekarta “Meditācijām” grāmatā ir sešas meditācijas un pielikums “Iebildumi un atbildes”. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka tas notiek it kā dīvainā iespējamā pasaulē. Benedikts ir filozofs, bet viņš neapzinās, ka seko Dekarta pēdās. Es centos Dekarta “Meditācijas” it kā izspēlēt no jauna. Piemēram, otrajā meditācijā Benedikts piedāvā jaunu cogito pierādījumu. Bet Dekarts nav vienīgā slēptā atsauce. Arī Vitgenšteins savas karjeras vidū, krīzes laikā starp “Traktātu” un “Filozofiskajiem pētījumiem”, devās uz būdu Norvēģijā. Cits nozīmīgs priekštecis ir Platons ar savu alu. Šī būda fjordos bija kā Platona ala, kurā tikai dažreiz iespīd gaisma, – vieta, kur gaida saules atgriešanos pēc polārās nakts. Benedikts cenšas nonākt pie galējās patiesības, ko simbolizē gaisma.

Un arī atsauce uz dēmoniem nāk no Dekarta, vai ne? Dekarts apsvēra iespēju, ka domas viņam iedveš ļauns gars. Savukārt jūs vai jūsu varoni grāmatā nomoka domas par dēmonu Huldru.

Jā, Huldra… Daži lasītāji man jau norādījuši, ka grāmatā ir diezgan daudz pārdabisku elementu, bet, kad rakstīju, es to neapzinājos. Grāmatu es plānoju trīs vai četrus gadus. Biju izplānojis visas meditācijas, visu, kas tiek izdomāts, kas kurā dienā notiks. Bet, pirms sāku rakstīt, aizbraucu uz Norvēģiju un padzīvoju būdā fjordos. Man likās, ka, lai grāmata būtu ticama, man patiešām kādu laiku ir jādzīvo tā kā šim izdomātajam filozofam. Esmu ļoti priecīgs, ka to izdarīju, jo bija daudz lietu, kuras nezināju. Es pat nezināju, cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai no rīta iekurtu krāsni. Kad tur uzturējos, draugs, kuram pieder būda, pastāstīja, ka es varu vai nu celties nakts vidū un no jauna kurināt krāsni, vai arī necelties un tad no rīta pamosties nosalis. Es izvēlējos otro variantu, un no rīta tiešām bija ļoti auksti. Es arī nezināju, ka, lai krāsns sāktu sildīt, nepieciešama vesela stunda. Norvēģi, kas zināja, ka rakstu grāmatu, man jautāja, vai tajā iekļaušu arī Huldru. Es tad vēl nezināju, kas ir Huldra. Tas ir nozīmīgs tēls norvēģu mitoloģijā. Pastāv arī vīriešu dzimtes Huldra, bet lielākoties tā ir sieviete.

Tai, ja pareizi saprotu, ir aste.

Jā, tieši tā, Huldrai ir aste, bet viņa to tur paslēptu zem svārkiem. Cenšas pēc iespējas labāk noslēpt. Ja pameklēsiet attēlus, redzēsiet, ka Huldrai vienmēr ir problēma ar astes paslēpšanu – tas neizdodas sevišķi labi. Šis mīts, šķiet, skaidro draudus, kas raksturīgi dzīvei savvaļā un dziļā vienatnē. Daži cilvēki patiešām pazūd. Viņi aiziet no mājām un neatgriežas. Un tad tiek stāstīts, ka viņus mežā ievilinājusi Huldra. Tāpēc arī pirmajā vakarā, kad Benedikta būdu apmeklē bērni, viņi filozofam piekodina īpaši uzmanīties no Huldras, kas naktī varētu atnākt. Dažas dienas vēlāk pie būdas durvīm tiešām pieklauvē skaista sieviete un mūsu filozofs viņu bez vilcināšanās ieaicina iekšā. Viņš, kā redzams, stāstam un brīdinājumam vispār nav pievērsis uzmanību.

