Sarunas ar galdu

Laikā no 1852. līdz 1855. gadam, uzturoties trimdā Džērsijas salā, Viktors Igo bieži nodevās spiritisma seansiem. Izmantojot tā saucamo galda klaudzināšanas metodi, viņš sarunājās ar slavenu vēsturisku personu gariem – Danti, Moljēru, Šekspīru, Hannibalu, Žannu d’Arku –, kā arī ar abstraktākām garu formām – Drāmu, Domu, Nāvi. Kopumā seansos tika izsaukti vismaz 100 gari. Seansos piedalījās Igo sieva, meita Adele, dēli Šarls un Fransuā Viktors, literāts un žurnālists Ogists Vakrī un citi. Seansi tika rūpīgi protokolēti, un šos pierakstus Igo gatavoja publicēšanai pēc savas nāves. Līdz mūsdienām saglabājušies divi no četriem manuskripta sējumiem. Publicējam fragmentus no grāmatas “Le Livre des Tables” Patrisa Buavēna redakcijā (2014), kas sagatavota pēc minētajiem manuskriptiem, kā arī Viktora Igo mājā Džērsijas salā atrastajiem protokolu oriģināliem.

Otrdiena, 1853. gada 13. septembris

Plkst. 21.30

Klātesošie: Viktors Igo, Igo kundze, Adeles jaunkundze, Šarls, Toto (Fransuā Viktors Igo), Ogists Vakrī, Leflo kungs un kundze, Žirardēnas kundze. Pie galda Šarls un Teleki.

(Žiljetas Druē pieraksts)

Viktors Igo: Kas tu esi?

– Ēna.

– Vai vari pateikt savu vārdu?

– Nē.

– Tu esi Damianjelss?

– Jā.

– Vai tev man jānodod kāda ziņa?

– Jā.

– Kāda?

– Tici.

– Kam?

– Nezināmajam.

– Kas ir nezināmais? Vari to pateikt?

– Pilnīgs tukšums.

– Vai tu tiki pakārts?

Nav atbildes.

– Vai pilnīgs tukšums ir neredzamā pasaule?

– Jā.

– Pastāsti par sevi.

– Nāve ir dvēseles ietvars.

– Vai pasaule, pie kuras tu piederi, ir šīs dzīves turpinājums?

– Nē.

– Tomēr tu esi dzīvojis?

– Nē.

– Tev ir jādzīvo?

– Nē.

– Vai tu esi eņģelis?

– Jā.

– Nāves eņģelis?

– Jā.

– Kāpēc tu atnāci? Vai vari to pateikt?

– Lai runātu par dzīvi.

– Ko tu gribi teikt?

– Gari, nāciet šurp, te ir mediji.

– Vai tu to saki gariem?

– Jā.

– Tu to nesaki mums?

– Nē.

– Vai ir kāds iemesls, kāpēc mēs esam mediji?

– Jā.

– Vai tu mūs redzi?

– Nē.

– Vai redzi mūsu sejas?

– Nē.

– Vai zini mūsu vārdus?

– Nē.

– Vai gari, kurus tu sauc šurp, ir dzīvojuši cilvēka dzīvi? Vari atbildēt?

– Nē.

– Vai esi laimīgs gars? Vari atbildēt?

– Laime ir cilvēciska. Tad jābūt arī nelaimei.

– Tu tā runā tāpēc, ka esi pilnīgs?

– Jā.

– Pastāsti par sevi.

– Bezgalība ir pilnīgs tukšums.

– Vai tu gribi teikt, ka to, ko saucam par tukšumu, aizpilda garu pasaule?

– Pasarg dies!

– Kapa ēna, tātad tu spēj būt jautra?

– Nē.

– Runā.

– Deldē savu ķermeni, lai sameklētu dvēseli.

– Vai tu šeit esi vienīgais gars?

– Es esmu viss un esmu visur.

– Vai gribi, lai turpinu tevi iztaujāt?

– Jā. Tev ir atslēga no slēgtām durvīm.

– Vai zini, kāda vīzija man bija vakardien?

– Es nezinu, kas ir vakardiena.

– Vai pēc nāves mēs tevi redzēsim?

– Tev ir tikai brilles.

– Vai gribi, lai viens no diviem, kuri ir te, tiktu nomainīts?

– Jā.

Teleki nomaina ģenerālis Leflo.

– Vai tu esi šeit?

– Jā.

– Ja mēs šajā dzīvē labi uzvedīsimies, vai varam cerēt uz labāku dzīvi?

– Jā.

– Ja slikti, tad ciešanu pilnu dzīvi?

– Jā.

– Vai mirušo dvēseles ir ar tevi?

– Zem manis.

– Tu saki, ka esi viss un visur. Vai esi Dievs?

– Virs manis.

– Vai esi tuvāk dvēselēm nekā Dievam?

– Man nepastāv ne tuvums, ne tālums.

– Saki, vai ir citas apdzīvotas pasaules, neskaitot Zemi?

– Jā.

– Tur dzīvo mums līdzīgas būtnes ar dvēseli un ķermeni?

– Dažās jā, citās ne.

– Vai pēc nāves to cilvēku dvēseles, kas darījuši labu, ir tajos pašos gaismas apgabalos vai dodas dzīvot uz citām pasaulēm?

– Iededz gaismu.

– Vai vienmēr esi tāds pats?

– Nē.

[..]

– Vai tu aizvien esi te, Šarlē?

– Nē.

– Kas tu esi?

– Dante.

– Dante, paldies, ka atnāci ar mani tikties. Vai tev man jānodod kāda ziņa?

– Jā.

– Runā, dižais Dante.

– Caro mio.¹

– Turpini. Tu zini, ka es tevi dievinu un apbrīnoju. Priecājos, ka esi šeit. Runā.

– Kapa malā sākas trimda.

– Vai tu to saki tāpēc, ka atrodos netālu no Šatobriāna kapa?

– Saproti.

– Pasaki kaut ko pats.

– Mīlestība ir, naida nav.

– Kas tev lika pie manis nākt?

– Dzimtene.

– Runā.

– Es sapratu savu vīziju.

– Vai tu ar to esi apmierināts?

– Beatriče dzied, es viņā klausos.

– Tu vēl mūs dzirdi?

Galds nekustas.

1853. gada 16. septembris

(O. V. atstāsts, S. D. pieraksts)

Ogists Vakrī: Kas tur ir?

– Iedvesma.

– Runā.

– Dzejnieki ir tikai putnu mednieki. Domas ir tikai putni. Es esmu spārni.

– Vai tu dzirdēji sarunu, kas mums tikko bija ar Viktoru Igo?

– Jā.

– Kam, tavuprāt, ir taisnība?

– Neievaino nevienu.

– Runā.

– Viss ir dzīvs. Neredzamais satur nemateriālo, nemateriālais satur bezgalību, Dievs satur visu.

– Kā var saturēt bezgalību?

– Bezgalība ir gaisma. Tā ietilpst sērkociņā.

– Tu zini, ka Drāma man vakar pasvieda ideju?

– Tūlīt tu runāsi ar viņas brāli.

– Kādu brāli?

– Romānu.

– Kā tu līdz šim man esi sūtījis visas domas?

– Caur sāpēm…

– Kas tu esi?

– Romāns.

– Runā.

– Ideja.

– Iedvesma mums paziņoja par tavu ierašanos.

– Viņa man pavēlēja.

– Kas tu viņai esi?

– Viņa nav ideja. Viņa ir zibens, nevis stars. Stars silda, zibens spīd. Tās ir gaismas divas puses.

– Runā.

– Katrai idejai ir vārds. Domai nav pamesta bērna.

– Turpini.

