Losevs ar zivi mutē

Viktors Kosakovskis gribēja nofilmēt cilvēku, kurš pirmoreiz redz sevi spogulī, un vēlējās iemūžināt to, kā viņa paša dēls atklāj savu izskatu. Visi spoguļi mājās tikmēr bija paslēpti, un no šī eksperimenta tapa filma “Svjato” (2005): nosaukumā vārds, kurā puisēnu sauca mājinieki, sastatījās ar svētajām trīsām pašizziņas mākslas un redzēšanas noslēpuma priekšā. Kosakovskis lepojas ar savu novērošanas māku, un pateicīgās dievības viņam allaž sagādā satriecošus kadrus. Jūs nekad neaizmirsīsiet ezīti, ko večiņa mēģina paglābt no suņa, bet kas piecas reizes izkrīt viņai no rokām (“Belovi”, 1993), un bērnudārza audzinātāju erotizētās dejas (“Es tevi mīlēju”, 2000). Pa savas mājas logu Pēterburgā viņš vēroja Šekspīra cienīgu drāmu, par kādu bija pārvērties bojātas caurules remonts (“Tjiše!”, 2002): nesakarīga, neko kārtīgi izdarīt nespējīgu cilvēku bezjēdzīgā rosīšanās. “Belovos” viņš iemūžinājis lielā mērā murgos dzīvojošas tautas spontāno neprātu un neaptveramību, tai vienlaikus smejoties un raudot, nokrītot pagaldē un tad uzreiz metoties dancī; filmā “Pāvels un Ļaļa” (1998) izstāstījis režisora Pāvela Kogana un viņa sievas Ludmilas Stanukinas traģēdiju, kad Ludmila pašaizliedzīgi pūlas izglābt vīru no progresējošas slimības. Viktors Kosakovskis skaidro saviem audzēkņiem, jaunajiem kinorežisoriem, ka viņiem jāfilmē nevis naudas un slavas dēļ, bet tikai tad, ja viņi vēlas darīt kaut ko neticamu. Un par šādiem neticamiem eksperimentiem kļuvušas divas pēdējās viņa filmas.

“Akvarelis” (2019) veltīts ūdenim visās tā formās: nav neviena kadra, kurā nebūtu ūdens. Brākšķ Arktikas ledus, tropu vētra aizslauka visu dzīvo, vārgs kuģītis dreb vētras sakultā okeānā. Ir unikāli aisberga pakājē uzņemti kadri: drošsirdis operators, riskējot ar dzīvību, paniris ledus salai apakšā. “Akvarelis” ir tehnisks eksperiments: tajā ir nevis 24 kadri sekundē, kā ierasts, bet 96, un skaņas ierakstīšanai izmantoti 118 celiņi. Līdzīgus eksperimentus Holivudā veicis Pīters Džeksons, kura “Hobitam” ir 48 kadri sekundē, un Džeimss Kamerons, kurš aicināja kolēģus atteikties no novecojušā 24 kadru standarta un pāriet uz pilnvērtīgāku variantu – 60 kadriem sekundē. Taču līdz 96 kadriem sekundē pirms Kosakovska vēl neviens nebija nonācis.

Filmā “Gunda” (2020) uz ekrāna nav neviena cilvēka, mēs redzam tikai dzīvniekus, ar kuru dzīvi un dzīvību cilvēki izrīkojas, – vienkāji vistu, buļļus, govis –, bet par galvenajiem varoņiem kļūst Norvēģijas landrases šķirnes sivēnmāte Gunda un viņas sivēni. Drāma par cūku, kura sēro par nonāvētajiem bērniem, kļūst par notiesājošu spriedumu cilvēcei, kas nezin kāpēc nolēmusi, ka tai ir ļauts turēt verdzībā un apēst citus planētas iemītniekus. Diez vai filmā “Trešdiena, 19.07.1961.” (1997) iemūžināto režisora līdzaudžu vidū atradīsies tikpat pārliecināti vegāni. Sekojot Arturam Kestleram, kurš apgalvoja, ka cilvēks ir evolūcijas kļūda, vērīgais Viktors Kosakovskis ir izzinājis antropocentrisko pasauli un secinājis, ka tai nav attaisnojuma.

Dmitrijs Volčeks

Intervija tapusi sadarbībā ar festivālu Artdocfest Riga, intervijas videoversija festivāla mājaslapā

Rīgas Laiks: Es vēlētos jums atgādināt jūsu paša sacīto, ka pasaulē ir svarīgākas lietas, par kurām uzņemt kino, svarīgākas nekā Putins. Būtu interesanti, ja jūs nosauktu dažas...

Viktors Kosakovskis: Kas ir svarīgākas par Putinu?

RL: Par kurām būtu vērts taisīt kino.

Kosakovskis: Nu, viņš taču ir tikai ļaunuma izpausme. Pats ļaunums taču eksistē – tātad tas jau ir augstāk par Putinu. Teiksim, kāpēc es uzfilmēju “Gundu”? Es iztēlojos, ka Navaļnija māte ir kā šī sivēnmāte Gunda, piedodiet par tik prastu salīdzinājumu. Es nācu pie samaņas pēc operācijas, un pirmais, ko ieraudzīju, bija Navaļnija māte. Un es nodomāju: lūk, māte. Viņai ir atņemts bērns. Viņas bērnu grib nobendēt. Bērnu moka, spīdzina. Un neviens nevar viņai palīdzēt. Tieši tāpat kā Gundai. Viņai atņemts bērns, viņa apjukusi staigā, skatās uz mums un it kā saka: “Ko jūs darāt?” Es nolēmu pieteikt badastreiku. Un daudzi man zvanīja un teica: “Viktor, malacis.” Nu, labi cilvēki. Un pēkšņi man zvana cilvēks, kuru vienmēr biju uzskatījis par draugu, visu mūžu. Un viņš man saka: “Par Navaļniju tu nesatraucies. Par viņu satraucas viņa aizgādņi no Amerikas.” Es vienkārši nevarēju saprast – labs cilvēks, viņš man ir mīļš, es ilgu laiku ar viņu draudzējos. Un pēkšņi saka kaut ko tādu! Tas ir, redziet, ne jau par Putinu ir runa.

Es, piemēram, – tas nav saistīts ar badastreiku – daudzkārt esmu mēģinājis notievēt. Tievēju, nometu kādus 15–20 kilogramus, bet paiet mēnesis, divi, un mans ķermenis atgriežas savā komforta zonā. Tas, redz, ir pieradis būt tāds. Es – vēlreiz; ķermenis – atkal. Tas pats ir ar Krieviju. Nāk cilvēks, Gorbačovs, piemēram, un saka: “Klau, tagad visi teiksim taisnību!” Nu, visi tā drusciņ patievējām – un atkal atgriežamies komforta zonā, diktatūrā, autoritārā režīmā, kur mūsu virsgans ir svētais, viņš ir ārpus likuma, var darīt, kas ienāk prātā. Kur nav ne tiesu, ne parlamenta, nekā.

Platonam – atcerieties, “Valstī” – sākumā aprakstītas vairākas gradācijas, kā valsts var attīstīties. Viena no primitīvākajām valsts formām ir tā, kad tavam draugam vienmēr ir taisnība, bet tavam ienaidniekam taisnība nav nekad. Manuprāt, mēs dzīvojam šajā formulā un nespējam no tās izķepuroties. Tāpēc es domāju... ja mani ievēlētu par Krievijas prezidentu – nu, ņemtu un izdarītu tādu kļūdu –, kas notiktu? Pirmie pieci gadi – visas valsts iedzīvotāji kļūtu par veģetāriešiem. Un sāktu mazpamazām filmēt dokumentālu kino. Otrie pieci gadi – visi kļūtu par vegāniem. Aizliegtu medības voljēros un filmētu tikai arthouse un dokumentālo kino. Jo tā sistēmā ir iekārtots. Kurš tajā ienāk... Un vēl jo vairāk, kad ienāk čekists. Kā var būt, ka ik otrā ģimene gandrīz pilnīgi noteikti ir cietusi no čekistiem, bet mēs tik un tā ievēlējām čekistu? Izdarījām tā? Izdarījām. Tātad ne viņš ir tas vainīgais. Tātad ir kaut kāda vispārēja sistēma, un atbilstoši tai mēs...

RL: Viktor, atvainojiet, es jūs pārtraukšu. Kad jūs sakāt, ka jūsu draugs it kā taču ir labs cilvēks, bet tad viņš jums piezvana, un jums rodas šaubas, vai viņš tiešām ir tik labs... Tas nozīmē, ka jūs pat savu draugu nepazīstat, bet jau vēlaties mainīt pasauli...

Kosakovskis: Nekā tamlīdzīga. Pirmkārt, vēlos jūs apbēdināt. Es ar jums nevaru sacensties. Jūs esat gudrs cilvēks, filozofs...

RL: Nu, kaktu filozofs.

Kosakovskis: Stop. Uzmanību. Jūs esat filozofs. Es redzu, kā jūs izskatāties, kā jūs skatāties... Turpretī es neesmu filozofs. Filozofs nevar būt režisors. Režisors nedrīkst būt gudrs. Palūkojieties – visi dižie režisori mūža nogalē sabojā savu biogrāfiju. Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka sāk izmantot prātu. Pirms tam viņi izmantoja talantu, instinktu, ko tik vēl ne. Bet tad viņi sāk izmantot prātu. Un tas viss pārvēršas vai nu par kaut kādu moralizējošu bla-bla-bla, vai vispār kauns skatīties.

RL: Ar ko tad tas atšķiras no jūsu pēdējās filmas? Es te runāju par “Gundu”, kura ir tieši tāds pats moralizē...

Kosakovskis: Vai tad es izrunāju kaut vienu vārdu?!

RL: Nē.

Kosakovskis: Lūk! Tieši tāpēc “Gundā” nav neviena vārda. Es baidījos, ka pietiks man atvērt muti, uzreiz pārvērtīšos par banālu idiotu.

RL: Tad interesants ir cits jautājums. Kā jūs nodēvētu dokumentālā kino režisoru? Vai var to nosaukt par novērotāju?

Kosakovskis: Tā, Amsterdamā ir Rembranta muzejs... Nekad neesat bijis? Iesaku. Katram cilvēkam, kurš nav bijis, iesaku turp aiziet. Starp citu, vai zināt, cik gleznu radījis Leonardo da Vinči?

RL: Nezinu.

Kosakovskis: Uzminiet.

RL: Nezinu... nu, desmit.

Kosakovskis: Sešpadsmit. Toties Rembrants – vairākus tūkstošus. To ir svarīgi saprast. Viņš visu laiku bija aizņemts, visu laiku gleznoja. Turklāt viņš nemitīgi izgudroja krāsas, izgudroja druku. Tas ir, viņš nav tikai mākslinieks vien. Viņam mājās ir laboratorija. Bet galvenais – viņa istaba ir tukša. Un istabā ir krēsls un logs. Un krēsls ir pagriezts pret logu. Tas ir, viņš vienmēr atrada laiku sēdēt un skatīties pa logu, kā staigā cilvēki. Novērošana ir profesijas pamats. Kāpēc es domāju, ka kino ir cilvēka dabai vistuvākā māksla? Tāpēc, ka daba daudzu, daudzu gadsimtu gaitā ir mums iemācījusi skatīties. Zvērs, skriedams pa savannu, ierauga citu zvēru un uzreiz zina, vai tas ir ienaidnieks, draugs vai ēdamais. Zvērs uzreiz saprot. Jums vajag tikai 4 sekundes, lai saprastu, kas es esmu par cilvēku. Ieraugot otru cilvēku, jums vajag 17 sekundes, lai saprastu, vai jūs ar viņu kādreiz varētu nodarboties ar mīlestību. Daba ir mūs iemācījusi skatīties, tāpēc es filmēju kino bez vārdiem. Kāds labums no vārdiem? Tu skaties un redzi. Mēs vienkārši esam to aizmirsuši, tomēr mēs protam to darīt. Mēs protam novērot. Zināt, ko es katru dienu daru? Teiksim, futbolists katru dienu spēlē bumbu. Trenējas. Es dzīvoju Pīterā un Berlīnē, un ir tā smieklīgi sagadījies, ka gan vienā, gan otrā pilsētā virs manis dzīvo pianists. Viņš katru dienu spēlē: ta-da-da-da, ta-da-da, šito te šļuru. Katru dienu, divas stundas. Bet režisori nez kāpēc domā: es esmu labs cilvēks, man ir kamera, es varu taisīt kino. Nē, mīlīt. Arī mums jātrenē acis. Pirmā mācību nodarbība ar studentiem man ir, zināt, kāda? Mēs Barselonā iekāpjam vilcienā un braucam ārā no pilsētas, uz mežu. Stundu braucam prom no pilsētas. Izkāpjam mazā stacijā. Tur stāv greizs lauku opis, tāds sīkulis. Mani studenti, atlasīti no simtiem gribētāju, domā, ka viņi jau ir ģeniāli. Viņi saka: “Viktor, kāpēc jūs mūs esat šurp atvedis? Kas tas par cilvēku, ko viņš mums var iemācīt?” Es saku: “Pagaidiet, pagaidiet.” Mēs ieejam mežā. Mežs ir Ņujorkas Centrālparka lielumā vai kā Vasaras dārzs Pīterā, apmaldīties nav iespējams: vienā pusē ir kalni, otrā dzelzceļš. Un mēs vienojamies: pēc divām stundām tiekamies tepat, bet tagad lasiet sēnes. Un mani studenti staigā pa mežu un sēņo. Un visi sanāk, sākam skaitīt sēnes. Kādam ir piecas, kādam desmit. Tad pēkšņi nāk tas greizais opis, un viņam ir 200 sēnes. Proti, viņš iet pa to pašu taciņu. Pa to pašu mežu. Bet viņš redz. Turpretī režisori, kam jāredz, neredz. Tāpēc režisoram katru dienu jāstaigā pa ielām, jāskatās. Un jātrenē acis.

RL: Man tieši bija padomā jautājums: kā iegūt šīs gudrās acis?

Kosakovskis: Es jums tūlīt iemācīšu! Tas ir vienkārši. Neviens to nemāca, bet es jums tūlīt iemācīšu. Tagad tā, vai jūs esat lasījis “Ulisu”?

RL: Jā.

Kosakovskis: Nu re, cilvēks no rīta iziet no mājas, un sākas kino. Ir taču tā? Jūs taču šorīt izgājāt no mājas. Ja jūs būtu pierakstījis visu, ko redzējāt, tad vakarā, mājās pārnācis, sacītu: “Oho! Tā nu gan bija filma.” Ir tā?

RL: Nav.

Kosakovskis: Pagaidiet, es tūlīt pateikšu, ka ir. Jūs pagaidām vēl neesat režisors, es tūlīt no jums iztaisīšu režisoru. Tas ir vienkārši. Mums būs trīs posmi. Un tātad, pirmā diena. Jūs izejat no mājas un skatāties, piemēram, tikai uz plikpauriem. Piedodiet, negribēju jūs aizvainot.

RL: Nekas, nieki. Kāpēc tad ne uz klibiem?

Kosakovskis: Jūs klausīsieties, ko es saku, vai jauksieties pa vidu? Jūs tagad esat mans students, klausieties, ko saku.

RL: Ā, piedodiet...

Kosakovskis: Jūs atslēdzat smadzenes un redzat tikai plikpaurus. Neko citu neredzat. Ugunsgrēks, māja deg – jūs neredzat. Kādu sit nost – jūs neredzat, kādu aplaupa – neredzat. Jūs redzat tikai plikpaurus. Un dienas nogalē jums izveidojusies plikpauru kolekcija. Jūs skatāties: o, cik viņu ir daudz! Cik viņi ir interesanti! Un jūs ieraudzīsiet viņu vidū kaut ko interesantu. Jums prātā ir, teiksim, 30 portretu. Jūs skatāties uz šiem portretiem un domājat: ja es taisītu kino, kuru es uztaisītu pirmo? Varbūt šo te? Viņš ir tāds... uzreiz rodas nopietna noskaņa. Bet otram tātad jābūt kaut kādam pretējam, lai ir smieklīgi, vai ne? No rīta jūs atkal ejat ārā un sev sakāt: šodien es skatos tikai uz rudajiem. Nevienu citu neredzu, tikai rudos. Aiznākamajā jūs sakāt: meklēju tikai grūtnieces. Un tad pēkšņi jūs, mājās iedams, pamanāt, ka grūtnieces, kā izrādās, staigā svītrainos kreklos vai svītrainās kleitās. Varu tagad ar jums saderēt, 90% grūtnieču staigā svītrainos kreklos. Ar gareniskām svītrām. Viņas to nezina. Bet jūs, mājās pārnācis, sākat domāt: kas par lietu, kāpēc? Un atminējums ir tāds: kad viņa ir svītrainā kreklā vai kleitā, viņas vēderu uzreiz var redzēt. Tas ir, cilvēki pret viņu jau izturas uzmanīgāk. Viņa to pat nepamana. Toties jūs ar savām acīm jau kaut ko par dzīvi saprotat. Lūk, tā pastaigājiet pirmos trīs mēnešus. Tas ir pirmais posms. Otrais posms – jūs jau skatāties uz izpausmēm. Piemēram, ejat pa ielu un sev sakāt: šodien es skatos uz mīlestības izpausmēm. Neko neredzu, tikai to, kā cilvēki izpauž mīlestību. Vai arī ne tikai cilvēki, visi. Un jūs pēkšņi pamanāt: o! Ā! Vakarpusē jūs pārrodaties kā laimīgs cilvēks, esat redzējis mīlestību. Nākamajā dienā ejat ārā, skatāties tikai uz nežēlības izpausmēm, un tā tālāk. Pamazām izejat cauri visam, ko cilvēks var darīt. Tas ir otrais posms. Trešais ir vissarežģītākais. Jūs ejat pa emocijām. To jau ir ļoti grūti ieraudzīt. Tās var būt gandrīz neredzamas lietas – taču, izgājis abus pirmos posmus, jūs spējat ieraudzīt neredzamo. Bet tas vēl nav viss. Būs pēdējais posms. Varētu teikt, ka tā nosaukums ir “Jēgas”. Manā gadījumā, tā kā neesmu filozofs, es to nosauktu “Brīnums”. Kad jūs skatāties uz pretējo pusi, tāpat kā visi, un viņi neredz neko, bet jūs redzat brīnumu. Vai jēgu. Kaut arī nekas nenotiek.

Piemēra pēc pastāstīšu, kad es to pirmoreiz ieraudzīju. Biju atnācis pie filozofa Loseva, un man nebija filmas lentes. Būdams students, es taisīju filmu. No operatoru fakultātes studentiem pirku filmas lenti pa 10, 15, 30 metriem. 30 metru ir viena minūte. Tā nu man bija tādas kripatas. Tāpēc par katru kadru man bija jābūt pārliecinātam, ka man tas ir vajadzīgs. Man bija uzdevums nepalaist garām kaut ko īpaši svarīgu. Un tad nu mēs ar Losevu runājam par nāvi. Man ir 24 gadi, viņam – 94. Viņš man saka: “Jā, es miršu.” Bet es viņam kā zeņķis: “Kāpēc jāmirst? Kāpēc nāve?” Viņš atbild: “Ko, tu, muļķi, nezini? Tāpēc, ka tā vajag.” Un tā joprojām. Blakus stāv viņa sieva Aza – Aza Taho-Godi –, apkārt stāv citi, viņa audzēkņi, es arī stāvu. Mana kamera ir zem dīvāna, uz kura viņš guļ. Kamerā ielādēts mazs filmas gabaliņš. Bet viņam sāpēja plaušas, un viņam vajadzēja šīs plaušas vēdināt, trenēt, jo viņam bija pneimonija. Viņš pēc tam tā arī nomira ar pneimoniju. Viņam bija iedota rotaļlieta, tāda gumijas zivs – un viņš šo zivi piepūš un tad izvelk ārā gaisu. Pēc tam atkal piepūš. Un mēs runājam par nāvi. Un viņš tajā brīdī diktē tekstu ar nosaukumu “24. maijs”. Un pēc tam nomirst 24. maijā. Nu lūk, viņš piepūš to mantiņu, iztukšo, un es pēkšņi pagrābju kameru un sāku filmēt. Aza Alibekovna uz mani skatās: “Kas tev pēkšņi uznāca?! Nekas taču nenotiek.” Bet es redzu – varbūt – viņa pēdējo elpas vilcienu. Viņš piepūš, bet zivs lielāka nekļūst. Pēc tam viņš to zivi iztukšo, un no galda paceļas papeļu pūkas. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu režisors. Es negribēju būt režisors. Gribēju būt operators, vienkārši taisīt skaistus kadrus. Bet tajā brīdī es ieraudzīju kaut kādu jēgu.

RL: Tas ir, jūs ieraudzījāt... jūs sapratāt, ka esat režisors, jo bijāt ieraudzījis šo piepūšanas un iztukšošanas tēlu?

Kosakovskis: Jā. Tomēr būtu naivi domāt, ka tikai mēs, cilvēki, izmantojam tēlus.

RL: Bet šis tēls – vai tas pastāv, ja var tā sacīt, ārpus mūsu iztēles? Vai tas tomēr ir rezultāts vai mijiedarbība ar mūsu... kaut ko?

Kosakovskis: Nu, varbūt var tā teikt, tomēr es atritinātu mazlietiņ tālāk atpakaļ. Dziļūdens zivis, teiksim: tās dzīvo ļoti dziļi apakšā. Tur nemaz nav gaismas, tomēr tām ir ļoti skaistas zvīņas, krāsainas. Kam viņām vajag krāsainas zvīņas?

RL: Starp citu, ja cilvēkam vai aitai uzšķērž vēderu, tur iekšā arī ir ļoti skaistas, krāsainas zarnas un tā tālāk. Kāpēc?

Kosakovskis: Jā, pareizs jautājums. Piemēram, šeit dzīvo bezdelīgas, es vakar redzēju daudzas. Un bezdelīga pārošanās laikā... Pie sieviešu dzimuma bezdelīgas pielido vīriešu dzimuma bezdelīga un dod tai zivi. Un, ja bezdelīga šo zivi ēd, tātad starp tām nekā nebūs. Nekāda kontakta. Nekādu ģimeni tās nenodibinās. Bet, ja tā zivi nevis ēdīs, bet paņems knābī noteiktā veidā, tas nozīmēs: “Tu man patīc, es ar tevi veidošu ģimeni.” Cilvēki sākumā nesaprata, kā tad tā, ko tas nozīmē? Kādēļ? Bet pēc tam paskatījās, kā īsti viņa to zivi tur, un ievēroja, ka zivi viņa tur tieši tā, kā mamma tur zivi, barojot putnēnus. Tas ir, viņa izmanto simbolu. Viņa rāda šai vīrišķajai bezdelīgai tēlu – tu vari būt kopā ar mani.

RL: Un Losevs arī turēja zivi mutē.

Kosakovskis: Jā. Viņš gan bija reliģijas filozofs, tāpēc viņam tas droši vien... Kad viņam atnesa zivi, viņš droši vien nodomāja, ka tas nav tāpat vien.

RL: Viss kaut kā ir sarežģīti radīts.

Kosakovskis: Jā.

RL: Taču, sākdams runāt par bezdelīgām, jūs it kā ļāvāt noprast, ka simboli un tēli eksistē ārpus cilvēka?

Kosakovskis: Es esmu ceļā. Esmu ceļā.

RL: Labi.

Kosakovskis: Mēs tagad iesim uz attēla sākotni. Vismaz uz to, kuru zinām.

RL: Uz klinšu zīmējumiem?

Kosakovskis: Jā. Tā, es jums tūlīt parādīšu.

RL: Tā ir tā ala, kurā Hercogs filmēja?

Kosakovskis: Nē, bet šī arī ir sena ala, apmēram 25–30 tūkstoši gadu. Un lūk, jūs būsiet pārsteigts, ka tajā ir vairāki interesanti elementi. Tur ir uzgleznoti dzīvnieki, taču līdztekus dzīvniekiem tur ir vēl kaut kas. Nu, arī cilvēks tur kaut kādā ziņā ir klāt, tomēr šo jautājumu mēs pagaidām neaiztiksim. Tur ir vēl viens svarīgs elements. Interesanti, vai jūs tagad pievērsīsiet tam uzmanību vai ne? Es gan esmu drošs, ka uzreiz pamanīsiet. Jo nepamanīt to vienkārši nav iespējams.

RL: Man laikam vajadzēs paņemt brilles.

Kosakovskis: Lūk, ja jūs būtu licis lietā manu novērošanas metodi un trenējis acis, tad jums pietiktu ar vienu skatienu un arī brilles nebūtu vajadzīgas. Jūs uzreiz ieraudzītu, kas šajā bildē ir īpašs. Te ir tas, kas tajā nav uzzīmēts. Ritms. Redzat ritmu? Paskatieties uzmanīgi.

RL: Nē, neredzu.

Kosakovskis: Tāpēc, ka esat akls! Skatieties, šie ragi iet uz šo pusi iekšup, bet šie – iekšup uz šejieni. Redzat šīs te baltās līnijas?

RL: Redzu.

Kosakovskis: Tās nozīmē, ka cilvēks nav tikai vienkārši uzzīmējis bildīti. Nav vienkārši attēlojis briedi. Viņš jau ir radījis mākslas darbu. Viņš radījis kompozīciju, estētiku, viņš ir ietvēris, ar ragiem izveidojis kadru – robežas. Un ar šīm te baltajām krūtežām radījis ritmu.

RL: Jā, bet secinājums?

Kosakovskis: Brīnums.

RL: Kāpēc brīnums? Brīnums ir tas, ka mēs vēl esam uz pasaules.

Kosakovskis: Tāpēc, ka labo ir vairāk nekā slikto. Citādi mums jau sen bija citam cits jāiznīcina.

RL: No jūsu filmām man vismīļākā laikam ir “Belovi”, un tajā ir kadrs, kurā vīrs brauc ar traktoru un sunītis skrien – te ātrāk, te lēnāk. Un es skatos un domāju: velns, kaut kādi Balkāni, ne? Tad saprotu, ka skan kubiešu mūzika, Roberto Torress. Bet redzams te ir krievu zemnieks, kurš brauc ar traktoru. Proti, mēs redzam džigitu, mēs redzam kaut ko strauju, kaislīgu, Volgas augštecē neiespējamu. Aspekta maiņa, kā teiktu Vitgenšteins. Tas mūs pēkšņi iznes pilnīgi citā novērotāja pozīcijā. Es kā skatītājs mainu pozīciju, jo es pēkšņi...

Kosakovskis: Es sapratu jūsu jautājumu. Tā jau ir otrā klase. Tomēr darīsim tā: jūs vispirms izmācīsieties pirmajā klasē, gadu staigāsiet pa ielām...

RL: Klausieties, mēs šodien visu nepaspēsim.

Kosakovskis: Nu, tad es īsumā. Tātad pirmā klase: jūs staigājat. Pēc gada jūs man piezvanīsiet un teiksiet: “Viktoriņ, paldies, tu man actiņas atvēri!” Ko jūs ieraudzīsiet! 10 reizes vairāk nekā normāls cilvēks. Jūs ieraudzīsiet katru cilvēku, viņa skaistumu ieraudzīsiet uzreiz. Bet, ja reiz esam pieskārušies... Nomira Mirons Čerņenko, bija mums tāds kritiķis. Un es atbraucu uz Kino namu, uz Maskavu, apkampt viņa sievu Ritu. Man gribējās viņu apskaut. Aizgāju pie viņas uz kabinetu, viņa sēž pie galda. Bet logi ir ciet, ar krāsu, acīmredzot no otras puses krāso māju. Un puķes, kuras parasti stāv uz palodzes, viņa ir nolikusi uz galda. Viņa man saka: “Vitja, gribi, es tev parādīšu brīnumu?” Es atbildu: “Parādi brīnumu.” Viņa saka: “Skaties uz ziedu.” Viņa paņēma puķi un pagrieza prom. Jūs zināt, ka puķes, ja tās stāv uz palodzes, pavēršas pret sauli?

RL: Ne tikai uz palodzes.

Kosakovskis: Nuja. Tātad viņa aizgriež to puķi prom no sevis, un mēs turpinām sarunāties. Divas stundas sēdējām. Viņa saka: “Neko neredzi?” Es atbildu: “Redzu.” Zieds divu stundu laikā bija pavērsies pret viņu. Kā pret sauli. Lūk, tā. Kādā sakarā es jums to stāstu? Kāpēc eksistē māksla?

RL: Opā! Stāstiet.

Kosakovskis: Tikai vispirms otro klasi, īsi. Kad iemācīsieties skatīties, neaizmirstiet man piezvanīt un pateikt: “Paldies, Viktoriņ.”

RL: Kāpēc vēl tas būtu vajadzīgs?

Kosakovskis: Lai es zinātu. Tālāk sākas interesantākais. Tātad jūs ņemat bildi. Jo jūs jau redzat. Tagad iztēlojieties: mēs te sēžam un runājam, kaut ko gudri spriežam – un pamēģiniet pielikt mūsu sarunai klāt skaņu! Kaut kādu skaņu, lai mainītos tās jēga. Nu, pamēģiniet!

RL: Nu, visvienkāršākais ir, piemēram, sēru maršs.

Kosakovskis: Lūk! Un mēs turpinām runāt. Mierīgi, it kā nekas nenotiktu. Redzat, kas notika? Bilde nemainījās, bet jēga ir mainījusies. Ģēnijrežisori to nezin kāpēc neizmanto; viņi strādā tā: ko redzu, to filmēju, skaņu ieskaitot. Nu, kuru var interesēt, par ko mēs abi runājam? Nevienu. Bet var mainīt skaņu. Un pataisīt mūs par diviem idiotiem. Vai pat par neģēļiem. Ja bērns aiz stikla raud un mēs nepievēršam viņam uzmanību, tad mēs jau esam divi neģēļi – bet kadrs taču joprojām ir tas pats. Atgriežamies pie mākslas jēgas. Un tātad. Jūs ar mani šobrīd esat viens cilvēks. Bet kopā ar mīļoto cilvēku jūs esat cits cilvēks. Bet ar bērniem – trešais. Ar saviem padotajiem jūs esat ceturtais cilvēks. Ar savu priekšniecību, ja tāda mēdz būt, jūs vispār esat cits cilvēks. Vai tas nozīmē, ka jūs taču esat tas pats cilvēks?

RL: Nē.

Kosakovskis: Bet uzvārds nav mainījies.

RL: Es saprotu, bet tas neko nenozīmē.

Kosakovskis: Nē. Vispirms saprotiet mani un tad sāciet apstrīdēt.

RL: Es tak saprotu!

Kosakovskis: Vai jūs gribat teikt, ka jau esat mani sapratis? Es vēl pats neesmu sapratis, ko runāju, bet jūs jau ar mani strīdaties.

RL: Tas jums tāds paņēmiens. Jūs taču arī kino filmējat, nesaprazdams, ko filmējat.

Kosakovskis: Varbūt es tomēr izstāstīšu līdz galam. Iznāk, ka visi šie dažādie “jūs” arī esat jūs. Tagad, piemēram, valsts. Teiksim, Putins. Viņš var ņemt un mūsos, mūsu tautā izpaust agresivitāti. Kāpēc es filmēju “Belovus”? Ir viena doma, kurai es pilnībā piekrītu. Ka krievu cilvēks principā ir labsirdīgs. Tomēr man vienmēr šķiet, ka to pateikt ir par maz. Krievu cilvēks ir labsirdīgs un neparedzami agresīvs. Viņš pēkšņi pateiks: “Tu nesaproti dzīves jēgu, bļaģ, par to es tevi nositīšu.” Tāpēc arī es uzfilmēju. Es prātoju: kā lai parāda krievu mentalitātes būtību? Kā atrast tādu ģimeni, kur tu viņus reizē gan mīli, gan nemīli. Un vienlaikus gan nepieņem, gan pieņem. Nu re, es jums jau teicu, ka ar mani jūs esat viens cilvēks, ar mīļoto sievieti vai vīrieti – cits... Man vienkārši šķiet, ka cilvēks var ar savu klātbūtni atsegt otrā cilvēkā vislabāko. Ir cilvēki, kuri jūsos izceļ augšā vislabāko.

RL: Taisnība.

Kosakovskis: Un ir cilvēki, kuri jūsos izceļ īdzīgumu, agresivitāti, neapmierinātību. Jūsu uzdevums ir mani parādīt no vislabākās puses, jo no sliktākās puses visiem jau tāpat ir redzams, kāds draņķis esmu. Turpretī jūsu uzdevums ir ar savu klātbūtni, toni, acīm, smaidu, ar to visu izcelt manī kaut ko no labākā, lai es pateiktu to, ko pats nenojautu, kaut ko, līdz kam pats ar savām smadzenēm nebiju ticis. Lūk, kāpēc cilvēks dzīvo – lai cilvēks, kurš ir viņam līdzās, pēkšņi izpaustos no negaidīti daiļas puses. Es taču nespēju mainīt pasauli. Nav iespējams, ka “8 miljardi cilvēku neko nesaprot, toties Kosakovskis ir tāds gudrinieks, viņš savā “Gundā” jums tūlīt pastāstīs kaut ko tādu, ka jūs uzreiz beigsiet ēst gaļu”. Taču es zinu vēl kaut ko. Jūs noskatīsieties 90 “Gundas” minūtes, un kaut kāda snaudoša jūsu dvēseles daļa tajā brīdī ietrīsēsies. Šajās 90 minūtēs kaut kas tāds, ko jūs par sevi vēl nezinājāt, pēkšņi pamodīsies un saviļņosies. Kaut kāda stīdziņa ievibrēsies, un ritēs asariņas. Tas ir maksimums, ko es ceru panākt. Bijis es pašpārliecināts zīmulis, es uzrakstītu: “Mēs gadā nogalinām pusotru miljardu cūku.” Bet neuzrakstīju taču? Neuzrakstīju. Jo ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka mākslai ir cits uzdevums. Kā tā puķe, saprotat? Puķe bija Ritā Čerņenko atradusi sauli, paņēmusi viņu saules vietā.

Es, protams, vienmēr domāju, ka režisors nevar būt labs cilvēks. Esmu par to pārliecināts, jo labs cilvēks tomēr... Man bija viens tāds atgadījums. Man bija skolotājs Pāvels... Esmu uzņēmis filmu “Pāvels un Ļaļa”, esat redzējis?

RL: Esmu – un biju pārsteigts, ka tur režisors raud aiz kameras.

Kosakovskis: Nu, tā ar mani mēdz būt. Starp citu, vai pamanījāt? Viens brīnums notika “Gundā”. Tur ir vairāki neticami brīnumi. Tātad tur bija svarīgi saprast, kur nolikt kameru. Jo parasti puse filmas ir uzņemta ar stedikamu un it kā būtu loģiski paņemt stedikamu un staigāt. Taču skaidrs, ka tu ietekmēsi Gundas uzvedību. Tātad jāpaiet nostāk. Taču atiet nostāk vajag kaut kā tā, lai gan traktors būtu redzams, gan... Tagad – objektīvs. Zūmu nevēlējos lietot, gribējās ieskatīties viņai acīs. Taču nospriedu, ka mēs ar viņu esam draugi, tad jau viņa pienāks man klāt. Jo neviena cita nav, ar kādu taču jāparunājas. Mana komanda, jaunieši, saka: “Ai, Viktor, viņa nenāks klāt.” Es atbildu: “Pienāks. Viņai vajag kādam to pateikt.” – “Nu labi, pienāks, bet tomēr, klausies, uzliksim garo objektīvu, jo viņa tomēr droši vien būs tur, tajā vietā, un tad mēs varēsim ieraudzīt viņas seju.” Es atbildu: “Nē.” Garfokusa objektīvam fokusa minimums var būt divi metri, tātad, ja viņa pienāks metra attālumā, es nenofokusēšu. Un tā mēs sākam filmēt. Man sirds plīst pušu, es redzu: viņa cieš. Un pēkšņi viņa pienāk un it kā runā ar mani. Acīmredzot saka: “Ko jūs, velns ar ārā, darāt? Kur ir mani bērni?” Un es dzirdu, man aiz muguras cits pēc cita sāk raudāt cilvēki – tāpēc, ka Gunda cieš. Pēc tam dzirdu – operators man čukst: “Kā tu zināji, ka viņa pienāks?” Tā bija intuīcija.

Tāpēc es vienmēr atkārtoju to, ko teica Dostojevskis: “Es uzrakstīju par Raskoļņikovu 500 lappuses, taču zinu par viņu 5000 lappuses.” Es daudz zinu par Beloviem, viņu biogrāfiju, ka viņu tēvs 20 gadus sēdēja, ka, iznācis no cietuma, vienu nakti pasēdēja kopā ar viņiem un no rīta pakārās, – es tik daudz zinu par visu šo dzīvi! Tagad, piemēram, es pētu augu dzīvi. Un tik daudz par tiem zinu, ka varu aizstāvēt disertāciju, – taču filmā tas būs bez vārdiem un īsi, un tikai 90 minūtes. Par cūkām arī visu uzzināju. Lidoju uz Brazīliju, tikos ar cilvēkiem, kuri... Man tur bija nedaudz kinolentes metru, un nospriedu tomēr nofilmēt to ugunsgrēku, var noderēt. Uzstādīju kameru, ilgi skatījos... nē, nodomāju, nefilmēšu, neiederēsies, bet kinolente būs vajadzīga. Pēkšņi dzirdu... Volodja Djakonovs – viņš bija mans pirmais operators, es biju viņa asistents – man vienmēr teica: “Kad nofilmēsi un domāsi, ka jau visu esi nofilmējis un laiks kopties mājup, – atskaties.” Dzirdu aizmugurē – govis atnākušas. Tās, starp citu, nāk tieši septiņos, it kā viņām būtu pulkstenis. Kā viņas to dara, nezinu. Un, kad uztaisīja Google kartes, izrādījās, ka mūsu puslodē visas govis, ja tās stāv, tad stāv virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem. Tā, ja. Pagriežos – stāv govis. Un: “Mū... mū... mū!” Bet jau bija baltās naktis. Un visu naksniņu tās staigāja pa pelniem un māva. Apjukušas, tāds govju koris.

Starp citu, atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma, kā tad cilvēks atšķiras no citām radībām? “Belovos” ir tāds kadrs, kurā skrien skudras. Īss, 8 sekundes.

RL: Jā, atceros.

Kosakovskis: Man īstenībā bija pavisam maz kinolentes, nevarēju filmēt. Bet kas notika? Brīnums. Skrien skudras pa to koka gabalu, es tātad nofokusēju un redzu, ka viena skudra ir beigta. Un pēkšņi redzu, ka man kadrā apkārt tai skudrai sanāk skudru aplītis. Stāvēja kādu brītiņu. Tad skrēja tālāk, bet viena uzcēla viņu plecā, piegāja pie baļķa malas un nometa. Es, gari nedomādams, paņēmu to beigto skudru un noliku atpakaļ. Tās atkal sanāca apkārt, pastāvēja brītiņu, viena piegāja, uzcēla to plecā, piegāja pie baļķa malas un nometa. Pārējās aizskrēja. Es to izdarīju vēlreiz. Tas ir, viņām ir ceremonija. Saproti? Īsi sakot, ne viss ir tik vienkārši zem saules.

RL: Es arī gribēju kaut ko pastāstīt. Un tieši jūsu filmas man to atgādināja. Vai atceraties, 1953. vai 1954. gadā Renuārs Indijā uzņēma filmu “Upe”?

Kosakovskis: Jā.

RL: Nu lūk. Tātad lokācija ir lauku ciems. Viņi tur būvēja kaut kādas dekorācijas, un viņiem palīdzēja vietējā meitene, gadus 11 veca, kurlmēma. Un tad filmēšana beidzas. Viņi pošas prombraukšanai, un mākslinieks stāsta: viņš redz, ka meitene raud. Viņi sāk braukt, bet meitene skrien mašīnai pakaļ un neartikulēti kliedz, tad nokrīt gar zemi. Proti, bija beidzies varbūt vislaimīgākais posms viņas dzīvē, šī filmēšana, šis interesantais notikums. Te tātad kino bija kļuvis par daļu no pasaules iekārtas, es teiktu. Lūk, un es prātoju – kā gan dzīvo jūsu varoņi bez Kosakovska? Kā klājas Beloviem? Kā Ļaļai un Pāvelam? Viņiem ir parādīts kaut kas brīnumains, bet nu viņi ir palikuši tajā vientulībā, kurā atkal nav nekāda kino.

Kosakovskis: Dažkārt tas mēdz būt aizkustinoši un ļoti skaisti. Es taisīju filmu “Antipodi”. Nu, nofilmēju epizodi... Bet cik interesanti es viņus atradu! Tā patiešām ir maģija. Es vienmēr saku, ka kino ir tādas aksiomas... Kinoinstitūtā klāsta: “Jums jāiemācās pastāstīt stāstu.” Tā jau ir kļūda. Ir jāparāda, nevis jāpastāsta. Bet labi, tas uz mūsu sarunu neattiecas. Otra kļūda – tev saka: “Kino vissvarīgākais ir stāsts, raksturs, kinovaloda un tēlainais risinājums.” Pareizi, tikai tas nav viss. Ir vēl viens elements, kurš ir pats galvenais, – brīnums. Tas, kas nav izskaidrojams. Neplānots. Nezini, kā radies. Varbūt no tā, ka pēkšņi sāka līt lietus.

Es ierados Argentīnā. Vispirms uz turieni devos... man bija retrospektīva Buenosairesā. Kamēr viņi skatījās manas filmas, es noīrēju mašīnu. Un sāku braukt. Braucu, vakars, saulriets, stāv cilvēks, makšķerē. No kaut kādas augstas klints. Un es redzu viņa makšķerauklu, tā aiziet lejup, ūdenī. Un tāds tīrs atspulgs, spoguļattēls. Zema gaisma – tieši riet saule. Un šī makšķeraukla burtiski spīd. Un man galvā pēkšņi kaut kas – bum! Un ienāk prātā: ja tagad to auklu pagarinātu, kas būs? Kur tā nokļūs? Atgriežos Buenosairesā, eju uz grāmatnīcu, meklēju koordinātas. Izrādās, ka zemeslodes pretējā pusē atrodas Šanhaja. Manam dēlam tolaik bija kādi 18 gadi. Un viņš traki gribēja uz Šanhaju. “Es braukšu uz Šanhaju? Braukšu uz Šanhaju?” Es saku: “Viss, brauksi, ar vienu noteikumu. Atrodi man šito te vietu.” Tieši šo te – ne pa labi, ne pa kreisi. Viņš aizlido uz Šanhaju, zvana man: “Tu neticēsi, tu tūlīt nobeigsies, tu smiesies. Tajā vietā tantiņa stāv, zivis pārdod.” Uzreiz radās brīnums – te cilvēks stāv un makšķerē, bet otrā pasaules galā... Pēc tam es atlidoju uz Buenosairesu, nespēju tur to vietu atrast, esmu apmaldījies. Pirmajā naktī nolēmu nebraukt, jo lidojums ilgs... Man bija sajukusi diena ar nakti, un es nolēmu tāpat vien kaimiņmājas veikalā paklausīties mūziku. Un es klausos to mūziku, daudzus, daudzus CD noklausījos, un viena dziesma man iekrita sirdī. Rakstu vēstuli producentam: šitai te mūzikai jānopērk tiesības. Viņš atbild: “Muļķis tāds, tu tik tikko atbrauci noorientēties, kur tu lauzies?” Es saku: “Nē, man tā dziesma ir vajadzīga, lai tur vai kas.” Pēc tam es braucu, braucu pa Argentīnu. Ko es izdarīju? Ņēmu un Argentīnas kartē uztaisīju precīzu Šanhajas plāna kopiju. Tā nu ir visas ielas, it kā es būtu Šanhajā. Apmaldījos. Nokļūstu uz tā tilta, pienāk pie manis cilvēks un saka: “No tevis divi peso.” Nu, tas būtu 20 kapeikas. Dodu viņam divus peso, bet viņš... Viņš sāk dziedāt to dziesmu, kuru biju pasūtījis! Un es sapratu, ka esmu viņu atradis. Un es divas nedēļas filmēju, tad braucu prom, montēju kino. Pēc pusgada dzirdu, ka tur ir plūdi. Upes līmenis cēlies par 7 metriem. Zvanu producentam, saku: “Jālido uz turieni.” Paldies dievam, producents man izrādījās piekāpīgs – labi, ja vajag, tad vajag. Es lidoju, ņemu laivu, mēs piekuģojam pie viņiem, viņi skatās uz mani un saka: “Tu zini, kas bija? Atceries tās divas nedēļas, kuras tu biji pie mums? Tās bija divas labākās nedēļas mūsu dzīvē.”

Taču mēdz būt citādi. Es uzņēmu filmu “Pāvels un Ļaļa”, un man bija grūti filmēt, jo viņš bija slims. Nofilmēju pirmos kadrus, bet pēc tam jau vairs nevarēju. Tad viņam kļuva mazliet labāk, un viņš man saka: “Es kādreiz filmēju mirstošus cilvēkus, tagad man par to jāmaksā – filmē!” Nu, es sāku filmēt. Tad viņi brauc pie ārsta. Tur ceļš ved kalnup, viņai grūti stumt viņu kalnā, un viņa izdara tādas te kustības, lai būtu vieglāk. Es ierodos Pīterā, rādu filmu Kinonamā. Zālē pieceļas labs režisors. Ļoti labs režisors, talantīgs, daudz talantīgāks par mani, un saka: “Tev kauna nav, Kosakovski?!” Pēkšņi sauc mani par Kosakovski. Vienmēr bija Viktors, te pēkšņi Kosakovskis. “Ļaļa mokās, stumj Pāvelu kalnā, bet tu filmē! Nevis viņai palīdzi!” Man laimīgā kārtā kabatā bija 500 dolāri. Es saku: “Igor, lūdzu, te tev 500 dolāri, pērc biļeti, adresi es tev pateikšu – viņa katru dienu vadā Pāvelu uz slimnīcu, aiziet, brauc!”

RL: Viņš paņēma?

Kosakovskis: Nu, viņš saprata, ka viņam nav taisnība. Tā, pārejam uz trešo klasi?

RL: Labi, ejam.

Kosakovskis: Trešo klasi sauc “Atslēgt smadzenes”. Domāt vajag pirms filmēšanas. Un pēc filmēšanas. Toties filmēšanas laikā jāiemācās tās pilnībā atslēgt. Pavisam, galīgi. Smadzeņu nav. Kad dziedātāja iziet uz skatuves, tev nav vajadzīgs viņas intelekts. Tev ir vajadzīgs viņas balss diapazons, prasme valdīt pār balsi. Tas pats ir kino. Kad tev rokās ir kamera, tev jāiemācās atslēgt savas smadzenes. Lai būtu tikai instinkts, intuīcija un talants. Šie trīs dīvainie komponenti, no kuriem divi varbūt nemaz neeksistē, – tie tevi kaut kā vada. Un tas ir visgrūtākais – iemācīties atslēgt smadzenes. To kino gandrīz neviens neprot. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, es teiktu. Ja skatos ekrānā, uzreiz redzu, vai cilvēks ir domājis vai filmējis ar talantu. Tā ir visaugstākā pilotāža. Ilgi jāmācās, apmēram gada laikā varu iemācīt. Kā atslēgt. Bet bez meditācijas. Tas nav tas, ko dara Linčs, pavisam cita metode. Te vajag, lai acis kļūtu par tavu ķermeni, lai acis būtu galvenās visā tavā būtnē. Kad iemācīsies tā darīt, tas būs vislabākais uz zemes. Jo tu jūti visu – katru iečabēšanos, katru vēja sakustēšanos, katru aizkaru sašūpošanos. Visu, kas ir jūsu dvēselē. Teiksim, ja es jūs filmētu, tad saprastu visu, ko jūs tagad domājat. Tas arī ir visaugstākais.

RL: Kā tad jūs varat saprast, ko es domāju, ja es pats nesaprotu, ko domāju?

Kosakovskis: Tas nav svarīgi. Jūs varbūt arī nezināt, bet mans uzdevums gan ir to ieraudzīt. Es, piemēram, varu saskatīt jūsu unikalitāti, turpretī jūs diez vai to zināt. Man ir tāds darbs – ārsts taču paskatīsies uz jums un pateiks: “Mīļo cilvēk, jums ir artrīts.” Bet jūs to nezināt.

RL: Kāpēc tad nezinu – zinu gan.

Kosakovskis: Nu, par artrītu zināt, ārsts jums pateicis. Bet varbūt ir vēl kāda liga.

RL: Arī to jūs pateiksiet?

Kosakovskis: Es pateikšu, jā. Jo man ir acis. Bet es runāju par jūsu dvēseles kustībām. Varbūt jūs tās nenojaušat. Toties es gan zinu, kā jūs atšķiraties no citiem.

RL: Zināt, par to dvēseli... Tā vispār ir tāds...

Kosakovskis: Strīdīgs jēdziens.

RL: Jā. Strīdīgs tādā ziņā, ka, sekojot kādam tradicionālam skatījumam, tā ir cieši saistīta ar mums, tā ir kaut kas, kas mūsos, kaut kāds “mēs”, tikai ļoti, ļoti smalciņš, kā dūmi. Bet es reiz lasīju par kādu Altaja tautu, kurai ir tieši pretēji: kad tu piedzimsti, dvēsele aizlido, un, tev nomirstot, tā atgriežas. Man tas šķiet tuvāks... Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka neredzu jēgu runāt par cilvēka identitāti. Manās acīs viņa dvēsele eksistē kaut kādā rīcībā, tikai tad, kad viņš sāk kaut ko izpaust. Jūs sākat filmēt kino, un jums rodas dvēsele. Pirms tam jūs bijāt kaut kāda amēba. Gaļa, asinis, kauli.

Kosakovskis: Zināt, es arī tāpat domāju. Agrāk man likās, ka es esmu Viktors Kosakovskis, krievs, no Ļeņingradas, dzimis 1961. gada 19. jūlijā, un tas ir pirmais, kas man par sevi jāpasaka. Pēc tam man iemācīja “dakšiņa kreisajā, nazītis labajā”, rakstīt tā, staigāt šitā, sarkanā gaisma, zaļā, krusts jāmet vai ne, kaklasaite jāapsien. Bet tas nebija mans. Kur tad es? No kura brīža es esmu es? Un es nolēmu uzņemt filmu par cilvēkiem, kuri piedzimuši vienā dienā ar mani. Un es sāku tā domāt... Nu, ja tu dzīvo Pīterā, tātad “Zenīts” ir laba komanda, bet “Spartaks” – slikta, jo “Spartaks” ir no Maskavas. Pēc tam sākās karš Čečenijā. Tātad, ja es būtu piedzimis par čečenu, tad droši vien karotu pret krieviem; bet, tā kā neesmu, tad izrādās, ka čečeni ir tie sliktie. Kāpēc tad pēkšņi viņi ir slikti? Kādas man ir tiesības kādu neciest, ebreju vai melnādaino, ja es pats nezinu, kāpēc esmu baltais, kāpēc krievs, kāpēc neesmu ebrejs, kāpēc neesmu čečens? Kāpēc esmu piedzimis šajā laikā? Es taču to netiku nolēmis! Bet nezin kāpēc neciešu.

RL: Jūs sākāt uzņemt filmu, un jums šķita, ka sapratīsiet?

Kosakovskis: Jā, man šķita, ka es to sapratīšu. Es prātoju: ja pastāv kaut kāda jēga šajā eksistencē... Nu, pieņemsim, ka ir šis dievs. Un viņš, tāpat kā Šekspīrs, ir nolēmis, ka mēs visi esam aktieri un spēlējam šajā lugā. Un, piemēram, nomirst 10 000 cilvēku dienā. Tātad viņam ir vajadzīgi jauni aktieri. Un man ienāca prātā: ja izdotos atrast šos 10 000 cilvēkus, jaunos aktierus, tad es uzminētu, ko īsti viņš ir iecerējis, kas tā par lugu, ko mēs spēlējam. Ienāca prātā: ja es tagad paskatīšos uz visiem šiem cilvēkiem... Taču tajā laikā nebija interneta. Un es sapratu, ka pasaulē jau nu es nevienu neatradīšu, bet vismaz vienā pilsētā izpētīšu. Četrus gadus staigāju kājām, vispirms pa dzemdību namiem, pa arhīviem, pēc tam pa dzīvokļiem, telefona nevienam nebija. Klauvēju pie durvīm un jautāju: “Nu, kā sokas pa dzīvi?” Viņi atbild: “Nenormāls esi, vai? Ēst nav ko, bet tu esi atnācis ar stulbiem jautājumiem. Pazūdi!” Es viņiem atstāju telefona numuru. Pēc tam viņi paši sāka man zvanīt.

Pavisam nesen, vēl pirms koronavīrusa, man pēkšņi kļuva slikti. Neviens nezina, kas man lēcies. Smoku nost. Ieelpot varu, izelpot ne. Un kaut kāds dīvains klepus. Eju pie viena ārsta, pie otra, pie trešā, man dod antibiotikas, vienu kursu, otru... četrus antibiotiku kursus. Nekas nelīdz. Pēkšņi iet garām ārste un saka: “Jums ir tosferina, jauno cilvēk.” Es: “Ko?” – “Tosferina,” viņa saka, “nāciet nu līdzi.” Bet šīs slimības Eiropā jau 50 gadus vairs nav, tā ir izsvītrota no slimību sarakstiem. Vai nu biju kaut kur fermās... Es taču filmēju ne tikai fermās vien, filmēju dzīvnieku patversmēs. Tas ir garais klepus. Un viņi neprot to ārstēt.

RL: Bet kā ārste to uzzināja?

Kosakovskis: Viņa bija grāmatās lasījusi, pēc mana klepus skaņas pazina. Man bija tāds gaiļa klepus. Nu lūk, kas tad notika. Kādu nakti pēkšņi pamodos no tā, ka ieelpot varu, izelpot nevaru. Pielecu kājās un saprotu, ka viss. Gals klāt. Paspēju nodomāt divas lietas: cik skaista dzīve man ir bijusi, cik daudz brīnišķīgu lietu esmu redzējis. Paspēju nodomāt: ja nomiršu, tad ir bijis skaisti, forši. Bet tā bija otrā doma. Toties pirmā bija satriecoša. Jūs droši vien neticēsiet, teiksiet, ka meloju, bet nekas. Es pēkšņi ieraudzīju visu savu dzīvi vienā mirklī. Visu! Turklāt ieraudzīju lietas, kuras biju aizmirsis – un nekad netiku pieminējis. Ieraudzīju savu tēvu, detaļās, lai gan viņš nomira, kad man bija 9 gadi. Ieraudzīju visu, visu, visu. Un pēdējā mirklī ieraudzīju sevi kailu stāvam savā istabā – lūk, no turienes. Stāv pliks vīrišķis, un es redzu sevi no augšas. Un tad pēkšņi – ha! Pārgāja. Un es nezinu, vai tā bija dvēsele vai ne, bet es sevi biju redzējis no malas tādā dīvainā izskatā.

RL: Proti, ja jūs filmētu savu nāvi, tad filmētu no šī stūra, no augšas?

Kosakovskis: Nezinu. Nāvi ir grūti filmēt. Atceros, kā ieraudzīju Loseva nāvi. Es filmēju viņa finālu. Kad vēra ciet zārku. Man atkal nebija kinolentes. Es to taupīju, taupīju, taupīju. Nu, protams, jānofilmē kopplāns, kapsēta. Tur stāv atraitne, tur bērinieki, tur viņa audzēkņi, tur priesteri kaut ko dara ar viņa zārku... To visu, protams, vajag nofilmēt. Domāju: nofilmēšu, kā pirmais zemes kukurznis nokrīt uz zārka vāka. Nostājos kapa malā un filmēju. Krīt pirmās smiltis. Otrās, trešās, ceturtās – un es nespēju nospiest izslēgšanas pogu, jūtu, ka vienkārši nevaru. Man tas ir jāfilmē. Pēc tam redzu: kamera tuvina, zārku jau vairs nevar redzēt. Tā turpina tuvoties, un tāda zemes deja, faktūra vien, nekā cita tur nav. Nekā nav, tikai zeme. Un zeme tā – tuh, tuh, tuvāk, tuvāk, tuvāk, tuvāk. Man Konusā ir padomju kasete, tā beigās taisa tādu: “Ē! Ē! Ē!” Tātad pēc 20–30 sekundēm izlidos kinolente. Pēdējais apgrieziens. Bet es saprotu, ka redzu kaut ko neparastu, šis kadrs ir labākais, ko savā mūžā esmu nofilmējis. Un es nolaižu kameru, un nākamā lāpsta aizber ciet. 94 gadus cilvēks nodzīvojis, un divās minūtēs – pam! Pilnīga tumsa. Man likās, tā tad arī ir nāve. Tik ātri, tik skaisti... Un kāds to nofotografēja – nu, dabīgi. Es stāvu, kamera man plecā, visa seja asarās. Atceros, kāds uzrakstīja: “Viņam tik ļoti bija žēl skolotāja Alekseja Loseva.” Bet es neteikšu, kāpēc apraudājos. Protams, raudāju tāpēc, ka viņš tika apbedīts. Bet vēl raudāju tāpēc, ka pēkšņi biju nofilmējis tādu kadru.

RL: Aiz laimes?

Kosakovskis: Aiz laimes. Ka esmu nofilmējis tādu kadru, kādu neviens nekad nav redzējis. Tas ir, tāda grēcīga... Tāpēc arī saku, ka labi cilvēki laikam nedrīkst taisīt kino.

RL: Esmu ievērojis, ka jūsu filmas pakāpeniski attālinās no cilvēkiem. Sākumā bija cilvēki, cilvēki, cilvēki – bet tad pēkšņi sākas cūkas. Pēc tam jau augi un tad droši vien būs akmeņi. Un melnie caurumi. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Un man ienāca prātā, ka jūs meklējat kādu, ja var tā sacīt, ārpuscilvēcisku skatpunktu. Tas ir ļoti interesanti saistībā ar filozofiju. Var taču pateikt: “Viss jau iepriekš ir zināms” vai: “Par to jau simt reižu runāts.” Turpretī jūs redzat brīnumu, notikumu, kas atrodas tālāk par to, ko mēs spējam paši iedomāties.

Kosakovskis: Ziniet, kā... Vai jums ir suns?

RL: Kaķis.

Kosakovskis: Nu, kā suns noprot, kas jums uz sirds? Suns skatās jums labajā acī sekundi un divas desmitdaļas. Nevis kreisajā, nevis uz to, kā jūs sēžat, bet labajā un uz jūsu labo uzaci. Un tas saprot visas emocijas, visu, kas ar jums noticis, un zina, kā pret jums izturēties. Es to nezinu. Sapratu to tikai, pētot suņa uzvedību. Es taču, pētot jūsu uzvedību, neskatos jums labajā acī. Tātad jau ir divi skatījumi uz pasauli, uz pasaules ēku. Tas nozīmē, ka nav kopīgas izpratnes, vai ne?

RL: Bet, kad jūs runājāt par kaut ko tādu kā Dieva skatiens, ir saprotams, ka tas neatrodas vienā punktā. Vai var, piemēram, nofilmēt no visiem iespējamajiem punktiem?

Kosakovskis: Jā, bet tālab jāatzīst, ka mans skatpunkts, mans viedoklis nav vienīgais pareizais. Jāsāk ar to. Bet mēs jau kopš grieķu laikiem esam pārliecināti, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Un no pirmajām Bībeles lappusēm, kur Dievs pirmajā dienā radīja gan gaismu, gan tumsu, pēc tam ūdeni un zemi, tad augus, dzīvniekus – bet sestajā dienā cilvēku, lai tas pār tiem valdītu. Mēs taču tā domājam. Un tāpēc atļaujamies pār tiem valdīt. Nogalināt un pārvietot, un vēlreiz pārvietot, un apslaktēt, un izkaut, un... Tad kāds ir jautājums? Jautājums ir, kāpēc mēs esam iedomājušies, ka esam galvenie? Kāpēc mūsu viedoklis, mūsu pasauluzskats un vispār mūsu klātbūtne ir vissvarīgākā? Kāpēc visam vajadzētu pakļauties mūsu pasaulizpratnei un kalpot mūsu ērtībām? Kāpēc mēs šeit dominējam? Tas gan ir interesants jautājums, vai ne? Un da Vinči, piemēram, ir teicis: “Mēs no dzīvniekiem atšķiramies tikai ar vienu. Ar to, ka mēs esam visnežēlīgākie.” Un tā ir taisnība. Viņš, starp citu, arī izgudroja ieročus. Mēs izgudrojam bumbas, automātus, gulagu un novičokus.

RL: Nu bet kā jūs praksē īstenojat savu nostādni, ka eksistē ne tikai viens skatiens vien? Tehniski? Kā jūs to darāt?

Kosakovskis: Tehniski es daru tā... Ja man jāatceras manas pirmās atmiņas par dzīvi, tad tās ir šādas. Es kopā ar mammu eju pa ielu. Trallallā, blakus ir krūms. Es saķeru lapiņu, trallallā. Mamma jautā: “Kāpēc tu noplūci?” Es atbildu: “Skaties, cik skaista lapiņa, simetriska, visas līnijas tādas...” Viņa saka: “Saņem tāpat matu un izplēs. Sāp? Sāp. Viņam arī sāp.”

RL: Bet kas ir lielāks – pasaules skaistums vai šī te humānā muldēšana par sāpēm?

Kosakovskis: Muldēšana?

RL: Jā. Jūs taču ieraudzījāt skaistumu, jūs sākāt ar to, ka skatījāties saulē. Un ieraudzījāt, ka ir skaistums, kaut kas lielāks, ko mums dots uztvert.

Kosakovskis: Es gan neesmu pārliecināts, ka tā ir muldēšana. Visi atceras Dostojevska sacīto par skaistumu – ka skaistums glābs pasauli. Bet tajā pašā grāmatā ir nopietnāka frāze, kuru neviens necitē un kurai neviens nepievērš uzmanību. Tā skan šādi: “Es nesaprotu, kā tu vari būt nelaimīgs, kad redzi koku.” Bet es taču neesmu nekas! Es esmu tikai režisors. Turklāt viduvējs...

RL: Kāpēc tik pieticīgi, Viktor? Jūs esat labs režisors.

Kosakovskis: Es zinu sev cenu, bet zinu arī, ko nozīmē “labs režisors”. Mans uzdevums ir censties izdarīt tā, lai jūs uz 90 minūtēm kļūtu par filozofiem. Bijāt skatītāji, bet kļuvāt par filozofiem. Varbūt man tas neizdosies. Es vienkārši gribu, lai jūsu dvēselē, jūsu zemapziņā vai vēl kaut kur pēkšņi rastos kaut kas tāds, ko jūs pirms tam nebijāt piedzīvojis, nebijāt izjutis, nebijāt domājis, nebijāt jutis. Uz 90 minūtēm. Pēc tam varat aizmirst un dzīvot tālāk tāpat kā līdz šim, bet šīs 90 minūtes es gribu, lai jūs... Lai gan varēja taču būt pilnīgi citādi. Nu, atkal – es, piemēram, mēdzu būt īgns, noskaities, mēdzu būt... Kādu strostēju, uz kādu dusmojos, uz kādu kliedzu.

RL: Jā, lūk, nupat norājāt operatorus.

Kosakovskis: Jā. Pateicu: “Aizverieties, lūdzu!” Turklāt pateicu “lūdzu”. Tas nozīmē, ka citos apstākļos es varbūt būtu citāds. Dzīvē es, piemēram, esmu cilvēks bez humora izjūtas, mani joki ir glupi. Toties kino man nez kāpēc dažreiz ir humora izjūta. Cilvēki skatās kino un domā: o, jancīgs čalis! Bet dzīvē galīgi neesmu jancīgs. Dzīvē neesmu gudrs, toties kino! Cilvēki skatās un domā: uh! Lūk, par ko es runāju. Kad cilvēks dara, kā saka, to, kas viņam jādara, to, kas viņam kaut kādā veidā dots, viņš kļūst daudz labāks nekā ir. Es pazīstu daudz režisoru un, kad gadījies viņus sastapt, domāju: un šis te cilvēks ir uztaisījis to filmu? Pazīstu daudz komponistu – un šis te cilvēks lika man raudāt gaužas asaras? Nevar būt! Pazīstu rakstniekus, kuri krieviski raksta ar kļūdām. Vienkārši atraksta man vēstuli, un tajā ir gramatiskas kļūdas. Bet tu nespēj no viņa lappusēm atrauties un lasi vienā lasīšanā. Tas ir, cilvēks paveic to pašu brīnumu, kurš notiek, atslēdzot smadzenes un tās neizmantojot... Es, piemēram, uzskatu – iespējams, alojos –, ka Tarkovskis divas pēdējās filmas sabojāja ar smadzenēm. Sāka viņš jau “Stalkerā”, manuprāt. Sāka izteikt tik daudz savu ideju, ka māksla kļuva otršķirīga, un tāpēc viņš kļuva ne tik gudrs.

RL: Tā ir visur. Pirmās filmas man gandrīz vienmēr ir daudz tuvākas, tās ir enerģiskākas, tās ir tādas... Tajās ir ķermenis. Pavisam citāds. Bet pēc tam sākas tāds... Zināt, kā Lotmans mēdza teikt, kad viņam kaut kas nepatika? “Tā es arī varu.”

Kosakovskis: Tā es arī varu. Jā. Kādēļ es atsakos arī no cilvēkiem? Ne tikai tādēļ, ka cilvēki, pēc manām domām, kļuvuši pārāk iedomīgi un pietiek vienreiz, un laiks beidzot iet tālāk. Vēl arī tādēļ, ka... Beigu beigās es nevaru pateikt to, kas nevar būt. Diži rakstnieki reizēm noskārš nākotni, vai ne? Jo mēs atrodamies kaut kādā noslēgtā sistēmā. Mēs varam izdomāt tikai to, kas var būt. Tādēļ, ka, ja tas nevarētu būt, mēs to nevarētu izdomāt, tas ir it kā ārpus mūsu sistēmas, pareizi? Un lūk, tādēļ man šķiet, ka, ja es pamēģināšu... Es nesaku, ka mēģināšu saprast kaut ko citu – bet, ja es mēģinātu saprast to pašu skudru, kuru bērēja... vai to, kurai bija uzdevums staipīt to līķi... Tā arī ir daļa no pasaules būves. Ja es mēģināšu ieraudzīt pasauli no viņas skatpunkta, tad vismaz ieraudzīšu, ko mēs saprotam aplam. Ko mēs redzam nepareizi. Tas ir kā, piemēram, no Krievijas aizbraukt uz Poliju un pēkšņi uzzināt, ka Suvorovs nav vis varonis, bet slepkava. Pēkšņi visa pasaule apgriežas otrādi. Iebraucot Latvijā, man vienmēr ir kauns rādīt pasi, jo es zinu, ka latviešiem, igauņiem, lietuviešiem ir tiesības mūs neieredzēt. Taču mēs dzīvojam tā, ka vēl joprojām stāstām, ka jūs paši mums pievienojāties, un pat runāt par šo tēmu pie mums nav brīv. Mēs vēl joprojām uzskatām, ka karš sākās 1941. gada 21. jūnijā. To, ka mēs 1939. gada 17. augustā sagrābām Poliju, to mēs nezinām, “viņi paši mums lūdza”.

RL: Kā teiktu Dostojevskis – pārāk plašs ir krievu cilvēks...

Kosakovskis: “Es sašaurinātu.” Jā. Beigu beigās, ja viens režisors vairs nefilmēs cilvēkus, kas tāpēc mainīsies? Visi pārējie jau filmēs, kā filmējuši. Es tevi mīlu, bet tu mīli viņu, bet tu no manis aizgāji – nu, lūdzu. Un jūs tas interesē. Tas pats, kas pie mums. Pie mums cilvēki joprojām nespēj saprast, ka ir vajadzīga neatkarīga tiesa. Nu, filmējiet par to kino, filmējiet. Vai arī... pie mums nespēj saprast, ka korupcija ir... Atveriet jebkuru Tolstoja grāmatu, nemaz jau nerunājot par Solžeņicinu, par Saltikovu-Ščedrinu, – tas viss tur dzīvo un ir. Un tā ir daļa no šīs dzīves. Kāpēc visai pasaulei jācieš no tā, ka kaimiņos stulbeņi sit sievietes? Piedzeras un sit sievietes. Jūs jau esat sapratuši, ka tā nedrīkst darīt, mēs gan vēl ne. Tad kāpēc jums tas jāklausās? Tāpēc man gribējās... Kad biju ieraudzījis citu pasauli, paceļojis... Vislielāko iespaidu uz mani atstāja... kad dzīvoju pie kanibāliem. Ziniet, tur ir tāds stāsts, tas ir... hm... Jūs jau zināt, ka vēl pavisam nesen bija valstis, kurās cilvēki ar kaimiņiem mainīja bērnus. Nebija ko ēst, un, lai nebūtu jāēd savi bērni, viņi mainījās. Tas bija pavisam nesen. Turklāt masveidā. Pat pirms nepilniem 100 gadiem. Lūk, un es šos cilvēkus – tos, kurus neapēda, – sastapu, es ar viņiem runājos. Un ar tiem, kuri bija ēduši, arī runājos. Viņi bija ēduši savus bērnus. Bet tie nebija kanibāli. Gluži civilizētas valstis.

RL: Jūs taču nerunājat par badu Ukrainā?

Kosakovskis: Nē, es pat nerunāju par Padomju Savienību. Bet sākums tam visam ir ļoti apbrīnojams: viņiem bija daudz zvirbuļu, un tie zvirbuļi ēda nost ogas. Lai tiktu vaļā no zvirbuļiem, viņi nolēma uztaisīt 10 minūšu troksni visā valstī. Un tā arī izdarīja – tratatatata! Un zvirbuļi krita zemē ar infarktu, jo nespēja ilgi noturēties gaisā. Bet tad atlaidās siseņi un apēda visu, ne tikai ogas vien. Un pēc tam bija drausmīgs bads.

Kāpēc es to stāstu? Mēs, protams, varam valdīt pār dabu, tikai daba pēc tam mums var... Lūk, es devos filmēt “Antipodus”. Naudu tādai filmai atrast nav iespējams. Tev noprasīs: “Par ko stāsts?” Kamēr nepateiksi, ka par cilvēkiem, tev naudu neviens nedos. Ir jābūt par cilvēkiem. Vispār uz Zemes ir maz tādu vietu, kur pretējos punktos ir sauszeme. Galvenokārt taču ir ūdens. Izrādījās, ka, piemēram, Krievijā tāda vieta ir tikai pie Baikāla. Visā Eiropā tikai Spānija sakrīt ar Jaunzēlandi, Āfrikā – tikai Botsvāna sakrīt ar Havaju salām. Nu, tātad saposos ekspedīcijā. Bet pēc Vācijas likumiem nevar neko darīt, kamēr nauda nav ienākusi kontā. Man producents saka: “Tu nevari braukt ekspedīcijā, nevari!” Bet es jau vairs nespēju, gribu braukt. Kā zirgs, kas nespēj nostāvēt uz vietas. Un es sāku meklēt naudu. Aizgāju pie viena cilvēka, pie otra, pie trešā – neviens man nedod. Zvanu Sokurovam. “Jā, Viktoriņ, lūdzu, cik tev vajag?” Pat nepajautāja, kam man vajag. Ne parakstīties, neko, vienkārši iedeva naudu. Iznāku no Sokurova, un pretī viņa mājai ir biļešu kase. Es – blaukš! Biļeti uz Jaunzēlandi. Lidoju uz Jaunzēlandi ar domu, ka nofilmēšu cilvēku. Paņēmu mašīnu un sāku braukt. Iztēlojaties Jaunzēlandi? Divas salas. Tā nu es gar labo krastu sāku braukt lejā. Braucu, braucu, braucu. Sēž cilvēks krastā invalīda krēslā un skatās jūrā. Tāda skaista seja. Skaista nav pareizais vārds. Izteiksmīga. Saprotams, ka dzīve ir viņam acīs. Es uz viņu skatos un saprotu, ka es tagad uztaisītu kino. Bet pēc tam domāju: nē, es nevaru sākt kino ar kaut ko traģisku. Biju pats nolēmis, ka šī filma man būs netraģiska. Vienmēr sāku komēdiju, bet iznāk traģiska. Domāju: nē, šoreiz neļaušos, braukšu tālāk. Pabraucu vēl dažas minūtes – sirds smeldz, domāju: nē. Griezos atpakaļ, piebraucu pie viņa un saku: “Labdien. Ko tad jūs te...?” Un viņš atbild: “Kas ir, neredzi?” Un rāda man – krastā guļ valis. Es sāku skraidīt ap vali. Lūk, kas bija noticis. Cilvēki sākumā bija mēģinājuši palīdzēt, taču nespēja, valis bija ļoti liels, 17 metru. Te krasts, tur no vienas puses ir maza pilsētiņa, no otras arī pilsētiņa, ciems. Un cilvēki parasti pastaigājas gar krastu. Un pēkšņi es redzu, ka divi cilvēki, kuri viens otru iepriekš nekad nav redzējuši, vīrietis un sieviete, pēkšņi apskaujas un skatās uz vali. Tas bija tik aizkustinoši, tā bija tāda... Būtība kaut kam, ko tu nespēj saprast. Ir viegli filmēt to, ko tu vari saprast. Vari saprast, vari nofilmēt. Bet to, ko nespēj saprast...

RL: Ko tad jūs nespējāt saprast? Ka viņi apskāvās?

Kosakovskis: Nē, nē, viņi apskāvās tāpēc, ka to nav iespējams sevī aptvert. Kā tā – šī skaistā būtne pati izmetusies krastā?

RL: Proti, vienatnē to saprast nav iespējams?

Kosakovskis: Nav iespējams. Viņš ir izmeties... Kāpēc izmeties? Un kā palīdzēt, un ko tas viss nozīmē? Bet pēc Jaunzēlandes likumiem baltie cilvēki nedrīkst vali aiztikt. Tikai maori. Viņu pienākums ir vali apglabāt. Viņi bija domājuši, ka ātri tiks galā, bet valis bija tik masīvs... Nolēma nozāģēt valim asti. Jo vienkārši tāpat viņu nebija iespējams izkustināt. Viņi nozāģēja asti, daļu ķermeņa pie reizes. Un es viens skraidu apkārt – man neviena nebija, maza kamera un nekādu asistentu nav –, skraidu ap vali un filmēju. No šīs puses, no tās, no tās. Un pēkšņi es sevi pieķeru pie domas, ka es neeju no tās puses, kurā redzu zāģējuma vietu. Man kaut kā ir bail skatīties zāģējuma vietā. It kā es uzzināšu kaut ko tādu, ko negribu. Labāk lai neuzzinu, lai ir kaut kāds noslēpums. Cieņa man pret šo dzīvnieku, ka labāk nevajag zināt, kas viņam ir iekšā. Pēkšņi liedagā iznāk suns, skaists suns. Un apkārt ir daudz asiņu. Un man likās, ka suns tūlīt pieskries pie atzāģējuma un sāks tās asinis... Un lūk, suns tā skatās uz to vali, skatās un sāk skraidīt apkārt. Skraida, skraida, skraida, pieskrien pie zāģējuma vietas un galvu – trinkš, pagriež prom. Arī neskatās! Saproti? Man likās, tā ir nejaušība. Skatos – otrreiz. Atkal tāpat. Suns ne reizi nepaskatījās. Pēc tam es aprēķināju šīs vietas koordinātas, piezvanīju asistentei uz Vāciju, saku: “Lūdzu, paņem biļeti uz Spāniju! Te tev būs koordinātas, aizbrauc, paskaties, kas tur atrodas.” Es domāju: kaut kas tur būs, varbūt cilvēks. Viņa man zvana: “Nav nekā, kaut kādi akmeņi.” Es saku: “Labi, nopērc man biļeti.” Es no Jaunzēlandes lidoju uz Spāniju. Atlidoju, un tur ir akmens – formas un lieluma ziņā tāds pats kā valis! Nu, precīzi, metrs metrā. Ja tas būtu 100 metrus pa labi, pa kreisi – to es būtu varējis izdomāt. Taču es pat kā scenārija autors nevarēju izdomāt, ka pretējā pusē jābūt akmenim. Saprotat, ko es mēģinu pateikt? Pēc tam man producents atkal, visu laiku: “Jāfilmē cilvēki! Ko tu filmē akmeņus? Vajag filmēt cilvēkus!” Es aizlidoju uz Āfriku, atradu sievieti, sāku viņu filmēt. Un pēkšņi garām iet ziloņi. Viens pienāca pavisam klāt, un tik vien var redzēt kā ziloņa ādu. Es domāju: kam man tā ziloņa āda? Aizlidoju uz Zemes pretējo pusi, uz Havaju salām, un tur ir sacietējusi lava kā ziloņa āda.

Tā pamazām, pamazām, pamazām man cilvēks izzuda, un es sapratu, ka visi šie dzīvnieki, kondori, vaļi, ziloņi, tauriņi, kāpuri – viņi manā filmā ir vismaz tikpat svarīgi. Un tā pamazām man cilvēki filmā izgaisa. Bet tad notika brīnums. Es pie Baikāla filmēju epizodi, kura arī ir “Antipodos”. Tajā maza meitene savai mammai saka: “Es nākamajā dzīvē gribu būt ūdens.” Mamma jautā: “Kāpēc tad ūdens?” – “Nu, saproti,” viņa stāsta, “vāveri, piemēram, nošaus. Suni – moka.” – “Bet kāpēc tad negribi būt cilvēks?” – “Nē, nē, nē. Es gribu būt ūdens.” Es kaut kā par to toreiz nepadomāju, bet vēlāk, kad taisīju filmu par ūdeni, ko es izdarīju? Aizbraucu uz to pašu vietu filmēt pirmo kadru. Tur, kur meitenīte tā pateica. Pie Baikāla. Un pēkšņi man kadrā aiziet bojā cilvēks. Es to neesmu izdomājis. Viņš man kadrā ņēma un nomira. Un palika tikai ūdens. Ūdens ņēma un viņu apēda. Bet viņš bija pašpārliecināts. Viņi visi man klāstīja: “Tu mani nemāci, es tak Baikālu pazīstu kā savus piecus pirkstus, es tak nenoslīkšu, slīkst muļķa tūristi.” Es viņiem saku: ledus taču jau izkusis... Tajā dienā, kad es ierados, tieši noslīka Janukoviča dēls. Es skatos – visi kaut kur dragā. Tas bija viņš lielā mašīnā. Pēc tam izrādījās – kamēr es tur filmēju, bija noslīkuši deviņi cilvēki. Un visi vietējie. Nu, ja reiz man noslīcis cilvēks, tieši kadrā, es to atstāju, jo neba tā bijusi pirmā reize, neba pēdējā. 64 mašīnas togad nokļuva Baikāla dibenā. Tāpēc es nospriedu: vismaz kaut kādu pamācīšanu es viņiem atstāšu.

RL: Jūs tomēr gribat kaut kā pamācīt...

Kosakovskis: Bet tā taču ir laba mācība šajā gadījumā. Vismaz tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvo, – vismaz drusciņ cieniet dabu. Ja reiz viņš man noslīka, kāpēc tad lai es filmētu cilvēkus. Saprotat? Un tā es mazpamazām no viņiem....

RL: Atbrīvojāties.

Kosakovskis: Jā.