Rakt iekšā savā neparastajā dīvainībā

Henriks Eliass Zēgners: Es slēdzu iekšā.

Ivars Šteinbergs: Es arī.

Viesmīlis: Kāds varbūt vēlas kaut ko no dzērieniem uzreiz?

Zēgners: Es varētu ļoti fiksi izvēlēties un pasūtīt. Tūrurūrurūrurū… Tūrurūrurūrurū…

Šteinbergs: Es noteikti kaut ko gribēšu iedzert, bet es vēl nezinu, ko. Varbūt jūs varat ieteikt kādu kokteili.

Viesmīlis: Kokteili tieši gribas?

Šteinbergs: Es nezinu.

Viesmīlis: Varbūt pudeli vīna uz abiem garākām sarunām?

Zēgners: Es vispār labprāt paņemu dzirkstošo. Tu par vīnu vai dzirkstošo?

Šteinbergs: Mēs varam dzirkstošo, jā.

Viesmīlis: Šampanietis? Prosecco? Cava?

Zēgners: Es domāju, būsim pieklājīgi. Es balsotu par kavu.

Viesmīlis: Baltu? Rozā?

Zēgners: Baltu.

Viesmīlis: Pudeli baltas kavas. Ūdeni – gāzētu, negāzētu?

Šteinbergs: Negāzētu.

Zēgners: Jā, tas pats.

Viesmīlis: Kaut ko gribēsiet arī paēst?

Šteinbergs: Jā, bet mēs vēl...

Zēgners: Jā, mēs varētu papētīt. Auksti kūpināts lasis ar svaigo sieru… Forši, ka ir latviski: ņoki! Ņ. O. K. I.

Šteinbergs: Bet kā tu parasti to sauc?

Zēgners: Man liekas, ka tur nav vienprātības. Gņoki, ņoki... Nezinu, kā ir pareizi. Uz ko tevi velk?

Šteinbergs: Man nav ne jausmas, Henrik.

Zēgners: Man arī nav.

Šteinbergs: Dzērienu pasūtījām. Sajūta, ka galvenais ir izdarīts. Es varētu pīli.

Zēgners: Pīle izklausās forši! Varētu varbūt ar tām tapām sākt. Paņemt dažas tapas kā starteri? Ne?

Šteinbergs: Paņemt tapas un tad vēl pamatēdienu?

Zēgners: Jā. Vienvārdsakot, varam nedalīties, varam katrs par sevi, bet es laikam sapratu savu virzienu.

Šteinbergs: Nē, bet tad paņemam un dalāmies ar tām tapām.

Zēgners: Brīnišķīgi!

Viesmīlis: Tapas?

Zēgners: Jā. Man tas kūpinātais lasis ar svaigo sieru un brī ar apelsīnu marmelādi.

Šteinbergs: Man arī būs tas brī viens un vēl to putoto fetu ar cukurzirņiem un piparmētru.

Viesmīlis: Aha. Un tad – pīles?

Šteinbergs: Jā, pīles kājas konfitu ar biezeni.

Zēgners: Es laikam tos burratas salātus ar tomātiem un pesto. Es gan tikko secināju, ka es vienmēr restorānos jūtos neērti. Un šajā dzīves brīdī jau ir diezgan daudz ēsts viskautkur. Bet vienmēr tā sajūta ir tāda kaut kāda... tā kā Nezinītim.

Šteinbergs: Es jūtos neērti dārgos restorānos. Sevišķi Latvijā, ja es esmu dārgā restorānā. Ārzemēs dārgā restorānā – tad vēl nav tik traki. Tur tā anonimitāte.

Zēgners: Tev ir kāda vieta Rīgā, kur tev patīk iet ēst?

Šteinbergs: Ir tas… Es zinu, ka tas nav gluži tas, ko tu jautā, bet es regulāri eju uz to… Kas viņš ir? Delicio? Nu tas bistro Dzirnavu ielā pie Robertbukiem. Jā, es zinu, ka tas nav tas, ko tu jautā.

Zēgners: Nosacīti...

Šteinbergs: Mēs nesen bijām Lidojošajā vardē, un tā man ir vieta ar atmiņu vērtību, jo mēs uz turieni gājām ar tēvu – drīz pēc tam, kad to atvēra, tas jau tāds ilgdzīvotājs restorāns. Un es atceros laikus, kad tēvs tur iekšā vēl pīpēja. Tur spēlēja novusu, kad ballējās. Pāri ielai bija video noma, kur mēs ņēmām bojevikus, ko skatīties mājās uz kasetēm. Un mēs tur ēdām pusdienas mūsu kāzu dienā, kad mēs ar Dainu precējāmies. Un vēl man patīk tā fīča, ka tur var nest savas vardes sadāvināt. Ja tev ir kāda varde, ko tu gribi uzdāvināt, tu vari iedot viņu, un tur viņu izliks.

Zēgners: Mēs bijām svētdien uz krodziņu Vīgante Stabu ielā. Viņiem tur rakstīts, ka viņi ir vaļā no… anno 1983. Tas ir tāds krodziņš ar lielizmēra karbonādēm, bet tur ir arī vietējais kontingents, piemēram, svētdienas vakarā – nu tādi kungi un džeki, kas tur iet... Bet man liekas, ir švaki ar ēšanas vietām un bāriņiem, jo Rīgā tā īsti nav to riktīgi seno vietu. Nav vietu, kas ir ilgāk par X laiku, jo padomju laikā jau nekā nebija.

Šteinbergs: Tev vispār patīk latviešu virtuve?

Zēgners: Ļoti. Mēs nesen runājām par pēdējo maltīti, un es secināju, ka man tie būtu ceptie kartupeļi un biezpiens ar zaļumiem. Jo kaut kā tas... jā. Bet mēs tikko bijām Puertoriko, un tur man vispār ir sarežģītāks stāsts, jo tur bija ļoti skaisti. Bet tur ir tas amerikāņu kolonijas faktors, tā joprojām principā ir tāda funkcionāla kolonija.

Šteinbergs: Nu jā, bet to tā nesauc.

Zēgners: Tā nesauc, bet tas nav pat štats.

Šteinbergs: Pavalsts?

Zēgners: Viņiem ir kaut kāda alianse vai kaut kas, bet pēc būtības joprojām – kolonija. Viņi, piemēram, nevar vēlēt prezidentu.

Šteinbergs: Bet ir lietas, kas uz viņiem attiecas.

