Neviens neatklāj patiesību par sevi

Rakstnieks Makss Aubs un kinorežisors Luiss Bunjuels iepazinās 1925. gadā Parīzē. Spānijas pilsoņu kara laikā (1936–1939) abi strādāja Spānijas Republikas vēstniecībā Parīzē, un pēc Otrā pasaules kara abi par trimdas zemi izvēlējās Meksiku. 1967. gadā Makss Aubs iesāka strādāt pie grāmatas par Bunjuelu, kas sākumā tika iecerēta kā romāns. Nākamos dzīves gadus viņš pavadīja neskaitāmās sarunās ar Bunjuelu, viņa radiem, draugiem un kolēģiem, kuras ierakstīja kasešu magnetofonā. Taču iecerētā grāmata tā arī palika nepabeigta. Aubs nomira 1972. gada 22. jūlijā Mehiko, atstājot aiz sevis 5000 lappuses ar sarunu atšifrējumiem, nemaz neskaitot dokumentus un citus savāktos materiālus. Daļa šo sarunu tika izdotas Spānijā 1985. gadā, divus gadus pēc Bunjuela nāves, viņa znota Federiko Alvaresa redakcijā. 2017. gadā iznāca grāmatas tulkojums angļu valodā.

Nevienam, kas pazina Luisu Bunjuelu, nebija noslēpums, ka viņš ir rūdīts mistifikators. Savas dzīves faktus viņš mēdza apvīt ar tīriem izdomājumiem un fantāzijām. Arī šīs sarunas nav izņēmums. Kā grāmatas ievadā norāda Aubs, “gan Bunjuelu, gan mani interesēja ne tik daudz patiesība, cik taisnība”. Tiesa, Bunjuela stāsti no tā netop ne par matu sliktāki.

V. Ā.

– Es vienmēr pats esmu ieskaņojis savas filmas. Protams, izmantojot citu cilvēku mūziku, bet pēc savas gaumes. Bet “Piena ceļā” es to pirmo reizi arī ierakstīju titros: “Skaņa – Luiss Bunjuels”. Šajā filmā nav mūzikas, ja neskaita gregorisko dziedājumu ar latīņu tekstu, kuru man iedeva Damaso Alonso¹ un kuru izpilda mūķenes. Tas ir skaists.

Mēs pastaigājamies pa viņa dārziņu, ko apjož augstas sienas. Aplūkojam viņa vīģes koku.

– Šādu koku es gribēju “Piena ceļā”. Es stāvētu šeit. Jēzus nolādētu koku. Kamera būtu pavērsta pret zemi. Birtu lapas, viss būtu dzeltens. Es celtu kameru augšup, un parādītos Jēzus, kurš stāv aiz nobirušā vīģes koka. Parīzē vīģes gan neaug, bet Zilbermans² man apgalvoja, ka pazīst Londonā kādu cilvēku, kurš spējot radīt apbrīnojamus vizuālos efektus. Man neesot jāuztraucas, viss iznākšot glīti. Vienvārdsakot, kad viņš bija izstāstījis, cik tas viss būs lieliski, no šīs ainas mums nācās atteikties.

Mēs vēl mazliet paejamies pa dārzu.

– Tā nesmaržo, – viņš saka par kādu rozi.

Viņam patīk, ka šaurā dārza augstās sienas ir apaugušas ar vīnstīgām. Viņš norāda uz visaugstāko sienu dārza galā.

– Kaimiņi noņēma vīnogulāju. Tas laikam aizsedza viņiem gaismu. Ļoti žēl. Zilbermans nesen gribēja sūtīt mani uz Eiropu uz sešiem mēnešiem, lai es tur padomātu par kādu jaunu filmu – vienalga, vai to taisīšu vai ne. Es, protams, atteicos.

Es pārlaižu skatienu iežogotajam laukumam.

– Man negribas nekur braukt no šejienes prom.

Šis skats man atgādina par stāvajām kanjona kraujām, kas ieskāva San José Purúa³, un par viņa varoņiem, kas ir tikpat noslēgušies sevī.

– Neviens nevar aizbēgt no sevis.

– Nē, var gan – runājot par citiem cilvēkiem. Tāpēc es rakstu romānus un tu taisi filmas. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam skatīties laukā uz pasauli.

Es iedomājos par grāmatām, kas gluži kā vīnstīgas sedz manas mājas sienas.

– Bet, – es viņam saku, – neviens īsti nespēj runāt par sevi. Nevienam nav dūšas. Mēs runājam par dažādām vairāk vai mazāk interesantām lietām, par slaveniem cilvēkiem – Kolingvudu, Gaosu, Einšteinu, Čērčilu –, bet tas vienmēr ir kaut kas ārpus mums pašiem. Par savu iekšējo dzīvi mēs nebilstam ne vārda.

– Kāpēc tā ir?

– Es jau teicu – gļēvums. Ja tā nav, tad kāpēc tev neņemt un neuztaisīt autobiogrāfisku filmu.

– Es neesmu Fellīni.⁴

– Nē, bet patiešām. Neviens neatklāj patiesību par sevi.

– Tev taisnība. Tu vari neaptēstam ganam likt mocīties sirdsapziņas pārmetumos par to, ka viņš vēlas nogalināt tēvu vai māsu, bet tas nav jāuztver nopietni. Problēma ir tā, ka cilvēks nekad nav līdz galam mierā ar sevi.

– Vispirms cilvēkam vajadzētu saprast, kāds viņš patiesībā ir. Tas jau ir pietiekami sarežģīts uzdevums. Otra lieta – mēs sevi visu laiku pieskatām, lai nepateiktu neko tādu, ko varētu izmantot pret mums.

– Nē, nu, es varētu diezgan ilgi gānīties par sevi – un tas būtu pelnīti.

– Bet tu to nedari. Neviens neraksta memuārus pa īstam. Pat ne Ruso vai Žids. Neviens. Cilvēki vismaz pusi dzīves patur noslēpumā. Man vairāki redaktori ieteikuši rakstīt memuārus, bet es vienmēr atsakos un turpināšu atteikties. Man labāk patīk romāni. Vai tu rakstītu autobiogrāfiju?

– Nekādā gadījumā. Jo, kā jau teicu, es par sevi rakstītu tikai to sliktāko. Runāt par citiem ir pavisam kas cits. Par dažiem es varētu pateikt daudz ko labu.

– Pat ja viņi ir visīstākie sūdabrāļi?

– Jā, ja tie būtu mani draugi. Kāpēc tā ir?

– Man atkal jāsaka: gļēvuma dēļ. Cilvēki ir gļēvi, un vēl ir jautājums par divkosību.

– Bet ir taču arī cilvēki, kas... Problēma ir sabiedrībā. Tas ir šausmīgi, nekrietni. Cilvēks pats par sevi nav ļauns; vaina ir sabiedrībā.

– Bet sabiedrība jau nav radusies no zila gaisa. Es lasīju kaut ko no de Sada, kur viņš apgalvo, ka Dievs radījis zemi tāpēc, lai tajā varētu izpausties ļaunais...

– Nē, nē. Gan ļaunais, gan labais. Abi.

– Tātad tu atzīsti Dieva eksistenci?

– Nē. (Bunjuels uzstāj.)

– Tev šķiet, ka labais un ļaunais parādījās ne no kurienes?

– Kāpēc ne? Kāpēc tiem noteikti jābūt saistītiem ar Dievu?

– Tieši tāpēc mēs nerakstām memuārus. Mēs neprotam atšķirt...

– Jā. Man būtu pārāk daudz sliktā, ko par sevi teikt.

– Tu jau to teici – turklāt divas reizes.

– Kā sāktu, nevarētu vien beigt. Es teiktu kā, piemēram, de Sads: “Es gribētu, lai Dievs ir, tad es varētu viņam iespļaut sejā.” Kāpēc viņš liek dzīvniekiem ciest? Un maziem bērniem? Ar pieaugušajiem ir mazliet citādi... Viņi ir ļauni un pelnījuši ciest. Bet dzīvnieki... un bērni. Es nespētu viņam to piedot, ja viņš patiešām eksistētu.

Pie viņa ieradušies divi ļoti patīkami cilvēki no Madrides cerībā noslēgt līgumu par “Tristanas” uzņemšanu. Viņš sagaida viesus ārkārtīgi viesmīlīgi, liek galdā gardus ēdienus un dzērienus, izrāda apkārtni. Viņš nesaka “nē”, tomēr atraida viņus (pašreizējos apstākļos to ir vieglāk izdarīt, pateicoties ārkārtas stāvoklim, nenoteiktībai utt.).⁵ No vienas puses, viņš man pārliecinoši stāsta, ka filmu uzņemt nevēlas, bet tajā pašā laikā ir uzaicinājis scenārija līdzautoru Hulio Alehandro uz kopīgajām vakariņām.⁶ Iespējamo filmas producentu teiktais liek noprast, ka viņi ir pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk Bunjuels dosies uz Toledo un sāks filmēt. Arī es tā domāju, taču viņš cenšas man iegalvot, ka to nedarīs. Viņam patīk radīt pārliecinātu iespaidu. Nemaz nerunājot par to, ka viņš šobrīd nekādā gadījumā nebrauktu uz Spāniju. Viens no iemesliem, kādēļ viņam patīk palikt Meksikā, ir drošības sajūta – cik nu tā vispār šajā pasaulē ir iespējama. Kāds man stāstīja, ka pagājušogad maijā un jūnijā studentu sacelšanās laikā viņš no Parīzes aizmucis uz Beļģiju. Cik neparasti, ka šis vīrs, kurš simpatizē tik vardarbīgai sociālai revolūcijai, pats aizlaižas līdz ar pirmo sadursmi.

– Es varētu taisīt “Tristanu”. Man tā patīk. Es tikai gribētu izmainītu beigas. Galdosam nevajadzētu būt iebildumiem – lai būtu pavisam godīgi, es titros ierakstītu “Pēc Galdosa darba motīviem”.⁷ Kā tu domā – tā var?

– Jā.

– Es tikai negribu, lai mani par to iztaujā. Viņi var ņemt izlasīt scenāriju un izlemt – jā vai nē. Un tad es vai nu to taisīšu, vai arī netaisīšu.

Viņš ļoti skaidri pauž savu nostāju. Visa pasaule ir viņam pie kājām. Viņš tikko noraidījis pusmiljonu dolāru. Viņš taisīs tikai un vienīgi tādu filmu, kādu pats vēlēsies. Pretējā gadījumā viņš labāk paliek mājās un izdzīvo galvā veselas filmas vai atsevišķas ainas. Gaida īsto brīdi.

– Es vairs netaisīšu filmas par reliģiju vai erotiku.

– Kā tad ar “Tristanu”?

– Jā, bet tajā nav necik daudz ne vienas, ne otras.

– Vai tu neteici, ka vispār vairs netaisīsi filmas?

– Es esmu vājš cilvēks. Taču es viņiem pateicu, ka taisīšu tikai ar nosacījumu, ja viņi man ļaus darīt pa savai modei. Nav runa par naudu. Tu taču zini, ka es nupat atteicos no četrām filmām, par kurām man būtu samaksājuši vismaz četrreiz vairāk nekā par “Tristanu”.

Jau pēc mirkļa Luiss dosies uz San José Purúa, kur vienatnē pavadīs divas, trīs, četras dienas. Viņš pat sievai parasti nesaka, kad atgriezīsies. Dažreiz viņš piezvana. Dažreiz ne. Viņš tur neko īpašu nedara. Ceļas, kā parasti, septiņos, iziet pastaigāties, paēd brokastis, pasnauž, varbūt pastrādā, varbūt ne. Šajā reizē viņš uzrakstīja “Tristanai” nobeigumu.

– Kā tev liekas, – viņš man atkal vaicā, – ja esmu izmainījis beigas, vai varu rakstīt “pēc Galdosa motīviem”?

– Protams.

– Aiz cieņas pret Benito.

– Jā, es esmu dons Lope⁸. Tas ir kļuvis par manu stāstu. Par cilvēku, kurš sākumā bija ļoti liberāls un antiklerikāls, bet vecumdienās omulīgi sēž pie galda kopā ar trim priesteriem un dzer karstu šokolādi – toties kādu! Tikmēr laukā turpina snigt.

– Tā šai filmai būtu vajadzējis beigties.

– Tā jau arī tā beidzas, vienīgi parādījās jautājums par Tristanas atriebību.

– Tomēr būtu bijis labāk, ja mēs dzirdētu tikai viņas kruķus, kas atkal un atkal noklab kā bungas Kalandā.

– Man tās bungas jau līdz kaklam. Bet es esmu dons Lope, kurš sēž kopā ar trim jezuītiem. Pēdējo reizi, kad biju Madridē, es paviesojos jezuītu rakstnieku rezidencē Elviso rajonā. Tādu ir daudz. Viņi paši atbrauca man pakaļ, jo viens no viņējiem, tēvs Alberto, raksta pētījumu par manām filmām. Mēs kopā pavakariņojām, pastrīdējāmies par manām filmām. Viņi tās pārzina no A līdz Z – vēl labāk par tevi! Viņi izturējās ļoti laipni, dabiski, un tā mēs tur sēdējām un runājāmies, visi pārgājuši uz “tu”. Kurš to būtu varējis paredzēt! Viņi mani izjautāja par laiku, kad mācījos jezuītu skolā Saragosā. Mana vecā skola tagad ir nojaukta. Kas tas bija par īpašumu! Noteikti maksāja milzīgu summu, miljoniem pesetu. Es viņiem stāstīju, ka visu pēdējo mācību gadu man lika ēst pusdienas, stāvot uz ceļiem. Meli. Man tas bija jādara tikai piecas dienas. Nākamajā dienā es palūdzu, lai viņiem pasaka, ka tie bija meli. Jezuīti patiesībā ir fantastiski cilvēki.

Mēs runājam par to, ka varētu taisīt filmu ar nosaukumu “Au rendez-vous des amis”.⁹ Šī doma radās, kad runājām par Arrabalu un viņa filmu “¡Muerte a la inteligencia!”.¹⁰ “Nav slikta ideja.” Mēs runājām par Arrabalu, un es saku, ka viņš labi varētu iederēties kādā Bunjuela filmā. Tā nu sākam apspriest, kurš vēl no mūsu draugiem – vēl dzīvajiem – varētu tajā piedalīties, bet mums sāk jukt dzīvie ar mirušajiem.

– Bretons – nekādā gadījumā! Mans Rejs arī nešķiet laba ideja, bet Makss Ernsts pilnīgi noteikti, un Aragons – iedomājies viņu!

– Varētu būt tāda aina, kur Aragons satiekas ar Bretonu.

– Varbūt vēl Eliārs un Miro¹¹. No gleznotājiem vēl Vinjess un Manolo¹². Manolo – pilnīgi noteikti! Parīzes prese viņu savulaik sauca par salonu mīluli. Viņš nelaida garām nevienu saviesīgu tikšanos vai iedzeršanu. Un arī gultā likās ar visām pēc kārtas. Reiz viņš bija izbraucis uz laukiem, apmeties pie kāda labi pazīstama, ietekmīga vīra, kuram bija brīnišķīga meita – īsta sapņu meitene. Manolo ievilka gultā gan meitu, gan pēc tam arī māti, kas nebija necik sliktāka. Vīrs to uzzināja, un tad gan viņš dabūja velnu redzēt. Tas bija kaut kāds ļoti svarīgs cilvēks. Viņš uzreiz paziņoja policijas prefektam Šiapam, tas izsauca Manolo pie sevis un bez jebkādām ceremonijām viņam teica: “Dodu tev 24 stundas laika, lai tu pazustu no Francijas.” Manolo aizgāja pie advokāta, kurš savukārt teica, lai pat nedomā, neviens viņu tā vienkārši nevar izmest no valsts. Tā nu Manolo palika un joprojām turpat vien dzīvo. Viņš noteikti gribētu būt šādā filmā. Bet jāņem pulkā arī pārējie, pat ja viņi tolaik neietilpa Parīzes grupā: Alberti, Sančess Ventura, tu pats un Mantekons.”¹³

– Tas būtu vareni! Un vēl Rosess.

– Kas par filmu! Arī Pikaso. Un Ļurenss i Artigass.¹⁴

– Un visi no Zagļu alas, izglābšanās un ballītes ainas, visi no “Zelta laikmeta” sastāva, kas vēl dzīvi.¹⁵

– Jā, bet Arrabalam jābūt galvenajā lomā – tādam kā Nībelungam, jo viņš jau arī ir Nībelungs. Viņš būtu lielisks – ar savu lielo galvu, sīko rumpi un kuplo bārdu.

– Tā tik būtu filma. Tā gūtu milzīgus panākumus!

– Šopēcpusdien sešos pie manis atnāks ciemos viens izcils meksikāņu režisors.

– Kurš?

– Luiss Alkorisa.

– Viņam ir daudz piedāvājumu?

– Un kā vēl! Viņš dabū visu, ko grib.

– Vai viņš filmēs “Zona sagrada”¹⁶ ar Mariju Feliksu?

– Nezinu. Man bija ļoti laba pieredze ar Mariju Feliksu, viņa bija absolūti profesionāla: paklausīga, izpalīdzīga. Bet tagad viņa grib būt katrā kadrā, apstiprināt scenāriju, izvēlēties aktierus. Iespējams, ka Alkorisa no viņas atteiksies. Man šo 12 gadu laikā neviens vēl nav piedāvājis uzņemt filmu Meksikā – tādā ziņā, ka nav bijis nopietna piedāvājuma. Un tas nav tikai nacionālisma dēļ. Es šeit nekad neesmu varējis darīt to, ko vēlos, ja neskaita to vienu reizi ar Alatristi¹⁷. Iespējams, tagad būtu citādi, taču es vairs negribu taisīt filmas.

– Varbūt tomēr...

– Nē. Patiešām. Nekas mani nebiedē vairāk kā doma, ka es varētu kaut ko iesākt un nepabeigt.

[..]

– Man vienmēr šķitis, ka ir liela atšķirība starp to, ko tu domā, un to, ko tu dari.

– Tev taisnība. Tas ir dīvaini, bet tāds es esmu. Manas idejas ir kaut kas viens, bet realitāte – pavisam kas cits. Vēl absolūta patiesība ir arī tas, ka Spānijas karā notika viss, par ko mēs bijām sapņojuši, katrā ziņā viss, par ko es biju sapņojis, – klosteru dedzināšana, karš, nogalināšana –, bet es biju pārbijies līdz nāvei. Vēl trakāk: es biju pret to. Es esmu revolucionārs, kuram revolūcija iedzen šausmas. Esmu anarhists, kurš ir pret anarhistiem.

– Tu esi komunists, taču patiesībā īsts buržujs.

– Jā, un esmu arī sadists, tikai pavisam normāls. Man tas viss ir galvā, bet, kolīdz parādās iespēja šīs tieksmes īstenot, es laižos lapās, jo negribu to pieredzēt. Viss nekristīgais man ir svešs. Kas par teicienu, ne? Man vienmēr labi izdodas sarindot vārdus. Piemēram, “lai kultūra ietekmētu pasauli, tai vajag lielgabalus” – visi domā, ka to teicis Filips II, bet tie ir mani vārdi. Bet, ja runājam par mākslu, kad es saku, ka viss nekristīgais mums ir svešs, es ar to domāju patiešām visu – ieskaitot Partenonu. Man riebjas gan Āfrikas, gan Japānas, gan acteku māksla. Kur nu vēl arābu māksla – nost ar to! Tā ir vēl sliktāka nekā actekiem. Nemaz nerunāsim par indiešu mākslu. Man nekas no tā nav māksla. Vienīgā māksla ir...

– Eiropiešu.

– Un arī ne visa. Es nekad neesmu sapratis, kas visiem ir ar to melno mākslu. Es to redzēju Parīzē 1930. gadā, un, jāatzīstas, man patika, taču tā nav īsta. Kaut kāda barbaru māksla... Nost ar to! Bet, jā, man ir daudz slavenu teicienu. Piemēram, šis: “Es savu bataljonu neesmu sūtījis cīņā pret...

– Pārtikas produktiem.

– Šis ir labs! Tā pat ir vēl labāk: “Es savu bataljonu neesmu sūtījis cīņā pret pārtikas produktiem.”¹⁸

– Tomēr ēdienu ziņā tu dod priekšroku barbariskajiem spāņu ēdieniem un barbariskajiem spāņu vīniem.

– Protams, tikai tajos nav nekā barbariska. Problēma ir tajā, ka jūs pārējie atsakāties atzīt, ka tie ir pārāki. Tāpat kā ar Galdosu. Kāpēc viņš nav tik slavens, kā viņam pienāktos būt? Esmu aptaujājis divdesmit tūkstoš Ziemeļamerikas profesoru. Viņi negrib viņu zināt! Un te pēkšņi pirms diviem trim gadiem “Tormento” (“Mocības”) vai viens no viņa romāniem no “Mūsdienu spāņu romānu sērijas” kļūst par bestselleru.

– Tu aizmirsti, ka mēs dzīvojam 1970. gadā, bet Galdoss bija populārs Francijā, Lielbritānijā un Ziemeļamerikā 1900. gadā.

– Bet vai to var salīdzināt ar Dostojevska, Gorkija vai Anatola Fransa panākumiem?

– Ar pēdējo it sevišķi, ja vēl ņemam vērā, ka sirreālisti...¹⁹

– Vari papildināt to sarakstu ar jebkuru, kaut vai Zolā.

– Es nesaku, ka tev nav taisnība. Tu neesi pirmais, kas to saka, un es neesmu pirmais, kurš to atkārto. Tā ir cena, kuru maksājam par savu popularitāti 15. un 16. gadsimtā – par Spānijas melno leģendu. Mēs tikām noslaucīti no pasaules kartes un aizsūtīti pa taisno uz elli. Viņi piešķīra inkvizīcijai nepelnīti lielu nozīmi.

– Kā tu to domā – nepelnīti?

– Viss atkarīgs no skatpunkta. Protestantu inkvizīcija bija tikpat nežēlīga, tāpat arī ebreju. Un arī mūsu dārgo komunistu draugu izrēķināšanās...

– Te nu tu varētu piebremzēt. Tas tomēr ir kas cits.

– No tava skatpunkta – jā, bet ne no upura. Lai kā arī būtu, tā ir taisnība, ka spāņu literatūra maksā par spāņu sabiedrības grēkiem. Dīvainā kārtā tas pats nav noticis ar mūsu glezniecību.

– Šeit tomēr būtu jāprecizē, cik lielā mērā Pikaso, Huans Griss, Miro vai Dalī ir spāņi.²⁰

– Es runāju nevis par viņiem, bet par Velaskesu, Muriljo un Goju.

– Nekas no tevis teiktā gan nepalīdz izskaidrot, kādēļ nedz Eiropā, nedz citur pasaulē cilvēki nezina Galdosu, toties zina visu par Dikensu.

(Te Aubs, šķiet, runā par Bunjuela mājas stilu.)

– Nē, tikai ne “moderno stilu”, ne manā mājā. Tas nav nekāds stils. Man viesistabā ir parasts ledusskapis, jo man ir svarīgi, lai baltvīns būtu atdzesēts un minerālūdens būtu auksts. Citiem mājās ir visādi smalkumi, un, ja vajadzīgs, tie dažkārt parādās arī manās filmās. Bet ikdienā? Nē, ikdienā man vajag tikai pašu nepieciešamāko. Tās var būt labas, pat izcilas kvalitātes lietas, bet tikai, ja tās ir nepieciešamas. Tas ir tāpat kā ar mīlēšanos. Viss pārējais ir literatūra.

– Būtībā tavas mākslas pamattēma ir varmācība.

– Jā.

– Šī tēma apstulbina visus. Neviens cits režisors nav... Es nerunāju par fizisku nežēlību, bet par niknumu, plosīšanos, tādu kā emocionālu varmācību, par dusmām, kurās tu vairs nevaldi pār sevi, par ļaušanos impulsam bez kādām aizturēm, par vēlmi izdarīt reizēm kaut ko iracionālu, netaisnīgu. Šādas ainas man liek vienā brīdī pakāpties malā. Bet tu arī dzīvē varētu izdarīt kaut ko traku, vai ne?

– Jā, tā ir.

– Nespējot...

– ...sevi atturēt. Lai gan pēc divām minūtēm es pārdomāju un atkāpjos.

– Labi. Bet šīs divas minūtes...

– Pirmais mirklis ir instinktīvs, iracionāls, es ļaujos varmācībai. Tagad ne tik bieži, bet tā man allaž ir bijusi drošs balsts.

– Tu esi jutis šo iekšējo dzinuli, jutis, ka vairs nevaldi pār sevi? No kāda vecuma? Vai atceries?

– Nē.

– Jau no bērnības?

– Jā.

– Pēkšņi, jo...

– Varmācības lēkmes, jā, tieši tā, no bērnības...

– Bet vai tas bija tāpēc, ka cilvēki nedarīja to, ko tu gribi, vai tāpēc, ka tu saskāries ar ko negaidītu, ko tādu, kas tevi satrauca, vai fizisku sāpju dēļ?

Viņš iesmejas.

– Nē. Tas bija tāpat kā ar “noziegumiem” tavos romānos. “Es viņu nogalināju tādēļ, ka man nepatika viņa idejas.” Kaut kā tā, – viņš atkal iesmejas, – jā, drusku kā “es viņu nogalināju tādēļ, ka biju citās domās”. Sākumā to varēja izraisīt kaut kas fizisks vai mehānisks. Vēlāk tas bija strīdu dēļ. Kad pusaudža gados pēkšņi par kaut ko aizsvilos, tas lielākoties bija tāpēc, ka citi nebija ar mani vienisprātis vai arī es dzirdēju kādu izsakāmies par kādu citu, kas mani satracināja... un, es nezinu, nezinu...

– Un tu nevarēji sevi savaldīt.

– Nē, nē. Es apzinos, kas notiek, bet neko nevaru sev padarīt. Tā ir kā epilepsijas lēkme.

– Vai šī varmācība nav tev devusi jaunas idejas?

– Nē, nevienu. Bet es tev pateikšu, kas vēl man liekas savādi: es neredzu varmācību savās filmās. Protams, ja skatos kādu savu filmu tā, it kā to būtu režisējis kāds cits, tu vari man norādīt uz varmācību tajā, bet es pats to neapzinos. Tāpat ir ar erotismu. Es savās filmās to neapzinos. Erotismu. Vienmēr brīnos, lasot grāmatas, kurās rakstīts par erotismu manās filmās. Brīnos, jo es pats to neredzu. Es to neapzinos. Es vienmēr filmēju vairāk vai mazāk instinktīvi. Vēlāk, iespējams, es aptveru, ko esmu izdarījis. Citi var man to izskaidrot, bet filmēšanas brīdī es to īsti neapzinos. Un neapzinos, ko manas filmas nozīmē vai vismaz ko tās nozīmē dažiem cilvēkiem. Neapzinos ne erotismu, ne varmācību. Es to ieraugu tikai vēlāk. Goda vārds. Domāju, ka viņi pārspīlē. Par to domājot, es sev saku: “Viņi ir uzbūvējuši milzīgu ēku no kā tāda, kas man šķiet pavisam niecīgs, nenozīmīgs.” Tas ir savādi. Mani pārsteidz, ka viņi tam piešķir tik lielu nozīmi. Es to neapzinos. Erotisms, es nezinu, erotisms...

– Es arī nezinu.

– Varu tev pateikt, ka tūkstošiem grāmatās... nu labi, daudzās grāmatās, cita starpā Erotoloģijas vārdnīcā – tas ir neticami. Tā ir šitik bieza grāmata, un viens no šķirkļiem, kas aizņem visvairāk lappušu, ir manējais. Neiedomājami.

– Absurds. Visparastākajā Holivudas filmā ir vairāk erotikas nekā jebkurā tevis uzņemtajā.

– Nu. Cilvēki tā nedomā, jo neviens neatceras Holivudas filmu erotiskās ainas, bet es, lūk, esmu erotizētājs, erotofils vai kā nu tur. Es nezinu, kāpēc.

– Filmās “Nasarins”, “Iznīcības eņģelis”, piemēram, ir varmācība...

– Tajās visās ir varmācība.

– Tas pats notiek ar tavām politiskajām reakcijām. Kad tu attaisno vācu–padomju paktu, notikumus Čehoslovākijā, notikumus Ungārijā, tu tos attaisno tieši varmācības, niknuma dēļ.

– Jo tā ir varmācība labam mērķim. Tas arī viss. Piemēram, Čehoslovākija, kā es to saprotu, tika rietumnieciskota, nevis liberalizēta. Varbūt arī liberalizēta, bet noteikti rietumnieciskota.

– Tu aizmirsti, ka Čehoslovākija ir Rietumu valsts.

– Es runāju par karu, Maks. Ja Čehoslovākija tiktu rietumnieciskota, tai sekotu Polija un varbūt pat Rumānija un tas beigtos ar karu. Būtu jauns imperiālistisku valstu loks, un tas novestu pie kara – kara, ko es, kā jebkurš saprātīgs cilvēks, nīstu un nicinu. Tu mani apsūdzi varmācībā, jā? Labi. Bet bumba šeit, piecas izvarotas meitenītes citur, 60 tūkstoši nāvju – nē. Tas man uzdzen šausmas. Es būtu pārbijies kā trusis. Tā ka es nedomāju, ka vardarbība mani fascinētu.

– Protams, ka tā tevi šausmina, jo tu esi normāls cilvēks, bet es neesmu tik drošs, ka tā tevi šausmina arī teorētiski.

(Viņi atgriežas pie diskusijas par incidentiem, kas noveda pie Otrā pasaules kara, praktiski atkārtojot jau teikto.)

– Tu tātad domā, ka neesi varmācīgāks par jebkuru citu.

– Es nezinu. Domāju, ka ne. Jebkurā gadījumā šie trīs politiskie incidenti – vai negadījumi – nav varmācības jautājums; tas ir jautājums par to, kas ir taisnīgi un kas nav. Mana pozīcija šķiet daudz taisnīgāka nekā pretējā, pat ja to aizstāv daudzi cienījami, jēdzīgi cilvēki.

– Bet pēdējās pāris dienās tu esi pieminējis vairākus gadījumus, kuros uzskati varmācību par risinājumu, par kaut ko normālu. Pastāsti, piemēram, par to gadījumu ar Uidobro, jo tas patiešām bija...²¹

– Tur nebija nekādas varmācības, tikai aizkaitinājums. Tā drīzāk bija iedoma. Es redzu, ka lieta kļūst sarežģīta, ka nāk aizskarošas vēstules, un nolemju to izbeigt, jo esmu jūtīgs cilvēks. Man nepatīk katru dienu saņemt apvainojumiem pilnas vēstules no bijušajiem draugiem. Un es saku: “Es to izbeigšu.”

– Kas tieši notika?

– Es tolaik biju Holivudā. Saņēmu vēstuli no Kosio ar apvainojumiem, viņš teica, ka esmu kontrrevolucionārs un ka “Zelta laikmets” ir buržuāziska filma.

– Kurā gadā tas bija?

– Kosio, gleznotājs.

– Kosio del Pomars, peruānis. Kurā gadā?²²

– Es biju Holivudā 1931. gadā, tātad 31. gada februārī. Vēstule bija pilna ar apvainojumiem. Es biju apstulbis un neko viņam neatbildēju. Kad iebraucu Parīzē, piezvanīju Kosio un kārtīgi viņam sadevu. Teicu, ka viņš ir pretīgs punduris, kroplis. Es nezinu, ko visu viņam sarunāju. Ka mierīgi varētu sadot viņam pa degunu, jo viņš nespētu aizstāvēties, ka esmu daudz stiprāks par viņu un ka nesaudzētu viņa dzīvību. Kosio aizgāja uz Dôme²³, kur parasti pulcējās Uidobro, Milikva, Kastaņē, un viņi sāka man rakstīt aizskarošas vēstules: tu esi tāds un šitāds, un tā tālāk. Kastaņē: “Kādudien es būšu slavenāks par tevi, un tad mēs redzēsim, kas ir kas.” Uidobro: “Kā jums noteikti labi zināms, dārgais kungs, es radīju sirreālismu, dadaismu, to ismu un šo ismu,” – un nezin ko vēl. Četras lappuses. “Tu vēl lasīt neprati, kad es jau biju izdarījis to un šito, un vēl nezin ko.” Un beigās viņš teica: “Bet pietiks tev stāstīt manu biogrāfiju, nākamreiz, kad tiksimies, es tev izgriezīšu vēderā pogcaurumu,” – vai kaut ko tādā garā – “es tevi saduršu vai...” Neatceros, ko vēl. Tajā brīdī nolēmu, ka tas jāizbeidz. Aizgāju pie viņiem uz Dôme. Ernando Vinjess nāca man līdzi. Kad tur nonācu, viņi man meta ar sērkociņu kastīti, trāpīja pa ausi. Es teicu: “Tūlīt būs kautiņš.” Es atgriezos vēlāk, lai viņus satiktu, bet tur bija tikai Žilberta, sieviete, kurā Kosio bija iemīlējies. Viņa teica: “Sveiks, kā klājas tagad, kad esi atgriezies no Holivudas?”, un tādā garā. “Pārējo šeit nav? Vai tad viņi te nesatiekas ik vakaru?” – “Jā, bet ne šovakar. Šovakar viņi aizgājuši uz kaut kādu filmu.” Pusstundu viņus nogaidījos, tad gāju prom. Nekas nenotika.

– Nu jā, bet tu nepieminēji, ka pirms tam nopirki pistoli.

– Jā, nopirku. Sešdesmitpiecnieci. Biju gatavs aizstāvēties un nošaut Uidobro. Diez vai būtu uz viņu šāvis, jo es daudz ko daru tikai prātā, saproti? Tad atgriežos realitātē, un lielākoties nekas nenotiek. Vai arī iešļācu viņam sejā kafiju, un tas beidzas ar kautiņu. Nekas vairāk nebūtu noticis – pāris belzienu. Bet es gribēju būt gatavs, ja nu kas, tāpēc man kabatā bija viņa vēstule. Tādā kārtā, ja man būtu viņš jānošauj un policija mani arestētu, es varētu viņiem parādīt, ka man bija izteikti nāves draudi. Tas viss izklausās drusku sadomāti, vai ne? Tas bija pa īstam, tā notika, bet es mēdzu pārspīlēt situācijas, es pārspīlēju problēmas. Esmu pesimists, mēdzu uzpūst no mušas ziloni. Ja ir kādas briesmas, kāds negadījums, situācija – vai nu saistīta ar politiku, vai sabiedrību, vai ko citu –, es vienmēr uzpūšu no mušas ziloni. Piemēram, ja mana sieva kaut kur iziet un līdz septiņiem vēl nav atgriezusies, es iedomājos, ka viņa cietusi avārijā. Vienmēr iztēlojos to sliktāko. Neko nevaru sev padarīt. Tas gadījums ar Uidobro arī bija fantāzija. Nekas nebūtu noticis. Uidobro nebūtu man izgriezis vēderā pogcaurumu, un es nebūtu viņu nošāvis.

– Protams. Bet dažos citos gadījumos, par kuriem esi man stāstījis, arī bija – vismaz teorētiski – pistole un iespēja to lietot. Piemēram, kad jūs visi gaidījāt Kokto, lai sadotu viņam pa kaklu.

– Jā. Nē. Mēs dežurējām pie viņa durvīm, gaidījām, kad viņš iznāks, lai varētu viņu piekaut. Es toreiz biju kopā ar Eliāru un Tirionu.

– Jā, bet vēlāk jūs aizgājāt...

– Mums kaut kas vēlāk bija jādara. Mēs stāvējām pie Kokto durvīm, gaidījām, kad viņš iznāks. Tas bija laikā, kad sirreālisti proponēja tiešās rīcības metodi, atceries?

– Jā. Bet tiešā rīcība viņu ieskatā nozīmēja sakāpt autobusā un grābstīties ap mūķeņu dibeniem.

Nākamā saruna notiek pie karaliskām vakariņām.

– Es zinu, ka tu visur urķējies, visiem stāsti, ka esmu skops, ka skaitu katru maizes riecienu. Bet mani vienkārši tracina, ka viņi brokastīm pērk septiņas vai astoņas maizītes, lai gan vajag tikai trīs vai četras. Kam no tā labums? Es daudzus gadus esmu dzīvojis no citu atsūtītās naudas.²⁴ Patiesībā vēl pirms sešiem vai septiņiem gadiem es nebūtu varējis izdzīvot ar to, ko nopelnīju – ne jau ar vienu filmu gadā. Pirmie divi vai trīs gadi bija vispār bez filmām. Un atceries, viņi maksāja 25 000 peso par filmu. Ja tu domā, ka ar to var izdzīvot... Vēlāk bija citādi. Biju gandrīz pilnībā samaksājis par šo māju ar naudu, ko dabūju par filmu “Rītausma” 1956. gadā. Karlo Ponti gribēja, lai es uzņemu “Bernarda Albas māju” ar Sofiju Lorenu. Mani tas neinteresēja. No otras puses, man nebūtu nekas pretī uzņemt filmu par mēri. Mēris ir interesants, bet darbībai būtu jānotiek tikai divās vai trijās istabās. Kā Žiono “Jātniekā uz jumta”, piemēram.²⁵

– Vai Kamī “Mērī”.

– Tas ir pārāk intelektuāli.

– Es redzu, ka, apzināti vai neapzināti, tu vienmēr ieslogi savus varoņus telpā – vai tā būtu sala, klosteris, istaba, māja –, no kuras viņi nevar izkļūt. Lai kā viņi censtos tikt prom, tas viņiem nekad neizdodas.

– Tev taisnība. Plašas, atklātas vietas, kā jūra vai tuksnesis, man rauj nost jumtu. Es nezinu, ko ar tām darīt. Es vienmēr kaut kā pamanos iespundēt savus varoņus istabā, lauku mājā, kādā vietā, kur varu viņus pieskatīt, turēt viņus drošā tuvumā.

Bunjuela sejas izteiksme mainās, un viņš man to stāsta tā, it kā mēs nebūtu pazīstami jau 40 gadus:

– Ja es gribētu radīt tev priekšstatu par to, kas notiek ar maniem varoņiem, es teiktu – Ziemassvētki. Proti, visi varoņi sapulcējušies pie kamīna vai pie pavarda.

– Vai tu tici iedvesmai? Vai arī vajadzība turēties pie filmēšanas plāna to padara neiespējamu? Cik liela nozīme filmas gala versijā ir montāžai?

– Pati filmēšana ir nesvarīga; tā ir būtiska, lai citi to varētu redzēt, bet tik un tā – nesvarīga. Man svarīga ir darbības vieta, scenārijs, situācijas, stāsts, dialogi. Vārda “kamera” manos scenārijos nav vispār. Man nekad nav gatava priekšstata par uzņemšanas laukuma iekārtojumu vai to, ko es darīšu. Es negatavojos. Es nekad nezinu, ko darīšu nākamajā ainā.

– Un tu saki, ka netici iedvesmai?

– Es nezinu, ko tev teikt. Es zinu ainu. Es zinu, kas notiks. Zinu, kas viņiem jāsaka. Bet nezinu, vai sākšu ar vienu objektu vai citu. Reizēm, filmējot ainu, es saprotu, ka notiek pārāk liela šurpu turpu staigāšana, tādēļ fokusēju kameru uz ko citu, lai varētu dzirdēt tikai balsi, un tad parādās aktieris, vai varbūt otrādi – atkarībā no tā, kā šķiet labāk. Bet galvā man viss jau ir salikts kopā, jau samontēts. Tāpēc man nevajag kadru numerāciju, un manās filmās gandrīz nav tuvplānu. Ja kadrā ir galva un pleci, ar to pietiek, veidot tuvāku plānu nav iemesla. Man ir svarīgi, lai ainas pašas par sevi kaut ko pasaka, kaut ko izdara, lai tās ietekmē skatītāju, tomēr nepasakot visu priekšā. Es negribu, lai kāds paliek uz laukuma, kad esmu beidzis filmēšanu. Parasti man vajag pāris stundas, pirms sāku domāt par ainu, ko tajā dienā filmēšu. Un es zinu, ar ko sākšu, bet nekad nezinu, kas notiks pēc tam.

– Vai sarunā, saziņā tu dod priekšroku attēliem vai vārdiem?

– Nav tā, ka es dotu kaut kam priekšroku, bet filmā es varu pateikt to, ko vēlos, rakstot nevaru. Ar to es negribu teikt, ka filma ir labāka.

– Varbūt tāpēc runā, ka tu esot “lēts” režisors. Tev nevajag daudzus kinolentes metrus, lai pateiktu, ko vēlies.

– Varbūt. Katrai ainai es neuzņemu vairāk kā divus trīs dublus. Parasti es nekrāmējos ar melno materiālu. Viņi samontē filmu, izmantojot tos dublus, kurus es izvēlos un kuri tad tiek salīmēti kopā – pirmais, otrais un trešais, pirmais un otrais vai tikai pirmais. Tad montāžas telpā es viņiem vienkārši saku – pirmo, otro vai trešo – atkarībā no tā, kas šķiet labāk. Man vajag pāris stundas, lai izlemtu, kā filma jāmontē, bet darba kopēšana gan prasa kādas piecas vai sešas – atkārtojumu dēļ. Pēc tam nekas vairs nav jādara, tikai drusciņ jāpiepucē. Es “redzu” filmu, pirms to filmēju, lai gan uz filmēšanas laukumu dodos bez pilnīgi skaidras domas par to, kas notiks. Un es nekad neuzņemu vienu ainu no dažādiem rakursiem vai dažādiem attālumiem. Nē, es tikai saku, ka ir labi līdz šai vietai, un pārtraucu filmēšanu. Es nekad nelieku numerāciju scenārijā – tikai beigās, jau uz laukuma, producēšanas cilvēkiem. Vēlāk es varbūt aptveru, ka būtu derējusi asociatīva montāža, bet ko padarīsi! Tas nav tik svarīgi. Mēģinājumi – jā, man ir daudz mēģinājumu. Ar labiem aktieriem tas ir viegli. Es vienkārši izskaidroju, ko gribu. Ar sliktiem ir grūtāk, jo viņiem man tā aina ir ne tikai jāizskaidro, bet arī jānotēlo, un es esmu briesmīgs aktieris.

– Vai sirreālisms ir jauns romantisma paveids? Krevels un Eliārs apgalvo, ka nav, bet lielākā daļa pārējo saka, ka ir. Manā skatījumā šis jautājums gan nav pārāk svarīgs, ja nu vienīgi kāds var parādīt, ka romantiķiem ir viena paradīze, bet klasicistiem – cita. Un attiecīgi arī elle.

– Atšķirība, kā zināms, ir tāda, ka sirreālismā emocijas ņem virsroku pār saprātu, bet klasicismā ir otrādi. Fakts, ka es dodu priekšroku pirmajam, nenozīmē, ka neapzinos saprāta vērtību.

– Vai tu tici, ka cilvēci iespējams uzlabot?

– Ja atbildētu tūlīt, bez domāšanas, tad teiktu “nē”. Ja sāktu par to smadzeņot – esmu diezgan lēns –, tad pēc dažām dienām varbūt teiktu ko citu.

– Vai tu tici priekšnojausmām?

– Priekšnojausmām ne, priekšnojautām gan.

– Tie ir sinonīmi.

– Es labāk saku “priekšnojauta”. Iztēle rada tūkstoš lietu, bet tu izvēlies vienu, un tev izrādās taisnība. Tas ir brīnumaini. Tu izdomā trīstūkstoš lietu, un trīs reizes tev ir taisnība.

– Ezoterisms un materiālisms ir pretstati, bet tavā mākslā tie saplūst.

– Es neteiktu “ezoterisms”, bet “mistērija”. Patiesībā es ienīstu zinātni. Mani šausmina tehnoloģija. Šī attieksme kādu dienu var mani novest līdz absurdajai Dieva idejai. Ņem vērā, es teicu – “absurdajai”.

– Vai esi lasījis “Zoharu”?

– Nē.

– Esi aizrāvies ar kabalu – kā Bretons?

– Nē.

– Vai tu labprātāk izskaidro pats vai arī ļauj cilvēkiem minēt?

– Lai cilvēki min.

– Un ja izrādās, ka tas ir pretēji tam, ko biji domājis?

– Tas mani uzjautrina.

– Vai var teikt, ka sirreālisms bija antireliģisks un ateistisks, materiālistisks un antiklerikāls?

– Es neesmu antiklerikāls.

– Savas dzīves laikā mēs esam bijuši kopā gan ar apzinātiem sirreālistiem, gan tādiem, kas paši nezināja, ka ir sirreālisti.

– Kā Pepins Bello²⁶. Man svarīgs šķiet un mani interesē instinkts, dabiskā reakcija. Problēma ir tajā, ka cilvēki lielākoties atrodas sava egoisma, savu sociālo gaidu važās. Ko tu vari tam padarīt? Tāpēc sirreālisti mani vairs neinteresē.

– Izklausās, ka tu piekrīti Elzai Triolē²⁷, kura saka, ka sirreālisms ir kā “veca koķete, kas neprot eleganti novecot”?

– Kur viņa to saka?

– Majakovska antoloģijas priekšvārdā. Un viņa ir pārliecināta, ka tas bija “romantisma posms, kura laiks tagad pagājis”.

– Aforismi man derdzas. Vienmēr tā bijis. “Veca koķete!”

– Varbūt tu esi greizsirdīgs.

– Varbūt. Viņa nekad nenāca uz sirreālistu sanākšanām. Man nepatīk tagadējā Aragona attieksme: viņš izturas tā, it kā viņa būtu vēl viena Gala.

– Vai Freids ir tevi ietekmējis?

– Es nezinu. Bet varu gan pateikt, ka Freidu esmu daudz lasījis, jau kopš 1923. gada.²⁸

– Vai racionāla pieeja tev ir bête noire tikpat lielā mērā kā Bretonam?

– Jā. Un man bija taisnība... lai gan atzīstu, ka reizēm racionāla pieeja ir noderīga.

– “Nolieguma gars”, kas, kā apgalvo Po, ir nepieciešams dzejai, – vai tas tev bija dabisks vai arī izriet no tavām attiecībām ar sirreālismu?

– Tas bija dabisks.

– Kādā mērā sirreālisms ietekmēja 1968. gada maija un jūnija notikumus Parīzē? Vai tev šķiet, ka sirreālisms bija šo jauneklīgo revolūcijas mēģinājumu īstais priekštecis? Vai arī šie mēģinājumi bija sirreālistiski vienkārši tāpēc, ka paši studenti bija nenobrieduši?

– Esmu pārliecināts, ka sirreālisms bija izšķirīgi svarīgs “Maija revolūcijā”, tikai mūsu bija divdesmit, bet viņu – 80 tūkstoši. Es nevaru teikt, ka biju ar viņiem. Es viņus redzēju un nespēju līdz galam noticēt notiekošajam.

– “Mākslas neatkarība – revolūcijai; revolūcija – pilnīgai mākslas atbrīvošanai.” Vai tu tam piekrīti? Šis uzsaukums ir no 1938. gada, to rakstīja Bretons un Trockis.²⁹ Vai arī ar gadiem tu esi nonācis tuvāk Levī-Strosa pesimistiskajam uzskatam, ka cilvēks spēj vienīgi iznīcināt radīto?

– Es drīzāk pievienojos Levī-Strosam. Satiku viņu Ņujorkā, kopā ar Bretonu. Viņš bija nīgrs vīrs.

– Ja paskatāmies uz sirreālismu no attāluma, ir acīmredzams, ka 20. gados tam piemita sava deva pašmistifikācijas. Bretons uzstāja, ka glābiņš ir mīlestībā, pat ja tā reducēta līdz plikam dzimumaktam. Tu tam piekrīti?

– Tas atkarīgs no tā, par kuru vecuma posmu mēs runājam. Skaidrs, ka pusaudža gados es tā nedomāju. Man svarīga bija platoniskā mīlestība, varbūt reliģijas ietekmes dēļ. Vēlāk bija citādi. Es nekad neesmu spējis atdalīt mīlestību no seksa.

– Atceries, Bretons runā par “indīgu ēnu” un tās “noslēpumainajām perversijām”.

– Seksuālās perversijas ir atbaidošas. Es nerunāju par homoseksuāļiem. Tā ir viņu darīšana. Bet perversijas mani atbaida, tāpat kā atbaidīja Bretonu: dabiski.

– Bet tavās filmās...

– Es rodu glābiņu humorā.

– Kā tad, kad tu teici – šī frāze ir kļuvusi slavena un gana daudz muļķīšu to uztvēruši nopietni –, ka “Andalūzijas suns” ir izmisīgs aicinājums uz noziegumu.

– Es to pateicu, lai sakaitinātu žurnālistus. Cilvēks ir sadists vai... Es gribēju apvainot viņus visus.

– Tagad tu tā neteiktu.

– Nezinu. Es gribētu uzņemt filmu, kas nebūtu pieņemama nevienai gaumei, nevienai ideoloģijai. Kaut kas tāds jau ir filmā “Piena ceļš”. Jā, tā ir filma pret komunistiem, pret sociālistiem, pret katoļiem, pret liberāļiem, pret fašistiem, bet es īsti nesaprotu politiku. Es gribētu uzņemt filmu, kas klaji parādītu manu nihilismu, – filmu, kas nostātos pret Kristu, Budu, Šivu. Kristus bija neciešams tips. Bet es gribētu parādīt blondo, bārdaino Kristu, pie kāda esam pieraduši, nevis Pazolīni pusnoskūto Kristu ar kopā saaugušām uzacīm. Tas man riebjas. Bet ne Jaunava. Jaunava ir burvīga, bet ne tā vecā, bezzobainā Jaunava, kāda man būtu jāizmanto pēc viņu prāta, – nē. Es gribētu Jaunavu ar plīvuru un apmetni, kas nosedz viņu no galvas līdz kājām. Nezinu, kurš izteicās, ka es esot apgalvojis, ka jezuīti mācīja mūs masturbēt Jaunavai par godu. Tas ir derdzīgi! Marijas godināšanas mēnesī viņi mūs īpaši pieskatīja, vēroja, kā mēs sēžam, un uzmanīja, lai mums abas rokas ir uz galda – tas, protams, bija arī tādēļ, lai mēs nepadotu cits citam zīmītes vai nebalstītu pret rokām galvu un neaizmigtu.

– Cilvēki tik daudz runā par tavu ateismu, ka tas jau sāk apnikt.

– Nevienam ateistam nepievērš tik daudz uzmanības kā man. Tā kā viņi nevar staigāt apkārt un stāstīt, ka es guļu ar Grētu Garbo vai pletnēju mūķenes, tad viņi stāsta par manu ateismu, it kā tā būtu vissvarīgākā lieta pasaulē.

Sirds dziļumos viņš par to priecājas.

– Lai nokaitinātu Mantekonu, pirms savas nāves, teiksim, 24 stundas pirms tam, es likšu saaicināt visus draugus, likšu Žannai, lai atsauc priesteri, un izsūdzēšu grēkus. Es izdarīšu visu kas jādara, lai tikai nokaitinātu Mantekonu, kurš ir vislielākais ateists no maniem draugiem.

– Labi. Un, ja es aizbraukšu uz Spāniju un mani nostādīs šāvēju vienības priekšā, es lūgšu, lai man iedod meksikāņu charro cepuri, un, pirms viņi šaus, es kliegšu: “Nu un tad!”

– Ko?

– Nu un tad!

– Skaidrs. Tas viņus nokaitinās, pašiem nesaprotot, kāpēc.

– Šos jokus sapratīs tikai spāņi. Protams, citām tautām ir joki, kurus parasti nesaprotam mēs. Bet... tu esi drošs, ka to darītu tikai tādēļ, lai kaitinātu Hosē Ignasio Mantekonu? Stāsta, ka Salinass, kurš, šķiet, bija ne mazāks ateists kā tu, esot beigās izsūdzējis grēkus.

– To es nezināju.

– Lai varētu nomirt – tā viņš esot teicis – “kā spāņu džentlmenis”.

– Tas darbojas arī Bostonā. Bet... tu esi pārliecināts?

– Nē. Es tam īsti neticu. Es vairāk ticu Solitai un Huanam Maričalam, kuri bija pie Pedro, kad viņš mira. Viņi apgalvo, ka tie ir pilnīgi meli, un dusmojas, ja par to sāk runāt.³⁰

Bunjuels izņem no kabatas papīrīti.

– Te ir tie 20 sapņi. Tie ir ļoti shematiski. Pierakstīju, lai atcerētos tev par tiem izstāstīt. Varu par tiem pastāstīt arī vairāk, bet tam īsti nav jēgas. Visi šie sapņi man bijuši līdz pat kādām 20 reizēm, vismaz piecas vai desmit reizes.

– Cik ilgā laika posmā?

– Ilgā, pēdējos 15 vai 20 gadus. Vispirms ir tas slavenais vilciens – slavenais manā prātā. Esmu par to sapņojis vismaz savas 20 reizes – par vilcienu un staciju. Vilciens sāk kustēties. Es stāvu ar savām somām, un – bah! – vilciens ir prom. Pienāk cits vilciens. Es ielieku tajā somas. Izkāpju un saku: “Pastaigāšos brītiņu pa peronu.” Zaudēju laika izjūtu. Vilciens aizbrauc. Ardievu, somas! “Manas somas...!” Es nezinu, ko saku. Man ir bijušas daudzas variācijas par šo tēmu. Es palaižu garām vilcienu, pazaudēju somas, dodos uz bagāžas kantori, bet tur viss ir ļoti sarežģīti, ļoti birokrātiski, man jāiet uz citu telpu... un tā vilciens aizbrauc.

Cits sapnis: klintis. Tas var būt uz kalna, pašā virsotnē, vai arī uz ļoti augstas ēkas jumta. Stāvu tur sastindzis uz tāda maza laukumiņa. Tas ir ļoti ierasts sapnis. Reizēm man izdodas tikt lejā, vai arī es pamostos. Pirms gadiem 15 vai 20 es reizēm metos lejā, un nekas man nenotika. Teicu sev: “Es sapņoju,” – un lecu, bet tagad man ir bail lēkt.

Vēl viens: tēvs un māte ir dzīvi, bet es zinu, ka viņi ir miruši. Man ir ļoti skumji, bet vienlaikus man viņu žēl, jo īpaši tēva. Man žēl, ka viņš miris, bet man savas jūtas jāslēpj. Viņš sēž pie galda, ļoti nopietns, un es saku visu, kas nāk prātā. Es saku: “Zinu, ka tu esi miris.” Bet nē, viņš man netic. Tik skumji.

Un vēl viens: man jāspēlē uzvedumā, bet es nezinu tekstu. Sajūta tik mokoša, ka var nosprāgt. Šis ir ļoti garš: es redzu milzīgu telpu ar sēdvietām, skatuvi, cilvēkus uz skatuves, bet nezinu, kāda loma man jāspēlē.

– Vai tur ir skatītāji?

– Parasti nav. Reizēm ir, bet biežāk skatītāji vēl nav ieradušies, un es nezinu lomu, un es mācos vārdus, bet kur tu iemācīsies, ja tūlīt jāspēlē. Sākas izrāde. Es laižos lapās. Atstāju viņus ķezā. Kur viņi atradīs kādu aizstājēju? Gandrīz visi šie sapņi ir mokoši. Vēl viens, kas man rādījās vismaz 40 gadus, ir par dzimumaktu, problēmām ar dzimumaktu. Kaimiņi skatās pa logu, vai arī kāds ienāk istabā nepareizajā mirklī, vai arī es nevaru atrast sievietes ģenitālijas, vai arī tās ir noslēgtas. Viss notiek lieliski, esmu iekarsis, bet...

– Tas ar tiem logiem ir svarīgi. Cilvēki, kuri...

– Jā, kaimiņi mani redz pa logu. Ar mani ir meitene, kas pirms 40 gadiem Sansebastjanā man ļoti patika. Viņas brāļi ir ārā uz balkona, un es sev saku: “Tas nekas. Meitene ir te, iekšā.” Es velku ciet aizkarus, bet nevaru aizvilkt. Nē, es nespēju nodarboties ar seksu sapnī.

Un vēl viens sapnis: man nav darba un nav arī cerību to atrast. Izmisums. Mokas. Darba nav, bet, sasodīts, man vajadzētu taisīt filmu, pareizi? Tas ir garš sapnis, tajā daudz kas notiek. Es dodos meklēt darbu. Nekā nav. Neviens man neko nepiedāvā. Pilnīgs izmisums.

– Tas tev noteikti sākās pēc ierašanās šeit, Meksikā, – vairāk vai mazāk.

– Jau 15 vai 20 gadus. Visi šie sapņi atkārtojas.

– Jo tiem ir acīmredzami iemesli, piemēram, grūtības atrast darbu.

– Tas var būt; iespējams, ka... un arī Amerikā. Es tev nevaru pateikt, kad tieši sākās šie sapņi. Tie visi ir no pēdējiem 20 vai 25 gadiem. Jo īpaši pēdējos 15 gados – es tos redzu atkal un atkal. Dažus no tiem esmu redzējis 20 vai 30 reižu.

Vēl viens: man nav naudas. Realitātē tas būtu sāpīgi, bet es padomātu: “Dabūšu kaut ko no Maksa. Viņš man iedos tūkstoš peso, rīt es viņam atdošu.” Bet sapnī ir citādi. Man nav naudas, un es baidos lūgt māti, jo viņa jau tā man ir daudz iedevusi, un es nezinu, ko iesākt. Es nedomāju, kā parūpēties par ģimeni. Tās vienkārši ir mocības – būt bez naudas. Tas ir briesmīgi.

Un vēl viens: es esmu bērnības mājās. Mājā ir spoki. Senāk es patiesi baidījos, bet tagad vairs ne. Vārdu sakot, es atgriežos mājās, uzkāpju līdz dzīvojamajam stāvam, kur ir tumšs, un saku: “Tūlīt parādīšu, ka varu pagrūst malā spoku vai rēgu, kas nu tas ir.” Ir tumšs. Es ieeju istabā un aizveru durvis. Esmu pārbijies. Pēkšņi pamanu spocīgas zīmes: kaut kāds troksnis, varbūt sakustas krēsls, kaut kas tāds. Tad es saku: “Jūs, mērgļi, jūs, kucesbērni, nāciet ārā, lai varu jūs ieraudzīt!”, un tā tālāk. Es gānu spokus, bet pats esmu pārbijies kā diegs, saproti?

– Vai viņi ir no ektoplazmas vai kā tāda?

– Jā, jā, bet parasti tie ir mirušie. Miruša cilvēka parādība. Sajūta ir biedējoša, bet es turos itin labi. Un vēl viens sapnis: šo te būs viegli analizēt. Tas ir traks. Esmu to redzējis septiņas vai astoņas reizes, kopš Katemako uzņēmu “Nāvi dārzā”. Tas ir sapnis par baseinu: ūdens ir remdeni silts, nedaudz eļļains, nekustīgs, ar zaļganu plēvi. Tas atrodas džungļu malā. Te sākas džungļi, un milzīgi koki met ēnu pār baseinu. Es esmu ūdenī, mierīgi peldu, gandrīz kā plosts pa ūdens virsmu, jo tas ir tik blīvs kā eļļa, kā jau teicu – tas ir zaļgans, kā zaļas acis. Tā ir māte, vai ne? Nav nekādu šaubu. Esmu sapņojis par ezeru, par kokiem, par zemi, par amniotisko šķidrumu. Es mierīgi peldu, bet man ir bail. Džungļi dara mani nemierīgu, bet tajā pašā laikā sajūta ir jutekliska. Tā ir patīkama, bet arī biedējoša. Klusums, nekādas kustības. Tā ir māte, mana māte.

Un vēl viens sapnis, kas atkārtojas atkal un atkal: tas ir par zirnekļiem, tūkstošiem variāciju par zirnekļiem. Es esmu telpā ar atsegtām jumta spārēm. Eju gultā, un no spārēm sāk līst laukā zirnekļu kājas. Šim te ir tūkstošiem variāciju. Tas ir neciešams. Tad vēl viens sapnis, ko redz daudzi cilvēki: mežonīgs zvērs. Bullis vai tīģeris. Es mēģinu izbēgt. Es atrodos korridā, bullis pasprūk, es skrienu pa ejām, cenšos aizbēgt, bullis man seko. Es aizcērtu durvis, bet bullis ir ļoti stiprs, un es pamostos.

Vēl viens, ļoti svarīgs: es esmu slepkavības līdzdalībnieks. Mēs ar dažiem draugiem pirms 8 vai 10 gadiem kādu esam nogalinājuši. Esam viņu aprakuši un noslēpuši pēdas. Pēc 10 gadiem es uzzinu, ka policija arestējusi vienu no maniem līdzzinātājiem – nezinu, kuru. Viņi ir atraduši mirušā roku. Es esmu pilnīgā panikā, ka viņi uzzinās par mani, pārbijies, ka policija uzzinās par mani.

Un vēl viens: svēts sapnis, mans vienīgais svētais, reliģiskais sapnis. Man parādās Jaunava, Visšķīstākā Māte, neparastas mūzikas – skaudras, brīnumainas mūzikas – pavadībā. Tas ir tipiskais Jaunavas tēls, ar zilajām drānām, balto...

– Jā, Jaunava, kādu tu rādi filmās.

– Mani pārņem neizsakāmas saldmes sajūta. Man šķiet, ka saprotu – emocionāli, nevis racionāli – zināmus ticības noslēpumus. Šī sajūta ilgst labu laiku. Tas ir mans vienīgais pozitīvais sapnis. Vēl vienu sapni – kurš stāsta stāstu – esmu izmantojis “Buržuāzijas diskrētajā šarmā”. Es to tur ieliku tieši tā, kā nosapņoju: es eju pa ielu un satieku draugu. “Ko tu te dari?” – “Redzēju tevi ar Pepito.” – “Ko tu gribi teikt – ar Pepito? Viņš pirms 15 gadiem nomira.” – “Jā, tev taisnība, viņš nomira, bet es viņu sastapu šeit.” Parādās meitene baltā tunikā. Viņa nekad nav bijusi mana mīļākā vai kas tāds, bet mēs viens otru skūpstām ar lielu maigumu, un pēc tam izrādās, ka mēs visi esam miruši. Atceries? Es to ieliku “Buržuāzijas diskrētajā šarmā” precīzi, precīzi tā, kā nosapņoju.

Un vēl viens, tikpat skaudrs kā par Jaunavu. Es esmu ar savu suni Tipi – pieklīdeni, kuru es ļoti mīlēju, – un viņš rej tā, it kā man kaut ko lūgtu. Viņš ir kopā ar Žannu, kura kaut ko izšuj, un suns mani ierauga un nāk pie manis riedams, it kā gribētu kaut ko lūgt. Kad pamostos, jūtu baisu izmisumu un neizmērojamu žēlumu pret Tipi. Tā ir manis paša nāves sajūta, manas nāves priekšnojauta. Šī sajūta iedzen izmisumā, kas reizēm ilgst vairākas dienas. Un es saku: “Tā īstenībā ir mana nāve, jo suns nomira.”