Mans ienaidnieks ir atdziestošais Visums
Foto: Ansis Starks
Filozofija

Ar filozofu Aleksandru Sekacki sarunājas Arnis Rītups

Mans ienaidnieks ir atdziestošais Visums

Aleksandrs Sekackis (1958) ir Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filozofijas fakultātes docētājs, turklāt arī Krievijai reti publisks filozofijas pārstāvis: viņš sarakstījis vismaz 19 grāmatu un neskaitāmus publicistiskus tekstus, bijis televīzijas raidījuma vadītājs un rakstījis slejas prokremliskajā laikrakstā Известия. Savās slejās viņš spriedis par īsteno suverenitāti, kāda mūsdienu pasaulē ir tikai Krievijai, Irānai un Sīrijai, un kritizējis Obamu par to, ka pēdējais bija Krieviju nosaucis par “reģionālu” (un nevis “globālu”) lielvaru. Sekacki pieņemts pieskaitīt pie “Pēterburgas fundamentālistiem” – draugu apvienības, ko izveidojuši rakstnieki, kuru domas nodarbina tādas ārkārtīgi nopietnas būšanas kā gods, varonība, karš, slava, varenība.

Es Aleksandru Sekacki nejauši sastapu Filozofijas fakultātē pašā 90. gadu sākumā – toreiz viņš skaitījās jaunais filozofs un gatavojās aizstāvēt zinātņu kandidāta disertāciju, kaut arī nekāds jauniņais gan nebija: 1977. gadā, uz četriem mēnešiem nonācis KGB izmeklēšanas izolatorā par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu, viņš tika atskaitīts no “ideoloģiskās” Filozofijas fakultātes un studijas varēja atsākt tikai perestroikas pilnziedā, 1988. gadā. No šejienes saprotams, kāpēc jaunība tā ieilgusi, un skaidrs arī, no kurienes ārkārtīgais kautrīgums, kas viņam tolaik bija raksturīgs. Reiz es auditorijā nejauši gadījos tieši aiz Sekacka un pārsteigta pamanīju, cik ļoti viņam dreb rokas (viņš bija tās aizlicis aiz muguras), uzstājoties ar izvērstu repliku par kāda priekšlasījumu.

Kursu, ko viņš mums lasīja, sauca “Melu ontoloģija” (tāds pats nosaukums bija arī viņa kandidāta disertācijai un pēc tam iznākušajai grāmatai pēc tās motīviem): meli tika traktēti kā īpaša apziņas paveida (“sapientās” apziņas) atribūts, un meļa dēkainais ceļš – kā ceļš uz varas kalngaliem. Dzirdot vārdu salikumu “melu ontoloģija” vien, filozofijas vēsturnieki fakultātē pārskaitās: Eiropas tradīcijā meliem ontoloģiska statusa nav, meli ir tikai patiesības samazinājums vai neesība, tāpat kā ļaunais ir vienkārši labā trūkums. Melu ontoloģija nav iespējama jau tāpēc vien, ka esamība ir, bet neesamības nav. Viss pārējais ir gnosticisms, un tas vispirms tika atzīts par herēzi ekumeniskajos koncilos, bet pēc tam uzrādīja savu aplamību jauneiropeiskā prāta dabīgās gaismas staros. Tieši šo jauneiropeisko prātu, kuram itin kā nepiemīt ne mazākā nopietnība un kurš ir degradējies sīkumainībā, Sekackis vēl joprojām nepieņem. Reiz par šī prāta pārstāvi gadījās būt man. Spriezdams par meliem, Sekackis uzsvēra vārda izšķirošo lomu tajos. Tēzi, ka daudzreiz atkārtoti meli kļūst par patiesību, viņš šajā lekcijā, iespējams, nemaz neizteica, tomēr vienā brīdī patētiski pavēstīja, ka vārds ir bīstams ierocis, ar vārdu var arī nogalināt. Tā bija saprotama, tradicionāla metafora, un – droši vien tālab, lai tai mazinātu pārliecīgo metaforiskumu, – viņš piebilda: “Ar vārdu var izraisīt abortu.” Tobrīd mani šī tēma ļoti satrauca, tāpēc es tūlīt pat pārjautāju, ne bez izsmiekla: “Aleksandr Kuprijanovič, ar kuru tieši vārdu var izraisīt abortu?” Vārdu sakot, lai padomju ginekoloģijas apspiestās sievietes vajadzības gadījumā šo vārdu varētu izmantot. Sekackis manu jautājumu neuztvēra ar izpratni; mana interese, viņaprāt, bija tīri tehnoloģiska, tai trūka patiesas nopietnības, tā bija savtīga – caurcaurēm jauneiropeiska.

