Saruna starp dievu Krišnu un cilvēku Ardžunu

“Bhagavadgīta” ir daļa no senā indiešu eposa “Mahābhārata” (garākā grāmata cilvēces vēsturē) sestās grāmatas. Pašā grāmatā apgalvots, ka tā noteikti ir paredzēta, lai to tā vai citādi saprastu visi cilvēki, taču patiesībā to var saprast tikai retais, jo to var interpretēt pārāk plaši un aplūkot no pārāk daudziem skatpunktiem. Jāuzsver arī, ka pati “Gīta” pieļauj visus šos interpretāciju un skatpunktu variantus, jo tā radīta kā vispārēja un universāla pamācība, kā izprast savu “es”, savu pasauli un savu Dievu, kaut arī tās adresāts ir konkrēts cilvēks konkrētā, gandrīz “vēsturiskā” situācijā.

Kas tad ir šī “pamācība” un tās varoņi, t.i., pamācītājs un pamācāmais? Stāsts ir labi zināms. 3102. gada 18. februārī pirms mūsu ēras (laiks ir mitoloģisks, bet vai tam kāda nozīme?), lielās kaujas priekšvakarā Kuru laukā (vieta ir reāla – apmēram divas stundas ar autobusu no Ņūdeli), lielais karotājs un pāndavu vadonis Ardžuns lūdz savu kaujas ratu vadītāju, draugu un svaini Krišnu aizvest viņu uz kaujaslauka centru, lai viņš varētu redzēt abas armijas, kas jau izkārtojušās kaujai viena pret otru. Ardžunu, kurš pretinieku pusē ierauga savus radiniekus, vecos draugus un skolotājus, pārņem izmisums, un viņš saka Krišnam, ka drīzāk ies nāvē vai kļūs par pēdējo ubagu nekā nogalinās radiniekus vai draugus.

Krišna paskaidro Ardžunam, ka viņš, tāpat kā visi pārējie, ir “es” (ātmans), ka nav bijis laika, kad viņš vai viņi nepastāvētu, un nebūs laika, kad viņš vai viņi nepastāvēs, jo “es” nevar ne kādu nogalināt, ne arī pats tikt nogalināts. Pārejot no viena ķermeņa uz citu, cilvēka “es” tikai maina drēbes vai ligzdu kā putns, paliekot vienmēr pats par sevi, nemainīgs un mūžīgs. Krišna arī piebilst, ka, lai gan Ardžuns un citi cilvēki savas iepriekšējās dzīves (kad viņi bija pārdzimuši dažādos ķermeņos) neatceras, viņš, Krišna, gan tās visas atceras.

Viņš arī teic, ka šī kauja Kuru laukā nav tikai parasta, viena no daudzām, bet gan dižkauja, kas iezīmē iepriekšējā perioda (dvapara juga) beigas un nākamā (kali juga) perioda sākumu – tā sakot, īstenās vēstures periodu. Visas turpmākās kaujas un kari tikai lieki un bezjēdzīgi atdarinās šo kauju, kuras liecinieks (un, kā noprotams, arī iecerētājs) ir viņš, Visaugstākais Liecinieks, visu Esu Es (paramātmans), visu Personu Persona (purušotama), Visaugstākais Dievs.

Lielais karotājs Ardžuns, kam gaidāmā kauja pie Kurukšētras, lai cik diža tā arī būtu, tomēr ir parasta kauja, no Krišnas iegūst ne tikai zināšanu par to, ka šī kauja ir dharmiska un vienīgā īstenā kauja, bet arī citu zināšanu jeb, precīzāk, zināšanu par šo notikumu kā par citu notikumu. Zināšana par to, kas kaujaslauks un kauja ir patiesībā, nav parastas zināšanas, jo nekādu realitāti nevar ieraudzīt parastas acis vai sadzirdēt parastas ausis. Tāpēc Krišna, Kungs, apveltī Ardžunu, parastu cilvēku, ar pārdabisku redzi un dzirdi, un kaujaslauks kļūst par pēdējo ainu Dievišķo Kosmisko Spēku spēlē, līdz šim nepieejamā ne tikai parastiem cilvēkiem, bet arī dižajiem gudrajiem un dieviem. Citiem vārdiem sakot, kaujaslauks kļūst par jaunās filozofijas un reliģijas dievišķo pamācību vietu.