Vietnē YouTube ir atrodama intervija ar jums, kurā jūs stāstāt, ka sešas dienas pavadījāt būdā Norvēģijas ziemeļos. Tur jūs sakāt, ka esat atklājis cēlonības fundamentālo nozīmīgumu, kā arī to, ka jūsu meditāciju rezultāti ir lielā mērā pretēji Dekarta slēdzieniem. Tātad jautājums būtu: kāda šai intervijai ir saistība ar romānu, par kuru jūs sakāt, ka Benedikts neesat jūs?

(Smejas.) Nu jā… Man bija idejas par tā dēvēto jaunlaiku filozofiju, kuras gribēju izstāstīt romāna formā. Bieži apgalvo, ka Dekarts ir jaunlaiku filozofijas aizsācējs. Bet man šķiet, ka jaunlaiku filozofija izdarījusi dažus nepareizus gājienus. To es teiktu gan par racionālistu, gan par empīristu tradīcijām. Bet pagaidām paliksim pie Dekarta, jo tas bija centrālais jautājums. Dekartam patiesuma pamats ir viņš pats, viņš pierāda pats savu eksistenci, tāds ir viņa cogito arguments. Un tur ir kaut kas neapmierinošs. Viņš nostiprina savu esamību un tad sāk strādāt no tās uz ārpusi, mēģinot pierādīt pasaules esamību. Un arī empīristu tradīcijā realitāte – ne tikai Hjūmam, bet arī tradīcijā pirms viņa, kas sākās ar Džonu Loku, – priekšstats par ārējo pasauli balstās subjekta izjutumos un nojēgumos. Tādējādi jautājums vienmēr ir: “Ko es esmu piedzīvojis?” Hjūmam tas attiecas arī uz cēlonības teoriju, cēloņu reālumu, un tas liek viņam secināt, ka cēlonība var būt tikai tas, ko viņš ir pieredzējis kā cēlonību. Tāpēc viņa vienīgā ideja par cēlonību ir “pastāvīgs apvienojums, laiciska iepriekšējība un tuvējība”.² Jebkādas zināšanas var iegūt tikai atkarībā no pieredzi iegūstošā subjekta. Mani kaut kas šajā pieejā satrauca un neapmierināja. Bet, kad sāku rakstīt grāmatu, es ātri vien apzinājos, ka dažas idejas grāmatā ir tik milzīgas, tik būtiski izaicina jaunlaiku filozofijas pamatpieņēmumus, kas cita starpā radījuši arī mūsdienu angļu–amerikāņu analītisko tradīciju, ka tās neviens neņems nopietni. Katrā ziņā neko tādu nebūtu iespējams publicēt akadēmiskā filozofijas izdevumā. Nav iespējams publicēt 12 lappuses garu rakstu, kas skaidrotu, ka Dekarts kļūdās. Neviens to neuztvertu nopietni. Profesionālie apskatnieki to noraidītu kā “pārāk ambiciozu”. Taču filozofiskā romānā es varu ļaut fiktīvam filozofam aizstāvēt tēzes, kuras es pats nevarētu aizstāvēt, neiekuļoties milzīgās problēmās. Benedikts piedāvā jaunu cogito pierādījumu, centrā liekot cēlonību.

Vai jūs varētu izvērst šo pierādījumu?

