Par spīti

Ašenbahs reiz ne visai redzamā vietā tieši bija deklarējis, ka gandrīz viss lielais, kas radies, ir radies par spīti, par spīti bēdām un ciešanām, nabadzībai, vientulībai, miesas vājumam, netikumiem, kaislībām un tūkstoš kavēkļiem. Taču šie vārdi bija kaut kas vairāk nekā vienkārša piezīme, tā bija pieredze, tie izteica tieši viņa dzīves un slavas būtību...

Tomass Manns, “Nāve Venēcijā”¹

2020. gada 30. martā, 19 dienas pēc tam, kad Pasaules Veselības organizācija bija pasludinājusi jaunā koronavīrusa (SARS-CoV-2) izplatīšanos par pandēmiju, starp Aleksandru Klūgi (Minhenē) un Ferdinandu fon Širahu (Berlīnē) tiešsaistes tērzētavā risinājās divas sarunas.

Ferdinands fon Širahs, dzimis 1964. gadā Minhenē, jurists, dramaturgs un rakstnieks, dzīvo Berlīnē. Viņa jaunākās grāmatas: “Sods” un “Kafija un cigaretes”. Aleksandrs Klūge, dzimis 1932. gadā Halberštatē, jurists, režisors un rakstnieks, dzīvo Minhenē. Pēdējā viņa iznākusī grāmata ir “Krievijas tvertne”. Izdevniecībā Luchterhand iznākusi arī Ferdinanda fon Širaha un Aleksandra Klūges grāmata “Prāta labsirdība”.

Minhene un Berlīne,

pirmdiena, 2020. gada 30. marts

– priekšpusdiena –

Aleksandrs Klūge: Hubejas provinces pilsētā Uhaņā Ķīnā kāds vīrietis apēd zvīņnesi vai sikspārni. Tādējādi vīruss tiek pārnests uz cilvēku.

Ferdinands fon Širahs: Domājams, runa ir par wet market, proti, “mitro” jeb “slapjo tirgu”. Tie ir tradicionālie tirgi, kuros uz vietas nokauj dzīvniekus: čūskas, žurkas, bruņrupučus, ežus, ūdrus un tā tālāk. Un arī zvīņnešus. Starp citu, apzīmējums “slapjais tirgus” nav radies asiņu vai organisku vielu dēļ, bet gan tādēļ, ka tur vienmēr ir slapja zeme. Zivis, putni un savvaļas dzīvnieki tur tiek noskaloti ar tievu gumijas šļūteni, lai izskatītos svaigi. Ledus, ar ko tirgotāji dzesē produktus, kūst un tek zemē. Kad gaiss ir silts, tirgus gandrīz tvaiko. Protams, sliktie higiēniskie apstākļi paaugstina slimību izplatīšanās risku. No otras puses, nav nemaz skaidrs, vai vīruss tika pārnests dzīvnieka apēšanas rezultātā. Sikspārnis kā vīrusa pārnēsātājs droši vien atkrīt, starp tā vīrusiem un pašreizējo SARS-CoV-2 atrodas aptuveni 1000 mutāciju. Vīrusa pārnēsātājs drīzāk varētu būt bijis zvīņnesis, bet arī tas nav droši zināms. Vienīgais, kas ir zināms: šādas inficēšanās cēlonis gandrīz vienmēr ir pārlieku tuva saskarsme starp cilvēku un dzīvnieku, lai kur pasaulē tā arī notiktu. Cūku gripa 2009. gadā tika pārnesta no cūkas uz cilvēku. Līdzīgi, visticamāk, bija arī ar spāņu gripu. Tā aizsākās 1918. gadā, domājams, Kanzasā ASV, kāda zemnieka laukā. Arī tur slimības izraisītājs, visticamāk, tika pārnests no cūkas. Beigu beigās vīrusa dēļ nomira 50 miljoni cilvēku.

Klūge: Elektronmikroskopiem, ar ko zinātnieki nepastarpināti pēta vīrusus, arvien retāk pievieno fotoaparātus. Lai “redzētu” vai nofotografētu vīrusu, tas vispirms negatīvi jāiekrāso. Visbiežāk pētnieki apskata vīrusa šķērsgriezumu, tas izskatās kā uz pusēm pārgriezta pudele ar mazām bārkstīm. Koronavīrusa atveidojums kā “tenisa bumbiņa ar ziediem”, ko redzējām televīzijā, ir funkcionāls attēls. Mākslinieki radījuši šo modeli saskaņā ar pētnieku norādēm. Ja vīruss ieraudzītu šo attēlu spogulī, tas sevi tajā nepazītu. Tāpat kā kristāliem, arī vīrusiem faktiski ir ģeometriski robusta forma. No pieciem Platona daudzskaldņiem, kas iemieso ideālu regularitāti, tā visdrīzāk atbilst piektajam. Kāds zviedru pētnieks aprakstīja šo formu kā dodekaedru ar mazām bārkstīm (nevis ziediem vai krokām). Ar 20 stūriem, 30 šķautnēm, 118 grādu starpplakņu leņķi. Šī vīrusa “ideālforma” ātri pazūd, ja vīruss sevī uzņem vai sev līdzi velk šūnu materiālu. Tad tas izskatās kā tāda skranda, neplatoniski.

Širahs: Koronavīruss spēj satricināt biržas. Un tas nešķiro sabiedrību. Tas neizšķir ādas krāsas, dzimumus, vecumu vai izcelsmi, tas inficē Holivudas zvaigzni Tomu Henksu vai Kanādas premjerministra sievu tieši tāpat kā cilvēkus bēgļu nometnēs. Bagātība vai vara no vīrusa nepasargā, tikai tā sekas bez veselības aprūpes ir nesalīdzināmi nežēlīgākas. Tam par upuri krīt nabagie un vecie, trūcīgākās valstīs cilvēki mirst slimnīcu gaiteņos un nometnēs. Vīruss pieveic veselas valstis, grib to valstu līderi vai ne. Dažkārt gadās arī savādas sakritības. 1918. gada 30. maijā kāds vācietis Ņujorkā mirst no spāņu gripas. Viņa atraitne iegulda mantojumu zemesgabalos Kvīnsā. Šī vācieša mazdēls kļūst par ASV 45. prezidentu: Donalds Tramps. Viņš ilgi uzskata, ka vīruss ir ārzemju problēma un tādēļ nenozīmīgs. Tad arī tur sabiedriskā dzīve tiek izslēgta, kā to šobrīd dēvē.

Klūge: Sabiedrības izslēgšana.

Širahs: Tā ir arī mūsu pamattiesību izslēgšana. Iedomājieties, dārgais Klūges kungs, ka mēs abi vēlētos rīkot demonstrāciju pret šiem ierobežojumiem.

Klūge: Mēs teiktu, ka tie ir aplami, jo cilvēkiem būtu jāinficējas un tādējādi jāiegūst imunitāte, kā Zviedrijā.

Širahs: Kādus tik atbaidošus jēdzienus mēs šobrīd neapgūstam: kolektīvā imunitāte, inficēšanās līmenis. Tātad mēs vēlētos Minhenē, Marijas laukumā, pret šiem ierobežojumiem rīkot demonstrāciju.

Klūge: To darīt mēs nevarētu. Saskaņā ar “Bavārijas rīkojumu par pagaidu ierobežojumiem koronavīrusa pandēmijas laikā” atļauta ir tikai “sportošana un izkustēšanās svaigā gaisā, taču tikai vienatnē vai ar cilvēkiem, ar ko dzīvo kopīgā mājsaimē, un nepulcējoties ar citiem”. Mēs varētu censties apgalvot, ka esam radinieki. Gara radinieki.

Širahs: Varētu būt grūti pārliecināt policistus, ka gara radniecība ir tas pats, kas kopīga mājsaime. Tātad mēs vairs nevaram īstenot savas tiesības rīkot demonstrāciju. Mēs vairs nevaram pret ierobežojumiem vērsties ar pilsoņiem pieejamajiem līdzekļiem.

Klūge: Vai mūsu satversme to atļauj?

Širahs: Izsakoties vienkāršoti, katram noteikumam, kas ierobežo cilvēku pamattiesības, jābūt samērīgam. Tas tāds ir, ja izpilda četrus priekšnosacījumus: tam jābūt likumīgam mērķim, tam jābūt atbilstošam, nepieciešamam un adekvātam.

Klūge: Vai varat paskaidrot tuvāk?

Širahs: Noteikuma mērķim jābūt likumīgam. Proti, tam jāatbilst pamatlikumā ietvertajām vērtībām.

Klūge: Glābt cilvēku dzīvības noteikti ir likumīgs mērķis.

Širahs: Protams. Taču katru gadu tūkstošiem cilvēku mirst satiksmes negadījumos. Politiķis to vēlas novērst. Tādēļ viņš ierosina atņemt visiem vadītāja apliecību. Viņa mērķis – pasargāt cilvēku dzīvības – ir likumīgs.

Klūge: Bet šajā gadījumā tas nav adekvāts.

Širahs: Jā. Saistībā ar koronavīrusa pandēmijas apkarošanu varētu teikt, ka ierobežojumi ir atbilstoši. Visticamāk, sākumā vīrusu tādējādi var aizkavēt. Problēma ir kur citur: vai aizliegums pamest mājas maz ir nepieciešams? Konstitucionālo tiesību speciālisti to definē šādi: izvēlētais līdzeklis ir nepieciešams tad, ja nav neviena mērenāka līdzekļa, kas vienlīdz droši sasniegtu tādu pašu rezultātu.

Klūge: Šajā jautājumā virusologi un epidemiologi nav vienisprātis.

Širahs: Mūsdienu zinātnes pamatā ir strīds par to, kura teorija ir labāka. Zinātniskām teorijām jābūt atspēkojamām. Filozofs Karls Popers to dēvē par “falsificējamības kritēriju”. Teorija var būt ļoti laba, pat izcila, bet tā nekad nav patiesa. Tā tikai vēl nav atspēkota.

Klūge: Iedomājieties, ka esat federālais kanclers. Jūsu kabinetā stāv trīs virusologi. Pirmais saka, ka mums viss jāslēdz, lai vīruss neizplatītos. Otrais apgalvo, ka tas nav pareizs risinājums, pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam esot jāinficējas, lai sasniegtu visaugstāko sabiedrības imunitātes līmeni, pretējā gadījumā vīruss atkal atgriezīšoties. Trešais ir pārliecināts: mums jādara gan viens, gan otrs, vispirms uz īsu brīdi viss jāslēdz, tad jāver vaļā, tad atkal jāslēdz – tāda kā pulsējošā bremzēšanas metode sabiedriskajai dzīvei. Visi trīs ir zinātnieki, katrs ir pārliecināts, ka viņa teorija ir pareizā. Tomēr, lai ierobežotu pamattiesības, jums kā kancleram jābūt pilnīgi drošam.

Širahs: Tas ir gluži kā tiesneša darbā: viņš nezina, vai pirkstu nospiedumi uz slepkavības ieroča pieder apsūdzētajam. Viņš ieklausās lietpratējā. Daktiloskopija, pirkstu nospiedumu izpēte, ir precīza zinātne. Tiesnesis var paļauties uz lietpratēja sniegto informāciju. Viņš var to izmantot par pamatu, lai notiesātu apsūdzēto.

Klūge: To kanclere šobrīd nevar.

Širahs: Tiesiskā valstī un tās politikā tas ir sarežģīti. Kanclerei šajā situācijā jādara kas tāds, kas politikai ir svešs: jārīkojas pēc mēģinājumu un kļūdu metodes. Mēs varam tikai kaut ko izmēģināt un pārbaudīt, vai tas palīdz. Mūsu pamattiesības tiek ierobežotas, un neviens nevar droši apgalvot, ka tam ir kāda jēga. Tā ir dilemma, jo zinātne skaidri nezina, kas palīdzēs.

Klūge: Ir noteikts arī tā saucamais pārmērības aizliegums (Übermaßverbot). Jāsaglabā tik daudz brīvības, cik iespējams. Bet vienlaikus valstij jāpasargā cilvēku dzīvība.

Širahs: Un ir vēl kas tāds, ko nav pavisam viegli saprast: pamatlikums nepasargā cilvēku dzīvību par katru cenu. Vēlreiz atcerēsimies par politiķi un vadītāja apliecībām: mēs pieļaujam cilvēku nāvi ceļu satiksmes negadījumos, jo vēlamies, lai cilvēki drīkstētu braukt ar auto. Tātad mēs samērojam dzīvību ar brīvu personības attīstību. Vai padomājiet par karu: mēs tajā ļaujam nogalināt kareivjus. Neaizskarama ir tikai cilvēka cieņa. Tomēr runa nav tikai par cieņpilnu dzīvi, bet arī par cieņpilnu nāvi. Nosmakšana ir šausmīga, tā ir nežēlīga un brutāla, cilvēks līdz pat beigām atrodas panikas stāvoklī un nāves bailēs. Cilvēkam arī nebūtu jābūt vienam savā nāves stundā, ja viņš to nevēlas. Tieši šādā bezpalīdzības stāvoklī mums cilvēks jāpasargā un jānodrošina viņam tiesības uz cieņu un cieņpilnu nāvi.

Klūge: Šeit mums rodas vēl viena eksistenciāla problēma: pacientu šķirošana. Tā bija problēma karā: kuri cilvēki ārstam lazaretē jāglābj, ja ievainoto ir pārāk daudz? Viss, kas mums par to zināms, nāk no kara vēstures, Napoleona karagājieniem, Krimas kara, pasaules kariem. Kara ārstiem tika izstrādāti priekšraksti. Citādi viņi nebūtu tikuši galā. Tagad televīzijā redzam attēlus ar raudošiem ārstiem Itālijā, kam jāļauj cilvēkiem nomirt.

Širahs: Mūsdienās šīs problēmas parādās, piemēram, autobusu avāriju, aviokatastrofu vai teroraktu gadījumos. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi izdzīvojušos iezīmē ar krītiņu vai aerosolu. Krāsas tiek izvēlētas atkarībā no tā, cik steidzami vajadzīga palīdzība. Sarkanā krāsa norāda, ka jāpalīdz tūlīt, tad seko oranža, dzeltena, zaļa. Zilā krāsa nozīmē, ka cerību nav, un ar melnu iezīmē mirušos. Šādi priekšraksti ir noderīgi, taču tie nav piemēroti šībrīža situācijai. Vācijā septiņas speciālistu apvienības – sākot ar neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķiem un beidzot ar Medicīnas ētikas akadēmiju – nupat izstrādājušas norādījumus rīcībai pašreizējā krīzē.

Klūge: Savā teātra izrādē “Terors” jūs nostādījāt kādu Bundesvēra pilotu izvēles priekšā. Kāds terorists nolaupa lidmašīnu un liek pilotam to novirzīt uz pilnu futbola stadionu. Pretēji savu priekšnieku rīkojumam, armijas pilots lidmašīnu notriec. Viņš izsvēris: 70 000 cilvēku dzīvības stadionā pret 100 pasažieru dzīvībām lidmašīnā. Skatītāji ir zvērinātie tiesā, viņi lemj, vai pilots rīkojies pareizi.

Širahs: Tagad lēmums jāpieņem ārstam. Iedomājieties, ka stāvat savas slimnīcas gaitenī un tiek ievesti divi guloši pacienti, 92 gadus veca sieviete, kura izskatās pavisam labi, un 21 gadu vecs vīrietis, kura izdzīvošanas iespējas pat pēc medicīniskas palīdzības saņemšanas ir tikai 25%. Abi pacienti jāelpina, citādi viņus gaida droša nāve. Taču jums slimnīcā ir tikai viena elpināšanas ierīce. Ko darīt? Būtībā jums ir trīs iespējas. Pirmkārt, varat lozēt, jo abiem pacientiem būtu jābūt vienlīdzīgām iespējām. Otrkārt, varat glābt veco dāmu, kuras izredzes izdzīvot ir lielākas. Treškārt, varat mēģināt glābt jauno vīrieti, jo viņam pēc atlabšanas paredzams ilgāks mūžs.

Klūge: Itālijā medicīnas speciālistu apvienība SIAARTI teikusi, ka vērā jāņem paredzamais mūža ilgums.

Širahs: Teātra izrādē “Terors“ tika runāts arī par aviācijas drošības likumu. Konstitucionālā tiesa tolaik lēma, ka visu cilvēku dzīvībām pienākas “vienāda konstitucionālā aizsardzība, neņemot vērā indivīdu fizisko mūža ilgumu”. Mēs nedrīkstam pieņemt lēmumus uz vecuma, dzimuma, reliģijas vai citas idejas – pat paredzamā mūža ilguma – pamata. Visi pacienti ir cilvēki, un nav nozīmes, kādi cilvēki viņi ir. Tātad kritērijs var būt tikai labākas izredzes izdzīvot. Iedziļinoties tas kļūst vēl sarežģītāk. Bet ja nu pēc divām dienām izrādās, ka vecās dāmas izdzīvošanas iespējas ir sarukušas? Vai tad mēs atņemam viņai elpināšanas ierīci, ļaujam nomirt un glābjam kādu citu pacientu?

Klūge: Kā lai pieņem šādu lēmumu?

Širahs: Piemēram, Šveicē katru otro dienu tiekot veikta sekmīga iznākuma varbūtības pārbaude. Ja tiek noteikts, ka vecajai dāmai izredzes izdzīvot ir niecīgas, ārstēšana tiekot pārtraukta. Tad elpināšanas ierīci iegūstot pacients, kura izredzes izdzīvot ir lielākas. Man gan tas nešķiet iespējami, slogs uz ārstu pleciem būtu pārāk liels, cilvēki šādas izvēles priekšā sabrūk. Ir arī daudz citu problēmu: vai izdzīvošanas izredzes maz var droši noteikt? Kas notiek, ja divu pacientu izredzes ir vienādas? Vai mediķi un aprūpes darbinieki būtu jāglābj vispirms?

Klūge: Savā teātra izrādē jūs citējat tiesnesi, kuram 1842. gadā bija jālemj tiesas prāvā “ASV pret Holmsu”. Holmss bija glābšanas laivas stūrmanis pēc kādas kuģa avārijas. Glābšanas laiva bija pilna un draudēja nogrimt. Tādēļ Holmsam bija jāizlemj, ko glābt un kam ļaut noslīkt.

Širahs: Tiesnesis lēma, ka Holmss drīkstēja glābt pats sevi. Viņš bija stūrmanis, bez viņa pārējo izredzes izdzīvot būtu daudz sliktākas. Tā ir taisnība, glābējam vispirms jāglābj pašam sevi. To reiz pat esam noteikuši likumā. A tipa gripas jeb tā saucamās cūku gripas gadījumā vakcīna vispirms bija jānodrošina aprūpes darbiniekiem. Bet, lai cik arī gudri noteikumi tiktu izstrādāti, pandēmija vienalga uzkrauj briesmīgu emocionālu nastu katram ārstam, kam jāšķiro pacienti. Tas ir pretrunā ar ārsta darbu: viņam nevis jāārstē, bet jālemj par cilvēku nāvi.

Klūge: Kanclere tagad arī nedrīkst vilcināties.