Aleksandrs Pjatigorskis¹

Ardžuna¹izmisums²

Cirtainajam tad viņš šādus

vārdus teica zemes valdniek:

– Abu karaspēku starpā –

ratus apstādini stiprais!

Līdzcietības lielas pārņemts,

noskumis viņš šādi teica:

– redzot savējos ak krišn –

sakārtotus!, kaujas kārus,

sagrīļojas manas kājas!

Izkaltusi man ir mute!

Drebu es pie visām miesām!

Mati saceļas man stāvus!

un man prāts sāk aptumšoties.

Un es ļaunas zīmes redzu

rādāmies man cirtainais!:

laba gala neparedzu

kaujot savējos šai kaujā!..

Ne jau uzvaras es alkstu;

nedz ar valstības un prieku:

kam gan valstība mums govind!

Kam mums baudas! Kam – pat dzīve!!..

Tie, priekš kuriem tīkojam mēs

valstību un baudas priekus,

tie šeit stājušies uz cīņu!,

dzīve nerūp tiem ne manta!

Skolotāji tēvi dēli

rindās stāv un tēvutēvi,

tēvoči un dēludēli,

vīru sievu tēvi, svaiņi.

viņu nāvēt nevēlos es!:

draud kaut nāve madhusūdan!:

ne par trīspasauļu varu!,

ne par zemes labumiem.

Nonāvējot Dhritarāštrus,

kāds būs prieks mums džanārdan!?.

Grēku vien tik iemantosim

apkaujot šos pretiniekus!.

tādēļ nedrīkstam mēs apkaut

Dhritarāštrus! pašu ļaudis!.

Savējos ja sitam kaujā,

kā mums laimīgiem būt mādav!.

pat ja tādi ir kas neredz!,

alkatības aptumšoti,

dzimtas galēšanā vainu!,

draugu nodošanā grēku!,

kā gan mēs lai nezinātu

no šī grēka novērsties!,

dzimtas galēšanā vainu

redzēdami džanārdan!.

Dzimtai nīkstot!, dzīvi zaudē! –

dzimtas tikums sensenais!!

zūdot tikumam, ir dzimta –

netikumam pakļāvusies!.

Netikumam valdot krišn,

samaitājas dzimtas sievas!

Sievām maitājoties vrišnēj,

rodas kārtu sajaukšanās!

Aizraudama prom uz pekli –

dzimtas grāvējus un dzimtu!

Krīt tad tēvu gari! kam vairs

ūdens nav un upurklimpu.

dēļ šo dzimtu postītāju,

kārtu sajaucēju vainām –

iznīdējas ciltstikumi!

dzimtstikumi mūžīgie!!.

nīdējoties dzimtstikumiem

ļaužu starpā džanārdan,

peklē lemts tiem mitināties!

kā tas iraid rakstos rakstīts.

Kādu gan mēs lielu grēku

darīt nolēmuši esam!:

valdīšanas prieka kārē

apkaut savējos kad gribam!.

Ja mani bez pretošanās,

nebruņotu, apbruņoti

Dhritarāštri galēs kaujā,

patīkamāk tas tad būs man!. –

un kad ardžuns to bij teicis,

atslīga viņš kararatos,

projām mezdams loku bultas!

Bēdas māca viņa prātus.

Vērojuma joga

Sandžajs teica:

Līdzcietības pārņemtajam!,

kam bij asru pilnas acis,

Izmisuma nomāktajam!,

Sacīja tad madhusūdans:

visusvētais teica:

Kur tev apjukums tāds radies

brīdī šajā bīstamajā!.