Pierādījums sākas ar… Man šķiet, ka tas ir sava veida reductio ad absurdum pierādījums, kas mēģina apgāzt ideju, ka cēlonība – vienas lietas izcelšanās no citas – ir kaut kas, ko mēs paši esam radījuši, uzkonstruējuši. Es jau pieminēju Hjūmu: viņš domāja, ka cēloņa jēdzienu mēs atvedinām no savas pieredzes. Tam ir saistība ar moderno un arī postmoderno ideju, ka cēlonības jēdziens ir “sociāls konstrukts”. Benedikts jautā, vai cēlonība var būt sociāls konstrukts, un atbild, ka nē, nevar, jo, pirmkārt, konstruēšana pati par sevi ir cēloniska: ja cēloniska ietekme nepastāv, neko nav iespējams konstruēt. Otrkārt, ja apgalvo, ka cēlonība ir sociāls konstrukts, tad kas ir sabiedrība? Sabiedrība nav tikai īpatņu kopums. Lai sabiedrība varētu rasties, ir absolūti nepieciešams, lai sabiedrības locekļi atrastos mijiedarbībā, domātu par savu un cits cita uzvedību, un mijiedarbošanās atkal ir cēlonisks jēdziens. Tādējādi, ja cēlonība nav reāla, nav arī sabiedrības. Tāpēc sociāla konstrukta jēdziens cēloniski ir divkārt atkarīgs no īsteni pastāvošā. Tāds ir Benedikta otrās meditācijas atzinums. Tad viņš šo domu attīsta tālāk. Pirmkārt, valoda kā tāda nebūtu iespējama, ja nebūtu sabiedrības. Valoda pilnīgi noteikti ir sociāli konstruēta, kā Vitgenšteins pierādīja ar privātas valodas jēdziena palīdzību. Valoda ir priekšrakstoša, tai ir likumi, un, lai tos pareizi ievērotu, ir nepieciešami citi valodas lietotāji. Tas Benediktam ļauj atzīt, ka, tā kā viņš ir valodas lietotājs, cēlonībai ir jābūt reālai – kaut kas reāli rada kaut ko citu. Ja nav cēlonības, nav sabiedrības. Ja nav sabiedrības, nav valodas. Un tā mēs nonākam pie priekšpēdējās meditācijas. Domāšana ir iespējama tikai tāpēc, ka mēs esam valodas lietotāji. Tas noved pie jauna cogito argumenta: es domāju, tātad pastāv cēlonība. Ja kaut kas šajā ir patiess, tad tas ir tieši šis pretmets Dekartam, viņa slēdzienam, ka, ja kaut kas ir patiess, tad tā ir viņa paša pastāvēšana. Benedikta slēdziens ir tieši pretējs: pastāv tas, kas ir ārpus mums.

Objektīva ārēja realitāte?

Jā. Benediktam cēlonība ir primāra, un tas paskaidro arī, piemēram, kāpēc Hjūms, manuprāt, spēra aplamu soli. Hjūms runā tā, it kā viņš pats nodibinātu cēlonību attiecībā pret viņa paša pieredzi, bet, ja cēlonība nav reāla, kā tad viņam vispār var būt šī pieredze, šie iespaidi, pasaulē esošās lietas, kas uz viņu iedarbojas? Iedarbība ir cēlonisks jēdziens. Tāpēc var teikt: bez objektīvas un reālas cēlonības Hjūma empīrisma stāsts nav ticams.

Nākamajās meditācijās jūsu varonis nonāk vēl tālāk, pie cēlonības izcelsmes jautājuma.

Mēģināju apsvērt visas sekas, kas izriet no šīs tēzes, bet tur es nonācu bīstamākā teritorijā. Tā ir teritorija, kurā es Benedikta slēdzieniem piekristu tikai par 80 procentiem. Viņš meditāciju beigās sniedz pierādījumus Dieva eksistencei.

Kā Dekarts.

Bet viņš apzinās, ka tie var būt patiesi tikai tad, ja cēlonība pati par sevi ir Dievs. Neesmu drošs, vai es zem šīs tēzes varu parakstīties.

Kāpēc neesat drošs? Ja “Dievu” saprot kā nekāda cēloņa neradītu cēloni, kas rada cēloņu un seku virkni?

Es vienkārši domāju… (Smejas.) Kāpēc es tam nepiekristu? Tāpēc, ka radīšana ir cēlonisks jēdziens; cēlonībai jau bija jāpastāv, lai vispār kaut kas varētu tikt radīts. Tādējādi jautājums tiek pabīdīts tikai tālāk atpakaļ.

Izņemot, ja pieņem, ka Dievs pats ir pirmais cēlonis.

Jā, lai pārtrauktu regresu, kāpšanos atpakaļ, nākas atzīt, ka Dievs ir cēlonība. Pirmais, neradītais cēlonis.

Bet vēl varētu būt tā, ka viss vienkārši pastāv mūžīgi.

Ir šāda iespēja, bet tā nepalīdz, jo tad nākas teikt, ka arī cēlonība ir mūžīga un tā nevarēja tikt radīta.

Ko jūs domājat par Aristotela teoriju, ka pasaule pastāv mūžīgi, bet Dievs ir pirmais cēlonis, nekustīgais pirmkustinātājs? Viņš savieno abas šīs tēzes.