Širahs: Šķiet, ka situsi karavadoņu stunda. Neviens negrib ar autokrāvēju vest līķus kā Ņujorkā vai liegt ģimenēm aprūpēt savus mirstošos radiniekus kā Itālijā. Savā darbā par Peloponēsas karu Tūkīdids stāsta: “Ja neviens aiz bailēm negribēja iet pie slimajiem, viņi vienatnē aizgāja nebūtībā – veselās mājās izdzisa dzīvība, jo trūka kopēju. Ja kāds pie slimajiem aizgāja, tad pakļāva slimībai arī pats sevi, īpaši tie, kuri vēlējās izrādīt drosmi.” Politiķiem šis ir drausmīgs laiks, es apbrīnoju, kā viņi šo spiedienu iztur. Savā podkāstā federālā kanclere teica: “Kad šodien redzu, kā gandrīz visi pilnībā mainījuši uzvedību, kā lielais vairums no jums patiešām izvairās no jebkādas nevajadzīgas saskarsmes, jo katrs tomēr arī pats var inficēties, tad vēlos tikai sacīt: paldies, no visas sirds paldies.” Tas mani ļoti aizkustināja. Viņa kā bijusī VDR pilsone zina, ko nozīmē šādi valstiski ierobežojumi. Var just viņas pūles rast līdzsvaru. Viņas aicinājums uz brīvprātīgu rīcību un pateicība pilsoņiem man nozīmē vairāk nekā visi ierobežojošie likumi un regulas.

Klūge: Aizliegums pamest mājas man pazīstams no 1945. gada. Tas ir kara apstākļu ierobežojums, aplenkuma stāvoklis. Taču atgriezīsimies vēlreiz pie pamattiesībām. Ja politiķis saka, ka vēros, vai tauta uzvedas labi, un pretējā gadījumā ieviesīs stingrākus noteikumus, tas taču ir nepareizi, vai ne?

Širahs: Jā, jo mūsu pamattiesības nav piešķirtas uz pārbaudes laiku.

Klūge: Kā radās šīs tiesības aizstāvēties pret valsti, tā saucamās Rietumu vērtības?

Širahs: Parastos apstākļos mēs uzskatām, ka šīs “Rietumu vērtības” aprobežojas ar iespēju lielveikalā izvēlēties starp 146 dažādu veidu jogurtiem. Vai atrast internetā visām iespējamajām seksuālajām novirzēm veltītas platformas. Vai lietot viedtālruņus, kuru veiktspēja ir 100 000 reižu lielāka nekā NASA datorsistēmai laikā, kad notika pirmā nolaišanās uz Mēness.

Klūge: Pamattiesību vēsture ir ļoti sena.

Širahs: 11. gadsimta beigās divi vīri cīnījās par varu Eiropā. Pāvests Grēgorijs VII mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem pāvestiem vēsturē. Laikabiedri dēvēja viņu par “svēto sātanu” un “elles uguni”, viņu salīdzināja ar ”plēsīgu vilku”. Otrs vīrs bija Heinrihs IV. Viņa tēvs bija ietekmīgākais viduslaiku Vācijas–Romas imperators, viņa valdīšanas laikā Špeieres katedrāli pārbūvēja par tobrīd lielāko kristīgo baznīcu, un viņš amatā iecēla četrus pāvestus. Kad tēvs nomira, mazais Heinrihs bija tikai piecus gadus vecs. Heinrihs bija pārliecināts, ka pats Dievs viņu iecēlis par civilizētās pasaules valdnieku, tādēļ nekāds laicīgs spēks viņam neko nevarot pavēlēt. Viņa nelabvēļi uzskatīja viņu par tirānu un pašu nelabo. Pāvestam šķita, ka tikai viņam ir tiesības iecelt un atcelt bīskapus no amata.

Klūge: Grēgorijs VII izdeva slepenu dokumentu: viņš, Romas bīskaps, esot vienīgais baznīcas galva ar neierobežotu varu.

Širahs: Viņš drīkstot atcelt no amata pat imperatoru. Abu vīru strīds kulminēja, risinot jautājumu, kurš iecels amatā Milānas bīskapu. Pāvests skaidroja, ka Heinrihs savā “milzu augstprātībā” sacēlies pret baznīcu, un izslēdza viņu no baznīcas. Bīskapi, kuri nostājās Heinriha pusē, dēvēja pāvestu par “viltus mūku”. Šis konflikts starp abiem būtu turpinājies mūžīgi, ja vien trīs Dienvidvācijas firsti nebūtu iestājušies pret nevarīgo valdnieku. Viņi paziņoja, ka Heinriham gada laikā jālūdz no pāvesta piedošana. Tikai tad viņš drīkstētu turpināt valdīt. Heinrihs saniknojās, taču piekāpās, citādi viņa tronis nebūtu glābjams. Viņš devās uz Itāliju.

Klūge: Gājiens uz Kanosu.

Širahs: Pāvests viņu jau gaidīja. Bija noslēgta vienošanās: valdniekam trīs dienas un trīs naktis bez apaviem un ģērbtam tikai kreklā jāstāv uz ceļiem Kanosas pils priekšā un raudot jālūdz pāvesta svētība.

Klūge: Neviena hronika, kas vēsta par šo gadījumu, nav īsti objektīva. Ir Magdeburgas versija, ir Vormsas versija, ir imperatoram vai pāvestam draudzīgas versijas un vēl vesela rinda versiju, kas tiecas samierināt abas puses. Katrs raksta ko citu. Mēs zinām tikai to, ka bija ziema un ļoti auksts. Bet starpniece, Toskānas grāfiene Matilde, rīkojās prātīgi.

Širahs: Viņa nupat bija pārcietusi šausmīgu laulību ar Gotfrīdu Kupraino.

Klūge: Šī mešanās ceļos pāvesta priekšā bija grāfienes ideja. Viņa godināja seno romiešu izgudrojumu – deditio. Ja vilks sāncensim pastiepj rīkli un piedāvā iekosties artērijā, tad stiprākais to vairs nespēj izdarīt. Valdnieks pazemojas un noliek ieročus par sevi pārākā priekšā. Tad viņu vairs nevar turpināt vajāt un sodīt. Tā ir augstākajā mērā civilizēta kārtība, kas nostiprināta tiesu praksē. Tā ļauj iemantot sabiedrības cieņu tam, kurš apžēlojas. Tā nu pāvests izslēgšanu atcēla.

Širahs: Valdnieka gājiens uz Kanosu bija nežēlīgs pazemojums, tā bija pāvesta uzvara pār karaļa varu. Bet tas bija arī sākums baznīcas šķiršanai no valsts. Tikai tās rezultātā kļuva iespējama brīva doma. Aptuveni 600 gadus vēlāk kāds franču aristokrāts dzīvoja mazā ciematā 15 kilometrus no Bordo. Šis vīrs bija uzaudzis baznīcas internātā, studējis tiesību zinātni, kādu laiku strādājis Parīzē par advokātu un pēc tēva nāves atgriezies savas dzimtas īpašumos. Viņš Bordo bija iemantojis tiesas priekšsēdētāja amatu. 1721. gadā viņš publicēja romānu “Persiešu vēstules”. Divi bagāti persieši viesojās Francijā un sūtīja uz mājām savu iespaidu aprakstus. Viņi stāstīja par apstākļiem, par reliģiju un sabiedrību, saimniecību, verdzību un, protams, laiku pa laikam arī seksu. “Persiešu vēstules” pēkšņi kļuva par vienu no populārākajām grāmatām Eiropā un vienu no zināmākajiem apgaismības darbiem. Autoram neizdodas ilgi palikt anonīmam – tas ir Šarls Luijs de Sekondā, Labredas barons, labāk pazīstams kā Monteskjē.

Klūge: Aprakstiet viņu, lūdzu. Kāds cilvēks viņš bija?

Širahs: Viņš bija pretstats nomocītam un sevi šaustošam rakstniekam, kurš pārņemts tikai pats ar sevi. Monteskjē bija izglītojies pie privātskolotājiem, viņa pili ieskāva skaists ūdens grāvis, tā atradās angļu ainavu parkā, un viņa īpašumos tika – un joprojām tiek – darīts slavens vīns. Monteskjē bija turīgs, privileģēts un jutās drošs par savu vietu sabiedrībā.

Klūge: Nosvērts kungs drošos apstākļos.

Širahs: Kāds, kurš neieredz nekārtību un vardarbību. Reiz viņš teicis, ka dzīve kļūst nelaimīga, ja tā ir pārāk ātra vai pārāk lēna. Gandrīz vai triviāli. Varētu domāt, ka tāds kā viņš pēc “Persiešu vēstuļu” milzīgajiem panākumiem liksies mierā un nodarbosies vairs tikai ar vīnkopību. Taču viņš darīja ko pavisam citu. Viņš pārdeva savu tiesneša amatu un četrus gadus ceļoja pa Eiropu.

Klūge: Izglītojošs ceļojums. Angļi tolaik ceļoja uz Franciju vai Itāliju un tad atgriezās savos īpašumos. Franči devās pretējā virzienā. Itālijā izglītojoši ceļojumi bija Piccolo Giro vai Gran Giro, tie bija mazliet atšķirīgi. Šie inteliģences klejojumi bija kaut kas jauns. Svešā pilsētā tevi kādam bija jāsagaida. Turp devās ar ieteikuma rakstiem.

Širahs: Anglijā Monteskjē sajūsmināja Džona Loka idejas. Loks bija sava laika ietekmīgākais politikas filozofs. Loks postulēja, ka cilvēkam ir dabiskas tiesības uz dzīvību, brīvību, laimi un īpašumu. Bet galvenokārt – un šī ideja bija jauna un iedarbojās pavisam eksplozīvi – viņam ir tiesības pretoties despotiskai kundzībai. Monteskjē atgriezās savā pilī. Vispirms viņš uzrakstīja grāmatu par Seno Romu, tā nebija sevišķi laba, bet kalpoja par sava veida ievadpētījumu viņa galvenajam darbam “Par likumu garu”. Viņš pie tā strādāja gandrīz 20 gadus. Viņš ieskicēja ideju par brīvu sabiedrību, kurā pilsonim kaut ko pavēlēt var tikai likums. Šādas brīvības priekšnosacījums, ka tiesu vara tiek nošķirta no likumdevēja varas un izpildvaras. Tātad viņš pirmo reizi apraksta varas dalīšanu, lai gan šis jēdziens viņa grāmatās neparādās. Šis darbs viņu novārdzināja, dzīves beigās viņš vairs spēja tikai diktēt tekstus savai meitai, viņš bija kļuvis gandrīz pavisam neredzīgs.

