Manas vakariņas ar Andrē

Luija Mala “Manas vakariņas ar Andrē” (Louis Malle, “My Dinner with Andre”, 1981) ir viena no dīvainākajām filmām, kādas pasaule ir redzējusi, un tā nelīdzinās nevienai citai. Varētu domāt, ka filma ir par mirstīgumu un teātri, taču dīvainums neslēpjas tēmā, dīvainums ir tajā, ka divi draugi filmā nedara neko citu kā tikai sarunājas. Šķietami improvizētais dialogs radies no īstām aktieru Andrē Gregorija un Volisa Šona sarunām, kuras viņi ierakstīja magnetofonā, bet pēc tam Voliss Šons tās pārstrādāja scenārijā. Filma atstāja tik satriecošu iespaidu uz Arni Rītupu, ka viņš Ņujorkā spēja satikt gan Šonu, gan Gregoriju, lai intervētu viņus Rīgas Laikam (sk. RL 2015. gada aprīļa un 2017. gada septembra numuru), bet vēlāk žurnālā tika izveidota draugu sarunu rubrika “Vakariņas ar Andrē”. Filmā aktieri īsti nerunā no sevis, bet no mākslīgiem personāžiem: Paulīnas Kaenas vārdiem sakot, tur Zemes klauns sarunājas ar Dieva muļķi. Viņu sarunu publicējam nedaudz saīsināti.

Volijs (aizkadrā):Vairāku dīvainu sakritību dēļ man nācies piekrist kopīgām vakariņām ar cilvēku, no kura es gadiem biju centies izvairīties. Viņu sauc Andrē Gregorijs. Kādreiz mēs bijām tuvi draugi un kolēģi teātrī. Īstenībā viņš bija mani atklājis un vienu no manām lugām uzvedis profesionālā teātrī. Kad mēs iepazināmies, viņš bija savas režisora karjeras augstākajā punktā. Bet tad viņam kaut kas atgadījās. Viņš aizgāja no teātra. Viņš it kā pazuda! Viņa ģimene reizēm mēnešiem ilgi zināja tikai to, ka viņš atkal aizblandījies uz kaut kādu tālu vietu, piemēram, Tibetu, kas tiešām bija dīvaini, jo viņš mīlēja sievu un bērnus. Viņam nekad nebija paticis pamest mājas. Citreiz gadījās dzirdēt, ka tāds un tāds viņu saticis tusiņā, kur viņš stāstījis, kā runājies ar kokiem, vai kaut ko tamlīdzīgu. Andrē acīmredzami bija atgadījies kas briesmīgs. Jau pati doma par gaidāmo tikšanos darīja mani nervozu. Kam man tas bija vajadzīgs? Man jau tā pietika savu problēmu. Ko gan es viņam varētu palīdzēt! Es taču neesmu nekāds ārsts.

Virsviesmīlis:Jā, ser.

Volijs:Ē… ser. Es esmu Volijs Šons. Mani gaida pie Andrē Gregorija galdiņa.

Virsviesmīlis:Galdiņš būs gatavs pēc brīža. Ja gribat, varat uzkavēties pie bāra.

Volijs (aizkadrā):Kad es Andrē piezvanīju un viņš ierosināja satikties šajā restorānā, es nudien nobrīnījos. Jo agrāk Andrē gaume bija visai askētiska. Lai gan visiem bija skaidrs, ka nauda viņam ir. Kā gan citādi viņš varētu lidot uz Āziju un kur tik ne un vēl uzturēt ģimeni? Mūsu satikšanās iemesls bija tāds, ka man piezvanīja Džordžs Grāsfīlds un vienkārši uzstāja, ka man viņš jāsatiek. Iepriekšējā vakarā Džordžs bija staidzinājis suni un nejauši saskrējies ar Andrē, kurš stāvējis, atspiedies pret vecu, grūstošu namu un šņukstējis. Andrē Džordžam bija teicis, ka tikko kādus 25 kvartālus tālāk noskatījies Ingmara Bergmana filmu “Rudens sonāte” un ka viņam uznākušas nevaldāmas raudas vietā, kur Ingridas Bergmanes spēlētā varone saka: “Es varētu mūžam dzīvot savā mākslā, bet nekad savā dzīvē.”

Andrē:Volij!

zaer

Volijs:Nū! Tu izskaties satriecoši!

Andrē:Nūū! Es jūtos briesmīgi! (Abi smejas.)

Bārmenis:Labvakar, ser. Prieks jūs atkal redzēt.

Andrē:Paldies! Labvakar. Es laikam paņemšu vīnu ar gāzēto ūdeni.

Bārmenis:Jā, ser.

Andrē:Paldies.

Volijs (aizkadrā):Es jutos pagalam nervozs. Nebiju drošs, ka varēšu viņu izturēt veselas maltītes garumā. Mēs parunājām par šo un to. Viņš nedaudz pastāstīja par Ježiju Grotovski, dižo poļu režisoru, kurš bija Andrē draugs un pat tāds kā guru. Viņš tāpat bija aizgājis no teātra. Grotovskis bija visai dīvains tips. Viņš bijis ļoti resns, bet tad nometis neticami daudz svara un kļuvis tievs kā skals, turklāt vēl uzaudzējis bārdu!

Viesmīlis:Jūsu galdiņš ir gatavs, ja vēlaties iet apsēsties. (Abi ieņem vietas pie galdiņa. Viņi pēta ēdienkarti.)

Volijs (aizkadrā):Man pamazām pielēca, ka vienīgais veids, kā padarīt šo vakaru kaut cik panesamu, bija uzdot Andrē jautājumus. Uzdodot jautājumus, es atslābstu. Reizēm domāju, ka mana slepenā profesija ir izmeklētājs, detektīvs. Man patīk izjautāt cilvēkus. Pat ja viņi ir pilnīgi neciešami, man tas aizvien ir interesanti.

Volijs:Starp citu, vai viņš joprojām ir tikpat tievs?

Andrē:Ko?

Volijs:Grotovskis. Vai viņš joprojām ir tievs?

Andrē:Ā, protams. Viesmīl? Man liekas, ka mēs varētu iztikt bez šī. (Pasniedz viņam vāzi ar puķi.) Paldies. (Volijs smejas.)

Viesmīlis:Vai esat gatavi pasūtīt?

Andrē:Jā. Aragna kalouska, kā tā ir pagatavota?

Volijs (aizkadrā):Izskatījās, ka Andrē pārzina ēdienkarti kā savus piecus pirkstus. Es tajā nesapratu ne vārda.

Andrē:Hm. Nē, es laikam ņemšu cailles aux raisins…

Viesmīlis: Ļoti labi.

Andrē:(Volijam) …paipala.

Volijs:O, paipalas! Es arī tās ņemšu.

Andrē:Divas, lieliski!

Volijs:Lieliski!

Andrē:Un es laikam sākšu ar terrine de poisson.

Viesmīlis:Jā.

Volijs:Kas tas ir?

Andrē:Tā ir tāda kā pastēte, viegla, no zivs.

Volijs:Tajā ir asakas?

Andrē:Bez asakām. Pavisam droša.

Volijs:Hmm. Un kas ir šī… vromborova polevka?

Andrē:Kartupeļu zupa. Ļoti garšīga.

Volijs:Nu tad es ņemšu to.

Viesmīlis:Pateicos.

Volijs:Nu tā. Kad mēs īsti pēdējoreiz tikāmies?

Volijs (aizkadrā):Mēs nedaudz patērzējām par manām lugām un lomām teātrī, arī par manu draudzeni Debiju. Un mēs runājām par viņa sievu Čikitu un bērniem Nikolasu un Marinu. Beigās es viņam pajautāju, ar ko viņš pēdējos pāris gadus ir nodarbojies.Sākumā viņš ne pārāk gribēja par to runāt, bet es turpināju jautāt, un beigās viņš sāka stāstīt.

Andrē:…konference par parateātra darbu. Tas bija pirms gadiem pieciem. Mēs ar Grotovski gājām pa Piekto avēniju un sarunājāmies. Redzi, tajā vasarā viņš bija ielūdzis mani uz Poliju novadīt meistardarbnīcu aktieriem un režisoriem. Un es viņam teicu, ka negribu braukt, ka man nav īsti ko mācīt. Man nebija ko teikt. Es neko nezināju, neko nevarēju iemācīt. Vingrinājumi man vairs neko nenozīmēja. Mēģināt ainas no izrādēm likās muļķīgi. Nezināju, ko darīt. Tas vienkārši nebija priekš manis. Tad viņš teica: “Pasaki, ko tu gribētu savai darbnīcai – vienalga, cik traka ideja tā būtu, – un es tev mēģināšu to sagādāt.” Tad es teicu: “Nu, ja tu man varētu sagādāt četrdesmit žīdietes, kas nerunā ne angliski, ne franciski, – vai nu tādas, kas ilgi strādājušas teātrī un grib no tā aiziet, bet nezina, kāpēc, vai jaunas meitenes, kuras mīl teātri, bet nekad nav redzējušas izrādi, kas tām patiktu, – un ja visas šīs sievietes varētu pūst tauri vai spēlēt arfu, un ja es varētu ar viņām strādāt mežā, tad es aizbrauktu!” (Abi smejas.) Pēc nedēļas vai divām viņš zvana no Polijas un saka: “Četrdesmit žīdietes sameklēt ir grūti. Bet četrdesmit sievietes man ir. Visas kaut kādā mērā atbilst tavām prasībām.” Un viņš teica: “Man ir arī daži interesanti vīrieši, bet ar tiem tev nav jāstrādā. Kopīgais visiem ir tas, ka viņi apšauba teātri. Visi gan nespēlē tauri vai arfu, bet kaut kādu instrumentu viņi spēlē, un neviens nerunā angliski.” Turklāt viņš bija man atradis mežu, Volij, un vienīgie tā iemītnieki bija mežacūkas un kāds eremīts! No tāda piedāvājuma bija grūti atteikties. Jābrauc vien bija. Tā nu es aizbraucu uz Poliju. Un tā izrādījās brīnišķīga jaunu cilvēku grupa. Un mežs bija absolūti maģisks. Tas bija milzīgs, koki bija tik vareni, ka četri pieci cilvēki, sadodoties rokās, nevarēja tos apņemt. Mēs ierīkojām nometni blakus pavisam mazas pils drupām, un mēs ēdām pie liela akmens bluķa, kas mums kalpoja par galdu. Parasti mēs sākām darbu ap saulrietu un strādājām līdz sešiem vai septiņiem no rīta, un, tā kā poļiem patīk dziedāt un dejot, tad pēc tam mēs dziedājām un dejojām līdz kādiem desmitiem vai vienpadsmitiem un tad ēdām brokastis – maizi, ievārījumu, sieru un tēju. Tad mēs likāmies uz auss un gulējām līdz saules rietam. Tehniski, protams, situācija bija ļoti interesanta, jo, ja tu esi mežā ar četrdesmit cilvēkiem, kas nerunā tavā valodā, tad visa tava koordinātu sistēma nojūk.

Volijs:Kā tu to domā?

Andrē:Nu, mēs vienkārši sēdējām un gaidījām, līdz kādam nāks impulss kaut ko darīt. Kaut kādā ziņā tas bija līdzīgi improvizācijai teātrī. Citiem vārdiem, ja tu kā režisors strādā pie kādas Čehova lugas, tad tu varētu istabā sasēdināt aktierus, kas spēlē māti, dēlu vai tēvoci, un izspēlēt iedomātu ainu, kādas nav lugā. Tu, piemēram, varētu viņiem teikt: nu tā, ir lietaina svētdienas pēcpusdiena Sorina muižā, un jūs visi esat iesprostoti viesistabā; un tad katrs no viņiem improvizētu, sacītu un darītu to, ko viņu varoņi varētu sacīt un darīt šādā situācijā. Vienīgi tajās improvizācijās, kādas mēs veicām Polijā, tēma ir aktieris pats. Tu seko tiem pašiem improvizācijas likumiem, proti, dari to, ko tevis spēlētais varonis tajā brīdī varētu darīt, tikai šajā gadījumā tu pats esi tas varonis. Tādējādi tev nav iedomātas situācijas, aiz kuras paslēpties. Nav citas personas, aiz kuras paslēpties. Tu faktiski uzdod sev tos pašus jautājumus, ko Staņislavskis lika aktieriem, gatavojot lomu, uzdot nepārtraukti: “Kas es esmu? Kāpēc es šeit esmu? No kurienes es nāku? Uz kurieni eju?” Tikai tu tos uzdod nevis savam tēlam, bet sev pašam. Uz to var paskatīties arī tā: tas ir līdzīgi kā atgriezties bērnībā, kur tevi kopā ar citiem bērniem ieved istabā bez rotaļlietām un jūs sākat spēlēties. Pieaugušie no jauna mācījās spēlēties!

Volijs:Jūs tātad visi kaut kur tur sēžat un kaut kā spēlējaties, bet ko tieši jūs darījāt?

Andrē:Labi, viens piemērs. Redzi, pirms došanās mežā mēs vienu nedēļu pastrādājām pilsētā. Grotovskis, protams, arī tur bija, un es dzirdēju, ka katru vakaru viņš vadot kaut ko tādu, ko viņi sauca par bišu stropu, un man patika tā stropa skaņa, tāpēc dienu vai divas pirms braukšanas uz laukiem es nogrābu viņu aiz čupra un teicu: “Klausies, par to bišu stropu: es tā kā gribētu tajā piedalīties. Tīri intuitīvi man liekas, ka tas varētu būt kaut kas interesants.” Un viņš saka: “Jā, protams. Bet kāpēc tev pašam ar savu grupu to nenovadīt, nevis tikai piedalīties?” Volij, es satraucos ne pa jokam un saku: “Kas tas bišu strops vispār ir?” Viņš saka: “Bišu strops ir tas, ka pulksten astoņos vakarā telpā sanāk simt svešu cilvēku.” Un es saku: “Un?” Viņš saka: “Jā, un tas, kas tur tālāk notiek, arī ir bišu strops.” Un es saku: “Jā, bet kas man tur būtu jādara?” Viņš saka: “Tas ir tavā ziņā.” Es saku: “Nē, nē! To gan es negribu. Es tikai piedalīšos.” Un viņš saka: “Nē, nē. Tu vadīsi bišu stropu!” Volij, es biju pārbijies. Jutos kā uz skatuves. Taču beigās es tomēr to izdarīju.

Volijs:Dieniņ! Tad stāsti.

Andrē:Redzi, ir tāda dziesma, kādreiz varu uzlikt tev noklausīties, neticami skaista. Svētā Franciska dziesma, kurā tu pateicies Dievam par savām acīm, par savu sirdi, par draugiem, tu pateicies Dievam par savu dzīvi. Un tas motīvs atkārtojas, iet visu laiku uz riņķi, un tā kļuva par mūsu vakara dziesmu. Man tev patiešām tā kādreiz jānospēlē, jo tu neticēsi, kā viena grupa cilvēku, kuri neprot dziedāt, var radīt kaut ko tik skaistu. Nu, un es nolēmu, ka tad, kad visi sāks nākt iekšā, mēs tur jau dziedāsim šo brīnišķīgo dziesmu un ka mēs to vienkārši turpināsim dziedāt. Viena dalībniece bija atnesusi līdzi ļoti lielu plīša lāci, un kāda cita bija atnesusi palagu, un vēl kāds bija atnesis lielu bļodu ar ūdeni, ja nu atnākušajiem kļūst karsti vai sagribas dzert, un cits ierosināja aizdegt sveces. Un es tikai skatījos, kā cilvēki gatavojas šim vakaram. Nekāda grima vai kostīmu, bet citādi viss kā jau parasti, kad aktieri gatavojas izrādei. Un tad lēnām sāka sarasties publika – pa vienam, pa diviem, pa desmit, pa piecpadsmit –, un mēs tikai sēdējām un dziedājām to ļoti skaisto dziesmu, un publika sēdās mums apkārt un sāka mācīties to dziesmu. Protams, kā jau katrā izrādē vai improvizācijā, ir kaut kādi brīži, kad sāk palikt garlaicīgi. Nu, un kaut kādā brīdī – bija pagājusi stunda vai pusotra – es pēkšņi sagrābu to plīša lāci un uzsviedu gaisā! Un visi tie simt trīsdesmit vai četrdesmit cilvēki pēkšņi uzsprāga! Tu zini, tas bija kaut kas līdzīgs Džeksona Poloka gleznai: visi, kas tur sēdēja lokā un dziedāja, vienkārši uzsprāga, un vienā rāvienā viņi jau dejoja divos apļos. Vieni dejoja pa saulei, otri pret sauli, kustinot galvenokārt ķermeņa apakšdaļu, līdzīgi indiāņiem, visi vienā mežonīgā ritmā.

Kā redzi, mēs te runājam par grupveida transu, kur robeža starp kaut ko tādu kā šis bišu strops un kaut ko tādu kā Hitlera Nirnbergas saieti ir ļoti trausla. Bet nu labi. Pēc kādas stundas dejošanas mēs ar Grotovski pēkšņi atradāmies sēdus viens otram pretī visas tās ambrāžas vidū, un mēs mētājām turpu šurpu to plīša lāci. Kaut kādā līmenī tas, protams, bija bērnišķīgi. Piepeši es pieliku lāci pie krūts pazīst un sviedu atpakaļ viņam, un viņš arī pielika to pie krūts pazīst un tad uzsvieda to gaisā, kas izraisīja vēl vienu sprādzienu, un viss sabira… tādā kā kaleidoskopā, cilvēku kaleidoskopā, un viss vakars izvērsās vienās vienīgās kaleidoskopiskās pārvērtībās. Vienīgais, ko es atceros – bez tā, ka nemitīgi centos kaut kā saturēt un vadīt visu to kustēšanos, dejošanu, atkārtošanu vai dziedāšanu, vai skandēšanu, jo divi no manas grupas bija atnesuši flautu un bungas, kas, protams, ir sakrāli instrumenti –, bija tas, ka brīžiem telpa sašķīda sešās vai septiņās dažādās norisēs, kas visas notika vienlaicīgi, tas ir, sešās vai septiņās improvizācijās, kuras visas likās kaut kādā veidā saistītas. Tas bija kā tāds fantastisks zirnekļa tīkls. Vienā brīdī es pamanīju, ka Grotovskis atrodas grupā, kas saspiedusies ap svecēm, un redzēju, ka viņš kā tāds bērns, kas ir kā uzburts uz uguni, ieliek labo roku sveces liesmā un tur. Es domāju, vai es arī tā varu, un piegāju klāt. Es ieliku kreiso plaukstu liesmā un jutu, ka varu to turēt, cik ilgi vien gribu, un nebija ne apdeguma, ne sāpju. Bet, kad mēģināju darīt to pašu ar labo plaukstu, nevarēju noturēt to ne sekundi. Un Grotovskis teica: “Ja sāk degt, pamēģini izmainīt kādu lietiņu sevī.” Es mēģināju. Nesanāca.

Tad es vēl atceros ļoti, ļoti skaistu procesiju ar palagu. Kaut kas zem tā palaga tika nests, palags veidoja tādu kā bībelisku baldahīnu, un visa grupa gāja pa telpu un dziedāja. Un tad vienā brīdī visi sāka dejot, un es dejoju ar meiteni, un piepeši mūsu rokas sāka vibrēt viena otrai blakus – šitā, vibrē, vibrē! – un mēs nokritām uz ceļiem, un te pēkšņi es jau elsoju viņas rokās, un viņa mani tā kā aijā, un tad arī viņa sāk raudāt, un tad mēs vienkārši apskāvāmies kādu brīdi un pēc tam atkal pievienojāmies dejotājiem. Un vēlāk, pēc kaut kādām stundām, mēs atkal atsākām dziedāt svētā Franciska dziesmu, un ar to tas bišu strops arī beidzās, un mēs gājām uz dzelzceļa staciju dzert alu un paēst kārtīgas vakariņas. Ā, un tur bija viena meitene, kura nebija no mūsu grupas, bet kura vienkārši negribēja iet prom, tā ka mēs paņēmām viņu līdzi!

Volijs:Uhū! (Viesmīlis atnes pirmo ēdienu.) Dieniņ! Nu, pastāsti, ko jūs tur vēl tajā grupā darījāt.

Andrē:Mūsu pēdējā dienā mežā grupa man sarīkoja kaut ko brīnišķīgu, Volij. Viņi man sarīkoja kristīšanu! Viņi piepildīja tās pilsdrupas ar puķēm, un viņi tur sadedza burtiski simtiem sveču un lāpu; es tev saku, neviena baznīca nevarētu skaistumā ar to sacensties. Tad bija vienkārša ceremonija, kur viena dalībniece spēlēja manu krustmāti un cits – krusttēvu, un man tika dots jauns vārds: viņi mani nokristīja par Jendrušu. Daži to visu uztvēra ļoti nopietni, dažiem tas likās jocīgi, bet es patiešām sajutu, ka man ir jauns vārds. Un tad mums bija grandiozas dzīres ar turpat mežā salasītām mellenēm un šokolādi, ko kāds bija devies veselu gaisa gabalu nopirkt, ar aveņu zupu un truša sautējumu, un mēs dziedājām poļu un grieķu dziesmas un dejojām visu atlikušo nakti!

Volijs:Uhh!

Andrē:Man ir fotogrāfija. Skaties, šis ir… ā, jā, šis esmu es mežā. (Rāda Volijam fotogrāfiju.) Redzi?

Volijs:Dieniņ!

Andrē:Tieši tā es arī jutos. (Abi smejas.) Tādā stāvoklī es biju.

Volijs:Dieniņ! Atceros, Džordžs man teica, ka viņš tevi ap to laiku esot redzējis. Tu esot izskatījies tā, it kā būtu tikko pārnācis no kara.

Andrē:Jā, es atceros to tikšanos. Es laikam tev arī zvanīju tajā vasarā, ne?

Volijs:Hm. Man šķiet, ka es nebiju pilsētā.

Andrē:Jā, bet nu vairums cilvēku, ko es satiku, nodomāja, ka ar mani kaut kas nav labi. Atklāti viņi to neteica, bet bija redzams, ka tieši to viņi domā. Bet redzi, man šķiet, ka es tur pirmo reizi dzīvē sajutu, ko nozīmē būt pa īstam dzīvam. Tas ir biedējoši, jo reizē ar to tūdaļ nāk nāves apzināšanās. Jo tie iet roku rokā. Zini, tas impulss, no kura Vitmens radīja “Zāles stiebrus”, tā sajūta, ka tu esi vienots ar visu, – tā nozīmē arī vienotību ar nāvi. Un tas ir diezgan baisi. Bet es tiešām jutos tā, it kā lidinātos virs zemes; es gāju un skatījos, kā uz ceļa sarkanā gaisma mainās uz zaļo, un domāju: “Cik brīnišķīgi!”

Un tad vienā rudens dienā es biju izgājis pastaigā pa laukiem un pēkšņi izdzirdēju balsi, kas teica: “Mazais princis.” Protams, “Mazo princi” es allaž biju uzskatījis par nebaudāmi saldu bērnu grāmatu, tomēr nodomāju: nu, ja jau balss man to saka – un tā bija pirmā reize, kad es vispār dzirdēju balsis, – varbūt man tā grāmatiņa jāizlasa. Un tajā pašā rītā es biju saņēmis vēstuli no vienas jaunas sievietes, kas bija manā grupā Polijā, un tajā bija tāds teikums: “Tu mani esi savaldījis.” Bet viņas angļu valoda bija ļoti neveikla, un viņa bija apskatījusies vārdnīcā un tad izsvītrojusi vārdu “savaldījis” un uzrakstījusi: “Nē, pareizais vārds ir “pieradinājis”.” Un, kad es dabūju to grāmatu un sāku lasīt, izrādījās, ka “pieradinājis” ir svarīgākais vārds visā grāmatā! Un grāmatas beigās es apraudājos, tik ļoti tas stāsts mani aizkustināja. Tad es mēģināju sacerēt viņai atbildi, jo viņas vēstule bija ļoti gara, bet nekādi nevarēju atrast pareizos vārdus, tāpēc beigās uzliku plaukstu uz papīra, apvilku tai apkārt ar pildspalvu un vidū ierakstīju: “Tava sirds ir manā rokā,” – kaut ko tādu.

Nujā, tagad es domāju, ka “Mazajā princī” ir kaut kas fašistisks – nē, ne fašistisks, bet tajā ir kaut kāda totalitāra esesiešu sentimentalitāte. Tu saproties, tajā ir kaut kas tāds, kas (nokož kumosu un runā ar pilnu muti)… mīlestība, ē… mm. Tāda noteikta veida maskulīna mīlestība, tāda eļļaini muskuļaina, saproti? Es nevaru to precīzi nodefinēt, bet varu iedomāties tādu izskatīgu esesieti, kuram “Mazais princis” traki patīk. Nezinu, kāpēc, bet kaut kas ar to grāmatu nav kārtībā. Tā smird! (Abi smejas.)

Volijs:Klau, bet Džordžs man teica, ka tu taisoties iestudēt izrādi, balstītu uz “Mazo princi”.

Andrē:Zini, Volij, kas notika. Tajā rudenī es biju Ņujorkā un satiku jaunu japāņu budistu priesteri, vārdā Kozans, kurš izskatījās pēc Paka no “Sapņa vasaras naktī” – ar tādu skaistu, gaišu smaidu. Man likās, ka viņš ir mazais princis. Tad nu es, dabiski, nolēmu braukt uz Sahāras tuksnesi strādāt pie “Mazā prinča” kopā ar diviem aktieriem un šo japāņu mūku.

Volijs:Nopietni?

Andrē:Volij, tajā laikā es atrados tādā dīvainā apziņas stāvoklī. Piemēram, es braucu ar mašīnu un pametu aci atpakaļskata spogulī, un redzu, ka man no mutes izlido mazi putniņi. Un man bija totāls spēku izsīkums. Es biju pilnīgi bez spēka un nezināju, kas ar mani notiek; es dienām ilgi vienkārši sēdēju savos laukos un rakstīju dienasgrāmatu, un visu laiku domāju par nāvi.

Volijs:Bet tu tomēr aizbrauci uz Sahāru.

Andrē:O jā! Aizbraucām, un mēs jājām pa tuksnesi ar kamieļiem, un mēs jājām un jājām, un naktīs mēs gājām ārā zem tā milzīgā debesu juma skatīties zvaigznēs. Un es visu laiku turpināju domāt tās pašas domas, ko biju domājis mājās. Sevišķi par Čikitu. Faktiski es nedomāju ne par ko citu kā tikai par savu laulību. Un tad es atceros vienu neticami tumšu nakti, kad bijām oāzē un palmas šūpojās vējā. Es dzirdēju, ka kaut kur tālumā dzied Kozans savā skaistajā zemajā balsī, un es mēģināju atrast viņu pēc balss. Redzi, Volij, man šķita, ka viņš var man kaut ko iemācīt. Dažreiz mēs kopā meditējām. Citreiz es gāju un meditēju viens pats. Un zini, man visu laiku rādījās Čikita. Vienreiz es redzēju, kā viņa manā acu priekšā noveco un kļūst sirma, un es vienkārši gaudoju un kaucu tajās kāpās kā nepilnīgs.

Nu jā, tuksnesī bija diezgan briesmīgi. Bija auksti. Mēs kaut ko meklējām, bet nezinājām, ko īsti. Vienreiz mēs ar Kozanu sēdējām smilšu kāpā un vienkārši ēdām smiltis. Un ne tāpēc, ka mums būtu gribējies muļķoties. Mēs ēdām smiltis un vēmām, tādā tūplī mēs bijām. Citiem vārdiem, mēs nezinājām, kāpēc tur atrodamies, mēs nezinājām, ko meklējam, viss tas pasākums likās pilnīgi absurds un tukšs.

Volijs:Un kas notika tālāk?

Andrē:Zini, tajā laikā es visu darīju impulsīvi. Pēc atgriešanās no Sahāras es impulsīvi piedāvāju Kozanam padzīvot pie mums Ņujorkā, un viņš te nodzīvoja veselus sešus mēnešus. Ap Ziemassvētkiem es sāku domāt, ka vajadzētu aizbraukt uz Indiju. Un tad vienu dienu Kozans pēkšņi pazuda.

Volijs:Un tad uz Indiju tu aizbrauci?

Andrē:O jā, uz Indiju es aizbraucu pavasarī, un es atgriezos pilnīgi ne savā ādā. Tu saproti, tajā Indijā es biju juties kā tūrists. Es tur neatradu pilnīgi neko. Vasaru es pavadīju Longailendā kopā ar ģimeni, un es padzirdēju par tādu Findhornas kopienu Skotijā, kur cilvēki dzied un sarunājas, un meditē kopā ar augiem. To bija dibinājuši vairāki vidusšķiras angļu un skotu ekscentriķi, to vidū arī daži intelektuāļi. Runāja, ka viņi tos augus audzējot zemē, kur nekam nevajadzētu augt, – gandrīz vai tīrās smiltīs – un ka viņi esot uzcēluši… ne uzcēluši, viņi esot izaudzējuši lielākos puķkāpostus pasaulē un kaut kādus kokus, kas Britu salās nemaz neaugot. Un es aizbraucu pie viņiem! Tā patiešām ir neparasta vieta, Volij. Piemēram, ja augiem uzmetas kukaiņi, viņi runā ar tiem kukaiņiem! Un viņi sarunā, ka atvēlēs tiem īpašu vietu dārzeņu dobēs un ka kukaiņi pārcelsies uz turieni un liks dārza galveno daļu mierā! (Volijs smejas.) Tādas lietas. Un visu, ko viņi dara, viņi dara skaisti. Viņu ēkas vienkārši laistās. Katrai lietai – ledusskapim, plītij, automašīnai – ir savs vārds. Un, tā kā pret ledusskapi Helēnu ir jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret savu sievu Mārgritu, tad tu raugies, lai Helēna būtu tikpat tīra kā Mārgrita un tikpat cienīta. Kad es tur biju, Volij, atceros, es iegāju mežā un skatījos uz koka lapu, un ieraudzīju to, kas tajā lapā ir dzīvs. Un tad es skrēju pa mežu, cik ātri vien spēju, un nevaldāmi smējos. Īstenībā es biju tajā stāvoklī, kad smiekli un asaras liekas saplūstam vienā. Tur man kaut ko pamatīgi atrāva vaļā. Kad devos prom no Findhornas, man visu laiku rādījās halucinācijas. Mākoņus es redzēju kā dzīvas būtnes; cilvēkiem lidmašīnā bija dzīvnieku sejas. Es biju tādā kā tripā, it kā pēkšņi būtu nokļuvis Viljama Bleika pasaulē. Un es tūlīt devos uz Belgradu, jo gribēju runāt ar Grotovski. Mēs satikāmies pusnaktī manā viesnīcas numurā, un mēs dzērām šķīstošo kafiju no skūšanās krēma trauka vāciņa. Norunājām no pusnakts līdz vienpadsmitiem rītā.

Volijs:Dieniņ! Un ko viņš teica?

Andrē:Neko! Es runāju! Viņš neteica ne vārda! Un tad, man šķiet, varenākais šāda veida eksperiments notika tajā rudenī. Tas bija Montokā, Longailendā, un tajā mēs piedalījāmies tikai kādi deviņi, pārsvarā vīrieši. Diks Avedons mums bija aizdevis savu īpašumu. Un tā vieta tur ir absolūti pirmatnīga! Mēs bijām izdomājuši uzrīkot kaut ko par Visu svēto dienas tēmu, par Halovīnu. Katrs bija sagatavojis pārējiem kādu notikumu, kaut ko Halovīna garā. Bet galvenais ir tas, ka trīs dalībnieki katru nakti kaut kur pazuda, un mēs sapratām, ka viņi gatavo kaut ko dižu, tikai nezinājām, ko. Un Halovīna dienā tieši pusnaktī spīdēja mēness, un viņi teica, ka mums jāsapulcējas visaugstākās klints virsotnē un no turienes mūs kaut kur vedīšot. Mēs uzkāpām klintī un gaidījām. Bija drausmīgi auksti. Un tad parādījās šie trīs, Helēna, Bills un Freds, visi tādos baltos, no palagiem sašūtos paltrakos – izskatījās nevis smieklīgi, bet drusku baisi. Un viņi mūs aizveda uz pagrabu vienā nodegušā mājā turpat netālu, un tajā pagrabā viņi bija ienesuši galdu un solus. Uz galda viņi bija nolikuši papīra lapas, zīmuļus, vīnu un glāzes. Un mums bija jāsēžas pie galda un jāuzraksta savs pēdējais vārds, testaments – nu, jāizdomā un jāuzraksta, kādi būtu pēdējie vārdi, ko mēs gribētu pateikt pasaulei vai kādam tuvam cilvēkam. Tā neko uzdevums, vai ne? Es tur sabiju kādu pusotru stundu, varbūt divas. Un tad viņi mūs pa vienam veda laukā, es biju viens no pēdējiem, un viņi man aizsēja acis un divatā veda kaut kur pāri laukiem. Un viņi tur bija uzgājuši tādu mazu šķūnīti, zini, kurā kādreiz glabāti visādi dārza rīki. Viņi noveda mani pa trepēm pagrabā, kur bija ļoti asa balta gaisma. Tad viņi lika man izģērbties un atdot šiem visas vērtslietas. Un man bija jānoguļas uz galda, un viņi ar sūkļiem mani apmazgāja. Zini, man tūlīt sāka rādīties galvā nāves nometnes un slepenpolicija. Nezinu, kas notika ar pārējiem, bet es vienkārši sāku nevaldāmi raudāt. Tad šie nostādīja mani uz kājām un fotografēja, pliku. Un tad tādu pašu pliku, aizsietām acīm mani skriešus dzina caur mežu, līdz mēs nonācām pie tādas no palagiem iztaisītas telts, un tur visi tie pārējie gulēja pliki uz palagiem, saspiedušies kopā no aukstuma. Droši vien kādu stundu tur jau gulēja. Un tad atkal mūs veda pa vienam ārā no tās telts, aizsēja acis, un es jutu, ka mani nogulda uz tādām kā nestuvēm. Un mani nesa lielu gabalu, nesa ļoti lēni, pa to mežu. Un tad es jutu, ka mani laiž iekšā zemē! Izrādās, viņi bija izrakuši sešas kapu bedres, astoņas pēdas dziļas! Tad es jutu, ka viņi man liek virsū zarus. Volij, es tev nevaru izstāstīt, ko tajā brīdī pārdzīvoju. Un tad nestuves tika ielaistas bedrē, manas vērtslietas ieliktas man rokās, un tajā bedrē kādu gabalu virs manis viņi izstiepa brezenta gabalu. Viņi sāka ar lāpstām mest zemi kapā, tā ka es patiešām sajutos, it kā mani apraktu dzīvu. Un pēc kādas pusstundas – vispār es nezinu, cik ilgi tur nogulēju, – es tiku augšāmcelts, izvilkts no bedres, acu apsēju noņēma, un mēs skrējām pa lauku, līdz nonācām pie liela uguns apļa, kur bija mūzika un karstvīns. Un mēs dejojām līdz rītausmai! Rītausmā aizbērām ciet kapu bedres un laidām atpakaļ uz Ņujorku.

Tas arī bija pēdējais no tādiem notikumiem, kur es piedalījos. Tas arī pielika punktu. Tu zini, es sapratu, ka vienkārši negribu neko tādu vairs darīt. Es jutos tāds kā norimis – zini, kā “Mobijā Dikā”, kur vējš norimst un buras sašļūk. Un pagājušajā ziemā es aizgāju pie viena pazīstama aģenta un teicu, ka gribu atkal iestudēt izrādes. Viņš izskatījās mazliet pārsteigts, ka Rips Van Vinkls joprojām ir dzīvs… Atklāti sakot, tagad, to visu atceroties, es jūtu tikai riebumu, ja gribi zināt.

Volijs:Ko!?

Andrē:Jo ko gan es no sevis biju iedomājies? Kas es – kāds Irānas šahs, vai? Es domāju, Volij, ar ko gan es atšķiros no Alberta Špēra? Tu zini Albertu Špēru, Hitlera arhitektu?

Volijs:Nū?

Andrē:Pēdējā laikā es daudz par viņu domāju, jo man liekas, ka es esmu Špērs un ka ir laiks grābt mani ciet un tiesāt, tāpat kā viņu tiesāja.

Volijs:Ko tu runā?

Andrē:Zini, viņš bija ļoti kulturāls cilvēks, arhitekts, mākslinieks, kurš iedomājās, ka parastie dzīves likumi uz viņu neattiecas. Es tev saku, man patiešām liekas, ka viss, ko šajā laikā esmu darījis, ir briesmīgi, vienkārši briesmīgi!

Volijs:Dieniņ! Bet kāpēc gan?

Andrē:Redzi, Volij, šajos pēdējos gados es esmu daudz redzējis nāvi, un viens nu ir droši: kad tu mirsti, tu mirsti viens, tas nu ir kā likts. Kas tur tai brīdī stāv pie tavas gultas, recenzijas par izrādēm – tam visam vairs nav nekādas nozīmes. Tu to dari viens. Un jautājums ir tāds: kad es gulēšu uz nāves gultas, kāds cilvēks es būšu? Un man ir lielas šaubas par cilvēku, kurš pēdējos dzīves gadus nodzīvojis tā, kā es dzīvoju.

Volijs:Kāpēc tev tā liekas?

Andrē:Redzi, Volij, pēdējos pāris mēnešos man ir gājis traki. Trīs cilvēki no manas ģimenes vienlaicīgi bija slimnīcā. Tad nomira māte, tad Marinai kaut kas notika ar muguru, un mēs šausmīgi par viņu uztraucāmies, tā ka… Es pašlaik knapi turos… Es neguļu, mani nervi ir uzvilkti, viss mani tracina. Vakar vakarā… vispār bija mūsu kāzu divdesmit gadu jubileja, un es aizvedu Čikitu uz izrādi par Biliju Holideju, un es skatījos uz tiem šovbiznesa cilvēkiem, kuri neko nezina par Biliju Holideju, vispār neko, un man pēkšņi uznāca tāda sajūta… Tu zini, es vienkārši tur sēdēju un lielāko izrādes daļu raudāju, un man pēkšņi uznāca tāda sajūta, ka es esmu tikpat pretīgs kā viņi! Un ka visa mana dzīve ir viens vienīgs fufelis, un ka man nav tādu iekšu kā Bilijai Holidejai. Man patiešām ir sajūta, ka esmu izšāvies! Salauzts! Ka esmu izniekojis savu dzīvi!

Volijs: (Pauze.) Andrē, kā tu vari ko tādu teikt?

Andrē: (Gara pauze.) Zini, Volij, es šobrīd varbūt esmu ļoti emocionālā stāvoklī, bet kopš atgriešanās man šī pasaule, kurā mēs dzīvojam, liekas arvien nomācošāka. Pagājušajā nedēļā es vienu dienu aizgāju uz teātri. Ejot iekšā, es visus sveicināju, jo es viņus pazīstu un viņi pazīst mani, un viņi ir ļoti draudzīgi. Un zini, septiņi vai astoņi man teica, ka es izskatos lieliski, un tikai viena, kastinga biroja vadītāja, teica: “Andrē, tu izskaties briesmīgi! Kaut kas atgadījies?” Mēs, protams, sākām runāt, un te pēkšņi viņa sāka raudāt, jo viņas tante, kurai ir astoņdesmit un kuru viņa ļoti mīl, bija ielikta slimnīcā uz kataraktas operāciju, kas bija sekmīga, bet nevīžīgā māsiņa nebija uzlikusi viņas gultai margas, un tante izkritusi no gultas un tagad ir pilnīga invalīde! Vārdu sakot, mēs runājām par slimnīcām. Un, tā kā tas viss viņai bija noticis tik tikko, šī sieviete bija vienīgā, kura mani redzēja pavisam skaidri. Lai arī viņa neko nezināja par to, kam visam es pēdējā laikā esmu gājis cauri. Bet pārējie – tie redzēja tikai manu iedegumu vai kreklu, vai to, ka krekls labi sapas ar iedegumu, tāpēc teica: “Tu lieliski izskaties!” Viņi dzīvo kaut kādā murgainā sapņu pasaulē! Viņi neskatās. Tas man liekas ļoti dīvaini.

Volijs:Varbūt mēs dzīvojam sapņu pasaulē tāpēc, ka katru dienu darām tik daudz lietu, kas mūs iespaido visādos mums nezināmos veidos? Zini, par ko es domāju: pagājušajos Ziemassvētkos mums ar Debiju uzdāvināja elektrisko segu. Tas, es tev teikšu, ir brīnišķīgs izgudrojums, vienkārši lielisks. Mana dzīve tagad ir citāda nekā pirms elektriskās segas. Es reizēm prātoju: ko tā īsti man dara? Jo es jūtu, ka vairs neguļu tā, kā gulēju pirms tam.

Andrē:Nē, skaidrs, ka ne.

Volijs:Un sapņi ir citādi, un rītos pēc pamošanās es arī jūtos nedaudz citādi.

Andrē:Es ne par kādu naudu nesegtos ar elektrisko segu. Pirmkārt, man būtu bail, ka mani nenosit elektrība. Nē, es neuzticos tehnoloģijai. Bet galvenais, Volij, ir tas, ka šāds komforts, es uzskatu, ļoti tiešā veidā mūs nošķir no īstenības.

Volijs:Tu gribi teikt, ka…

Andrē:Ja tev nav nekādas elektriskās segas un dzīvoklī ir auksti, un tev jāņem vēl viena sega vai jāiet uz skapi un jāņem vesela kaudze mēteļu, ar ko sasegties, – nu, tad tu zini, ka ir auksti. Un tam ir sakars ar citām lietām: tu aizdomājies par… nu, vai cilvēkam, kas guļ tev blakus, arī nav auksti? Vai pasaulē ir vēl kāds, kuram ir auksti? Cik auksta nakts! Man patīk aukstums, ak dies, es negribu segu, es varu piespiesties pie tevis vēl ciešāk, jo ir auksti! Visādas domas nāk prātā. Bet tu ieslēdz elektrisko segu, un tas ir tas pats, kas iedzert trankvilizatoru vai sevi lobotomēt, skatoties televizoru. Tu atkal nonāc sapņu pasaulē. Vai tu, Volij, esi padomājis, ko tas ar mums dara – šī dzīvošana vidē, kur tik grandiozas lietas kā gadalaiki, ziema, aukstums mūs nekādā veidā neietekmē? Mēs taču galu galā esam dzīvnieki. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam nevis zem saules un mēness, un debesīm, un zvaigznēm, bet pašu radītā fantāziju pasaulē.

Volijs:Jā, bet, Andrē, no savas elektriskās segas es nekad neatteiktos. Jo Ņujorkā ziemas ir aukstas, mūsu dzīvoklī ir auksti. Ņujorka ir dzīvošanai grūta vide! Dzīve tāpat jau nav viegla, lai vēl atteiktos no tām pāris lietām, kas to atvieglo vai padara ērtāku, tieši otrādi! Man gribas vēl vairāk komforta, jo pasaule ir ļoti skrāpeklīga. Es vienkārši cenšos sevi pasargāt, jo citādi var saskrāpēties ik uz soļa.

Andrē:Jā, bet, Volij, vai tu neaptver, ka komforts var būt bīstams? Tev patīk ērtības, un man arī tās patīk. Taču komforts var ieaijāt bīstamā apmierinātībā. Mana mamma pazina lēdiju Hatfīldu, kas bija viena no bagātākajām sievietēm pasaulē, un viņa nomira no bada, jo neēda neko citu kā vien vistas gaļu. Viņai vienkārši patika vistas gaļa, tas bija vienīgais, ko viņa ēda, un viņas ķermenis bija badā, bet viņa nemaz to nezināja, jo laimīgi ēda savas vistas, līdz beidzot bija pagalam! Es nudien uzskatu, ka mēs visi esam kā šī lēdija Hatfīlda: mēs priecīgi baudām savas elektriskās segas un vistas gaļu un tai pašā laikā dzīvojam badā, jo esam tik ļoti atrauti no saiknes ar īstenību, ka neuzņemam nekādu reālu barību. Jo mēs neredzam pasauli. Mēs neredzam sevi. Neredzam, kā mūsu rīcība iespaido citus. Tu esi lasījis Martina Būbera grāmatu par hasīdismu?

Volijs:Nē.

Andrē:Nū, te tev būs dzīves filozofija! Viņš raksta par hasīdu ticējumu, ka visās lietās ir iesprostoti gari. Tevī ir gari, manī ir gari, arī šajā galdā ir gari. Un viņš saka, ka caur lūgšanu šie iesprostotie gari tiek atbrīvoti un ka jebkurai mūsu darbībai, vai tā būtu komercdarbība vai mīlēšanās, vai kopīga vakariņošana, vienalga – ka ikvienai mūsu darbībai ir jābūt lūgšanai, sakramentam. Tev liekas, ka mēs tā dzīvojam? Kāpēc mēs tā nedzīvojam? Man šķiet, ja mēs godīgi paskatītos uz to, ko ikdienā darām, kā izturamies pret citiem, mums vienkārši paliktu nelabi – lūk, kāpēc. Tu zini, katru dienu, vairākas reizes dienā, es ieeju savā daudzdzīvokļu namā, un durvju sargs mani uzrunā par misteru Gregoriju, un es viņu uzrunāju par Džimiju. Nu, ar ko tas atšķiras no Dienvidu vergtura? Man liekas, ka tajā brīdī, kad ieeju savā namā, es izdaru slepkavību. Jo viņš ir cienījams, inteliģents cilvēks, turklāt manos gados, un, kad es viņu uzrunāju par Džimiju, viņš kļūst par bērnu un es esmu pieaugušais, jo man tajā mājā pieder dzīvoklis!

Volijs: Tā ir. Tu zini, kad es skolā mācīju latīņu valodu, pret mani izturējās kā pret… Nu, kad man gadījās būt kādā profesionāļu vai “literātu” tusiņā, pret mani izturējās kā pret suni! Citiem vārdiem, nebija ne runas par to, ka es varētu piedalīties viņu sarunās kā līdzīgs starp līdzīgiem. Pa laikam es uzsāku kādu sarunu, bet, tiklīdz viņi pajautāja, ko es daru, kas vienmēr gadījās pēc apmēram piecām minūtēm, viņu sejas – pat ja viņi izbaudīja sarunu, bet varbūt viņi tikai izlikās, nezinu – viņu sejas uzreiz pārvērtās, zini, kā tas vārtu režģis viduslaiku pilīs, it kā tas būtu ar troksni nolaidies. Viņi vienkārši pagriezās un aizgāja! Es burtiski jutos kā suns. Un, kad Debija strādāja par sekretāri, tiklīdz viņa to kādam pateica, tā viss, cauri! It kā viņa būtu teikusi: “O, es pašlaik izciešu mūža ieslodzījumu par bērna slepkavību!”

Dieniņ, ja runājam par mūsu attieksmi pret citiem… Klau, es sevi uzskatu par labu, lādzīgu dvēseli, jo domāju, ka esmu diezgan draudzīgs pret cilvēkiem, ko ikdienā satieku. Es patiešām esmu diezgan apmierināts ar sevi. Man liekas, ka esmu visnotaļ jauks čalis, man nav par sevi ko sūdzēties, ja mēs runājam par manām attiecībām ar to mazo loku, kurā ietilpst draugi un pāris paziņu no teātra ļaudīm. Bet ārpus šī loka ir vesela pasaule, par ko es vienkārši nekad nedomāju. Es noteikti neuzņemos atbildību par to, kā es tajā pasaulē dzīvoju. Ja man tiešā veidā būtu jāsaskaras ar faktu, ka uz šīs skatuves atrodos kopā ar kaut kādu badacietēju Āfrikā, es tik labi par sevi nedomātu. Dabiski, es vienkārši izslēdzu viņus no savas uztveres. Protams, ka es ignorēju milzīgu reālās pasaules daļu!

Bet, kad rakstu lugu, man liekas, ka es tomēr mēģinu pieskarties kaut kādām īstenības drumslām un dalīties tajā ar publiku… Protams, mūsdienu teātris ir briesmīgā stāvoklī, tas ir fakts. Vismaz pirms pāris gadiem cilvēki, kuriem teātris no tiesas rūp, mēdza teikt, ka teātris ir miris. Un tagad teātris ir kļuvis par kaut ko tik triviālu, ka… Es zinu teātrmīļus, kuri iet skatīties tādas lietas, ko pirms pāris gadiem viņiem būtu bijis kauns skatīties. Viņi būtu vienkārši nobeigušies no šausmām par kaut ko tik pliekanu. Bet tagad viņi saka: “O, bija diezgan labi.” Tas ir vienkārši neticami! Es nevaru ciest tādu attieksmi, jo teātris taču var izdarīt kaut ko ļoti svarīgu. Es domāju, ka teātris var pietuvināt cilvēkus īstenībai. Nu labi, tu varbūt tā nedomā. Tev varbūt tas liekas pilnīgas blēņas.

Andrē:Jā, bet, Volij, vai tu neredzi, ka te ir dilemma? Tu neņem vērā, kādā laikā mēs dzīvojam. Protams, tieši to teātrim vajadzētu darīt. Es vienmēr tā esmu uzskatījis. Kad es kā jauns režisors Jeilā iestudēju “Bakhantes”, man gribējās… Zini, kad Penteju nogalina viņa māte Agave un fūrijas – viņas noliec koku, piesien viņu pie tā un tad palaiž koku vaļā, un viņš aizlido pa gaisu un nositas, un tad tās saplosa viņu gabalos, nogriež viņam galvu –, es gribēju sadabūt īstu galvu no Ņūheivenas morga un palaist to apkārt pa skatītāju rindām, lai viņi saprot, ka tas ir pa īstam! Bet aktrise, kas spēlēja Agavi, neparko nebija ar mieru. Man liekas, ka mūsdienās cilvēki iegrimuši tik dziļā miegā, ka, ja tu neuzved pliekanas lugas, kas palīdz publikai gulēt vēl saldāk, tad nav īsti skaidrs, ko vispār var tajā teātrī darīt. Jo, redzi, ja uzved nopietnas mūsdienu autoru lugas, tādas kā tavējās, tad tās varbūt iedarbojas uz skatītāju tikpat mērdējoši, tikai citādā veidā.

Volijs:Kā tu to domā?

Andrē:Volij, kā tas iedarbojas uz skatītāju, ja tu savā lugā rādi, cik mūsdienu cilvēki ir vientuļi, kā viņi nespēj saprast cits citu un kādā izmisumā viņi dzīvo? Vai kā uz viņiem iedarbojas luga, kurā tiek rādīta pasaule, kas ir pilna ar šokējošām seksa ainām, šausmām un vardarbību? Vai tas palīdz guļošam skatītājam pamosties? Domāju, ka ne. Jo man liekas, ka tā pasaules aina, ko tu viņiem rādi šādā lugā, ir tieši tā pati pasaules aina, kurā viņi jau dzīvo. Klausies, viņi zina, ka viņu dzīve grūta un attiecības sāpīgas. Un, ja viņi vakarā televizorā skatās ziņas, viņi redz baisu, haosa pārņemtu pasauli, kurā ir papilnam izvarošanu un slepkavību, un uz metro sliedēm nogrieztu roku, un bērnu, kuri izgrūž vecākus pa logu! Un tava luga viņiem tikai apstiprina, ka viņu iespaids par pasauli ir pareizs un nekādas izejas nav. Viņi neko tur nevar darīt. Un viņi iet mājās, juzdamies pasīvi un bezspēcīgi.

Paskaties uz kristīšanas ceremoniju, ko mana grupa sarīkoja Polijas mežā, – tajā bija visi teātra elementi: tā bija rūpīgi pārdomāta, rūpīgi izstrādāta un izpildīta ar ļoti smalku gaumi un maģisku pieskārienu. Viņi patiešām kaut ko radīja! Šajā gadījumā tas bija tikai viena cilvēka auditorijai, tikai man, bet viņi izveidoja kaut ko tādu, kur bija rituāls, mīlestība, pārsteigums, atrisinājums, sākums, vidus un beigas un kas bija neticami skaista izrāde! Un iespaids, ko tas atstāja uz publiku, tas ir, mani, bija caurcaurēm pozitīvs: tas manī neko nenomērdēja, tas mani atdzīvināja!

Volijs:Jā, bet vai tu saki, ka nav iespējams… Vai tas nav baisi – nonākt pie tāda slēdziena, ka cilvēkus vairs nav iespējams pamodināt? Ja nu vienīgi, iesaistot viņus kaut kādā dīvainā rituālā Polijā vai kaut kādā dīvainā piedzīvojumā Everesta virsotnē? Jo, ja tu saki, ka visi jāuzved Everestā, tad tas ir baigi smagi! Jo visus tur nekad neuzvedīsi. Jābūt taču vēsturē kaut kādiem periodiem, kad “izglābt slimnieku” varēja arī ar mazāk radikāliem paņēmieniem; kad, lai sagādātu cilvēkiem spēcīgu vai jēgpilnu pārdzīvojumu, viņus nevajadzēja vest Everestā!

Andrē:Bet tagad vajag. Tā vai citādi, taču vajag.

Volijs:Bija laiks, kad varēja uzrakstīt, piemēram, Džeinas Ostinas “Prātu un jūtas” un tajos, kas to lasīja, tas droši vien izraisīja diezgan spēcīgu pārdzīvojumu. Nu labi, tu tagad saki, ka mūsdienu cilvēkā tas vairs neizraisa neko, un varbūt tā arī ir. Bet vai tad nav kaut kāda literatūra vai dramaturģija, kas… Vai tad rakstniekiem vairs nevajag attēlot īstenību, lai citi varētu to ieraudzīt? Nē, nopietni! Tu man pasaki: kāpēc mums, lai piedzīvotu vienu realitātes mirkli, jābrauc uz Everestu? Vai tad… vai tad Everests ir “reālāks” par Ņujorku? Vai tad Ņujorka nav “reāla”? Klausies, ja tev pēkšņi atklātos, kas pa īstam notiek tepat blakus tajā cigāru veikalā, man šķiet, ka tev jumts aizbrauktu! Vai tad… vai tad tajā cigāru veikalā nav tikpat daudz “realitātes”, ko uztvert, kā Everestā? Kā tu domā? Redzi, man liekas, ka tajā Everestā ne tikai nav nekā reālāka kā šeit; man liekas, ka tā Everesta realitāte daudz neatšķiras no šamējās. Jo īstenība taču savā ziņā ir viendabīga visur. Tāpēc, ja tava uztvere, tavs iekšējais mehānisms darbojas pareizi, tad tev ne uz kādu Everestu nebūtu jābrauc! Jo tas vienkārši ir… Jā, es saprotu, kaut kādā līmenī tas ir kaut kas pilnīgi cits nekā cigāru veikals Septītajā avēnijā, taču…

Andrē:Bet Volij, es tev piekrītu! Problēma tikai tā, ka to cigāru veikalu cilvēki neredz. Lietas vairs neiedarbojas uz cilvēkiem tā kā kādreiz. Varbūt pēc desmit gadiem cilvēki būs gatavi maksāt desmit tūkstoš dolāru par kastrāciju – lai vienkārši kaut ko sajustu uz savas ādas!

Volijs:Bet kāpēc… kāpēc tā ir? Vai tas ir tāpēc, ka cilvēki kļuvuši slinki? Vai varbūt viņiem ir garlaicīgi? Vai mēs esam kā tādi izlutināti, garlaikoti bērni, kas visu dienu nogulējuši siltā vannā, spēlējoties ar savu plastmasas pīlīti, un tagad prātojam: “Nu ko es varu darīt?”

Andrē:Okei! Jā! Mēs esam garlaikoti. Mēs visi esam garlaikoti! Bet vai tev nekad nav ienācis prātā, ka process, kas rada šo garlaikotību, īstenībā ir neapzināta, sevi atražojoša smadzeņu skalošanas forma, ko mums uzspiež totalitāra vispasaules valdība, kura kalpo naudai? Un ka tas viss ir daudz bīstamāk, nekā mums liekas? Runa, Volij, nav tikai par individuālu izdzīvošanu, bet par to, ka garlaikots cilvēks ir aizmidzis cilvēks un aizmigušais nekad neteiks “nē”. Redzi, es satieku visādus cilvēkus, un pirms pāris dienām es satiku zviedru fiziķi Gustavu Bjernstrandu, kuru es apbrīnoju. Un viņš teica, ka vairs neskatoties televizoru, nelasot avīzes un žurnālus. To visu viņš pilnībā izmēzis no savas dzīves, jo viņš domā, ka mēs dzīvojam kaut kādā orveliskā murgā un ka viss, ko mēs šobrīd dzirdam, mūs lēnām pārvērš par robotiem.

Kad biju Findhornā, es tur satiku vienu fantastisku koku ekspertu, angli, kurš visu mūžu bija glābis kokus. Viņš tikko bija atgriezies no Vašingtonas, kur bija lobējis sekvoju glābšanu. Viņam ir 84 gadi, un viņš arvien ceļo ar mugursomu, jo nekad nezina, kur atradīsies nākamajā dienā. Un viņš man jautāja: “No kurienes tu esi?” Es teicu: “No Ņujorkas.” Un viņš: “Ā, Ņujorka! Interesanta vieta. Vai tu esi saticis daudz ņujorkiešu, kuri saka, ka grib braukt prom, bet nekad neaizbrauc?” Un es teicu: “O jā!” Un viņš: “Un kā tu domā, kāpēc viņi nebrauc prom?” Es viņam minēju pāris banālu teoriju. Viņš teica: “Es gan domāju, ka iemesls ir pavisam cits.” Viņš teica: “Es domāju, ka Ņujorka ir jauna parauga koncentrācijas nometne, ko ceļ un apsargā paši ieslodzītie, un viņi lepojas ar šo cietumu, ko paši sev uzcēluši. Viņi dzīvo šizofrēniskā stāvoklī, kur paši ir gan sargi, gan ieslodzītie. Un, būdami lobotomēti, viņi vairs nespēj pamest šo cietumu vai pat ieraudzīt to kā cietumu.” Tad viņš izņēma no kabatas koka sēklu un teica: “Šī ir priede.” Viņš ielika man to rokā un teica: “Bēdz prom, kamēr nav par vēlu.”

Redzi, pēdējos divus trīs gadus man un Čikitai ir sajūta, ka mums tiešām jālaižas prom. Vai mums vajadzētu justies kā ebrejiem 30. gadu Vācijā? Jālaižas prom! Jautājums, protams, uz kurieni, jo skaidri redzams, ka visa pasaule iet vienā un tajā pašā virzienā. Pilnīgi iespējams, ka 60. gadi bija pēdējais cilvēka gara uzplaiksnījums pirms izdzišanas. Un ka no šī brīža tālāk būs tikai roboti, kas staigā pa ielām un kas neko nejūt un nedomā. Un nebūs neviena, kas atgādinātu, ka reiz bija tāda suga “cilvēks”, kurš juta un domāja. Visa vēsture un atmiņa pašlaik tiek izdzēsta, un drīz neviens vairs neatcerēsies, ka kādreiz uz šīs planētas bijusi dzīvība!

Bjernstrands uzskata, ka nekādu cerību vairs nav. Findhornā valda nedaudz cits uzskats. Viņi domā, ka dažādās pasaules vietās radīsies tādas “gaismas saliņas” un ka tās būs tādas kā neredzamas planētas uz šīs planētas, un, kad mēs – vai pasaule – atdzisīsim, mēs varēsim aizceļot uz šīm citādajām planētām, no jauna uzpildīt sevi ar to, kas nu mums vajadzīgs darbam uz šīs planētas, un atgriezties. Viņi uzskata, ka ir jābūt tādiem centriem, kur cilvēki var sanākt un izdomāt jaunu nākotni pasaulei. Un Gustavs Bjernstrands man teica, ka faktiski šādi centri pašlaik rodas visās pasaules malās! Un ka tie visi ir centieni radīt jauna veida skolu vai jauna veida klosteri. Un Bjernstrands runā par rezervātiem, par drošības salām, kur tiktu saglabāta vēsturiskā atmiņa un kur cilvēks turpinātu funkcionēt, lai saglabātu mūsu sugu cauri šim tumšajam laikmetam.

Citiem vārdiem, mēs runājam par pagrīdes kustību, līdzīgu tai, kāda pastāvēja, tikai citā formā, viduslaikos baznīcas mistiskajos ordeņos. Un šīs pagrīdes mērķis ir izdibināt, kā saglabāt gaismu, dzīvību, kultūru. Redzi, es domāju, ka mums ir vajadzīga jauna valoda, sirds valoda – kā tajā Polijas mežā, kur valoda nebija vajadzīga. Tāda valoda starp cilvēkiem, kas būtu jauna veida poēzija, – tāda, kādu piekopj bites, ar deju parādot, kur atrodas medus. Bet, lai radītu šādu valodu, ir jāiemācās, kā iziet caur spoguli un iegūt cita veida uztveri, kur tu sevi sajūti vienotu ar visu. Un pēkšņi tu saproti visu.

Viesmīlis:Vai esat gatavi desertam?

Andrē:Es ņemšu tikai espreso, paldies.

Volijs:Man arī to pašu. Un vai es varētu palūgt arī amareto?

Viesmīlis:Protams, ser.

Volijs:Vai tu gribi dzirdēt, ko es par to visu domāju? Ko es pa īstam domāju?

Andrē: Jā!

Volijs:Redzi, es domāju… Es vienkārši cenšos izdzīvot, saproti? Vienkārši cenšos nopelnīt iztikai un lai varētu nomaksāt īri un rēķinus. Es dzīvoju, kā māku, man patīk būt mājās kopā ar Debiju. Es lasu Čārltona Hestona autobiogrāfiju un… neko! Varbūt šad tad mēs ar Debiju kaut kur izejam, uz kādu ballīti vai ko tādu, un, ja man pa reizei izdodas savākties un ar savu mazo talantu uzrakstīt kādu ludziņu, tad brīnišķīgi! Un man patīk lasīt par ludziņām, ko kāds cits uzrakstījis, lasīt, ko kritiķi par tām saka un ko citi saka par to, ko kritiķi saka, un… Man ir piezīmju grāmatiņa, kur es pierakstu savas darīšanas un pienākumus, un man patīk tajā ieskatīties, izpildīt savus pienākumus un nokārtot darīšanas, un tad izsvītrot tās no saraksta.

Tu zini, es vienkārši nespēju iedomāties, ka pasaulē var būt vēl kas labāks par Hestona autobiogrāfijas lasīšanu vai par to, ka es no rīta pieceļos un man uz galda ir auksta kafija, kas visu nakti gaidījusi, lai es to no rīta izdzertu! Un pa nakti tajā nav noslīcis neviens prusaks vai muša. Tas ir tik forši – piecelties no gultas un ieraudzīt uz galda kafiju, tieši tādu, kāda man patīk. Es neko labāku nespēju iedomāties! Nē, nu jā, protams, ja tajā peld beigts prusaks, tad man ir zināma vilšanās, tad es esmu skumīgs.

Bet es nedomāju, ka man būtu vajadzīgs kaut kas vairāk. Tu savukārt saki, ka ir pilnīgi neiedomājami, ka šajā laikā kāds varētu dzīvot jēgpilnu dzīvi, un ka mums visiem ir jādzīvo tajās salās. Bet es vienkārši nespēju noticēt, ka pat tev… Vai tad nav jauki piecelties no rīta un ieraudzīt, ka tev blakus ir Čikita, ir bērni, un pastnieks atnes The Times, tu vari to lasīt. Varbūt tu iestudēsi lugu, varbūt neiestudēsi, bet aizmirsti par lugu. Kāpēc vajag… kāpēc vienkārši nelikties mierā un nepriecāties par šīm mazajām lietām? Kāpēc vajadzīgs kaut kas vairāk, vai kāpēc vispār jādomā, ka vajadzīgs kaut kas vairāk? Es vienkārši nesaprotu, par ko tu runā. Tas ir, es saprotu, ko tu runā, bet nesaprotu, par ko tu runā.

Patiesību sakot, es laikam zinu, kas man krīt uz nerviem visā tajā, par ko tu stāstīji, un es pat nezinu, vai varu to skaidri aprakstīt. Bet man liekas, ka galvenā jēga tajās meistardarbnīcās, kad tā paskatās, bija panākt, lai visi dalībnieki, ieskaitot tevi pašu, kaut kādā veidā atbrīvotos no jebkāda mērķtiecīguma atsevišķos momentos. Un tas bija vajadzīgs, lai jūs spētu, tā sakot, piedzīvot tīru esamību. Citiem vārdiem, jūs mēģinājāt atklāt, kā tas ir – izdzīvot zināmus brīžus tā, ka jums tajā momentā nekas konkrēts nav jādara. Un man liekas, ka tas man nav pieņemami. Tas ir, es nevaru pieņemt domu, ka ir vajadzīgi kaut kādi brīži, kuros tu centies neko nedarīt. Man liekas, ka mūsu dabā ir kaut ko darīt un ka mērķtiecīgums ir daļa no cilvēka pamatstruktūras, un ka teikt, ka mums būtu jāspēj dzīvot bez tā, ir tas pats, kas teikt, ka kokam jāspēj augt bez saknēm vai zariem. Bet koks bez saknēm vai zariem nebūtu koks, tas būtu baļķis. Tu saproti, ko es saku?

Andrē:Mhm.

Volijs:Citiem vārdiem, ja es sēžu mājās un man nav nekā, ko darīt, es gluži dabiski ņemu rokās grāmatu. Jo kāda jēga sēdēt un neko nedarīt? Man tas šķiet vienkārši stulbi.

Andrē:Un ja Debija ir mājās?

Volijs:Tāpat. Vai tad ir kaut kas tāds kā divi cilvēki, kas neko nedara, bet vienkārši “ir kopā”? Vai viņi vienkārši īstenotu “attiecības”, ja lietojam vārdu, ko mēs pastāvīgi lietojam? Ko tas vispār nozīmētu? Mēs vai nu sarunātos, vai iznestu atkritumu spaini, vai… mēs kaut ko darītu, katrs atsevišķi vai kopā. Tu saproti? Ko tas vispār nozīmē – vienkārši sēdēt kopā?

Andrē:Tas tevi padara nervozu.

Volijs:Kā tas var nepadarīt nervozu!? Man tas vienkārši liekas smieklīgi!

Andrē:Tas ir interesanti, Volij. Zini, es vienu mēnesi nodzīvoju pie zemniekiem Ladākā, Rietumtibetā. Un tur, kad vakarā atnāk kaimiņi padzert tēju, neviens nerunā, ja vien nav kas īpašs, ko teikt, bet gandrīz nekad nav. Viņi vienkārši sēž un dzer tēju, un neliekas, ka klusēšana viņus uztrauktu. Redzi, nelaime tāda, ka cilvēks var darīt dažnedažādas lietas un tai pašā laikā būt iekšēji pilnīgi miris. Tas ir, tu dari to un dari šito, bet vai tu to dari tāpēc, ka pa īstam jūti pēc tā nepieciešamību, vai arī tu to dari mehāniski? Jo es patiešām uzskatu: ja tu dzīvo mehāniski, tad tev kaut kas savā dzīvē jāmaina.

Jaunībā tu to vien dari kā satiecies ar meitenēm, tusējies, tu esi brīvs putns, un tad tev pēkšņi izveidojas nopietnas attiecības, un viss sastingst. Tas pats var notikt arī ar darbu. Protams, ja tu patiešām esi iekšēji dzīvs, tad nav problēmu! Ja tu dzīvo kopā ar kādu mazā istabiņā un starp jums strāvo dzīvība, tad varbūt tur tajā jūsu istabiņā notiek vesels piedzīvojums. Bet starp jums var iestāties arī pamirums, un tad nu gan, es domāju, ir jākļūst par tādu kā klaidoni, gluži kā Keruakam, un jādodas ceļā. Es nudien tā uzskatu. Skaidrs, ka dzīvot uz riteņiem nav nekas briesmīgi patīkams, un es pats daudz labprātāk paliktu tajā istabiņā.

Bet, ja jau ilgi dzīvo ar kādu kopā, cilvēki vienmēr saka: “Nu protams, nav jau vairs tā kā sākumā, bet tas jau ir dabiski, pirmais mīlestības vilnis pāriet, un tā tam vienkārši jābūt.” Es tam totāli nepiekrītu. Es domāju, ka tev pastāvīgi un pilnīgi godīgi ir jāuzdod sev jautājums: “Vai mūsu laulība joprojām ir laulība? Vai tajā joprojām ir klāt sakramentālais elements?” Tieši tāpat, kā tev jājautā par sakramentālo elementu savā darbā: vai tas joprojām tur ir? Es tev saku, Volij, ir baisi, ja tev kādā brīdī nākas atskārst: ak Dievs, man likās, ka es dzīvoju savu dzīvi, bet īstenībā es neesmu bijis cilvēks! Esmu bijis aktieris! Es esmu nevis dzīvojis, bet spēlējis lomas! Esmu spēlējis tēvu, esmu spēlējis vīru, esmu spēlējis draugu, esmu spēlējis rakstnieku, režisoru – visas šīs lomas. Esmu dzīvojis vienā istabā ar sievu un bērniem, bet tā pa īstam neesmu viņus redzējis. Neesmu viņus dzirdējis. Neesmu bijis ar viņiem kopā.

Volijs:Jā, tā ir. Ir cilvēki, kas vienkārši eksistē viens otram blakus. Otra cilvēka seja varētu pārvērsties par pelēkā vilka seju, un tas pat netiktu pamanīts.

Andrē: Tas netiktu pamanīts, nē. Netiktu pamanīts. Pirms kāda laiciņa es biju Izraēlā, un man bija līdzi Čikitas fotogrāfija, es to vienmēr nēsāju līdzi, tajā viņai ir 26 gadi, un tā uzņemta vasarā uz terases, kur viņa atlaidusies krēslā tādos garos, vecmodīgos svārkos, kas nedaudz pavilkti uz augšu, un viņa tur ir slaida un jutekliska, un skaista, un es vienmēr biju uz to skatījies un domājis, cik seksīga viņa tur izskatās. Un pagājušogad Izraēlā es vēlreiz paskatījos un pēkšņi ieraudzīju, ka viņas seja tajā bildē ir visskumjākā seja pasaulē. Viņa tur izskatījās tik apjukusi, tik skumja, tik vientuļa. Es to bildi biju nēsājis līdzi gadiem un nebiju to pamanījis, tu saproti, nekad tā pa īstam nebiju uz to paskatījies.

Un tad kaut kādā brīdī es aptvēru, ka biju nodzīvojis krietnus 18 gadus, neko nejūtot, izņemot visekstrēmākās situācijas. Kaut kādā mērā es joprojām biju dzīvojis savā darbā, tāpēc arī biju tāds darbaholiķis, tāpēc man likās, ka katra mana izrāde ir dzīvības un nāves jautājums. Bet savā īstajā dzīvē es biju miris. Es biju robots. Zini, es pat neļāvu sev dusmoties vai aizvainoties. Tagad Čikita un bērni cauru dienu dara un saka lietas, kas mani kaitina, un tagad gan es skaišos. Viņi man prasa: “Kāpēc tu saskaities?”, un es saku: “Tāpēc, ka jūs mani kaitināt!”

Un, kad es atļāvos apsvērt iespēju, ka varētu arī nedzīvot kopā ar Čikitu, es sapratu, ka būt vienmēr kopā ar viņu ir tas, ko es vēlos visvairāk. Bet tajā laikā es vēl nezināju, kā tas ir – reaģēt uz otru cilvēku. Un, ja tu nespēj reaģēt uz otru cilvēku, tad nekādas attiecības nav iespējamas. Un, ja tas tā ir, tad es nezinu, ko vārds “mīlestība” vispār nozīmē, atskaitot “pienākumu”, “atbildību”, “sentimentalitāti”, “bailes”.

Es nezinu par tevi, Volij, bet man vienkārši vajadzēja ņemt kaut kādus kursus, lai iemācītos būt cilvēkam. Ko es pa īstam jūtu? Es nezināju. Kas man patīk, ar kādiem cilvēkiem es gribu būt kopā? Tādas lietas. Un vienīgā izeja, ko es varēju iedomāties, bija mēģināt atbrīvoties no visādiem trokšņiem, beigt spēlēt lomas un vienkārši ieklausīties sevī. Pienāk tāds brīdis, kad tas ir jādara. Lai to izdarītu, varbūt jābrauc uz Sahāru, varbūt to var darīt savās mājās, bet vajag atbrīvoties no trokšņa.

Volijs:Jā. Protams, personiski es… man parasti nepatīk tie klusie brīži, galīgi nepatīk. Nezinu, vai tas ir kaut kas freidisks vai kā… vai bailes no neapzinātiem impulsiem vai savas agresijas, vai kas, bet, ja ap mani iestājas pārāk liels klusums un es vienkārši sēžu vai nu viens pats, vai kopā ar kādu, man uzreiz ir sajūta: “Ak Dievs! Mani atmaskos!” Citiem vārdiem, es varu adekvāti darīt jebkādu darbu, bet es nevaru adekvāti būt vienkārši cilvēks. Tas ir, es neesmu… Ja es nevaru darboties, bet varu vienīgi sēdēt un būt, tad man ir sajūta, ka es izgāzīšos. Tas ir, es varu nolikt jebkuru eksāmenu un pat dabūt augstu atzīmi, ja kārtīgi pacenšos, bet man nav ne jausmas, kā nolikt šo eksāmenu. Protams, es saprotu, ka tas nav eksāmens, bet personīgi man tas ir eksāmens, un es jūtu, ka tajā izgāzīšos. Tā ir baisa sajūta.

Andrē:Zini, Volij, es varu iedomāties dzīvi, kurā katra diena būtu kā milzīgs radošs uzdevums. Tas ir, ja tu gribētu aiziet no cilvēka, ar kuru tu dzīvo, tu vienkārši ņemtu un aizietu. Tad, ja tev gribētos, tu nāktu atpakaļ, bet tas otrs cilvēks pa to laiku būtu reaģējis uz tavu aiziešanu. Zini, kas bija aizraujošākais tajās darbnīcās, ko es vadīju? Cik ātri cilvēkus pārņem aizrautība, līksme, prieks, brīnums, aizmiršanās, neprātīgums, maigums! Kāpēc mēs nevarētu tā dzīvot?

Volijs: Man liekas, ka tas saskarsmes brīdis ar otru cilvēku, kad tu esi ar viņu aci pret aci, – tas mūs biedē. Lai gan liekas: kas gan tur tik biedējošs? Dīvaini, ka tas mūs biedē.

Andrē:Nu, tas nemaz nav tik dīvaini, tam ir daži labi iemesli. Cilvēks ir sarežģīta un bīstama būtne. Patiesi, ja tu sāc dzīvot katru mīļu brīdi, tas ir grūti! Nu, ja tu patiešām atveries un esi kontaktā ar otru cilvēku. Bet uz to vajadzētu tiekties, es domāju, es patiešām tā domāju. Protams, tur ir problēma: jo tuvāk tu otram cilvēkam piekļūsti, jo noslēpumaināks un nesasniedzamāks viņš tev liekas. Tev ar viņu ir jākopj attiecības, jādalās, jākomunicē, un tomēr tu komunicē ar rēgu vai kaut ko tādu. Es nezinu, jo mēs esam rēgi, mēs esam fantomi. Kas mēs esam? Un tas nozīmē pieņemt faktu, ka tu esi pilnīgi viens, – un pieņemt, ka tu esi viens, nozīmē pieņemt nāvi.

Volijs:Kā tu to domā? Kad tu esi viens, tu esi viens kopā ar nāvi, jo tev nekas neaizsedz skatu uz to? Kaut kā tā?

Andrē:Jā.

Volijs:Man šķiet, ka Heidegers, ja es pareizi saprotu, teica: ja tu piedzīvotu savu esamību visā pilnībā, tad tu piedzīvotu arī šīs esamības slīdēšanu pretī nāvei.

Andrē:Tu zini, dzimumaktā ir tas pilnīgas aizmiršanās mirklis, kas ir tik neticams. Bet tad nākamajā brīdī tu jau sāc domāt par savām lietām – par darbu teātrī un ko tu rīt darīsi. Nezinu, vai tev tā ir, bet tas ir diezgan izplatīti. Pasaule atgriežas ļoti ātri. Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs baidāmies palikt tajā aizmiršanās stāvoklī, jo tajā tu arī esi tuvu nāvei. Tāpat kā ir cilvēki, kas baidās aizmigt. Citiem vārdiem, šajā stāvoklī tu nezini, ko nākamais brīdis nesīs, un šī nezināšana tuvina tevi nāves uztverei.

Man liekas, ka tieši tāpēc cilvēki laiž pa kreisi. Teātrī, piemēram, ja kāds par tavu izrādi uzraksta labu recenziju, tev uz brīdi liekas, ka tu tiešām esi kaut kur trāpījis. Tu saproti, ko es domāju? Tā ir laba sajūta. Bet tā sajūta diezgan ātri izgaist, un tu jau atkal nezini, ko darīt tālāk. Tas pats ar kreisajiem sakariem: līdz kaut kādam brīdim tev liekas, ka tu esi uz cietas zemes. Tu zini, ka jums būs sekss, un tev ir daudz dažādu jautājumu: vai viņai patiks, ja es viņai knibināšu ausu ļipiņas, vai cik kaislīgi man viņai stāstīt par Šopenhaueru kādā elegantā franču restorānā? Visādas muļķības. Tu vienkārši sevi iedrošini, ka esi uz cietas zemes.

Bet, ja tu esi attiecībās, kas ilgst jau gadiem, tur tu neko nevari paredzēt. Tur tu esi sarāvis visas saites ar zemi un kuģo nezināmos, neizpētītos ūdeņos. Un tā paša iemesla pēc cilvēkiem patīk turēties pie šiem tēliem – tēvs, māte, vīrs, sieva –, jo tie šķietami dod kaut kādu stingru pamatu zem kājām. Bet nav tādas “sievas”. Ko nozīmē – sieva? Vai vīrs? Vai dēls? Mazs bēbītis tur tavas rokas, un tad pēkšņi viņš ir liels tēvainis, kas paceļ tevi gaisā, un vēl pēc brīža viņa vairs nav. Kur ir tas dēls?

Volijs (aizkadrā):Visi pārējie restorāna apmeklētāji jau sen bija aizgājuši. Mums atnesa rēķinu, un Andrē samaksāja par vakariņām. Es sev uzsaucu taksometru. Braucu uz mājām pa pilsētas ielām. Nebija nevienas ielas, nevienas ēkas, kas nebūtu saistīta ar kādām atmiņām. Tur mēs ar tēvu pirkām uzvalku. Tur es pēc skolas dzēru saldējuma kokteili. Kad pārrados mājās, Debija jau bija pārnākusi no darba. Un es viņai izstāstīju visu par manām vakariņām ar Andrē.