Jā, tajā ir kaut kas pievilcīgs, jo, pat ja domā, ka… Tas ir līdzīgi kā Stīvena Hokinga pieņēmumā, ka laiks nav lineārs, laiks ir liels aplis, kurā pirmā notikuma cēlonis var būt pēdējais notikums. Bet tad paliek neatbildēts jautājums, kā šis mūžīgais caurums radies.

Varbūt tas vienkārši ir. Tas nav iznīcināms. Tas vienkārši ir. Tam nav obligāti jābūt radītam.

Nē, nav…

Un tad problēma ir nevis ar to, bet ar kustību. Lai būtu iespējama kustība tādā nozīmē kā pārmaiņa, šķiet, ka ir jābūt nekustīgam iekustinātājam.

Varbūt tas tā ir, bet tas tik un tā neatrisina esamības mīklu. Uz to nevar atbildēt. Bet grāmatā “Gaismas atspīdums” ir vēl viens aspekts, kuru neesam pieminējuši. Tā ir patiesība. Benedikts kaismīgi runā par patiesību.

Un viņam par to neganti uzbrūk citi ciema iedzīvotāji.

Jā. Kad es to rakstīju, tieši notika Lielbritānijas balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Breksita referenduma kampaņas laikā prominentam britu politiķim kādā intervijā norādīja, ka izstāšanās sagraus Lielbritānijas ekonomiku. Viņš uz to atbildēja: “Ekspertu laiks Lielbritānijā ir beidzies.” Šāda attieksme ir drauds kultūrai, pat cilvēces pastāvēšanai. Kad priekšā liek pierādījumus klimata izmaiņām, ASV prezidents tos vienkārši noraida ar vienu rokas mājienu. Bet viņš ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Tas, ka filozofiem dažkārt patiesības jēdziens šķiet problemātisks, var novest pie nozīmīgu parādību noliegšanas. Daži postmodernisma laika filozofi apgalvo, ka patiesības nav, ka patiesība ir sociāls konstrukts.

Šis pieņēmums pēc Otrā pasaules kara bija diezgan populārs.

Jā, bet es domāju, ka ir svarīgi no jauna uzsvērt, ka pastāv kaut kas tāds kā patiess lietu apraksts. Ja patiesība kļūst atkarīga tikai no viedokļa, ja tā ir relatīva un subjektīva, tad tā nenovēršami nonāk tieši bagātāko un ietekmīgāko cilvēku rokās, jo tieši viņiem ir vara un līdzekļi stāstu kontrolēt.

Un arī tas nav nekas jauns. Līdzīgu tēzi Trasimahs aizstāv Platona “Valstī”.

Jā. Tāpēc domāju, ka patiesības objektivitāte, ticība patiesam lietu aprakstam, ir tieši tas, pie kā jāturas cilvēkiem, kuriem nav varas, proti, vairākumam. Tas ir viņu galvenais un pēdējais ierocis. Kad minēju gaismas metaforu, apgaismības metaforu, es domāju par patiesību un tās nozīmi. Platonam gaisma vairāk simbolizē labo, labumu, bet man šķiet, ka arī viņam tā bija patiesības simbols. Un tad vēl grāmatā ir runa par vali kā patiesības metaforu…

Kādā nozīmē?

Benedikts ir pārliecināts, ka tas, kas viņam naktīs būdā neļauj gulēt, ir valis fjordā.

Savukārt ciemata iedzīvotāji to apšauba.

Un viņiem ir savi argumenti!

Viņi saka, ka šajā gadalaikā vaļu nekad tur nav. Un tā tas arī ir.

Tā tas arī ir! Valis parasti tur iepeld decembrī. Benedikts fjordā uzturas janvāra pēdējā nedēļā: tā ir nedēļa, kad beidzas polārā nakts un atgriežas saule. Ciemata iedzīvotājiem ir dažādi argumenti, kāpēc vaļa tur nav un nevar būt, bet Benedikts uzticas tam, ko redzējis un dzirdējis.

Bet kā tad tur ir? Bija valis vai nebija?

Lasītājam nākas pašam izlemt, vai valis ir īsts vai nav.