Zēgners: Viņiem ir sūdīgi ekonomiski un politiski baigi drūmi. Un tajā Karību salu pasakā ir vienkārši tā kā copy paste amerikāņu haivejs ielīmēts iekšā, un tur bija kaut kas brīnišķīgs un arī ļoti traģisks. Mūs vadāja divi draugi, kas ir no Puertoriko, un vienā brīdī mūs Djego nakts vidū ievilka rajonā, kas ir zināms kā vieta, kur var nopirkt narkotikas un ko patiešām varas iestādes vispār nepārvalda. Un tur ir tāda kā pilnīgi sava autonoma rajona republika. Pēc tam mēs nakts vidū arī līdām pilnmēnesī kapsētā, gājām skatīties uz Djego tēvoča kapu, kurš vienā brīdī bija viens no neatkarības cīnītāju aktīvistu spicajiem čaļiem. Un tur bija tāda kapela ar puspievērtām durvīm, un mēs ejam, un pēkšņi kaut kas ir skērī – dzirdama kaut kāda kustība. Mēs domājam, vai tur sargs vai kas, bišķi bailīgs tas noskaņojums. Un mēs sastingstam. Pēkšņi izrādās, ka tas ir gailis, kurš ņem un iedziedas, jo Puertoriko ļoti daudzās vietās staigā vistas apkārt pa ielām. Tas bija forši!

Šteinbergs: Man patīk, ka gan es, gan mani draugi regulāri kaut kur aizceļo, un ir brīži, kad mēs uz pasaules esam it kā tik dažādās vietās. Vai tev ir tādas vietas, kur tu neesi bijis?

Zēgners: Argentīna.

Šteinbergs: Rakstnieku dēļ?

Zēgners: Jā, joprojām tas pusaudzībā uzburtais Kortasara Argentīnas sapnis dzīvo iekšā. Taču šitā bija pirmā reize, kad es nokļuvu kaut kur tuvāk tai pusei, Latīņamerikā.

Šteinbergs: Portugālē es nebiju gaidījis, ka viņiem ir ļoti ciešas attiecības ar brazīļiem. Un ka tā ir pilnīgi normāla lieta – braukāt pāri okeānam. Ir, teiksim, draugi, pāri, kolēģi un mūziķi, kuri spēlē vienā grupā, bet daļa ir no Brazīlijas, daļa – no Portugāles, un vienkārši pidžinās no viena krasta uz otru. Kas man likās interesanti, jo pa vidu ir okeāns.

Zēgners: Jā, es arī sāku lasīt grāmatu par Puertoriko vēsturi un attiecīgi ielasījos tajā kolonizācijas vēsturē. Un, teiksim, Sanhuana, Puertoriko galvaspilsēta, sanāk otrā vecākā pilsēta Amerikā, jo tas ir viens no pirmajiem punktiem, kur jaunie pasaules atklājēji piestāja. Bet tad tās viņu tehnikas un tas, kā viņi tur gāja iekšā, vispār nav saprotams. Gan tā vardarbība, gan arī tā loģistika, ko tas viss prasīja. Un ka tam veltīja tik daudz resursu. Bet nu labi, tas, protams, notiek arī šobrīd, joprojām. Un tas man šķiet pilnīgi nesaprotami.

Šteinbergs: Kādā veidā tas šobrīd notiek? Kosmosā?

Zēgners: Nē, nu kā? Krievija Ukrainā!

Šteinbergs: Ā! Tā kā kolonizācija, tikai tādā ziņā. Es atkal domāju, ka jaunu teritoriju atklāšana. Lorijai Andersonei bija viena dziesma par zvaigznēm, kas mums liekas skaistas, jo viņas ir neaizsniedzamas. Tad ir pauze un viņa saka: “But we are reaching...” Tas attiecīgi bija tieši Marsa misijas panākumu sakarā.

Zēgners: Varētu pavērt logu. Ko tu saki par tādu ierosinājumu?

Šteinbergs: Man gribas mūziku fonā.

Zēgners: Nu kaut ko, bet bišķīt. Jo tas lielais, sausais klusums. Ēst restorāna uzstādījumā, bet pilnīgā klusumā – tas ir pilnīgi…

Šteinbergs: Nē, nu pilnīgi nopietni. Bet tikai tā, lai baigi netraucē ierakstam.

Zēgners: Davai, uzliec mūziku fonā, pačakarēsim šifrētāju.

Šteinbergs: Mēs jau runāsim šeit, es nolikšu šeit. Nez te ir vaifajs kaut kāds?

(Viesmīlis atnes ēdienu.)

Zēgners: Labu apetīti!

Šteinbergs: Labu apetīti! Mmm, šitos varēja arī vairāk ņemt.

Zēgners: Tu neizlasīji šodien Roberta Vilsona grāmatu?

Šteinbergs: Nē.

Zēgners: Atklāšana bija ļoti laba, man liekas.

Šteinbergs: Iespējams, pirmā atklāšana, kur mēs esam mesti ārā, jo bija beidzies telpu īres termiņš.

Zēgners: Es domāju, ka tā noteikti nevarētu būt pirmā atklāšana, no kuras mēs esam mesti ārā.

Šteinbergs: Mēs esam mesti ārā citu iemeslu dēļ. Ir bijušas atklāšanas, kur mēs izdzeram visu alkoholu un tad mūs palūdz aiziet.

Zēgners: Bet vienlaikus tas ļoti piestāvēja visam pasākumam.

Šteinbergs: Estere pabāza galvu no aizkulisēm ar parūku. Perfekti!

Zēgners: Tā ir Karolaina Šo?

Šteinbergs: Jā.

Zēgners: Viņa bija Rīgā? Jā, viņa bija Rīgā, man liekas, šogad, bet mēs ar Miku Magoni viņu redzējām pagājušogad Ņujorkā. Tas bija baigi forši.

Šteinbergs: Šis ir ļoti labs. Uz Monku tu nebiji, vai tu biji prom tajā brīdī?

Zēgners: Biju.

Šteinbergs: Kāda bija Monka?

Zēgners: Fantastiska! Man Miks iedeva sarkanu rozi, ko viņai pasniegt pēc koncerta. Es pasniedzu viņai sarkanu rozi. Bet tas bija… jā. Mēs viņu arī ar Miku pirms tam pagājušajā pavasarī redzējām. Bet šeit viņa bija daudz tuvāk. Tur tas bija festivāla ietvaros. Bet vispār Meredita Monka ir tēma. Kāpēc tu nebiji?

