Okeāns, kurā pēkšņi parādās zivis

Laikā no 1966. gada jūlija līdz 1967. gada janvārim Mortons Feldmans un Džons Keidžs četras reizes tikās WBAI radio studijā Ņujorkā, lai ierakstītu četras sarunas. Klausoties ierakstus, nešķiet, ka komponistiem rūpētu, lai šīs sarunas kaut kā atšķirtos no neskaitāmām citām, ko viņi savas tad jau 16 gadus ilgās draudzības laikā aizvadījuši bez mikrofonu klātbūtnes. Tajās ir daudz joku, smieklu, kopīgu atmiņu un atsauču, cigarešu dūmu, klusuma paužu un strauju pāreju no idejas pie idejas, kopā veidojot vēsturisku liecību par abu mākslinieku galvenajām rūpēm un pārdomām laikā, kad Keidžs jau bija iemantojis pasaules slavu, taču Feldmana nozīmīgākie darbi bija vēl priekšā. Piedāvājam lasītājiem īsinātā versijā iepazīties ar pirmo sarunu, kura notika 1966. gada 9. jūlijā.

Mortons Feldmans: Džon, vai tu piekristu, ka to, no kā esam atkarīgi, mēs saucam par realitāti, bet to, kas mums nepatīk, mēs uzskatām par ielaušanos savā dzīvē? Redzi, man ir tāda sajūta, ka mūs nemitīgi traucē.

Džons Keidžs: Un tas mūs dara nelaimīgus, vai ne?

Feldmans: Vai arī mēs tam pakļaujamies. Un nosaucam to par “kultūru” vai ko tādu.

Keidžs: Dod man kādu piemēru. Kāda veida ielaušanos savā dzīvē tu sauktu par kultūru?

Feldmans: Nu, nedēļas nogalē es biju pludmalē, un tagad pludmales ir pilnas ar tranzistoriem, kas dārdina rokenrolu.

Keidžs: Jā. Un tev tas nepatika?

Feldmans: Ne pārāk. Es tam pielāgojos.

Keidžs: Kā?

Feldmans: Es iedomājos… Es domāju par sauli un par jūru kā par mazāko ļaunumu.

Keidžs: (Smejas.) Zini, kā es pielāgojos šai problēmai, proti, radio skaņām apkārtējā vidē? Ļoti līdzīgi, kā pirmatnējie cilvēki pielāgojās dzīvniekiem, no kuriem viņi baidījās un kurus droši vien, kā tu saki, uztvēra kā ielaušanos viņu dzīvē. Viņi šos dzīvniekus uzzīmēja uz alu sienām; es savukārt uzrakstīju skaņdarbu, izmantojot radio. Tagad ikreiz, kad tos dzirdu – kaut vai vienu pašu aparātu, nevis uzreiz 12, kā tev droši vien bija pludmalē –, es vienkārši iedomājos, ka tie visi atskaņo manu skaņdarbu. (Abi smejas.)

Feldmans: Tas man varētu palīdzēt nākamajā nedēļas nogalē.

Keidžs: Jā, un tad es to klausos ar patiku. Ar patiku saprotot, ka es ievēroju, kas notiek. Es varu tajā piedalīties, nevis, kā tu saki, tam pakļauties – es varu pievērst uzmanību un ieinteresēties par… Tu sāc ieklausīties – kas pārklājas pāri kam, kas notiek vispirms un kas pēc tam, bet kas vienlaikus.

Feldmans: Jā, bet es nespēju domāt, vienlaikus nedomājot par pagātni. Pirms pāris dienām mēs ar draugiem bijām kādā ļoti nostalģiskā bārā, kur agrāk bieži mēdzu iet runāties. Mēs cits citu nespējām sadzirdēt.

Keidžs: Šī iemesla dēļ.

Feldmans: Šī iemesla dēļ.