Ārietim tas apkaunojošs!

Debesis tas aizslēdz ardžun!.

Mazdūšībai nepadodies!

jo tas tevim nepieklājas!

Projām sviezdams sirdsvājumu,

Augšā slienies pārvarētāj!.

Ardžuns teica:

Kā gan lai es cienījamiem

Bhīšmam Dronam madhusūdan

Cīņā bultas pretī raidu!

Saki ienaidnieku kāvēj!.

labāk kā apkaut šos godātos gurus, –

dzīvot man pasaulē ubagojoties!

apkaujot gurus, kaut mantkāri viņi,

Šeitan būs prieki man asinīm triepti!.

Nav arī zināms, kas būtu mums labāk:

Uzvarēt, jeb vai tikt uzvarētiem!.

Apkaujot tos, mums vairs dzīvot nav jēgas!

Dhritarāštriešus kas pretī jau stājas!.

Žēlabu vājuma pārvarēts būdams,

prātā vairs nejēgdams tikumu savu,

Kas gan ir īsts es tev jautāju! saki man!.

Skolnieks tavs esmu! jel māci tu mani!!.

Neredzu kas gan man aizgainīt spētu

Bēdu kura man jutekļus kaltē!

Zemē kaut gūtu es pilnīgu varu!

Varu visaugstāko!: Dieviem pat pāri!.

Sandžajs teica:

un tad teica Cirtainajam

Sproggalvis: šis Pārvarētājs:

Necīnīšos vis es govind!. –

un to teicis, apklusa viņš.

viņam teica Cirtainais,

šādu bēdu māktam bhārat

abu karaspēku starpā,

it kā smaidīdams, šos vārdus:

visusvētais teica:

Žēlo tu, ko nav ko žēlot!

Gudrus vārdus runādams:

Dzīvot būs vai nedzīvot,

Gudrie par to neraizējas.

Nav vēl tāda laika bijis,

Kad nebūtu tevis manis

un šo tautu valdnieku!

jo mēs visi mūžam būsim!.

tā kā mijas vienā miesā

agrums jaunums briedums vecums,

maina miesas iemiesotais!!

gudrais no tā neapmulsīs.

Vienībā ar vielu rodas

aukstums karstums prieks un neprieks;

nāk un iet tas nepastāvot!!

tas tev jāpanes ir bhārat.

Tāds tik ko tas neiespaido

dvēseļvērsi dvēseļgudrais,

pats kas paliek priekos bēdās,

tāds ir nemirstībai gatavs.

Esība nav nebūtībā,

būtība nav neesībā!

abu divu atšķirību

redz kas patiesību rauga.

Neiznīcināmu zini

visu pasauls platījumu!

nepārejošo nav spējīgs

iznīcināt it neviens.

Pārejošas ir tik miesas!

mūžīgs ir pats iemiesotais!

neizmērāms! nepārejošs!;

tādēļ jācīnās tev bhārat!.

tas kas viņu domā kaujam,

tas kas viņu domā kautu,

abi divi neziņā ir:

ne viņš kauj, nedz arī kauts tiek.

Ne viņš kad dzimst, nedz ar mirst kādā laikā;

ne viņš top esošs, un nedz arī taps tāds!

nedzimis pastāvošs pirmlaicīgs mūžīgs!,

netiek viņš nokauts kad kauta tiek miesa!.

Kas zin neiznīcināmo

nedzimušo nemainīgo,

kā tas dvēseles var prithēj

nokaut likt, vai arī nokaut!.

Kā cilvēks drēbes met prom novalkātās,

un tad velk mugurā jaunas un citas,

tā arī miesas met prom novalkātās –

tas kas tās nes, un gūst jaunas un citas!!.

Ne to cērt un sacērt šķēpi,

ne to sadedzina uguns,

ne to saslapina ūdens,

ne to izsusina vēji;

necērtams tas! nededzināms!

neslapējams! nesausējams!

mūžīgs visuresošs stiprs

nekustīgs un vienmēresošs.

Netverams tas! nedomājams!

nemainīgs tas sacīts ira!

tādēļ zinot viņu tādu,

nebūs ne par ko tev noskumt.

pat ja mūžam dzimstošu to,

mūžam mirstošu tu domā,

pat ar tad vēl rokupletēj

nebūs ne par ko tev noskumt!.

Dzimušajam droši jāmirst!

droši jādzimst – mirušajam!

un par to kas nenovēršams –

nevajag tev tādēļ noskumt.

Netverams ir būtnēm sākums;

tverams tām ir vidus bhārat!

netveramas atkal beigas!;

tātad kādēļ gan tev gausties?.

itin kā brīnumā viens viņā raugās!

it kā ar brīnumu cits ar to runā!

itin kā brīnumā trešs viņā klausās!

klausīdamies pat – neviens viņu nezin!.

Mūžam neievainojams ir

miesā iemiesotais bhārat!

tādēļ ne par vienu būtni –

nevajaga tevim noskumt!.

savu tikumu ja raugi,

nevajag tev svārstīties!

jo par tikumīgu cīņu –

kšatrijam nekas nav labāks.

un kā pēkšņi ieraugot

debess vārtus vaļā vērtus,

kšatriji ar prieku prithēj

posīsies uz šādu cīņu.

bet ja tu šo tikumīgo

kauju cīnīt neuzņemsies,

tad ne tikumu, ne slavu,

bet gan grēku iemantosi!.

par šo neslavu tad tavu

stāstīs vienmēr visi ļaudis!

goda vīram neslava ir

vēl par nāvi ļaunāka!.

Bailēs gļēvu tevi domās

tie kas brauc ar kararatiem;

tie kas tevi godājuši –

viņi tagad tevi apsmies!.

Nievājošas runas sacīs

visi tavi ienaidnieki:

paļādami tavas spējas;

kas gan var vēl bēdīgāk būt!.

Nokauts – debesīs tu tiksi!

uzvarēsi – tiks tev zeme!

tādēļ augšā slienies kuntēj!

cīņā dodies apņēmīgi.

Prieks un bēdas, guvums zudums,

uzvara un sakāve tev

jāpieņem ar rāmu prātu!

grēks tad nebūs tava cīņa!.

tās bij vērojuma domas;

atziņjogā tagad klausies!

Gudrībai šai kļāvies prithēj,

karmas važas nometīsi!.

Neiet zudībā te pūles!

pretvarīgais nepastāv!.

kas kaut nedaudz saprot to, ir

pasargāts no lielām bailēm.

Apņēmīga prāta gājiens

te tik viens ir kurumīlul!

žuburaini!, nerimtīgi! –

neapņēmīgiem ir prāti!.

varen izpušķotas runas

skandina tie nesaprašas!

turoties pie vēdu burta,

saka tie: nekā nav cita!.

Debeskāri viņi saka –

atdzimsit jūs pildīdami

priekšrakstus, kā iemantot jums

baudas! dievišķīgu varu!.

Baudām varai pieķēries ir

tāds, kas ar tām aizrāvies!

apņēmīgs un sevī gremdēts

prāts tām nepieejams ir.

Triju gunu varā vēdas;

brīvs no guniem esi ardžun!

bezpretrunu īstenībā

uzticoties Ātmanam.

Kāda jēga avotam ja

plūst no visām pusēm ūdens,

tāda ir no visām vēdām –

saprotošam brahmanim.

Darboties un strādāt būs tev!

bet ne tiekties ievākt augļus!

ne pēc darba augļiem dzenies!,

nedz ar slīgsti bezdarbībā!.

Jogā stiprs darbu dari!

piesietību prom met prithēj!

zaudē veic ar rāmu prātu!!

rāmprātība!! – tā ir joga!.

stāv daudz zemāk darbošanās,

nekā atzinuma joga!

patveries pie atzinuma!

Nabags kas pēc augļiem tīko!.

kas pie atzinuma sējies,

tas šeit pamet labu ļaunu;

tādēļ tu par jogu cīnies!

Joga darbā veiklu dara!.

kas pie atzinuma sējies,

atsakās no darba augļiem!, –

atraisīts no dzimtām važām,

iet uz bezkaislību vietu.

kad pār apmātības jūkli

tavi prāti pāries pāri,

tad tu kļūsi vienaldzīgs pret

klausīto un to kas klausāms.

Klausāmajam pretojoties,

kad būs nesatricināmi

tavi sevī vērstie prāti,

tad tu nonāksi pie jogas.

Ardžuns teica:

Stipro izpratnē kā pazīt!

sevī vērsto cirtainais!

stiprais garā!, ko tas runās!

kā tas sēdēs! kā tas staigās!.

visusvētais teica:

ja kāds atmet visas alkas

kas tam prithēj prātā ienāk,

sevī un caur sevi priecīgs, –

stiprs izpratnē tāds saucams.

Nešķobās kam bēdās prāti,

kas ir priekos brīvs no kārēm,

brīvs no kaislēm bailēm dusmām!, –

stiprs garā tas un prātā!.

ko nekur nekas vairs neskar!,

vai tas tīkams nepatīkams, –

kas ne kāro ko ne ienīst, –

tādam izpratne ir stipra.

kas kā bruņrupucis ķepas

sevī ievelk, atvelk visus

jutekļus no jutekliskā, –

tādam izpratne ir stipra.

Prom no iemiesotā vēršas

vide kas to nebaro vairs;

paliek garša! bet i tā zūd

kad ir visu augstais redzēts.

jo tas tiešām ir tā kuntēj!:

dvēselei pat apskaidrotai! –

jutekļi šie pārvarīgie

prātu līdzi rauj ar varu!.

pakļaudama visus tos, lai

sēd tā saistīta ar mani!.

kam pār jutekļiem ir vara,

tādam izpratne ir stipra.

tam kam prātā jutekliskais,

piesietība tādam rodas!

piesietība rada alkas!,

alkas – niknumam ir pamats!.

Niknums rada apmātību!,

apmātība – aizmiršanos!

aizmirsies tāds zaudē jēgu!

zūdot jēgai, iet tas bojā.

Raisīta no mīlas, naida,

juteklību pārbrizdama,

Ātmanam vien atdevusies,

skaidrā mierā ieiet dvēsle.

skaidrā mierā visām raizēm

pienāk gals! ir brīva dvēsele!

jo kad apziņa ir skaidra,

atziņa tad nostiprinās!.

Atziņas nav kam nav saiknes!

nav tam arī radītspēju!

kam to nav, tam nava miera!

nemierīgam – kur ņemt prieku!.

Jutekļiem ja nevaldāmiem

Prāts skrien vienmēr nopakaļu,

tad tas izpratni dzen projām!

kā dzen vējš pa viļņiem kuģi!.

tādēļ tādam rokupletēj,

kuram raisīti ir visi

jutekļi no jutekliskā,

tādam izpratne ir stipra.

kas ir nakts it visām būtnēm,

tas ir nomods – sevī stipram!;

kas ir nomods visām būtnēm!,

nakts tā – redzīgajam garam!.

itin kā pārpilnā nekustīgā un

milzīgā jūrā sīkupītes ietek,

tā viņā ietek visvisādas alkas;

viņš – mieru sasniegs! bet ne alku pilnie.

Atmetis kas vēlmes visas,

un bez iekārēm kas staigā,

bezrūpīgs, bez patmīlības,

tas pie miera droši nonāk.

Brahmana tas stāvoklis ir!!;

brīvs no malda, kas to sasniedz!

bijis tai kaut gala mirklī,

Brahmannirvanā tas ieiet!!.