Bet tā sieviete, kura Benediktam patīk un kura viņu apciemo, – viņa gan tic, ka Benedikts dzirdējis vali. Taču nav saprotams, vai viņai var uzticēties, jo viņa varbūt ir Huldra ar paslēptu asti. Ļauns dēmons.

Starp citu, šis sāmu sievietes tēls romānā ir balstīts uz reālu sievieti, kuru satiku Norvēģijā. Viņa tagad nodarbojas ar ziemeļbriežu audzēšanu. Viņa man pastāstīja, ka viņas vectēvs ir saticis Huldru. Viņa izturas tā, it kā ticētu Benediktam.

Bet viņai Benedikts patīk…

Es gribēju, lai Benediktam būtu vismaz viens sabiedrotais, lai arī šaubīgs.

Runājot par grāmatas pēdējo nodaļu “Iebildumi un atbildes”, bija interesanti redzēt, ka filozofu jūs parādāt kā ļoti vientuļu personu, tādā nozīmē, ka viņu nesaprot vai pārprot gandrīz vai ikviens – gan zinātnieki, gan garīdznieks, gan ciema iedzīvotāji. Un viņam neizdodas nevienam no šiem cilvēkiem izskaidrot, kas ir tā intelektuālā darbība, kurai viņš velta savu dzīvi. Šķiet, ka tā ir īpaša darbība, kurai jācenšas iekarot vietu starp pārējām cienījamām intelektuālām nodarbēm – zinātni, teoloģiju, praktiski ievirzītu saprātīgumu.

Varbūt šajā tekstā ir kaut kas pretenciozs, bet… Es uzaugu strādnieku ciematā, kur cilvēki nodarbojās tikai ar ogļu rakšanu un zemkopību. Un bija pats par sevi saprotams, ka tādi jauni vīrieši kā es vai nu strādā ogļu raktuvēs, vai kopj zemi. Tagad visas ogļu raktuves ir slēgtas, bet, kad es biju jauns, ogļu rakšana tur bija galvenā nodarbošanās. Vārdu “filozofija” es vispār nebiju pat dzirdējis līdz aptuveni 17 gadu vecumam. Es uzaugu mājās, kur nebija grāmatu. Tēvs strādāja rūpnīcā. Māte bija amatniece. Kad izdzirdu vārdu “filozofija”… Skolā man bija jāapgūst politikas zinātņu pamati, un skolotājs man sacīja: “Man šķiet, ka tevi varētu interesēt filozofija.” Un es jautāju, kas tas ir. Un filozofija pilnībā izmainīja manu dzīvi. Bet, kad pieaugu, es nespēju atzīties vecākiem, ka gribu būt filozofs. Tā bija ārprātīga ideja. Man ir ģimenes locekļi, kas vēl aizvien domā, ka man nav normāla darba, ka es īstenībā nemaz nestrādāju.

“Gaismas atspīdumā” ir redzams, ka jums jāattaisno ne tikai domāšana kā tāda, bet arī no domāšanas izrietošu grāmatu rakstīšana un tekstu publicēšana.

Jā, tā ir kā bezgalīga cīņa. Un tā turpinās. Lielbritānijā šobrīd valdības nauda tiek ieguldīta ZTIM priekšmetos.³ Lielbritānijā pastāv līdzekļu taupīšanas programma, kurā jau 10 gadus pakāpeniski samazina augstākās izglītības iestāžu budžetu. Pirmās atmet humanitārās zinātnes. Un no humanitārajām zinātnēm pirmais priekšmets, ko atmet, ir filozofija. Es ceru, ka lasītājs, izlasījis visas meditācijas, tomēr uzskatīs, ka Benedikts darīja kaut ko vērtīgu, kaut ko, kas bija tā vērts.

Vai drīkst jautāt, kas šajos jūsu meklējumos ir “patiesība”, kuras nozīmi jūs uzsverat, un kā tā atšķiras no “nepatiesības”?

