Mans ienaidnieks ir atdziestošais Visums

Aleksandrs Sekackis (1958) ir Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filozofijas fakultātes docētājs, turklāt arī Krievijai reti publisks filozofijas pārstāvis: viņš sarakstījis vismaz 19 grāmatu un neskaitāmus publicistiskus tekstus, bijis televīzijas raidījuma vadītājs un rakstījis slejas prokremliskajā laikrakstā Известия. Savās slejās viņš spriedis par īsteno suverenitāti, kāda mūsdienu pasaulē ir tikai Krievijai, Irānai un Sīrijai, un kritizējis Obamu par to, ka pēdējais bija Krieviju nosaucis par “reģionālu” (un nevis “globālu”) lielvaru. Sekacki pieņemts pieskaitīt pie “Pēterburgas fundamentālistiem” – draugu apvienības, ko izveidojuši rakstnieki, kuru domas nodarbina tādas ārkārtīgi nopietnas būšanas kā gods, varonība, karš, slava, varenība.

Es Aleksandru Sekacki nejauši sastapu Filozofijas fakultātē pašā 90. gadu sākumā – toreiz viņš skaitījās jaunais filozofs un gatavojās aizstāvēt zinātņu kandidāta disertāciju, kaut arī nekāds jauniņais gan nebija: 1977. gadā, uz četriem mēnešiem nonācis KGB izmeklēšanas izolatorā par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu, viņš tika atskaitīts no “ideoloģiskās” Filozofijas fakultātes un studijas varēja atsākt tikai perestroikas pilnziedā, 1988. gadā. No šejienes saprotams, kāpēc jaunība tā ieilgusi, un skaidrs arī, no kurienes ārkārtīgais kautrīgums, kas viņam tolaik bija raksturīgs. Reiz es auditorijā nejauši gadījos tieši aiz Sekacka un pārsteigta pamanīju, cik ļoti viņam dreb rokas (viņš bija tās aizlicis aiz muguras), uzstājoties ar izvērstu repliku par kāda priekšlasījumu.

Kursu, ko viņš mums lasīja, sauca “Melu ontoloģija” (tāds pats nosaukums bija arī viņa kandidāta disertācijai un pēc tam iznākušajai grāmatai pēc tās motīviem): meli tika traktēti kā īpaša apziņas paveida (“sapientās” apziņas) atribūts, un meļa dēkainais ceļš – kā ceļš uz varas kalngaliem. Dzirdot vārdu salikumu “melu ontoloģija” vien, filozofijas vēsturnieki fakultātē pārskaitās: Eiropas tradīcijā meliem ontoloģiska statusa nav, meli ir tikai patiesības samazinājums vai neesība, tāpat kā ļaunais ir vienkārši labā trūkums. Melu ontoloģija nav iespējama jau tāpēc vien, ka esamība ir, bet neesamības nav. Viss pārējais ir gnosticisms, un tas vispirms tika atzīts par herēzi ekumeniskajos koncilos, bet pēc tam uzrādīja savu aplamību jauneiropeiskā prāta dabīgās gaismas staros. Tieši šo jauneiropeisko prātu, kuram itin kā nepiemīt ne mazākā nopietnība un kurš ir degradējies sīkumainībā, Sekackis vēl joprojām nepieņem. Reiz par šī prāta pārstāvi gadījās būt man. Spriezdams par meliem, Sekackis uzsvēra vārda izšķirošo lomu tajos. Tēzi, ka daudzreiz atkārtoti meli kļūst par patiesību, viņš šajā lekcijā, iespējams, nemaz neizteica, tomēr vienā brīdī patētiski pavēstīja, ka vārds ir bīstams ierocis, ar vārdu var arī nogalināt. Tā bija saprotama, tradicionāla metafora, un – droši vien tālab, lai tai mazinātu pārliecīgo metaforiskumu, – viņš piebilda: “Ar vārdu var izraisīt abortu.” Tobrīd mani šī tēma ļoti satrauca, tāpēc es tūlīt pat pārjautāju, ne bez izsmiekla: “Aleksandr Kuprijanovič, ar kuru tieši vārdu var izraisīt abortu?” Vārdu sakot, lai padomju ginekoloģijas apspiestās sievietes vajadzības gadījumā šo vārdu varētu izmantot. Sekackis manu jautājumu neuztvēra ar izpratni; mana interese, viņaprāt, bija tīri tehnoloģiska, tai trūka patiesas nopietnības, tā bija savtīga – caurcaurēm jauneiropeiska.

Bet kas tad ir “nopietnība”, ja ne jautājuma svarīgums dzīvei?

Daudzu gadu garumā brīnoties par “Pēterburgas fundamentālistu” publikācijām (personiskā saskarsmē viņi ir ļoti patīkami, pieticīgi, pieklājīgi cilvēki), es, liekas, esmu atradusi atbildi. Nopietnība viņu izpratnē ir metodiska secinājumu izdarīšana no pirmās postulētās tēzes un rūpīga visu šo secinājumu izrunāšana līdz galam, izmantojot metodi, kuru mūsu studiju laikos bija pieņemts saukt par “fufeļa dzīšanu”.

“Izdzīt fufeli” nozīmēja radīt loģiski nevainojamu spriedumu, kuram acīmredzami nebija nekāda sakara ar realitāti. Un, jo acīmredzamāks bija šis bezsakars, jo vērtīgāks bija “fufelis”. Fufelis bija jādzen ārkārtīgi nopietni, un te varēja izvēlēties starp galēji neitrālu zinātnisko runu, kāda bija raksturīga, piemēram, Kurjohinam, un runāšanu līdzībās, ar ko izcēlās Sekackis. Kamēr vidējais pēterburdziskais “fufelis” aprobežojās ar to, ka “Ļeņins ir sēne”, tā ironiskais spēles zemteksts bija acīmredzams visiem. Savukārt, kad “fufelis” – burtiski pāris gadu laikā – pārtapa spriedelēšanā par dižo lielvaru un glābjošo impērijas ideju, no tā jau sāka baidīties. Tā vien sāka likties, ka balstīt šo fufeli jau tuvojas nagaikām bruņojušos kazaku ierindas.

Tā kļuva redzama arī “fufeļu” cilvēciskā funkcija: tas bija pašapliecināšanās līdzeklis un ļoti palīdzēja novērst roku trīcēšanu. 90. gados, kad bagātā Ļeņingradas andergraunda kultūrvide pēkšņi zaudēja jēgu, sevi pieteica realitātes noliegšanas un sevis paša nenozīmīguma pārvarēšanas prakses: te lieti noderēja buršanās, šamanēšana un loģisko ķēžu pīšana. Apņēmība, ko apliecināja Sekacka attieksme pret vārdu un domu (pret visu, spītējot visam), tika apbalvota ar Andreja Belija prēmiju – godalgu, kuru 1978. gadā iedibināja neoficiālie Ļeņingradas literāti un kura vēl šobaltdien Krievijā ir laikam visinteresantākā godalga literatūrā (tās balvu fonds ir viens rublis, šņabja pudele un ābols). 2008. gadā Sekackis ieguva Beliju par grāmatu “Divi šķirstiņi, tirkīzzilais un nefrīta” (“Два ларца, бирюзовый и нефритовый”). Žūrijas viedums izpaudās tādējādi, ka balva tika piešķirta nevis nominācijā “humanitārie pētījumi”, bet nominācijā “proza”. Kā priekšvārdā vienai no Sekacka grāmatām rakstījusi Ņina Savčenkova, “grāmatas autors ir filozofs, bet lai tas lasītāju nebiedē”.

Olga Serebrjanaja

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Aleksandrs Sekackis: Nu, es vispār esmu pasniedzējs filozofijas fakultātē. Tātad tā kā filozofs.

RL: Vai jūs varētu atšifrēt šo “tā kā”?

Sekackis: Vienmēr sanāk ar zināmu mulsumu atbildēt uz šo jautājumu. Saukt sevi par filozofu dažkārt prasa tādu kā iekšēju bezkaunību. Tā drīzāk varētu būt daļa no postmodernistiskas spēles. Tādēļ, ja nosauc par filozofu no malas, no ārpuses, tas var būt pieņemami, taču pašnodēvēšanās “es esmu filozofs”… Tā ir ārkārtīgi aizdomīga.

RL: Bet kāpēc, kā jūs domājat, var vienā mierā pateikt “es esmu atslēdznieks”, “es esmu baņķieris” vai “es esmu aktieris”?

Sekackis: Jā, var pat “es esmu mākslinieks” arī, vienā mierā.

RL: Tad kāpēc pašam sevi nosaukt par filozofu – “es esmu filozofs” – ir tāda problēma?

Sekackis: Nu, tam ir vairāki iemesli. Pirmām kārtām, protams, ir tāda migrējoša filozofa pozīcija, kas nekādi nav nostiprināta... varbūt kaut kur akadēmiskās struktūrās ir. No otras puses, filozofam, domājams, vajadzīga sava muca, apmēram kā Diogenam. Vai sava agora, savs maidans, kurā viņš uzrunā tos, kas ir gatavi viņu uzklausīt. Tāda allaž migrējoša figūra, kas nekur konkrēti nav iesaistīta. Nu, tā ir: ja tu, piederēdams pie akadēmiskām struktūrām, nosauc sevi par filozofu, tad par tevi neizbēgami ironizēs tie, kuri filozofi ir dzīvē. Un otrādi. Ja esi filozofs draugu kompānijas līmenī, tad līdz ar to neviens jau nu tev neliks uzrādīt diplomu, bet tāpat vien piekoriģēs – “filozofs pašdarbnieks” vai kaut kāds tamlīdzīgs.

RL: Tīrradnis.

Sekackis: Jā. Tur nu neko nevar darīt. Jo filozofs nevar būt stacionārs darbonis. Filozofam šādā vai tādā veidā jāpatur acīs kaut kādi pasaules punkti – gandrīz kā māksliniekam, tikai citā nozīmē, pēc mazliet cita principa. Manuprāt, tā būs vienmēr. Ja pēkšņi kādā brīdī visiem kļūs skaidrs, ka var mierīgi nosaukt sevi par filozofu, uzrādot attiecīgu apliecību, kurā ar zīmogu apstiprināts, ka tu esi filozofs, tas nozīmēs, ka pasaulē notikušas kaut kādas neatgriezeniskas pārmaiņas.