– Katra ideja ir vienlaikus māte un meita. Neviena nav bārene. Cilvēku smadzenes ir tikai patēvi.

[Bez noteikta datuma;

Sesilas Dobrē pieraksts, kas atbilst laika posmam no 19. līdz 24. septembrim]

– Kas tu esi?

– Voltērs.

– Runā.

– Es ciešu, esmu Žanna d’Arka. Esmu laimīgs, esmu Kalass.

– Tu esi 19. gadsimtā. Vai atzīsti to par 18. gadsimta likumīgo un krāšņo dēlu?

– 18. gadsimts bija kapracis. 19. gadsimts ir jaundzimušais. Viens ir nolādēts, otrs svētīts.

– Voltēr, tu zini, ka es tevi uzskatu par vienu no dižākajiem vīriem, kurš ar savu ģenialitāti kalpojis cilvēcei. Vai esi laimīgs?

– Jā.

– Vai vari pastāstīt par pasauli, kurā dzīvo?

– Nē.

– Bet tu vari vismaz nomierināt mūsu sirdsapziņu, sakot, ka tas, kurš ir taisnīgs un patiess, taču netic nevienai pierakstītajai reliģijai, noteikti nokļūs gaismas pasaulē?

– Es nomelnoju Žannu d’Arku un glaimoju Pompadūrai. Es kodu marmorā un skūpstīju dubļus. Es noliedzu Dievu un godāju karali. Es daudzināju [nesalasāms vārds: padibenes?] un spļāvu uz ērkšķiem. Es lādējos, meloju, nelūdzos, tomēr esmu laimīgs. Kāpēc? Es domāju. Doma ir labs darbs.

– Tu mums stāsti nevis par savām, bet sava laika kļūdām.

– Nē.

– Kāpēc tu saki “nē”?

– Es esmu vainīgs. Mans laiks bija Strauts, es esmu rati. Es ar viņu noslēdzu vienošanos, un es to aptraipīju.

– Tomēr tu darīji ievērojami vairāk laba nekā ļauna, un es atkārtoju, ka tavas kļūdas ir drīzāk piedēvējamas tavam laikam, nevis tev. Tagad pasaki mums: tu šeit nokļuvi nejauši vai tīšām?

– Nejaušība ir bezdievju mētelis.

[..]

1853. gads

[Bez noteikta datuma, bet, spriežot pēc satura, pēc 22. septembra]

(O. V. atstāsts)

– Zini, par ko es pagājušonakt domāju?

– Jā.

– Pasaki.

– Par kaut ko pretīgu.

– Raksturo cilvēku.

– Pretīgs.

– Tu esi miris vai dzīvs?

– Miris.

– Vai pateiksi savu vārdu?

– Ābags…

– Ābags?

– Nē.

– Vai vārdā ir “g”?

– Nē.

– Vai ir “āba”?

– Nē.

– Vai ir “āb”?

– Jā.

– Aiz “āb”?

– “El”.

– Vai Ābels?

– Jā.

– Kāds Ābels? Nosauc savu brāli.

– Ādams.

– Tu zini, ka matērija ierobežo mūsu prāta spējas. Tāpēc neapvainojies par to, ko teikšu. Vai mēs sazināmies ar cilvēkiem, kuru vārdi mums tiek nosaukti, vai ar gariem, kas pieņem slavenu cilvēku vārdus, lai mums būtu noteikta attieksme? Vai pateiksi man to? Vai vari man to pateikt?

– Nē.

– Es neticu ne Ādama, ne Ābela eksistencei. Vai man taisnība? Vai arī Ādams un Ābels tiešām eksistēja?

– Ābels ir arābs.

– Vai pazīsti dvēseli, kura atnāca pirmajā vakarā?

– Jā.

– Tu zini, vai viņa kopš tā laika ir atgriezusies?

– Jā.

– Vai vari mums to pateikt?

– Jā.

– Viņa ir atgriezusies, pieņemot vārdus, kas mums neļāva viņu atpazīt?

– Jā.

– Cik reižu viņa ir atgriezusies?

– Vienu.

– Cik pavisam reižu viņa ir nākusi?

– Divas.

– Ar kādu vārdu otrajā reizē?

– Ābels.

– Tātad tas esi tu?

– Jā.

– Vai pastāstīsi mums par sevi skaidri?

– Nē.

– Kāpēc tu slēp savu vārdu? Mēs priecātos to uzzināt. Tu zini, ka mēs aizvien domājam par tevi. Vai esi laimīgs?

– Jā.

– Vai tu varētu ar mums runāt skaidrāk, ja pie galda būtu Šarls?

– Jā.

– Viņš ir ar mums. Saki mums, ko gribi.

– Ne bucif.

– Vai tu esi tas pats gars, kas pirms brīža?

– Nē.

– Cik minūšu tu šeit esi?

– Divas minūtes.

– Vai pateiksi savu vārdu?

– Nē.

– Vai tev ir kāda ziņa?

– Nē.

– Kurš tevi sūta? Vai vari to pateikt?

– Tu esi labs vai ļauns gars?

– d a.

Ceturtdiena, 1853. gada 8. decembris

Plkst. 22.30

Pie Viktora Igo

Klātešošie: Igo kundze, Adele Igo, Viktors Igo, Šarls un Fransuā Viktors Igo, Ogists Vakrī, Teleki, Gerēns, Barbjē, Ksavjē Dirjē.

Pie galda: Gerēns un Teleki.

(S. D. pieraksts)

– Kas tur ir?

– Hannibals.

Šarls nomaina Teleki.

Viktors Igo: Napoleons teica, ka tu biji senatnes dižākais karavadonis. Viņš uzskatīja, ka biji dižāks par Aleksandru Lielo un Cēzaru, jo ziedoji pusi savas armijas, lai iekarotu teritoriju, un tu to noturēji 15 gadus, par spīti Romas un Kartāgas leģioniem. Bet ko tu domā par Napoleonu?

– Dux maximus post victoriam, minimus post cladem.²

– Ja drīkstu tavā klātbūtnē izteikt savu viedokli par militāriem jautājumiem, man nešķiet, ka Napoleons pēc sakāves kļuva sīks. Pēc Maskavas, kur viņu uzveica drīzāk ziema nekā ienaidnieks, viņš saglabāja pilnīgu mieru. Viņš gribēja sakopot resursus, lai šo postu labotu, un savāca karaspēku.

– Dixi ducem, non virum. Victus a hyeme, dux magnus non fugit, moritur. Mors suprema victoria.³

– Tu pieminēji atšķirību starp dižu vīru un dižu karavadoni. Karavadonis mirst. Dižs vīrs izdzīvo, lai postu labotu. Vai atbildēsi man franciski, lai visi saprastu?

– Jā.

– Runā.

– Uzvarēts Napoleons ir egoists. Kā uzvarētājs viņš domā par Franciju, kā zaudētājs – par sevi. Maskava lika viņam atminēties Tuilerī, Austerlica lika viņam sapņot par Franciju. Uzvarēts Napoleons ir dezertējošs ģēnijs, kas slēpjas zem kroņa, nevis no tā atsakās, iegūstot oreolu. Šī atteikšanās ir nāve.

– Ir viena lieta, ko tu varētu izskaidrot. Kāds romiešu leģions, kas cīnījās pie Kannām, atstāja pieminekli, uz kura rakstīts apmēram tā: leg... fulminat... Leģenda vēsta, ka romiešu leģiona ērgļos iespēris zibens. Vai šis uzraksts ir saistīts ar leģendu? Vai tur bija rakstīts fulminata vai fulminatrix⁴?

– Akmens melo, bronza melo, marmors zaimo. Dubļiem ir taisnība. Cēzars, Aleksandrs Lielais, Kārlis Lielais un Hannibals melo! Bonapartiešiem ir taisnība!

– Napoleons Svētās Helēnas salā atcerējās savu pusbrigāžu numurus. Kad citi par šīm atmiņām brīnījās, viņš atbildēja: “Vai var aizmirst savu bijušo mīļāko vārdus?” Napoleons atcerējās tos, kurus komandējis. Tu noteikti atceries tos, kurus uzvarēji. Vai kādu no Kannās sakautajiem leģioniem sauca Fulminatrix vai Fulminata?

– Trix.

– Nosauc mums romiešu leģionus, kuri cīnījās kaujā pie Kannām.

– Vindicatrix prima; secunda victrix; fulminatrix tertia; fulgurans quarta; vorax quinta; sexta vultur; maxima et ultima⁵[nesalasāms].

– Vai vari uzskaitīt Kartāgas leģionus vai karapulkus, kuri piedalījās šajā kaujā?

– Jā.

– Kā tos sauca?

– Fasces⁶.

– Cik bija fasciju?

– Tres⁷.

– Katrs no tiem sastāvēja no kājniekiem un jātniekiem?

– Jā.

– Vai tiem bija nosaukumi?

– Jā.

– Nosauc tos.

– Fides, ultio, patria⁸.

Šarls Igo: Tu, kas iemieso zvēresta turēšanu, vai atklāsi mums savu viedokli par to, kurš mūsdienās pasaulē iemieso pārkāpšanu?

– Es izmantoju savu naidu, lai turētu zvērestu, viņš lauza zvērestu, lai kalpotu savam naidam. Es esmu atriebīgas dzimtenes erceņģelis, viņš ir sevi ziedojošas tautas sātans. Es esmu spārnots zvērests, kam pasaule seko, viņš ir maskēts zvērests, kurš no cilvēkiem izvairās. Es esmu zvēresta putns, viņš ir zvēresta blēdis.

Viktors Igo: Kartāgu mūsdienās vairs neatceras. Roma to noslaucīja no zemes virsas. Tu vienīgais vari pateikt, kas bija Kartāga. Vai pateiksi?

– Tā bija milzīga pilsēta. Tajā bija 60 torņu, 6000 tempļu, no kuriem 3000 bija no marmora, 2000 no porfīra, 600 no alabastra, 300 no jašmas, 50 no būvģipša, 45 no ziloņkaula, četri no sudraba un viens no zelta. Ielas bija 300 pēdas platas. Tās bija bruģētas ar marmoru un pārklātas ar sudraba kārtu. Gar mājām dega iesmaržinātas lampas, pa ielām, dziedātāju un dejotāju ieskauti, lokiem staigāja balti ziloņi. Gaiss bija tik smaržīgs un gaisotne tik harmoniska, ka ziedi un putni tur nekad nemira. Kartāgā bija 3000 kuģu, 600 cietokšņu, 100 000 zirgu, 12 000 ziloņu, 100 miljonu talantu gadā un Hannibals.

– Vai pateiksi mums, kā sauca četrus sudraba tempļus un vienu zelta templi?

– Jā.

– Vispirms pasaki mums to nosaukumus kartāgiešu valodā, pēc tam pārtulko tos latīņu valodā. Sākumā sudraba tempļu nosaukumus.

– Pirmo templi kartāgiešu valodā sauca Bocamer, latīņu valodā Sol. Otro templi kartāgiešu valodā sauca Derimos, latīniski Luna. Trešais templis bija Jarimis, latīniski Dies. Ceturtais templis bija Mossomba, latīniski Nox.

– Tagad pasaki, kā sauca zelta templi.

– Kartāgiešu valodā Illisage, latīniski Lux.⁹

– Plauta darbos atrodami dzejoļi pūniešu valodā. Elisagarē abats apgalvoja, ka šiem dzejoļiem ir sakars ar basku valodu. Vai pūniešu un basku valoda būtībā ir tā pati valoda?

– Jā.

– Tātad basku valoda ir cēlusies no kartāgiešu valodas?

– Jā.

Igo kundze: Vai atbildēsi uz jautājumu, kuru uzrakstīšu?

– Jā.

Igo kundze uzraksta jautājumu, to nevienam nerādot.

– Runā.

– Tici, ka redzēsi tos, kurus vēlēsies, un visi noticēs. Dvēsele atsaucas citas dvēseles balsij.

– Mans jautājums ir: vai, aprakstot Kartāgu, runāji dzejnieka vārdiem? Tu nekādi neatbildēji uz manu jautājumu.

– Es neaprakstīju Kartāgu, tas bija jājautā Hannibalam.

– Tātad tu vairs neesi Hannibals? Kas tu esi?

– Mozus.

– Vai Šarlam ir jāpaklausa, kad viņu lūdzu iztaujāt galdu?

– Jā.

Šarls Igo: Mums ar tevi bija sarunāta tikšanās deviņos, bet mēs to nokavējām. Atvainojamies. Vai tu mūsu atvainošanos pieņem?

– Jā.

Viktors Igo, Fransuā Viktors, Ogists Vakrī aiziet. Pie galda Igo kundze, Adele Igo un Dirjē.

– Vai tas aizvien ir Mozus?

– Jā.

Dirjē: Es tev tovakar jautāju, vai šai galdu atklāsmei ir kaut kas kopīgs ar senajiem brīnumiem – Delfu, Kannu, Epidauras un citiem orākuliem. Vai atbildēsi uz manu jautājumu?

Tagad Igo kundzi un jaunkundzi nomaina Šarls.

– Tu runā par senu trijkāji. Dievs ar cilvēku mūžīgi runā caur atklāsmēm. Pirmā atklāsme bija daba, otrā – sirdsapziņa, trešā – brīnums. Kad sirdsapziņa un daba vairs netiek uzklausītas, runā brīnums. Trijkājis, burvestības, alķīmija, neskaidras atklāsmes, kas paģēr izdomu, kad saprāts vairs neklausa. Kad cilvēks padzen Dievu no savām mājām, tas viņa sirdsapziņai liek drebēt, un matērija sašutusi saceļas pret dumpīgo dvēseli, tai pavēl, un dvēsele paklausa.

– Vai no tavas atbildes var secināt, ka priesteri un viņu sabiedrotie tirāni orākulus sabojāja?

– Jā.

– Bet būtībā orākulos bija sava daļa patiesības, kas vēsturē saglabājusies slavenu iniciāciju veidā?

– Jā.

– Vai tu par to runāsi?

– Absolūto patiesību cilvēks uzzina tikai pēc nāves. Patiesība cilvēcei bijusi nepieciešama vienmēr. Kad to ieskauj ēna, tai pietiek ar gaismas stariņu. Patiesība ir sajaukta kopā ar maldiem, un tā ir savā rītausmā. Cilvēku apvārsnis paplašinās, un gaisma palielinās. Jūs esat spožā saules gaismā – domājiet. Jūs esat patiesībā – ticiet!

– Vai šīs atklāsmes, par kurām mums stāsti, ir pastāvīgas balsis, mūžīgi dabas un cilvēces likumi?

– Nē.

– Šīs balsis var dzirdēt tikai noteiktos laikmetos?

– Jā.

– Vai nākotnē tās vēl dzirdēsim?

– Nē.

– Vai tā atklāsme, kuru šodien pieredzam, sākās sen?

– Viltus brīnums izraisīja īsto brīnumu. Katolicisms aizkustināja jaunavas, Jūda lika Jēzum raudāt, patiesība gribēja satriekt melus. Savai nāvei tā lika nākt pār rakstvežu galvu. Galds lēnām pacēlās, un nekrietnību tintnīca iekrita bezdibenī.

– Cik ilgi šī galdu atklāsme ilgs?