Klūge: Baznīca šo grāmatu uzreiz aizliedza.

Širahs: Jā, baznīca zināja, ka pār brīvu sabiedrību tai vairs nebūtu nekādas varas. Tas nekam nederēja. 40 gadus vēlāk ASV tiek parakstīta “Declaration of Rights” un drīz pēc tam arī Neatkarības deklarācija. Francijā tiek pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija. Šo lielo konstitucionālo dokumentu pamatprincipi balstās uz Loka un Monteskjē idejām. Tās ir brīvības uzvaras.

Klūge: Doma par brīvību ieceļo ASV tāpat kā romānikas stils, kā ideju celtne. Bet tur ir ne vien kolonnas Kapitolija priekšā, izplatās arī sabiedrisko ēku būvniecība klasicisma stilā. ASV universitāšu pilsētiņas būvē kā Senās Romas leģionu nometnes, četrstūra formā ar četrām ieejām un plašu pagalmu.

Širahs: Apbrīnojamais šajās cilvēktiesību deklarācijās bija tas, ka tās neatspoguļoja īstenību. Tie nebija kompromisi. Džordžam Vašingtonam, pirmajam ASV prezidentam, mutē bija zobu protēze, kas izgatavota no viņa vergu zobiem. Viņa plantācijās strādāja ap 500 melnādainu vergu. Un Francijā valdīja giljotīna. Tātad šie lielie cilvēcības manifesti bija nākotnes projekti, tie paģērēja tādu sabiedrības kārtību, kādas vēl nebija. Tās bija utopijas.

Klūge: Arī jūsu priekšteči tolaik atradās ASV.

Širahs: Viens no viņiem tolaik cīnījās kaujā pie Bullranas, zaudēja kāju un kļuva par vienu no sešiem goda sargiem pie Abrahama Linkolna kapa. Kādam citam Filadelfijā piederēja lokomotīvju rūpnīca, un reiz viņš ar saviem personiskajiem līdzekļiem galvoja par pavalsts parādiem. Manā ģimenē bija arī viens no ASV dibinātājiem, Arturs Midltons, manas vecvecmāmiņas vecvectēvs, interesants vīrs. Viņš Anglijā studēja tiesību zinātni un ilgi ceļoja pa Eiropu. Viņš kļuva par Amerikas neatkarības kustības (American Party) līderi Karolīnā, bija sava tēva pēctecis Kontinentālajā kongresā un tādējādi kļuva par vienu no ASV Neatkarības deklarācijas parakstītājiem. Tāpat kā Džordžs Vašingtons, arī viņš bija vergturis, viņam piederēja milzu plantācija, ko dēvēja par The Oaks. Tomēr viņš 1776. gadā parakstīja Neatkarības deklarāciju, kas noteica, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes.

Klūge: Mūsu saruna, kuras laikā vīrusa krīzes dēļ atrodamies vairāk nekā 800 kilometru attālumā viens no otra, notiek neparastos apstākļos. Mūsu senči sēdēja alā ap ugunskuru, uz sienām jau bija gleznojumi, ritmam bija liela nozīme.

Širahs: Varbūt šo vietu ap ugunskuru aizstājušas kafejnīcas. Tagad gan tās visas ir slēgtas. Bet parastos apstākļos mēs tajās sēžam un mums visapkārt...

Klūge: ...džinkst...

Širahs: ...kamēr strādājam ar savu tekstu. Pienes svaigu kafiju, un, paveroties apkārt, šķiet, ka tā tas turpināsies vienmēr. Klēpjdators ir tik brīnišķīgi viegls un parocīgs, ka to var vienkārši paņemt līdzi. Tad atveram to vaļā, un jau pēc divām trim minūtēm atkal esam pavisam iegrimuši rakstīšanā. Šī situācija līdzinās laimīgiem mirkļiem no manas bērnības. Es gulēju gultā, durvis bija atvērtas, mājā bija dzirdami trokšņi. Tēvs istabā stāvu zemāk rāja suņus, kaut kas tika pārvietots pa māju, trauki šķindēja. Tā sajūta, kad drošībā guli gultā un tomēr esi arī daļa no ārā ritošās dzīves.

Klūge: Un es vakarā sēžu dārzā, drebinos un cauri ziemas dārza stiklam redzu vecākus viņu darbnīcā. Iekšā spīdošā gaisma mani nomierina. Tas bija tikai viens mirklis, un tad es atkal devos iekšā, bet šādi brīži spilgti nosēžas atmiņā. Tā atmiņa pati par sevi kaut ko pastāsta. Tur iekšā ir drošība, un es šeit ārā neesmu pazudis.

Širahs: Jā, stāsts ir par drošību un mierinājumu. Skaņas, kā kafejnīcā aiz letes kārto tasītes, čalo sarunas, iesmejas sieviete, kura sēž divus galdiņus tālāk ar savu mīļāko, un joprojām čaukst avīzes. Tas viss, tāpat kā rakstīšana, rada sajūtu, ka esi mājās.

Klūge: Ko jūs darāt šajos laikos?

Širahs: Naktīs es bieži stundām ilgi braucu pa tukšo Berlīni, šo skatu es vairs nemūžam neaizmirsīšu. Tukšie laukumi, tumšie restorāni un kafejnīcas, gandrīz nevienas automašīnas, pa kādam policijas auto, tad atkal klusums. Filmā “Vaniļas debesis” Toms Krūzs brauc pa pilnībā izmirušo Ņujorku. Tāda sajūta rodas arī man, kā savādā nomoda sapnī. Jau 30 gadus es katru rītu eju brokastīs uz kafejnīcu, mājās nekad neēdu. Tagad pirmo reizi pamēģināju pagatavot olas. Dzīvoklī uzreiz sāka briesmīgi smakot pēc degošas plastmasas. Remonta meistars man skaidroja, ka pie vainas bijušas pārvadāšanas blīves zem plīts riņķiem: dzīvoklī, kur dzīvoju jau 15 gadus, tiešām vēl ne reizi nebiju ieslēdzis plīti.

Klūge: Es izjūtu radniecību ar visiem, kuri kaut ko stāsta. Neatkarīgi no tā, kad viņi dzīvojuši. Arī ar hugenotiem, kuri pie Kaseles stāstīja brāļiem Grimmiem franču pasakas, kas vēlāk tika apkopotas krājumos kā vācu pasakas. Tā ir tāda kā fundamentāla situācija. Un brāļi Grimmi teikuši: “Pienāca laiks, kad mājās palika arvien mazāk stūru, kuros vēl varētu kaut ko pastāstīt.” Un mūsu situācija man šķiet līdzīga. Veidojas sava veida attālināta tuvība...

Širahs: Cilvēki ilgāk runā pa telefonu, mēs zvanām arī cilvēkiem, ar kuriem citādi nemaz tik bieži nesarunājamies. Šī uzspiestā distance ir necilvēcīga, jo mēs galu galā esam sabiedriskas būtnes. Arī šaurība, kādā ģimenes tagad sēž ieslēgtas... Pārāk ilgi tas tā nedrīkst palikt, citādi vardarbība pret sievietēm un bērniem pieaugs šaušalīgos apmēros. Es pats nelietoju sociālos medijus, Facebook, Instagram, Twitter – man tas viss nepatīk. Man personīgi šobrīd neiet slikti, jo man tīri labi patīk distance. Pietrūkst tikai kafejnīcu un restorānu.

Klūge: Jūsu izturēšanās kafejnīcā arī atgādina kaut ko attālu. Jūs sēžat tādā kā kokonā, un, taisnību sakot, esmu novērojis, ka jūs nav tik viegli uzrunāt. Ja kāds pie jums pienāktu un sasveicinātos, jūs reaģētu nervozi. Tas man atgādina par Jirgenu Hābermāsu, viņš mani reiz šausmīgi nobiedēja. Viņš gatavojās kādai lekcijai, pavisam sakoncentrējies, un es kā tāds nelaimes putns viņu uzrunāju un novērsu uzmanību. Izskatījās tā, it kā es būtu viņu fiziski ievainojis, iegriezis viņam ādā, pārrāvis viņa koncentrēšanos. Jūs arī izskatāties nepieejams. Es teiktu, ka izturēšanās ziņā jūs esat pretstats čomam.

Širahs: Manā internātā Švarcvaldē ap klosteri bija mūris, aptuveni divarpus metrus augsts. Lielu daļu vasaras es pavadīju uz šī mūra, tā bija fantastiska vieta: no vienas puses, notikumu epicentrā...

Klūge: ...no otras puses, norobežoti...

Širahs: ...un lielajā augstumā pasargāti. Tie man joprojām šķiet ideālie apstākļi. Šveiciešu žurnāliste Margrita Šprehere man reiz teica, ka vislabākā vieta, kur atrasties visiem, kas raksta, ir ne šur, ne tur.

Klūge: Domāju, ka tā tas ir. Vislabākās tēmas atrodamas pa vidu starp visām tēmām. Vēl neuzrakstītais – tas ir mūsu darbības lauks.

Minhene un Berlīne

Pirmdiena, 2020. gada 30. marts

– pēcpusdiena –

Klūge: Virusoloģe Karīna Mellinga stāsta, ka daži vīrusi ir 3,5 miljardus gadu veci. Vispārzināms, ka vīrusi ir dzīvības daļiņas, intelekta fragmenti, dzīvības priekšpakāpes vai atliekas. Trīsarpus miljardu gadu laikā tie nav pārveidojušies ne par ko citu, tiem patīk būt par daļiņām. Virusologi šobrīd ik dienas ziņo par savu darbu. Bet kādu lomu šeit spēlē literatūra, ko tā var mums pastāstīt? Stāsti mierina.

Širahs: 1348. gadā Florencē nonāca buboņu mēris, no tā nomira vairāk nekā puse iedzīvotāju. Itāļu dzejnieks Džovanni Bokačo to aprakstīja. “[Milzīgās bedrēs] iemeta simtiem tikko pienestu līķu, kraujot tos kārtām kā preces uz kuģa un pārberot pāri mazliet zemes, kamēr bedre bija pilna līdz malām.”² Viņš stāstīja par to sērgu, smirdoņu un pretīgumu, kas valdīja pilsētā, bet tas vēl bija tikai viņa “Dekamerona” sākums. Bokačo stāstīja par septiņām sievietēm – “un nevienai no viņām nebija vairāk par divdesmit astoņiem gadiem, nedz arī mazāk par astoņpadsmit – visas gudras, dižciltīgas, skaisti noaugušas, apveltītas ar cēliem tikumiem un kautru piemīlību” – un trim jauniem vīriešiem, kuri dodas uz lauku māju Fjēzolē, kur paliek 14 dienas. Tur ir “skaistums, ko daudz patīkamāk uzlūkot nekā mūsu pilsētas kailos mūrus”. Desmit dienas viņi stāsta viens otram stāstus par mīlestību. Tās ir 100 mazas, aizraujošas, dažbrīd erotiskas noveles. Jums taisnība, Klūges kungs, literatūrai nav varas, bet tā spēj mierināt.

Klūge: No sērgas dzimst kaut kas jauns.

Širahs: Varbūt tas šajā krīzē arī ir tas būtiskais. Man nāk prātā salīdzinājums. 1755. gadā, Visu svēto dienā – 1. novembrī –, Lisabonā izcēlās zemestrīce. Līdz pat šodienai tā palikusi viena no lielākajām dabas katastrofām Eiropā. Zeme atvērās metriem dziļi, sākās ugunsgrēki, izdzīvojušie skrēja uz okeānu. Pēc dažām minūtēm pilsētu pāršalca cunami, kas nopostīja ēkas un izdzēsa cilvēku dzīvības. Viss pāri palikušais vēl dienām ilgi turpināja degt. Heinrihs fon Kleists iedvesmojās no Lisabonas, rakstot “Zemestrīci Čīlē”. Viņš to apraksta šādi: “Te sabruka vēl viena māja, un, gruvešiem svaidoties pa gaisu, viņš tika iedzīts šķērsielā; tajā, tvaika mākoņos zibsnīdama, no visām jumtgalēm jau sprēgāja liesma un viņu pārbīlī aizdzina uz nākamo ielu; te, no piekrastes pieslējusies, viņam virsū valsēja Mapoho upe un rūkdama aizdzina viņu uz trešo ielu. Te pretī slējās kritušo grēda, te zem gruvešiem bija dzirdamas vaidas, te no degošiem jumtiem skanēja cilvēku kliedzieni, te cilvēki un dzīvnieki cīnījās pret viļņiem, te kāds drošsirdīgs glābējs centās palīdzēt; te stāvēja kāds cits, bāls kā pati nāve, un mēmi stiepa trīcošas rokas pret debesīm.”

Klūge: Tās dienas rītā, kad zemestrīce un nelaimes izraisītās uguns vētras izpostīja Lisabonu un nogalināja gandrīz 100 000 cilvēku, viss vēl liecināja, ka gaidāma skaista un cerību pilna rudens diena. Katastrofu izraisīja ģeoloģiskas svārstības okeānā aptuveni 200 kilometrus uz dienvidrietumiem, kur Āfrikas plātne saskaras ar blakus esošo plātni. Šī cēloņa izraisītās sekas skāra vairākas Portugāles daļas. Katastrofas seismiskais izraisītājs atradās tālu prom okeānā un nebija redzams. Kāds ģeofiziķis izpētījis, ka šī zemestrīce nebija 9 balles stipra, proti, ārkārtīgi spēcīga, bet gan 7,7 balles stipra, šādas magnitūdas zemestrīces vēlāk tikušas novērotas ne reizi vien. Milzīgos postījumus toreiz izraisīja nevis viena pati zemestrīce, bet gan tās komplikāciju ķēde.

Širahs: Kazanova tolaik Venēcijā esot redzējis (droši vien gan tikai iztēlojies), kā viņam virs galvas cietuma kameras griestos kustas svina plāksnes. Teodors Fontāne vēlāk stāstījis, ka brīžos, kad Javā izvirdis vulkāns un miruši cilvēki, virmojusi Brandenburgas Lielā Štehlinezera virsma. “Bet, ja tur ārā notiek kaut kas liels, kā pirms simts gadiem Lisabonā, tad šeit nevis tikai mutuļo, virmo un kūsā, bet ūdensšalts vietā pieceļas sarkans gailis un skaļi piedzied visu zemi.”

Klūge: Lielo zemestrīču ķēde, pie kuras pieskaitāma arī milzīgā 1755. gada zemestrīce, bija – atšķirībā no pandēmijas, ko piedzīvojam, – telpā ierobežotas parādības. Eiropas sabiedrība, kas uz to reaģēja, nebija šajos notikumos iesaistīta. Tā bija tikai novērotāja. Tas, kas notika vienā vietā Eiropā, nedraudēja izplesties pa visu Eiropu vai kur nu vēl citiem kontinentiem vai subkontinentiem, piemēram, Āfriku, Indiju, Ķīnu vai Ameriku.

Širahs: Gan toreiz, gan patlaban krīze ir īstais laiks pragmatiķiem. Ministrs Sebaštjans Žuzē de Karvaļu i Melu zemestrīcē izdzīvoja. Viņš bija ļoti stingrs un nemaz ne sentimentāls cilvēks. Viņš esot teicis: “Nu un? Aprociet mirušos un pabarojiet dzīvos.” Pie pilsētas vārtiem viņš uzstādījis karātavas ar pakārtiem līķiem, lai atbaidītu laupītājus.

Klūge: Šis apgaismotais kamerālists, kopš 1756. gada Portugāles karalistes augstākais ministrs, historiogrāfijā dēvēts vēlāk iegūtajā titulā – Pombalas marķīzs –, jau dienu pēc katastrofas lika noskaidrot tās cēloņus, sāka strādāt pie postījumu novēršanas un atjaunošanas darbu organizēšanas. Tajā pašā gadā tika izstrādāti ēku modeļi Lisabonas vēsturiskā centra (mūsdienu rajona Baixa) pārbūvei, lai to aizsargātu pret zemestrīcēm: joprojām varam apbrīnot pirmās pret zemestrīcēm drošās pilsētas ēkas un to pārbūves rezultātā radušos arhitektūras stilu. Šai pārbūvei ceļu bruģēja seismogrāfijas pētniecība, bet seismogrāfijas pētniecībai ceļu bruģēja visas līdzšinējās pieredzes, detaļu un paškritisku priekšlikumu apkopošana, arī pārmērīgi daudzpusīga visu zemestrīces liecinieku aptaujāšana. Ēku modeļu kvalitāte tika pārbaudīta, liekot armijas vienībām caurām dienām rībināt zemi ar maršēšanu ap uzbūvēto ēkas paraugu, bet arī aprēķinot visus matemātiskos un ģeometriskos smalkumus. Tā visa bija prāta pielietošana praksē.

Širahs: Lisabona bija dievbijīga pilsēta. Tolaik itin visur Eiropā cilvēki vaicāja: kādēļ Dievs to izdarīja? Kādēļ viņš nopostīja tieši šo pilsētu? Kādēļ viņš nogalina cilvēkus? Kādēļ viņš mums atnes tik daudz nelaimes? Gotfrīds Vilhelms Leibnics 1710. gadā bija publicējis grāmatu “Teodiceja. Par Dieva labsirdību, cilvēku brīvību un ļaunuma izcelsmi”. Līdz ar Lisabonas zemestrīci šis jautājums kļuva jo steidzamāks. Tā ir vienkārša problēma, ko Grieķijā apsprieda jau stoiķi: kādēļ visvarens un labvēlīgs Dievs radījis pasaulē ļaunumu? Kādēļ mums šajā pasaulē jācieš? Gēte, kurš Lisabonas zemestrīces laikā vēl bija mazs zēns, 50 gadus vēlāk grāmatā “Dzeja un patiesība” rakstīja: “Dieva labvēlība bija kļuvusi zināmā mērā šaubīga,” – un Stendāls formulēja: “Dieva vienīgais attaisnojums ir tas, ka viņš nepastāv.” Starp citu, Nīče to uzskatīja par vislabāko ateistu joku.

Klūge: Zem kājām vairs nebija nekāda pamata. Burtiski. Savā dzejolī par Lisabonu Voltērs rakstīja, ka cilvēkiem jāpiesaka karš patvaļīgam Dievam.

Širahs: Viņš bija sava laika visvairāk lasītais rakstnieks. Un viņš kļuva par ateistu ne vēlāk kā brīdī, kad Lisabonā bija zemestrīce. Tad aizsākās jauns laikmets. Kad 2010. gadā Vācijā no amata atkāpās kāda bīskape un evaņģēliskās baznīcas padomes priekšsēdētāja, viņa citēja kādas dziesmas vārdus: “Zemāk nav iespējams nokrist kā vien Dievam rokā.” Pirms 1755. gada vairums cilvēku dzīvoja ar šo pārliecību: Dievs mani sargā, viņš mani paglābs.

Klūge: Notikumi Lisabonā bija pretrunā ar jebkādu “Dieva labvēlību”. Voltērs, kura dzīvesvietu Parīzē zemestrīce tieši neskāra, tomēr jutās satraukts. Tūkstoš gadus vecu lielpilsētu ar ostu taču jūra un zemestrīce nedrīkst tik nežēlīgi izpostīt, kamēr tajā atrodas dzīvi cilvēki ar apziņu.

Širahs: Dievs vairs nevarēja būt visam pamats. Viņa vietā stājās cilvēka prāts.

Klūge: No Lisabonas izraidīja jezuītu ordeni, inkvizīcija tika apspiesta, daļu viduslaiku domāšanas atzina par nederīgu. Pagātnes domāšanu šādi izgaismot mēģināja ne tikai Voltērs kā rakstnieks, bet arī Pombalas marķīzs kā praktiķis: dabas katastrofa aizsāka pavērsienu, tā iezīmēja lūzuma punktu. Tā bija apgaismības procesa katalizators.

Širahs: Voltērs aizsūtīja savu dzejoli citam ievērojamam tālaika intelektuālim, Žanam Žakam Ruso. Taču Ruso sadusmojās, bija aizskarta viņa ticība. Lisabonas zemestrīcei neesot nekādas saistības ar Dievu, vainīgi esot cilvēki, kuri nepareizi uzcēluši savas mājas. Darbā “Emils jeb Par audzināšanu” viņš raksta: “Viss, kas nāk no Radītāja rokām, ir labs; cilvēka rokās viss samaitājas. [..] Viņš sajauc un savanda klimatu, elementus un gadalaikus. [..] Neko viņš negrib tādu, kā to iekārtojusi daba, – pat ne cilvēku.” Tādējādi Ruso grib pateikt, ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar dabas priekšrakstiem. Protams, Voltērs par to zobojas: “Neviens nav ar lielāku degsmi centies mūs padarīt par dzīvniekiem kā Jūs! Jūsu grāmatu lasīšana modina cilvēkā vēlmi mesties četrrāpus. Tomēr, tā kā pats šo nodarbi esmu atmetis pirms gadiem 60, diemžēl nejūtos spējīgs tai pievērsties no jauna.” Pamazām šī diskusija par Dieva žēlsirdību un pareizo dzīvi pārņēma Eiropas domātāju prātus.

Klūge: Voltērs juta, kā viņa ķermenis noveco. Novecošanas process ir briesmīgās, vienaldzīgās un neiecietīgās dabas auglis. Nāve, tas bija negods! Šai ziņā Voltērs (kura mirstīgās atliekas vēlāk tika grandiozā ceremonijā nogādātas Panteonā) sevi uzskatīja par “dabas ienaidnieku”. Tagad šī daba ar zemestrīci un nežēlīgiem plūdiem bija pārvērtusi krāšņo Lisabonu par tuksnesi. Šeit daba “parādīja savas ķetnas”. Voltērs nevilcinoties atzīmēja, ka daba ir briesmonis, tā ir cilvēces ienaidniece. Viņš atklāti protestēja pret “dabas noziegumiem”. Viņš rakstīja: “Ja es spētu ticēt Dievam, tad šis būtu pierādījums viņa noziegumiem.” Tas Voltēram steigā – pasaule dega nepacietībā dzirdēt viņa sakāmo – šķita nepieciešams: dabas negausīgā tirānija bija jānomaina pret cilvēces ģenialitāti. Tas izdarāms būvējot, saceļoties pret dabu, aizsākot revolūciju, un to izdarīt spētu arhitekti un amatnieki, kuri, piemēram, varētu izgatavot aizsprostus un, pēc Voltēra domām, tādu skaistu pilsētu kā Lisabonu vispār varētu pacelt 400 metrus augstāk, uzstādot atgāžņus un balsta stabus un tādējādi augstu gaisā ierīkojot tādu kā “pilsētas dārzu”, kam plūdi netiktu klāt. Šāda “celtne augstu gaisā”, šāds “vienots” un “ambiciozs” projekts, gan draudētu ne tikai šķelt sabiedrību, gluži kā Bābelē, bet arī, lai gan pasargāta no plūdiem, kļūt par jauna zemestrīces uzbrukuma upuri. Nocietinājumiem, kam jāpasargā cilvēce, jābūt drošiem vairākās frontēs.

Širahs: Daži uzskata, ka Ruso īstenībā bijis mūsu gadsimta zaļās kustības priekštecis. Vairāk nekā 200 gadus vēlāk viņš beigu beigās guvis virsroku konfliktā pret Voltēru. Cilvēks neesot dabas pavēlnieks, viņš drīzāk esot bijis tās izpostītājs, un tagad daba viņu sagraušot. Černobiļa, Fukušima, globālā sasilšana – tas viss to pierādot skaidrāk par skaidru. Ruso, visticamāk, arī skaidrotu, ka pie vīrusa izraisītās krīzes galu galā vainojams pats cilvēks, kurš nostādījis sevi augstāk par Dievu un dabu un iebrucis mūžamežos. Voltēram patiešām bija raksturīgs vēriens, viņš bija sava laikmeta spīdeklis, vienlaikus cilvēktiesību aizstāvis, finanšu žonglieris un spekulants. Turpretī Ruso bija allaž pārņemts ar sīkumiem, viņš šaustīja sevi un bija ārišķīgs, greizsirdīgs un mīlēja romantizēt līdz nelabumam. Viņš uzskatīja, ka tikai viņš spēj izjust visšķīstākās emocijas un piedzīvot visdziļāko mīlestību. Lai gan man Voltēra cilvēciskums šķiet daudz simpātiskāks, mēs tomēr, par spīti visiem apdraudējumiem, dzīvojam labāk nekā visas paaudzes pirms mums. 19. gadsimtā vidējais dzīves ilgums bija 40 gadi, tagad tas pasaules mērogā sasniedzis 71 gadu, attīstītajās valstīs pat 81 gadu. Tolaik trešdaļa bērnu nomira pirms piektās dzimšanas dienas; mūsdienās pat visnabadzīgākajās valstīs tie ir 10%. Tā tas ir, pateicoties zinātnei un, ja vēlaties, apgaismībai – un nevis labvēlīgajam Dievam. Bet, protams, prātu var lietot, arī nesot ciešanas. Darbā “Apgaismības dialektika” filozofi Horkheimers un Adorno raksta: “Visplašākajā progresējošās domāšanas nozīmē apgaismība vienmēr tiekusies atbrīvot cilvēku no bailēm un iecelt viņu par saimnieku. Taču pilnīgi apgaismotā pasaule izstaro triumfējošu nelaimi. Apgaismības programma bija atgriezt pasauli īstenībā.” Tas gan vēl neko ne-atrisina. Runa, kā vienmēr, ir par samērību, par vidusceļu. Nav nozīmes, vai Dievs ir vai nav labvēlīgs, vai viņš ir vai nav īsts. Cilvēks ir tas, kam vajadzīga jēga. Runa ir tikai par cilvēku, nevis teoloģiskiem vai filozofiskiem jēdzieniem.

Klūge: No katastrofas dzimst kaut kas jauns. No mēra Florencē – Bokačo vieglums, no zemestrīces Lisabonā – apgaismība. Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” beigās, kad Vergilijs un Dante atkal pamet elli, teikts: “.. pa spraugu, vērusi ko Dieva ziņa/ mēs iznācām, lai ieraudzītu zvaigznes.”³ Kādas zvaigznes mēs ieraudzīsim pēc pandēmijas?

Širahs: Šeit, Rietumu pasaulē, mēs ticējām, ka esam drošībā, ka mūsu pasaule, valsts, ekonomika, kultūra ir drošībā. Protams, bija kari, bads, nelaimes, finanšu krīzes, terorisms, diktatori un citas nekrietnības...

Klūge: ...piemēram, Sīrijas provinces Idlibas bombardēšana...

Širahs: ...bet kopumā mēs tomēr dzīvojam mierīgā pasaulē. Katru gadu iznāca jauns iPhone, lielveikali bija pilni preču, laikraksti bija kritiski, dažādas muļķības spēja nedēļām ilgi nodarbināt politiku, avīzes un cilvēkus – mūsu demokrātija šķita stabila. Mūs sargāja līdz sīkumiem izstrādāts likums un kārtīgas tiesas. Bija gandrīz vai kā Stefana Cveiga “Vakardienas pasaulē”: “Tiesības .. noteica parlaments, tautas brīvi ievēlētā pārstāvniecība, un visi pienākumi bija precīzi definēti. [..] Katrs zināja, cik daudz viņam pieder vai pienākas, kas atļauts un kas aizliegts. Visam bija savs standarts, savs mērs un nozīme.” Un tagad pēkšņi nekas vairs nav, kā nākas. Tas, ko uzskatījām par savu stabilo pamatu, ir izjucis. Pašlaik mēs vēl, par spīti fiziskajai distancei, jūtam lielāku tuvību cits ar citu un kļūst skaidrs, cik ļoti paļaujamies cits uz citu. Krīzes vidū Empire State Building tiek izgaismots sarkanā krāsā, ēkā iezīmējas kopības pulsējošā sirds. Mēs šobrīd uztveram savu pasauli kā mazu planētiņu, kā šo niecīgo gaišzilo punktiņu, kas peld cauri Visumam. Mums jāturas kopā. Un tomēr: tas ir ārkārtas stāvoklis.

Klūge: Vīrusa radīts aplenkums. “Aplenkuma stāvoklis” sākotnēji bija apzīmējums, ar ko jurists Karls Šmits pamatoja pārmērīgu pilnvaru piešķiršanu reihsprezidentam galēji ārkārtējās situācijās, būtībā – pilsoņu karā. “Suverēns ir tas, kurš lemj par ārkārtas stāvokli.”

Širahs: Domāju, ka vīruss mūs ievedis jaunā laikmetā. Tagad iespējami ir abi, gan lieliskais, gan briesmīgais.

Klūge: Vispirms par briesmīgo.

Širahs: 1588. gada Lielajā piektdienā Anglijas dienvidrietumos piedzima Tomass Hobss. Viņš bija nabadzīga vietējā garīdznieka un zemnieces dēls, un viņu agri nosūtīja dzīvot pie tēvoča – cimdu meistara –, kur viņš uzauga. Jau zēna gados viņš bija ārkārtīgi gudrs, to uzreiz varēja pamanīt. Viņš tika studēt slavenajā Oksfordas Universitātes Magdalēnas koledžā, 20 gadu vecumā bija pabeidzis studijas, divus gadus nostrādāja par mājskolotāju un 22 gadu vecumā kā jauna grāfa privātskolotājs pirmo reizi devās apceļot Eiropu. Šim ceļojumam sekoja vairāki citi. Francijā Hobss satika Dekartu, Itālijā – Galileju, viņu interesēja fizika, matemātika, vēsture, politika, bet galvenokārt – jautājums, kā sabiedrībai mierīgi sadzīvot. Pasaule apkārt viņam bija baismīga. Francijas karali Anrī IV nogalināja kāds fanātiķis, Džordāno Bruno un Džūlio Čēzari Vanīni sadedzināja uz sārta kā ķecerus, aizsākās Trīsdesmitgadu karš. Anglija cīnījās pret Spāniju, Skotija – pret dumpīgajiem īriem. 1640. gadā Anglijā sākās revolūcija, pēc diviem gadiem – pilsoņu karš. Karalis spēkojās ar parlamentu, sabiedrība bija dziļi sašķelta. Beigu beigās karalis zaudēja varu – un galvu. Pilsoņu karš būtībā nozīmē, ka ikvienam indivīdam jāapzinās: viņa dzīvībai nav vērtības. Hobss aizbēga uz Parīzi. 1649. gadā viņš jau bija sasniedzis 61 gada vecumu un sāka rakstīt savu nozīmīgāko grāmatu “Leviatāns jeb Baznīcas un civilās valsts matērija, forma un vara”.

Klūge: Uz grāmatas vāka Leviatāns attēlots kā valdnieka tēls, kā liels cilvēks ar varas regālijām. Ja ieskatās tuvāk, redzams, ka viņa ķermeni veido mazi cilvēciņi, Leviatāns, tā teikt, sevī ietilpina visus cilvēkus. Īstus cilvēkus.

Širahs: Hobss piedzīvoja karu, kurā visi cīnījās pret visiem. Viņš bija pārliecināts, ka neviens nezina, kādi ir karu patiesie cēloņi, nevienam nav ne jausmas, kā rodas brīvība. Hobss domāja pragmatiski, skaidri un brīvi. Viņš teicis, ka patiesas zināšanas nav rodamas, lasot grāmatas, bet gan vērojot īstenību.

Klūge: Pēc simt gadiem, apgaismības laikā, kad vergi no Āfrikas strādāja Haiti cukurniedru plantācijās un cukurs tika attīrīts ar sarežģītām (no Eiropas ievestām) ierīcēm un vests uz Angliju kā luksusa prece, kādā Edinburgas salonā uz galda tika nolikta liela bļoda ar saldajiem kristāliņiem. Filozofs Deivids Hjūms visu pēcpusdienu slapstījās ap šo baudas toveri un nepārstāja stumt mutē cukura gabaliņus. Šīs izdarības neatbilda namsaimnieku cerībām, ar kādām viņi bija viesi ielūguši. Viņš nekādi neiesaistījās sarunā. Beigu beigās namatēvs, kurš sāka satraukties par filozofa vēderu (tolaik cukurs lielos daudzumos tika uzskatīts par indi), lika saldumu trauku aiznest. Tikai tad Hjūms sāka formulēt savas domas. Sarunas temats bija Tomasa Hobsa izteikuma homo homini lupus – “cilvēks cilvēkam vilks” – atspēkojums. Hjūms paziņoja, ka cilvēki esot nežēlīgāki un ievērojami nesabiedriskāki nekā vilki. Tomēr galvenais, kas cilvēkus atšķir no vilkiem, esot viņu nespēja sasniegt rakstura vienotību. Cilvēku cerības drīzāk esot saistītas ar to, ka viņiem vienlaikus raksturīgas divas būtiski atšķirīgas spējas, kas viena ar otru mērojas spēkiem. Vilkiem tas neesot iespējams. Cilvēkiem (un neviens nepārtrauca Hjūmu, kam nupat aprītais cukurs bija piešķīris iespaidīgas koncentrēšanās spējas) esot raksturīgs “neieinteresēta vērotāja skatiens” un – tam pretstatā – nepārvarama tieksme iejusties citu ādā. Tās esot divas “sajūtu spīles”, kas spējot tvert pasauli, proti, izziņas mehānisms. Klātesošie ar baudu klausījās mācītā vīra izklāstā un vēroja viņa “domu gaitu”. Salona viesu vidū bija vergu tirgotāji, fiziķi un izgudrotāji. Uz viņu ikdienas darbu Hjūma atziņas neatstāja itin nekādu iespaidu.

Širahs: Tas ir brīnišķīgs stāsts, man patīk doma par saldumus ēdošu Hjūmu vergu tirgotāju vidū. Tomēr viņš kļūdījās, jo Hobss ticēja arī izteikuma homo homini deus – “cilvēks cilvēkam dievs” – patiesumam. Spēkā esot gan viens, gan otrs.

Klūge: Hobss nopietni uztver apgalvojumu, ka Dieva valstība nav no šīs pasaules.

Širahs: Viņš ir ticīgs, bet viņa politikas teorijai vairs nav nepieciešams Dievs. Un ar to aizsākas modernā politikas zinātne. Viduslaiki ir beigušies, Dievs ir pazudis, bet viņa vietā nāk cilvēks. Atšķirībā no 1755. gada Lisabonas zemestrīces tas vispirms attiecas tikai uz dažiem cilvēkiem, pat lasītprasme tolaik vēl nav izplatīta. Taču brīva doma tad dzimst no jauna.

Klūge: Tas attiecas arī uz Galileju. Tikai eksperiments – un nevis Dievs – ir izziņas avots. Arī Dekartam to vairs neiemieso ticība, bet gan prāts. Dievs tad vairs nebija klāt, viņš bija pazudis. Cilvēks pēc sava tēla bija radījis suverēnu.

Širahs: Leviatāns, proti, suverēns, ir lielāks par indivīdu. Viņš rodas, cilvēkiem savā starpā noslēdzot līgumu. Šis līgums var būt sanāksme, tiesa...

Klūge: ...tas var būt mācīta cilvēka intelekts, tas var būt kolektīvais intelekts, tas var būt dabas parādība...

Širahs: Šis cilvēku savstarpējais līgums, kam būtu jāpieliek punkts visu karam pret visiem, arī uzstāda zināmas prasības: indivīdam jāatsakās no sava zobena, sava šķēpa, sava arbaleta. Ar šo līgumu viņš uztic varas īstenošanas tiesības Leviatānam. Neierobežotas tiesības īstenot varu ir vairs tikai Leviatānam. Par to tas garantē cilvēkam drošību un mieru.

Klūge: Bez varas viņš būtu tikai putnubiedēklis.

Širahs: Vēl vairāk: ja Leviatāns zaudē varu, viņš mirst. Viņš ir tikai ievainojams, mirstīgs dievs savā valstī.

Klūge: Patiesībā tas ir vārda auctoritas raksturojums. Romas imperatori valdīja kā lietpratēji grūtos tiesiskos jautājumos un aizkavēja pilsoņu karu izcelšanos. Un tagad tiek uzsākts kaut kas līdzīgs.

Širahs: Tam nāk klāt vēl kaut kas jauns, vismaz pamatojuma ziņā jauns. Kā pilsonis es nevaru apsūdzēt karali, Leviatānu, jo tādējādi apsūdzētu arī pats sevi. Un no tā izriet, ka suverēns nekad nevar rīkoties nepareizi. Viņu nedrīkst pat kritizēt.

Klūge: Tas tātad vairs neizriet no “svētās miesas”, no dievišķuma, ko savulaik sev piedēvēja monarhi, bet gan no cilvēku savstarpējā līguma.

Širahs: Šī līguma derīgums ir neierobežots. Tikai tad, ja Leviatāns vairs nenodrošina mieru, līgums tiek lauzts, tiesības tiek zaudētas.

Klūge: Labs jurists orientējas uz tiesneša tikumiem. Tiesneša tikumi ir, pirmkārt, izsvēršana (līdzsvara izjūta, tieksme drīzāk paciest neskaidrību nekā neuzklausīt kāda atbildi), otrkārt, spēja saskatīt neiespējamo, neticamo, izņēmumus, katra atsevišķā gadījuma īpatnības un, treškārt, izlemšanas skaidrība un gandarījums par rezultātu. Juristus vai domātājus, kuriem piemīt tikai trešais no minētajiem tikumiem, dēvē par decisionistiem. Šo vienpusējo, absolūtisko lēmumu pieņēmēju vidū viens no inteliģentākajiem, jūtīgākajiem un vērīgākajiem ir Karls Šmits. Viņš ir īpašs ar to, ka pilnībā pārvalda arī abus vispirms uzskaitītos tikumus, bet savā rīcībā principiāli pielieto tikai trešo. Viņš ir izlēmējs, līdzīgi kā bendes kvalitāti raksturo spēja ar vienu vēzienu nocirst notiesātajam galvu. Kā teicis Ernsts Jingers: “Bendes līdzjūtība slēpjas drošā cirtienā.”

Širahs: Piekrītu. Tomass Manns dēvējis Jingeru par “ledainu barbarisma cienītāju”. Tas pats attiecināms arī uz Šmitu. Hobss vēlējās novērst pilsoņu karus, viņš, kā jau visi cilvēki, alka mierīgas dzīves. Taču viņa sabiedrības teorija izraisīja šaušalīgas sekas – līdz pat modernisma laikiem. 1934. gada 1. jūlijā Hitlers pavēlēja nogalināt Ernstu Rēmu, Sturmabteilung līderi, kā arī vairākus vadošus organizācijas locekļus un gan patiesus, gan šķietamus partijas ienaidniekus. Nogalināto skaits, iespējams, sasniedzis pat 200 cilvēku.