(Smejas.) Tieši šobrīd es nodarbojos ar jautājumu par esamību un neesamību. Tam ir zināma saistība ar patiesības un nepatiesības attiecībām. Tiem filozofiem, kas vēlas aizstāvēt patiesību, tiešām būtu svarīgi, ka uz jautājumu “kas ir patiesība?” varētu sniegt skaidru un pārliecinošu atbildi. Pateikt: “Šī ir patiesība.” Derīgi zināt atbilstības teoriju: apgalvojums ir patiess, ja tas atbilst īstenībai, uz kuru var skaidri norādīt. Un varbūt mēs dzīvojam laikā, kad šāda skaidra un nepārprotama atbilde ir nepieciešama. Bet kā filozofs es arī nevaru neatzīt, ka ar patiesību var būt problēmas. Jautājums, ar kuru šobrīd nodarbojos, ir šāds: ja patiesība ir atkarīga no esamības, proti, no tā, kas pasaulē pastāv, vai to pašu var apgalvot arī par aplamību? To, kas ir aplams, arī, šķiet, nosaka pasaulē pastāvošais.

Tad kādas ir šīs attiecības?

Varbūt ir pareizi teikt, ka aplamais ir atkarīgs no tā, kāda ir pasaule. Bet es nedomāju, ka ir pareizi teikt, ka aplamais ir atkarīgs no esošā. Tāpēc, manuprāt, Rasela piemērā “Ir aplami, ka šajā istabā atrodas nīlzirgs” apgalvojums, manuprāt, nav atkarīgs no kaut kā pastāvoša – kaut kāda negatīva nīlzirga vai kaut kā tāda. Domāju, ka apgalvojuma mērķis ir patiesība, bet nolieguma mērķis ir uzsvērt aplamības.

Tātad jūs uzskatāt, ka aplamībām nav patiesuma piešķīrēju, proti, nav pasaulē nekā tāda, uz ko norādot apgalvojuma patiesums tiek apstiprināts?

Nav.

Bet kā ar apgalvojumiem, kurus, kā šķiet, neviens nav padarījis par patiesiem, bet kuri tomēr šķiet patiesi? Kā iepriekš minētais pirmkustinātājs?

Lai tas būtu patiess, kaut kam šis patiesums ir jāpiešķir. Savukārt tas, vai apgalvojumi ir pierādāmi vai atspēkojami, ir cits jautājums, tas ir epistemoloģijas jautājums. Tāds apgalvojums kā, piemēram, “Dievs pastāv” ir patiess, ja Dievs pastāv. Vienīgais, kas tam var piešķirt patiesumu, ir Dievs.

Tas var būt patiess, bet to nav iespējams zināt.

Kaut kas var būt patiess, lai arī šobrīd nav pieejami pierādījumi tā patiesumam vai aplamumam. Un, aizstāvot patiesību, tas ir svarīgi. Ja patiesība tiek reducēta tikai uz pieejamajiem empīriskajiem pierādījumiem, tad brīdī, kad nav vai vairs nav pieejamu pierādījumu, vairs nav arī patiesības. Tādējādi, ja tiek iznīcināti visi pierādījumi kādam vēsturiskam notikumam, piemēram, holokaustam, tas kļūst par nepatiesību.

Sakiet, vai jūs kā domātājs esat evolucionējis? Nozīmīgos, pamata jautājumos? Vai ir kaut kas, kam jūs ticējāt, kad bijāt jauns, bet tagad vairs neticat?

Jā, ir. Pēdējos desmit gados un varbūt pat īsākā laikā esmu piedzīvojis divas lielas pārmaiņas. Es sāku strādāt ar gribas brīvības jautājumu. Šobrīd es teiktu, ka esmu gatavs aizstāvēt cilvēka gribas brīvību pilnā nozīmē. Taču iepriekš… Sākumā doktora disertāciju gribēju rakstīt par gribas brīvību, bet, kad sāku pie tās strādāt un lasīt par šo jautājumu, es atklāju, ka diskusija ir pilna ar tādiem terminiem kā “cēlonība”, “dabas likumi”, “īpašības”, un sapratu, ka, lai ķertos pie šī jautājuma, vispirms jāapgūst metafizikas pamati.

Tātad jūs šo jautājumu atlikāt?

Sākotnējais plāns bija apgūt metafiziku sešos mēnešos (smejas). Rezultātā es iestrēgu metafizikā uz 20 gadiem un aizmirsu, ka sākotnējais plāns bija pētīt gribas brīvības problēmu. Kad sāku strādāt pie disertācijas, es biju determinists. Deterministi domā, ka visu nosaka dabas spēki, fizika, tāpēc gribas brīvība nepastāv. Tev liekas, ka tu izdari izvēli spert soli pa labi vai pa kreisi, bet, tā kā tavs ķermenis ir fizisks, pakļauts dabas spēkiem, tu nekad neesi brīvs izlemt un rīkoties. Šobrīd es mēģinu saprast, kādi priekšnoteikumi jāizpilda, lai kaut ko – cilvēku vai varbūt dzīvnieku – varētu atzīt par brīvu un apveltītu ar gribu. Ja tas izdosies, tad jautājums būs vairs tikai par empīriskiem faktiem – par to, vai kāds atbilst izvirzītajiem kritērijiem. Cilvēkus es uzskatu par brīviem, taču varbūt izvirzītajiem kritērijiem atbilst arī dažu sugu dzīvnieki.

Kas tie ir par kritērijiem?

Viena lieta, kas raksturo cilvēkus, ir tas, ka mēs spējam domāt par savām domām. Piemēram, es varu just vēlmi pēc saldumiem, bet man var būt arī augstāka līmeņa doma, ka šo vēlmi nevajag apmierināt, jo, teiksim, saldumi man izsauc migrēnu vai tamlīdzīgi. Šī spēja ir diezgan nozīmīga, jo… Angļu valodā ir vārds, ko mūsdienās tik daudz vairs nelieto, – wanton. Tas ir kāds, kurš impulsīvi seko savām pirmā līmeņa vēlmēm un iegribām. Taču man šķiet, ka cilvēki brīvību iegūst tad, kad spēj kontrolēt savas zemākā līmeņa vēlmes, un nepieciešamais priekšnoteikums, lai to spētu, ir spēja domāt par šīm zemākā līmeņa vēlmēm.

Tas, iespējams, nozīmē to, ka tikai cilvēkiem piemīt gribas brīvība šādā domāšanas par savām vēlmēm nozīmē.

Es negribētu izslēgt citus dzīvniekus, jo dažu sugu dzīvnieki ir saprātīgāki par citiem. Brīvībai vai brīvai gribai nav jābūt vai nu ar plusa zīmi, vai ar mīnusa zīmi. Dažkārt, kad lasām milzīgo tekstu apjomu, kas veltīts gribas brīvības problēmai, sastopamies ar tēzi, ka vai nu brīvība ir, vai tās nav. It kā tad, ja kādam piemīt gribas brīvība, tai nepieciešami būtu jāpiemīt pilnā nozīmē. Taču, ja par gribas brīvību domā kā par cēlonisku spēku un ja cēloniski spēki paši par sevi darbojas dažādās pakāpēs, tad, runājot par kādu dzīvnieku, var secināt, ka tam nav tik liela gribas brīvība kā cilvēkam. Uzskatu, ka mentālās spējas ir cēloniski spēki. Kāds, kurš spēj ātri skriet vai prot runāt vairākās valodās, šajā ziņā ir brīvāks par mani, viņš spēj izdarīt vairāk. Tas ir piemērs tam, kā brīvību var skatīt pakāpēs. Līdzīgi ir ar izglītību: izglītība ir cilvēka atbrīvošana, jo spēja skaidri domāt cilvēku padara spējīgu darīt lietas, ko tas citādi nespētu darīt.

Aristotels, runājot par brīvību, varbūt piebilstu: jo īpaši tikumiska izglītošana, rakstura audzināšana, savaldības mācīšanās.

Jā.

Bet kurš ir tas, kurš cilvēkā nodarbojas ar gribēšanu un kontrolēšanu? Kurš ir subjekts?

Es jums teicu, ka ir divi jautājumi, kuros es savas darbības laikā esmu mainījis domas. Otrā maiņa bija pievēršanās emerģentismam jeb uznirstošo īpašību teorijai. Šī teorija ir nepieciešama, lai izskaidrotu gribas brīvību. Emerģence ir samērā jauns koncepts. Man šķiet, ideja par to pirmo reizi minēta Džona Stjuarta Milla “Loģikas sistēmā”…

Jēdziens vai ideja? Jo ideja ir Aristotela “Metafizikas” Z grāmatā, 17. nodaļā.