Šteinbergs: Man bija citā pilsētā jābūt tajā brīdī, ko es jau sen biju sarunājis. Bet man bija ļoti, ļoti žēl, ka es tieši uz Monkas koncertu netiku. Jo mani interesē tīri konceptuāli tas, ko viņa dara, ne tikai muzikāli. Jo viens ir tas, ka tev ir pieredze tajā, ko tu dzirdi, bet otrs ir tā ķermeniskā klātbūtne, jo viņa taču arī kustējās, elpoja.

Zēgners: Jā, un viņa ir arī krietni gados. Bet par viņu ir sajūta, ka viņa paliek tikai koncentrētāka. Un viss liekais ir tā kā nolobījies nost. Un tā ir viena lieta, par ko es domāju: kā darīt un kā rīkoties tādā veidā, lai, laikam ejot, nevis izšķīstu un kļūtu rūgts un slikts, bet kā iet tajā virzienā, kur vienkārši arvien vairāk liekā birst nost?

Šteinbergs: Man tās arī ir vienas no bailēm. Šobrīd lielākās bailes vairāk saistās ar to, ka kaut kas slikts varētu notikt Knutam, bet es atgriežos pie tādām egoistiski orientētām bailēm, ka es ar laiku kļūšu ne tikai aprobežots prātiski, bet līdz ar to arī kaitnieciski konservatīvs un vairs nespēšu saprast izmaiņas, kas notiek līdz ar mana dēla paaudzi un tamlīdzīgi. Man ir bail no tā, jo es ne līdz galam zinu, kā noķert to brīdi.

Zēgners: Mums vienam otrs jāčeko. Nu, ja mēs kādā brīdī jūtam, ka neiet labi, tad tas ir nekavējoties jāsaka. Bet es, piemēram, esmu sajutis kaut kādu bīstamību. Tāpēc, ka es šobrīd salīdzinoši ļoti maz lasu. Tā ir vienkārši iegadījies, ka pēdējā laikā es visas grāmatas, kuras sāku lasīt, kaut kā vienkārši nepabeidzu. Pietiekami neievelk iekšā. Varbūt slikta grāmatu izvēle, no vienas puses. Domāju, man šitais fiksi jāmaina, citādi tas var kļūt bīstami. Bet tajā pašā laikā ir arī citi cilvēki, kas lasa ļoti daudz grāmatu un tāpat kaut kā šķietami iestūrē ūdeņos, kur viņiem nevajag būt.

Šteinbergs: Tu domā feisbuka grupas “Izcilas grāmatas” moderatorus?

Zēgners: Es varbūt domāju vēl kaut kādus dažus konkrētus cilvēkus, bet… nevajag apsaukāties. Un nevajag arī tiesāt. Man tiešām tas ir izvirzījies par iekšēju principu: atteikties no cilvēku tiesāšanas. Tā ir interesanta lieta.

Šteinbergs: Bet tev izdodas? Jo man jau liekas, ka tas ir ļoti cēli un svētīgi, bet man ļoti grūti noturēties, redzot kaut ko tādu, kas reāli un nepārprotami dara kaut kādu kaitējumu.

Zēgners: Un tur ir arī tā slidenā līnija. Tāpēc, ka tā tiesāšana jau kaut kādā mērā ir nepieciešama. Arī tas fakts, ka ir kara laiks. Un ir cilvēki, kas to karu ir sākuši un kas tajā piedalās: skaidrs, ka viņus ir par ko tiesāt, atbilstoši morālajam kompasam un kartei, pēc kā mēs vadāmies. Tur ir šī te pretrunīgā robeža, un es nedomāju, ka iespējams atrast atrisinājumu. Bet kaut kādā ziņā man tas sanāk. Tā mehānika kaut kādā ziņā ir mazliet atkāpusies. Princips ir pamainījies.

Šteinbergs: Kopš kara?

Zēgners: Patiesībā kopš kara, jā. Bet tā citu tiesāšana iet roku rokā arī ar sevis paša tiesāšanu. Ka, tiesājot citus, bieži vien tieši tā tiesāšanas darbība nāk no kaut kā tāda, ar ko es sevī neesmu mierā.

Šteinbergs: Jā, man ir bail, ka tieši kara kontekstā ir ļoti grūti palikt ar tīru sirdsapziņu un bez kaut kāda nepārprotama nosodījuma. Respektīvi, teikt, ka es tagad izvairīšos no galējā sprieduma. Es saprotu, ko tu saki, un tas man liekas ļoti kristīgs, labā nozīmē, moments, bet, domājot par karu, es arī neredzu iespēju.

Zēgners: Bet es tur arī putroju vairākas lietas kopā.

Šteinbergs: Labu apetīti!

Zēgners: Labu apetīti! Man ir mizofonija – man liekas, ka tā to sauc. Tu zini, kas tas ir?

Šteinbergs: Nē.

Zēgners: Kaut kādā ziņā – tiks. Tāda specifika, ka cilvēku ēšanas skaņas mani padara psihu. Tas darbojas bišķīt situatīvi, ne vienmēr, bet, piemēram, es sēžu tukšā telpā, kāds cits man blakus grauž ābolu, un ir klusums. Nu tad ir ķipa tā, ka man jāiziet ārā. Es vienkārši domāju par to šifrētāju, kas šifrē, kamēr cilvēks runā ēdot. Vai, vai, vai... Atvaino, šifrētāj, šis nav pieklājīgi, bet tāds ir žurnāla uzstādījums.

Šteinbergs: Varbūt parunājam par kaut ko, kas nav karš. Es, piemēram, varu pateikt, ka pēdējos nu jau vairāk nekā divus gadus esmu bijis diezgan laimīgs pat tādā visikdienišķākajā līmenī – spējīgs priecāties par mazām lietām un darboties visādos veidos, kas man sniedz jēgpilnības pieredzi. Bet kopš šī Krievijas iebrukuma tas ir vienmēr ar šo stresa un baiļu mākoni klāt, nav bijis iespējams atslābt. Vienu brīdi es vispār paņēmu detoksu no ziņām un konsekventi vienkārši negāju ziņās vispār, vairs nevarēju izturēt, mani nervi vairs nevarēja to paciest, tas bišķiņ palīdzēja uz kādu brīdi. Un tad es kaut kā sāku dozēt ziņas, bet vienā brīdī sapratu, ka konkrēti
manā gadījumā tas nekur neaizved, tas neko nerada – ja es tās ziņas lasu, kožu nagos un baidos. Tā ka šobrīd es ļoti dozēju informācijas inteiku.