Nav atbildes.

– Mēs lieliski saprotam, ka Jēzus, Mozus, Sokrats un Žans Žaks Ruso ar mums runā par Dievu, par tikumiem un sirdsapziņu. Bet kāpēc marķīzam de Sadam un citiem gariem ir ļauts ar mums sazināties un teikt pilnīgus niekus?

– Dvēseļu pasaule ir nebeidzama, tāpat kā līķu pasaule. Tur ir gan smiekli un cinisms, gan mīlestība un pārdomas. Tribulē tur ēnā smejas, Sokrats tur gaismā sapņo, Kains tur griež zobus, svētais Augustīns tur krīt ceļos, marķīzs de Sads tur naktī zaimo, Jēzus tur debesu zilgmē lūdzas. Kaps ir dvēseļu Noasa šķirsts.

– Bet kāpēc viņš atļāva marķīzam de Sadam un citiem gariem, kurus pieminēju, ar mums sazināties?

– Lai jūs salīdzinātu sodītās dvēseles ar atalgotajām dvēselēm.

– Kādu labumu cilvēce no šīs izrādes var gūt?

– Sods ir labāka mācība par atlīdzību.

– Bet kāpēc šīs dvēseles pēc nāves šķietami saglabā tās gara noslieces, kas tām bija, kad tās grēkoja uz Zemes?

– Tribulē grēkoja smejoties. Viņam ir piespriests smieties. Marķīzs de Sads grēkoja zaimojot. Viņš ir piesiets zaimiem. Jūda grēkoja nododot, viņš ir savas nodevības gūsteknis. Kains grēkoja, nogalinot brāli. Viņš ir savas slepkavības savažots.

– Vai šis sods būs mūžīgs?

– Visi šie noziedznieki lēnām mainīsies un kļūs taisni. Dieva tālais starojums atkausēs viņu ledus sirdis, un viņu noziegumi kā lavīna iegāzīsies svētās piedošanas bezdibenī.

– Vai viņi jau tagad nožēlo?

– Jā.

Igo kundze: Kad iztaujājam galdu bez Šarla, tas rāda nesakarīgus burtus un tie neveido vārdus. Kāpēc? Kas ir galdā? Māņi vai draiskulīgi gari?

– Tie nav māņi. Tās ir mēmās dvēseles.

– Mēmās? Kāpēc?

– Tās nespēj runāt.

– Kāpēc?

– Tās tikai piedzima un nomira.

Dirjē: Vai šai jaunajai atklāsmei jāiemiesojas tā-dā vīrā, kāds bija pirmais, vārdā Mozus, un tad otrais, vārdā Jēzus?

– Jā.

Šarls Igo: Vai pateiksi mums šī vīra vārdu?

– Nē.

– Vai viņš dzīvo mūsu paaudzē?

– Nē.

– Vai mēs viņu šajā dzīvē sastapsim?

– Nē.

[..]

Galds kustas.

– Kas tu esi?

– Aristotelis.

Dirjē: Vai iepriecināsi mani un atnāksi rīt pēc Sokrata?

– Nē.

– Kurā dienā vēlies atnākt?

– Nākamajā sestdienā pulksten astoņos vakarā.

Galds atkal kustas.

– Kas tu esi?

– Kaļjostro.

– Ir pārāk vēls, lai mēs ar tevi šodien runātu.

Šīs saziņas laikā galds tik nevaldāmi kustas, ka to nav iespējams novaldīt.

Seansa beigas plkst. 6.30 no rīta.

Sestdiena, 1853. gada 10. decembris

Plkst. 21.30, pie Viktora Igo

Klātesošie: Viktors Igo, Igo kundze un jaunkundze, abi Igo dēli, Dirjē, pulkvedis Talī.

(S. D. pieraksts)

[..]

– Kas tu esi?

– Makjavelli.

– Tu esi ģēnijs. Es gribu ar tevi ilgi runāt. Vai varam norunāt tikšanos?

– Jā.

– Kad?

– Ceturtdien.

– Vakarā?

– Jā.

– Cikos?

– Desmitos.

Seansa beigas plkst. 00.30.

Trešdiena, 1853. gada 14. decembris

Plkst. 22.00, pie Viktora Igo

Klātesošie: Igo kundze un jaunkundze, Viktors Igo, Šarls un Fransuā Viktors Igo.

(S. D. pieraksts)

[..]

Igo kundze: Vai mēs, mirstīgie, varam kaut ko darīt, lai dvēseles iepriecinātu vai apbēdinātu?

– Jā.

– Kas ir vispatīkamākais, ko varam darīt dvēseļu labā?

– Mīlēt.

– Kas ir sāpīgākais, ko varam darīt?

– Aizmirst.

– Vai aizvien esi te, Tirtaj¹⁰?

– Nē.

– Kāds ir tavs vārds?

– Makjavelli.

– Vai atnāci manis dēļ?

– Jā.

– Vai atnāksi rītvakar?

– Jā.

– Cikos?

– Astoņos vakarā.

Piektdiena, 1854. gada 13. janvāris

Klātesošie: Viktors Igo, Ogists Vakrī.

Pie galda: Igo kundze, Šarls Igo.

(S. D. pieraksts)

– Tavs vārds?

– Šekspīrs.

Viktors Igo: Es ļoti gribētu zināt, vai, pirms nākt pēc mūsu lūguma, tu mūs pagodināji, ierodoties pats. Vai tu jau esi nācis?

– Jā.

– Tu zini, ka mēs tevi uzskatām par vienu no četriem vai pieciem cilvēces dižgariem. Vai pateiksi mums, kas notika kapā un kāda tikšanās norisinājās 1616. gada 23. aprīlī?

– Es noskūpstīju dzimstošo Korneiju.

– Es nosaucu nevis 1606., bet 1616. gadu. Saņemies un atrodi, vai šajā dienā Šekspīrs satika kādu citu dižu filozofu.

– Nē.

– Tomēr 1616. gada 23. aprīlī nomira Servantess – tajā pašā dienā, gandrīz tajā pašā laikā, kad tu. Vai tu viņu satiki? Vai atbildēsi?

– Nē.

– Tu saki, ka negribi atbildēt vai ka viņu nesatiki?

– Migels de Servantess nenomira vienlaikus ar mani.

– Bet viņš nomira tajā pašā dienā. Ceļā uz turieni, kur tagad esat, noteikti satikāties. Tādi divi ģēniji kā jūs noteikti sarunājās. Ko jūs teicāt viens otram?

– Mirstot pēkšņi iegūsti visu mirušo vecumu, tas ir, mūžību. Debesīs nav ne pirmā, ne pēdējā ienācēja. Visiem ir otra dzīve, un šī otra dzīve ilgst simt miljonus gadu. Jautāt mirušajam, cik ilgi viņš ir debesīs, ir tāpat kā jautāt staram, cik ilgi tas ir ar sauli. Dvēsele ir māsa, kurai nav vecāko māsu. Bezgalība nav mīlestības vecākā māsa. Bezgalība nav ģēnija vecākā māsa. Visi dižgari ir dvīņi. Dante nav Aishila jaunākais brālis, Sofokls nav Homēra jaunākais brālis, Šekspīrs nav mazais brālis, Ījabs nav lielais, Jesaja ir tikpat simtgadīgs, cik Mozus. Horebs tikpat sens, cik Sīnajs. Idejai ir dēli, bet nav mazdēlu. Ja tu jautāsi staram, cik tas ir vecs, tas atbildēs: jautā zibenim. Ja jautāsi zibenim, tas tev teiks: jautā staram. Es vienu reizi satiku Servantesu. Viņš mani pasveicināja un teica tā: “Dzejniek! Ko tu domā par donu Kihotu?” Un garāmejošais Moljērs teica: “Viņš ir tas pats, kas dons Žuans.” Un es teicu: “Viņš ir tas pats, kas Hamlets. Dons Kihots šaubās, dons Žuans šaubās, Hamlets šaubās. Dons Kihots meklē, dons Žuans meklē, Hamlets meklē. Dons Kihots raud, dons Žuans smejas, Hamlets smaida. Visi trīs cieš. Galvaskausā, kuru Hamlets tur, ir tava asara, ak, Servantes, un tavi smiekli, ak, Moljēr. Aiz mūsu triju darbu skaistuma slēpjas šaubu skelets. Mēs rakstām traģēdiju, Dievs to pabeidz. Paskatieties uz debesīm. Tas ir pēdējais cēliens. Kapakmens, kas paveras pār mūsu dvēselēm, ir kā priekškars, kas veras uz atrisinājumu. Aplaudē, Servantes! Aplaudē, Moljēr! Aplaudē, Šekspīr! Uznāk Dievs.”