Keidžs: Mjā. Tas man atgādina Satī teikto, ka mums vajadzīga mūzika, kas nenomāc apkārtējās vides trokšņus. Pārfrāzējot varētu teikt, ka mums vajadzīgas domas, kas nenomāc radio. (Smejas.) Es tikai mēģinu pateikt, ka šai monētai ir divas puses… Teiksim, tu par savām domām – vai vismaz par sarunu – domā kā par realitāti, kurā tu gribētu būt, un ka vide tajā ielaužas, bet Satī piezīme vienkārši paņem šo monētu, apgriež otrādi un saka: realitāte ir vide, bet tas, ko tu tajā vēlies darīt, ir ielaušanās. Un, visbeidzot, ņemsim mākslas darbu – vai tā nav izteikta ielaušanās? Jo, sasodīts, tas taču nepastāv, pirms mākslinieks to radījis, ne tā?

Feldmans: Jā, nav nācies dzirdēt, ka kāds būtu mēģinājis izsvilpt tranzistoruztvērēju.

Keidžs: (Smejas.) Man liekas, ka tieši to tu pašlaik mēģini darīt… Agrāk, kad devos ciemos pie kāda drauga, viņi, cienot manu gaumi, tiklīdz redzēja mani nākam, tūlīt izslēdza radio vai pat skaņuplati, ko tajā brīdī bija gadījies uzlikt. Tagad viņi tā vairs nedara, jo zina, ka es domāju, ka pats esmu visus tos gabalus sarakstījis. (Abi smejas.)

Feldmans: Man tā ir problēma, es tiešām nespēju ar to sadzīvot… Varbūt man patīk, kad lietas… Piemēram, ja es stāvu pie lidmašīnas, mani netracina motora dārdoņa, jo es zinu, ka lidmašīna mani tūlīt kaut kur aizvedīs.

Keidžs: Jā. Vai atvedīs šurp kādus draugus…

Feldmans: Tāds troksnis ir utilitārs. (Smejas.) Zini, tas pat padara lidojumu dramatiskāku.

Keidžs: Mjā. Bet tad tā nav ielaušanās, tad tā ir skaņa, kura nepieciešamības dēļ tev, tā sakot, ir jāvadā līdzi… Ko tu teiktu, ja tev būtu jāsniedz koncerts telpā, kurā vismaz daļēji dzirdams tas, kas notiek turpat blakus? Iedomāsimies, piemēram, ka koncerts notiek telpā un vienas šīs telpas durvis ir palikušas atvērtas, un blakus istabā, uz kuru ved šīs durvis, skan radio. Vai šīs durvis būtu jāaizver, vai arī tās varētu palikt vaļā?

Feldmans: Man patiktu, ja durvis paliktu vaļā, bet bez tā radio.

Keidžs: (Ilgi smejas.)

Feldmans: Redzi, es gribētu atstāt durvis vaļā, bet, protams… Zini, pirms daudziem gadiem radio tāpat skanēja visos stūros. Man šķiet, ka agrāk pasaules trokšņi ielauzās mūsu dzīvē ne mazāk kā tagad, taču tad es tos nedzirdēju. Tagad es tos dzirdu. Ir tāda sajūta, ka kaut kas tur, ārpusē, cenšas mani izkonkurēt. Vai arī, teiksim tā, mana vecā loma ir zaudējusi pozīcijas.

Keidžs: Kāda bija tava loma?

Feldmans: Nu, vecmodīgā mākslinieka loma – dziļi iegrimis domās...

Keidžs: Bet, manuprāt, tas pašlaik mainās. Un… tā kā ir pilnīgi skaidrs, ka tu esi brīnišķīgs šajā domās iegrimušā mākslinieka lomā, man gribētos redzēt, cik brīnišķīgs tu esi, kad pasaule ielaužas tavā dzīvē. Ko tu saki par šādu domu? Vai atceries mūsu pastaigas Lejas Īstsaidvilidžā un kur tik vēl ne līdz dziļai naktij? Manuprāt, es reiz tev klāstīju, ka tu esi atklājis pasauli, muzikālu pasauli, jo tava mūzika bija tā, kas patiešām visu atvēra… Tas bija tavs skaņdarbs… Kā nu sauca to tavu… Pirmais laikam bija klavierēm…

Feldmans: “Projekcija”.