Bet kas tad ir “nopietnība”, ja ne jautājuma svarīgums dzīvei?

Daudzu gadu garumā brīnoties par “Pēterburgas fundamentālistu” publikācijām (personiskā saskarsmē viņi ir ļoti patīkami, pieticīgi, pieklājīgi cilvēki), es, liekas, esmu atradusi atbildi. Nopietnība viņu izpratnē ir metodiska secinājumu izdarīšana no pirmās postulētās tēzes un rūpīga visu šo secinājumu izrunāšana līdz galam, izmantojot metodi, kuru mūsu studiju laikos bija pieņemts saukt par “fufeļa dzīšanu”.

“Izdzīt fufeli” nozīmēja radīt loģiski nevainojamu spriedumu, kuram acīmredzami nebija nekāda sakara ar realitāti. Un, jo acīmredzamāks bija šis bezsakars, jo vērtīgāks bija “fufelis”. Fufelis bija jādzen ārkārtīgi nopietni, un te varēja izvēlēties starp galēji neitrālu zinātnisko runu, kāda bija raksturīga, piemēram, Kurjohinam, un runāšanu līdzībās, ar ko izcēlās Sekackis. Kamēr vidējais pēterburdziskais “fufelis” aprobežojās ar to, ka “Ļeņins ir sēne”, tā ironiskais spēles zemteksts bija acīmredzams visiem. Savukārt, kad “fufelis” – burtiski pāris gadu laikā – pārtapa spriedelēšanā par dižo lielvaru un glābjošo impērijas ideju, no tā jau sāka baidīties. Tā vien sāka likties, ka balstīt šo fufeli jau tuvojas nagaikām bruņojušos kazaku ierindas.

Tā kļuva redzama arī “fufeļu” cilvēciskā funkcija: tas bija pašapliecināšanās līdzeklis un ļoti palīdzēja novērst roku trīcēšanu. 90. gados, kad bagātā Ļeņingradas andergraunda kultūrvide pēkšņi zaudēja jēgu, sevi pieteica realitātes noliegšanas un sevis paša nenozīmīguma pārvarēšanas prakses: te lieti noderēja buršanās, šamanēšana un loģisko ķēžu pīšana. Apņēmība, ko apliecināja Sekacka attieksme pret vārdu un domu (pret visu, spītējot visam), tika apbalvota ar Andreja Belija prēmiju – godalgu, kuru 1978. gadā iedibināja neoficiālie Ļeņingradas literāti un kura vēl šobaltdien Krievijā ir laikam visinteresantākā godalga literatūrā (tās balvu fonds ir viens rublis, šņabja pudele un ābols). 2008. gadā Sekackis ieguva Beliju par grāmatu “Divi šķirstiņi, tirkīzzilais un nefrīta” (Два ларца, бирюзовый и нефритовый”). Žūrijas viedums izpaudās tādējādi, ka balva tika piešķirta nevis nominācijā “humanitārie pētījumi”, bet nominācijā “proza”. Kā priekšvārdā vienai no Sekacka grāmatām rakstījusi Ņina Savčenkova, “grāmatas autors ir filozofs, bet lai tas lasītāju nebiedē”.

Olga Serebrjanaja


Rīgas Laiks:
Vai jūs esat filozofs?