– Tāda ģēnija kā tu klātbūtnē domu ir daudz, tās joņo, un, lūk, doma, kas man pirmā nāk prātā. Kad tu biji uz Zemes, tu radīji pēc Dieva līdzības. Tagad, kad esi pametis Zemi un dzīvo īsto dzīvi gaismā, kas veido tavu ģēniju? Tu dzīvo, Šekspīr, tomēr ir nedalāmas idejas. Šekspīram dzīvot nozīmē radīt. Vai tu turpini radīt? Vai tu turpini savu darbu? Ja tu to turpini, ja ar tevi tā ir, tad ar visiem pārējiem ģēnijiem ir tāpat. Neskaitot tiešo Dieva veikto radīšanu, pastāv arī tas, ko varētu nosaukt par netiešo Dieva radīšanu, tas ir, ar dižgaru starpniecību. Tas paver milzīgu jaunu horizontu. Vai atbildēsi uz manu jautājumu? Vai tu turpini savu darbu? Ja tu to turpini, vai atbilstoši cilvēku pasaulei, kur tu dzīvoji, vai atbilstoši dvēseļu pasaulei, kur tu dzīvo tagad? Vai tavs darbs piedzīvo tādas pašas pārmaiņas kā tu? Vai tu raksti, ja var izmantot vārdu “rakstīt”, jaunā valodā, ko cilvēki nesaprastu un kas ir debesu valoda? Vai tu raksti traģēdijas? Par kādām kaislībām? Par kādu pasauli? Par kādām idejām? Vai šīs traģēdijas, ja tās tiktu mums pārtulkotas, būtu aptveramas ar cilvēka prātu? Un kāda ir saikne, kas šajā gadījumā saista tavus darbus debesīs ar taviem darbiem uz Zemes?

– Cilvēku dzīvē radītāji ir cilvēki. Debesu dzīvē radītājs ir Dievs. Radīt nozīmē strādāt, apcere ir atlīdzība. Uz Zemes dižgari rada, lai uzlabotu morāli, bet debesīs morāls ir viss, viss ir labs, viss ir taisnīgs, viss ir skaists. Debesis būtu nepilnīgas, ja es kaut ko radītu, šedevrs gāztu Dievu. Man, apbrīnotajam, ir lemts apbrīnot. Es, radītājs, esmu pazudis skatītāju pūlī. Dievam līdzās ir arī pusdievi. Orfejs, Tirtajs, Homērs, Aishils, Sofokls, Eurīpids, Mozus, Ecehiēls, Jesaja, Daniēls, Ēzops, Dante, Rablē, Servantess, Moljērs, Šekspīrs un citi, kurus redzu, viņus nepazīstot. Bezgalībā mēs apcerīgi sēžam mūžības gaismas priekšā. Jēzus ir uz ceļiem. Gaisma mūs apstaro un apžilbina. Dzīve mūs aizrauj un pārplūdina, un, ja tu redzētu visus šos praviešus, visus šos bur-vjus, visus šos dzejniekus un ģēnijus sēžam aplī ap Dievu, tu man nejautāju, vai es radu. Nē, es skatos, nē, es klausos, nē, es esmu uzmanīgs atoms bezgalības priekšā. Es esmu dižs vīrs, kurš noliec galvu bezgalības priekšā. Es aizstāju erceņģeli. Es, būdams sīks, nokāpju no pjedestāla un aizmetu savu oreolu. Es esmu sapnis, kura nāve ir nomods. Man bija māksla, nu man ir mīlestība. Mani darbi atstāja savus spārnus kapā. Mīlestība ir augšāmcēlusies māksla. Māksla soļo pie debesu vārtiem, tikai mīlestība tur ienāk. Laime ir mūžīga Meka, kuras svētceļnieks ir māksla un eņģelis ir mīlestība.

– Tu atnāci pēc Andrē Šenjē lūguma. Vai vari palūgt Andrē Šenjē atgriezties un pateikt mums, kad viņš atgriezīsies?

– Jā.

– Kad viņš atgriezīsies?

– Pēc desmit dienām.

– 23.?

– Jā.

Viktors Igo iziet.

Igo kundze: Tu teici, ka pašreizējā dzīvē jūs neko neradāt. Kāpēc Andrē Šenjē domā par radīšanu un savu darbu pabeigšanu?

– Dzīve mani apbalvoja, bet Šenjē nocirta galvu. Šenjē vēl dzīvei ir ko teikt. Es runāju tikai ar Dievu vai viņa vārdā. Šekspīrs ir savu darbu tēvs. Šenjē ir savu darbu bārenis.

Seanss beidzas pusnaktī.

1854. gada 22. janvāris

Plkst. 21.45

Klātesošie: Igo kundze, Viktors Igo, Ogists Vakrī, Gerēns.

Pie galda: Igo kundze un Gerēns.

Taujā Viktors Igo.

(S. D. pieraksts)

– Vai tur kāds ir?

– Jā.

– Tavs vārds?

– Jēkabs.

– Vai tev jānodod man ziņa?

– Jā.

– Runā.

– Šaubāmies.

Piezīme. Pusstundu pirms šī seansa Viktors Igo un Ogists Vakrī, vieni viesistabā iztaujājot galdu, izteica šaubas. Viņiem īpaši dīvaini šķita tas, ka Šekspīrs atspoguļoja tādu kā dona Kihota šaubu tēlu, kas viņiem likās kā lielākais apstiprinājums. Viņu sarunu neviens nevarēja dzirdēt. Šarls tajā brīdī bija savā istabā divus stāvus virs viesistabas. Šarls Igo nāk un nomaina savu māti. Viņš apsēžas pie galda, nejautājot, ne kas tur ir, ne arī to, kas tika teikts iepriekš. Seanss turpinās.

1854. gada 22. janvāris

Pie galda Šarls un Gerēns.

(V. I. atstāsts)

– Šekspīrs pamatoti jums teica: šaubas ir visu cilvēku garadarbu pamatā. Jā, dons Žuans ir šaubas. Jā, Hamlets ir šaubas. Jā, dons Kihots ir šaubas. Jūs neesat sapratuši šo trīs tēlu svarīgāko mērķi. Vai vēlaties to dzirdēt pāris vārdos? Dona Žuana cīņa ar statuju, Hamleta cīņa ar ēnu, dona Kihota cīņa ar saviem dēmoniem ir viena un tā pati cīņa. Tā ir cilvēka cīņa ar neredzamo pasauli. Tā ir ķermeņa kauja ar dvēseli. Tas ir miesas duelis ar garu. Tas ir šaubu tumšais lauks. Tā ir Jēkaba mūžīgā cīņa ar eņģeli.

Viktors Igo: Tavs teiktais ir skaists un pārliecinošs. Vai dzirdēji, ko mēs nupat lejā runājām?

(Nav atbildes.)

– Vai esi te, Jēkab?

– Nē.

– Kas tur ir?

– Šekspīrs.

– Vai tev ir jānodod mums ziņa?

– Jā.

– Runā.

– Es jums jautāju, nabaga cilvēciskie ģēniji, kas ir jūsu dižums, lai uzdrošinātos izaicināt bezdibeņu dievu, kas ir jūsu doma, lai paliktu apģērbti sauļu dieva priekšā? Kas ir jūsu šedevri, lai uzdrīkstētos mest izaicinājumu bezgalības Dievam? Kas ir mūsu Hamleti, kas ir mūsu doni Žuani, kas ir mūsu doni Kihoti godības, varenības, gaismas priekšā? Kas ir jūsu Riji Blasi, kas ir jūsu traģēdijas, kas ir jūsu pasaules radīšanas priekšā? Hamlet, nomet savu melno spalvu pušķi; don Žuan, nomet savu zobenu; don Kihot, nomet bruņucepuri; Rij Blas, aizdod viņiem savu livreju, un, šādi tērpušies, parādieties Mūžīgā Kunga priekšā. Livreja ir šedevru tērps Dieva priekšā.

– Turpini.

– Jūs par mani dīvainā kārtā kļūdāties. Es nenoniecinu savus darbus, tāpat kā statuja nenoniecina savu pjedestālu. Es stāvu tiem pāri. Jūs sakāt: viņš tos nopeļ. Nē. Es nebradāju kājām Hamletu. Es kāpju uz vēl augstākas platformas par Elsinoru un tur runāju nevis ar Ēnu, bet ar Dievu. Tur ir viss. Katrs dižais domātājs, kad guļas kapā, šķērso savu darbu pēdējo pakāpienu. Nāve ir augstākais tornis. Darbi ir cēls uzbrukums. Dzīve uzliek garam bruņucepuri. Nāve tam to noņem un saka: “Sveiks, oreol!” Es esmu Dieva uzvarētais. Es nāku stāstīt par savu sakāvi. Esmu dievišķās uzvaras vēstnesis. Es pūšu taurē aiz Mūžības ratiem, un jūs brīnāties, ka manas fanfaras pauž Jehovas, nevis Šekspīra vārdu. Redzat, es biju aizmirsis savu vārdu. Jūs man to atgādināt. Paldies, dzīvie!

[..]

– Mēs esam noguruši. Kurā dienā tu atgriezīsies?

– Trešdien deviņos vakarā.

Seanss beidzas vienos naktī.

Piektdiena, 1854. gada 27. janvāris

Plkst. 19.00

Pie galda Šarls un Gerēns.

(Š. I. atstāsts)

– Kas tur ir?

– Šekspīrs.

Šarls: Mēs nupat domājām feju vārdus stāstam, ko rakstu. Tu, kas savos stāstos izdomāji tik jaukus vārdus, vai nosauksi man divus vai trīs labo feju vārdus?

– Lakrima vai Pidrahita.

– Vai šim vārdam ir nozīme?

– Bērna pēda.

– Kurā valodā?

– Saules. Vai arī Rozaspina. Animula. Perlina. Jūras marķīze. Putna lidojums. Dvēseles kaija. Liliju sultāne. Pandora. Maija rota.

– Vai tu ļauj man izmantot šos vārdus?

– Jā.

– Vai atgriezīsies pusdesmitos?

– Jā.

27. janvāris

Plkst. 21.30

Pie galda Šarls, M. Gerēns.

(V. I. atstāsts)

[..]

Viens naktī.

– Šarls ir noguris. Vai atgriezīsies svētdienas vakarā deviņos?

– Jā.

Te beidzas Igo atstāsts.

Igo kundzes atstāsts.

Viktors Igo aiziet. Pēc viņa aiziešanas Igo kundze lūdz savu dēlu vēl brīdi turpināt, jo vēlas uzdot Šekspīram vienu jautājumu. Šarls, lai gan ir noguris, piekrīt palikt. (Igo kundzes piezīme)

Igo kundze: Es vēlos zināt, vai pasaulē, kurā tu dzīvo, ir darbs.

– Doma debesu valodā runā, dzied, dzīvo bez darba. Tā izpaužas Dieva Vārdā. Taču, kad tā pāriet no debesīm uz Zemes un no dievišķā vārda cilvēku valodā, tā ir spiesta atstāt savus spārnus kā putns, kurš atgriežas sprostā. Tai jāstaigā, nevis jālido, lai jūs viņai varētu sekot. Tā uzvelk savas smagās sandales, ko tā atstāja pie kapa malas. Vārds planē, runa ceļo, runa kāpj, runa klūp, runa krīt. Kad runāju, es krītu, kad eju, es klūpu. Cilvēka gars ir cietums. Ieslogot sevi ar jums, es pakļaujos cietuma noteikumiem, es strādāju. Es no ūdens krūkas dzeru jūsu dzeju, es iekožos jūsu ideāla melnajā maizē, es atkal kļūstu par cilvēcisku dzejnieku, iespējams, dižāko, bet nebrīvu. Es neatlaidīgi radu un jūtu, ka pār manu pieri rit sviedru lāses, šīs cilvēku darba asaras.

Seansa beigas 2 naktī.

Svētdiena, 1854. gada 29. janvāris

Plkst. 21.30

Mana sieva un Šarls.

(V. I. atstāsts)

Viktors Igo: Kaut arī tu ļoti skaisti izteicies, ļauj man tev uzdot jautājumu. Tu dzirdi mūsu sarunas, tu redzi mūsu domas, tu zini, ka, lai gan esam dziļi pārliecināti par mistēriju, kurā piedalāmies, mēs reizēm šaubāmies par personu, kuras ar mums runā, absolūto un reālo identitāti. Vai jums, kas esat gaisma, laime un labvēlība, pasaulē, kurā esat, ir kāds līdzeklis, lai mūs pilnībā pārliecinātu, ka esat tās personas, kuru vārdā runājat? Vai arī jums šajā ziņā jāliek mums šaubīties?

– Kas tur ir?

– Kapa ēna.

– Es uzdevu jautājumu Šekspīram. Vai zini, kādu?

– Jā.

– Tev to nolasīt, lai tu atbildētu?

– Nē.

– Vai gribi atbildēt?

– Jā.

– Mēs klausāmies.

– Kaps nemelo. Līķauts ir pirmā baltā lapa patiesības grāmatā, kuras tumšais vāks ir kaps. Jūs, kas šo grāmatu lasāt, šaubāties, jo esat dzīvas būtnes. Jūs nevarat ticēt nenomirstot. Jūsu nabadzīgajā pasaulē ticība ir pašnāvība. Manējā tā ir radīšana. Kad Šekspīrs nāk un jums saka – tas esmu es –, jūs esat nolemti meklēt viņa identitāti un to apšaubīt. Jūs esat dzīves karaļi, kas uzņem nāves vēstnešus, bet, tā kā viņiem ir ēnas maska, jūs nevarat redzēt viņu seju. Jūs varat redzēt tikai viņu kroni. Viņu kronis ir viņu dvēsele. Nāves sacītais ir patiesība, tas ir vārds. Vārds ir Dieva akreditēšanās vēstule.

Igo kundze: Tomēr mums šķiet, ka, piemēram, Hannibala un Nimroda teiktajam bija maz sakara ar realitāti.