RL: Ko tas pasaka par filozofijas būtību – tas, cik problemātiska ir filozofa vieta pasaulē? Ja vispār kaut ko pasaka...

Sekackis: Pasaka gan. Protams. Jo tāda ir pati filozofija. Palūkojoties uz tās attīstības vēsturisko ceļu – pat ja runājam tikai par Eiropas filozofiju –, ieraudzīsim, kā tā pārvietojas no pozīcijas uz pozīciju. Būtībā tas ir labi zināmais Badjū teksts filozofijas manifestos: filozofija biedrojas te ar dzeju, te ar fiziku, te ar politiku, te ar brīviem klejojumiem. Filozofija ilgu laiku sevi uzskatījusi par zinātni un kaut kādā ziņā arī bijusi zinātne, tomēr, manuprāt, neviena vieta tai nav rezervēta. Manā izpratnē filozofija ir vienkārši darba stāvoklī esošas apziņas funkcija. Ja apziņa ir iedarbināta, ieslēgta – ego cogito –, tad šādā vai tādā veidā ir filozofija. Kāda tā būs? Pavisam naiva, pašdarbnieciska... Kāda būs domāšanas valūta, tas jau ir cits jautājums.

RL: Tātad, ja es domāju, tad es jau nodarbojos ar filozofiju?

Sekackis: Jā, ja doma iziet ārpus konkrēta know-how rāmja. Ja veselais saprāts risina praktiskus uzdevumus, to mēs par filozofiju nesauksim, tas būtu smieklīgi. Taču vienmēr ir kāds savāds, tiešā veidā neuzdots jautājums ne par ko. Un līdz ar to kaut kāds filozofisks atlikums, filozofiska oāze, manuprāt, ir dota katrai darba stāvoklī esošai apziņai. Uz tā rēķina, starp citu, filozofija var sevi uzskatīt par iesakņojušos pasaulē. Nu labi, izdzīs to no akadēmiskām sienām... Tas ir gluži iespējams. Kāda filozofam vajadzība spēlēt akadēmiskas spēles? Aizstāvēt disertācijas? Labi, viņš aizies pie māksliniekiem. Vai varbūt uz tuvākā sociālā protesta nometni. Varbūt vēl kaut kur. Tieši tāpēc, ka filozofija ir darba stāvoklī esošas apziņas funkcija, to kaut kādā ziņā nav iespējams iznīdēt. Kaut kādā ziņā paliek klejojošu sofistu figūras – Grigorijs Skovoroda, Karlo Gincburgs.

RL: Jūsu aprakstā centrālais jēdziens ir apziņas darbs. Vai jūs varētu plašāk pastāstīt, ko apziņa dara?

Sekackis: Šim nolūkam laikam parasti pieņemts izmantot terminu “izprašana” jeb “jēgas piešķiršana” (осмысление), kurš diezgan lielā mērā ir diskreditēts: tam piekabina visu, kas ienāk prātā. Tāpēc, iespējams, var runāt pat arī par jēgas atņemšanu, ko praktizēja Vitgenšteins. Sākt šaubīties par ierastajām atbildēm. Tā ir tāda apziņa, kas sevi izved ārā no visiem automātiskajiem jautājumu un atbilžu risinājumiem. Kāpēc tas pats Mamardašvili apgalvoja, ka filozofiskos tekstos jābūt principiālai apgrūtinātībai? Tāpēc, ka ir ārkārtīgi svarīgi izjaukt nolasīšanas automātismu, vajag, lai kaut kur misējas, lai tu vari sākt domāt, proti, iesaistīties no kādas citas puses. Pat tādā tīri formālā transponējumā filozofija tik tiešām atklājas kā īpatnēja domāšana šķērsām. Tāda situācijas pakāršana gaisā: vārdu sakot, tiek radīta absurda situācija, ar kuru kaut kā jātiek galā. Tas ir pat akadēmiskās filozofijas tradīcijās, visviens, vai notiek seminārs vai lekcija, ļoti bieži galvenais tajā ir tieši tas: iekšpusē jārada tāda maziņa absurda situācija, mikrosituācija.

RL: Es tā pa maliņu mazliet esmu saskāries ar šo akadēmisko vidi, bet absurda radīšana, manuprāt, tai nav raksturīga.

Sekackis: Nav gan. Tomēr labākais, kas tajā ir, vienalga tiek radīts tādā veidā. Atceraties, kā Lakāns vadīja savus slavenos seminārus? Viņš taču, iedams uz kārtējo semināru, kā rādās, pat lāgā nenojauta...

RL: Par ko viņš runās.

Sekackis: Tādēļ ir tik neiedomājamas mokas sākumā, kad viņš pieprasa, lai viņam uzdod jautājumus. Tomēr beigu beigās ik reizi izdevās pieķerties pie kaut kā negaidīta. Viņš ķepurojās ārā no šī slazda, kurā pats sevi bija iedzinis. Un ikviens, kurš ir ar to nodarbojies, saprot, ka nav auglīgāka ceļa par šādu gluduma un ierastuma izjaukšanu.

RL: Jūsu piedāvātajā aprakstā mani aizķēra divas iespējas, kā būt filozofam: sava muca vai sava agora jeb maidans. Vai jūs varētu man aprakstīt savu mucu un savu agoru?

Sekackis: Nu, agora, ja rekonstruējam šī termina visnotaļ grieķisko nozīmi, ir tā publiskā vieta, kurā skan sakarīgas runas, sakarīgi vārdi un tev ir tiesības rēķināties ar tikpat sakarīgu atbildi. Vieta, kurā tevi uzklausīs. Taču agoru kaut kas samulsina, tā par kaut ko konkrētu norūpējas. Varbūt pat par olīveļļas tirdzniecību, lai gan tā reti mēdz būt. Tomēr filozofs, iedams cauri blīviem un ne pārāk blīviem esošā slāņiem, man liekas, nevar nenokļūt pie šī ugunskura, pie kura cilvēki, kam piemīt tāda pati apziņa, risina kādus svarīgus uzdevumus, kuri saistīti ar to, kas mēs joprojām esam, kam mums jābūt. Tāpēc var piekrist Nīčem – viņš apraksta sevi: nu, es strādāju jautrajā zinātnē, viņpus tīksmes principa. Viņš apraksta optimālo filozofa darbu un bilst, ka tā ir tāda īpatnēja neuzbāzība, kad pasaule tevi iespēju robežās liek mierā, kad tev nav īstu draudzību, lai netērētu spēkus tam, kas ir pārāk cilvēcisks... Un, kad tu esi tādā atmosfērā, kurā tava pašsajūta tuvinās nulles līmenim, tu vari ziedoties tīrai domai. Tomēr domāju, ka pat Nīčem tas bija tāds sērīgs secinājums, ko lika izdarīt viņa paša dzīve, tas, cik viņš bija nevajadzīgs. Un pat neiesaistīšanās agoras darbos, kuru viņš juta, dzīvodams Itālijā, Šveicē... Īstenībā filozofam – tas atkal apstiprinās – agri vai vēlu jāiziet šajā agorā, maidanā, jāpievienojas kādam politiskam strīdam, jāieņem tajā kaut kāda vieta. Atceraties, kā sprieda tas pats Aristotelis? Ja pilsoņu kara laikā kāds pilsonis neieņem nevienas puses pozīciju, viņš ir izdzenams no pilsētas. Tā domāja grieķi, viņi nesaprata, ka laime var būt arī citāda. Šā vai tā agora ir vieta, kurā, ja arī risina nepareizi formulētu jautājumu, ja arī runā ne par tēmu, tad tomēr cilvēki te runā nopietni. No tā tad arī izriet visa mūsdienu filozofijas politiskā iesaistītība. No tā izriet kreiso ideju, konkrēti marksisma, pastāvīgā popularitāte. Jo marksisma diskurss tā vai citādi paredz, ka līdztekus teorētiskiem apgalvojumiem aiz komata sekos barikādes un Molotova kokteiļi. Tāda tā agora ir. Tā krasi atšķiras no akadēmiskas tribīnes, kurā tu, tieši pretēji, maksimālas privileģētības režīmā vari paslēpties aiz šīs anonīmās zināšanu translācijas straumes.

RL: Burtiski iestarpinājums. Vai nu jūs man paskaidrosiet, kas ir diskurss, vai arī diskursa vietā... uzskatīsim, ka jūs ar to domājat diršanu.

Sekackis: Vispār jau es ar to domāju diršanu. Patiešām. Gadījumos, kuros figurē diskurss, kā sinonīmu droši var izmantot terminu “diršana”.

RL: (Smejas.) Lieliski! Tad nu atgriežamies. Vai jūs savā polisā esat ieņēmis kādu politisku pozīciju?

Sekackis: Es pat teiktu, ka vairākas un tas noticis nemitīgi, sākot ar manu pilnīgi vientuļniecisko posmu, kad es par pretpadomju darbību nokļuvu KGB izmeklēšanas izolatorā, tiku izslēgts no tālaika ĻVU Filozofijas fakultātes...

RL: Kas jums nepatika padomju iekārtā?

Sekackis: Kas gan varēja durties acīs 18–19 gadus vecam cilvēkam? Visticamāk, liekulība, kas bija raksturīga vēlīnajam Brežņeva laikposmam. Absolūta nenopietnība, principiāla divkosība. Gribējās, protams, izteikt patiesās domas un vēlmes, vai ne? Neizmantojot to itin spoži izkopto liekulības valodu. Un, bez šaubām, sava community, kas pēc tam...

RL: Draugu loks?

Sekackis: Jā, jā, jā. Vēlīnajos padomju laikos – 70. gadu beigās un visu 80. gadu gaitā – mēs zinājām, ka PSKP faktiski vairs neviens patiesi neatbalsta. Tas ir apbrīnojami. Mūsdienu komunistiem, jūs man piekritīsiet, ir daudz vairāk sekotāju nekā tālaika mirstošajai PSKP. Un šī liekulības un neizbēgamo beigu situācija mūs jundīja – plus, jau atkal, alkas pēc agoras, pēc publiskuma. Un pēc tam jau būtībā tā pati perestroika, kas, lai cik naiva būdama, bija formācija, kurā tapa dzīva dzīve, kurā runas varēja iekvēlināt tos, kas klausījās. Filozofam ir ļoti grūti izvairīties no šīs situācijas. Viņam šādā vai tādā veidā ar to jāsalīdzinās. Un, pat ja viņš paies tādai agorai garām, tas nenotiks vis tādēļ, ka viņš nav to pamanījis, bet gan tādēļ, ka viņš ir nospriedis, ka jautājums formulēts nelabojami. Nu, ir taču neārstējami jautājumi. Kā Vitgenšteinam, atceraties? Filozofs ārstē jautājumu kā ārsts. Vispār jebkāda agora ir vieta, kurā doma atrodas kontaktdzīvošanas situācijā. Tas nozīmē: kāds būs gatavs tās dēļ iet kaujā, kāds būs gatavs ņemt rokā Molotova kokteili, kāds ne pa jokam apvainosies. Tā ir neticami pievilcīga situācija, kura būtībā atdzīvina gan politiku, gan pašu cilvēcisko eksistenci. Tāpēc agora ir un paliek bāka, vieta, kas pievelk patiesu filozofiju, ieskaitot Sartru, kurš tomēr devās uz barikādēm.

RL: Man ir rāmāks skatpunkts. Man nešķiet, ka Molotova kokteilis liecina par kaut kādu apjēgtu, izprastu darbību. Tas var apliecināt arī, ka tie, kuri veic tamlīdzīgas darbības, ir pēdējie muļķi.

Sekackis: Nu protams, tas nenozīmē, ka mums katrā ziņā jāņem un jāmet šis daudzinātais kokteilis, jo vairāk kā filozofiem. Tomēr, domāju, jūs piekritīsiet: kad domājošu cilvēku loks ir veidots tā, ka principā var šo līdzekli izmantot tādēļ, ka pastāv kontaktdzīvošanas galējā nevienaldzība...

RL: Kontaktdzīvošana... tas ir kas? Kopdzīve?

Sekackis: Nu, es pats priekš sevis pretstatu bezkontakta refleksiju, kas, tā sakot, domā esošo, to neizkustinot no vietas, tādu tīri teorētisku esamību, – un kontaktdzīvošanu. Tā ir pretēja situācija. Dostojevska varoņu situācija: viņiem tā nav vienkārši vārdu kārtība, tai var sekot šāda vai tāda rīcība. Tā tad arī ir kontaktdzīvošana. Vai iesaistītība – turklāt te iesaistīts nav vis kāds domātājs, bet pati sabiedrība, jo viņi nav vienaldzīgi. Tāpēc, teiksim, pat ja esam nevardarbības piekritēji un domājam, ka visu var atrisināt sarunu ceļā... Viens ir tad, kad visas sarunas nav nekas vairāk par bla-bla-bla un mēs saprotam, ka nevienam nekas nav vajadzīgs, tikai nauda vai kaut kādi pieklājības principi, tas ir, dziļa domas pagrimuma situācija, kurā neglābs nekāda teorētiska meistarība, – un pavisam kas cits ir, kad mēs redzam, ka tomēr iespējams ķerties pie radikālas cīņas. Pat ja mēs paši pie tās neķersimies, pat ja atrunāsim citus, mums visdrīzāk vēlamāka šķitīs tāda pasaule, kurā tāda iespēja tiek uztverta nopietni.

RL: Es nezinu par to “mēs”, jo tieši nenopietna attieksme pret sevi manās acīs ir pazīme, ka cilvēks ir vesels. Tāpēc es būtu pateicīgs, ja jūs man atšifrētu divus jēdzienus, kurus lietojat viegli, it kā tie būtu kaut kas pašsaprotams. Tie būtu “nopietnība” un “patiesīgums”. No tā, ko esmu lasījis un dzirdējis, man šķiet, ka jūsu acīs tas ir kaut kas pozitīvs un labs. Kad runa ir par patiesīgumu, es jūsu viedoklim piekrītu. Savukārt par nopietnības pozitīvajām pusēm man ir nopietnas šaubas. ai jūs varētu plašāk paskaidrot, kāpēc uzskatāt, ka nopietnība liecina par kaut ko labu un svarīgu?

Sekackis: Jā, es tā domāju. Taču, lai izvērstu šo jēdzienu, lieti noder marksistiskā praksesdefinīcija. Proti, ar nopietnību es saprotu to, ka mēs aizejam prom no tīri teorētiskas pozīcijas un tomēr ieejam pasaulē, kurā mēs, izrunādami noteiktus vārdus, kas ir domas izpausme, tik tiešām esam gatavi tos kaut kā apliecināt, stiprināt.

RL: Ar dūri, piemēram. Vai ar Molotova kokteili.

Sekackis: Nē taču, tas nav obligāti. Kāpēc gan? Nu, piemēram, mēs varam piedāvāt savas dziļās skumjas, kas mums ir tādēļ, ka mūs nesaprot. Es gribu teikt, ka tiek iesaistīts viss ķermeniskums, nevis tikai viegla paukošanās vārdu līmenī. Nopietnību es nepavisam neizprotu kā gudrinieka pozu. Tieši gudrības poza, kaut kāds profesors katedrā vai guru, ir viltojums. Tā ir sociālās pozīcijas atspēlēšana. Nopietnība nozīmē, ka tev ir svarīgi, vai tavus vārdus saprot vai nesaprot. Un ka tie rada kaut kādu kustību dvēselē. Prieku, ja esi saprasts, skumjas, depresiju, ja neesi... pāreju uz mainītiem apziņas stāvokļiem, aizdzeršanos – tak vienalga ko. Arī tas, lai cik liktos dīvaini, var norādīt uz nopietnību ne mazāk kā ķeršanās pie Molotova kokteiļa. Teiksim, jūs droši vien uzskatāt, ka vientuļš domātājs – ne no viena neatkarīgs, iesūtīts pasaulē – tad arī ir filozofs par excellence.

RL: Atvirzījies no pasaules.

Sekackis: Redzu, ka jūs tā domājat. Un vispār tas ir ļoti simpātisks skatpunkts – kājas sakrustojušam sēdēt kaut kur krastā un ģeniāli domāt. Vai klimst pa pasauli, nicīgi noskatoties uz cilvēkiem, kuri to nesaprot. Taču, pirmkārt, man šķiet, ka šis romantiskais gājiens ir apvārdošanas veids. Tas neatbilst nekādai realitātei. Un, otrkārt, tas ir teorētiski aplams. Jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir transpersonāli paplašinājumi, ir kaut kādi noteikumi...

RL: Transpersonāli paplašinājumi? Es šo vārdu savienojumu nesaprotu.

Sekackis: Nu, transpersonāls paplašinājums ir, piemēram, šķiriskā solidaritāte.

RL: Vai nacionālā solidaritāte?

Sekackis: Jā, vai pat impērijas ideja. Vai konfesija. Transpersonāls paplašinājums ir tas, ka mēs praktiski piedalāmies citu darāmajā. Sāksim kaut vai ar daudzināto šķiras solidaritāti. Palasiet Andreju Platonovu, pamēģiniet izprast motivāciju, kāda bija cilvēkiem, kurus virzīja šķiras solidaritāte. Tas nozīmē, ka mēs pakāpeniski atsakāmies no visām privatizācijām – tai skaitā juteklisko izpausmju privatizācijām – un nokļūstam situācijā, kurā mūsu jutekliskums satiekas ar kolektīvo rezonansi, visviens, vai tā būtu hipiju komūna vai kāda proletariāta cīņa, jauno kreiso šūniņas tajā pašā 1968. gada Parīzē... Tie visi ir transpersonālā paplašinājuma elementi. Un tas neiet kopā ar vientuļā domātāja ideju.

RL: Bet jūs taču atceraties Pītagoram piedēvēto stāstiņu par to, kā pirmoreiz radās filozofija. Nu, ir svētki, sporta skatīšanās, daži kaut ko pārdod, bet filozofs vēro. Un nekādā veidā neiesaistās šajās padarīšanās. Vismaz sākotnējā stāstiņā filozofs nav iesaistīts darāmajā, viņš ir novērotājs, nevis aktīvs izrādes un dzīves svētku dalībnieks.

Sekackis: Ir tādi brīnišķīgi Bībeles vārdi: “Vējš pūš, kur gribēdams.” Dīvainā kārtā tos var attiecināt uz filozofiju. Eskeipisms, par kuru jūs runājat...

RL: Tas nav nekāds eskeipisms, eskeipismu jūs Pītagoram piedēvējat... Viņš vēroja un domāja. Un to pašu mācīja citiem. Kad saradušies skolnieki, kas tad tas par eskeipismu? Tā ir pieredzes nodošana, tālāk tiek nodota doma, attieksme pret pasauli. Iespējams, darboņi vēlas transpersonālu paplašinājumu, atrazdamies polisā, nācijā, savā dzimumā un tā tālāk, tomēr ir cilvēki, kuri to nevēlas. Jums tas ir eskeipisms, bet citiem tieši tas ir vienīgais nopietnais darbs, kas filozofam jādara.

Sekackis: Šāda pozīcija ir pelnījusi vislielāko cieņu. Tiesa, tā nav līdz galam izgaismota. Šis vientuļais domātājs taču piedalās šīs pasaules dzīrēs, tās cīniņos, taču dara to, atvirzījies no sevis paša kā tā visa dalībnieka.

RL: Labi. Ņemsim nevis Pītagoru, bet Arhimēdu un slaveno situāciju aplenktajās Sirakūzās: atceraties, tur bija romiešu kareivji, viens bija pacēlis pret viņu šķēpu, bet Arhimēds aizrādīja: “Neaiztiec manus rasējumus!” Vai to pašu Diogenu, pie kura bija pienācis Maķedonijas Aleksandrs, jautādams: “Ko varu tavā labā izdarīt?” – “Paej nost no saules!”