Keidžs: “Projekcija”, jā. Un… tu to sarakstīji Monro ielā, un mēs ar Deividu Tjūdoru bijām blakus istabā, un tu mūs atstāji, lai pierakstītu šo gabalu grafiski, atvēlot mums brīvību spēlēt to trijos diapazonos – augstā, vidējā un zemā… Un tad mēs iegājām pie tevis un nospēlējām šo darbu, un tas bija brīdis, kad muzikālā pasaule mainījās. Ne tikai muzikālā pasaule ārpus tevis, bet arī tevī, šajā lomā, par kuru tu runā, kurā tu esi iegrimis domās. Tomēr tas, ko tev teicu tajā nakts pastaigā, bija… tā kā tu esi atvēris šo pasauli, tad paskatīsimies, kas tajā ir iekšā. Un starp lietām, kas ir šajā pasaulē, ir arī šī situācija, kurā kāds, kurš dziļi iegrimis domās… tiek traucēts.

Feldmans: Nē, bet tas ir kļuvis par tēlu. Es domāju – par tēlu man pašam. Proti, tas ir kļuvis par ļoti spēcīgu paštēlu – kāds, kurš pastāvīgi domā un pastāvīgi tiek iztraucēts.

Keidžs: Hm. Jā.

Feldmans: Un šī domāšana… kura, protams, allaž ir brīnumaina lieta, jo tu sāc ievērot, ka tas, par ko domā, īstenībā nav nemaz tik svarīgs!

Keidžs: Jā.

Feldmans: Man liekas, ka domāšanā pašā par sevi jau ir kaut kas pārāk pretenciozs.

Keidžs: Jebkurai domai ir milzīgs… potenciāls… Tā iešaujas prātā un neiet prom… Daudzus, daudzus gadus! (Ilgi smejas.)

Feldmans: Tajā pašā laikā es nevaru tā vienkārši samierināties ar domu, ka kāds knēvelis iebāž man sejā tranzistoru un paziņo: lūk! Vide!

Keidžs: Bet radio, Mortij, tikai padara tev dzirdamu to, kas jau bija gaisā un bija tavām ausīm pieejams, tikai tu to nevarēji sadzirdēt. Citiem vārdiem, tas padara dzirdamu to vidi, kurā tu jau atrodies. Tu esi viscaur iemērkts radio un TV viļņos, pārraidēs, varbūt arī telepātiskos ziņojumos… Kas nāk no citiem prātiem, kuri dziļi iegrimuši domās. (Abi smejas.)

Feldmans: Un vienlaikus klausās radio!

Keidžs: Radio vienkārši padara dzirdamu to, ko tu uzskatīji par nedzirdamu.

Feldmans: Zini, lielākā daļa gleznotāju, ko pazīstu, gleznošanas laikā klausās mūziku. Piemēram, Francs Klains mīlēja Vāgneru, klausījās…

Keidžs: Jā. Kad Deivids Tjūdors strādā, ko gan viņš tagad dara tik reti, bet tajās reizēs, kad strādā, viņš uzreiz uzgriež nevis vienu, bet vairākus radio un bieži vien arī televizoru piedevām.

Feldmans: (Smejas.)

Keidžs: To varētu salīdzināt ar tantriskā budisma praksi… Tu kaut ko zini par šīm praksēm?

Feldmans: Nē.

Keidžs: Viņi meditē, sēžot uz līķa. Vai dzimumakta laikā. Citiem vārdiem, rada sev situāciju, kurā gremdēšanās dziļi domās ir ļoti apgrūtināta. Kas šādā meditācijā īsti notiek, mēs nezinām, jo kas tādā gadījumā būtu apgaismība? Vai tā nozīmētu apkārtējās vides izslēgšanu no apziņas, vai arī tā nozīmētu stāvokli, kurā tu saglabā pilnu uztveres skaidrību un vienlaikus esi dziļi iegrimis domās?

[..]

Keidžs: Vai atceries vienu no tiem koncertiem rātsnamā 40. gadu beigās vai 50. sākumā… Tolaik gleznotāji vēl nāca uz koncertiem, un mēs runājām par renesansi, par jauno mūziku. Pēc koncerta es restorānā Blue Ribbon tiku pie viena galda ar Villemu de Kūningu, un… Es nedzirdēju visu sarunu, bet bija skaidrs, ka viņi apspriež to, kā maizes drupačas ir sabirušas uz galdauta. Vai tā ir māksla vai nav? Villems, protams, secināja, ka nav. Šis arī bija tas jautājums, kur mūsu viedokļi šķīrās. Atceros, reiz viņš man teica, ka atšķirība starp mums ir tāda, ka viņš grib būt liels mākslinieks, bet es ne.