Klūge: Sabiedrībā jau iepriekš bija iedēstītas bailes par Sturmabteilung organizētu puču, tas bija izgudrots pilsoņu kara scenārijs. 30. jūnijā likās nepieciešami Hitleram agrā rīta stundā kopā ar nelielu bruņotu vienību doties uz Tegernzē pie viņa vienīgā tuvā drauga Ernsta Rēma un viņu nogalināt. 1934. gadā sabiedrība vēl nav gatava pilnīgam fašismam, pilnīgai Leviatāna īstenošanai. Tā vēl ir mazdrusciņ civila, savā cietsirdībā “neveikla”.

Širahs: Vispirms parādījās visi parastie attaisnojumi – piemēram, ka Rēms bijis gejs un tādēļ bijis jānogalina. Valdība izdeva likumu, kas vēlāk attaisnoja slepkavības kā “valsts pašaizsardzību”.

Klūge: Hitlers noturēja runu: “Un ikkatram uz visiem laikiem jāiegaumē, ka tas, kurš pacels roku pret valsti, būs nolemts drošai nāvei.” Viņš pamatoja valsts ārkārtas stāvokli.

Širahs: Karls Šmits pēc tam sacer rakstu, ko publicē avīzē Deutsche Juristen-Zeitung, tolaik vēl cienījumā izdevumā. Tā virsraksts ir “Fīrers nosargā likumu”. Šajā rakstā Šmits attaisno slepkavības. Fīrera varai esot jābūt neierobežotai, lai saskaņā ar tautas gribu īstenotu likumu un varu.

Klūge: Tas ir Leviatāns savā briesmīgākajā formā.

Širahs: Šmits bija ārkārtīgi izglītots, neiejūtīgs un patmīlīgs. Tās varētu būt visbīstamākās īpašības, ja tās piemīt ļoti inteliģentam cilvēkam. Šāda tiesneša priekšā mums būtu jābaidās, tur jums taisnība. Kad Šmits 1972. gadā pārvācas uz vasarnīcu Pletenbergas Pāzelē, viņš pie tās liek piestiprināt bronzas uzrakstu ar vārdiem San Casciano. Patiesībā San Casciano atrodas Toskānā. 1513. gadā, kad Mediči ģimene bija atņēmusi Nikolo Makjavelli visus amatus, viņu vajājusi, apcietinājusi, ieslodzījusi un spīdzinājusi, viņam nācās kopā ar ģimeni doties trimdā uz šo mantoto lauku māju. Tajā viņš uzrakstīja savu galveno darbu “Valdnieks”. Šī grāmata līdz pat mūsdienām turpina ietekmēt politikas teoriju. Šādi nosaukt māju Pletenbergā un salīdzināt sevi ar Makjavelli, mjā... Un, atklāti sakot, ja viņu salīdzina ar viņa patiesi dižajiem laikabiedriem, juristu Kelzenu vai filozofiem Poperu, Raselu vai Vitgenšteinu, tad tāds knēvelis vien no viņa sanāk. Siltums, draudzība un labvēlība – tās ir būtiskākās lietas. Augsts intelekts un daudzpusīga izglītība neko nenozīmē, ja trūkst cilvēkmīlestības. Tad cilvēks paliek tukšs.

Klūge: Ko domājat par Francijas prezidenta Makrona paziņojumu “Mēs esam karā”?

Širahs: Tā nav taisnība. Un ar šādiem kareivīgiem formulējumiem jāuzmanās. Civilizācijas virskārta ir plāna. Pirms diviem mēnešiem neviens nebūtu varējis iedomāties, ka piedzīvosim šo ārkārtas situāciju. Daži apgalvo, ka pienācis izpildvaras laiks. Droši vien to Makrons arī domāja ar vārdu “karš”. Taču tā nav taisnība. Mēs dzīvojam demokrātiskās valstīs, mums ir savi varas dalīšanas principi. Lēmumi joprojām jāpieņem parlamentam, un tas nedrīkst mainīties. Šķiet, ka šobrīd piedzīvojam sava veida nerakstītu ārkārtas situāciju – un to atbalsta 95% iedzīvotāju. Tas ir bīstami. Pagaidām mūsu demokrātija nešķiet apdraudēta, mūsu kanclere ir apdomīga, politiķi viņas lēmumiem uzticas, drošības līdzekļi noteikti tikai uz laiku. Bet ilgi saglabāties tie nedrīkst. Var nostiprināties autoritāras struktūras, cilvēki pie šādām lietām pierod. Erozija ir lēns process, nevis pēkšņs atgadījums.

Klūge: Iedomājos par 1968.–1969. gada demonstrācijām pret likumiem par ārkārtas stāvokli.

Širahs: Tolaik “lielā koalīcija” patiešām izmainīja pamatlikumu. Taču tas attiecas uz pašaizsardzību, proti, situāciju, kad valstij uzbrūk vai tūlīt draud uzbrukt bruņoti spēki. Pat tad, ja šobrīd biežāk tiek runāts par karu, pandēmija, protams, ir kaut kas pilnīgi cits. To, cik bīstama ir šāda retorika, varam novērot, piemēram, Ungārijā. Ņemot vērā koronavīrusa pandēmiju, Ungārijas parlaments pieņēmis likumus par ārkārtas stāvokli. Premjerministrs Viktors Orbāns ārkārtas stāvokļa laikā valsti pārvalda vienpersoniski, arī vēlēšanas tur vairs nenotiek. Mums jāpazīst briesmas, mums jāpārzina Karla Šmita teorija, mums jāuzmanās no saucieniem pēc Leviatāna. Ķīna nekad nedrīkst kļūt mums par priekšzīmi. Citādi viss var sagrīļoties.

Klūge: Tā ir izvēle starp drošību un brīvību.

Širahs: Iedomājieties, ka rīt vēlaties lidot uz Ņujorku. Tam pieejamas divas lidmašīnas. Lai iekāptu pirmajā lidmašīnā, jums jāiziet stingra drošības pārbaude. Jūsu bagāžu caurskata, jums jāizģērbjas, atver jūsu klēpjdatoru, izlasa pēdējos e-pasta ziņojumus, pārmeklē jūsu mobilo tālruni. Tas viss aizņem divas stundas. Otrajā lidmašīnā jūs varat iekāpt bez jebkādas drošības pārbaudes. Kuru lidmašīnu jūs izvēlaties? Vairums cilvēku patiešām izvēlētos pirmo lidmašīnu. Drošība mums ir svarīgāka nekā brīvība. Tas izskaidro lielo sabiedrības piekrišanu arvien stingrākiem noteikumiem. Mani šī tendence satrauc.

Klūge: Un kā ar zvaigznēm?

Širahs: Daudz kas ir acīmredzams. Mēs, cerams, mainīsim savas veselības aprūpes sistēmas: parlamenta deputātu aplausi aprūpes darbiniekiem, protams, ir skaisti, bet patiesībā mums fundamentāli jāuzlabo viņu darba apstākļi. Tas pats attiecas arī uz citām sistēmiski nozīmīgajām profesijām. Rīcības plāni katastrofu situācijām droši vien kļūs pamatīgāki un stingrāki. Un, protams, atkal tiks iztirzāts jautājums par kompetences sadali starp centrālo valdību un federālajām zemēm, lai gan tā pašlaik darbojas veiksmīgi. Domāju, ka mēs mazliet piebremzēsim globalizāciju: neviens nespētu izprast, kādēļ, piemēram, mūsu antibiotikas būtu jāražo Indijā. Taču tas nav tik būtiski. Varbūt pirmo reizi moderno valstu vēsturē mēs esam pieredzējuši, ka politika var darīt iespējamu jebko. Tādēļ vairs nekad neviens politiķis nevarēs jaunai dāmai teikt, ka pasākumi atmosfēras sasilšanas samazināšanai nav īstenojami tādēļ, ka tie ir pārāk dārgi, sarežģīti vai pārmērīgi ierobežo sabiedrību. Kad draud briesmas, mēs acīmredzot varam izdarīt jebko – to nu mēs būtu iemācījušies. Un kādēļ lai šo atziņu nepārvērstu pozitīvās pārmaiņās? Šīs krīzes dēļ Eiropas ideja ir saļodzījusies. Šķiet, ka solidaritāte mūsu zemju starpā sastopama tikai labos laikos. Taču mēs to varam mainīt. Mēs varētu apgriezt laivu riņķī un beidzot izveidot Eiropas konstitūciju.

Klūge: Bijušais Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs un federālais prezidents Romāns Hercogs to mēģināja izdarīt. Viņam neizdevās.

Širahs: Jā, tāpēc ka tā bija konstitūcija, kas sastāvēja no vieniem vienīgiem kompromisiem. Viņš mēģināja ņemt vērā ikvienas zemes intereses. Man prātā ir kaut kas cits, daudz pastāvīgāks. Mēs tagad varētu no jauna lemt par mūsu sabiedrību – nevis par to, kāda tā ir, bet kādu mēs to vēlētos redzēt. Kādēļ lai katram Eiropas pilsonim – un nevis kādam uzņēmumam, organizācijai vai valstij –, piemēram, netiktu piešķirtas tiesības būt par savu datu vienīgo īpašnieku? Kādēļ lai mēs nenoteiktu reālas cilvēku tiesības uz neskartu apkārtējo vidi? Un kādēļ lai mēs beidzot reizi par visām reizēm nenoteiktu, ka cilvēktiesībām vienmēr un visur šai pasaulē jābūt augstākai prioritātei par ekonomiskām interesēm? Vai tas ir naivi? Varbūt. Bet mēs redzējām, uz ko mūsu valstis ir spējīgas, kad tam ir nozīme. Un šādas Eiropas konstitūcijā iestrādātas prasības patiesi nebūtu mazāk utopiskas kā paziņojums 1776. gada Amerikā, ka tagad cilvēkiem uzreiz būs tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Tieši tagad ir īstais brīdis. Vai tas nav mūsu laikmeta patiesais uzdevums? Vai mēs tādējādi – pēc visa pagājušā gadsimta barbarisma – neatstātu nākamajām paaudzēm kaut ko spīdošu un veiksmīgu? Vai tās, Klūges kungs, pēc gājiena cauri ellei nebūtu Dantes zvaigznes?