Sekackis: Pamēģināsim paskatīties, vai viņiem tiešām nav community – proti, tās vides, ar kuru viņi sadarbojas...

RL: Protams, ir. Tā veidojas starp draugiem un skolniekiem.

Sekackis: Un tiem, kuri domā. Jo... teiksim, Arhimēds. Viņš risina konkrētu matemātisku problēmu. Viņš nav pirmais, pirms viņa to risināja Hērons, Eukleids un citi laikabiedri. Tieši tāpat nepiedalīšanās pozīcija paredz, ka mana community tomēr tiek aktualizēta un tajā, pieņemsim, ir Aristotelis. Tajā ir Spinoza. Un viņu izteiktās domas. Un, kad es domāju sev, es to sastatu ar to, ko sacījuši viņi. Proti, community vienalga tiek aktualizēta.

RL: Jā. Tomēr tas nav transpersonālais paplašinājums. Katrs no viņiem ir atsevišķs. Ar viņiem var sarunāties ar teksta starpniecību, kaut arī viņi ir miruši. Taču nekāda transpersonāla paplašināšanās tur nenotiek. “Visi pasaules filozofi, savienojieties!” ir kaut kas tieši pretējs tam, ar ko viņi nodarbojas.

Sekackis: Tomēr vienlaikus es neticu, ka ir iespējams šis daudzinātais mūžīgais abstrakti domājošo loks. Aristotelis taču cita starpā bija norūpējies par to, ka jāiegūst Atēnu pilsonība. Pats Maķedonijas Aleksandrs personiski par viņu aizlika vārdu. Viņš bija metoiks, atšķirībā no Sokrata, un tā arī nekļuva par Atēnu pilsoni; tas kaut kādā ziņā iespaidoja viņa dzīvi. Spinozam ļoti rūpēja ebreju diasporas attieksme – arī viņam tā bija piespriedusi tādu kā fatvu. Tas ir, viņu dzīves apstākļi nebija gluži hermētiski, viņi dzīvoja ar zināmu pilnību, viņi uz to reaģēja, tā tomēr bija kontaktdzīvošana. Un kāpēc Sartram vajadzēja iet uz barikādēm? Nobela prēmijas laureātam?

RL: Muļķis bija, tāpēc.

Sekackis: Var teikt arī tā, bet var teikt, ka viņš citādi nevarēja. Jo viss teorētiskais viņam bija pieriebies un viņš saprata, ka theoros kvalitātē viņš var uzstāties, līdz pūcei aste ziedēs, bet tas vēl nav viss. Viņu piesaistīja tieši transpersonālā paplašinājuma svarīgums. Piekrītiet.

RL: Par to transpersonālo paplašinājumu es neesmu pārliecināts, turpretī tas, ka daļa viņa pasionārisma izrietēja no tā, ka viņš nesaprata un nezināja, kas notiek Padomju Savienībā, par to gan esmu. Tāpēc arī saku, ka muļķis. Tas ir, nesaprotošs un nezinošs.

Sekackis: Nujā, es redzu jūsu pozīciju, taču es tā nedomāju. “Dialektiskā prāta kritikā” – tā bija pēdējais šāds rezumējošais darbs – viņš vadās pēc vienas ļoti svarīgas marksisma intences. Atceraties, Marksam ir formulējums: “Kritizēt pastāvošo, ciktāl tas pastāv.”

Proti, viss pastāvošais ir kritikas cienīgs, tieši tāpēc, ka tas jau ir. Atcerēsimies to pašu Sartru, viņa svarīgāko tēzi: “Cilvēks ir tas, kas viņš nav.” Kamēr nedzīvojam kā projekts un vēl neesam kaut kas, mēs tātad dzīvojam cilvēka dzīvi, pilnvērtīgu subjekta dzīvi – bet visvisādu pastāvošo mums vajag uztvert kritiski. Te viņam piekristu ne tikai Markss, bet arī Dostojevskis...

RL: Bet kritiski jau nenozīmē “pret”, tas nozīmē tikt skaidrībā, izprast, nevis uzreiz ņemt Molotova kokteiļus.

Sekackis: Protams. Taču tas nozīmē arī uzskatīt, ka vārdiem, runām, daudzpusīgai diršanai tomēr ir kaut kādi noteikti avoti un mums tie jāmarķē. Šķiru kundzības avoti, pastāvošās naudas varas, slēptu egoismu summas avoti – daudz kā avoti. Tā nav tikai siltu čību inerce kā pasaules spēcīgākais motīvs: ka tik kaut ko nemainītu! Lai cik dīvaini, filozofiskais draivs sākas ar to, ka mēs izjaucam automātismu. Pat ja tas ir čību automātisms.

RL: Tas ir, nozogam čības un...

Sekackis: Bez žēlastības aplejam ar benzīnu un sadedzinām. Un sakām sev: “Man čības nepiedien, es vēl neesmu septiņus pārus zābaku novalkājis! Kad būšu pavisam vecs un nevarīgs, tad jūs man tās čības atnesiet. Vai vēl labāk...”

RL: Kapiņā.

Sekackis: Jā. Un šī pozīcija, lai cik dīvaini, manuprāt, filozofijas patiesajai jēgai ir tuvāka nekā diezgan mākslīgā ideja, ka pa pasauli it kā jāstaigā uz pirkstgaliem, lai nevienu nepatraucētu, lai sarunātos tikai ar Aristoteļa, Platona un Spinozas ēnām. Nekā nebija, mēs negribam sarunāties ar ēnām, gribam ar dzīviem cilvēkiem, kādi nu viņi ir. Jo gan Platons, gan Aristotelis arī sarunājās ar viņiem, un īstenībā jau tas motivēja viņu filozofiju.

RL: Atgriezīsimies pie jūsu pretpadomju darbības. Vai aiz restēm pavadītie mēneši jums kaut ko iemācīja? Vai šis laiks jums kā domājošai būtnei kaut ko deva?

Sekackis: Kā nu ne. Tas taču bija 1977. gads. Un lūk, es toreiz – teicamnieks, iestājies ar zelta medaļu... Vispār mans ieslodzījums aprobežojās ar 4 mēnešu uzturēšanos izmeklēšanas izolatorā. Tiesa vairāku iemeslu dēļ nenotika. Lai gan īstenībā pants par pretpadomju darbību paredzēja brīvības atņemšanu līdz 7 gadiem un izsūtīšanu. Bet kas notika? Izrādās, ka visas šīs perspektīvas saistībā ar nākamo karjeru, izaugsmi, pretenziju līmeni – tās acumirklī sabruka. Līdz 1987. gadam, 10 garus gadus, manas eksistences statuss bija visai precīzi noteikts: es varēju strādāt tikai par kinomehāniķi, krāvēju, ugunsdzēsēju, sargu...

RL: Un to arī jūs darījāt.

Sekackis: Un to es darīju, skaidra lieta. Un savā ziņā biju laimīgs, jo tik un tā rodas grupas, biedrošanās, tādu cilvēku community, kam tavi vārdi ir svarīgi – un tev ir svarīgi viņu vārdi.

RL: Sakiet, lūdzu, jums kā iesaistītam cilvēkam jābūt kaut kādai politiskai pozīcijai...

Sekackis: Jā.

RL: Vai jūs varētu to aprakstīt?

Sekackis: Jā. Varētu. Lai gan, iespējams, tā šķitīs nedaudz dīvaina. Mani piesaista – pat tīri intuitīvi emocionālā līmenī – visas kustības, visi transpersonālie paplašinājumi, kuros es redzu dzīvu dzīvi. Tas ir, tie, kuri stāv pretī vidum. Un sev es izceļu to, ko Kirkegors sauca par “neizglābjamo”. Teiksim, neizglābjamo biroju planktona sfēru, tādus tikumīgos Eiropas ierēdņus un vispār hjūmatonu civilizāciju.

RL: Hjūma... ko? Atvainojiet, es ne...

Sekackis: To ieviesa Džeiks Horslijs, viens no “Matrix” autoriem. Hjūmatons viņa izpratnē ir vienkāršots subjekts. Tam nav vajadzīgi visi šie paplašinājumi – psihoanalītiskie, piemēram. Tas tik tiešām domā tieši tā, kā runā. Paraugs ir Forests Gamps – tāds omulīgs hjūmatons, it kā taču patiess. Taču nekādas liekas sarežģītības viņā nav. Nu lūk, un man tā ir iekšēja atbaidoša sajūta, ka ir zaudēta cilvēciskā pilnība, dzīves pretrunīgums. Tāpēc es skaidri zinu, ar ko nekad nebūšu solidārs. Ar šo ierēdņu varas situāciju, ar nevienam nevajadzīgā vārda nevarības situāciju.

RL: Tas ir, neatkarīgi no to atrašanās vietas – vai tie ir Krievijas ierēdņi, Eiropas ierēdņi...

Sekackis: Protams! Pilnīgi neatkarīgi! Es tādēļ pats sev saprotu, kurš vienmēr šajā ziņā būs mans ienaidnieks.

RL: Jūsu ienaidnieks ir ierēdnis?

Sekackis: Mans ienaidnieks, ja nu reiz izsakāmies Šellinga vārdiem, ir atdziestošais Visums. Tātad ir Lielā sprādziena situācija – šajā gadījumā sociālajā Visumā –, kad viss top, kad vēl ir ne tikai tiesību aizsardzība, bet arī tiesību nospraušana. Tas ir, viss ir maināms, pārradāms atkarībā no tavas gribas un izpratnes. Jo vārdu kārtību neviens nav atcēlis. Un ir klusiņām atdziestošā Visuma situācija, kad šajā Visumā sarodas arvien vairāk likumsakarību, arvien vairāk iepriekšparedzamības, faktiski – arvien mazāk dzīvas dzīves. Tā kā vējš pūš, kur gribēdams, tur tas vairs nevēlas pūst, gara iedvešana mitējas. Mēs, raugi, atrodamies tieši šajā evolūcijas bultiņā virzienā uz hjūmatonu civilizāciju. Vai tā būs, teiksim, noformēta kā eiropeisks politkorektums, ko izraisījušas dziļas iekšējas bailes no cilvēka nesavaldības, vai varbūt kā cinisks Krievijas paveida birokrātisms, tas man ir vienlīdz sveši. Man daudz interesantāks šķiet tas, kas atrodas ad marginem – gar vēl neatdzisušo Visuma daļu malām, kur vēl ir atliku likām kontaktdzīvošanas. Pats izbrīnīts pamanu, ka mani vienlīdz lielā mērā interesē tiklab viskreisākie mākslinieki, kas dzīvo skvotos un nevēlas samierināties ar biroju planktona lomu, kā, pieņemsim, impērijas idejas – kā organiska valstiskuma idejas – pārstāvji. Šai idejai ir sociālas jaunrades forma, un šāda jaunrade ir tāds īpatnējs...

RL: Vai jūs par sociālo jaunradi saucat to, ko citi dēvē par sociālo inženieriju?

Sekackis: Nē, nē, nekādā ziņā. Tieši otrādi, tie ir tādi mēģinājumi un kļūdas. Vispār jau jebkāda revolūcija ir piemērs sociālajai jaunradei: notiek jaunu kopienu, komūnu radīšana. Agrīnā kristietība arī ir dižs sociālās jaunrades piemērs. Tā ir tāda brīnumaina jaunrade, kam gandrīz nekad nav konkrētu autoru, un tomēr tā ir jaunrade, jo tas ir garadarbs. Kaut kādā ziņā arī impērija var būt tāds garadarbs, jo sevišķi, ja tādā veidā izpaužas izmisīga reakcija uz nevēlēšanos pagrimt šajā dziestošajā, šausminošajā Visumā.

RL: O, tad paskatīsimies divus nesenus piemērus, kuri jūsu iezīmētajā bildē ir ad marginem. Teiksim, Maidans un Krievijas impēriskās ambīcijas. Sāksim ar impēriskajām ambīcijām: kas labs saskatāms organiskā impēriskā valstī?

Sekackis: Pēc manām domām, impērija kā organiska valstiskuma, līgumvalsts piemērs ir noteikta forma, kādā notiek piedalīšanās sociuma lietā, kur principā ikviena indivīda esamība var iekļauties rezonansē ar kopīgo lietu – republiku. Tas savukārt nozīmē, ka tu, būdams kas būtu – dzejnieks, arheologs, ģeologs, mežsargs –, varēsi rēķināties, ka tie, kuri dzīvo kopā ar tevi kā viena republika, uztvers to, ko tu dari, ar izpratni. Šis garadarbs ir tā organiskā valsts, kas veidojas tev tieši acu priekšā. Ir kaut kas tāds, kā labad ir vērts rīkoties.

RL: Ainā, kuru jūs tikko iztēlojāt, es neko labu nesaskatu. Taču jūs izcēlāt vienu iezīmi, kuru es ievēroju vairāk, – iespēju ikvienam iesaistīties kaut kādā kopdarbā.

Sekackis: Jā. Un izmantot šo transpersonālo paplašinājumu kā tādu placīti, kurā var notikt cilvēciska realizēšanās.

RL: Te es apjūku, jo nesaprotu, kur rodams transpersonālā paplašinājuma skaistums un pievilcība. Es to neredzu.

Sekackis: Man ir aizdomas, ka tomēr redzat gan. Pilnībā bez transpersonālajiem paplašinājumiem nevar iztikt.

RL: Nu es taču teicu, draugi un sarunbiedri no dažādiem laikiem un tautām – ar lielāko prieku. Taču nekādu transpersonālu paplašinājumu es tur neredzu, redzu sarunbiedru loku. Kāda impērija? Kāda tautība? Kas tas ir? Paši izdomājāt, paši ar to noņemieties. Kas man par daļu?

Sekackis: Ziniet, pamēģināsim no otra gala – no tā, ko mēs varētu definēt kā dziļu krīzi, kurā atrodas tiesiska valsts, līgumvalsts, tas, ko dēvē par sabiedrisko līgumu. Pievēršoties tai metafiziski, nevis politoloģiski, tur būtībā runa izsenis ir bijusi par noteiktu darījuma raksturu, proti, daļu no savas klātbūtnes mēs deleģējam mūsu izraudzītiem pārstāvjiem un tādējādi būtībā atbrīvojam sevi no tiešas piedalīšanās republikas darbos. Toreiz tas bija milzīgs sociāls sasniegums – pāreja no organiskas valsts, tādas kā polisa vai impērija, uz darījuma veida līgumvalsti, kuras uzplaukuma laiks bija 19. gadsimts. Kas notiek tālāk? Tālāk izrādās, ka šīs mūsu deleģētās pilnvaras politiskā loka iekšpusē ir pakāpeniski pārgājušas autopilota situācijā, iekšējas juridiskas tiesībrades situācijā – dažkārt ar šīzīgām nosliecēm, dažkārt tāpat vien, lai būtu ko darīt. Skatieties, kas notika ASV un Eiropā. Sabiedriskā līguma garanti – juristi – mazpamazām ieguva aizvien lielāku un lielāku varu un galu galā to pilnībā sagrāba sev. Manuprāt, mūsu acu priekšā ir noticis tāds nemanāms, lienošs apvērsums, kurā gan likumdevēju varu, gan izpildvaru sagrābuši juristi. Faktiski Amerikā nedalīti valda tāds juridisks Tālibān: tur, ja tev nav sava advokāta, tu neesi nekas. Un, ja tu esi kaut mazdrusciņ turīgs cilvēks, tev ir pienākums apmaksāt jurista pakalpojumus, lai šis tavs jurists nevis kaut kādas domāšanas ietvarā, bet īpaša žargona ietvarā klāstītu, kā tev jārīkojas, kas jādara... Tas ir, faktiski jurists ir tāds reketieris. Vēl jo vairāk, visi šie Prinstonā tieslietas studējošie personāži tad arī ir tā īstā elite. Neko vairāk viņi nezina un neprot – tikai pielietot šīs daudzinātās tiesības. Un sabiedrība kā hipnotizēta veras viņos. Vienlaikus īstenā dzīve dodas aizvien dziļāk un dziļāk prom no šī tiesību slazda. Es uzskatu, ka juridiskais Tālibān ir sagrābis varu savās rokās un tādējādi patiesa cilvēciska pārstāvniecība galīgi un neatgriezeniski aizgājusi no līgumvalsts, un tas tad arī ir radījis impēriskās organiskās sākotnes atdzimšanu. Rezultātā politika kļuvusi tik neinteresanta, trula un apnicīga, ka nostrādāt gatavs jebkurš eskeipisms – ar elektronisko identificēšanos ar džedajiem, ar izdomātu stāstu radīšanu, ar impērijas atdzimšanu – jebko, tikai ne šo! Jo šis te patiešām ir atdziestošais, jau gandrīz atdzisušais Visums, kurā nedalīti valda likumziņi. Viņu ideja gan ir tautas gribas izpildīšana, tikai – kas tā par tautu? Tautu viņi nedzird ne dzirdēdami. Tauta ir brīvmākslinieki, tauta ir kareivji, galu galā. Tauta ir daudz kas. Taču pēdējo gribu nolasa tikai juristi. Un tā ir tāda ārkārtīgi dziļa sociāla onkoloģija – kad visas valdošās šķiras aizpildījuši juridiskā diskursa jeb diršanas nesēji. “Diršana” šajā gadījumā ir vispiemērotākais, jo šis nepieskaitāmais žargons faktiski tiek uzskatīts par vienīgo leģitīmo politisko valodu. Tādēļ šeit nostrādās jebkāds mēģinājums atmodināt organiskas valsts alternatīvu, jo organiskas valsts gadījumā ne tikai juristiem vien, bet arī uzņēmējiem, ekonomistiem, kareivjiem... dzejniekiem, galu galā, arī ir neatņemami dota tāda kā tiešā runa – iespēja tikt saklausītiem, iespēja, ka tava balss kļūs par tiesību ieviešanas elementu, nevis tiks iekļauta vienīgi tiesību studijās, šajā te, tā sakot, juridiskajā diktatūrā, kuru galu galā sen laiks nosaukt īstajā vārdā.

RL: Glīta bildīte. Tomēr nelielas šaubas izraisa tas, vai valsts impēriskā veidola piekritēji patiešām cenšas atdzīvināt cilvēka dzīvi... Viņiem rūp vienīgi visa vienkāršošana līdz pēdējam, lai jebkas būtu vienkāršs kā nagla. Kur balstīta jūsu pārliecība, ka impēriskā organiskā valsts ir cieši saistīta ar centieniem izglābt kādu dzīvi?

Sekackis: Tas ir saistīts ar Noasa šķirsta ideju.

RL: Impērija kā Noasa šķirsts?

Sekackis: Jā, jā, tieši tā. Tieši tāda jau arī ir impērijas jēga – atšķirībā no līgumvalsts, jo vairāk tādas anglosakšu paveida līgumvalsts Hobsa un Tomasa Peina garā. Tur neizbēgami tiek izveidota zināma atomāru indivīdu vienlīdzība, un šie indivīdi valsts kopējā sistēmā ietilpst tieši kā abstrakti indivīdi – katram būtībā ir dota noteikta tiesību sistēma – un nekā citādi. Turpretī no organiskas valsts skatpunkta tajā ietilpst arī transpersonālie paplašinājumi, tas ir, tautas, etnosi – arī kā subjekti. Paši indivīdi tajā iekļaujas dažādos veidos, jā? Teiksim, kā bija 19. gadsimta Krievijas impērijā? Lūk, kazaki, piemēram. Viņiem bija kaut kādas savas tiesības, kuras, iespējams, atšķīrās no arāju vai tirgotāju tiesībām, un taču nevienā Krievijas impērijas padotajā tas neizraisīja sašutumu. Jo viņi domāja: “Nujā, tādi tie mūsu kazaki ir.” Savukārt čečeniem kāzās ir atļauts šaut gaisā. Impērija to spēj izturēt. Tiesiska valsts – nespēj. Tam pateicoties, impērijas iekšienē var pastāvēt konfesionālas vienības, etniskas vienības, tur iespējamas savas ļoti labi pastāvošas idejas, kopienas, sava postmodernisma iekšējā Mongolija – taču pamats tam visam ir nevis maniakāli precīzi uzrakstīts līgums, bet tāda kā metamuzikālā dzirde. Proti, tas, ko dižgari būtībā dēvēja par iekārtu, – kad mēs reālās dzīves procesā redzam, vai tā galu galā rada kopīgas lietas, tas ir, valsts, dzīvotspēju vai arī, gluži pretēji, tas galu galā rada vienu geštalta, kā saka Heidegers, formātu.

RL: Runājot par transpersonālo paplašinājumu saistībā ar impērijas ideju, man nāk prātā viens teikums no 19. gadsimta: “Krievu cilvēks ir plašs...”

Sekackis: Dostojevskis.

RL: Jā. “Vajadzētu sašaurināt.”

Sekackis: Nu re, Eiropas civilizācija to ir sekmīgi izdarījusi. Tā tad arī ir rīcībspējas redukcija. Pāreja no pilnvērtīga subjekta uz hjūmatona līmeni.

RL: Tas ir, jūs Dostojevskim atbildētu: “Vecais, tu maldies – vajag paplašināt.”?

Sekackis: Nē. Dostojevskis centās par visām varēm noturēt neparedzamību, to, ko var nosaukt par dvēseles komplektāciju. Atceraties? “Re, mans paziņa, kurš tavā priekšā runā, cik skaisti ir krietni tikumi, kurš ir ļoti noturīgs, tev izskaidros savu labumu, bet pats pēc pusstundas pastrādās kaut ko tādu, kas viņam i ne sapņos nav rādījies.” Tas ir “Piezīmēs no pagrīdes”. Dostojevskim tā bija ļoti svarīga tēma, un, pēc manām domām, svarīga tēma tā ir pasaules filozofijai vispār. Dostojevskis tik labi kā neviens saprata, ka tieši to vajadzēs aizstāvēt – šo nesavaldības, neparedzamības, pat necaurredzamības elementu –, jo tāda ir dvēseles komplektācija. Mēs, protams, varam cilvēku pašu pataisīt par cilvēka labāko mājlopu, kā sacījis Nīče, varam vienkāršot, varam novest līdz tādai iepriekšparedzamai, itin rāmai sistēmai, kurā gan nav gara, kurā triumfēs savstarpēji caurredzamu aģentu likumi, lai vai mēs tos nosauksim par toleranci, politkorektumu vai citu automātismu, bet būtībā tas ir rezultāts tam, ka tomēr būs izdevies šo cilvēku piejaucēt – taču vienlaikus atņemt viņam dvēseles komplektāciju, tas ir, būtībā to, kā labad vispār bija vērts radīt šo pasauli. Es nevaru sacīt, ka visu saprotu impērijā, vēl jo vairāk nevaru sacīt, ka impērija ir gara cēlākais veikums. Nepavisam. Impērija tik un tā ir aizstājēja. Vienīgais, ko varu sacīt, ko es pilnīgi noteikti redzu: patlaban vismaz šajās impērijrades formās dzīvās dzīves ir daudz vairāk nekā apdziestošajās struktūrās.

RL: Kādus gan piemērus impēriskajam domāšanas veidam jūs patlaban redzat? Kur ir rodama šī dzīvā dzīve? Tajā “Krima ir mūsu!”, piemēram?

Sekackis: Nē, nu kāpēc gan? Manā skatījumā tāds piemērs drīzāk ir... Nu, nosacīti runājot, skatieties. Būdams pasniedzējs, es burtiski pirms 10 gadiem redzēju, ka visas šīs juridiskās akadēmijas, visvisādi menedžmenta institūti ir stāvgrūdām pilni – tik daudz ir kārotāju kļūt par biroju klerkiem, par šo brīnišķīgo biroju planktonu. Turpretī tagad redzu, ka beidzot ir notikusi diversifikācija: tu vari būt arī polārpētnieks... vai, galu galā, ir atjaunots kosmosa apguves projekts... Es tepat acu priekšā redzu, ka ir burtiski iedvesta dzīvība tajos Krievijas iedzīvotājos, kuri nav bijuši un nekad nebūs juristi. Toties viņi, iespējams, kaut ko saprot no ģeoloģiskās izpētes... nu, no visdažādākajām lietām, kuru lielvalstij pēkšņi ir ievajadzējies. Un viņi vienlaikus ir ieguvuši dzīves jēgu. Viņi zina, ka viņu transpersonālais paplašinājums nezūd velti, ka tas noderēs vismaz kaut kādam vēsturiskam jaundarbam. Jau atkal, uz to var raudzīties dažādi, var uzskatīt, ka baismīgais valstiskuma dēmons ir augšāmcēlies no kapa, no slikti aiznaglota zārka. Vienlaikus tieši tas ir iedvesis cerību un pat laimi daudziem maniem tautiešiem. Uz to skatīdamies, arī es sāku saprast, ka jā, tā ir impēriska tauta, šī tauta tāda ir bijusi pirms 100 gadiem, pirms 200 gadiem, pirms 300 gadiem, un, līdzko Krievija ir kaut drusciņ sasparojusies, acumirklī ir atjaunojies tieši šā paveida samontējums. Cik var noskārst, tāpat bija iekārtoti bizantieši, mūsdienu pasaulē tāpat ir iekārtoti amerikāņi – un viss, neviens cits tā nav iekārtots.

RL: Paga, kā īsti jūsu izpratnē krievu cilvēka iekārtojums līdzinās amerikāņa iekārtojumam?

Sekackis: Līdzīgumu es saskatu pirmām kārtām misijas apziņā, tāda nenoliedzami ir. Amerikāņu nodokļu maksātājam principā ir saprotams, kālab vajadzīgas operācijas Afganistānā, kālab jāuztur simtiem armijas bāzu visā pasaulē.

RL: Manuprāt, jūs pārspīlējat vidējā amerikāņu nodokļu maksātāja prāta spējas.

Sekackis: Labi. Un tomēr, kad pie viņa ieradīsies iesaukšanas komisijas pārstāvji – un viņš dzīvo kaut kur Virdžīnijas pavalstī vai Teksasā – un teiks: “Tā, laiks ņemt ieroci rokās, Dakāras vai Hindukuša apkaimē ir vajadzīga tava klātbūtne demokrātijas vārdā,” – viņš principā ies un karos.

RL: Un krieviem ir tāpat?

Sekackis: Tikai vairākas reizes izteiktāk.

RL: Un ko tad krievs Krievijā aizstāv?

Sekackis: Nu bet protams, ka savu priekšstatu par Krievijas vēsturisko misiju: Krievijas uzdevums ir noturēt šo Noasa šķirstu.

RL: Glābjot... no kā? Ā, no Visuma atdzišanas.

Sekackis: No Visuma atdzišanas, no tās neizglābjamās, noslīpētās, izdzīvotās... No tā, ko Dostojevskis nosaucis par boboku. Kad cilvēks jau ir miris, tomēr vēl šādas tādas pēcnāves kustības ir spējīgs izdarīt nošķaudoties. Pat piepacelties morgā. Vēsturiskā griezumā boboks var turpināties ļoti ilgi. Es taču divas reizes biju Kijivā Maidana laikā, redzēju to visu savām acīm, arī dažādu mentalitāšu saslēgšanos un nesaslēgšanos. Tomēr tajā visā valdzina tieši tā sajūta, ka tu vari tikt aicināts šajā gaitā un būt vajadzīgs.

RL: Es vēlējos īsi pajautāt: kas tur notika? Tas ir, ne tikai Maidanā, bet tajā situācijā, kurā jūs bijāt liecinieks.

Sekackis: Saprotiet, es ļoti krasi nodalu situāciju, kurā bija tas, kas notika Maidanā, un turpmāko diemžēl ārkārtīgi skumjo revolūciju. Taču, ja runājam par Maidanu, es biju burtiski aiznākamajā dienā pēc tam, kad Maidans beidzot bija uzvarējis. Kijivu četras dienas pārvaldīja Maidans. Sajūta bija apbrīnojama, pilsētā nebija neviena menta, autoinspektoru nebija. Turklāt dzīve ritēja pilnīgi normāli, bez jebkādiem ekscesiem. Nebija nekāda marodierisma, ne uz to pusi. Es biju liecinieks tam, kas ir tiešā demokrātija darbībā – un cik lielā mērā tā, kaut vai īslaicīgi, ir iespējama. Mans iekšējais iespaids bija pat spēcīgāks nekā visādi mītiņi pie Kazaņas Dievmātes katedrāles perestroikas laikos, Maidans bija kaut kas daudz spilgtāks. Teiksim, viņi rīkoja kaut kādas akcijas... Krievu valodas diena! Šodien runāsim krieviski! Viņi runāja krieviski – nu, vismaz mēģināja. Diena “Veikali bez pārdevējiem” – un todien nav nekādu pārdevēju, Maidans uzņemas apmaksāt zaudējumus. Tā bija visīstākajā nozīmē tiešās demokrātijas paplašināšana, izejot ārpus stabila stereotipa, ārpus nedzīvajām eiropeiskajām struktūrām, ārpus visādas pašpārvaldes, kas īstenībā ir ārkārtīgi dziļi vulgarizējusi politisko telpu. Un sajūta bija tāda, ka patiešām tā ir iespējama – pašas Ukrainas metapoēze. Turklāt kas ir apbrīnojami? Es sarunājos ar visdažādākajiem šī procesa dalībniekiem. Tur bija, piemēram, tā saucamie viensētnieki. Prasti sakot, vienīgais, ko viņiem vajadzēja, bija brīvi dabūjamas darba vīzas uz Eiropu, necik tālāk viņu sapņi nesniedzās. Tur bija paši kijivieši, kuriem bija piegriezies Janukovičs un 20 korupcijas gadi. Bija tāds kumšķītis kreiso – forši zēni!

RL: Anarhisti?

Sekackis: Jā. Trockisti. Taču bija, protams... Tas ir, skaidrs, ka daļēji to finansēja amerikāņi un tas pats Porošenko... Nu, amerikāņi vismaz finansēja apdrošināšanas riskus tiem dalībniekiem, kuri varētu...

RL: No kurienes ziņas, ka finansēja amerikāņi?

Sekackis: To neslēpa paši dalībnieki. Taču lieta tāda, ka notika gluži kā Ahmatovas dzejolī. “Ja jūs zinātu, no kādas drazas/Dzeja aug un kauna nepazīst.” Neraugoties uz visiem šiem drazas komponentiem, pats Maidans tik tiešām bija ļoti iespaidīgs. Tik spilgtu sociālo jaunradi es nekur nebiju redzējis. Un šīs daiļās гарни дівчини, kuras lepojās ar saviem puišiem Maidanā! Cilvēks, kurš man aizgūtnēm stāstīja, cik iedarbīgs ierocis ir degošas riepas! Tagad proletariāta ierocis nav bruģakmeņi, bet degošas riepas; tās pareizi sakraujot, ne bruņutransportieris cauri netiks. Un nekāds specnazs ne tik.

RL: (Smejas.)

Sekackis: Taču lieta tāda, ka tas pastāvēja ļoti neilgi – un tad sākās strauja noslāņošanās... ļoti strauja. Un es atceros sarunu ar Kirilu, trockistu. Kreisais spārns Maidanā bija ļoti mazs, tomēr kādi 40 cilvēki tajā bija. Pats Kirils bija deportēts no 10 valstīm par visādu buntošanos uz ielas un tamlīdzīgi. Un viņš, kad Ukrainas notikumi jau bija sākušies, man sarūgtināts stāstīja, ka mūsdienu pasaule ir ļoti slikta tādēļ, ka Amerika ekspropriējusi visas pasaules revolūcijas – proti, tā kļuvusi par labuma guvēju no visām tautas kustībām. Un tas esot ļoti skumji, jo, ja reiz visur var atrast Valsts departamenta ēnu, tas, protams, diskreditē ļoti ātri un ļoti pamatīgi. Ja tagad notiktu revolūcija Tibetā... Visa pasaule jūt Tibetai līdzi, taču tur noteikti tiks atrastas amerikāņu pēdas. Es viņam saku: “Bet Kominterne? Kominterne 20. gados piekopa aptuveni tādu pašu politiku.” Un viņš man atbild: “Jā, bet Kominterne nebija tik ciniska.” Tādējādi nabaga Ukraina ļoti drīz nonāca spīlēs starp šiem abiem monstriem. No vienas puses Amerika kā vienīgais labuma guvējs no visām pasaules “krāsu revolūcijām”, kas diskreditē pašu ideju, no otras – Krievija ar savu impērijas projektu, un Krievija, protams, bija ārkārtīgi nobijusies, ka rīt pat NATO flote un amerikāņu zābaks būs Sevastopolē un tagadējais Putins vairs ne trīs dienas nenosēdēs savā vietā. Es ierados pilsētā, kurā nebija mentu, kurā visi domāja, ka nu tik mēs atteiksimies no šīm pārstāvības iestādēm, no šiem cilvēkiem, kam vārdi neko nenozīmē, kas prot tikai dalīt un pārdalīt piķi... Bet, kad braucu prom, pēc kādām 10 dienām, pilsētā jau bija armijas patruļas, sākās mobilizācija, jau bija sākušies Krimas notikumi. Tas ir, pats Maidans kā garadarbs tika ļoti ātri izvazāts pa sastāvdaļām. Līdz ar to arī šim fantastiskajam tiešās demokrātijas ziedam bija atvēlēts ļoti neilgs laiks. Ja attīstība notiktu citādi, piemēram, ja tie paši Maidana deleģētie politiķi būtu apliecinājuši, ka pieturēsies pie starptautiskajām saistībām, apstiprinājuši, ka NATO Krimā nerādīsies, ļoti iespējams, šie notikumi pārsviestos uz Maskavu – jo noturēties tāda Maidana priekšā ir ļoti grūti. Maidans tik tiešām būtu varējis kļūt par dižu sociālās atjaunotnes fronti. Taču, tā kā nostrādāja visi klasiskie stereotipi, tad nevis atgriezās pie Kijivas Krievzemes idejas, bet, tieši pretēji, notika nacionālisma reanimācija Ukrainā no vienas puses un, protams, ārkārtīgi spēcīga impērijas idejas reanimācija no otras puses.

RL: Vai jūs priecātos, ja Maidans pārceltos uz Maskavu?

Sekackis: Protams. Ar nosacījumu, ka antiamerikāņu... Es vispār uzskatu, ka pasaules radošie spēki uzvarēs tad, kad “krāsu revolūcija” uzvarēs Vašingtonā. Kad tiks gāzta juristu Tālibān vara. Tās pārmaiņas, kuras notikušas pēdējo 25 gadu laikā, – es tagad runāju par nedalīto ASV kundzību, PSRS iziršanu – taču ir apbrīnojamas! Skatieties, pirms tam daudzi zināja: ja nebarosi savu armiju, tad barosi svešu. Krievijas impēriskajā tautā pastāvēja tāds priekšstats: ja reiz Padomju Savienība tika izklīdināta bez neviena šāviena, var sacīt, brīvprātīgi, tad tieši tāpat var notikt apvienošanās. Daļēji var teikt, ka Krimu arī bez neviena šāviena...

RL: Ir tāda pasaciņa, jā.

Sekackis: Nē, nē, tā nav pasaciņa. Cita lieta, ka bez armijas tas droši vien nebūtu noticis. Tomēr vispār tur pretestības nebija. Taču Krima beidzās ar to, ka Ukraina un Krievija kļuva par ienaidniecēm, t.i., tas visai lielā mērā ir apgrūtinājis turpmāko impēriskās montāžas procesu.

RL: Vai jums gribētos, lai impēriskā montāža notiktu?

Sekackis: Bez asinīm. Ja tā tiešām ir iespējama kā kaut kāda savienība transcendenta uzdevuma vārdā, tad protams, jā. Ja tas prasa brāļu karus – nekādā gadījumā.

RL: Es pēdējā laikā esmu runājies ar vairākiem cilvēkiem no Krievijas, kuri man teica, ka tādā valstī, kāda tā ir, viņi jau vairs nejaudā dzīvot. Varas vertikāles pastiprināšana, visas politiskās pasaules vienkāršošana, cilvēka pašcieņas pazemošana. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Sekackis: Lielā mērā tur ir patiesības grauds, taču, ziniet, man ir gadījies gan Itālijā, gan Vācijā piedalīties dažādās konferencēs, un šādas tādas lietas neliecina Eiropai par labu. Teiksim, elementāra vārda brīvība. Piemēram, man ir semināri mūsu fakultātē. Tur gandrīz nav iekšējās cenzūras. Mēs varam mierīgi runāt par Heidegeru, par Nīči, par Valhallas iekārtojumu, aplūkot gandrīz jebkuru jautājumu neatkarīgi no tā, cik tas varētu būt nekorekts. Redzot, kā tas notiek Eiropas akadēmiskajā kopienā, mani pārņem šausmas. Tur visi ik uz soļa baidās sagvelzt kaut ko ne tā. Ja nu pēkšņi tu neveiksmīgi izteiksies par holokaustu. Nebūsi līdz galam izjutis tā dižo jēgu. Ja nu pēkšņi tu aizvainosi gypsy people, kaut ko nepareizi pateikdams? Ja pēkšņi special vietā izmantosi terminu “garīgi atpalicis”? Es redzu šīs bailes, un šīs bailes traucē domāt. Krievijā no kaut kā tāda nav ne miņas. Akadēmiskas sarunas līmenī mums ir nesalīdzināmi augstāka vārda brīvība. Tāpēc manā skatījumā garīgā telpa Krievijā ir brīvāka. Nemaz jau nerunājot par zināmu literatūrcentrismu, par faktu, ka community – cilvēku, kas gatavi par to runāt un klausīties, – arī ir nesalīdzināmi vairāk nekā Eiropā. Garīgā telpa Krievijā savā ziņā šobrīd ir bezmaz visbrīvākā. Protams, pastāv zināmi tā paša Putina centieni radīt uzticamu kaujinieku vienības mediju propagandas jomā, tomēr kopumā, manuprāt, gan community, gan akadēmiskais diskurss, gan sabiedriskais diskurss Krievijā ir visai brīvs. Katrā ziņā brīvāks nekā eiropeiskais, pēc ļoti nozīmīgiem parametriem.

RL: Bet vai jūs, lūk, varētu iet pa pilsētu mītiņā par vadoni, par imperatoru, par viņa vissvētotību Vladimiru Vladimira dēlu?

Sekackis: Nu, es saprotu, kādā pakāpē provocējoši ir jūsu jautājumi, tas viss ir smieklīgi un bērnudārzs. Esmu pārliecināts, ka mūslaiku Eiropā neirotiska tipa radikālu fašistu – tādu kā Breivīks – uzrašanās ir daudz vairāk iespējama nekā Krievijā. Tieši tāpēc, ka tur nedrīkst spriest par to, par ko Krievijā drīkst.

RL: Dīvainā kārtā tieši labējās partijas patlaban piebalso impērijas vadonim. Viņi saka: Eiropa ir sūds, turpretī ar jums, Vladimir Vladimirovič, mēs vēl parunāsim.

Sekackis: Kā ir, tā ir. Es to uztveru ironiski, tāpat kā, starp citu, pašu Putinu.

RL: Ko nozīmē “ironiski uztvert” Putinu?