Feldmans: Vai viņš kļūdījās?

Keidžs: Nē, domāju, ka viņam bija absolūta taisnība.

Feldmans: (Smejas.) Tātad, tu saki, ja kāds vēlas būt liels mākslinieks, viņam jāpagriež skaļāk radio?

Keidžs: Nē, nē, es vairs nezinu… Es tiešām vairs nezinu, ko nozīmē būt māksliniekam. Es domāju… Man ir problēmas ar pašu domu par lomām, es negribu spēlēt nekādu lomu, es gribu būt… būt tas, kas esmu. Proti, ja es spēlēju kādu lomu, es gribu to spēlēt visu laiku. Ja es to kādā brīdī nespēlēju, es negribu to spēlēt vispār. Bet tas, ko agrāk nozīmēja būt komponistam, man vairs nešķiet tas pats, ko būt komponistam nozīmē tagad. Un es nezinu, ko nozīmē būt komponistam tagad.

Feldmans: Es nezinu arī, ko tas nozīmēja agrāk.

Keidžs: Nu, tu pats pirmīt teici – un te es tev piekrītu –, ka tas nozīmēja būt dziļi iegrimušam domās. (Abi smejas.)

Feldmans: Jā, tas ir viss, kas man palicis. Tikai šī “doma” man tika atņemta.

Keidžs: Mjā.

Feldmans: Tas arī viss.

Keidžs: Nē, bet noteikti jābūt vēl kādam veidam, kā būt komponistam. Varētu būt vismaz šis viens, kuru jau minējām, – komponists kā cilvēks, kurš dziļi iegrimis domās un tiek nemitīgi iztraucēts.

Feldmans: Kā Bahs!

Keidžs: Vai arī… vēl varētu būt, manuprāt, tāda cilvēka loma, kuram domu nav vispār. Tādu nevarētu nosaukt ne par seklu, ne par dziļu, vai ne? Viņš vienkārši iedarbina kaut ko, kas varbūt satur skaņas, varbūt nesatur, bet kas citiem – un arī viņam pašam – sniedz jaunu pieredzi. Manā gadījumā tas laikam nozīmē, ka domāšanu nomaina pieredzēšana. Šī katrā ziņā bija viena no tēmām, kas uzpeldēja, kad franči ar Bulēzu priekšgalā sāka iebilst pret maniem darbiem un idejām: viņi iebilda pret ideju, ka mūzika sastāv no skaņām.

Feldmans: Jā, man tas allaž licies neparasti. Tas ir tāpat, kā ja mediķi sāktu iebilst, ka ķirurgiem pirms operācijas jāmazgā rokas.

Keidžs: (Smejas.) Nē, manuprāt, ir kļuvis skaidrs, ka mēs – ne tikai ar prātu, bet ar visu savu esamību – spējam reaģēt uz skaņu un ka šai skaņai nav jāpārraida kāda dziļa doma, tā var būt vienkārši skaņa. Varbūt tā skaņa būs pa vienu ausi iekšā un pa otru tūliņ laukā, bet varbūt tā ieplūdīs pa vienu ausi, iespiedīsies cilvēka esamībā un to izmainīs, un tikai tad varbūt dosies laukā, dodot vietu nākamajai skaņai. (Abi smejas.) Tu jau zini, ka visgrūtākais ir sasniegt stāvokli, kad galvā nav nekādu domu.

Feldmans: Bet tieši tas ir vislabākais nomoda stāvoklis. Vienmēr bijis.

Keidžs: Jā. Varbūt to arī tu domāji ar “iegrimšanu dziļi domās”.

Feldmans: Nē, nē. Daudzreiz, kad esmu dziļi iegrimis domās, es tikai cenšos tikt vaļā no visām domām.

Keidžs: Tieši tā. Tieši tā. Nokļūt punktā, kurā…

Feldmans: Nokļūt tajā… Es pat nezinu, kā to nosaukt…

Keidžs: To varētu saukt par okeānu.

Feldmans: Nokļūt tajā… Vienkārši panākt tukšumu galvā. To es domāju, kad saku, ka esmu dziļi iegrimis domās!

Keidžs: Jā, jā, tas ir kā okeāns ar zivīm, un zivis ir domas, un tu sasniedz stāvokli, kurā tavs skatiens ir tik pilns ar okeānu, ka tu nemaz nepamani zivis.

Feldmans: Jā, tas izklausās pēc mana jaunā skaņdarba.

Keidžs: (Smejas.)

Feldmans: Varbūt es negribu sevī ielaist nekādus vilnīšus. Bet vai tam ir nozīme?

Keidžs: Tu domā – vilnīšiem? Vai kam?

Feldmans: Mēs tos gaidām.

Keidžs: Vispār jau mēs bez tiem nemaz nevarētu dzīvot.

Feldmans: Atpakaļ nepastāvīgumā.

Keidžs: Okeāns bez tiem nevarētu dzīvot. Okeāns nebūtu okeāns bez zivīm un vilnīšiem. Es tieši tagad lasu darbu, ko man pa pastu atsūtīja psihologs biheiviorists Ričards Fārsons no Kalifornijas. Grāmatas sākumā viņš saka, ka agrāk cilvēki varēja atvēlēt laiku, lai pielāgotos pārmaiņām, ko paši izraisījuši. Bet tagad kļūst redzams, ka drīz mēs dzīvosim situācijā, kad pati dzīve būs vienas lielas pārmaiņas. Viens interesants piemērs, ko viņš min: 90% visu zinātnieku, kas jebkad dzīvojuši pasaulē, šobrīd ir dzīvi. Vai tas nav interesanti?

Feldmans: Tu domā – tas, ka ir tāds zinātnieku pieplūdums?

Keidžs: Tā ir pasaule, kādā mēs dzīvojam, pasaule, kurā zinātne un tehnoloģijas izraisa nepārtrauktas pārmaiņas, kas rada… nu, kaut vai tos pašus tranzistoruztvērējus…

Feldmans: Taču varētu gandrīz vai teikt, ka 90% mākslinieku vairs nav dzīvi.

Keidžs: No tiem, kas pastāvīgi iegrimuši domās?

Feldmans: Jā.

Keidžs: Mjā. Man katrā ziņā bija tāda sajūta, kad žurnāls Kenyon Review man palūdza uzrakstīt recenziju par Šēnberga vēstulēm… Es nezinu, vai esi tās lasījis…

Feldmans: Jā, Džon, esmu.

Keidžs: Bet es kādreiz dievināju Šēnbergu, un, lasot to grāmatu, šī pielūgsmes sajūta atgriezās. Es mēģināju iedomāties kādu, kurš viņam līdzinātos. Un… nespēju. Tuvākais, ko atradu, bija Stefans Vulpe. Krietni atšķirīgā veidā, tomēr mazliet no tā ir arī tagadējā Štokhauzenā. Tajā pašā laikā, ja paskatāmies ārpus mūzikas sfēras, glezniecībā nesen tika ierosināts atjaunot Melnā Kalna koledžu, un ikvienam, kurš pazīst šo koledžu, bija skaidrs, ka tā bija atkarīga no Džozefa Albersa personības, un viņš šim darbam vairs nav pieejams. Bet kurš varētu ieņemt viņa vietu? Vienkārši cita tāda cilvēka vairs nav. Viņi… kā tu saki: viņi vairs nav dzīvi. (Smejas.) Kas notika? Un vēl viens jautājums, ko varētu uzdot: kad tas notika? Mēs nezinām atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem. Mēs varam teikt: varbūt tas notika piecdesmito beigās, varbūt sešdesmitajos. (Abi smejas.) Turklāt ļoti būtiska atšķirība pastāvēja jau starp Šēnbergu un Džozefu Albersu. Es no tām vēstulēm un pats no savas pieredzes varētu teikt, ka Šēnbergs bija… Melnais Kalns nebūtu bijis Melnais Kalns, ja to vadītu viņš. Jo Alberss Melnā Kalna dzīvē ieviesa milzu brīvību. Laiku pa laikam viņš mēdza pieprasīt tādu vācisku kārtību, tā ka visi sita kopā papēžus un ieņēma miera stāju… Un visi viņu uztvēra nopietni. Bet tad viņš atslāba, un arī studenti mierīgi turpināja neapmeklēt nodarbības un darīt visu, kas viņiem ienāca prātā… Šēnbergs nekad to nebūtu pieļāvis. Jā, Melnā Kalna dzīve bija lieliska – tik ļoti, ka cilvēkiem gribas to atjaunot. Diez vai kādam gribētos atjaunot Šēnberga priekšstatu par skolu… Savās vēstulēs uz beigām viņš min, ka esot lūgts dibināt skolu Izraēlā…

Feldmans: Jā.

Keidžs: Un viņš runā par to tā, it kā viņa audzēkņiem pēc skolas beigšanas būtu jākļūst par garīdzniekiem. Tā būtu bijusi tāda kvazireliģiska iestāde, kurā neviens nekad nesmaidītu. Nekad!

Feldmans: Kā gan kāds, kurš dziļi iegrimis domās, varētu smaidīt?

Keidžs: (Smejas.)

Feldmans: Bet kam gan vajag Melno Kalnu? Kad visapkārt valda tāda visatļautība, it kā viss būtu viens liels Melnais Kalns?

Keidžs: Nu, viņi droši vien vēlas atjaunot tieši to disciplīnas pusi. To pusi, kurā tiek sasisti papēži.

Feldmans: Tu gribi teikt, ka visatļautība nekur neved?

Keidžs: Ne gluži, bet cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka visatļautība ietver arī atbildību... Varbūt es kļūdos.

Feldmans: Diemžēl visatļautībai līdzi parasti nāk tāda… ļoti strauji pieaugoša garlaicība.

Keidžs: Garlaicība nav nemaz tik ļauna. Un nebūt ne garlaicīga. To es zinu no dzenbudisma. Vai zini to dzena stāstu? Ja kaut kas ir garlaicīgs divas minūtes, mēģini izturēt četras, pēc četrām – astoņas un tā tālāk, un kādā brīdī tu pamanīsi, ka tas it nemaz nav garlaicīgi.

Feldmans: Jā.

Keidžs: Cilvēki nemitīgi sūdzas, gandrīz katru dienu nākas dzirdēt, ka kaut kas ir garlaicīgi. Bet… nav tāda “garlaicīgi”. Mūsu mūzika nav garlaicīga. Vienkārši… cilvēkiem kaut kā nesanāk tikt klāt šīm lietām, kuras viņi dēvē par garlaicīgām… Tiklīdz viņi tiek tām klāt, garlaicība ir pēdējais, par ko viņi iedomājas. Taču, pat ja ir garlaicīgi, es teiktu, ka to vajag novērtēt un pieredzēt. Vai esi ievērojis, ka tieši tad, kad darbs kļūst tiešām garlaicīgs, piemēram, kad tu kopē to, ko esi uzrakstījis, tieši tajā brīdī prātā sāk nākt dažādas idejas? Kad esi tiešām garlaikots, tas tevi arvien vairāk tuvina tai pieredzei… es teiktu – tam okeānam, par ko mēs runājām. Kurā tad pēkšņi var parādīties zivis, kādas tu nekad neesi redzējis.

Feldmans: Un apēst visas pārējās zivis.

Keidžs: Jā-ā-a! (Smejas.) Bet, ja tā padomā, kurš gan mūsdienās var runāt par garlaicību? Kuram gan acis un ausis ir kaut mazliet atvērtas? Vienīgais, kurš var runāt par garlaicību, ir tas… kurš īsti nepievērš uzmanību tam, kas notiek. Es nesen atklāju, ka jebkura veca, nomētājusies avīze ir… nu, katrā tās lappusē var atrast idejas, kuras man noder, kuras saskan ar manis paša idejām. [..] Manuprāt, ko tādu var atrast visapkārt.

Feldmans: Vai tu… mācītu mūziku? Nu, ja kāds tev par to maksātu un gribētu mācīties?

Keidžs: Nu, redzi… Es… Ja man pašlaik ir problēmas, tās galvenokārt saistītas ar to, kā turpināt darbu, kamēr ceļoju. Mēs par to esam runājuši.