– Hannibals un Nimrods izcieš sodu. Nimrods ir nogalinājis, Hannibals ir ienīdis. Visām sodītajām dvēselēm ir vājības. Šo divu dvēseļu vājība ir viņu lepnība. Nimrods vienmēr dzird sava raga troksni, un Hannibals – savas taures fanfaru. Viens sev saka: es iebiedēju lauvas; otrs sev saka: es padzinu ērgļus. Viņi atgriezīsies pie Dieva. Šie divi lielie mednieki beigās padosies dūjas priekšā.

– Ja kaps nemelo, kāpēc Nimrods un Hannibals meloja?

– Padomā, vai dvēsele, kas ar tevi runā, ir atalgota vai sodīta.

– Nimrods teica, ka viņš ir laimīga dvēsele.

– Nē.

Viktors Igo: Mēs gribam tev jautāt ļoti nopietnas lietas…

– Tas, kas izdarīts, ir labi izdarīts. Nākotnē dariet, kā vēlaties.

– Ja sodīta dvēsele saka, ka ir atalgota, vai tā melojot mūs maldina?

– Es iejaukšos.

[..]

29. janvāris

Plkst. 23.00

(V. I. atstāsts)

– Kas tur ir?

– Šekspīrs.

– Vai tu esi laimīga dvēsele?

– Jā.

– Šarls ir noguris. Vai vari atgriezties trešdien deviņos?

– Jā.

– Vai palūgsi, lai pie mums atnāk Andrē Šenjē?

– Jā.

– Vai citā dzīvē tu, kas dzīves laikā biji neatzīts un aizmirsts, dzirdi savas slavas atbalsi? Tu par to priecājies?

Klusums.

– Vai tur kāds ir?

– Jā.

– Šekspīrs?

– Nē.

– Kas tu esi?

– Luters.

– Tev mums ir jānodod ziņa?

– Nē.

– Vai vari atgriezties piektdien deviņos vakarā?

– Jā.

Piektdiena, 1854. gada 3. februāris

Plkst. 21.00

Klātesošie: Viktors Igo, Ogists Vakrī, pie galda Igo kundze un Šarls Igo.

– Kas tur ir?

– Luters.

Viktors Igo: Mēs priecājamies runāt ar tevi. Tu esi viens no dižākajiem pārbaudīšanas tiesību nodibinātājiem. Tu noteikti esi viens no gariem, kas mums visvairāk grib pavērt noslēpuma vārtus. Daudzi cilvēki, kuri ar savām domām ir ietekmējuši cilvēces likteni, mums tiek pasniegti tā, it kā noslēpumainas būtnes viņiem būtu čukstējušas nepazīstamas pasaules vārdus. Sokratam bija pazīstams daimons, Žannai d’Arkai eņģelis, Muhammadam balodis, četri evaņģēlisti apgalvo, ka uzrakstījuši Evaņģēliju, četru pārdabisku būtņu – lauvas, ērgļa, vērša un eņģeļa – iedvesmoti. Tu savos rakstos bieži piemini velnus, kas iejaucas tavos darbos. Tu pat rakstīji, ka bieži ar viņiem strīdies, jo šie dēmoni tev drīzāk likās uzmācīgas būtnes nekā draudzīgi viesi. Saki, vai dažādās noslēpumaino būtņu parādīšanās, kuras nosaucu, attiecas arī uz šo norisi?

Luters: Dieva vārds izvēlas noteiktus garus. Tā balss skan pērkonā, okeānā, vējā. Cilvēks ir pārbijies ceļotājs. Dzīve ir nomaldījies šķirsts. Dievs maidzina savu balsi. Viņš noklusina pērkonu, jūru un vētru, un, kamēr kuģojošā cilvēce šķirstā izmist, viņš caur dzīvniekiem dod cerību. Noasu izglāba dūja. Bileāmu izglāba ēzelis. Androklu izglāba lauva. Muhammadu iedvesmoja balodis, un četri evaņģēlisti klausījās četros briesmoņos. Dievišķā valoda iegūst citu veidolu. Cilvēks atrodas starp dzīvnieku un eņģeli. Viena viņa auss pievērsta Zemei, otra – debesīm. Kad dzīvnieks apklust, runā eņģelis. Tas vienmēr ir eņģelis. Dzīvnieks ir pārģērbies eņģelis. Parādība ir eņģelis, kas atklājies. Es dzirdēju eņģeli. Ar viņu runāja Sokrats. Žanna d’Arka viņam paklausīja, un Jēzus viņam pievienojās. Kāpēc es, kurš dzirdēju dievišķos vārdus, šaubījos? Kāpēc Sokrats šaubījās velnarutka priekšā? Kāpēc Žanna d’Arka šaubījās sārta priekšā? Kāpēc Jēzus šaubījās, piesists krustā? Tāpēc, ka šaubas ir cilvēka gara instruments. Tajā dienā, kad cilvēka gars vairs nešaubīsies, cilvēka dvēsele celsies spārnos un atstās arklu. Jūsu zeme paliks neaparta. Bet Dievs ir sējējs, un cilvēks ir arājs. Dievišķais grauds pavēl cilvēka lemesim palikt dzīves vagā. Cilvēk, nežēlojies, ka šaubies, šaubas ir spoks, kas tur ģēnija mirdzošo zobenu visa labā durvju priekšā. Šekspīrs šaubās un raksta Hamletu. Servantess šaubās un raksta donu Kihotu. Moljērs šaubās un raksta donu Žuanu. Dante šaubās un raksta Elli. Aishils šaubās un raksta Prometeju. Visi šie radītāji šaubās, un viņi ir dievi. Es šaubījos un rakstīju par reliģiju.

Igo: Tu atbildēji uz pirmo jautājuma daļu. Bet es tev vēl jautāju, vai pašreizējā atklāsme ir dota tāpēc, lai mūs pietuvinātu garajai atklāsmju ķēdei, kura sākas Austrumos un beidzas ar tevi? Vai tu nāc tāpat kā parādības, kas atklājās Sokratam un Žannai d’Arkai? Vai šis galds ir Muhammada balodis, Bileāma ēzelis, Sokrata daimons? Vai tam ir seno laiku trijkāja veidols? Vai tas ir trijkājis?

Luters: Par kādu galdu tu runā?

Igo: Par to, kas ir šeit, pie kura sēž Šarls.

Luters: Es neredzu galdu.

Igo: Tātad mums, Zemes un ēnas cilvēkiem, tev kaut kas jāpasaka. Mēs sazināmies ar tevi ar trīskāju galda palīdzību. Saki, kā tu mūs redzi un kā tu ar mums runā? Tātad tu nezini, kā tavas atbildes nonāk pie mums? Vai tu mūs redzi? Pasaki, kas mēs tev esam.

Luters: Gari.

Igo: Bet kādā formā mēs tev parādāmies? Tu mūs redzi, dzirdi?

Luters: Mirušā gars redz dzīvā garu caur viņa pieri. Viņš ieelpo rozes smaržu telpā un dzird putna dziesmu debesīs. Cilvēka gars ir Zemes dižā smarža un dižā dziesma. Mēs jūs uztveram smaržīgus un melodiskus. Smaržai un dziesmai nav formas. Mūsu saruna ir divu harmoniju apmaiņa. Ideja ir klavieres, un Dievs ir pianists.

Igo: Līdz ar to šķiet, ka cilvēka gars tev ir bezpersonisks. Vai zini, kas mēs par cilvēkiem? Vai zini mūsu vārdus? Vai nāc tieši pie mums, nevis pie citiem? Vai tu nāc ar noteiktu mērķi? Vai tas vēl ir Luters?

– Nē.

– Kas tur ir?

– Šekspīrs.

– Vai tu nāc, lai atbildētu uz manu jautājumu?

– Nē.

– Vai tu to dzirdēji?

– Nē.

– Vai vari mums pateikt, kāpēc Luters tik ātri aizgāja un kāpēc tu viņu aizstāji?