Sekackis: Nu, teiksim, nesen biju Itālijā, bija uzaicinājuši Vatikāna teologi, un mēs spriedām par dvēseles komplektācijas problēmu. Ļoti interesanti... Jauni teologi, gadi 25, radio diez ko neklausās. Un tad viens no viņiem man ausī iečukst jautājumu: “Why have you decided to exterminate all Ukrainians?”¹ Es pat nezināju, ko lai atbild. Pateicu: “Tā sagribējās.”

RL: (Smejas.)

Sekackis: Tur ir pilnīgi pārliecināti, ka visi stāv miera stājā, diespas, ja kāds kaut ko lieku pateiks. Lai gan jūs varat redzēt, ka tā gluži nav. Un Putina demonizācija arī balstās eifēmismos: ja nesakām, ka tas ir Putins, tad nāksies pateikt, ka tie ir krievi, un tas jau nebūs politkorekti. Kaut arī daudz tuvāk patiesībai. Tuvāk tam, ka krievi patiešām ir impēriska tauta. Es, goda vārds, esmu redzējis, kā tāds alkāns, uz divām trim dienām atguvis sajēgu, nolād jūdasu Jeļcinu, kurš izpostījis valsti; tik ļoti viņš to ņem pie sirds, lai gan it kā taču ir pilnīgi deklasēts elements. Ar to viņš atšķiras no kaut kāda Brazīlijas favelu iemītnieka, kuram Brazīlijas ārpolitika dziļi pie kājas. Tāds krievu alkoholiķis. Bet atkal, te vienā putrā ir par daudz, lai pareizi saprastu, kas ir impērijas gars. Realitātē tas nenozīmē ne karu, ne šovinismu. Tas nozīmē tikai vienu vienkāršu lietu: impērija ir valsts, kas apvienojas nevis uz līguma pamata, bet uzskaņojamās pašsajūtas formātā. Kad tauta saprot: ahā, šitais te atbilst manām gaidām.

RL: Tauta kā kopums var kaut ko saprast?

Sekackis: Var. To izteikt izvērsti tā nespēj, taču ārkārtīgi vienkāršā savas impēriskās pašsajūtas paletē – pat ļoti spēj. Piemēram, vēlēšanās, lai Krievijas flote atkal patrulētu visos okeānos, ir absolūti tautiska, varat man ticēt. Kur ir mūsu stacijas Antarktīdā? Kur tās pazudušas? Šī ir tieši impēriskai tautai raksturīga vēlēšanās, un Putins šai ziņā vienkārši ieklausās – nu, tāda tā tauta ir, ko tu padarīsi.

RL: Tomēr jūsu attieksmē pret Putinu es nepamanīju ironiju. Vienīgais, ko pamanīju, – ka daudzi saka “Putins”, bet ar to domā krievus.

Sekackis: Jā. Viņi droši vien domā: ja nebūtu šī te šamējo Putina, tad visi pārējie krievi būtu tādi paši kā Pussy Riot. Manuprāt, viņu pārsteigums būtu milzīgs, ja viņi ieraudzītu, ka Putins drīzāk vēl apvalda noteiktas transpersonālās rezonanses, kas piemīt impēriskajai Krievijas tautai.

RL: Proti, jūs uzskatāt, ka krievu tautas pasionārisms vēl sevi parādīs?

Sekackis: Tikai es nebūt to neuzskatu par draudiem pasaulei.

RL: Nu, tikai tas vien, ka kaimiņiem būs nelāga sajūta. Krievija – tā ir tāda valsts... ar ko grib, ar to arī robežojas.

Sekackis: Es... Kā lai saka, par ģeogrāfiskajām robežām es precīzi nezinu. Bet, no otras, puses... skaidrs, ka nekad neuzvarēs civilizācija vai valsts, kas tikai aizsargājas. Ir jābūt savai uzbruktdziņai. Visu laiku aizsargāt perimetru no pasaules, tāds izolacionisms neko nedos. Taču man šķiet, ka Krievijai ir izredzes, tieši izredzes sniegt pasaulei tādu kā kārdinājumu, kas pakāpē ir spilgtāks nekā sociālā līguma trūcīgās priekšrocības. Jau atkal, tā var būt kaut kāda mākslinieku vara, mākslas proletariāta vara. Galu galā, zināms, ka krievu interneta teksti ir garākie pasaulē. Pie mums vēl aizvien ir saglabājies literatūrcentrisms, pietiekama grafomānija, vēl aizvien nozīmīgas ir autorbūšanas intences. Tas ir, kaut kādas diezgan pievilcīgas lietas. Kuras var nostrādāt par kārdinājumu.

RL: Bet vai tas, ka pareizticīgā baznīca apkalpo valdnieku, jūsuprāt, ir šīs organiskās valsts, transpersonālā paplašinājuma pazīme?

Sekackis: Nu, ziniet, lieta tāda, ka te jārunā par to, kādā stāvoklī kristietība kopumā ir mūsdienu pasaulē.

RL: Varbūt jūs varat nedaudz ieskicēt, kā tā pastāv mūsdienu pasaulē?

Sekackis: Nu, vēlreiz atgriezīsimies pie šī brīnišķīgā formulējuma: “Vējš pūš, kur gribēdams.” Tas vairs nepūš Eiropas baznīcās, tas drīzāk pūš brīvmākslinieku kopienās. Kristietības un ticības pieredzes jēgu visumā varētu izteikt tādējādi, ka pastāv lietas, kas ir svarīgākas par mūsu ikdienas dzīvi. Tas, kā labad var ar kaut ko patiešām riskēt. Ja palūkojamies uz tiem pašiem māksliniekiem, sākot ar Banksiju un beidzot ar grupu Voina... baznīcas darboņu vidū tamlīdzīgus cilvēkus mēs vispār neieraudzīsim. Un tas ir tik liels pretstats pirmajiem trijiem kristietības gadsimtiem, lielajai gatavībai upurēties! Visi svētie bija lielmocekļi. Ticības pieredze var būt tikai tāda, tai patiešām jābūt nopietnai. Ar ko uzvar islāms? Vai tad islāmam ir labāka teoloģija, vai? Kur nu, ne uz to pusi! Tikai ar vienu – ar nopietnību. Tas, kā labad tev kaut kas jāupurē. Bet cilvēks ir tāda būtne, kurai nepieciešama nopietnība. Lai viss nebūtu vārdi vien, atrunas vien. Un vislielākā gara bēguma situācijā kristietība ir nonākusi tieši Eiropā. Tā gandrīz vairs nav glābjama. Šai ziņā es piekrītu tiem, kuri teic, ka varbūt jāatgriežas katakombās.

RL: Paga, vai tad Krievijas pareizticība ir glābjama?

Sekackis: Lieta tāda, ka es pēc ticības esmu katolis un par pareizticību varu spriest no malas. Taču kristietības liktenis Krievijā tik tiešām izšķiras mūsu acu priekšā. Tomēr viena lieta ir oficiālā klēra pozīcija, tas, ko pauž un dara patriarha ierēdņi un birokrāti, taču otrs ir tas, ka baznīcas nav tukšas. Kad tika atvestas Austrumu gudro veltes, Maskavā ziemas laikā rindā bija jāstāv 6–7 stundas salā.

RL: Vai tā ir pazīme, ka vējš šeit pūš?

Sekackis: Tā ir pazīme, ka ticības pieredze nav pazaudēta. Lai cik arī mēs smietos un ironizētu par šo māņticību, tomēr realitātē ticības pieredze aptuveni tā arī izskatās. No zināšanu puses mēs varam sacīt: “Tad nu gan liela lieta – Kristus miesa un asinis!” Taču tas ir sakraments Kristū, tā ir daļa no ticības pieredzes. Kad tu to veic, tātad ir ticības pieredze. Jebkura racionāla interpretācija ir ārējs faktors, tas ir, tā būs zināšanu pieredze, kam nav nekādas saistības ar ticības pieredzi.

RL: Bet, ja vējš pūš, kur gribēdams, tad, skaidrības labad: kur tas pūš vairāk, tajā, ko Pussy Riot darīja baznīcā, vai tajā, kas pēc tam tika darīts attiecībā uz viņām?

Sekackis: Ja salīdzinām šos abus gadījumus – tajā, ko darīja Pussy Riot.

RL: Tātad, kad Pīterā uz tilta uzzīmē pimpi, tur gara ir vairāk nekā...

Sekackis: Nekā tad, piemēram, kad kaut kādi anglikāņu baznīcas pārstāvji mokās, gudrodami, ko darīt, lai tikai neaizskartu gejus vai musulmaņus. Vai visus formālos ticības aktus piedzen tikai pie abstrakta humānisma formāta – lai tikai, jau atkal, ievērotu iekšējo cenzūru. Tas nozīmē, ka tur vējš vispār nepūš. Bet pieredzē, kas tiek gūta tajos pašos Kopenhāgenas skvotos, kur var nomirt no pārdozēšanas, tas paradoksālā kārtā tomēr pūš. Jo tur ir atrodama tāda kā nopietnība, kontaktdzīvošana, nevis tikai atrunas vien.

RL: Vai jūs uztverat nopietni savu nāvi?

Sekackis: Dažādos dzīves posmos dažādi. Dažkārt man izdodas distancēties no nopietnas attieksmes pret nāvi, dažkārt tā manī atkal atjaunojas. Patlaban ir kārtējā nopietnā fāze. Ceru, ka tā veiksmīgi pāries pirms pašas nāves iestāšanās.

RL: Vai jūs nomirsiet viss?

Sekackis: Izņemot dvēseli, kas pastāv ticībā... Nu, lai vai kā, mēs daudz par zemu novērtējam savu vispusīgo ķermenisko klātbūtni. Varu tikai atkārtot frāzi no kādas franču filmas: “Liela laime, ka cilvēkiem ir ķermenis.” Īstenībā tā ir atgriešanās pie tā, par ko mēs runājām. Varam aizgūtnēm slavināt hermētiskās pasaules, nav svarīgi, kas tajās mīt, eņģeļi vai filozofi, tieši ķermeniskums ir dižākais brīnums no visiem iespējamajiem. Un, protams, mēs neesam spējīgi to novērtēt ikkatru brīdi, tomēr tas ir ļoti svarīgi.