Varbūt vārds… Viens veids, kā saprast emerģenci, ir uzskatīt, ka augstāka līmeņa īpašības ir neatkarīgas no zemāka līmeņa īpašībām. Piemēram, es esmu dzīva būtne, bet daļas, no kurām sastāvu zemākajā līmenī, ir nedzīvi atomi un molekulas. Liela daļa literatūras par emerģences teoriju nodarbojas tieši ar cilvēku, tas ir, domājošu lietu problēmu. Apziņa pastāv, to nav iespējams reducēt uz jebko fizisku, bet tas galu galā noved pie kaut kādas formas duālisma. Es teiktu: veselumam piemīt spēks, kas atšķiras no spēka, kāds piemīt veseluma daļām, un arī no spēka, kas būtu vienīgi daļu sakopojumam, un – svarīgi – veselumam šis spēks piemīt, pateicoties tā daļu cēloniskajai mijiedarbībai un izmaiņām.

Pēdējais jautājums. Jūs minējāt divas lielas tradīcijas – aristoteliešu un hjūmiešu – un uzsvērāt, ka abas tradīcijas ir dzīvas un atrodas dialogā. Mans jautājums būs metafilozofisks. Kāpēc, jūsuprāt, daži ir aristotelieši un citi ir hjūmieši? Es jums to jautāju tāpēc, ka reiz izlasīju interviju ar Alasdēru Makintairu, kurā viņš saka, ka viņam ir sajūta: filozofiskās tradīcijas izvēlas savus turpinātājus, nevis otrādi. Kā jūs zināt, Makintairs savulaik bija pārliecināts marksists. Viņš studentiem gatavoja lekciju filozofijas vēsturē par Akvīnas Tomu, ar domu – atnākšu, pastāstīšu, kāpēc tas viss ir maldi, – bet, gatavojot lekciju, pats kļuva par tomistu. “Izvēlas” nevis kaut kādā mistiskā nozīmē, bet… it kā filozofu raksturā, viņu pieredzē, viņu temperamentā būtu kaut kas, kas viņus aizvirzītu pie vienas vai citas tradīcijas.

Jā, es redzu pamatu… ka kaut kas manā pieredzē, manā pagātnē mani virzītu pa šo ceļu – pa ceļu, kurā es nevaru pieņemt pasauli, kurā nepastāv reālas cēloniskas attiecības. Bet tajā es redzu arī bīstamību, jo – atgriežoties pie tā, ar ko mēs sākām, – filozofija ir patiesības meklēšana, gribēšana saprast. Ja es saku, ka pie aristoteliešiem esmu nonācis tāpēc, ka tās ir idejas, kas man īpaši “der”, “piestāv” – it kā mana filozofija būtu mana rakstura izpausme… Nē. Ar filozofiju es nodarbojos tāpēc, ka ticu, ka mēs esam spējīgi saprast pētītās tēzes patiesumu vai aplamumu. Un ka pastāv realitāte ārpus mums, kuru mēs cenšamies saprast. Tāda ir mana metafilozofiskā nostāja.

Jūsu grāmatas varoņa filozofa Benedikta prātu izšķiroši ietekmēja citi prāti.

Jā, tieši tā, un šī ir viena no idejām, ko es mēģināju nodot lasītājiem. Ne tikai mēģinu atspēkot Dekarta filozofisko tradīciju, es mēģināju atspēkot arī viņa metodi. Dekarts “Meditācijās” meditē vienatnē un ne reizi netiek iztraucēts; Benedikts dodas uz ciematu un lūdz, lai viņu neviens neapmeklē, bet viņš tomēr visu laiku tiek iztraucēts.

Viņu traucē dēmoni un valis.

Un tad viņš saprot, ka visi lielākie izrāvieni meditācijās notikuši, pateicoties šiem traucētājiem. Un atkal cēlonība izvirzās visu jautājumu centrā, jo cēlonisko iedarbību uz Benedikta prātu izraisa citas būtnes.

Paldies_.