– Tu gribi, lai eju prom?

– Nē. Vai tā tu saprati manu domu? Lūk, ko gribēju teikt. Te bija Luters. Ļoti svarīgas sarunas vidū viņš pēkšņi aizgāja. Gribēju zināt, kāpēc. Bet mēs esam pagodināti tevi satikt.

– Mēs sakām, ka Dievs ir dižs, nevis ka cilvēks ir dižs.

– Es neuzdevu šo jautājumu, lai dzirdētu, ka esmu dižs. Bet Luters mums teica, ka mēs viņam esam tikai smarža un dziesmas. Tāpēc es jautāju, ne tikai vai esam diži, bet vai esam atšķirīgi. Šādi formulētā jautājumā nav uzpūtības. Vai vēlies uz to atbildēt?

– Jūs esat izredzēti.

– Vai tas ir viss?

– Jā.

[..]

Pirmdiena, 6. februāris

Plkst. 21.00

Klātesošie: Viktors Igo, Ogists Vakrī.

Pie galda: Igo kundze, Šarls Igo.

Kas tur ir?

– Šekspīrs.

[..]

Šķiet, tu teici, ka Hamlets bija vienādi dzīvs gan debesīs, gan uz Zemes. Un šodien tu mums saki, ka debesis viņu nogalina.

Šekspīrs: Es nekad neesmu teicis, ka debesis nogalina mākslu. Es teicu, ka māksla debesīs nogalē pati sevi. Māksla mirst brīvprātīgi un paralēļu neiespējamības priekšā. Tur ir visas idejas. Debesis redz dzimstam Hamletu, bet mirušais Šekspīrs viņu nogalina. Drāma nemirst uz Zemes un nemirs arī debesīs, ja mirušais dzejnieks to nenogalinās. Dzejnieks nevar pieņemt skolotāju, tāpēc viņš labprātāk mirst. Viņa dvēsele dedzina viņa ģēnija smadzenes, nevis pēkšņi pieņem zibens livreju. Šī pazemība ir lepnība. Es dodu savu dvēseli debesīm, bet Zemei atstāju savu ģēniju. Es labāk gribu nožņaugt Dezdemonu nekā redzēt, kā viņu pazemo Venera.

[..]

Igo kundze: Mans vīrs gribēja uzdot jautājumus par tavu dzīvi. Vai vēlies atbildēt?

– Kas tur ir?

– Moljērs.

Ogists Vakrī: Paldies, ka atnāci. Runā.

– Man jums bija jāpasaka dzejas rindas, bet ir vēls. Es atgriezīšos.

– Kad?

– Piektdien.

– Šekspīrs aizgāja, pirms mēs varējām sarunāt tikšanos. Vai palūgsi viņu atnākt ceturtdien?

– Jā.

Seanss beidzas divos naktī.

Svētdiena, 1854. gada 19. februāris

Plkst. 21.30

Klātesošie: Viktors Igo, Igo kundze, Ogists Vakrī, Adele Igo, Viktors Igo jaunākais.

Pie galda: Šarls Igo un Teofils Gerēns.

[..]

– Kas tur ir?

– Kapa ēna.

Šarls Igo: Ja šīs atklāsmes kādu dienu tiks publicētas, vai pateiksi, kāds nosaukums mums grāmatai būtu jādod?

– Kapa vēji.

– Vai tu par šo nosaukumu vienojies ar erceņģeļiem, kuri pārvalda citas pasaules?

– Jā.

[..]

27. februāris

Plkst. 22.00

Klātesošie: Igo kundze, Viktors Igo, Teofils Gerēns, Adele Igo.

Pie galda: Tomā (Barba un Blankī ieslodzījuma biedrs Senmišela kalnā).

[..]

– Kas tur ir?

– Jūda.

– Runā.

– Kaps ir strupceļš. Cietumnieks tur ir nolādēts, durvis arī.

Galds kustas.

– Vai tas aizvien ir Jūda?

– Nē.

– Kas tu esi?

– Jēzus.

– Runā.

– Man ir atslēga.

Galds kustas.

– Kas tur ir?

– Jūda.

– Runā.

– Dod vārdu man, Jēzu.

Galds kustas.

– Kas tur ir?

– Jēzus.

– Runā.

– Lūdzu, Jūda.

Galds kustas.

– Kas tur ir?

– Jūda.

– Runā.

– Mēs zinām, Kain. Man ir atslēga.

Galds kustas.

– Kas tur ir?

– Kains.

– Runā.

– Uz kurieni mēs ejam? Mēs esam katordznieki. Kurš mūs uzņems?

Galds kustas.

– Kas tur ir?

– Erceņģelis Mīlestība.

– Runā.

– Es.

Galds kustas. Vairs nekā. Šo un iepriekšējo lapu pierakstījis Viktors Igo.

Svētdiena, 1854. gada 3. septembris

Plkst. 14.00

Klātesošie: Igo kundze, Žils Alikss, Emils Alikss, Ogists Vakrī – dokumentētājs.

Pie galda: Ogistīna Aliksa un Šarls Igo.

(S. D. ar roku rakstīts pieraksts)

– Kas tur ir?

– Nāve.

– Kā dēļ tu nāc?

– Kapa dēļ.

– Runā.

– Par jums domā glīti laulātie, kurus aiznesusi upe. Viņi jūs mīl, viņi jūs redz, viņi jūs gaida un sargā jūsu vietu milzīgā skūpstā.

Ogists Vakrī: Tu saki, ka mirušie mūs gaida pasaulē, kurā viņi ir tagad. Bet viņi tajā pasaulē nepaliks. Viņu augšupceļš turpinās. Pastāsti, kā un kur mēs tiksimies ar tiem, kuri pametuši šo pasauli pirms mums? Vai viņi nepametīs savu jauno pasauli, iekams būsim ieradušies? Un, ja viņu augšupceļš turpinās mūžīgi, pasaki, kā viņus panākt.

– Mīlošas būtnes “es” ir mīlošā būtne. Jūsu mirušie ir jūsu “es”, un jūs esat jūsu mirušo “es”. Jūsu mirušie ir tikai jūsu dzīves daļiņa, kas sākas citur. Viņu kaps ir viens no jūsu māju veidiem un jūsu dvēseles pusēm. Kad būsiet miruši, jūs kļūsiet par viņiem un viņi kļūs par jums. Debesīs nesatiekas, debesīs sakūst. Paradīze ir mute. Mīlestība ir tās lūpas.

Igo kundze: Tas, ko tu saki, mani uztrauc. Mēs sakusīsim ar mirušajiem? Vai tas nozīmē, ka mēs ar viņiem sajauksimies un viņi vairs nepastāvēs ārpus mums un nebūs no mums šķirti? Uz Zemes viņiem bija sava dzīve, ķermenis, kuram varējām pieskarties, forma, ko varējām atpazīt. Mēs gribam viņus satikt ar viņu personībām, mēs gribam, lai viņi būtu viņi un nevis mēs. Saki, kā mēs viņus atpazīsim?

– Ķermenis ir nevis būtnes veids, bet tās līdzeklis. Tāpat kā valoda ir domas līdzeklis. Ķermenis var bezgalīgi mainīties un pazust, būtne ir viena un nemirstīga. Valoda mainās bezgalīgi un pazūd, doma ir viena un mūžīga. Ir pasaules, kur domas dzīvo bez izteikuma un būtnes bez ķermeņa. Ķermenis ir tikai dvēseles ceļojuma tērps. Kapā mēs mainām drēbes, kaps ir debesu ģērbtuve. Mirušie cits citu atpazīst pēc dvēseles.

Seansu pēkšņi pārtrauca apciemojums.