Feldmans: Jā.

Keidžs: Pieņemsim, ka es atrisinu šo problēmu – ņemu darbu līdzi un brīvbrīžos to turpinu. Ja man būtu students, tad es teiktu – vismaz agrāk būtu teicis –, ka skolotāja pirmais pienākums ir būt klāt. Kad students ir klāt? Ja es ceļoju, es katrā ziņā negribētu, lai studenti braukā man līdzi. (Smejas.) Līdz ar to es īsti nejūtu, ka varētu kādu mācīt. Varbūt tas varētu nozīmēt, ka jāmainās mūsu priekšstatam par to, ko nozīmē būt ar cilvēkiem. Varbūt ir iespējams būt ar kādu, vienlaikus atrodoties tālu prom. [..]

Feldmans: Man mācīšana vienmēr šķitusi ļoti interesanta, es nekad neesmu domājis, ka tas, ka tev ir studenti, varētu būt traucējums. Nu, Šēnbergs bija pārņemts ar mācīšanu.

Keidžs: Jā. Gandrīz vai likās, ka mācīšana viņam ir tuvāka par komponēšanu. Viņš bija neparasti dāsns… Gan ar savu laiku, gan idejām un mācīšanu… Tā ir lieliska īpašība, lai mācītu… Kopā ar šausmām, ko viņš iedzina studentos… Zini, Fulers saka, un viņam, manuprāt, piekrīt arī manis pieminētais Fārsons… Viņi saka, ka sabiedrībā, uz kuru mēs virzāmies, izglītība būs arvien svarīgāks, noteicošāks spēks. Bet viņi arī uzskata, ka vismazāk svarīgais elements šajā izglītības dzīvē būs… skolotājs. Ja skolotājam būs kas sakāms, viņš to ierunās kaut kādā ierakstīšanas ierīcē ar visiem attēliem un tā tālāk, televizorā… Un, ja kāds to gribēs dzirdēt, viņš varēs vienkārši piespiest pogu un dzirdēt. Skolotājam vairs nevajadzēs gadu no gada atkārtot vienu un to pašu, kā līdz šim.

Feldmans: (Smejas.)

Keidžs: Viņš to izdarīs vienreiz, un tad arī viņš pats kļūs par studentu. Kopā ar citiem studentiem. Un mēģinās atklāt, uz ko viņa prāts patiesi ir spējīgs. Nevis vienkārši gadu no gada atkārtos vienu un to pašu. Un, pabraukājot pa valsti, tu būtu pārsteigts, cik dziļi televizors jau ir iespraucies, tā teikt, izglītības biznesā. Katrā ziņā, ja mums jānodarbojas ar izglītību, tad tai jābūt daudz interesantākai nekā līdz šim. Tai būtu jābūt… nu, es nezinu, kādai tai būtu jābūt. Tai būtu jādod studentiem daudz lielāka pārliecība par to, ko viņi dara.

Feldmans: Es nedomāju, ka tas jebkad tiks ieviests mūzikas fakultātēs.

Keidžs: Nu, es domāju, ka pārmaiņas būs…

Feldmans: Zini, ir tāds briesmīgs stāsts par to, kā kādas slavenas skolas slavenā maģistrantu seminārā jauns komponists iesniedzis savu darbu, un viņa skolotājs, pasaulslavens komponists, licis viņam to izmainīt. Un students – viņš nebija īsti students, drīzāk jauns komponists – teicis: bet tā es to dzirdu. Un skolotājs teicis: šeit tu esi tāpēc, lai mainītu dzirdēšanu.

Keidžs: Vai tu teici, kurš tas bija?

Feldmans: Nē, neteicu.

Keidžs: Neteici. Tas ir ļoti interesanti… Ja es zinātu visus apstākļus, es varētu pateikt, vai piekrītu vienai vai otrai pusei. Tad es varētu pateikt, vai piekrītu šim skolotājam. Neviens katrā ziņā nevar gribēt fiksētu dzirdēšanas veidu – tādu vai citādu. Es gribētu, lai manas ausis dzird to, kas ir dzirdams. (Smejas.)