Zēgners: Es domāju, ka arī kolektīvi ir iestājies tas psiholoģiskais moments, kad mums tā informācijas uztveršanā ieslēgusies aizsargreakcija. Kaut gan ne visiem.

Šteinbergs: Es nesaku, ka ir iestājies pagurums vai apnikums, vai trulums un notirpums pret to, vai tamlīdzīgi. Man kaut kādā ziņā ir gluži pretēji: es neesmu spējis pierast un vienu brīdi jutu, ka šo ziņu manai mentālajai veselībai ir par daudz. Es jutu, ka man drīzāk jākoncentrējas uz to, ko es varu ietekmēt. Un tas bija, manuprāt, tīri labs solis – neslēgt no rīta delfi.lv vaļā, bet kaut ko palasīt, kaut ko parakstīt. Tas reāli uzlaboja pašsajūtu un kaut kādā ļoti, ļoti, ļoti mazā veidā radīja sajūtu, ka tu neļauj viņiem uzvarēt.

Zēgners: Es tev varu nočiept pīles gabaliņu pagaršot?

Šteinbergs: Ļoti laba pīle.

Zēgners: Paldies. Aizbraucot kaut kur citur, tas karš… Kaut kur aizbraucot, es jūtu, ka no tā attālinos. Anglijā un Amerikā ir kaut kas cits, bet tur atkal ir citi sūdi.

Šteinbergs: Nu jā, visādi sūdi ir viskautkur. Es par to tieši nesen domāju. Teiksim, Eiroparlamenta vēlēšanu sakarā es domāju par Progresīvo partiju. Es kaut kur lasīju, ka zinātne ļoti bieži ir kreiso pusē – tai ziņā, ka ir pētījumi, kas rada uzticamus datus, piemēram, par klimata krīzi, un ir pētījumi, kas parāda, ka abortu aizliegums rada vairāk ciešanu nekā labuma. Mums ir ticami pētījumi, kas parāda, ka tas ir fakts. Un tad teorētiski sanāk, ka arī politikā būtu jāizvēlas saskaņā ar šiem faktiem. Bet izrādās, ka tas galīgi tā nenotiek...

Zēgners: Tā nestrādā pasaule.

Šteinbergs: Tā nestrādā pasaule, jā. Un lēcienveida secinājums attiecīgi ir tāds, ka mēs esam ļoti pārsteigušies, paziņojot, ka mēs dzīvojam tādā caurcaurēm sekulārā vai zinātniskā sabiedrībā. Muļķības!

Zēgners: Ņifiga. Bet es domāju, ka tas ir arī brīnišķīgi, ka mēs tādā nedzīvojam.

Šteinbergs: Kāpēc?

Zēgners: Mums nebūtu darba. (Smejas.) Visu laiku jau jābūt kādam balansam starp racionālo un iracionālo. Tas ir dīvaini, jā. Bet Megija [Mīlberga] piedāvāja, ka mēs ar tevi paceļam tēmu par ciešanām un rakstīšanu vai radīšanu. Tā, protams, it kā ir mūžsena un banāla tēma…

Šteinbergs: Ciešanas un rakstīšana. Vai radošums?

Zēgners: Jā. Ciešanas un rakstīšana, var nofiksēties uz rakstīšanu. Lai gan nē. Jebkura mākslas darīšana un radīšana un ciešanas.

Šteinbergs: Kādā ziņā?

Zēgners: Tur bija runa par vairākiem tādiem gadījumiem. Teiksim, lūk, draugam X iet slikti attiecībās ar mīļoto sievieti, un ir tā kā skaidrs, ka tur būs diezgan labi teksti. Un arī ir. Bet es piekrītu tam, ko raksta Džefs Tvīdijs un Niks Keivs, ka to ciešanu jau tāpat ir nemitīgi atliektiem galiem. Attiecīgi nevajag uzturēt to vecmodīgo modu, ka tev jādzīvo neveselīgā ciešanu stāvoklī, lai radītu kaut ko jēdzīgu. Ko tu domā par šo veco reliktu?

Šteinbergs: No lielām mokām māksla nāk, bet var būt arī savādāk. Tamlīdzīgas rindas, man liekas, bija Jurim Kunnosam. Es arī redzu, ka ir cilvēki, kuri pēkšņi raksta labāk, kad viņus, piemēram, pamet draudzene. Bet man nešķiet, ka tieši ciešanas rada mākslu, drīzāk talantīgus cilvēkus detonē spēcīgas pieredzes. Droši vien tā tēma jāņem plašāk. Esmu ievērojis un brīžiem sajūtu, ka nedz tas, ko es rakstu,
nedz tas, ko vispār cilvēki rada kā mākslas darbus, nav par viņiem. Vai nu vismaz: tas var nebūt par pašu autoru. Pat ja es cenšos izteikt savas individuālās, unikālās ciešanas, būs iespējams lasījums, kurā tas tā nebūs. Ka es pateikšu kaut ko citu, kaut ko plašāku un tamlīdzīgi. Un no tā var izdarīt tādu kā lēcienu, kas pilnībā atbrīvo to, ko tu vari rakstīt, no tavas individuālās pieredzes.

Paga, es padomāšu, es mēģināšu noformulēt labāk, ko es mēģinu pateikt. (Pauze.) Tā atbrīvojošā atziņa ir, ka tev nav īsti nozīmes vai vismaz nav tik lielas nozīmes, kā tev varbūt iepriekš šķita. Līdz ar to arī tavām ciešanām nav tik lielas nozīmes. Nozīme drīzāk ir tam tekstam vai tam mākslas darbam, tam, ko tas spēj izdarīt. Un tu tajā vari visu ko ieguldīt, tu vari atdoties tam, bet tam nav jābūt ar mērķi sevi tur obligāti iedabūt iekšā. Jo, ja tu godprātīgi un cītīgi tam darbam atdosies, tu jau tāpat tur būsi, tu tā kā tur spīdēsi cauri anyway.

Zēgners: Tāpat kā, ja tu rakstot pārāk mēģini kačāt savu stilu, tas kļūst tāds konstruēts. Bet tad, kad tu vienkārši nedomā par to, tu tāpat raksti savā stilā.

Šteinbergs: Runa varētu būt nevis par mākslinieku un mākslu vai rakstnieku un tekstu, bet par mākslu un patiesību. Man liekas, Elīna Vendija Rībena kaut kad sen feisbukā ierakstīja, ka viņa nesaprot, kā var uzrakstīt kaut ko, kas ir izdomāts. (Zēgners smejas.) Kā var uzrakstīt dzejoli par kaut ko, kas nav noticis. Bet man tieši ir kļuvis ļoti, ļoti interesanti rakstīt par to, kas nav noticis. Balstīt iztēlē, nevis... bet vienlaikus miksēt, vienlaikus rakstīt arī par to, kas ir noticis, vienmēr zinot, ka tā nekad tāpat nebūs patiesība. Un te var atgriezties pie ciešanām. Jo tās ciešanas jau var arī būt daļa no fikcijas. (Gara pauze.)

Zēgners: Man kaut kāda tāda sajūta, ka to sarunu varētu sākt pa īstam tagad. (Smejas.)

Šteinbergs: Es aptuveni tā arī nojautu, ka tā varētu notikt.

Zēgners: Tas ir loģiski. Labi. Vai tu pēdējā laikā esi domājis par latviešu valodu?

Šteinbergs: Jā. Es uzskatu, ka tā ir daļa no manas profesijas. Es turu uz galda Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcu. Es to regulāri šķirstu, kaut ko mēģinu mācīties...

Zēgners: Ko tu mēģini iemācīties?

Šteinbergs: Jaunus vārdus.

Zēgners: Kāds ir pēdējais piemērs?

Šteinbergs: Pinčekļi.

Zēgners: Kas ir pinčekļi?

Šteinbergs: Nu, tā kā matu...

Zēgners: Pinkas?

Šteinbergs: Pinkas, jā. Vēl bija pļepenīca. Kas ir tāda šķidra putra.

Zēgners: Jā.

Šteinbergs: Bet es domāju arī tādā laikmetīgākā kontekstā par latviešu valodu iejūtīgas valodas sakarībā. Kas skaitās iekļaujoši.

Zēgners: Tur bija mums tas mikroskandāls.

Šteinbergs: Kam?

Zēgners: Man liekas, tā bija valodniece, kurai ir tas podkāsts. Viņa bija, man liekas, sastādījusi...

Šteinbergs: To ceļvedi?

Zēgners: Jā, jā. Es domāju, vai mēs varētu uzprasīties uz vēl vienu pudeli?

Šteinbergs: Ja viņi dos. Ā, tad bija Valsts valodas centrs, kurš pateica, ka tas ir...

Zēgners: Gļets priekšlikums. (Smejas.)

Šteinbergs: Ai, stulbeņi... Bet, lūk, saistībā arī ar to iekļaujošās valodas ceļvedi es esmu domājis par to, kā skaidrot atšķirību starp cenzūru un to, kas nav cenzūra (abi smejas), jo no manas perspektīvas cenzūra ir kaut kāda brīvības ierobežošana. Bet šajā situācijā, kur mēs sakām, ka iekļaujoši mēs varam izteikties šādi un tādi, tas izriet vienkārši no tā, ka mēs reaģējam uz īstenību, reaģējam atkal uz to, ko mēs zinām un kas ir pierādīts. Tikmēr Valsts valodas centrs domā, ka mēs mākslīgi skrienam pakaļ modei – tam, kā tur kāds angliski grib, lai mēs runājam. Tas ir bulšits, tā nav. Jo tie ir dzīvi cilvēki, kuri ir gadiem pavadījuši, sevi iepazīstot, un nonākuši pie secinājumiem, kas viņi ir, no kā izriet tas, kā viņi sevi pasniedz pasaulei, un tas, kā viņi grib, lai ar viņiem runā. Nu, tāpat kā es pieņemu, ka mani sauc Ivars, un es gribu, lai mani uzrunā šajā vārdā... Varbūt vārds pat nav labākais piemērs, bet ir kaut kādas lietas, ko es par sevi zinu, un es tā arī uzvedos pasaulē. Es gribu, lai cilvēki pieņem to, kā es uzvedos. Un tad es neredzu, kurā vietā tur ir cenzūra, ja cilvēki grib, lai viņus uzrunā noteiktā veidā.

Zēgners: Jā.

Šteinbergs: Pirms trim dienām es uzrakstīju stāstu, domājot par Aigu Veckalni. Nu, ne gluži par viņu – es viņu nepazīstu –, bet no turienes sākot domāt, ka mēs varam izmantot valodas plastiku un meklēt vārdus, kas precīzāk atbilst realitātei. Un tas bieži vien sākumā notiek caur kaut ko radošu, pat kaut ko pārdrošu un caur kaut ko tādu, kas no valodniecības viedokļa var būt arī nepareizs, kas var skaitīties kļūda, kas var izskatīties pēc kaut kā tāda, kas ir gramatikas nezināšana... Lai gan patiesībā tik daudz fantastisku lietu noticis nezināšanas dēļ. Orsonam Velsam vienā intervijā prasīja sakarā ar “Pilsoni Keinu”, kā viņš filmēšanā ir spējis izgudrot tik daudz jaunu tehnisku paņēmienu. Un Velss atbildēja: “Tas bija nezināšanas dēļ, jo man neviens nebija pateicis, ka tas nav iespējams. Man nebija paskaidrots, ka tā nedara. Man nebija pateikuši.” Man šķiet, ka tieši to var darīt arī dzejnieki. Pat ja tu tehniski esi iemācījies gramatikas likumus, man šķiet, tā nezināšana ir ļoti būtiska radošuma daļa, jo tad tu vari iet tajā valodas plastikā un skatīties, kas notiek, ja centies uztaustīt kaut ko adekvātāku realitātei. Un es tieši pirms pāris dienām uzrakstīju stāstu, kur es mēģināju katrā teikumā radīt jaunu vārdu. Un šajā sakarībā es tev gribēju nolasīt vienu rindu no Ulža Bērziņa dzejoļa, kas man ienāca prātā mūsu sarunas sakarā. Viņam ir rinda: “Man drošāks viltus, tāpat reizē viss ir un bijst, un būst.” (Zēgners smejas.)

Viņš gramatiski ieliek nākotnes un pagātnes formas darbības vārdam “būt” tagadnē.

Zēgners: Bijst un būst. Un kā tā rinda sākās?

Šteinbergs: Man drošāks viltus.

Zēgners: Man drošāks viltus...

Šteinbergs: …tāpat reizē viss ir un bijst, un būst. Brīnišķīga rinda.

Zēgners: Jā. Absolūti. No kura krājuma tas ir?

Šteinbergs: Es tagad neatceros. Šis ir no kaut kādu astoņdesmito gadu Dzejas dienām.

Zēgners: Bet par to latviešu valodu vai nacionālo valodu vispār. Jo kaut kādā ziņā... Man ir sajūta, ka tā pasaule vispār ir baigi plaši vaļā. Un var būt visur un var visur braukt, un arī gribas un sanāk visur braukt. Bet... latviešu valoda ir kaut kas, kas mani noteikti te tur ar kaut kādu nesaraujamu saikni. Vai tu arī jūti šo saiti?

Šteinbergs: Es esmu viennozīmīgi uz mūžu saistīts ar latviešu valodu. Man arī nav pagaidām vismaz tādu ambīciju, teiksim, nezinu, pārprofilēties uz, pēdiņās, lielāku valodu, tas mani neinteresē. Mana profesija un mana kaislība, mana identitāte ir nesaraujami saistīta ar latviešu valodu. Tas gan nenozīmē, ka tas būtu obligāti saistīts ar vietu. Tas savukārt rada problēmas, jo es pat pieļauju iespēju, ka varētu būt krietni laimīgāks kādā citā vietā. Taču tad es vairs nebūtu diendienā iekļauts latviešu valodā, nedzirdētu to diendienā. Un domāju, ka tas atstātu iespaidu uz to, kā es domāju, kā es lasu, kā rakstu un tamlīdzīgi. Es zinu, ka, teiksim, piecus gadus ikdienā nedzirdot valodu, mana latviešu valoda mainīsies. Nu, mainīsies, tā vienkārši būs. Un tas ir biedējoši, jo profesionāli – bet ne tikai profesionāli, arī vienkārši tajā, kā es sevi izjūtu, – man latviešu valoda ir svarīga. Maigi sakot. Tam nav gluži arī daudz sakara ar tādu nacionālo jūtīgumu vai jutību, nezinu, kurš vārds ir precīzāks. Tam ir vairāk saistība ar to, ka latviešu valoda ir tā telpa, kur es ne tikai vienkārši strādāju un kaut ko mēģinu nopelnīt, bet telpa, kur es radu sev jēgpilnas pieredzes, skaistuma pieredzes un atjauninos rotaļājoties.

Zēgners: Atjauninos rotaļājoties...

Šteinbergs: Tas izklausās kaut kā varbūt bišķiņ fankī, bet tas ir... tas, ka es kaut ko valodiski padaru savā nodabā, pat bez mērķa radīt mākslu, bet vienkārši pats sava prieka pēc; tas ir veids, kā es atpūšos reizēm. Un tas ir ļoti būtisks brīdis dienā.

Zēgners: Man labāk patīk vārds “dauzīšanās”. Nu, jebkurā gadījumā, es domāju, tā jušanās brīvi un būšana tajā priecīgi atvērtajā...

Šteinbergs: Zini, kas ir labs ar vārdu “rotaļāties”? Tas ir tas, ko dara bērni. Nu, labi, bērni arī dauzās. Bet bērnu rotaļā ir forši tas, ka tu nevari kļūdīties.

Zēgners: Spēlē ir arī zaudētāji, bet rotaļā nav.

Šteinbergs: Spēlē ir noteikumi, un tad var būt arī zaudētāji. Bet rotaļā nav noteikumu, un tur nebūs ne zaudētāju, ne uzvarētāju, tur nevar kļūdīties. Rotaļa ir tieši tas, ka tu kaut ko izdari un skaties, kas notiek. Un tad tu izdari nākamo, kas ienāk prātā.

Zēgners: Jā. Ļoti forši. Atjaunināšanās rotaļājoties. Bet – iepretim kam? Kas ir pretmets?

Šteinbergs: Nogurums. Slikts miegs, aizcietējums.

(Abi smejas.)

Zēgners: Nogurums un mazdūšība. Man šausmīgi patika: vienā intervijā Justīne [Vernera] intervē Laimu Slavu, Neputna Laimu Slavu. Man liekas, ka runa bija par lasīšanu, no sērijas “Kāpēc lasīt ir svarīgi? Kāpēc grāmatas ir svarīgas?”. Un viņa atbildēja: “Lai nebūtu stagnācijas un šaursirdības.” Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis vārdu “šaursirdība”, un man likās: lūk, jā, mums vajag cīnīties ar šaursirdību, ar mazdūšību, nogurumu un šaursirdību.

Šteinbergs: Foršs vārds, jā. Man tas sasaucas ar vienu recenziju, ko rakstīja Jānis Elsbergs. Viņš rakstīja, ja nemaldos, par Rūtas Mežavilkas krājumu “Dz.”. Viņš teica, ka pēc krājuma izlasīšanas “man ir atvēries jauns kambaris sirdī”. (Zēgners smejas.) Man patika tā metafora, ka sirdī tur ir nevis četri kambari, bet ka sirds ir tāda kā viesnīca, ka tur ir istabiņas un noliktavas vai kas tur.

Bet es gribēju tev uzdot savukārt vienu sieviešu žurnālu jautājumu. Kas bija pēdējā grāmata, pie kuras tu raudāji?

Zēgners: Nē, labs jautājums, man patīk par raudāšanu, man liekas, par raudāšanu vajag. Atceros pēdējo filmu un pēdējo koncertu, kur esmu raudājis. Jā. Pie Kolina Stetsona raudāju. Kolins Stetsons vispār bija... tā bija arhaiska katarse. (Šteinbergs smejas.) Es viņu pirmo reizi dzirdēju dzīvajā, bet es biju daudz jau viņu skatījies un klausījies. Un es zināju, ka tas tā būs. Un tā arī bija, kur viņš vienkārši sāk... un es saprotu: okei, aiziet... te tas nāk. Pirms vairākiem mēnešiem es sāku lasīt Annijas Erno grāmatu “Gadi”, un man viņa tik ļoti patīk, ka esmu izlasījis kaut kādas 40 lapaspuses (smejas) un... Bet varētu būt, ka es pēdējoreiz raudāju pagājušogad, lasot Tūvi Jānsoni, “Neredzamo bērnu”.

Šteinbergs: Es vadīju ekskursiju Anatomijas muzejā, stāstīju par saviem dzejoļiem. Pagājušonedēļ. Un pēdējais dzejolis, ko es lasu, ir arī nu tāds nosacīti pēdējais tajā ciklā. Tas rakstīts, domājot par drīz pēc dzemdībām miruša bērna augli, piedzimušu ar patoloģijām un retām slimībām. Un tas dzejolis cenšas... nu, neeksotizēt, nepataisīt to par frīkšovu, bet iztēloties, ka tas galu galā ir arī vienkārši cilvēka bērns, kas piedzimis un nomiris, tiešām saprast, ka tas ir traģisks stāsts. Es to rakstīju, domājot par vienu beļģu dzejnieka tekstu, ko es biju atdzejojis pagājušgad, un es raudāju, kad es to atdzejoju.

Zēgners: Tas ir tik seksīgi, ka lasa atdzejotu dzejoli un raud. Tas ir superseksīgi. (Abi smejas.) Es mūžam atcerēšos, kā Kārlis Vērdiņš lasīja Jaceku Denelu un apraudājās.

Šteinbergs: NicePlace Mansardā?

Zēgners: Jā. Vienkārši visi mēs tur bijām nosvīduši tajā telpā klausoties.

Šteinbergs: Jā. Bet nu lūk, es ekskursiju noslēdzu ar šo tekstu un jau biju tā kā aizmirsis par to raudāšanu. Es gan vienmēr zināju, ka tas ir mans teksts, rakstīts, atceroties to Mārtena Ingelsa tekstu. Un man likās: es tagad nolasīšu Ingelsa tekstu un teikšu, ka es par viņu domāju un rakstīju savējo. Bet es nespēju to Ingelsa tekstu izlasīt; es viņam tieku līdz pusei, un viss, es sāku kaukt, es sāku un nepabeidzu, un man nācās atvainoties auditorijai. Es netiku cauri. Jā.

Zēgners: Tu, man šķiet, ļoti plauksti šobrīd kā autors. Kā dzejnieks.

Šteinbergs: Paldies.

Zēgners: Kā tev šķiet, kāpēc tā ir?

Šteinbergs: Viens ir tas, ko es teicu iepriekš, ka es nepavadu stundām katru dienu, uztraucoties, ka mans dēls ir Latvijā, nevis valstī, kas nerobežojas ar teroristisku valsti. Kļūstot par vecāku, es arī esmu izmainījies. Es labāk organizēju savu laiku. Es veltu noteiktu stundu skaitu darbam, tostarp radošajam, jo būs laiks, kurā man būs jābūt ar ģimeni. Kā cilvēks esmu kļuvis ļoti daudzās ziņās bezbailīgāks un dažos aspektos šausmīgi bailīgs. Jo ir lietas, par kurām es agrāk baidījos, kas man pilnīgi vairs nav svarīgas.

Zēgners: Vari nosaukt piemēru?

Šteinbergs: Lielākoties tas saistās ar fokusa pārvirzīšanos no tevis paša uz otru cilvēku. Manī joprojām ir visāds egoisms un tamlīdzīgi. Bet nu es esmu daudz mazāk paranojāls attiecībā uz sevi. Mani, teiksim, nepiš, vai kāds par mani kaut ko stulbu vai sliktu padomās. Bet man ir nemitīgs strjoms, ka Knuts paskries zem mašīnas, visu laiku. Visu laiku ir bail, ka viņš paskries zem mašīnas, viņam uzkritīs skapis, viņš izkritīs pa logu un... garš saraksts. Kaut kā pastarpināti jau tas noved pie tā, ka es izmainos kā dzejnieks, bet nu... Un es arī sāku terapiju, kad es sāku lietot zāles, eju pie psihiatres, sāku ievērot šo te mentālo režīmu un attapos galvenokārt zāļu dēļ, man vienkārši fundamentāli izmainās... Man noņem trauksmi, man noņem OCD, man noņem depresiju. Un tas tad laikam arī noņēma tos filtrus nost, kas tur stāvēja priekšā.

Un viens princips, viena no daudzajām idejām, par kurām es esmu domājis un mēģinājis ieviest praksē, ir, ka kvantitāte rada kvalitāti, kas izklausās jocīgi, bet patiesībā tas tā ir, ja runa nav par mehānisku atražošanu vai to, ka tu dari vienu un to pašu nemitīgi. Bet tā iespēja, ka tev sanāks kaut kas foršs, paaugstinās, ja tu izdari nevis vienu lietu, kuru tu mēģini uztaisīt perfekti, bet izdari 30 lietas un dari tās tāpēc, ka tas ir interesanti, nevis tāpēc, lai būtu perfekts, bet tāpēc, ka tu gribi redzēt, kas notiks. Un tad atradīsies arī tās trīs lietas, kuras tev pašam pēkšņi patīk. Otrs variants ir, ka tu esi perfekcionists un tad tu strādā un nevienam nerādi to vienu lietu, kurai ir jābūt perfektai, un tu vari arī to nepabeigt.

Zēgners: Un tad it kā varētu, ka ir abas lietas, kur tev ir ļoti liela paškritika un ļoti augsta tā latiņa, bet tu vienlaikus ražo daudz. Es tagad piedalos viena jauna raidījuma veidošanā, un tur mēs šo to filmējām par Ilmāru Blumbergu, un noprotams, ka viņam ir bijis gan tas perfekcionisms, gan tomēr liels apgrieziens. Tā ka strādāšana tikai uz to. Es nezinu, vai man dzīves konstrukcijā viss ir baigi ideāli šobrīd. Kaut kāds posms, kur praktiskā realitāte varbūt ņem par daudz uzmanības un patiesībā gribas radoši strādāt. Lai vai kādā izteiksmē tas būtu. Bet sajūta, ka gribas rakstīt, ir kaut kādā ziņā labāka situācija nekā tad, kad tu, piemēram, kaut ko raksti, bet viduvēji. Rakstīšanā izpaužas tāds dīvains princips, ka kaut kādā mērā tev jāzina, kas ir labs, lai kaut ko uzrakstītu. Kaut kam tādam jābūt, jo kurā brīdī tu liec tekstam punktu, kurā brīdī tu ar to kaut ko dari, kā tu vispār sāc darīt un kāpēc, un tā tālāk. Bet tajā pašā laikā, protams, tas labums rodas tad, kad tu pārkāp pāri sevis paša zināšanai. Jo tu jau arī nezini, kas var tapt jauns, pirms tas top.

Šteinbergs: Jā. Un, ja tu raksti tikai to, kas ir zināms, tad tās ir vai nu klišejas, vai arī... lielākoties klišejas, tad tās būs tas, par ko esi drošs, ka zini.

Zēgners: Nē, nu... es laikam – un tur ir Mereditas Monkas liela ietekme un kādu bišķīt mana Ņujorkas iespaidu ietekme – tas, ko esmu kaut kādā mērā sapratis, bet ko man arī vispār vajadzētu sev pašam atgādināt, ir tas, ka jādara tieši tava dīvainā lieta. Nu... ka tā kvalitāte, piemēram, šis dīvainais vārds, bet ka tas patiesums un godīgums var nākt... var tapt tad, kad tu roc iekšā savā neparastajā dīvainībā. Un, jo dziļāk tu viņā roc, jo tuvāk tu tiec tam kodolam.

Šteinbergs: Tur var būt kaut kad kaut kas pretrunīgs, kā tu saki, starp dīvainību un kodolu.

Zēgners: Es domāju dīvainību kaut kā ļoti pozitīvi. Nu, nenormālību tādā ziņā, ka jebkāda norma un formalitāte ir vardarbīgs konstrukts.

Šteinbergs: Jā, jā...

Zēgners: Jo, man liekas, arī tu, piemēram, topi arvien... nu, tu plauksti, kļūstot arvien šteinberdzīgāks. Nu ķipa, vai ne? Tas, ka tev tagad ir tie fonētiskie, guldzošie, ekspresīvie lasījumi. Un tad tu mauc tajā, un tas ir... tas ir, vai ne?

Šteinbergs: Jā, jā, es kaindof saprotu, bet tas, kas man patīk, ir, ka tu esi tajā nenormālībā un tā arvien vairāk spīdēs cauri... Nu jā, nevis nenormālība, bet...

Zēgners: Īstenība.

Šteinbergs: Jā.

Zēgners: Īstenība. Bet tas... jā, jo īstenība, patiesums, ko mēs sajūtam, ar ko mēs empatizējam, droši vien kaut kādā mērā, jā, liek man iedomāties, ka ir baigi daudz melošanas. Nesaprotami daudz melošanas, joprojām.

Šteinbergs: Mākslā?

Zēgners: Mākslā, tajā, kā cilvēki sarunājas un kā cilvēki izturas paši pret sevi. Melošanas un pārpratumu. Un apjukuma. (Iesmejas.) Nu labi, tas ir bišķīt stulbi, bet man tiešām ir tāds efekts, ka es, piemēram, es skatos uz tiltiem... Man vienmēr ir kaut kā ļoti saviļņojoši redzēt tiltus, jo es domāju, ka tos uzprojektēt, it īpaši lielus tiltus, iedomājies, tavs darbs ir parakstīties zem tā, ka šis tilts noturēs tur, vienalga, 50 tūkstošus auto dienā vai tur cik miljonus cilvēku, vai ne? Un cilvēce ir tikusi līdz tam, ka mēs būvējam tiltus, kas vienkārši tur. Visi tie infrastruktūras milzīgie projekti, kas ir kaut kā nesaprotami tehniski izveidoti... Un tajā pašā laikā, ķipa, tu nevari pazvanīt savai mammai un saņemties kaut ko tur pateikt, es nezinu. Un varbūt tur ir korelācija: tu tik ļoti nevari saņemties pazvanīt mammai, ka tu kļūsti tik labs savā stulbajā darbā, un tagad mēs varam uzcelt tiltu, kas ir 10 kilometrus garš, vai tuneli no Parīzes uz Londonu zem jūras. Tik ļoti tu nevari pateikt tētim kaut ko. Bet labi, tas ir bišķīt stulbi.

Šteinbergs: Nē, man ļoti patīk tava remarka. Un tavs piemērs par tiltiem man ļoti patika.

Zēgners: Man šķiet, ka tā ir liela problēma. To var skaidrot dažādi, bet tu ik pa laikam attopies, nespēdams... nespēdams uzņemties atbildību. Un iespējams, ka es esmu uzaudzis bez skaidras izpratnes par to, ko nozīmē uzņemties atbildību. Bet tam iepretim ir arī kaut kāda iekšējā ainavas mainība, kur esmu sajuties spējīgs uzņemties atbildību un to piepildīt. Un tas tiešām ir atbrīvojoši. Laikam tur tā loģika ir tāda, ka brīdī, kad neesi spējīgs uzņemties atbildību, tu patiesībā rīkojies kaut kādu apstākļu diktāta ietekmē, vai ne? Un tas varbūt savukārt var uzvedināt uz vēl vienu jautājumu. Es ik pa laikam iedomājos, ka lielāko savas dzīves tiesu es vienmēr esmu darījis šo un to, kas tā vai citādi novedis mani pie tā, kas es esmu. Bet man liekas, ka lielu daļu šī laika es esmu bijis kaut kādā miglā. Taču, esot šajā miglā, es vienalga patiesībā esmu bijis es pats un darījis lietas, kas ir jēgā un par ko es joprojām varu domāt kā par paša padarītām lietām. Vai tu... vai to var saprast?

Šteinbergs: Aptuveni, jā.

Zēgners: Aptuveni?

Šteinbergs: Es par to miglu domāju. Man liekas, ka mēs visi lielākoties esam tāda vai cita veida miglā.

Zēgners: Mhm.

Šteinbergs: Un tās ir dažādu veidu miglas. Tā migla mums ir visiem, dažiem biezāka, dažiem mazāk bieza, un viens no līmeņiem ir tas, ka tu esi mazāk brīvs, jo vienkārši pakļaujies apstākļiem. Un tad citreiz ir tā iespēja rīkoties atbildīgi un to miglu mazliet kliedēt. Jā, es domāju, mēs visi kuļamies tajā miglā; reizēm mēs saprotam, ka mēs it kā esam mēs paši, bet tas tik un tā ir tajā miglā, kaut kādos apstākļos, kurus mēs nespējam kontrolēt. Nespējam būt tur pilnībā brīvi vai kontrolēt to, kas mēs esam.

Zēgners: Lūk. Tas nebija ar nodomu. Es vienkārši nesen dabūju Ingas Gailes “Miglu”. Tā ir grāmata, kas man nekad nav bijusi mājās, jo, man liekas, to ļoti ātri izpirka, maza tirāža, kaut kas tāds. Un tagad dabūju es “Miglu”, atdeva Ingus Bērziņš.

Šteinbergs: Uznāk migla.

Zēgners: Un johaidī, tas Gailes tituldzejolis krājumam ir viens no dzidrākajiem piemēriem tam, ka dzeja spēj to, ko nekas cits nespēj.

Šteinbergs: Slēdzam ārā?

Zēgners: Slēdzam ārā.

“Vakariņas ar Andrē” notika “Tinto vīna telpā”