Māksla sākas ar M un beidzas ar A
Foto: Gatis Rozenfelds
Vakariņas ar Andrē

Kaspars Zariņš sarunājas ar Kristapu Zariņu

Māksla sākas ar M un beidzas ar A

Kaspars Zariņš: Droši vien man jāpaskaidro, kad runā Kaspars un kad Kristaps, jo jūs jau neatšķirsiet. Mums tas balss tembrs ir diezgan līdzīgs. (Smejas.) Mēs varam sākt runāties? Man taču nevajag ēst, runāšanās ir smalka lieta.

Kristaps Zariņš: Jā, bet ēšana ir kā piedeva pie mākslas.

Kaspars: Nu, mēs varam runāt, piemēram, par… Es te mēģināju salikt kaut kādus punktus, kurus mēs varētu iztirzāt. Pielikšu pie ēdienkartes. Runā Kaspars. Mēs abi pēc izcelsmes esam gleznotāji un esam apguvuši šo profesiju mūsu zemē, un sākotnēji tas ir bijis saistīts ar mūsu ģimeni, no kuras mēs esam cēlušies, tātad no mūsu tēva Induļa Zariņa un mātes Veras Zariņas.

Kristaps: Tu to pieminēji tā, it kā gribētu norādīt, ka mēs neesam cēlušies no viena cilvēka. (Abi smejas.)

Kaspars: Nu lūk, mēs augām diezgan ciešā, noslēgtā vidē, līdz ar to jau bērnībā pirmie impulsi bija saistīti ar mākslu. Droši vien tāpēc tā ir sanācis. Pēc tam bija Rozentāla Mākslas skola, pēc tam Mākslas akadēmija. Un, ja runā par glezniecību, tā ir ļoti sarežģīta lieta, kā visiem zināms. Varbūt mūsdienās glezniecība kā medijs ir kļuvusi mazāk pieprasīta vai varbūt tās telpa ir sašaurinājusies. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka glezniecība un glezniecības darbi ir varbūt pat aktuālāki nekā iepriekš. Atšķirība ir tā, ka glezniecībai jābūt ļoti izcilai, lai tā spētu konkurēt ar citiem mākslas medijiem un jaunajām tehnoloģijām, kuras savā vizuālajā izpausmē ir aktīvākas un varbūt pat agresīvākas.

Kristaps: Es zinu, kāpēc ir vajadzīgs ēdiens. Citādi sanāk diezgan garš monologs. Man šķiet, ka saruna ik pa laikam jāpārtrauc ar karoti vai dakšu, un ēdiens zināmā mērā varētu būt tas, kas mūs intervē. Vispār mums vajadzētu atrast kaut kādu starplaiku, kad runā viens un kad otrs.

Kaspars: Nu, tu tikko runāji. Tagad es varu. Kaspars runā. (Abi smejas.) Es pēdējā laikā daudz esmu domājis par glezniecību un mākslas jēdzienu vispār. Piemēram, vai tu vari dažos teikumos pateikt, kas ir māksla?

Kristaps:(Nopūšas.) Māksla sākas ar burtu M un beidzas ar A, un pa vidu ir kaut kas, kas pārsteidz skatītāju. Vai nu tagadnē, vai, ja neizdodas, tad ir cerība, ka pēc laika. Bet šī cerība ne vienmēr piepildās. Un kā tev liekas, kas ir māksla?

Kaspars: Runā Kaspars. Nu, manā izpratnē māksla ir ļoti grūti definējama lieta, kura droši vien līdz galam netiks definēta nekad. Tāpēc, ka katrā laikmetā ir citi priekšstati par vērtībām, mainās vērtību skala. Bet varētu būt tā, ka māksla sastāv no vairākām lietām. Pirmkārt, tā varētu būt laikmeta liecība, kuru spēj definēt mākslinieka talants, tas ir viens. Otrs, tās varētu būt mākslinieka jūtas, kas iedzīvinātas mākslas darbā, paužot ļoti personisku emociju un tādā veidā ar mazo pirkstiņu pieskaroties mūžības laukam. Jo faktiski, ja mākslas darbs ir pilnmiesīgs kā vīns, vai ne, tad tas ietver sevī vairākas vienības. Tāpēc māksla vienmēr ir apburoša. Jo mākslinieka ego un viņa iekšējā un nepastarpinātā redze cilvēku valdzina.

Kristaps: Man atkal liekas, ka māksla pašlaik ir izvēlēties zupu. Tu neredzi, bet es redzu vārtus. Un tie vārti man atsit prātā Difī. Domāju, ja Difī būtu uzaicināts te runāt par mākslu, visdrīzāk par glezniecību, viņš runātu. Un es redzu tos vārtus un domāju par viņu.

Kaspars: Bet es tev atkal uzdošu jautājumu. Runā Kaspars. Vai māksliniekam jābūt ļoti drosmīgam, lai ieietu nezināmajā pasaulē? Piemēram, tevi interesē nezināmā pasaule?

Kristaps: Tādā ziņā, ka satikt nezināmās pasaules radījumus? Nu, šis nezināmais sēž manī, un es to mēģinu radīt. Bet es neesmu domājis, kā būtu satikties ar citplanētieti vai ko tādu. Es savā domāšanā zināmā mērā esmu reālists.

Kaspars: Bet tas nezināmais jau var būt ne tikai tēls vai pasaule, nezināmais var būt arī forma.

Viesmīle: Sveicināti.

Kristaps: Re, mums nezināmais atnāca.

Viesmīle: Atvainojos, ka tik ilgi bija jāgaida. Mums augšā ir filmas pirmizrāde un pilns restorāns.

Kaspars: Tas nekas. Tas ir vareni. Bet ir kaut kas jāpasūta?

Kristaps: Jā.

Kaspars: Nu tad pasūti.

Kristaps: Man to pirmo zupu – Āzijas stila buljonu ar tīģergarnelēm.

Kaspars: Jāēd ir daudz!

Kristaps: Un pamatēdiens arī jāpasūta uzreiz?

Viesmīle: Jā, ja esat izvēlējušies, tad varat pasūtīt uzreiz.

Kristaps: Paldies, vai var dabūt rizoto?

Viesmīle: Jā, protams.

Kristaps: Nē, es pārdomāju. Ieraudzīju, ka ir arī zivs.

Viesmīle: Zivtiņu? Kādu?

Kristaps: Labāk mencu.

Viesmīle: Labi.

Kaspars: Bet es izvēlēšos pīles krūtiņu.

Viesmīle: Vidēji ceptu vai apceptu?

Kaspars: Vidēji. Un sākumā… Tu ēdīsi arī zupu?

Kristaps: Jā, jā. Es ēdīšu zupu, jo es biju slēpot un pēc slēpošanas, kad ķivere nospiež galvu, ir jāēd zupa, varbūt paliek labāk. Un vīns arī ir?

Viesmīle: Jā, protams.

Kristaps: Tad man to Primitivo di Manduria Contessa Carola. Tik garš nosaukums, ka tā noteikti ir māksla.

Viesmīle: Itāļu vīni jau paši par sevi ir māksla.

Kaspars: Es paņemšu Pinot Grigio, itāļu baltvīnu.

Viesmīle: Vai vēl kaut ko?

Kaspars: Nē, paldies, pagaidām viss.

Nu lūk, mēs palikām pie nezināmā. Stāsti tālāk.

Kristaps: Kad tu velc līniju, tas arī ir kaut kas nezināms. Es vismaz operēju ar krāsām, ar otu, ar līniju, ar zīmuli. Kaut kādā ziņā tu visu jau esi izdomājis. Galvā ir kaut kāda vīzija, kuru tu mēģini dabūt virsū. Bet, kamēr tu viņu velc, tā līnija kļūst nezināma. Bet, kad tu atkāpies un līnija ir uzvilkta, tā kļūst noteikta.

Kaspars: Jā, nu es savukārt… Runā Kaspars par nezināmo. Man 2010. gadā tapa tāda glezna,

“Iešana nezināmā virzienā”. Tur bija attēloti divi džeki, kuri savā veidā varētu būt mazliet saistīti ar narkotikām. Un vienā stūrī tur lidinājās tādi kā spārveida cilvēciņi jeb feisi. Bet iešana nezināmā virzienā ir tas interesantākais, jo ir bail, tu nezini, ar ko sastapsies. Un es domāju, ka mākslā tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem – pašattīrīties, aizmirst par iepriekšējiem sasniegumiem, veiksmēm vai tieši neveiksmēm, nebaidīties iebāzt pirkstu, lai gan ir iespējams apdedzināties.

Kristaps: Bet kas apdedzina?

Kaspars: Apdedzina nezināmais. Jo tu nezini, ko tu sastapsi, kaut vai izvēloties krāsu. Piemēram, man galvā ir kartotēka no visa, ko esmu redzējis pasaules muzejos, un es vienmēr esmu vēlējies atrast tādu krāsu, kuru varu uzjaukt tikai es. Man vienmēr bijusi vēlēšanās ielīst krāsā un to pārsteigt, saliekot kopā ar citu krāsu. Es vienmēr esmu meklējis veidu, kā to krāsu uztaisīt pilnīgi otrādi, nekā ir pieņemts. Piemēram, ja ir lazējoša krāsa, tad es to gribu likt biezi.

Kristaps: Tas ir protesta gars, kurš tev liek visu darīt otrādi. (Smejas.)

Kaspars: Nē, tas ir meklētāja gars. Man ir bijusi arī tāda bilde, kas saucas “Meklētājs”. Tam cilvēkam, tam māksliniekam, visu laiku jālien nezināmajā pasaulē. Tas ir arī tādēļ, lai izbēgtu no tā, ko mākslas zinātnieki sauc par rutīnu. Jo mūsdienās viss ir jādara pirmo reizi. Šobrīd laikmets un mākslas pasaule atzīst tikai to, kas ir pirmo reizi, jo tad tu it kā izvairies no rutīnas. Un tāpēc šis savā ziņā ir arī diletantisma laikmets, jo tas, ko tu dari pirmo reizi, ne vienmēr būs tas veiksmīgākais. Ar lidaparātu ir jānolido zināms stundu skaits, lai spētu veikt nāves cilpu. Arī vislielākie ģēniji uzreiz nerodas, glezniecībā ir jānostiprina prasmes. Bet droši vien tam pirmatklājumam jābūt mirklī, kad tu atrodi ideju un tai atbilstošu formu. Es saviem studentiem mācu, ka ir divas paralēles, kuras nekad nesatiekas, – tās ir tavas prasmes un tavas idejas. Un mākslinieks ir tas, kurš noguļas pa vidu, savienojot prasmi ar ideju. Daudzi mākslinieki var līdz galam neprast zīmēt. Vienu interesē viena lieta, otru cita, bet, ja viņš atrod atbilstošu ideju un savieno to ar atbilstošu prasmi, iespējams, var radīt meistardarbu.

Kristaps: Nu jā, man interesanti šķiet tas, ka… Mani interesē tie autori, kuri strādā ar krāsu, kompozīciju, līniju un tamlīdzīgām vērtībām, un ik pa laikam ir kāds motīvs, kuru mākslinieks parāda un kuru līdz ar to pamana skatītāji. Piemēram, es biju Art Basel Maiami, un pēkšņi kāds bija atklājis, ka interesants kompozīcijas motīvs ir sēta. Un tā sēta tajā mesē parādījās ļoti daudziem māksliniekiem. Bija daudz darbības, kura tika skatīta caur restēm, drāšu žogu jeb kaut kādu pinumu. Kaut vai ja piemin Pīteru Doigu, viņš arī zināmā mērā parādīja, kā var uztvert ainavu, kā to sakombinēt ar foto, kurš uzņemts nejauši, nevis skaisti. Viņš ir parādījis kalnu topogrāfiju, kuru redz slēpojot, un pēkšņi tas parādās arī daudz kur citur. Gribu teikt to, ka mākslinieks, kura darbi ir pamanāmi, saredz to, ko citi nesaredz, un tādā veidā viņš kļūst interesants. Un ja viņam laimējas un tas, ko viņš ir saredzējis, interesē arī citus... Kā jau tu teici, laikmeti mainās, un mainās uztvere, un, ja sakrīt šīs divas lietas – tas, ko redz mākslinieks, un tas, uz ko citiem ir interesanti skatīties –, tad glezna ir izdevusies.

Kaspars: Uz to arī iedzersim, sašķidrināsim tekstu.

Kristaps: Tā ir, tāds jau ir tas uzstādījums, citādi mēs kļūsim par lektoriem: viens noklausās vienu lekciju, pēc tam otrs klausās otra lekciju. Nu tad – uz tavu veselību!

Kaspars: Jā, paldies!

(Saskandina, iedzer.)

Esmu domājis – Kaspars runā – par to, ka mūsdienu māksla zināmā mērā ir kļuvusi par izklaidi. Tā sauktā laikmetīgā māksla. Tāpēc, ka ir zudusi atgriezeniskā saikne ar skatītāju. Skatītājam vairs neko nevajag. Viņš neko negrib paņemt līdzi, viņš negrib to instalāciju vai videoprojekciju, jo to jau nevar atnest mājās, ja nu vienīgi digitālā formā.

Kristaps: Dišāna pisuāru gan varēja atnest mājās. (Smejas.)

Kaspars: Tāpēc jau es saku: laikmetīgajai mākslai ir apgriezta nabassaite. Cilvēks to noskatās kā teātri vai kino izrādi, un ar to viss beidzas. Tāpēc es uzskatu, ka glezniecība ir kļuvusi vēl ekskluzīvāka un vēl iekārojamāka. Tā ir patiesi īsta lieta, kuru cilvēks vēl joprojām var iekārot. Un bieži vien laikmetīgās mākslas klišejas ir tikpat nodrāztas kā klasiskās mākslas klišejas. Mēs varam minēt, piemēram, dzeltenās piezīmju lapiņas, ventilatorus vai svārstus, vai švīkas sienā, bet tikpat klišejiski varētu runāt arī par kluso dabu vai aktu. Ar to es gribu teikt, ka mākslas darbam jānāk ar svaigu domu, un tas ir visgrūtākais.

Kristaps: Vienā mākslas forumā vai mesē daudziem bija aizķēries tauriņu motīvs. Tie tauriņi lidinājās gaismas kastēs, bija tādi, kas izgriezti un salīmēti, – tādā ziņā taisnība, kaut kādas lietas atkārtojas. Nevar saprast, vai māksliniekus kāds mudina taisīt to, kas vairāk uzrunā, vai tās vienkārši ir interesantas laikmeta kontekstā.

Kaspars: Idejas, kā zināms, lido gaisā, vienkārši tie, kuri ir čaklāki, pirmie norauj tās no gaisa zemē. Bet, lai nonāktu tajā svaigo ideju tirgū, ja tā var teikt... Ne velti ir tā sauktie mākslas centri. Ja mēs runājam par Rietumu pasauli, tie ir Ņujorka, Londona, Minhene, Parīze. Es uzskatu, ka visiem jauniem māksliniekiem pēc iespējas vairāk būtu jāapmeklē tās vietas, kur šie mākslas ideju katli vārās, jo tikai tad tu pa īstam vari pārbaudīt, cik spēcīga ir tava ideja un cik spēcīgs esi tu pats. Jo tur koncentrējas talanti.

Kristaps: Man glezniecībā šķiet interesanti, ja var paņemt to, kas reiz kādu jau ir pārsteidzis, un, aizstājot to ar savu skatījumu, pārsteigt vēlreiz. Piemēram, tas pats Monē dīķis, tā virsma, tās lapas un puķes, tas ne reizi vien ir nācis atpakaļ, tikai citā veidā. Tā pati kompozīcija, kas ir uzrunājusi cauri gadsimtiem.

Kaspars: Būtībā tu gribi teikt, ka cilvēkiem vairāk vai mazāk patīk viens un tas pats?

Kristaps: Nu jā. Iedzert vīnu, piemēram. Cilvēkiem vīns patīk, kopš tas ticis uzražots. (Saskandina.)

Kaspars: Tur jau tā lieta, ka stāsts var būt vecs, bet formai jābūt maksimāli jaunai.

Kristaps: Nu jā – nav stāsta skumjāka par šo, kā stāsts par Džuljetu un viņas Romeo. (Smejas.) Visi nemitīgi lec ārā pa logiem, iet slīcināties un uzņem kriminālfilmas par vienu un to pašu, tikai aktieri mainās. Es domāju, ka Latvijā tomēr ir talantīgi cilvēki. Un jaunieši grib būt mākslinieki, ne velti mums akadēmijā ir konkurss pat uz gleznotājiem, kas it kā ir, kā tu teici, ekskluzīva padarīšana. Un cilvēkiem ir vēlēšanās radīt. Vienīgi – kā nodzīvot dzīvi nemitīgā dzemdību stāvoklī un no tām dzemdībām vēl iznākt ar paceltu galvu? Jo visu laiku jādzemdē. Jādzemdē tā kā mātei varonei un vēl jāspēj nepazaudēt jēgu dzemdībām un nepazaudēt, ko dzemdēt.

Kaspars: Vajag labu akušieri. (Abi smejas.)

Kristaps: Jā, vajag labu akušieri, un tas labais akušieris laikam ir izglītība, kura dod instrumentus. Mums te arī ir instrumenti, jāizvēlas – ēst ar pirkstiem, ēst ar dakšu, ēst ar nazi, karoti, kociņiem. Vai vispār neēst. (Smejas.) Kāds ir teicis: ja vari negleznot, tad labāk neglezno. (Smejas.) Jebkurā gadījumā tas, kas mani notur pie gleznošanas vai pie dzemdībām, ir tas, ka, kamēr tu iekustini to mašīnu, kaut ko domā, ir tāds 20, 30 minūtes vai stundu garš stāvoklis, kad esi aizmirsies. Un tā aizmiršanās iespēja sniedz gandarījumu.

Kaspars: To ir teikuši daudzi mākslinieki, ka tevi vada nezināma enerģija vai roka. Varbūt tu pieslēdzies kaut kādam informācijas laukam. Tas ir tas nezināmais – spēja pieslēgties informācijas laukam, kurš nav pieejams, ja tu nenonāc meditatīvā stāvoklī. Glezniecība būtībā ir viens no meditācijas veidiem, bet tev pie tā ir jāstrādā. Tas, tāpat kā kristīgā vai Austrumu meditācija, ir nenovēršams process, kurš nenotiek tāpat vien. Tās ir tavas domas, tavs izglītības līmenis, tā ir tava spēja abstrahēties un ieraudzīt neredzamo, jo mākslinieks ir cilvēks, kurš var aiziet nezināmajā pasaulē un atnākt atpakaļ. Un visgrūtāk ir saprast, ko tu vari izdarīt.

Kristaps: Tas nav jāsaprot, tas noskaidrojas, kad esi to izdarījis.

Kaspars: Bet tu jau vari nezināt, uz ko tu esi spējīgs, saproti?

Kristaps: Pirmsslepkavības stāvoklis? (Smejas.)

Kaspars: Nu nē, ja tu visu laiku par to domā un iedziļinies, ir vajadzīgs laiks. Kā teica mākslinieks Boltanskis, visgrūtākais ir piecelties no rīta un saprast, ka esi mākslinieks. Visu laiku būt tajā mākslinieka formā. Jo neviens jau tevi nespiež.

Kristaps: Kad viņš uzstājās Mākslas akadēmijā ar lekciju, viņš teica arī, ka labākais darbs, kas rosina domāšanu, ir krāsot sienas ar baltu krāsu. (Smejas.) Droši vien tā varētu būt. Tāda vienmuļa darbība, kā mantras skaitīšana: tu krāso, krāso, un tas tevi ieved stāvoklī, kad parādās mākonītis, kurā ir rakstīts, kas tev jādara.

Kaspars: Man, redz, ir sagatavots nākamais jautājums. (Smejas.)

Kristaps: Tas ir skaisti.

Kaspars: Mēs abi esam 54 gadus veci, drīz būs 55. Vai tu uzskati, ka mākslinieks, sasniedzot zināmu briedumu, pietuvinās savam iekšējam kodolam un kļūst spējīgs nonākt pie kaut kāda ļoti īpaša savas mākslas attīstības posma? Piemēram, Žauma Plensa vai Lūsjans Freids ar saviem plikņiem – viņš to sāka darīt tikai 50 gadu vecumā. Vai, piemēram, Rotko. Vai tu savos 50 gados esi nonācis līdz šim it kā svarīgākajam attīstības slieksnim?

Kristaps: Pirmkārt, nevar zināt, vai cilvēka attīstība ir svarīgāka par glezniecību.

Kaspars: Nu, tu taču skaities gleznotājs.

Kristaps: (Smejas.) Es esmu gleznotājs, bet tas nenozīmē, ka attīstība ir tikai gleznošanā. Cilvēka attīstībai ir vēl daudzas citas šķautnes. Es nevaru apgalvot, ka pilnvērtīgākā darbība notiek tikai kaut kādā noteiktā vecumā. Nodarbojoties ar mākslu, tas, ko tu dari 50 gados, tikai pastiprina to, ko esi darījis jaunībā. Es nevarētu teikt, ka 50 gados cilvēks kļūst gatavāks mākslas darbam. Tas, ka Rotko tur nonāca 50 gadu vecumā… Pēc tam viņš sevi nomušīja. Varbūt tas arī pieder pie attīstības, bet es tomēr uzskatu, ka ir jāstrādā un ceļš jāiet līdz galam, un šis gals ir apliecinājums sākumam. Tas ir aplis, un cilvēks skatās sevī iekšā, un viņam kaut kādā mirklī kļūst skaidrāka doma. Vai tas ir 50, 30 vai 20 gados, tam nav nozīmes. Ir labi, ka vispār var nonākt līdz kaut kādai apskaidrībai. (Smejas.) Tas droši vien arī izceļ tos, kuri paliek. Jo tās biezās mākslas vēstures grāmatas izdod un izdod, bet, ja tās izdotu vēl pēc tūkstoš gadiem, tās jau būtu tikai plānas brošūriņas, kurās būtu palikuši tikai daži īstie maucēji. Un tie arī ir tie citplanētieši. Citplanētietis ir Mocarts, kurš atlido un parāda mums puķīti.

Kaspars: Kamēr tu ēd zupu, es pateikšu, ka Lūsjans Freids tikai pusmūžā nonāca pie vēlmes gleznot cilvēkus suņu pozās, jo saprata, ka cilvēkam ir jābūt kā dzīvniekam. Pirms tam viņš vizuālajā formā bija daudz cietāks, bet, kad nokļuva pie plikņiem, kļuva patiesi pats. Bet tas nenotika uzreiz jaunībā. Varbūt viņš pats bija kā tāda būtne. Un līdzīgi bija arī Frānsisam Bēkonam un daudziem citiem māksliniekiem.

Kristaps: Man liekas, ka mūsdienās viena no mākslas šķautnēm ir iesaistīt skatītāju. Es arī iesaistījos Berlīnē. Tur bija Ervīna Vurma skulptūras, kurās bija jāiesaistās, un es, sev par brīnumu, konstatēju, ka tas ir interesanti. Es ielīdu krēslā, iebāzu galvu ledusskapī, bet bija arī tāda šaura, saspiesta mājiņa, kurā ielaiž pa vienam cilvēkam, un viņš iziet tai cauri. Interesanti, ka tur katra detaļa bija speciāli izgatavota – klozetpods, veļasmašīna, gāzes plīts, krēsliņi –, bet pēkšņi visu sagrāva kaut kāda gara šāle no IKEA, kur liek olīvas. Tā bija vienkārši nopirkta veikalā, jo atbilda uzstādījumam. Tas man sagrāva visu mākslu. Bet pārējais bija gandrīz perfekti. Tad es vēroju cilvēkus, kā viņi iesaistās mākslinieciskajā procesā, radot šo skulptūru. Un viņos tas izraisīja prieku, līdzīgi kā tā elektroniskā māksla, kurā tu ej, un aiz tevis paliek dieva pēdas. Kur tu ej pa ūdeni, un šie efekti, kas agrāk bija dabas brīnums, tagad ir pārvērsti par ikdienišķu lietu. Tā ir daļa no tā, ko dara mūsdienu māksla. Bet arī glezniecību nenoliedzami var pārvērst – gleznot nevis tradicionāli, bet ar līmlentēm, taureņiem un plastmasām.

Kaspars: Es vispār nepiekrītu jēdzienam “laikmetīgā māksla”. Es domāju, ka tā ir mūsdienu māksla. Jo kāds varbūt izmanto tādu mediju, kurš it kā šķiet laikmetīgs, bet paies pieci gadi, un tas kļūs pilnīgi garlaicīgs un vispār vairs nevienu neinteresēs. Tāpēc es uzskatu, ka māksla vai nu ir mūsdienu, vai nav. Un savā ziņā tās robežas ir pazudušas. Es, piemēram, pēdējo trīs gadu laikā esmu pievērsies gleznošanai uz finiera un apvienoju gleznojumu ar cilni, kuru izslīpēju ar slīpmašīnu. Man tas ir interesanti, es jūtos kā pirmatklājējs. Jo mākslā, neskatoties uz to, ka tev ir tās dziļās zināšanas vai iepriekšējā pieredze, tev ir visu laiku jādedzina tilti aiz sevis. Interesantākais, ja mākslinieks to spēj darīt mūža garumā, tad viņam...

Kristaps: Tad viņš paliek par dedzinātāju. (Smejas.)

Kaspars: Tad viņš paliek par dedzinātāju, bet beigās viņš... Tas tilts, kuru viņš sadedzina, var būt garāks vai īsāks. Ja tas tilts ir īss, viņš var atlēkt atpakaļ, bet, ja tilts ir garš, tad viņš iekritīs bezdibenī.

Kristaps: Nu, tur taču var būt vēl visādas šausmas tajā bezdibenī – visādi krokodili un iesmi, uz kuriem uzdurties…

Kaspars: Mūsdienu vizuālajā mākslā tiek paģērēts, ka tu nekādā gadījumā nedrīksti atražot savas iepriekšējās prasmes. Vai tā ir šī laikmeta kaprīze? Iespējams. Vai tas ir kaut kas paliekošs? Domāju, ka nē. Mākslas darbā mūsdienās šīs pirmreizējības dēļ bieži tiek upurēts viss pārējais. Manuprāt, ja cilvēks ir talantīgs, neatkāpīgs, spītīgs un tic savai idejai, tad tā pirmreizējība tur būs vienmēr. Vienkārši viņa talants būs spēcīgāks par jebkuru rutīnu. Problēmas sākas tad, ja talanta ir maz. Tad rodas rutīna. Ja mēs skatāmies, piemēram, Modiljāni, tad, no vienas puses, viņam visi darbi ir vienādi. Un mana teorija ir tāda, ka, ja mākslinieks nomirst salīdzinoši jauns, viņš var atļauties taisīt vienādus darbus.

Kristaps: Tas ir skaidrs. Vai nu jāglezno ilgi un dažādi, vai jāmirst jaunam. Bet tas par to pirmreizējību… Nezinu, vai tas ir galvenais. Es laikam neteiktu, ka man tā pirmreizējība ir svarīga. Varbūt tu vari teikt, ka vēlies pārsteigt ar kaut ko neredzētu, bet vēl mūsdienās pārsteiguma efektu ļoti bieži mēģina panākt ar lielumu un milzīgām dimensijām. Tas ir sastopams gan tēlniecībā, gan nosacīti glezniecībā. Piemēram, tas vecais vācietis...

Kaspars: Gerhards Rihters?

Kristaps: Jā. Kurš sākumā taisīja mazas, smukas bildītes pēc fotogrāfijām, bet tagad dragā tās milzīgās abstrakcionisma gleznas. Neko jaunu jau viņš nav izdomājis, kāds tas abstrakcionisms ir, tāds ir. Vienīgā atšķirība, ka tas ir baisi liels un viņam ir daudz krāsas, kuru viņš var šķiest. Es vismaz tā redzu, ka ik pa laikam tieši tas, kas tiek radīts, atkārtojas, bet citādā veidā. Ja pirms tam ir liels, tad tagad tiek radīts maziņš, un otrādi. Vai tiek iebāzts visuma pakaļas caurumā. Tā pati Mona Liza tiek iebāzta visuma pakaļas caurumā, un tiek radīts kaut kas jauns. Pirmkārt, viņa nav redzama, bet, otrkārt, ja kāds to arī papleš un paskatās iekšā, tad redz, ka viņa ir mainījusi krāsu. (Smejas.)

Kaspars: Nu nezinu, es gan tā nedomāju, jo savā ziņā tā ir vulgarizācija. Varbūt tas ir interesanti, bet talants spēj nodalīt vulgaritāti no patiesas mākslas. Protams, ir izņēmumi. Gerhards Rihters manā izpratnē ir interesants ar to, ka viņš, sevišķi mūža otrajā pusē, ir spējis būt duāls. Tādā ziņā, ka ir gleznojis hiperreālisma manierē, bet paralēli sācis taisīt tās abstrakcijas.

Kristaps: Bet viņš jau netaisīja tos vājprātīgos abstrakcionismus tajā pašā laikā, kad fotoreālismu.

Kaspars: Tāpēc jau es tev saku, ka lielumi un izmēri bieži vien iet kopā ar slavu un materiālajām iespējām. Viņš ir taisījis milzīgas vitrāžas, savā veidā abstraktas. Kļūstot slavenākam, tev ir vairāk pasūtījumu, lielāka darbnīca, kas arī visu sekmē.

Kristaps: Vermērs vienīgais taisīja maziņas bildes. (Smejas.)

Kaspars: Nu, tas bija cits laiks, kaut gan tas arī bija buržuāzisks pasūtījums. Te mēs varam nonākt pie jautājuma, kas ir pasūtījums, vai ne? Jo visa tā vecā māksla, kā zināms, vairāk vai mazāk bija pasūtījuma māksla kristīgajai un laicīgajai varai. Vienīgi interesants piemērs ir alu laikmeta māksla, kas ir ļoti līdzīga mūsdienu mākslai, jo alu laikmeta mākslu neviens nepasūtīja. Es neticu, ka…

Kristaps: To pasūtīja rituālam.

Kaspars: Nu labi, rituāls, bet tas varbūt nebija tik izteikti kā ar sakrālo mākslu.

Kristaps: Kāda atšķirība? Pasūtījums ir pasūtījums. Atnāca virsaitis un pateica: uzglezno, lai būtu labas medības.

Kaspars: Varbūt tas bija kāds garīgs cilvēciņš, kurš neko citu neprata darīt. (Smejas.) Bet tā vizuālā forma ir ļoti atbilstoša mūsdienām, jo tad arī tika sajaukti dažādi izteiksmes veidi un tehnikas un tas tika veidots, piemēram, uz reljefas virsmas alas iekšpusē. Savā ziņā tur arī netika pieprasīta prasme.

Kristaps: Nu, kuratoru un mākslas zinātnieku tur nebija. (Smejas.) Bet arī skatītājus tie zīmējumi neinteresēja kā māksla, to uztvēra kā izdzīvošanas veidu.

Kaspars: Bet varbūt arī mūsdienās skatītāju vairs neinteresē mākslas jēdziens. Viņu interesē, vai māksla izklaidē viņam nervu galus. Tur ir tā saistība, manuprāt, kura, no vienas puses, liecina, ka cilvēce kļūst advancētāka un izglītotāka, no otras puses – vienkāršāka un gludāka.

Kristaps: Nē, nu mencai jāpieliek sāls, to es jūtu no cilvēces attīstības viedokļa. Bet skaidrs, ka ir nācis klāt vēl arī tas, ka ir milzīgas iespējas apmainīties ar informāciju un ar attēliem. Es tev, teiksim, parādu, ko es šodien daru, tu ieliec feisbukā, un, kamēr uztaisi izstādi, tu vairs neesi tas pirmreizējais. Tāpat kā modē ir tā sauktās vertikālās kompānijas, kuras aiziet uz modes skati un pa faksu vai meilu nodod to, kam jau rīt jābūt veikalā. Un tā apmaiņa starp māksliniekiem, mākslas veidiem un pat galerijām ir tik strauja, ka skatītājam jāspēj tikt līdzi. Tāpēc starptautiskajās mesēs ir ļoti daudz no tā, kas tajā mirklī interesē skatītāju, bet tajā pašā laikā pēkšņi uzpeld kaut kāds tur Dibifē, kurš nez kāpēc ir vairāk pārdots un vairāk interesē kolekcionārus. Ir kaut kāda virsmas apdare, kas saskan ar mūsdienu izteiksmes līdzekļiem, bet tās lietas notiek viļņveidīgi. Un vēl man liekas, ka mākslas radītāju, amatnieku vai dakteri ietekmē tas, kādā telpā, kādā klimatā viņš dzīvo un ko viņš redz sev apkārt. Jo nenoliedzami, ja viņš bieži satiek citplanētiešus, tas izmaina to, ko viņš redz. Bet es savā 40. dzimšanas dienā aizmuku uz Parīzi. Biju pamodies naktī un pēkšņi aiz loga ieraudzīju oriģinālu Magritu. Vienkārši paskatījos un sapratu, ka viņam nekas nebija jāizdomā. Pēc tam otrajā naktī es speciāli paskatījos un secināju, ka aiz loga tiešām ir ierāmēts Magrits.

Kaspars: Tieši tāpat kā lieliem aktieriem nav jātēlo, jo īstenībā viņi ir paši par sevi. Ja mākslinieks ir patiesi pats, viņš ir spējīgs radīt kaut ko neatkārtojamu. Droši vien tādā veidā tu nonāc pie sava Magrita, ja tā var teikt. Pie savas īstenības.

Kristaps: Nu nezinu. Man jau tomēr liekas, ka talants ir tas, kas visu regulē. Kā māsiņa slimnīcā, kad vēnā iedurta adata un dzīvības sula tek iekšā vai ārā, atkarībā no slimnīcas. (Smejas.) Tad viņa atnāk ar īsiem bruncīšiem un sarkano krustu pierē un paregulē. Svarīgais ir tas talants, ko dieviņš iedevis.

Kaspars: Kaut gan baletdejotāji un mūziķi uzskata, ka talantam jābūt tikai 10%, viss pārējais ir gribasspēks, vēlme kaut ko izdarīt. Pārējais ir tas, kā tu asini savas smadzenes, kādus cilvēkus satiec, un, iespējams, arī tas, kāda sieviete vai vīrietis tev ir blakus. Arī tas, kur tu dzīvo. Tāpēc jaunajiem censoņiem ir svarīgi būt tur, kur tas katls vārās. Ja tu dzīvo nomalē, kāda zināmā mērā ir arī Rīga, tu diez vai varēsi salīdzināt savu talantu tiešsaistē. Teiksim, skatoties Venēcijas biennāles katalogu, tev tas neko neizsaka. Ja tu neredzi mākslas darbu klātienē, visas šīs fotogrāfijas ir galīgi nebaudāmas.

Kristaps: Tas tāpēc, ka izmēri un dimensijas ar fotoaparātu ir grūtāk uztveramas. Bet, piemēram, tas pats Džefs Kūnss… Kad tu redzi to vagīnu Versaļā, tas ir iespaidīgi, bet, ja apskaties parastu vagīnu, nekā interesanta tur nav. (Smejas.)

Kaspars: Vai tu piekrīti, ka māksliniekiem ir jāpiedzīvo dažādi šoki, šausmas un pārdzīvojumi? Manuprāt, māksla top sāpēs vai milzīgā priekā. Vēl es uzskatu, ka principā 90% mākslas ir ar pozitīvu zīmi. Kā tev liekas?

Kristaps: Tas pats tevis pieminētais Freids tev liekas ar pozitīvu zīmi? Man kaut kā uz nulli velk. Es nedomāju, ka pārdzīvojumu var šķirot tikai pozitīvi vai negatīvi. Cilvēkam jau vispār daļa pārdzīvojumu ir pozitīva tikai tad, kad ir negatīvs, ar ko salīdzināt. Cilvēkam to vajag.

Kaspars: Es ar lielu prieku klausos un lasu mākslinieku biogrāfijas. Viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem ir Frānsiss Bēkons. Vispār es uzskatu, ka, sastopoties ar izcilu mākslu un personību, tavas smadzenes pārstartējas vajadzīgajā virzienā. Frānsiss Bēkons teica, ka nezina, ko glezno. Un es ilgi domāju: vai tā ir koķetērija? Jo es skaidri zinu, ka viņš visu mūžu gleznoja savus septiņus mīļākos. Faktiski tāds autobiogrāfisks vēstījums.

Kristaps: Varbūt labi, ka tu viņu neesi saticis. Būtu cilvēkam pateicis, ko viņš glezno, un viss, čau. Viņš, lūk, strādā un mokās neziņā, bet tu viņam pasaki: ko tu muldi? Tu taču glezno savus septiņus mīļākos. (Abi smejas.)

Kaspars: Es Žaumu Plensu pieminēju tieši tāpēc, ka manā izpratnē viņš bija moceklis. Iespējams, viņš gribēja būt slavens, tāpēc sākumā taisīja mākslu, kura globalizācijas iespaidā visā pasaulē ir pilnīgi vienāda. Bet tad es ieraudzīju viņa jaunākos darbus, un man žoklis atkārās līdz zemei. Pagājušajā Venēcijas biennālē bija viņa skulptūras – zīmētas, iespējams, datorā, bet tas skaistums, ko tās izstaroja, bija vienkārši apbrīnojams. Tās bija ļoti klasiskas. Viss, ko viņš bija taisījis iepriekš, manā izpratnē bija pilnīgi nebaudāms, bet pēdējo piecu desmit gadu māksla ir satriecoši skaista. Es nebaidos no vārda “skaists”, jo īstenībā cilvēki mīl skaistumu, viņi tikai kautrējas to pateikt mākslā. Mums patīk skaisti cilvēki, skaistas mašīnas, jebkas. Mēs taču netiecamies dzīvot sūdu bedrē, mēs netiecamies ēst sapuvušu ēdienu. Mākslā nereti viss tiek darīts izaicinājuma un provokācijas pēc. Bet man liekas, ka tas ir pilnīgs blefs. Manuprāt provocēt vajag ar skaisto, nevis ar agresīvi neglīto. Tā bieži vien ir maska, kura ir vajadzīga tikai tāpēc, ka mākslinieks nav spējis radīt kaut ko skaistu.

Kristaps: Skaistums ir laba lieta. Skaistums ar kaut kādu domu ir vēl labāks, bet doma bez skaistuma ir pavisam laba.

Kaspars: Kā var būt doma bez skaistuma?

Kristaps: Vienkārši. Doma ir brīva. Tā nav ne skaista, ne… Tā plūst kā skaņa.

Kaspars: Bet kam tā ir adresēta?

Kristaps: Domas ir adresētas cilvēkiem. Pat nevis cilvēkiem, bet būtnēm, kuras ir spējīgas tās uztvert. Nu, paskaties, cik skaists tas zaļais krēsls pret zaļo sienu. Zaļi centriska kompozīcija, vārti, pakāpieni uz paradīzi vai uz elli, ja kāpj uz leju, bet varbūt otrādi. Un garām ik pa laikam paiet cilvēks.

Kaspars: Kas tevi iedvesmo gleznot?

Kristaps: (Smejas.) Nu, būšu atklāts, tā ir pašapliecināšanās. Un vienlaikus tā ir bēgšana no ikdienas. Kā jau teicu, tā ir aizmiršanās, tā ir meditācija. Citi skrien, iet uz sporta zāli, citi maina sievas ik pa gadam, citi vēl kaut kā izklaidējas. Man tā ir ieiešana sevī, līdz ar to es spēju izturēt ikdienu. Protams, ja tu kaut ko glezno vai radi mākslu, ir nenormāls kaifs. Tas ir erotisks kaifs. Kurš, protams, neaizstāj attiecības ar pretējo vai savu dzimumu. Bet jebkurā gadījumā man liekas, ka tas ir pat lielāks kaifs nekā alkohola vai pretējā dzimuma baudīšana, tas ir kaut kāds augstāks ēterisks kaifs, kad skaties, ka glezna ir izdevusies. Tā ir nokritusi kā nogatavojies ķirsis un dzīvo savu dzīvi, līdz to apēd tārpi.

Kaspars: Glezna ir jāuztaisa tā, lai tārpi netiktu klāt. Bet es pilnīgi piekrītu, ka, ja esi spējīgs uztaisīt kaut ko paliekošu, kas cauri gadiem kairina skatītāju prātus, tas ir brīnišķīgi.

Kristaps: Tas ir tas augstākais, bet pietiek jau, ka tu vispār vari uztaisīt kaut ko un aizmirsties. Ja tu uztaisi kaut ko paliekošu, tas jau ir cool, tā ir virsvērtība.

Kaspars: Bet tieši pēc tā ir jācenšas.

Kristaps: Ir jācenšas, jā, bet es nevaru apgalvot, ka tas ir tik skaidri definējams: lūk, tas ir paliekošs, un punkts.

Kaspars: Es domāju, ka māksliniekam šai apziņai ir jābūt.

Kristaps: Tas ir skaidrs. Bet tas ir tas tur... Nu, kā sauc raķešu degvielu? Tas ir urāns.

Kaspars: Jā. Interesanti, ka mēs ar tevi sastopamies varbūt reizi nedēļā...

Kristaps: Nu, sastopamies mēs biežāk, bet man liekas, ka tik ilgi runājuši mēs vispār neesam nekad mūžā. (Smejas.)

Kaspars: Manuprāt, viena no svarīgākajām mākslinieka īpašībām ir spēja saglabāt neatkarību. Gan garīgi, gan fiziski, gan materiāli. Es principā izvairos no pasūtījumiem. Es tos netaisu, jo uzskatu, ka vislielākā vērtība, kuru mākslas mīļotājs var iegūt no mākslinieka, ir tieši šī individuālā mākslinieka daļiņa. Un tas nav iespējams, ja māksla tiek pasūtīta. Kaut gan, ja skatāmies pagātnes mākslu, kaut vai to pašu pieminēto Vermēru, principā viņš pārsvarā taisīja pasūtījumus.

Kristaps: Bet tava mākslinieciskā kvalitāte izpaužas tajā, kā tu radi mākslu. Ne visu ir iespējams pasūtīt. Ja tu glezno, piemēram, ar izkārnījumiem un tev ir svarīgi, lai tie smako…

Kaspars: Man tas nekad nevarētu būt svarīgi. (Smejas.)

Kristaps: Es taču nerunāju par tevi. Bet šādam māksliniekam varētu būt grūtāk atrast pasūtījumu nekā tādam, kurš glezno hiperreālistiskā veidā ar tieksmi uz izskaistinājumu. Tas ir ļoti atkarīgs no tā, kā tu glezno. Var jau gadīties, ka kāds pasūta milzīgu abstraktu mākslas darbu ļoti tēlaini veidotā arhitektoniskā būvē. Starp citu, tas ir svarīgs jautājums par arhitektūru. Mūsdienu arhitektūrā, ja vien tas nav speciāli būvēts muzejs, stikla pielietojums bieži vien izspiež to mākslas daļu, kas ir domāta likšanai pie sienas.

Kaspars: Nu, mūsdienu arhitektūra ir diezgan pašpietiekama, tai nav vajadzīga klasiskas formas māksla.

Kristaps: Ēkas vidu jau, protams, var aizpildīt ar kaut kādu milzīgu kantainu vai piepūšamu objektu, bet mūsdienu cilvēks vispār ir pašpietiekams. Viņam ir telefons, telefonā ir visas pasaules interneta iespējas, viņam ir milzīgs logs, kuru uztaisījis slavens arhitekts, aiz tā ir skaists dārzs, un tad nafig viņam vēl māksla? Ja viņš grib, viņš nospiež ekrānu, un tur parādās Lūsjans Freids. Ja viņam ir nepieciešamība to kolekcionēt, tad gan ir grūtāk.

Kaspars: Es domāju, ka mākslas nepieciešamība ir saistīta ar klātbūtnes efektu. Mākslas skaistums ir tieši tajā, ka tu vari pieskarties mākslas darbam, jo visu laiku ar acīm atrodi kaut ko jaunu.

Kristaps: Ņujorkā, starp citu, ir privāts muzejs, kuru izveidoja viens bagāts uzņēmējs. Viņš uzcēla māju un pirka visu, ko vien varēja, – renesansi, impresionismu un tā joprojām. Un viņš naktīs neesot varējis gulēt, tāpēc staigājis un pieskāries saviem mīļākajiem darbiem, pieskāries tiem renesanses šedevriem, pieskāries baroka šedevriem, pieskāries klasicisma šedevriem. Un šedevri tur tiešām ir tādi, ka tirpas skrien pār kauliem. Turklāt viņš krāja darbus, vadoties nevis pēc citu ieteikumiem, bet vienkārši pēc tā, kas viņam patika. Viņš pirka jebko par jebkādām summām. Kā to muzeju sauca? Frick?

Kaspars: Jā, Frick Museum.

Kristaps: Un tu izstaigā to muzeju un domā: vells, vot tas džeks gan ir zinājis, ko nozīmē pārdzīvojums.

Kaspars: Tādā gadījumā viņš pats savā ziņā bija mākslinieks, jo viņš spēja saprast, kas jāpērk. Tas ir vienkārši izcili. Tas ir tas pats, ar ko nodarbojas mākslinieks. Mākslinieks izvēlas, ko viņš grib atspoguļot, un tas izceļ viņa personību, viņa skatu uz dzīvi. Viņš transformē to caur sevi un rada kaut ko pēc iespējas labāku. Bet to, cik labu vai augstvērtīgu mākslu mēs radām, pasaka laiks, jo muzejos šī atlase jau ir veikta mūsu vietā un tur ir palicis tas, kas palicis.

Kristaps: Pašā sākumā, pirms vēl bija atnesta ēdienkarte, mēs te sēdējām pie šiem skaistajiem apaļajiem galdiņiem uz mazajiem zaļajiem ķeblīšiem jeb pufikiem, un tu pieminēji, no kā mēs esam radīti. Tu pieminēji tēvu un māti, bet mani tas nez kāpēc uzjundīja. Tie ir tie vārti, kurus es redzu, bet tu neredzi. Piemēram, man atmiņā ir spilgti palicis vecaistēvs Augusts Zariņš, kurš mums savā ziņā ierādīja instalācijas būtību. Viņš locīja rores, bija izgājis Sibīriju, kaut ko dzejoja un bija uztaisījis riekstkodi. Ja to parāva aiz astes, tas pārkoda riekstu. Man bija svarīga šī iespēja kaut ko izdarīt, šī darbošanās ar rokām. Ne vienmēr galvenās ir smadzenes. Ir arī lietas, kuras ir iedzimtas. Tā darbība tevi uzbudina un liek domāt, bet domāšana savukārt liek izdarīt kaut kādas kustības.

Kaspars: Tās iedzimtās lietas… Es domāju, tā ir spēja attīstīties līdz mūža galam. Ja tu neattīsties, tu aizej bojā.

Kristaps: Viss, es eju augšā, man urāns galvā. Pietiks muldēt.

Raksts no Marts 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela