Saruna starp dievu Krišnu un cilvēku Ardžunu

lustrācija no “Bhagavadgītas”, Krišnas un Ardžuna saruna pirms kaujas pie Kurukšētras, Sandjego Mākslas muzeja kolekcija


“Bhagavadgīta” ir daļa no senā indiešu eposa “Mahābhārata” (garākā grāmata cilvēces vēsturē) sestās grāmatas. Pašā grāmatā apgalvots, ka tā noteikti ir paredzēta, lai to tā vai citādi saprastu visi cilvēki, taču patiesībā to var saprast tikai retais, jo to var interpretēt pārāk plaši un aplūkot no pārāk daudziem skatpunktiem. Jāuzsver arī, ka pati “Gīta” pieļauj visus šos interpretāciju un skatpunktu variantus, jo tā radīta kā vispārēja un universāla pamācība, kā izprast savu “es”, savu pasauli un savu Dievu, kaut arī tās adresāts ir konkrēts cilvēks konkrētā, gandrīz “vēsturiskā” situācijā.

Kas tad ir šī “pamācība” un tās varoņi, t.i., pamācītājs un pamācāmais? Stāsts ir labi zināms. 3102. gada 18. februārī pirms mūsu ēras (laiks ir mitoloģisks, bet vai tam kāda nozīme?), lielās kaujas priekšvakarā Kuru laukā (vieta ir reāla – apmēram divas stundas ar autobusu no Ņūdeli), lielais karotājs un pāndavu vadonis Ardžuns lūdz savu kaujas ratu vadītāju, draugu un svaini Krišnu aizvest viņu uz kaujaslauka centru, lai viņš varētu redzēt abas armijas, kas jau izkārtojušās kaujai viena pret otru. Ardžunu, kurš pretinieku pusē ierauga savus radiniekus, vecos draugus un skolotājus, pārņem izmisums, un viņš saka Krišnam, ka drīzāk ies nāvē vai kļūs par pēdējo ubagu nekā nogalinās radiniekus vai draugus.

Krišna paskaidro Ardžunam, ka viņš, tāpat kā visi pārējie, ir “es” (ātmans), ka nav bijis laika, kad viņš vai viņi nepastāvētu, un nebūs laika, kad viņš vai viņi nepastāvēs, jo “es” nevar ne kādu nogalināt, ne arī pats tikt nogalināts. Pārejot no viena ķermeņa uz citu, cilvēka “es” tikai maina drēbes vai ligzdu kā putns, paliekot vienmēr pats par sevi, nemainīgs un mūžīgs. Krišna arī piebilst, ka, lai gan Ardžuns un citi cilvēki savas iepriekšējās dzīves (kad viņi bija pārdzimuši dažādos ķermeņos) neatceras, viņš, Krišna, gan tās visas atceras.

Viņš arī teic, ka šī kauja Kuru laukā nav tikai parasta, viena no daudzām, bet gan dižkauja, kas iezīmē iepriekšējā perioda (dvapara juga) beigas un nākamā (kali juga) perioda sākumu – tā sakot, īstenās vēstures periodu. Visas turpmākās kaujas un kari tikai lieki un bezjēdzīgi atdarinās šo kauju, kuras liecinieks (un, kā noprotams, arī iecerētājs) ir viņš, Visaugstākais Liecinieks, visu Esu Es (paramātmans), visu Personu Persona (purušotama), Visaugstākais Dievs.

Lielais karotājs Ardžuns, kam gaidāmā kauja pie Kurukšētras, lai cik diža tā arī būtu, tomēr ir parasta kauja, no Krišnas iegūst ne tikai zināšanu par to, ka šī kauja ir dharmiska un vienīgā īstenā kauja, bet arī citu zināšanu jeb, precīzāk, zināšanu par šo notikumu kā par citu notikumu. Zināšana par to, kas kaujaslauks un kauja ir patiesībā, nav parastas zināšanas, jo nekādu realitāti nevar ieraudzīt parastas acis vai sadzirdēt parastas ausis. Tāpēc Krišna, Kungs, apveltī Ardžunu, parastu cilvēku, ar pārdabisku redzi un dzirdi, un kaujaslauks kļūst par pēdējo ainu Dievišķo Kosmisko Spēku spēlē, līdz šim nepieejamā ne tikai parastiem cilvēkiem, bet arī dižajiem gudrajiem un dieviem. Citiem vārdiem sakot, kaujaslauks kļūst par jaunās filozofijas un reliģijas dievišķo pamācību vietu.

Aleksandrs Pjatigorskis1


Ardžuna
1izmisums2

Cirtainajam tad viņš šādus

vārdus teica zemes valdniek:

– Abu karaspēku starpā –

ratus apstādini stiprais!



Līdzcietības lielas pārņemts,

noskumis viņš šādi teica:

– redzot savējos ak krišn –

sakārtotus!, kaujas kārus,

sagrīļojas manas kājas!

Izkaltusi man ir mute!

Drebu es pie visām miesām!

Mati saceļas man stāvus!

un man prāts sāk aptumšoties.

Un es ļaunas zīmes redzu

rādāmies man cirtainais!:

laba gala neparedzu

kaujot savējos šai kaujā!..

Ne jau uzvaras es alkstu;

nedz ar valstības un prieku:

kam gan valstība mums govind!

Kam mums baudas! Kam – pat dzīve!!..

Tie, priekš kuriem tīkojam mēs

valstību un baudas priekus,

tie šeit stājušies uz cīņu!,

dzīve nerūp tiem ne manta!

Skolotāji tēvi dēli

rindās stāv un tēvutēvi,

tēvoči un dēludēli,

vīru sievu tēvi, svaiņi.

viņu nāvēt nevēlos es!:

draud kaut nāve madhusūdan!:

ne par trīspasauļu varu!,

ne par zemes labumiem.

Nonāvējot Dhritarāštrus,

kāds būs prieks mums džanārdan!?.

Grēku vien tik iemantosim

apkaujot šos pretiniekus!.

tādēļ nedrīkstam mēs apkaut

Dhritarāštrus! pašu ļaudis!.

Savējos ja sitam kaujā,

kā mums laimīgiem būt mādav!.

pat ja tādi ir kas neredz!,

alkatības aptumšoti,

dzimtas galēšanā vainu!,

draugu nodošanā grēku!,

kā gan mēs lai nezinātu

no šī grēka novērsties!,

dzimtas galēšanā vainu

redzēdami džanārdan!.

Dzimtai nīkstot!, dzīvi zaudē! –

dzimtas tikums sensenais!!

zūdot tikumam, ir dzimta –

netikumam pakļāvusies!.

Netikumam valdot krišn,

samaitājas dzimtas sievas!

Sievām maitājoties vrišnēj,

rodas kārtu sajaukšanās!

Aizraudama prom uz pekli –

dzimtas grāvējus un dzimtu!

Krīt tad tēvu gari! kam vairs

ūdens nav un upurklimpu.

dēļ šo dzimtu postītāju,

kārtu sajaucēju vainām –

iznīdējas ciltstikumi!

dzimtstikumi mūžīgie!!.

nīdējoties dzimtstikumiem

ļaužu starpā džanārdan,

peklē lemts tiem mitināties!

kā tas iraid rakstos rakstīts.

Kādu gan mēs lielu grēku

darīt nolēmuši esam!:

valdīšanas prieka kārē

apkaut savējos kad gribam!.

Ja mani bez pretošanās,

nebruņotu, apbruņoti

Dhritarāštri galēs kaujā,

patīkamāk tas tad būs man!. –

un kad ardžuns to bij teicis,

atslīga viņš kararatos,

projām mezdams loku bultas!

Bēdas māca viņa prātus.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2023 žurnāla

Līdzīga lasāmviela