Aleksandrs Sekackis: Nu, es vispār esmu pasniedzējs filozofijas fakultātē. Tātad tā kā filozofs.

RL: Vai jūs varētu atšifrēt šo “tā kā”?

Sekackis: Vienmēr sanāk ar zināmu mulsumu atbildēt uz šo jautājumu. Saukt sevi par filozofu dažkārt prasa tādu kā iekšēju bezkaunību. Tā drīzāk varētu būt daļa no postmodernistiskas spēles. Tādēļ, ja nosauc par filozofu no malas, no ārpuses, tas var būt pieņemami, taču pašnodēvēšanās “es esmu filozofs”… Tā ir ārkārtīgi aizdomīga.

RL: Bet kāpēc, kā jūs domājat, var vienā mierā pateikt “es esmu atslēdznieks”, “es esmu baņķieris” vai “es esmu aktieris”?

Sekackis: Jā, var pat “es esmu mākslinieks” arī, vienā mierā.

RL: Tad kāpēc pašam sevi nosaukt par filozofu – “es esmu filozofs” – ir tāda problēma?

Sekackis: Nu, tam ir vairāki iemesli. Pirmām kārtām, protams, ir tāda migrējoša filozofa pozīcija, kas nekādi nav nostiprināta... varbūt kaut kur akadēmiskās struktūrās ir. No otras puses, filozofam, domājams, vajadzīga sava muca, apmēram kā Diogenam. Vai sava agora, savs maidans, kurā viņš uzrunā tos, kas ir gatavi viņu uzklausīt. Tāda allaž migrējoša figūra, kas nekur konkrēti nav iesaistīta. Nu, tā ir: ja tu, piederēdams pie akadēmiskām struktūrām, nosauc sevi par filozofu, tad par tevi neizbēgami ironizēs tie, kuri filozofi ir dzīvē. Un otrādi. Ja esi filozofs draugu kompānijas līmenī, tad līdz ar to neviens jau nu tev neliks uzrādīt diplomu, bet tāpat vien piekoriģēs – “filozofs pašdarbnieks” vai kaut kāds tamlīdzīgs.

RL: Tīrradnis.

Sekackis: Jā. Tur nu neko nevar darīt. Jo filozofs nevar būt stacionārs darbonis. Filozofam šādā vai tādā veidā jāpatur acīs kaut kādi pasaules punkti – gandrīz kā māksliniekam, tikai citā nozīmē, pēc mazliet cita principa. Manuprāt, tā būs vienmēr. Ja pēkšņi kādā brīdī visiem kļūs skaidrs, ka var mierīgi nosaukt sevi par filozofu, uzrādot attiecīgu apliecību, kurā ar zīmogu apstiprināts, ka tu esi filozofs, tas nozīmēs, ka pasaulē notikušas kaut kādas neatgriezeniskas pārmaiņas.

RL: Ko tas pasaka par filozofijas būtību – tas, cik problemātiska ir filozofa vieta pasaulē? Ja vispār kaut ko pasaka...

Sekackis: Pasaka gan. Protams. Jo tāda ir pati filozofija. Palūkojoties uz tās attīstības vēsturisko ceļu – pat ja runājam tikai par Eiropas filozofiju –, ieraudzīsim, kā tā pārvietojas no pozīcijas uz pozīciju. Būtībā tas ir labi zināmais Badjū teksts filozofijas manifestos: filozofija biedrojas te ar dzeju, te ar fiziku, te ar politiku, te ar brīviem klejojumiem. Filozofija ilgu laiku sevi uzskatījusi par zinātni un kaut kādā ziņā arī bijusi zinātne, tomēr, manuprāt, neviena vieta tai nav rezervēta. Manā izpratnē filozofija ir vienkārši darba stāvoklī esošas apziņas funkcija. Ja apziņa ir iedarbināta, ieslēgta – ego cogito –, tad šādā vai tādā veidā ir filozofija. Kāda tā būs? Pavisam naiva, pašdarbnieciska... Kāda būs domāšanas valūta, tas jau ir cits jautājums.

RL: Tātad, ja es domāju, tad es jau nodarbojos ar filozofiju?

Sekackis: Jā, ja doma iziet ārpus konkrēta know-how rāmja. Ja veselais saprāts risina praktiskus uzdevumus, to mēs par filozofiju nesauksim, tas būtu smieklīgi. Taču vienmēr ir kāds savāds, tiešā veidā neuzdots jautājums ne par ko. Un līdz ar to kaut kāds filozofisks atlikums, filozofiska oāze, manuprāt, ir dota katrai darba stāvoklī esošai apziņai. Uz tā rēķina, starp citu, filozofija var sevi uzskatīt par iesakņojušos pasaulē. Nu labi, izdzīs to no akadēmiskām sienām... Tas ir gluži iespējams. Kāda filozofam vajadzība spēlēt akadēmiskas spēles? Aizstāvēt disertācijas? Labi, viņš aizies pie māksliniekiem. Vai varbūt uz tuvākā sociālā protesta nometni. Varbūt vēl kaut kur. Tieši tāpēc, ka filozofija ir darba stāvoklī esošas apziņas funkcija, to kaut kādā ziņā nav iespējams iznīdēt. Kaut kādā ziņā paliek klejojošu sofistu figūras – Grigorijs Skovoroda, Karlo Gincburgs.

RL: Jūsu aprakstā centrālais jēdziens ir apziņas darbs. Vai jūs varētu plašāk pastāstīt, ko apziņa dara?

Sekackis: Šim nolūkam laikam parasti pieņemts izmantot terminu “izprašana” jeb “jēgas piešķiršana” (осмысление), kurš diezgan lielā mērā ir diskreditēts: tam piekabina visu, kas ienāk prātā. Tāpēc, iespējams, var runāt pat arī par jēgas atņemšanu, ko praktizēja Vitgenšteins. Sākt šaubīties par ierastajām atbildēm. Tā ir tāda apziņa, kas sevi izved ārā no visiem automātiskajiem jautājumu un atbilžu risinājumiem. Kāpēc tas pats Mamardašvili apgalvoja, ka filozofiskos tekstos jābūt principiālai apgrūtinātībai? Tāpēc, ka ir ārkārtīgi svarīgi izjaukt nolasīšanas automātismu, vajag, lai kaut kur misējas, lai tu vari sākt domāt, proti, iesaistīties no kādas citas puses. Pat tādā tīri formālā transponējumā filozofija tik tiešām atklājas kā īpatnēja domāšana šķērsām. Tāda situācijas pakāršana gaisā: vārdu sakot, tiek radīta absurda situācija, ar kuru kaut kā jātiek galā. Tas ir pat akadēmiskās filozofijas tradīcijās, visviens, vai notiek seminārs vai lekcija, ļoti bieži galvenais tajā ir tieši tas: iekšpusē jārada tāda maziņa absurda situācija, mikrosituācija.

RL: Es tā pa maliņu mazliet esmu saskāries ar šo akadēmisko vidi, bet absurda radīšana, manuprāt, tai nav raksturīga.

Sekackis: Nav gan. Tomēr labākais, kas tajā ir, vienalga tiek radīts tādā veidā. Atceraties, kā Lakāns vadīja savus slavenos seminārus? Viņš taču, iedams uz kārtējo semināru, kā rādās, pat lāgā nenojauta...

RL: Par ko viņš runās.

Sekackis: Tādēļ ir tik neiedomājamas mokas sākumā, kad viņš pieprasa, lai viņam uzdod jautājumus. Tomēr beigu beigās ik reizi izdevās pieķerties pie kaut kā negaidīta. Viņš ķepurojās ārā no šī slazda, kurā pats sevi bija iedzinis. Un ikviens, kurš ir ar to nodarbojies, saprot, ka nav auglīgāka ceļa par šādu gluduma un ierastuma izjaukšanu.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela