Man patīk precīza domāšana

Lai cik baiss kādam liktos 20. gadsimts, par vienu lietu varam tam būt pateicīgi. Šajā laikā izstrādātās tehnoloģijas ļāvušas saglabāt balsis, arī tādam cilvēkam kā Bērtrands Rasels. Klausīties Raselu ir ne tikai intelektuāls, bet, gribētos teikt, arī estētisks pārdzīvojums, kas acumirklī uzbur iztēlē Viktorijas laikmeta Angliju – laiku, kad valoda, ja aizņemamies analoģiju no Nīčes, vēl nebija sākusi smirdēt.

Bērtrands Arturs Viljams Rasels, trešais grāfs Rasels (1872–1970), bija filozofs, matemātiķis, vēsturnieks, politiskais aktīvists, sociālais kritiķis un Nobela prēmijas laureāts. Par pārējo viņš pastāstīs pats šajās trīs sarunās, kas notika 1952., 1959. un 1961. gadā un ir brīvi pieejamas tīmeklī video formā. Sarunas publicējam saīsināti.

V. Ā.

Lord Rasel, tuvojoties jūsu 80. dzimšanas dienai, mēs vēlētos, lai jūs pastāstāt, ko, jūsuprāt, savā filozofa karjerā esat iemācījies un ko nekad neiemācīsieties?¹

Ir lietas, ko, man šķiet, es nekad neiemācīšos – nudien, pat negribu iemācīties. Es nevēlos mācīties mainīties savās cerībās par pasauli. Esmu gatavs mainīt savus uzskatus par pasaules stāvokli, par to, kas notiek, bet ne to, uz ko es ceru. Šai ziņā es ceru palikt nemainīgs. Domāju, mūsu sarunas tēmu mēs varētu formulēt kā “80 gadi ar mainīgiem uzskatiem un nemainīgām cerībām”. Tiem, kas dzimuši pēc 1914. gada, ir grūti saprast, cik ļoti šodienas pasaule atšķiras no tās, kāda tā bija manā bērnībā. Izmaiņas ir teju neticamas. Es cenšos, cik spēju, par spīti saviem gadiem, pierast pie dzīves pasaulē, kurā ir atombumbas, kurā senas impērijas gaist kā rīta migla, kurā mums jāaprod ar Āzijas pašapliecināšanās tieksmi, ar komunisma draudiem. Pasaule ir tik atšķirīga no tās, kāda tā bija manā jaunībā, ka vecam vīram ir ārkārtīgi grūti tādā pasaulē dzīvot. Es piedzimu 1872. gadā, mani vecāki nomira, kad vēl biju pavisam mazs, tāpēc mani uzaudzināja vecvecāki.

Vai varat kaut ko pastāstīt par savu vecotēvu?

Jā, es varu pastāstīt par vecotēvu. Viņš piedzima 1792. gadā, Franču revolūcijas sākumgados. Viņš kļuva par parlamenta deputātu laikā, kad Napoleons vēl sēdēja tronī. Kā visi Foksa sekotāji no Vigu frakcijas, viņš uzskatīja, ka angļu naidīgums pret Napoleonu ir pārspīlēts, un apmeklēja Napoleonu Elbas salā. Tieši viņš 1832. gadā ierosināja Reformu likumu, kas aizsāka Anglijas ceļu uz demokrātiju. Viņš bija premjerministrs Meksikas kara laikā, 1848. gada revolūciju laikā. Atceros viņu visai labi, bet, redziet, viņš piederēja pie laikmeta, kas tagad šķiet diezgan tāls. Un pasaule, kad es biju jauns, bija stabila pasaule, kurā bija daudz kā tāda, kas tagad ir zudis, bet kas tolaik mums likās, ka pastāvēs mūžam. Angļi savu pārākumu pasaules jūrās uzskatīja gandrīz vai par dabas likumu. “Britānija valdīja pār viļņiem.” Mums nenāca prātā, ka tam varētu pienākt gals.

Pat tad, kad pie varas nāca Bismarks?

Bismarku uzskatīja par tādu kā huligānu, un mēs par viņu domājām kā par neaudzinātu zemnieku. Taču tika pieņemts, ka Gētes un Šillera iespaidā Vācija pamazām atgriezīsies pie civilizētākas pieejas. Pie tam Vāciju mēs uzlūkojām kā tikai un vienīgi sauszemes lielvaru. Vācijai tai laikā nebija flotes, tā ka nekādu baiļu no Vācijas mums nebija. Patiesībā liberāļi tajā laikā bija daudz labvēlīgāk noskaņoti pret Vāciju nekā Franciju. Pats Bismarks Vāciju un Angliju salīdzināja ar ziloni un vali: katrs varens savā stihijā, bet viens otru neapdraud. Un tā mēs jutāmies. Tāpēc no Bismarka mēs nemaz nebaidījāmies. Tika uzskatīts, ka visā pasaulē notiks civilizēts progress. Pakāpeniski visas valstis tiks pie sava parlamenta. Būs divpalātu likumdevējas sapulces un divas partijas – viss gluži tāpat kā Anglijā. Mana vecmāmiņa mēdza smieties, atceroties, kā reiz teikusi Krievijas vēstniekam: “Varbūt pienāks diena, kad arī jums Krievijā būs parlaments.” Un viņš atbildējis: “Nedod Dievs, dārgā lēdija Rasela!” Izņemot to Dieva vārdu, Krievijas vēstnieks arī šodien varētu dot tieši tādu pašu atbildi. Bet vispārējais pieņēmums bija tāds, ka viss notiks civilizēti un glīti. Ārpus politikas valdīja puritāniska dievbijība, ļoti liela dievbijība un ļoti liels askētisms. Pulksten 8.00 mēs vienmēr noturējām ģimenes lūgšanu, un pirms ģimenes lūgšanas man bija jāpavada pusstunda pie klavierēm, ko es ienīdu. Lai gan mājā bija astoņi kalpi, ēdiens vienmēr bija ļoti vienkāršs, un, pat ja bija kaut kas garšīgāks, es to nedrīkstēju ēst, jo bērniem nebija labi ēst gardumus. Piemēram, galdā bija rīsu pudiņš un ābolkūka. Liec mierā ābolkūku un ēd rīsu pudiņu! Līdzīgs askētisms valdīja it visur. Piemēram, māte, līdz viņai bija pāri 70, nekad nesēdēja atpūtas krēslā pirms pusdienām, nekad. Šāda atturīga vienkāršība bagātu cilvēku ģimenēs tajos laikos bija visai izplatīta.

Kad jūs nonācāt Kembridžā?

Kembridžā es nokļuvu, kad man bija 18 gadi, un tā, protams, man bija jauna pasaule. Es pirmo reizi satiku cilvēkus, kuriem tas, ko es patiešām domāju, nelikās absurdi. Mājās biju iemācījies nerunāt par to, ko patiesībā domāju. Mani interesēja filozofija, bet maniem tuviniekiem tā uzdzina šausmas. Ikreiz, kad tā tika pieminēta, viņi sacīja: “Visa filozofija ir ietilpināma divos jautājumos: What is matter? Never mind. What is mind? No matter.”² Un, kad šo repliku dzirdēju kādu 60. reizi, tā man vairs nelikās smieklīga. Kad nokļuvu Kembridžā, man bija liels atvieglojums iepazīties ar cilvēkiem, kuri filozofiju neuzskatīja par muļķībām, tāpēc es biju ļoti, ļoti laimīgs, kad pirmoreiz nonācu Kembridžā. Es ātri iepazinos ar cilvēkiem, kuri kļuva par maniem draugiem uz mūžu. Vairums no viņiem, diemžēl jāsaka, nu jau ir miruši, bet tie, kas vēl dzīvi, joprojām ir mani draugi.

Jūs sākāt ar matemātiku, vai ne? Un tad pārgājāt uz filozofiju?

Kembridžā es trīs gadus studēju matemātiku un vienu gadu filozofiju. Pirms Kembridžas biju mācījies tikai matemātiku.

Kas jūsos izraisīja interesi par filozofiju?

Interesi par filozofiju izraisīja divas ļoti dažādas lietas. No vienas puses, es gribēju izprast matemātikas principus. Es ievēroju, ka visi matemātisko apgalvojumu pierādījumi, kurus man mācīja, ir acīmredzami maldīgi. Tie īsti nepierādīja to, ko teicās pierādām. Un es gribēju zināt, vai pasaulē vispār ir kāda patiesība, kas ir droši zināma. Man likās: ja tāda ir, tad tā droši vien atrodama matemātikā. Taču tajā matemātikā, ko man mācīja, tādas nebija. Tad nu es mēģināju to meklēt filozofijā. Otra lieta, kas mani ieinteresēja filozofijā, bija cerība atrast tajā kādu pamatu reliģiskai pārliecībai.

Un jūs to atradāt?

Nē, manu cerību matemātiskajā daļā es biju gana apmierināts, bet tai otrajā daļā – nepavisam. Kādu laiku es atradu zināmu apmierinājumu Platona mūžīgajā ideju pasaulē, kurai ir sava veida reliģiska piegarša. Bet tad es nonācu pie secinājuma, ka tā ir nejēdzīga, un tiku atstāts bez jebkāda šo savu vēlmju apmierinājuma, un tāds arī paliku.

Vai ap to laiku jums sākās tas dzīves posms, ko esat nodēvējis par “dzīvi nesaskaņās”?

Jā, pirmās nesaskaņas man radās ar tuviniekiem, gan par matemātiku, gan filozofiju. Viņiem rūpēja tikai tikums; tikumība viņiem bija vienīgais, kas šai pasaulē ir no svara. Matemātika tāpēc bija nesvarīga, jo tai nav ētiskā satura. Un filozofija bija nepārprotami kaitīga, jo tā savā ziņā grāva tikumību. Tā ka tobrīd man bija lielas nesaskaņas ar tuviniekiem. Bet šīs nesaskaņas, ciktāl tas attiecās uz manu personīgo dzīvi, atrisinājās, nonākot Kembridžā, kur ļaudīm bija citi uzskati. Tur es nokļuvu tādu cilvēku lokā, starp kuriem jutos puslīdz kā mājās. Bet tam pielika punktu Pirmais pasaules karš, kura laikā es nostājos pacifisma pozīcijās. Es biju pret pirmo karu. Es nebiju pret otro. Daži domā, ka tā ir nekonsekvence, bet tā nav. Pirmā kara laikā es nekad neteicu, ka esmu pret karu vispār. Es teicu, ka esmu pret šo karu, un joprojām tā uzskatu. Es domāju, ka pirmais karš bija kļūda, un domāju, ka Anglijas iesaistīšanās tajā bija kļūda. Ja tas nebūtu noticis, mums nebūtu komunistu, nebūtu nacistu, nebūtu Otrā pasaules kara, mums nedraudētu trešais. Pasaule būtu daudz labāka vieta. Vācija ķeizara laikā nebija necivilizēta. Bija zināma vārda brīvības apspiešana, bet tā bija maigāka nekā mūsdienās gandrīz visur pasaulē, ja neskaita Angliju un Skandināviju.

Jūsu šodienas uzskati par Krieviju ir visai nedraudzīgi. Vai jūs vienmēr esat tā attiecies pret boļševikiem?

Jā, un tas izraisīja jaunas niknas nesaskaņas. Manā pacifisma periodā pirmā kara laikā es atsvešinājos no tiem, kurus varētu dēvēt par vidusmēra cilvēkiem. Un tad 1920. gadā es devos uz Krieviju un atklāju, ka padomju vara man ir pretīga, tie cilvēki man likās briesmīgi; jau tad viņi bija briesmīgi un vēlāk kļuva vēl briesmīgāki. Bija skaidrs, ka ar laiku viss kļūs arvien šausmīgāk. Un tad nu man nācās saraut saites arī ar tiem, kuri līdz tam bija pacietuši manu pacifismu. Tā es paliku pilnīgā izolācijā. Šo mokošo situāciju es daļēji atrisināju, aizbraucot uz Ķīnu. Es tur pavadīju ļoti laimīgu gadu. Ķīnieši man ļoti patika. Un tur es atradu cilvēkus, ar kuriem varēju būt vienisprātis, kurus varēju uzlūkot ar patiku.

Jums ir kādi secinājumi par Ķīnu?

Nedomāju, ka esmu nonācis pie kādiem īpašiem secinājumiem. Tāpat kā iepriekš, es joprojām uzskatu, ka demokrātija ir labākā pārvaldes forma tur, kur tā darbojas. Ķīnā tā diez ko labi nedarbojās, īstenībā vispār nedarbojās. Bet tas jau bija redzams, ka tā tur nedarbosies. Viņiem nebija politiskās pieredzes. Bet man šķita, ka ar laiku tā tur varētu sākt darboties, un, es teiktu, tā arī būtu darbojusies, ja apstākļi būtu bijuši nedaudz labvēlīgāki.

Pēc atgriešanās mainījās jūsu interešu fokuss, vai ne?

Jā, pēc divu vecāko bērnu piedzimšanas es sāku interesēties par izglītību, sākumā sevišķi par izglītību pašā agrīnākajā vecumā. Vairāku iemeslu dēļ man nepatika vecā parauga skolas. Arī progresīvajās skolās man ne viss patika. Dažos aspektos, manuprāt, tās bija daudz labākas par vecajām skolām, bet bija arī lietas, vismaz lielākajā daļā progresīvo skolu, kuras man nešķita pareizas. Manuprāt, tās neveltīja pietiekamu uzmanību apmācībai. Man šķiet, ka tehniski sarežģītā pasaulē tu nevari spēlēt svarīgu lomu, ja tev nav pamatīgas reālu zināšanu bāzes. Un man nešķiet, ka lielākā daļa bērnu apgūs īpaši daudz zināšanu, ja vien skolās nebūs noteikts disciplīnas līmenis. Es domāju, ka skolā ir jābūt stingrai disciplīnai, kas nepieciešama zināšanu apguvei, un ka daudzās man zināmajās skolās uz to netiek pienācīgi uzstāts.

Vai jūs šai sakarā esat ko mainījis savos uzskatos?

Esmu mainījis uzskatus ne tikai par izglītību, bet par visdažādākajām lietām. Tā kā esmu diezgan daudz ko redzējis, es tagad domāju, ka brīvība nav panaceja pret visu. Uzskatu, ka ir daudzas jomas, kurās brīvība būtu ierobežojama. Starpvalstu attiecībās, manuprāt, vajadzētu būt mazākai brīvībai nekā šobrīd. Un zināmā mērā tas attiecas arī uz mūsdienu izglītību. Dažās progresīvajās skolās noteikti ir vairāk brīvības, nekā būtu ieteicams. Ir dažas brīvības, kuras, manuprāt, izglītībā ir vēlamas. Teiksim, vecā parauga skolā, ja bērns pasaka kādu lamuvārdu, tas tiek uzskatīts par lielāku grēku, nekā ja viņš izdara ko nekrietnu, man tas šķiet absurdi. Skaidrs, ka nekrietna rīcība ir kas nopietnāks, un šai ziņā man vecā pieeja nepavisam nepatīk. Es arī domāju, ka bērniem vajadzētu būt iespējai brīvi izpētīt dzīves faktus lielākā mērā, nekā to pieļauj vecā parauga skolas. Domāju, ka jābūt vārda brīvībai. Ir vairākas lietas, kuras man modernajā izglītībā ļoti patīk. Bet gan izglītībā, gan citās jomās, manuprāt, ir skaidri jānovelk brīvības robeža – tur, kur tava rīcība kaitē citiem vai kavē tevi pašu būt noderīgam, kā, piemēram, zināšanu trūkums.

Vai jūs joprojām ticat abstraktās filozofijas nozīmei?

Nu, tas ir ļoti grūts jautājums. Mani pašu valdzina skaidrība, precizitāte un asi iezīmētas kontūras. Kāda man nesaprotama iemesla dēļ tas liek cilvēkiem domāt, ka man nav kaislību, ka esmu auksts kā zivs. Nedomāju, ka tas gluži atbilst patiesībai, taču man patīk skaidrība un precīza domāšana, un uzskatu, ka cilvēcei tas ir ļoti svarīgi. Jo, kad tu ļauj sev domāt neprecīzi, tavi aizspriedumi, neobjektivitāte, savtība izvēršas, tev pašam to nemanot, un tu vari nodarīt ļaunu, pats to neapzinoties. Ir ļoti viegli nonākt pašapmānā. Tāpēc uzskatu, ka skaidra domāšana ir ārkārtīgi svarīga, taču nedomāju, ka tieši filozofija tās vecmodīgajā izpratnē ir tas, kas pasaulei šodien vajadzīgs.

Tad kādas, jūsuprāt, ir šodienas vajadzības?

Vajadzības, protams, ir atkarīgas no cilvēka spējām. Ja es tagad būtu jauns cilvēks Anglijā vai Amerikā, es diez vai pievērstos filozofijai. Ir citas lietas, pie kurām drīzāk būtu vērts ķerties. Ja man būtu nepieciešamās spējas, es droši vien pievērstos fizikai. Ja man trūktu spēju šajā virzienā, vēsture, psiholoģija, īpaši masu psiholoģija, politikas teorija – tās ir jomas, kurās daudz vairāk vērts darboties nekā tīrajā filozofijā.

Lord Rasel, vai jūs varētu nosaukt vienu atsevišķu filozofu, kurš visspēcīgāk ietekmējis mūsdienu pasauli?

Nu, pēdējos gados visnozīmīgākā ietekme, manuprāt, ir bijusi Marksam – ja vien viņu var pagodināt ar filozofa vārdu. Es pats diezin vai vēlētos dot viņam šo godu, bet man šķiet, ka viņš tiek pieskaitīts pie filozofiem, un viņam noteikti ir bijusi lielāka ietekme nekā jebkuram citam.

Vai varat tiem no mums, kuri noraida Marksu, piedāvāt kādu pozitīvu filozofiju, kas palīdzētu mums virzīties uz cerīgāku nākotni?

Ak, ja nu par to… Redziet, manuprāt, viena no pasaules nelaimēm ir ieradums dogmatiski ticēt tai vai citai lietai. Visi lielie jautājumi ir pakļaujami šaubām, un racionāls cilvēks nekad nejutīsies pilnībā drošs, ka viņam ir taisnība. Domāju, ka mums vienmēr vajadzētu savu uzskatu sakarā paturēt zināmas šaubas. Es nenovēlētu cilvēkiem dogmatiski ticēt nevienai filozofijai – pat ne manējai. Pat ne manējai. Nē, sava filozofija mums katram jāpieņem ar zināmām šaubām. Ja filozofijai ir jārāda ceļš uz laimīgu dzīvi, tai jābūt labvēlības iedvesmotai. Lūk, Markss nav labvēlības iedvesmots. Markss izlikās, ka vēlas proletariāta laimi, bet tas, ko viņš patiesībā vēlējās, bija buržuāzijas nelaime. Un tieši šī negatīvā elementa, šī naida elementa, dēļ viņa filozofija izraisīja katastrofu. Filozofijai, kas vēlas darīt labu, jābūt labvēlības, nevis nelabvēlības iedvesmotai.

Nobeidzot šo sarunu, lord Rasel, vai jums šķiet, ka pasaulei šodien ir cerība?

Jā gan, tam es ticu ļoti stingri, bet, cik tā ir racionāla pārliecība un cik emocionāla, es nevaru pateikt. Bet es ļoti ticu tam, ka cerība ir. Iespējams, mūs gaida ļoti briesmīgi laiki, tomēr es ticu, ka cilvēce, lai arī caur kādām mokām un ciešanām, pēc visām šīm šausmām iznāks pasaulē, kura būs laimīgāka, nekā tā bijusi jebkad agrāk. Par to esmu pilnīgi drošs. Es tikai nezinu, cik ilgu laiku tas prasīs.

Mirušā laikmeta dzīvais liecinieks³

Bērtrands Rasels lasa:

“Trešā grāfa Rasela jeb Bērtranda Rasela, kā viņš labprātāk sevi dēvēja, nāves sakarā. Deviņdesmit gadu vecumā ir pārrauta saikne ar ļoti tālu pagātni. Viņa vectēvs lords Džons Rasels, Viktorijas laikmeta premjerministrs, apmeklēja Napoleonu Elbas salā; viņa vecmāmiņa no mātes puses bija Jaunā pretendenta⁴ atraitnes draudzene. Jaunībā viņš veica nozīmīgu darbu matemātiskās loģikas jomā, bet viņa ekscentriskā nostāja Pirmā pasaules kara laikā... [..] Otrā pasaules kara laikā viņš publisku lomu nespēlēja, jo tieši pirms tā uzliesmošanas patvērās neitrālā valstī. Privātās sarunās viņš mēdza teikt, ka slepkavnieciski plānprātiņi ir labi nodarbināti, nogalinot cits citu, bet, kamēr viņi to dara, prātīgi ļaudis turas no viņiem pa gabalu. [..] Vēl ļoti cienījamā vecumā viņš šķita dzīvesprieka pilns, bez šaubām, pateicoties nemainīgi labajai veselībai, lai gan politiski mūža pēdējos gados viņš bija tikpat izolēts kā Miltons pēc Restaurācijas.⁵ Viņš bija pēdējais mirušā laikmeta dzīvais liecinieks.” Šo es uzrakstīju 1937. gadā, gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma, kā pareģojumu tam, ko The Times varētu teikt par mani, kad es nomiršu. Kā redzams, gads, kuru piedēvēju savai nāvei, ir 1962., kas draudīgi tuvojas un sāk radīt manī zināmu trauksmi.

Pirms sākat just pārāk lielu trauksmi, aplūkosim šo nekrologu, kas tika rakstīts pa jokam, un paraudzīsimies, cik tas ir patiess. Iesākumā atgriezīsimies tai tālajā pagātnē. Kādas ir jūsu agrākās atmiņas, lord Rasel?

Man šķiet, ka manas pašas agrākās atmiņas ir izkrišana no ponija ratiem, kad man bija divi gadi. Un manas pirmās spilgtās atmiņas ir par ierašanos manu vecvecāku mājā Pembruklodžā, Ričmondas parkā pēc mana tēva nāves, kurš nomira, kad man bija trīs gadi.

Kā jūs nonācāt vecvecāku gādībā? Jūsu māte arī bija mirusi?

Jā. Viņa nomira, kad man bija divi gadi, un tēvs nomira, kad man bija trīs.

Vai jums ir kādas atmiņas par vecākiem?

Ļoti nedaudz. Māti es neatceros nemaz. Atceros, ka tēvs reiz man iedeva lapiņu, apdrukātu ar sarkaniem burtiem, un ka tie sarkanie burti man patika.

Kāda bija dzīve Pembruklodžā? Vai jūsu vecvecāki, piemēram, uzņēma viesos tā laika izcilos cilvēkus?

Ne sevišķi bieži. Mans vectēvs tad jau bija invalīds. Viņš varēja pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Viņš nomira, kad man bija seši gadi. Mana vecāmāte nodzīvoja vēl ilgi pēc manām laulībām, bet viņa dzīvoja daļējā nošķirtībā. Mēs tikāmies ar daudziem ievērojamiem cilvēkiem, sevišķi literātiem.

Jūsu vectēvs savulaik bija politiķis, tāpat jūsu tēvs.

Jā, mans vectēvs divreiz bija premjerministrs. Mans tēvs ļoti īsu brīdi bija parlamentā.

Vai jūs arī sastapāt tos dižos un slavenos, kuri nāca ciemos, vai arī jūs ieslēdza bērnistabā?

O, es viņus satiku, jā.

Kurš no viņiem uz jums atstāja īpašu iespaidu?

Nu, īpašu iespaidu atstāja Gladstona kungs.⁶

Kādas ir jūsu atmiņas par viņu?

Man par Gladstona kungu ir ļoti daudz atmiņu. Viņam bija skatiens, kas varēja nogalināt jebkuru. Cilvēki, kuri viņu nepazina, īsti nespēj saprast viņa politisko svaru. To nodrošināja viņa vanaga skatiens. Sāpīgākā atmiņu epizode par viņu ir no laika, kad man bija 17 gadu, es biju ļoti, ļoti kautrīgs, un viņš bija ieradies paviesoties pie mums uz ilgāku laiku. Es biju vienīgais vīrietis ģimenē. Kad dāmas pēc vakariņām aizgāja, es paliku tête-à-tête ar Gladstona kungu, un viņš nedarīja neko, lai kliedētu manu kautrību. Viņš pateica tikai vienu repliku. Viņš teica: “Cūkgaļa bija ļoti laba, bet kāpēc viņi man nolikuši klareta glāzi?” Un es nezināju, ko atbildēt.

Pievēršoties jūsu bērnības nodarbēm, kuras bija pirmās grāmatas, kas jūs iespaidoja? Vai jūs interesēja vēsture, pasakas, piedzīvojumi vai kas cits?

Mani vienmēr ļoti interesēja vēsture. Ļoti. Pasakas, kad biju jaunāks, jā. Un jāsaka, ka Hanss Andersens man patika daudz labāk nekā Grimmi. Tagad ne, bet toreiz – daudz labāk. Hansa Andersena pasakas es pārlasīju vēl un vēl.

Vai jūs jau no agras bērnības bijāt skeptiķis? Vai arī jūs ticējāt vispārpieņemtiem priekšstatiem?

Kad biju ļoti jauns, es nebiju skeptiķis, nē. Es biju dziļi reliģiozs un zaudēju savus vispārpieņemtos uzskatus lēnām un sāpīgi. Man ir vēl viena ļoti agrīna atmiņa. Kad man bija četri gadi, man sāka stāstīt pasaku par Sarkangalvīti. Un es sapņoju, ka mani apēdis vilks. Un, man par lielu pārsteigumu, es biju vilka vēderā, nevis debesīs.

Varbūt tas arī bija sākums skepticismam. Sakiet, vai jūs lūdzāt Dievu, kad bijāt bērns?

O, jā.

Kad jūs pārstājāt to darīt?

Šķiet, kad man bija kādi 12 vai 13 gadi.

Vai pirms tam jums lika to darīt?

Jā, sākumā lika. Bet es turpināju to darīt arī pēc tam, kad man vairs nelika.

Pastāstiet, kāda pieredze jums radīja pirmo skepses apjautu, kad bijāt bērns?

Varētu teikt, tas bija tad, kad es mēģināju notvert eņģeli. Kad biju maziņš, man stāstīja, ka eņģeļi stāv ap manu gultu sardzē, kamēr es guļu. Un es biju redzējis eņģeļu attēlus un ļoti vēlējos redzēt kādu īstu eņģeli. Bet es spriedu, ka brīdī, kad atveru acis, viņi aizmūk. Tāpēc es nolēmu: nākamreiz, kad pamodīšos, es nevēršu acis vaļā. Tad viņi nezinās. Tā arī izdarīju. Un ķēru ar roku, domādams, ka nu gan noķeršu eņģeli. Bet nenoķēru.

Vai tagad, atskatoties pagātnē, jūs redzat arī kādu nelāgu mantojumu, ko nesat līdzi no bērnības?

Jā gan. Proti, ģimenes attieksme, sevišķi jau seksuālajos jautājumos, bija slimīgi puritāniska.

Tad jums bija vainas izjūta par seksu?

Nē, es nedomāju, ka man bija daudz iespēju to izjust, nē.

Tad pievērsīsimies jūsu skolas laikam. Ko jūs šai vecumā mācījāties? Vai jūs, piemēram, apguvāt klasiskās valodas?

Savu tiesu. Klasiskās valodas man nekad nav patikušas. Man patika matemātika. Pirmo matemātikas stundu man pasniedza brālis, kas mani iepazīstināja ar Eiklīdu, un man šķita, ka neko jaukāku savā dzīvē nebiju redzējis. Līdz tam es pat nezināju, ka pasaulē ir kaut kas tik skaists.

Vai varat mums par to pastāstīt?

Jā, es to ļoti labi atceros. Bet es atceros arī vilšanās sajūtu, jo viņš teica: “Nu tad sāksim ar aksiomām.” Un es jautāju: “Kas tās ir?” Un viņš teica: “Ir lietas, kuras mums jāatzīst par patiesām, lai gan mēs tās nevaram pierādīt.” Tad es teicu: “Kāpēc man tās jāatzīst, ja tu tās nevari pierādīt?” Un viņš teica: “Nu, ja tu tās neatzīsi, tad mēs nevaram virzīties tālāk.” Un es vēlējos redzēt, kas būs tālāk, tāpēc pieņēmu tās pro tem.⁷

Kas deva jums pirmo grūdienu kļūt par matemātiķi?

Man tā patika vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā man sagādāja tīru prieku, līdzīgu tam, ko cilvēki gūst no mūzikas vai dzejas. Es to vienkārši izbaudīju. Turklāt man šķita, ka matemātika ir atslēga Visuma izpratnei. Es dzirdēju, kā ar matemātikas palīdzību tiek izskaidrotas visdažādākās ikdienišķās lietas.

Vai jums nekad nav šķitis, ka nodarbošanās ar matemātiku vai filozofiju varbūt kalpoja jums kā sava veida reliģisko emociju aizstājējs?

Jā, noteikti. Proti, līdz apmēram 14 gadu vecumam tā man sniedza to gandarījumu, kādu, izsakoties Platona vārdiem, var sniegt tikai matemātika. Tā bija mūžības pasaule, pārlaicīga. Tā bija pasaule, kurā iespējama noteikta veida pilnība. Tā man noteikti sniedza ko reliģiskajam mierinājumam pielīdzināmu.

Kura dzīves epizode lika jums zināmā mērā atrauties no filozofijas un pievērsties sabiedriskajai darbībai un politikai?

O, tas bija pirmais karš. Tas lika man domāt, ka dzīvot ziloņkaula tornī vienkārši nesanāks. Šī pasaule ir pārāk slikta, un mēs nevaram izlikties to nemanām.

Vai jūs bijāt morāls pacifists, vai arī karš jums vienkārši šķita nelietderīgs un nevajadzīgs?

Kā politiķis es toreiz domāju un domāju joprojām, ka pasaulei būtu bijis daudz labāk, ja Lielbritānija būtu palikusi neitrāla un vācieši izcīnījuši ātru uzvaru. Ja tas būtu noticis, mums nebūtu ne nacistu, ne komunistu. Jo kā vieni, tā otri bija Pirmā pasaules kara produkts. Karš būtu bijis īss; tas nebūtu ne tuvu tik iznīcinošs. Tas – runājot kā politiķim. Runājot kā cilvēkam, man tolaik vairākkārt iznāca būt Vaterlo stacijā. Un es redzēju, kā no turienes atiet armijas ešeloni, pilni ar jauniem cilvēkiem, kuriem gandrīz droši bija lemts tikt noslaktētiem. Tas bija neizturami. Tas bija pārāk šausmīgi.

Cik aktīvi jūs pret to cīnījāties?

O, cik jau nu spēju. Es braukāju apkārt pa visu valsti un uzstājos ar runām. Es darīju visu iespējamo, lai palīdzētu tiem, kuri savas pārliecības dēļ atteicās doties dienestā. Es par to rakstīju visur, kur vien varēju.

Vai jūs kļuvāt par nepopulāru personu ar sliktu slavu, vai arī jūs uzskatīja vienkārši par dīvaini?

Ar puvušām olām mani gluži nenomētāja, bet es gandrīz vai piedzīvoju ko sliktāku. Es biju pacifistu sanāksmē Sautgeitas Brālības baznīcā, kad tur iebruka pūlis, kurā bija koloniālā karaspēka zaldāti un apdzērušies kareivīgi sievišķi. Sievišķiem rokās bija dēļi, piedzīti ar sarūsējušām naglām, ar kuriem viņas sāka klapēt visiem pa galvu. Zaldāti tikai noskatījās un viņām aplaudēja. Un policija noskatījās un neko nedarīja. Baznīcā sanākušajām sievietēm tika norautas visas drēbes, viņas tika smagi savainotas un tā tālāk. Un tad tie sievišķi ar savām sarūsējušajām naglām grasījās mesties virsū man, un es īsti nezināju, ko iesākt. Tad kāds piegāja pie policijas un teica: “Paklau, jums tās sievietes jāaptur. Viņš ir izcils rakstnieks.” – “Hm,” teica policists. “Viņš ir pazīstams filozofs!” – “Hm,” teica policists. “Viņš ir grāfa brālis!” Tad nu gan policija tūdaļ piesteidzās un mani izglāba. (Smejas.)

Vai tā bija tā reize, kad jūs nonācāt cietumā?

Nē, tas bija agrāk.

Par ko tieši jūs nonācāt cietumā?

Par avīžrakstu... Mani notiesāja uz tā pamata, ka raksts esot rakstīts ar mērķi izraisīt attiecību pasliktināšanos starp Angliju un Savienotajām Valstīm un ka to droši vien arī izraisīšot. Es tajā norādīju, ka Savienoto Valstu karaspēks tiek izmantots kā streiklauži. Bet tika uzskatīts, ka tā rakstīt nevajag.

Vai jūs atzināt sevi par vainīgu apsūdzībā?

Nē, neatzinu. Es teicu, ka tās ir muļķības. Vai jūs tiešām domājat, ka Savienotās Valstis mainīs savu politiku kaut kāda raksta dēļ mazā lapelē, kuru neviens nelasa? (Smejas.)

Vai jūs tiesāja zvērinātie vai tiesnesis?

Tiesnesis Londonā. Un viņš teica: tas ir visnicināmākais noziegums.

Ko viņš jums piesprieda?

Viņš man piesprieda sešus mēnešus. Sākumā tie bija seši mēneši parasta noziedznieka statusā. Pēc tam, izskatot apelāciju, tas tika mainīts uz sešiem mēnešiem pirmās kategorijas ieslodzījumā.⁸

Vai, atskatoties pagātnē, jums šķiet, ka Trīsvienības koledža jūsu tiesāšanas un ieslodzījuma laikā rīkojās gudri vai taisnīgi, izslēdzot jūs no mācībspēku sastāva?

Nē, noteikti ne. Jo īpaši tāpēc, ka viņi to izdarīja, kamēr lieta vēl bija sub judice⁹. Visi jaunākie koledžas locekļi bija devušies karā, un koledžas vadība bija atstāta veco puiku ziņā. Un vecajiem puikām šķita, ka viņiem arī jādod sava artava. Kauties mēs nevaram, mēs esam par vecu. Un viņu artava bija tikt vaļā no manis.

Kaut kas ļoti līdzīgs notika arī Otrā pasaules kara laikā, kad tika atsaukta jūsu iecelšana Ņujorkas pilsētas koledžā. Kas īsti notika Otrā pasaules kara laikā?

Otrā pasaules kara laikā es biju patriots caur un cauri, atbalstīju šo karu un savos uzskatos par to biju pilnīgi ortodoksāls.

Tomēr jūs izmeta no vēl vienas koledžas...

Ā, bet tas bija pavisam citu iemeslu dēļ. Tam pamatā bija mani uzskati par laulību un morāli. Tā bija katoļu padarīšana. Bija kāda sieviete, kura plānoja sūtīt savu meitu uz Ņujorkas pilsētas koledžu, kur viņas meita negrasījās studēt matemātisko loģiku, kas bija tas priekšmets, kuru es gatavojos mācīt. Tomēr šī sieviete apgalvoja, ka baidās, ka es izvarošu viņas meitu vai kaut kādā veidā viņu samaitāšu, vienkārši ar savu klātbūtni citās tās pašas universitātes auditorijās. Un šī iemesla dēļ viņa iesniedza prasību, ka man jāatņem amats, un viņa mani apsūdzēja kā neķītru, izvirtušu, baudkāru, piedauzīgu un dzimumtieksmi uzbudinošu. Un visas šīs apsūdzības tiesnesis tiesā apstiprināja un paziņoja, ka tāpēc anulēs šo iecelšanu amatā.

Vai viņa sniedza kādus pierādījumus apsūdzību pamatojumam?

O, jā. Tika apstiprināts, ka esmu teicis, ka zīdaini, kas jaunāks par sešiem mēnešiem, nevajadzētu pļaukāt par to, ka viņš pieskaras sava ķermeņa intīmajām daļām. Tas bija galvenais pierādījums.

Kas ar jums notika, kad zaudējāt darbu Ņujorkā? Vai jūs dabūjāt citu darbu Amerikā?

Nē, nedabūju gan. Es tiku pilnībā izstumts. Neviens laikraksts nedrukāja nevienu manis rakstītu vārdu, neviens žurnāls tāpat, nevienā zālē man neļāva lasīt lekcijas. Man bija atņemti visi iztikas līdzekļi. Naudu no Anglijas es arī nevarēju saņemt valūtas operāciju regulējuma dēļ. Es jau domāju, ka būs jāmirst badā. Man bija trīs bērni, ko es audzināju, divi studenti un viens jaunāks. Un es gatavojos, ka mums visiem klāsies ļoti smagi, un tā arī notiktu, ja nebūtu uzradies doktors Bārnss¹⁰, kurš mani izglāba un deva man darbu.

Vai šīs satraucošās pieredzes dēļ jūs esat saglabājis kādu aizvainojumu pret amerikāņiem?

Ak, nē, nepavisam. Mans tēvs, kad 1868. gadā balotējās parlamentam lauku vēlēšanu apgabalā, cieta tieši tāpat un tieši to pašu iemeslu dēļ. Un es atļāvos spriest, ka Ņujorkas pilsēta 1940. gadā bija tieši tajā pašā punktā ceļā uz apgaismību kā Anglijas lauki 1868. gadā. Taču, izteicis šo piezīmi, nekādu aizvainojumu vairs neizjutu.

Vai arī tagad, vecumdienās, jūs reizēm saskaraties ar šādiem naida izvirdumiem?

O, jā. Pirms neilga laika es saņēmu vēstuli no anglikāņu bīskapa, kurā viņš pauda, ka visi mani viedokļi par jebkuru tēmu ir seksuālās iekāres inspirēti un ka tie ir netieši Otrā pasaules kara cēloņi.

Vai, kopumā ņemot, fanātiķi ir noderīgāki vai bīstamāki nekā skeptiķi?

Fanātisms vienmēr ir nesis neizsakāmu ļaunumu. Nē, es domāju, ka fanātisms ir visnopietnākās briesmas, kādas vien pastāv. Es gandrīz varētu teikt, ka esmu fanātiski antifanātisks.

Bet vai tad jūs pats arī neesat fanātisks opozicionārs pret dažām lietām? Piemēram, jūsu pašreizējā kampaņa par kodolatbruņošanos. Vai jūs mudinātu savus atbalstītājus rīkot kādu no tām ekstrēmajām demonstrācijām, kādas viņi rīko? Un vai tas nav fanātisms?

Es nedomāju, ka tas ir fanātisms, nē; respektīvi, daži no viņiem var būt fanātiski. Tomēr es viņus atbalstu, un ne fanātisku iemeslu dēļ. Es viņus atbalstu tāpēc, ka visu normālo, saprātīgo un mierīgo, ko mēs darām, prese pilnībā ignorē. Vienīgais veids, kā varam iekļūt presē, ir izdarīt kaut ko tādu, kas izskatās pēc fanātisma.

Vai, jūsuprāt, kampaņa pret kodolieročiem nav nedaudz novecojusi, ievērojot gatavošanos bakterioloģiskajam un bioloģiskajam karam, bet tāda, kā mums zināms, patlaban notiek?

Tā tas noteikti būtu, ja tā būtu tikai kampaņa pret kodolieročiem. Bet faktiski tā ir pretkara kampaņa. Un šībrīža galvenais arguments pret karu izriet no kodolieročiem. Ja tie būtu likvidēti, būtu citi argumenti, kas būtu tikpat spēcīgi. Un fakts ir tāds, ka zinātnes laikmeta cilvēks nevar izdzīvot, ja viņš grasās turpināt karot. Visļaunākā iespēja ir tāda, ka cilvēku dzimums tiks izdzēsts pavisam, un tā ir ļoti reāla iespēja, ļoti reāla. Tas būtu visļaunākais. Bet, pieņemot, ka tā nenotiks, man ir neizturama doma, ka simtiem miljonu cilvēku varētu mirt mokošā nāvē tikai un vienīgi tāpēc, ka pasaules varenie ir stulbi un ļauni. Un to es nevaru izturēt.

Vai uz 19. gadsimtu jūs atskatāties visumā ar nostalģiju un žēlumu?

Nu, viss atkarīgs no tā, par ko tieši jūs domājat. Pasaule bija skatam daudz tīkamāka nekā tagad. Ikreiz, kad atgriežos kādā sen pazīstamā vietā, es domāju: ak, cik skumji. Reiz šī vieta bija skaista, tagad tā ir briesmīga. Viena lieta pēc otras, viens skaists fragments pēc otra tiek iznīcināti, un tā man ir ļoti žēl. Bet, runājot par idejām, ir nesalīdzināmi mazāk blēņu, un tas mani priecē.

Kas no tādām tradicionālām vājībām vai netikumiem kā iedzeršana, tabaka un tā tālāk ir jums vistuvākais?

Tabaka. Es pīpēju visu dienu, izņemot to laiku, kad ēdu vai guļu.

Vai tad tabaka nesaīsina dzīves ilgumu?

Tā jau citi man teica, kad es sāku pīpēt. Bet es to pasāku pirms kādiem 70 gadiem, tāpēc šķiet, ka līdz šim tas nav uz mani īpaši iedarbojies. Patiesībā vienu reizi tā man izglāba dzīvību. Man bija jālido ar lidmašīnu, un darbinieks rezervēja man vietu. Es teicu: “Sagādājiet man vietu smēķētāju daļā. Ja es nevaru pīpēt, man jāmirst nost.” Un, protams, notika katastrofa, briesmīga katastrofa. Un visi cilvēki lidmašīnas nesmēķētāju daļā noslīka, turpretī tie, kuri atradās smēķētāju daļā, izlēca no lidmašīnas Norvēģijas fjordā, kur mēs bijām piezemējušies, un tika izglābti. Tā nu iznāk, ka pīpēšanai esmu parādā dzīvību.

Vai jums bija jāpeld, lai izglābtos?

O, jā, mums visiem bija jāpeld.

Un vai jūs peldot domājāt augstas domas par nāvi un izdzīvošanu?

Nē. Kopenhāgenā man piezvanīja žurnālists un jautāja: “Ko jūs domājāt, peldot pa fjordu?” Es viņam atbildēju: “Es domāju, ka ūdens ir auksts.” Un viņš vaicāja: “Vai jūs nedomājāt par mistiku un loģiku?” Un es teicu: “Nē.” Un noliku klausuli.

Vai sen tas notika?

Ne pārāk. Man šķiet, tas bija kādā 1949. gadā.

Kad jums jau astotais gadu desmits gāja uz beigām.

Jā.

Vai jums savas dzīves 87. gadā ir vēl kādas nepiepildītas ieceres?

Protams, ir ļoti daudz kā, ko es būtu gribējis uzrakstīt, bet vēl neesmu uzrakstījis. Tas ir, gandrīz katru dienu es domāju par kādu jaunu tēmu, par kuru vēlētos uzrakstīt grāmatu, bet tās visas uzrakstīt nav laika.

Vai esat uzrakstījis autobiogrāfiju?

Esmu. Jā.

Vai tā ietver arī pēdējo gadu notikumus?

Nu, nē, ne gluži.

Vai jūs ļausiet to publicēt savas dzīves laikā?

Nē. Kad būšu miris.

Skaidrs.

Pirmkārt, tāpēc, ka agrāk tā nebūs pabeigta, un, otrkārt, tāpēc, ka esmu sarakstījis tur visu ko tādu, ko nevajadzētu teikt pirms laika, un varbūt būs jāpagaida pat kādu laiku pēc tam, kad būšu miris. Es nezinu.

Pēdējais jautājums. Pieņemsim, lord Rasel, ka mūsu pēcteči skatīsies šo filmu pēc tūkstoš gadiem, kā šodien mēs skatāmies uz Nāves jūras tīstokļiem. Ko jūs gribētu šai paaudzei pastāstīt par savu dzīvi un mācībām, kuras esat tajā guvis?

Es gribētu teikt divas lietas, vienu intelektuālu un vienu morālu. Intelektuālā lieta ir šāda: kad jūs pētāt jebkuru jautājumu vai aplūkojat jebkuru filozofiju, jautājiet sev tikai vienu: kādi ir fakti, un kāda ir patiesība, ko šie fakti apliecina. Nekad neļaujiet novest sevi sāņus tam, kam jūs vēlaties ticēt vai kam, jūsuprāt, būs labvēlīgs sociāls efekts, bet raugieties tikai un vienīgi uz faktiem. Tas ir tas intelektuālais, ko es gribētu teikt.

Morālā lieta, ko es vēlētos viņiem teikt, ir ļoti vienkārša: mīlestība ir gudra, naids ir muļķīgs. Šajā pasaulē, kas kļūst arvien ciešāk savstarpēji saistīta, mums jāiemācās paciest citam citu. Mums jāiemācās samierināties ar to, ka daži cilvēki saka lietas, kas mums nepatīk. Tikai tā mēs varam sadzīvot. Un, ja mēs gribam sadzīvot, nevis visi kopā mirt, mums jāapgūst zināma žēlsirdība un zināma iecietība, kas ir absolūti nepieciešama, lai cilvēku dzimums uz šīs planētas turpinātos.

Runājot personiski¹¹

Mūsu sarunas norisinājās lorda Rasela darbistabā. Laiks bija pavēss, bet mīksts. Gāzes kamīns dega uz pusjaudu; lielie divviru logi bija vaļā un pavēra skatam brīnišķīgu Kārdiganas līča panorāmu. Turpmākās divas dienas valdīja mainīgi laika apstākļi – no saulainām zilām debesīm līdz spēcīgām lietusgāzēm. Brīžiem mūsu sarunas fonā skanēja putnu dziesmas, govju māvieni un manu pirmo mazbērnu balsis, kas atlidoja no dārza. Citkārt bija dzirdams pārplūdušo noteku troksnis virs verandas. Ik pa laikam – braucoša vilciena skaņas; lokomotīves svilpe viņpus līcim bija saklausāma neticami skaidri. Lords Rasels sarunu sāka ar atmiņām par agru bērnību, kad viņš dzīvoja pie sava tēvatēva lorda Džona Rasela, valstsvīra, kurš Viktorijas ēras sākumā, iespējams, novērsa revolūciju un nosargāja monarhiju, piecus gadus pirms karalienes Viktorijas kāpšanas tronī panākot, ka britu parlaments pieņem lielo 1832. gada reformu likumu.

Džons Čandoss

Kad vectēvs nomira, man bija tikai seši gadi, un es, protams, tolaik neko daudz par viņu nezināju. Es viņu atceros kā ļoti laipnu vecu vīru. Es bieži rotaļājos tajā pašā istabā, kur viņš sēdēja. Viņš man ne reizi neaizrādīja, lai uzvedos klusāk. Un, kopš pats esmu kļuvis par vectētiņu, es to uzskatu par lielu nopelnu.

Mana vectēva un karalienes Viktorijas attiecības nebija īpaši siltas. Mans vectēvs un Pālmerstons¹² atbalstīja Itālijas apvienošanos. Itālijas apvienošanās nozīmēja, ka Austrijai nāktos atteikties no zināmas teritorijas, bet Austrija tolaik skaitījās daļa no Vācijas [konfederācijas]. Princis konsorts bija vācietis, līdz ar to iestājās pret Itālijas apvienošanos. Tāpēc pret to bija noskaņota arī karaliene Viktorija, un šajā jautājumā vectēvam ar viņu bija daža laba visai dzēlīga vārdu apmaiņa. Stāsta, ka Viktorija viņam sacījusi: “Lord Džon, vai esmu pareizi sapratusi: jūs uzskatāt, ka zināmos apstākļos pavalstniekam var būt likumīgas tiesības pretoties savam valdniekam?” Un mans vectēvs esot atbildējis: “Sarunājoties ar valdnieci no Hannoveres dinastijas, domāju, ka varu atbildēt: jā.”

Mani nesūtīja skolā; es mācījos pie mājskolotājiem, tātad tradicionālo izglītību neesmu saņēmis. Man šķiet, ka tradicionālā privātskolu izglītība bija ārkārtīgi šaura, jo tās būtība bija apmācīt tevi pārvaldīt pasauli, ko apdzīvo mežoņi vai kaut kādi pakļautie. Bez šaubām, tā iemācīja valdonīgas manieres, kas ļāva panākt savu ieceru īstenošanu, taču nedeva pietiekamas zināšanas, lai tu varētu būt pārliecināts, ka tas, ko vēlies panākt, ir tas, kas tiešām vajadzīgs.

Taču tā īsti Bērtranda Rasela dzīve sākās Kembridžā 19. gadsimta 90. gados.

Kembridža man likās neticami burvīga. Kad tur nonācu, man beidzot sākās īstā dzīve. Tagad studenti Kembridžā vairs nedzīvo tik ērti kā manos laikos; var gadīties, ka vienā istabā mitinās divi cilvēki, bet tajos laikos mēs dzīvojām pa vienam. Un viņiem tagad neļauj ēst savā istabā; pēc ēdiena viņiem jāiet uz ēdamzāli. Manā laikā varēja pasūtīt no virtuves visu, ko gribējās, un rīkot istabā ballītes un visu ko. Brokastis, izņemot svētdienas, parasti ēda vienatnē; tās mums uzsūtīja no virtuves. Bet svētdienās viss notika pēc cita plāna. Svētdienās mēs vienmēr ieturējām ļoti vēlas brokastis – un ļoti krietnas. Mēs kārtīgi saēdāmies, tad devāmies garā, garā pastaigā pa laukiem un atgriezāmies tieši laikā uz vakariņām. Tāds bija mūsu svētdienas rituāls. Sestdienās mēs ilgi palikām nomodā, diskutējām un staigājām šurpu turpu pa krustejām, iegrimuši strīdos. Un šie strīdi bija patiesi lieliski; tajos bija tāds jaunības un pasaules apgūšanas svaigums, kāds iespējams tikai tādā vecumā. Un mēs mēdzām tā turpināt līdz dziļai naktij. Tāpēc arī svētdienās ēdām tik pamatīgas brokastis.

Gudrākie jaunieši manā laikā nāca pārsvarā no privātskolām. Viņi skaidri zināja, ka ir finansiāli labi nodrošināti līdz pat nāves stundai. Tālāk viņi aizgāja strādāt valsts dienestā vai kļuva par koledžas pasniedzējiem vai kaut ko tamlīdzīgu; viņiem bija nodrošināta iztika un ne par ko nebija jāuztraucas. Un tas viņiem piešķīra zināmu personīgu neieinteresētību, kas nav iegūstama spiedīgākos apstākļos.

Mana laika jaunieši pēc savas dabas nebija ciniski. Dažiem, protams, bija ciniski uzskati, taču es nedomāju, ka viņi bija ciniski savās jūtās. Tas ir pilnīgi kas cits. Kembridžai ir sena izcilu personību tradīcija. Un viņi domāja: mēs esam tās mantinieki, mēs to nesam tālāk. Taču dažas lietas, kas man likās tik burvīgas manā Kembridžas laikā, tur vairs nav sastopamas. Man liekas, ka cilvēki tagad vairāk domā par savu profesionālo karjeru, jo vairs nav tik pārliecināti, ka viņiem izdosies to izveidot labu. Mēs ar draugiem veltījām milzum daudz laika zināšanu uzkrāšanai. Bet liela daļa no tā visa bija zināšanas, kas nebija noderīgas nekādos eksāmenos: mēs tās krājām tāpēc, ka mums tas patika. Un es šaubos, vai mūsdienu studentiem tam vairs pietiek laika.

Taču liekas, ka aiz šīs kaujinieciskās enerģijas slēpusies zināma nošķirtības sajūta.

Es kļuvu par tādu kā dendiju tieši tāpēc, ka biju ļoti, ļoti kautrīgs. Un man likās: ja būšu absolūti nevainojami ģērbies, tā, ka neviens nevarēs manā apģērbā atrast neko kritizējamu, es varbūt nejutīšos tik bikls. Un tā es sāku ģērbties, cik labi vien varēju. Man bija skaisti svārki un lieliskas zeķes, spieķis ar sudraba rokturi un viss pārējais, kas nu pie tā visa piederējās. Tas gan neturpinājās sevišķi ilgi, kādu gadu vai divus.

Viens no interesantākajiem akadēmisko privilēģiju un bezrūpīgas dzīves blakus produktiem, pilnīgi svešs masveida izglītības konveijeram, ir ekscentriķis. Un Kembridža tolaik bija bagāta ar ekscentriķiem.

Ekscentriķi ir dabisks garantētas akadēmiskās karjeras produkts. Reiz kļuvis par koledžas mācību spēku, tur tu arī paliki, un no turienes varēja padzīt tikai par kādu absolūti radikālu izlēcienu; reizēm nebūtu pieticis arī ar lietām, ko mēs šodien uzskatītu par radikālām. Es pazinu kādu pasniedzēju, burvīgu cilvēku. Taču viņam piemita īpatnēja mānija. Ja kāds viņa klātbūtnē nošķaudījās, viņam likās, ka šis cilvēks par viņu smejas. Un tad viņš attiecīgo personu mēģināja nogalināt. Viņš iegrūda krāsns kruķi kamīnā un, kad tas bija nokaitis sarkans, metās virsū tam, kurš bija nošķaudījies. Taču viņam bija slima kāja, viņš kustējās ļoti lēni, tāpēc nekad nekas slikts nenotika. Un nevienam nenāca prātā kaut ko pret viņu pasākt.

Attālums un laiks reizēm piešķir cilvēka reputācijai papildu svaru. Es pajautāju lordam Raselam, vai viņa jaunības laika dižgari arī toreiz likās tik diži. Šķiet, ka atbilde kopumā bija apstiprinoša.

Liekas, ka manā jaunībā cilvēkiem bija spēcīgāka personības aura. Es samērā labi pazinu gan Tenisonu, gan Brauningu.¹³ Ja kāds no viņiem ienāca telpā, uzreiz bija jūtams, ka ienākusi personība. Īpaši Tenisons, kurš pa āru staigāja tādā kā itāļu operas apmetnī. Viņš vienmēr gāja pilnībā iegrimis domās un visādā ziņā gādāja par to, lai tevi garāmejot nepamanītu, tik dziļi bija iegrimis savās poētiskajās meditācijās. Nevar teikt, ka viņu īpaši mīlēja, bet ārkārtīgi apbrīnoja gan. Trīsvienības koledžas vicemaģistrs nebija augstās domās par Tenisonu. Koledžai bija portvīna krājumi, sākot no 1834. gada, un viņi ar to ārkārtīgi lepojās. Un reiz, kad Tenisons tur viesojās un sēdās pie vakariņu galda lielajā ēdamzālē, viņam par godu pasniedza 34. gada portvīnu. Tenisons tam glāzē pielēja ūdeni. Kopš tā laika vicemaģistrs vairs nelasīja ne rindiņu Tenisona dzejas.

Gladstonam kā publiskam runātājam bija fantastiskas sintakses iemaņas. Mūsdienās neviens nespētu to visu paturēt galvā, uzstājoties bez iepriekšējas gatavošanās, bet Gladstons spēja. Ir tāds stāsts par piedzērušos vīru. Kādā lielā saietā, kur Gladstonam vajadzēja teikt uzrunu, toriji bija kaut kā pamanījušies ievest un nosēdināt pirmajā rindā piedzērušos tipu, lai tas izjauktu visu pasākumu. Un šis dzērājs tiešām darīja, ko spēja, lai sabojātu Gladstona uzstāšanos. Vienā brīdī Gladstons pagriezās pret viņu un sacīja: “Vai es varētu lūgt šo džentlmeni, kurš ne jau vienreiz, bet vairākkārt pārtraucis manu pārdomu plūdumu, izrādīt man pienācīgo laipnību, ko gadījumā, ja es būtu viņa vietā, bet viņš – manā, es šim kungam visādā ziņā izrādītu?” Un šim iereibušajam cilvēkam vairs neatradās, ko teikt.

Par šo mākslu rīkoties ar vārdiem, kas pastāvēja tolaik, bet tagad ir zudusi, varēja pateikties faktam, ka šie cilvēki uzauga, mācoties Ciceronu. Viņiem visiem galvā bija Cicerona sintakse. Tā bija tiktāl iedzīta, ka viņi spēja to bez piepūles likt lietā, runājot improvizēti, mēs to vairs neprotam. Taču, vai bija vērts pārzināt Cicerona sintaksi, bet nesaprast mūslaiku pasauli, tas jau ir cits jautājums.

Taču liekas, ka vienam no Kembridžā sastaptajiem jaunajiem cilvēkiem, neparastam gan personības, gan talanta ziņā, Bērtrands Rasels pievērsis īpašu vērību. Viņa vārds bija Litons Streičijs.

Litonu es tā kārtīgi iepazinu Kembridžā. Amizants jauns cilvēks. Bija tāds periods, kad viņš visai dīvaini ģērbās. Reiz viņš bija devies garākā pārgājienā un ieradies ciemā, kur kāds bija izlicis plāksni ar uzrakstu “naktsmājas un brokastis”. Tā nu viņš gājis iekšā un jautājis, vai varot tur pārnakšņot. Es vēlāk satiku šo krietno sievieti, un viņa man sacīja: “Es sākumā domāju, ka tas ir kāds klaidonis. Bet tad ieskatījos ciešāk un sapratu, ka viņš ir džentlmenis, tikai ļoti dīvains.”

Kad sēdēju cietumā un lasīju viņa “Ievērojamos Viktorijas laikmeta cilvēkus”, man trāpījās kāda rindkopa, kuru lasot es sāku skaļi smieties. Cietuma priekšnieks atsūtīja pie manis sargu, lai tas man atgādina, ka cietums ir soda izciešanas vieta un man nevajadzētu tā uzjautrināties. Cietumā nebija jāstrādā piespiedu darbs, varēja valkāt savas drēbes un ēst savu ēdienu – turklāt laikā, kad visiem pārējiem bija noteikta pārtikas norma, mani tas neskāra, jo neviens nebija iedomājies attiecināt šos noteikumus uz nelielo pirmās kategorijas cietumnieku grupiņu.

Šī atsauce uz cietumu ļauj ielūkoties citā lorda Rasela darbības jomā, kuru viņš uzlūko ar daudz lielāku nopietnību un kuru iezīmē aizrautība un bezkompromisa mērķtiecība, ar kādu viņš īsteno darbos savu politisko un filozofisko pārliecību, lai cik nepatīkamas vai pat bīstamas izrādītos tā sekas. Pirmā pasaules kara sākumā viņu arestēja un ieslodzīja cietumā par enerģisku opozīciju liberāļu valdības kara politikai.

Es biju pret 1914. gada karu, bet atbalstīju otro karu. Uzskatīju, ka ķeizars nav īpaši sliktāks par visiem pārējiem, bet domāju, ka Hitlers ir briesmonis un pret viņu ir jācīnās. Es nostājos opozīcijā pret pirmo karu, tiklīdz sāka izskatīties, ka šāds karš būs. Kad kļuva skaidrs, ka mūsu savienība ar Franciju radīta ar mērķi karot ar Vāciju, bet Vācija veidoja arvien lielāku floti, gatavojoties karot ar mums, un kaut kad ap 1905. gadu sāka briest kara situācija, es biju kategoriski pret to. Man likās, ka liberāļi būs mazāk noskaņoti iesaistīties karā pret Vāciju nekā konservatīvie, un šī iemesla dēļ es atbalstīju liberāļus. Un tad 1914. gadā izrādījās, ka valdībā ir slepena kliķe, kas bez pārējā kabineta ziņas visu šo laiku gatavojusies karam, un nu karš bija nenovēršams. Tajā pašā brīdī es pametu Liberālo partiju un pievienojos leiboristiem.

Pirmais pasaules karš bija tīrākā cīņa par varu, un tas notika krietni atklātāk nekā tagad. Vācieši gribēja floti, kas būtu tikpat laba kā britiem. Britu valdība pieļāva ļoti smagu kļūdu, uzaicinot ķeizaru uz flotes parādi Spithedā. Viņi cerēja, ka ķeizars domās: “Šie ļaudis gan ir vareni!” Taču ķeizars nodomāja: “Man jādabū tikpat spēcīga flote, kāda ir manai vecmammai.” Un viņš ķērās pie darba, lai to panāktu. Tas arī bija galvenais Pirmā pasaules kara cēlonis.

Nedomāju, ka pirmajam karam vispār vajadzēja notikt, un man šķiet, ka tāds mūsdienās ir arī vēsturnieku vispārējais atzinums. Domāju, ka pirmais lielais karš iezīmēja sākumu tai katastrofu ērai, kuras vidū mēs šodien atrodamies. Un es nezinu, vai mums būs ļauts no tās izkļūt vai arī mēs visi tiksim iznīcināti, lai apmierinātu zināmu cilvēku varaskāri.

Šie vārdi mūs aizved pie temata, no kura nav iespējams izvairīties nevienā garākā sarunā ar lordu Raselu. No tā nav iespējams izvairīties tādēļ, ka šodien viņš savu uzmanību gandrīz pilnībā velta šim jautājumam – kodolkara izraisītas vispārējas cilvēces bojāejas briesmām un līdzekļiem, ar kādiem šos draudus varētu novērst.

Manas domas ir tādas, ka argumenti par labu Lielbritānijas neitralitātei ir pilnībā pārliecinoši. Es pat ticu, ja vien man būtu iespēja vienu nedēļu parunāt ar Makmilanu¹⁴, man izdotos viņu pārliecināt. Tāpēc, ka tad es varētu viņam izklāstīt argumentus, kurus viņš, domājams, nekad nav dzirdējis. Bet, tā kā Makmilanam klāt es netieku, tad braukāju pa valsti, uzstājoties ar runām un publicējot rakstus, izplatot skrejlapas un darot tamlīdzīgas lietas, un ceru ar laiku izveidot lielu masu pašsaglabāšanās kustību, kas būtu politiski ietekmīgs spēks. Ļoti jāšaubās, vai to iespējams paveikt, bet neredzu, ko citu es varu darīt.

Kā jūs izskaidrojat, ka zinātnieki, kas konsultē premjerministru, nav Makmilanam pastāstījuši pietiekami daudz, lai viņam būtu priekšstats par to, ko jūs saucat par savu viedokli?

Viņus atlaistu.

Kas?

Makmilans.

Bet viņš taču nav Austrumu tirāns. Jādomā, ka viņš ir ieinteresēts uzklausīt visu...

Nedomāju, ka tā tiešām ir. Es lasīju, kā Čārlzs Snovs apraksta kauju par Lielbritāniju. Cilvēku, kurš izcīnīja uzvaru kaujā par Lielbritāniju, Čērčils padzina. (Smejas.) Redziet, nav jēgas ticēt pasakām par politiķu tikumiem.

Viņi ir cilvēciskas būtnes.

Daži ir. Taču tādi reti kļūst par premjerministru. Ja es rīt kļūtu par premjeru, es izvestu Angliju no NATO, liktu amerikāņiem izvākties no savām karabāzēm Britu salās, apgādātu Lielbritāniju ar neatkarīgiem kodolieročiem un izveidotu neitrālu līgu no politiski nobriedušām valstīm, tādām kā Zviedrija, Indija un Šveice. Un es tās sapulcētu, lai kopā izstrādātu taisnīgu un neieinteresētu vispārējas atbruņošanās plānu. Domāju, ka Hruščovs to atbalstītu, un domāju, ka Amerika vēlētos pret to iebilst. Bet, ja to atbalstītu Hruščovs un visas neitrālās valstis, Amerikai būtu ļoti grūti nostāties pret.

Man bija ideja iesniegt Lordu palātā likumprojektu, kas paredz, ka tik ilgi, kamēr visas šīs kodollietas ir tik nestabilas, mums pastāvīgi jātur Antarktikā kuģis, uz kura būtu vismaz viena bērnu dzemdēšanai piemērota vecuma sieviete un anglikāņu mācītājs, kas viņu salaulātu ar jebkuru vīrieti, kuru viņa izvēlētos. Pastāv diezgan lielas izredzes, ka Antarktika būs vairāk vai mazāk pasargāta no kodolkara radioaktīvajiem nokrišņiem. Un, ja Antarktikā būtu zināma populācija, visu varētu sākt no jauna. Taču man bija grūti iztēloties, ka viņu gaišības varētu nobalsot par šādu likumu. (Smejas.)

Lielbritānijā lorda Rasela uzskati un personība šķiet ugunsnedroši. Amerikā tie izrādījušies eksplozīvi.

Amerikā esmu piedzīvojis tikai vienu nelāgu situāciju; tas bija Ņujorkas pilsētas koledžā, kur tika nolemts, ka es ar saviem amorālajiem uzskatiem varu slikti iespaidot studentus un man nedrīkst ļaut ieņemt amatu šajā mācību iestādē. Es biju sarakstījis grāmatu “Laulība un morāle”, kurā iestājos par zināmu, visai mērenu brīvības pakāpi, kādai piekristu vairums civilizētu ļaužu. Taču Ņujorkā bija milzums ne pārāk civilizētu ļaužu, un viņiem tas nepatika. Mani nosodīja bīskaps Manings, viņam pievienojās katoļu baznīca; augstskolu pasniedzēji mani aizstāvēja, bet viņus neņēma vērā. Viņi panāca, ka sieviete, kuras meita bija katoliete un mācījās Ņujorkas pilsētas koledžā, iesūdzēja koledžu tiesā, pamatojot savu prasību ar to, ka viņas meita tiktu pakļauta amorālai ietekmei, ja man ļautu tur lasīt lekcijas. Aizstāvība prāvā bija jāuzņemas pilsētai, un tā šo lomu arī pildīja – ar nodomu zaudēt. Un zaudēja arī.

Losandželosā Kalifornijas Universitātē es lasīju lekciju kursu filozofijas vēsturē. Man bija jārunā par Platonu, un es studentiem ļoti svinīgi paziņoju: “Man auditorijai jāatvainojas. Es jums esmu rekomendējis, turklāt visnotaļ pozitīvi, kādu autoru, kurš, man ar dziļu nožēlu jāatzīst, bija neķītrs, izvirtis, baudkārs un piedauzīgs tips, – es domāju Platonu.” (Smejas.) Jo tas, ko par laulību saka Platons, ir tikpat skandalozs kā jebkas no manis teiktā. Es sacīju, ka nevajag pārāk stingri nosodīt laulības pārkāpšanu. Man likās, ka vīram vai sievai, kas dzīvo citādā ziņā laimīgā laulībā, vajadzētu spēt otram piedot, ja šad un tad gadās pa kādam sānsolim. Tāpat es domāju, ka zināma pieredze pirms kāzām būtu pat vēlama. Ārkārtīgi interesanti, ka visi lielie morāles eksperti, visi tie, kas ceļ milzu traci par morāles lietām, paši ir apsēsti ar seksu. Es reiz saņēmu vēstuli no kāda anglikāņu bīskapa, kurš nu jau ir miris, un tajā bija teikts, ka manās grāmatās katrs vārds ir seksuālas iekāres iedvesmots. Viņš nezināja, ka esmu rakstījis arī par citiem tematiem, ne tikai par seksu, jo sekss bija vienīgais, kas viņu interesēja.

Neraugoties uz seksuālās emancipācijas principiem, ko Bērtrands Rasels vēlākos gados sludināja un piekopa, viņa paša jaunība Kembridžā savulaik bija ortodoksāli nevainīga.

Domāju, ka visi, ko es labi pazinu savos bakalaura studiju gados, tolaik vēl bija nevainīgi. Viņiem pat nenāca prātā, ka studiju gados varētu stāties ar kādu seksuālās attiecībās. Salīdzinājumā ar to, kas notiek tagad, mēs bijām neiedomājami tikumīgi jaunieši. Bet mēs nevienu nenosodījām. Bija viens cilvēks, kurš gan nepiederēja pie mūsu pulciņa, taču mēs viņu pazinām, un viņam bija seksuālas dabas piedzīvojumi. Viņš mums likās diezgan interesants, mēs savā ziņā pat apbrīnojām viņa pārdrošību.

Taču sabiedrība kopumā tādas lietas nosodīja. Vīrietis, kurš ieņēma jebkāda veida profesionālu posteni, nevarēja uzturēt atklātas attiecības ar sievieti, kura nebija viņa sieva.

O nē, tas bija pilnīgi izslēgts. Tolaik gados vecāku cilvēku vidū bija daudz vairāk liekuļu nekā tagad. Ir divi iemesli, kas izraisa niknumu pret cilvēku, kurš ierosina nedaudz atslābināt seksuālo disciplīnu. Pirmais – tu gribi parādīt, ka tev personīgi nav nekādas vajadzības pēc šādas atslābināšanas, jo nekad mūžā neesi grēkojis; tu esi absolūti bezvainīgs – un, jo mazāk bezvainīgs tu esi, jo lielāks ir tavs sašutums. Tā ir viena šķira. Un otra šķira ir tie, kurus māc skaudība; viņi domā: “Es vienmēr esmu dzīvojis tikumīgi, bet cik žēl, ka tā, un kā es apskaužu tos, kuri tā nedzīvo!”

Mūsdienās fakts, ka vīrietis un sieviete atklāti dzīvo kopā, nebūdami precējušies, iedveš daudz mazākas šausmas. Cilvēki to pacieš krietni labāk, nekā tas bija senāk. Es domāju, ka notikušas milzīgas pārmaiņas uz labo pusi, patiešām milzīgas. Ņemsim kaut vai manu gadījumu. Man bijušas četras sievas un trīs šķiršanās, un Viktorijas laikos tas mani pilnībā izslēgtu no sabiedrības. Turpretim tagad, lai arī daži mazliet rauc pieri, tam vairs nav nekādas nozīmes. Man daudz pieņemamākas šķiet mūsdienu attiecības starp dzimumiem. Es nedomāju konkrēti seksu, bet vairāk sociālos sakarus. Šodien ar sievieti var sarunāties tieši tāpat kā ar vīrieti. Turpretim manā jaunībā sarunās ar sievietēm valdīja pilnīgi cita leksika. Un pat prātā nenāca teikt sievietei kaut vienu patiesu vārdu – tas būtu rupji un nekaunīgi. Vienkārši klaji meloja, jo to prasīja elementāras labās manieres.

Es precējos 22 gadu vecumā, mana pirmā sieva bija kvēkere. Kad mēs apprecējāmies, viņa vēl bija ticīgā, bet to viņa atmeta pēc pirmajiem trim mēnešiem. Es viņai iemācīju lietot rupjus vārdus, un viņa to pilnībā pieņēma. Manā jaunībā cienījami precēti pāri viens otru nekad nebija redzējuši kailu, bet man likās, ka tas ir briesmīgi. Mēs viens otru redzējām kailu, kad vien to gribējām. Un šajā ziņā pasaule ir kļuvusi daudz, daudz jaukāka nekā senāk. Tagad liekas pieņemami, ka var būt gadījuma sakars ar sievieti bez dziļām jūtām no vienas vai otras puses, turpretim tajos laikos, ja tev bija attiecības ārpus laulības, tā varēja būt tikai pati stiprākā un dziļākā kaislība uz visu mūžu – citādi tam nebija nekāda attaisnojuma.

Bet gan jau šādu gadījuma sakaru netrūka, tikai tas notika slepeni?

Jā, cik uziet, taču man nepatika divkosība, tāpēc es to nevarēju pieņemt kā risinājumu. Mani uzskatīja par ļoti amorālu cilvēku, taču tas bija tikai tāpēc, ka necentos slēpt savus sānsoļus; visādā citādā ziņā es īpaši neatšķīros no citiem.

Līdztekus svētulīgai divkosībai lords Rasels neieredzēja arī cietsirdību, visvairāk – gadījumos, kad šāda nežēlība tika likta lietā, lai atbalstītu – viņa izpratnē – tukšu patmīlību vai iracionālus aizspriedumus. Seko trīs piemēri.

D. H. Lorenss man likās pilnīgi neciešams. Viņš bija fašists. Fašisms tolaik vēl nebija izgudrots, bet viņa sieva bija vāciete, un Lorensam tas pielipa no viņas. Vācijā fašisms jau brieda, un viņš no turienes pārņēma pilnu fašistisko uzskatu komplektu. Viņš uzskatīja, ka visai politiskajai varai jāpieder elitei un tai tā jāliek lietā, lai uzspiestu šo un uzspiestu to. Protams, nekāda brīvība nebija pieļaujama, un, protams, viņš pats sevi šajā sistēmā vienmēr iztēlojās kā diktatoru. Man viņš nepavisam nepatika, un vēl mazāk man patika viņa sieva.

Man likās, viņš ļoti lepojās ar to, ka nācis no proletariāta?

(Rasels smejas.) Viņš izlikās, ka lepojas, jā. Īstenībā viņš juta dziļu nicinājumu pret lielāko cilvēces daļu, un man tas nepatika. Domāju, ka “Dēli un mīļākie” ir laba grāmata, tā ir viņa labākā grāmata, vismaz no tām, ko esmu lasījis. Visas pārējās bija vienkārši viņa slēptāko ilgu apraksts. Viņam ir tāds romāns “Ķengurs”, tajā viņš aizbrauc uz Austrāliju un sākumā domā, ka Austrālija ir šausmīgi garlaicīga vieta, bet tad atklāj, ka tur visiem ir slepeni plāni, kā kādu nomušīt, un tad viņš sāk domāt, ka tā ir brīnišķīga zeme. (Smejas.) Viņš bija asinskārs tips. Viņš ne drusciņas neticēja draudzībai; draudzība bija kaut kas tāds, ko viņš galīgi nesaprata.

Un Džordžs Bernards Šovs? Kā autors viņš vienmēr likās diezgan necilvēcisks, it kā viņš nejustu neko no tā, ko jūt citi cilvēki, izņemot patmīlību.

Patmīlību viņš tiešām juta, un tas arī bija viss. Nekā vairāk viņā nebija. Es pazinu kādu sievieti, Londonas Universitātes Leiboristu partijas organizācijas sekretāri; viņa pamazām sāka sliekties uz komunismu, līdz beidzot arī iestājās partijā, apprecējās ar krievu un pārcēlās uz dzīvi Krievijā. Bet Staļina tīrīšanu laikā šo krievu aizveda; viņai nebija ne jausmas, kas ar viņu noticis, bet viņa šo vīrieti no sirds mīlēja. Tad viņa atbrauca uz Angliju cerībā atrast kādu, kurš varētu Staļinu kaut kā ietekmēt. Viņa atnāca arī pie manis, un es viņai sacīju: “Šovs Krievijā ir persona grata, varbūt viņš var ko līdzēt.” Un tā mēs vērsāmies pie Šova, un viņš atrakstīja šai sievietei vēstuli, kuru es redzēju pats savām acīm. Viņš rakstīja: “Mana dārgā, Jūs nevarat iedomāties, cik ērtas ir krievu soda nometnes. Esmu pārliecināts, ka Jūsu vīrs tur jūtas daudz labāk nekā mājās, klausoties Jūsu īgnajā pukstēšanā.” Kopš tās reizes es ar šo cilvēku vairs nesarunājos. Tā bija viena no šausmīgākajām lietām, ko manā pieredzē kāds cilvēks izdarījis otram; nabaga sieviete bija pilnīgā izmisumā. Šovs bija ļoti nežēlīgs, ja tika aizskarta viņa patmīla, un šajā gadījumā tā bija aizskarta, jo tas bija netiešs mājiens, ka viņš varbūt kļūdījies, cildinot Padomju Savienību, un tas savukārt varēja nozīmēt, ka viņš tomēr nav tik gudrs, kā pašam liekas, – un tāpēc šai sievietei vajadzēja saņemt sodu. Ar savām asprātībām viņš centās slēpt to, ka patiesībā ir nelga. Asprātība ir lielisks paņēmiens, lai kaut ko slēptu.

1920. gadā, kad biju Krievijā, es satiku Ļeņinu. Man ar viņu bija stundu gara saruna aci pret aci, un angliski viņš runāja daudz labāk, nekā varētu domāt. Visa mūsu saruna bija angliski. Es biju gaidījis, ka viņš runās vāciski, bet izrādījās, ka viņa angļu valoda ir gluži laba. Ļeņins uz mani atstāja daudz necilāku iespaidu, nekā biju cerējis. Viņš, protams, bija ievērojams cilvēks; viņš man atgādināja Kromvela reinkarnāciju, un viņam piemita tieši tas pats trūkums, kas Kromvelam, – absolūts dogmatisms. Ļeņins domāja, ka var pierādīt kādu apgalvojumu, vienkārši citējot Marksu, un viņš pilnīgi nespēja pieņemt, ka Marksam kādā ziņā varētu arī nebūt taisnība; man tas likās diezgan aprobežoti. Es piesaukšu vēl vienu īpatnību, un tā bija Ļeņina kāre uz naida kurināšanu. Es viņam uzdevu dažus jautājumus, lai redzētu, kāda būs atbilde, un viens no tiem bija šāds: “Jūs apgalvojat, ka ceļat sociālismu, bet, ja runājam par laukiem, tad man šķiet, ka jūs iedibināt zemniekiem īpašumtiesības, bet tas ir pilnīgi kas cits nekā sociālistiska lauksaimniecība.” Un viņš atbildēja: “Nē, mēs nebūt nepiešķiram zemniekiem īpašumtiesības. Redziet, pie mums ir bagāti zemnieki un ir trūcīgi zemnieki; mēs sakūdījām trūcīgos zemniekus pret bagātajiem, un drīz vien šie jau karājās tuvākajos kokos. Ha-ha-ha!” Tas man galīgi nepatika.

Bet tikpat dedzīgi lords Rasels jūsmo par tiem, kurus viņš mīlējis.

Alberts Einšteins, ko es samērā labi pazinu, bija neticami burvīgs cilvēks – ārkārtīgi vienkāršs, bez vismazākajām pretenzijām. Ja jūs viņu satiktu vilcienā, tad pat nenojaustu, ka viņš ir slavenība. Viņš bija ļoti, ļoti draudzīgs, pilnīgi brīvs no jebkādiem aizspriedumiem. Manās acīs viņš bija vienkārši brīnišķīgs cilvēks, pats patīkamākais no dižgariem, kurus man gadījies sastapt.

Es mīlēju [Džozefu] Konradu; man likās, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Es, protams, nepiekritu lielākajai daļai viņa uzskatu, bet man patika viņa dzīves un tās briesmu izjūta. Dzīvi viņš iztēlojās kā gājienu pa plānu garozu virs verdošas lavas, kas jebkurā brīdī var ielūzt; un ir vajadzīga disciplīna, jābūt ļoti piesardzīgam, citādi var noslīkt tajās šausmās, kas verd zem kājām. Tāda sajūta rodas, lasot visas viņa grāmatas, – ka pat paši labākie cilvēki ir tikai soļa attālumā no pārtapšanas par briesmoni un tā ir liela veiksme, ja tu tāds nekļūsti. Es Konradu apbrīnoju par viņa dzelžaino godprātību apvienojumā ar šādu kvēlu kaismi, jo tik kaismīgam cilvēkam ir grūti saglabāt godprātību, bet viņam tas vienmēr izdevās.

Es aicināju lordu Raselu izvērtēt tradicionālos liberālo vigu uzskatus, kuru produkts viņš pats bija.

Domāju, ka vigu aristokrātijas aprindās bija daudz krietnu vīru, taču man liekas, ka diez vai šie cilvēki būtu bijuši tik krietni, ja nebūtu draņķīgas sistēmas auglis. Ja vēlaties, varam aplūkot kaut vai manu piemēru. Būdams jauns cilvēks, es biju finansiāli pilnībā neatkarīgs, jo savulaik Henrijam VIII likās simpātisks kāds mans sencis, un no turienes nāca visa mana nauda. Henrijs VIII, protams, bija vecs maita, un es nevienam neieteiktu censties viņam līdzināties, taču viņš man dāvāja brīvību pievērsties matemātiskajai loģikai bez kādām raizēm par naudu.

Kādi apstākļi liek nācijai radīt izcilus cilvēkus? Vienmēr esmu apgalvojis, ka Šekspīrs nemūžam nebūtu sarakstījis savus darbus, ja mēs nebūtu sakāvuši Neuzvaramo armādu. Tā veiksmes enerģijas sajūta, ko mēs no tā smēlāmies, bija ārkārtīgi būtisks faktors Elizabetes laikmeta diženuma stāstā. Tas gan ir ļoti strīdīgi, tā ir tikai hipotēze. Atskatoties vēsturē, liekas, ka valstis, kas bijušas politiski varenas un tad pārstājušas tādas būt, zaudē arī kultūras ziņā. Cilvēki, kuri varētu būt kultūras dižgari, zaudē pašpārliecību, kas viņiem nepieciešama, – jo, lai paveiktu kaut ko diženu, vajadzīga milzu pārliecība par sevi, kas ļauj cilvēkam teikt: “Es to izdarīšu, lai ko arī teiktu citi,” – jo visi sacīs, ka viņam nav taisnība. Oriģināli domājoši cilvēki tikuši vajāti visās zemēs un visos laikos. Bifonu, kas devis milzīgu ieguldījumu zooloģijā un ģeoloģijā, Sorbonna piespieda ceremoniāli atteikties no sava uzskata, ka daži kalni, kas eksistē mūsu laikos, nav eksistējuši, kad pasaule bija jaunāka. Vezālijam, kas pirmais sāka secēt līķus pētnieciskos nolūkos, piesprieda sodu – doties svētceļojumā uz Svēto zemi –, un mājupceļā viņš gāja bojā kuģa avārijā. Galileju, kā mēs zinām, notiesāja inkvizīcija.

Jaunatnes un vecāko paaudžu attiecību tēma lika lordam Raselam atgriezties pie jautājuma, kas viņu satrauc visvairāk.

Jaunajos ļaudīs, kas uzauguši šajā uzglūnošas nāves ēnā, kuru viņiem uzspieduši gados vecākie, ir sava veida rūgtums, par ko nevajadzētu brīnīties. Un pārsvarā tas, protams, ir anarhisks rūgtums, kas nudien nav produktīvs. No mešanās anarhismā viņus pasargā tikai tādas lietas kā mūsu kustība.

Varbūt jaunieši vispār jūt vajadzību sacelties pret zināmu stabilitāti, pret vecāku vērtībām, un šodien viņi jūt, ka nedrīkst atteikties no savām vērtībām, jo viņu tēviem, kā liekas, tādu vispār nav?

Es nevaru spriest par jauniešu noziedzību, proti, es nezinu, kāpēc tās līmenis ir tik augsts. Taču man liekas, ka tam ir zināms sakars ar šādu sarūgtinātu reakciju, ar faktu, ka oficiālie moralizētāji sludina lietas, kas patiesībā ir zvēriski noziegumi, un tas veicina cinisma pieaugumu jauniešos.

Kādus noziegumus jūs domājat?

Cilvēces iznīcināšanu.

Neviens jau to aktīvi nesludina.

Sludina! Netrūkst cilvēku, īpaši ASV, kuri jums pasacīs: “Labāk lai mēs visi mirstam, nekā Amerika padodas komunistiem.” Kad jaunieši dzird, ka vecākā paaudze grib, lai viņus iznīcina, vai vismaz ir gatava iestāties par politiku, kas pie tā novestu, tas tikai vairo viņos cinismu.

Saruna par jaunatni un nākotni mani aizveda pie nākamā jautājuma: es lūdzu lordu Raselu dalīties pārdomās par to, kāds ir patiesais avots naidīgajām attiecībām starp Padomju Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm.

Abas puses apgalvo, ka Ameriku un Krieviju šķir ideoloģiskas domstarpības, un izskatās, ka abas tam arī tic, taču tā nav taisnība. Man liekas, ka tā ir cīņa par varu – tāda pati cīņa par varu, kāda vēsturē jau daudzkārt ir redzēta. Tas pats notika imperatora Kārļa V laikā starp Austriju un Spāniju no vienas puses un Franciju no otras. Šī cīņa par augstāko varu pasaulē atkārtojusies atkal un atkal, lai gan bez panākumiem. Pasaule šajā cīņā izdzīvoja, jo nebija kodolieroču. Taču mēs šādā cīņā nevaram izdzīvot; mums jāmācās citam citu paciest, un man liekas, ka tā ir lieta, ko cilvēkiem ļoti grūti iemācīt. ASV ir ārkārtīgi grūti iemācīt jebkāda veida iecietību pret Krieviju. Lielas politiskas bailes vienmēr rada neiecietību. 18. gadsimta angļu aristokrāti kopumā bija visai iecietīgi ļautiņi. Bet tad nāca Franču revolūcija, un viņi sāka domāt: “Iecietība noved pie giljotīnas, labāk atteiksimies no tās,” – un kļuva par īstiem fanātiķiem. To pašu izdarīja Krievijas revolūcija. Tā pārbiedēja visus šos cilvēkus, un tā viņi kļuva par fanātiķiem.

Tādi cilvēki kā mēs, kuri dzīvo vairāk vai mazāk izglītotā vidē, vienkārši nezina, cik vareni ir zem mums verdošie sabiedrības spēki, kas var jebkurā brīdī mūs aizslaucīt. Taču tā nu tas ir. Paskatieties, kas notika ar Sokratu. Sokrats bez bēdām nodzīvoja 70 gadus, un tad kādu dienu ļaudis nolēma: “Nē, piespriedīsim šim cilvēkam nāvi,” – un tā arī izdarīja. Neizglītoto sacelšanās.

Izglītības jautājumā lordam Raselam bija tikpat noteikti un nelokāmi uzskati kā attiecībā uz kodolatbruņošanos. Agrāka segregācija atkarībā no intelekta. Es iebildu, ka segregācija, kuras pamatā ir tikai IQ, var atstāt nevēlamu psiholoģisku iespaidu gan uz izredzētajiem, gan atraidītajiem. Fakti liecina, ka Anglijā tas jau noticis situācijās, kad bērni nodalīti no pārējiem un pamesti novārtā pēc slikta vērtējuma pamatskolas “11+” pārbaudījumos, no kuriem mūsdienās šajā valstī atkarīgas iespējas saņemt augsta līmeņa izglītību. Taču lordu Raselu tas nepārliecina.

Amerikā šī situācija ir daudz sliktāka nekā pie mums. Amerikā zēnam, kurš lasa jebko citu, kas nav komikss, tas jādara paslepus. Pret to ir visnotaļ vienkāršs līdzeklis, proti, jāizveido īpašas skolas zēniem ar augstu IQ. Dažas tādas jau bijušas, un zēni, kuri jutušies nelaimīgi parastajā skolā, tajās uzplaukuši un izauguši par veselīgiem cilvēkiem. Ja zēnam ar augstu IQ liek dzīvot kopā ar parastiem zēniem, tas ir tikpat kā piespiest viņu dzīvot ar pērtiķiem – tas ir neciešami. Taču Amerikā atsakās to darīt, jo viņiem liekas nedemokrātiski atzīt, ka daži cilvēki ir apdāvinātāki par citiem, izņemot, protams, sportistus vai kinozvaigznes, viņu gadījumā tas ir atļauts.

Ko tad Amerikā liek pirmajā vietā?

Reālajā dzīvē, ne vārdos, pirmajā vietā viņi liek Amerikas varenību. Viņi no mums pārņēmuši impērisko mentalitāti, no kuras mums nācās atteikties, jo mums likās, ka slaktēt vāciešus ir aizraujošāk nekā saglabāt impēriju.

Nelsons saviem jaunajiem flotes virsniekiem mācīja trīs lietas: runā tikai patiesību, šauj trāpīgi un ienīsti francūzi kā pašu nelabo. Tas bija tāpēc, ka Francija un Anglija tolaik sacentās par kundzību pasaulē, un, kamēr vien cilvēki domās, ka šāda kundzība ir sasniedzama, naids nekur nepazudīs. Tāpēc jāpārliecina gan Krievijas, gan ASV valdība, ka, pateicoties kodolieročiem, kari par to, kurš būs noteicējs pasaulē, neatnesīs neko citu kā vienīgi līķu kalnus. Taču ne tikai Amerikā, bet arī Anglijā, Francijā un Vācijā es sastopos ar psiholoģisku barjeru, kas bloķē izpratni par stāvokli, kādā patlaban nonākusi pasaule. Jūs, protams, zināt, ka gadījumā, ja sāktos karš starp Krieviju un Rietumiem, mūsu rīcībā būtu četras minūtes. Šo četru minūšu laikā notiktu apspriede starp Londonu un Vašingtonu, un tad tās savas vienošanās rezultātu darītu zināmu pārējiem NATO sabiedrotajiem. Un beigās, labu laiku pēc savas bojāejas, viņi varētu izlemt, kā būtu vajadzējis rīkoties, ja viņi būtu palikuši dzīvi.

Es lūdzu lordu Raselu raksturot viņa karjeru un svarīgāko veikumu.

Nezinu... Kā lai es sevi aprakstu? Man liekas, ir ļoti grūti sevi aprakstīt. Galu galā, tas ir temats, pret kuru nav iespējams izturēties gluži objektīvi. Bet mans galvenais darbs bijis loģikas laukā, un loģika, manuprāt, pieder nevis pie filozofijas, bet pie matemātikas. Kā matemātikas jomai tai vajadzētu attīstīties un plaukt. Kā filozofijas jomai – ne.

Vai jums nešķiet, ka loģika, attiecināta uz empīriskām parādībām un cilvēka dzīvi, noved pie samērā nepopulāriem secinājumiem?

Tāpat kā jebkura cita veida inteliģenta domāšana, vienalga, vai tā ir loģika vai kas cits. Sabiedrībai kopumā nepatīk intelekts, jo tas vēršas pret tās aizspriedumiem.

Un no visām māņticībām un aizspriedumiem Bērtranda Rasela acīs paši viltīgākie un ļaunprātīgākie ir tie, kuru avots ir reliģiskā dogma. Mēs esam runājuši par baznīcas lomu un ietekmi, un es esmu aizstāvējis viedokli, ka visi despotiskie baznīckungi, sākot ar pāvestiem, kas ļāvušies pasaulīgām vai tuvredzīgām ambīcijām, bijuši tikai cilvēki ar saviem trūkumiem, nevis kristietības diskreditētāji.

Bija laiki, kad abatu, kurš nosūtīts uz klosteri ieviest zināmas reformas, mūki vienkārši nogalināja. Tas notika atkal un atkal. Baznīcas reformēšana bija biedējošs pasākums.

Baznīca bija tikai sava laika un vietas produkts. Un, lai cik nepilnīgs būtu šis iedibinājums, bez tā zināšanu druskas, kas vēl bija saglabājušās, 7. un 8. gadsimtā būtu pilnībā iznīcinātas.

Jā, baznīcai neapšaubāmi bija arī pozitīva loma. Taču tāds nebūt nebija tās nolūks. Gregors Lielais reiz uzrakstīja niknu vēstuli kādam bīskapam, kad bija padzirdējis, ka tas māca gramatiku. Viņš teica: “Jūs nedrīkstat mācīt gramatiku! Kristus slavināšana un Jupiters nevar sadzīvot vienā un tai pašā mutē.” Tas bija Gregors Lielais. Redziet, visa kristieša attieksme pret Dievu sakņojas Austrumu monarhijās. Tā ir tā pati attieksme, kāda bija jāievēro pret valdnieku, un mūsdienu cilvēkam to vajadzētu uztvert kā verdzisku un nicināmu.

Jums izdevies nodzīvot savu mūžu bez reliģijas. Vai jums nav sajūtas, ka esat palaidis garām kaut ko ļoti svarīgu?

Man nešķiet, ka es būtu ko zaudējis, nepievēršoties reliģijai. Drīzāk tieši pretēji, tieši reliģiozi cilvēki ir ļoti daudz zaudējuši. Viņi nav sajutuši to lepnumu, kas liek iztaisnot muguru, paraudzīties pasaulei acīs un sacīt: “Varat mani nogalināt, bet te es stāvu un te arī palikšu.” Viņi to nav piedzīvojuši, un tā ir ļoti, ļoti vērtīga lieta, ko cilvēks var sajust. Man nepavisam negribētos iet pa dzīvi, pieplakušam pie zemes kā rāpulim, būt mūžam baiļu pārņemtam un gaidīt, lai mani visu laiku stutē kā tādu ģībstošu dāmu, kas jātur, lai viņa nenostieptos visā garumā. Jo nevienam sevi cienošam cilvēkam nav vajadzīgs mierinājums, kas nāk no nepatiesības.