Likme uz bezgalību

...Tad nu beidzot esat viņu satikuši. Nekādas epatāžas, nekādas eksaltācijas. Runā klusu. Skaļi tikai smejas. Un ļoti gardi. Klausās uzmanīgi, nepārtrauc. Lūpu kaktiņos vienmēr salaveča bārdas apslēpts smaids. Acis labsirdīgas, bet skatiens caururbjošs, reizēm šķiet, ka aprīkots ar rentgena stariem. Dažkārt tas liek justies neērti, bet šī sajūta ātri pāriet.

Neviens viņa sabiedrībā nejūtas savažots, kā bieži mēdz gadīties slavenību klātbūtnē. Ar savu popularitāti rīkojas tik viegli, it kā tai vispār nebūtu nozīmes. Nu, ir un ir, dievs ar viņu. Droši vien tāpēc, ka sirdī viņš ir ļoti bikls cilvēks. Radošo ceļu viņš sāka kā pantomīmas mākslinieks, bet šī māksla vienmēr sniegusi patvērumu bikliem cilvēkiem. Tiem, kuri ar vārdiem mētājās nelabprāt. Visdabiskākais viņa stāvoklis ir pļavā ar grāmatu. Viņš mīlēja grāmatas un dabu, gribēja kļūt par mežsargu vai bibliotekāru.

Bet kļuva par klaunu. Grūti pat noticēt, ka viņš ir spējīgs uz tik galēju ekscentriskumu un dievina grotesku. Tikai mati, kas vienmēr slejas visdažādākajos virzienos, atklāj viņa dumpniecisko raksturu.

Viņam patīk aplis – viņš to uzskata par visharmoniskāko figūru. Tāpēc arī dažādi priekšmeti, mēbeles, apģērbu un kostīmu formas, dekorāciju detaļas un mājturības piederumi viņam parasti ir ieapaļi, gludeni. Pat mājas jumts paplūdis kā mīksts koka traips.

Un arī viņš pats šķiet mīksts un pūkains. Bet darbā – gatavais zvērs. Ar pārcilvēciskām darba spējām. Un, ja tās vēl pareizina ar stūrgalvību un perfekcionismu, ar ko viņš sirgst smagā hroniskā formā, tad no “pūkainības” nekas vairs nepaliek pāri. Toties, kad jūt, ka pārējiem vairs nekas nesanāk un jābeidz strādāt, tad bez brīdinājuma un liekām runām sāk svinības. Mūzika, sēdēšana pie galda ar jautriem stāstiem, gardiem ēdieniem, labu vīnu vai tēju – nav svarīgi... Un spriedze pāriet, un spēki atgriežas, un atkal gribas kalnus gāzt – visiem kopā un cilvēkiem par prieku.

Daba viņu apveltījusi ne tikai ar apbrīnojamu talantu, bet arī ar fantastisku intuīciju. Viņam gandrīz vienmēr izrādās taisnība, tas pat liek justies mazliet nelāgi. Stāvi un domā: nu skaidrs taču, ka maldās. Bet nē, paiet laiks, un raugi – atkal viņam taisnība. Protams, nav šaubu, ka viņam ir kaut kādas īpašas attiecības ar Visumu. Knapi paspēj kaut ko iedomāties – un tas jau ir noticis.

Bet uz skatuves, šķiet, viņš prot iekarot katra skatītāja dvēseli. Kad viņš grib – mēs smejamies līdz vēdergraizēm, kad grib – visa zāle ir asarās. Vienmēr esmu apbrīnojusi viņa pauzes. Garas, šķietami ne ar ko neaizpildītas, bet dziļas kā akači, no kuriem ne izrauties, ne paglābties. Šajās pauzēs ir simtiem nozīmju, alūziju, tavu personīgo atmiņu, fantāziju... Gluži kā hipnotizētājs viņš izvadā tevi pa domu, jūtu, jēdzienu un ideju labirintiem. Šajās pauzēs ir īsta maģija. Teātra maģija, maģiska iedziļināšanās sevī, maģija, kas paver jaunas pasaules. Bet viņš tikai stāv uz skatuves, noplāta rokas un šūpojas mūzikas ritmā...

Un, pateicoties tam visam, vārds “klauns” viņa paziņām ieguvis jaunu nozīmi. Šis vārds, šis jēdziens ir kļuvis milzīgs, dziļš, visaptverošs un, protams, apaļš. Tas ir pārvērties par filozofiju, pasaules redzējumu, nopietnības un dzīves izpratnes dziļuma mērauklu, par dzeju. Jo tas viss ir daļa no viņa brīnišķīgās klaunādes ar nosaukumu “dzīve”. Slavenā klauna Slavas Poluņina dzīve.

Nataša Tabačņikova

Rīgas Laiks: Kā tu sāki interesēties par dzenu? Sudzuki iedvesmoja?

Slava Poluņins: Nē. Starp citu, Baltijas cilvēki palīdzēja. Es tolaik dzīvoju Pēterburgā, nodarbojos ar ekscentrisko pantomīmu, bet Modris Tenisons, kurš Kauņā radīja fantastisku, nereālu teātri – domāju, apjoma un izpildījuma kvalitātes ziņā tuvu Grotovska līmenim –, teica, ka teātrim daudz kas sevī jāietver, lai tas būtu bagātīgs un kādam vajadzīgs. Un tad es sāku rakties: gāju uz institūtu mācīties locītavu vingrošanu, gāju uz baleta skolu mācīties baletu, gāju uz Austrumu filozofiju, lai saprastu, kas ir filozofija un kā iekārtot savu dzīvi, un tādā garā. Es devos pie Mišela Monteņa, mana mīļākā filozofa, tuvāka par viņu man nav.

RL: Viņš jau pats uz Plūtarha sēž.

Poluņins: Bet viņš to pasniedza jautri, kā pie alus kausa. Vārdu sakot, Modris man pavēra bezgalīgu dzīves izpratnes panorāmu. Tā es pabiju gan šur, gan tur un visu vajadzīgo piesavinājos.

RL: Vai tu Austrumu filozofijā atradi kaut ko sev piemērotu?

Poluņins: Nu, tas ir par to, ka, ja es nebūtu klauns, tad būtu mežsargs. Es gādātu par dzīvniekiem, lai medības būtu pareizas un tā tālāk. Es ļoti mīlu dabu. Dzens man iemācīja to, ko es atrodu dabā. Bet Šiva man iemācīja, ka vienīgais dejojošais dievs pasaulē ir Šiva.

RL: Krišna arī reizēm dejo.

Poluņins: Reizēm, bet man viss dievu lērums ir viens. Tāpēc, ka dzīves izjūtas ziņā viņi visi ir cilvēka līmenī, ne tā kā tie dievi, kuri saka: “Dari tā, kā ir pareizi, citādi nonāksi tur...” Viņi ir kopā ar tevi. Bet es neesmu sevišķi zinošs reliģijas lietās, jo tas viss ir manī. Kristietībā ir tāds svētā vientieša jēdziens. Šī vientiesība man ir svarīgs likums. Es daļēji tajā atrodos. Es arī esmu kā tāds vientiesis. Bet pieklājīgs, basām kājām apkārt nestaigāju. Taču šie cilvēki ir mans balsts. Es no viņiem ņemu piemēru.

RL: Vai tev ir svarīgi, lai cilvēks, ar kuru tu kaut ko dari kopā, būtu personība? Jo budistiem personība vispār nav svarīga.

Poluņins: Nē, man ir tikai viens mērķis. Es gribu būt laimīgs. Un lai visi pārējie ir laimīgi. Bet kādā veidā – tas nav svarīgi. Ja kaut kas palīdz, es pie tā turos. Tāpēc mans simbols ir lode. Es jebkuros apstākļos vienoju, mana komanda vienmēr ir ļoti harmoniska, lai gan viņi visi ir atšķirīgi, ļoti atšķirīgi.

RL: Vismazāk man ir saprotama tava attieksme pret filozofiju, jo tu ne reizi vien esi teicis, ka klauns savā būtībā ir filozofs.

Poluņins: Es domāju, ka pretrunas ir visās lietās. Visprimitīvākajā lietā var būt bezgalīga jēga, bet visgudrākajās lietās – pilnīgs tukšums. Tā arī klauns: no vienas puses – it kā stulbenis, cilvēks bez prāta, kurš grib dzīvot pēc intuīcijas, pēc sajūtām, gluži kā bērns. Bet tajā pašā laikā viņš domā. Taču domā pārdzīvojumos. Daudzi mani sižeti ir radušies pēc tam, kad ar mani kaut kas noticis. Gadās briesmīgi sapņi, kuri mani nelaiž vaļā, un beigu beigās, kad esmu uzlicis sižetu uz skatuves, es no šī sapņa atbrīvojos. Tas taču ir filozofisks paņēmiens, vai ne? Es kaut ko apzinos un pārvēršu to par jēdzienu. Tikai filozofam droši vien ir jāatsvešinās, lai būtu precīzs, bet klaunam, tieši otrādi, tas jāizdzīvo pilnībā.

RL: Klauna un filozofa salīdzināšana tavos izteikumos mani pārsteidza tai ziņā, ka es klaunu biju iztēlojies kā vērotāju no malas, kā ākstu. Viena no sākotnējām klauna funkcijām taču bija galma āksts. Bet tu ieliec klaunādē ko vairāk.

Poluņins: Tāpēc, ka viņš vairs nav galma āksts, šodien āksti ir pavisam citi.

RL: Galms jau arī cits...

Poluņins: Jā! Par to es arī runāju. Bet arī izteiksmes veids... Viņi jau var izteikties īpašā veidā. Viena dāmīte pat mēģināja analizēt, ir tāda grāmatiņa. Viņa teica, ka, lūk, Oļegs Popovs bija Hruščova klauns, bet Karandašs – Staļina klauns. Katrā laikā viens vai otrs klauns ir izteicies visspēcīgāk un caur sevi attēlojis laikmetu.

RL: Tu arī tā jūties?

Poluņins: Vācieši mani nosauca par Gorbačova klaunu. Man ar Gorbačovu nav nekāda sakara, taču mēs abi esam no tā laika. Laiks bija tāds, un mēs bijām tādi.

RL: Un tagad? Tagad jau tu varbūt arī neesi galma āksts...

Poluņins: Es nekad neesmu bijis galma āksts. Vienreiz pamēģināju, uzstājos galmam, visam politbirojam, sākot ar Brežņevu...

RL: Kāpēc tu to darīji?

Poluņins: Viņi teica: “Aizbrauc, izdari...”

RL: Un tu piekriti?

Poluņins: Kāpēc ne? Es esmu āksts, radu svētkus. Tāda profesija. Piemēram, ja ir karš, tev jāuzstājas gan te, gan tur.

RL: Abās frontes pusēs.

Poluņins: Noteikti. Jo tu palīdzi. Tu palīdzi apzināties cilvēcību. Tāpēc klauni nekad nepiedalās nekādās politiskās lietās, viņi dzīvo pilnasinīgi, atspoguļojot visas puses. Es dzīvoju anarhistiski, man pilnīgi vienalga, pie kā pieķerties, – galvenais, ka esmu pie kaut kā pieķēries un tajā saskatu dzīves pilnīgumu. Man vienmēr jādzīvo pilnasinīgi. Visu laiku jādzīvo uz pilnu klapi, par visu jāinteresējas, visi jāmīl, visiem jāpalīdz, ar visiem jāsvin – vienkārši tāds cilvēka tips, jā.

RL: Tu esi kaut kāds mesija!

Poluņins: Nevis mesija, bet cilvēks, kuram patīk visu izbaudīt. Visu, ko es daru, es daru savai un citu baudai. Taču vispirms man ir jāsagādā bauda tūkstoš cilvēkiem, un tikai tad es to gūšu pats.

RL: Kad mana meita tev pajautāja, vai tev nav bail, ka cilvēki nesmiesies par taviem jokiem, tu teici, ka tavs uzdevums pirmām kārtām ir sasmīdināt pašam sevi, un tad arī pārējiem vairs nebūs kur likties.

Poluņins: Uz šo jautājumu es varētu atbildēt simt dažādos veidos, un tie visi būtu pareizi. Citai meitenītei es teiktu pavisam ko citu.

RL: Bet tu taču nepazīsti auditoriju, tu nepazīsti meitenīti. Tu viņu vispār neesi redzējis.

Poluņins: Nē, bet viņa tomēr ir meitenīte. Tā kā es katru mēnesi atrodos citā valstī un uzstājos citai publikai, man vienmēr vajag dažas sekundes, lai no elpošanas ritmiem un reakcijām secinātu, kas tā par publiku. Bet reizēm ir grūtības. Vienreiz es atbraucu uz Ameriku, man saka: “Oi, tur visa zāle būs pilna ar večiņām.” Es skatos caur priekškaru: pilns ar veciem cilvēkiem, pārsvarā omītes. Domāju, kā es uzstāšos? Es viņas galīgi nepazīstu. Nu viss, domāju, šodien izgāzīšos, bet pēc tam nolēmu, ka uzstāšos kā pats savai omītei. Un viss bija tik vienkārši! Proti, katru reizi ir jāsaprot, ar ko tu sarunājies, kā tas jādara. Runā par to pašu, bet atšķirīgos veidos.

RL: Vai tu saproti, kāpēc cilvēki mēdz baidīties no klauniem?

Poluņins: Protams, tas ir pilnīgi skaidrs. Klauns ir radījums no citas planētas – gan savos uzskatos, gan dzīvesveidā, gan tajā, kāda ir viņa maska un uzvedība. Bērns to jūt vai nu pēc ārienes, vai pēc soļiem, vai pēc skatiena... Klaunam taču ir pavisam citāds skatiens. Kad es sāku mācīt skolniekus, es pirmām kārtām ļoti ilgi cenšos panākt, lai viņi pārstātu ar skatienu urbties cilvēkos. Tāpēc, ka ar šādu skatienu nav iespējams ar viņiem runāt citā valodā. Ir jāpāriet no vienas eksistences sistēmas uz citu. Bet bērni to sajūt momentā, jo viss viņu jūtīgums vēl ir tāds kā atkailināts. Kad klauns – labs klauns – tuvojas bērnam, ir jāredz, kas notiek ar bērna seju, kā viņš iekrīt stuporā! Tad viņu pārņem šausmas, bet tad viņš gaida, varbūt tomēr... Tāpēc, kad man jārunā ar bērniem, es sāku no attāluma, no metriem desmit. Vispirms pamāju, uzsmaidu un, kad redzu, ka bērns ir atslābinājies, speru soli, parādu vēl kaut kādas kustības vai mīmiku, nomierinu, ļauju saprast, ka neko sliktu nedarīšu.

RL: Tas izklausās pēc instrukcijas, kā tikties ar citplanētieti.

Poluņins: Tieši tā arī ir. Tāpēc visiem šiem posmiem ir jāiziet cauri – citādi, ziniet, bērnam var iestāties kesona slimība uz visu atlikušo mūžu. Mazi bērni cirkā raud tieši tāpēc, ka klauns ir kaut kāds noslēpumains radījums. Kaut kas līdzīgs šamanim. Tas ir maģisks radījums, kurš vienkārši izmanto ačgārnas metodes. Nevis iebiedēšanu, nevis noslēpumus, bet tieši otrādi – visu novienkāršo, atslābina, atlaiž. Salīdzinājumā ar reliģisku cilvēku viņš veic pretējas darbības. Tā arī ir reliģija, tikai otrādi. Tur arī tiek meklēta harmonija, harmonija ir mans ideāls. Ja cilvēks ir harmonisks un laimīgs, tas nozīmē, ka viņam ir izdevies atklāt savu potenciālu. Es tagad runāju mazliet juceklīgi, bet man radīšanas tēma ir saistīta ar jebkuras personības atklāšanu. Ja tev ir izdevies panākt, ka cilvēks ar tevi sarunājas, tātad tu viņam esi devis iespēju būt laimīgam. Bet klauns ir visjaudīgākais jaunrades provokators. Tiklīdz klauns sāk kaut ko darīt, tā arī visi pārējie grib darīt to pašu – plēst šķīvjus, staigāt uz galvas, bļaustīties... Es taču izpaužu sevi, to, kas ar mani šobrīd notiek. Parastam cilvēkam šāda uzvedība nav pieejama, bet klauns piedāvā iespēju to atklāt.

RL: Lai arī es tev piekrītu, ka klauns ir tāds kā otrādais šamanis, tik un tā ir skaidrs, ka ne vienmēr un ne visās kultūrās tas ir pastāvējis.

Poluņins: Ir klauna skala – no 0 līdz 1000. Tāpēc nevar teikt, ka visi klauni ir, lūk, šādi. Var teikt, ka vieni klauni šajā skalā ir te, bet otri – te. Kā jebkurš liels mitoloģisks jēdziens, vai ne? Jo klauns jau ir viens no mītiem, tāpat kā balerīna.

RL: Kādu mītu par klauniem tu sevī izdzīvo?

Poluņins: Es citu pēc cita izdzīvoju ļoti dažādus. Sākumā man bija prieks kustēties. Prieks, ka varu lēkāt līdz griestiem, prieks, ka varu bļaustīties, prieks, ka varu izpausties. Tagad man ir prieks eksistēt.

RL: Bet tā vēl nav šamaņa otra puse, tas ir tikai pašizpausmes prieks...

Poluņins: Nē, līdz šamanismam var tikt tikai tad, kad esi sācis veltīt profesijai visu savu laiku un saprast, ka tas ir tavs ceļš. Ka tas ir tas, kāpēc tu esi vajadzīgs un interesants.

RL: Bet tu teici, ka šim mitoloģiskajam tēlam ir vairāki līmeņi.

Poluņins: Protams. Mēs varam atklāt 12–20 līmeņus. Piemēram, ka viņš ir ārsts. Un mēs mierīgi varam pie viņa vērsties, lai izārstētu dvēseli. Katrs pieklājīgs klauns spēj tev palīdzēt. Viņš var tevī ieviest harmoniju un palīdzēt savest sevi kārtībā – visas tavas bailes un tādā garā.

RL: Pateicoties kam? Tam, ka viņš nav no šīs pasaules?

Jeļena, Poluņina sieva: Klauns ir maksimāli tuvs visuresošajam, dievam, tam, no kā sastāv galvenais. Kamēr parasti ļaudis uzliek maskas un dzīvo kaut kādās bruņās...

RL: Agrāk uzskatīja, ka vistuvākie galvenajam ir svētie.

Poluņins: Bet vientiesis jau arī ir svēts. Puse vientiešu ir svētie. Viņi arī ir klauni. Vienkārši viņi līdz galam apzinās, kas viņi ir, viņi ir sapratuši savu nolūku un cenšas to īstenot. Klauni ļoti vienkārši runā par galveno. Visprimitīvākajā veidā. Par dzīvesprieku, atbrīvošanos no bailēm, labsirdību un tā tālāk. Viņi it kā spēlējas ar bumbiņām, ar šīm rotaļlietām, kuras ir svarīgākās mūsu eksistencē. Pirmām kārtām klauns atjauno komunikāciju ar pasaules iekārtu. Tāpēc, ka visi cilvēki ir aizņemti ar mazām lietām. Kad atnāk klauns, viņš atjauno saikni ar bezgalību. Jo viņš pats no turienes ir atnācis un nes to sev līdzi.

RL: Vai var teikt, ka tas ir tavs klauna mīts? Ka klauns ir saistīts ar galveno, ka viņš no turienes ir atnācis...

Poluņins: Nē, nē, nē, šo līmeņu ir daudz. Vienam klaunam ir vairāk kaut kā viena, citam ir vairāk kaut kā cita, bet viņi visi tā vai citādi aizķer šīs stīgas. Ir ārsts, ir dzejnieks, ir jukušais... Klaunam ir tik daudz iespēju tevi satikt, atnākt pie tevis no dažādām pusēm. Vēl viena tēma – kārtības nojaukšana. Klauns ir visīstākais tukšuma nojaukšanas apdziedātājs. Gatavas struktūras, sistēmas, statusi – 90% no tā visa neko nenozīmē, tā ir tikai forma. Bet klauns tikai mauc, absolūti nepievēršot tai uzmanību... Plēš traukus tāpēc, ka skaisti šķind, dedzina tāpēc, ka skaisti deg... Tradicionālas pasaules sistēmas viņam vispār neko nenozīmē. Viņam prieku sagādā pilnvērtīga dzīve, īsta dzīve, neizdomāta, neuzkonstruēta, tā dzīvnieciskā dzīve, kas lauztin laužas ārā no katra cilvēka. Viņš vienmēr ir pilns jēgas – vienkāršas, parastas, svarīgas –, bet viss pārējais viņam neko nenozīmē.

RL: Es mierīgi varu iztēloties sabiedrību, kurā šādus cilvēkus izķer un apšauj. Priekš kam vajadzīgi tādi, kas izjauc sistēmu?

Poluņins: Bet tie jau ir tikai tie, kas atrodas pirmajā līmenī, ir arī nākamie... Ja viņi tic sistēmai, viņi saprot, ka sistēma ir jāatjauno, lai tā spētu pastāvēt. Citādi viss izjuks. Un šie cilvēki atjauno sistēmu.

RL: To ekonomisti sauc par creative destruction.

Poluņins: Piemēram. Lūk, es vienmēr atceros šādu piemēru: ja tramvajs vairs neiet, es izkāpju pa logu, jo tas ir visīsākais ceļš. Visa šī sistēma, kad jāiet caur pagalmu, caur neskaitāmām durvīm, – tās ir muļķības, bet šī – gudrība. Ja tev steidzami vajag izkāpt – izkāp pa logu!

RL: Man bija tāds gadījums, atvainojos par personisku iestarpinājumu. Man skolā apnika sēdēt kaut kādā stundā, es vairs neatceros, vai ģeogrāfijā vai ķīmijā, un es izkāpu pa logu – šķiet, trešajā stāvā. Tur ārpusē bija tāda dzega, un es pa to pārvietojos. Kamēr es tiku līdz pēdējai klasei un tālāk vairs nebija kur iet, visi skolotāji, gar kuriem es biju gājis, saskrēja pie loga un sagaidīja mani ar kliedzieniem. Uz kurieni? Kāpēc? Bet es nezināju, kāpēc, vienkārši sajutu, ka vajag izkāpt pa logu, apnika sēdēt klasē. Vai tas ir klauna gājiens?

Poluņins: Jā, kad jēga ir svarīgāka par sistēmu. Jo sistēma pastāv, lai uzturētu jēgu. Ja tā sāk iegrožot jēgu, tā zaudē pati sevi. Klauns ir pastāvīgs sistēmas atjaunotājs. Viņš nekad neinteresējas par sistēmu, viņš interesējas par jūtām...

RL: Vakar mēs gandrīz tikām līdz dzīves teatralizēšanai. Kāpēc dzīvi vajag teatralizēt?

Poluņins: A kas, tā arī turpināsim dzīvot pelēkā?

RL: Atceries, Šekspīram bija par to, ka “Šī dzīve tikai staigājoša ēna./../ Vai idiota aizrautīgā runa,/ Kas mutuļo bez nozīmes un jēgas.”¹

Poluņins: Bet tad izrādās, ka dzīvi var padarīt tādu, kādu tu gribi, nevis tādu, kāda tā ir.

RL: Nē, nu, kamēr tu to nesāc gribēt, tās vispār nav, tāda dzīve ir priekš kukaiņiem...

Poluņins: Bet kāpēc? Dažādi cilvēki mēģina kaut ko tajā ieviest, dažiem izdodas, dažiem ne, un no visa šī dažādo lietu krāvuma veidojas kaut kas īpašs – nesaprotams, interesants vai arī tieši otrādi. Bet pēc tam izrādās, ka viss tomēr neatbilst tavai kārtībai. Tāpēc tu vari ņemt un padarīt dzīvi tādu, kādu tu gribi. Es jau pašā sākumā sapratu, ka veidoju tādas mazas oāzes, kurās var dzīvot, kā gribi, harmonijā – ar draugiem, ar dzīvi, ar profesiju. Un pēc tam tās paplašināt.

RL: Bet kāpēc dzīve jāteatralizē, lai dzīvotu, kā gribi?

Poluņins: Nu kā? Tu esi uztaisījis vienu vietu. No rīta pamosties, padzer kafiju, palasi – un viss ir tik vienveidīgs... Dažiem tas patīk. Bet man vajag, lai dzīve uzzibsnītu, čaukstētu, dunētu, zvanītu, dziedātu, un to sauc par teatralizēšanu. Radīt dzīvi pēc mākslas likumiem: ņem to, kas dzīvē ir, un noved to līdz stāvoklim, kurš tavā izpratnē atbilst ideālam. Nevis saņem to, ko tev dod, bet dari tā, kā esi izsapņojis. Lūk, tā arī ir teatralizēšana. Režisors iejaucas ikdienišķumā.

RL: Vakar tu teici, ka tavs galvenais skolotājs bija Meierholds.

Poluņins: No profesijas viedokļa viņš ir pašā virsotnē. Neviens joprojām nav sasniedzis to, kas izdevās viņam.

RL: Bet viņš taču gribēja politizēt...

Poluņins: Viņš gribēja no politikas uztaisīt teātri. Viņu politika interesēja no inovācijas viedokļa: bet tagad pamēģināsim tā! Viņš paspēlējās ar šo, paspēlējās ar to, paspēlējās ar vēl kaut ko...

RL: Un aizspēlējās līdz arestam.

Poluņins: Aizspēlējās, bet tāda bija viņa dzīve.

RL: Tātad to, ka viņš gribēja politizēt teātri, tu uzskati par atsevišķu dzīves teatralizēšanas gadījumu?

Poluņins: Nu, skaties, es varu, piemēram, ar desmit Meierholda sejām parādīt visu viņa dzīvi. Te viņš ar visām pogām ciet, te viņš Pjero tēlā, te viņš cepurē ar pušķi, melnā frakā, te viņš armijas frencī. Viņam patika pārvērst gan sevi, gan visu, kas atradās apkārt, par savu teātra ideju, un viņš dzīvoja saskaņā ar šo teātra ideju ne tikai teātrī, bet arī pats savā dzīvē.

RL: Proti, tu nesaskati problēmu tajā, ka viņš teātrī ieviesa aģitpropu – aģitācijas propagandu? Jo ģēnijs var atļauties darīt, ko grib?

Poluņins: Nu, es nezinu. Es droši vien neiekļaujos fiziskajā dzīvē tā kā normāls cilvēks. Es laikam tomēr atrodos, ja tā var teikt, fantāzijas un esamības estētiskajā pusē... Piemēram, mēs strīdējāmies ar Cirque du Soleil režisoru Franko Dragoni. Viņš saka: “Kā tu domā, ar ko du Soleil atšķiras no tevis un tu no mums?” Es saku: “Jums ir fantastikas cirks, bet man ir fantastiskā realitāte.” Es ņemu realitāti un parādu to fantastiskā veidā, bet tā vienalga ir realitāte. Un neviens diedziņš starp realitāti un fantastiku nav pārrauts. Tie vienkārši ir nostiepti īpašā veidā – kā stīgas. Un tas pats ar Meierholdu. Skaidrs, ka sākumā viņš iemīlējās revolūcijā. Jo tā ir kaislība, dzīve uz pilnu klapi. Revolūcija viņam bija vēl viena iespēja atjaunoties, meklēt jaunus apvāršņus.

RL: Un kāpēc tu realitāti, kuru vēlies pārveidot, ņem no savas, nevis, teiksim, no valsts vai valdnieka dzīves?

Poluņins: Nu, es esmu dzīvojis Brežņeva laikā. Vieni aizgāja pa vienu ceļu, otri pa otru, trešie pa vēl kaut kādu, bet mēs aizgājām andergraundā. Jo sapratām, ka ar ārpasauli galā netiksim, tāpēc pagrīdē radījām pasauli, kurā mums bija labi – kur cilvēks jūtas kā cilvēks, kur cilvēki mīl cits citu, kur viss ir harmoniski. Mēs radījām tādu vietu, uz kuru visa Pēterburga nāca paelpot skābekli. Bet mums tas nekādā veidā nebija saistīts ar politiku. Tas bija pavisam citā līmenī.

RL: Augstākā vai zemākā?

Poluņins: Tas nav svarīgi. Vienkārši tur bija jābūt godīgam, atklātam un īstam. Neizlikties, nemelot, vienkārši dzīvot tā, kā cilvēkam jādzīvo. Politika ir pavisam cita dzīve, kura man nepatīk.

RL: Bet, kļūdams par Pēterburgas cirka māksliniecisko vadītāju, tu taču neizbēgami iekļāvies kaut kādā politiskajā konjunktūrā.

Poluņins: Nē, es nekad mūžā neesmu iekļāvies nevienā politiskajā konjunktūrā. Tāpēc, ka es vienmēr atrodos vienkāršās lietās. Kad es Krievijā strādāju ar trupu Лицедеи, lielākais, ko cilvēki no mums ieguva, bija brīvības sajūta. Kā tas iespējams, ka viņi dzīvo tā, kā grib? Bet, kad es 2001. gadā aizbraucu, es domāju: “Kas notiek? Vai tiešām es vairs nevienam neesmu vajadzīgs?” Bet izrādījās... Kas ir galvenais, kā trūkst? Trūkst dvēseles. Bet es aizvedu izrādi, kurā viss bija par dvēseli. Par to, kas piepilda cilvēku, kā dēļ viņš eksistē. Tāpēc man ir vienalga, kādā laikā un kādā valstī spēlēt izrādes. Tās vienalga nonāk tur, kur cilvēkiem ir vajadzīgas. Mēs runājam par galveno, kas cilvēkā ir, kas liek viņam dzīvot, pēc kā viņš tiecas un kas viņu piepilda, bet tas ir vajadzīgs katram.

RL: Kā tev viss sākās? No kurienes tevī šī vēlme dzīvot tā, kā tu gribi, nevis tā, kā citi saka?

Poluņins: Nezinu, droši vien bērnībā kāds to iedeva – vai nu mamma, vai dieviņš. Bērnībā pusi sava brīvā laika es pavadīju mežā, pie upītes. Es tur pazinu katru ligzdu, gulēju zālē un skatījos, kā cīruļi ceļas spārnos un krīt. Zināju, kur dzīvo lapsas. Man tas viss bija ļoti tuvs. Bet vēlāk Pionieru pilī bija tāda pionieru vadītāja, kura ļāva visu darīt pēc sava prāta – provocēja mūs uz jaunradi, bet pati tikai sēdēja stūrī un skatījās. Un mēs paši rīkojām fantastiskus vakarus, svētkus, gājām pārgājienos. Proti, man jau no paša sākuma veicās ar cilvēkiem, kuri kādā brīdī pastūma pareizajā virzienā.

RL: Vai tu esi domājis par to, kāpēc vieniem cilvēkiem veicas, bet citiem neveicas?

Poluņins: Protams, ka esmu domājis. No vienas puses, gribētos ticēt, ka, ja tu rīkosies pareizi, tad tev arī veiksies. Bet laikam jau tā nav. Es bieži vien kaut ko ilgi daru, un pēkšņi – klikt! – viss izdodas. Es saprotu, ja esmu tūkstoš reižu veicis kādu darbību, tūkstoš pirmajā man izdosies. Man veicas tāpēc, ka esmu kaut ko darījis tūkstoš reižu. Es jau esmu tāds pārmērīgi enerģisks, man dienā piecu lietu vietā vajag izdarīt piecdesmit. Un savam teātrim es vācu tieši šādus cilvēkus, šādas spēkstacijas. Piemēram, Saša Frišs. Tu zini, kas ir Saša Frišs?

RL: Nē.

Poluņins: Vācietis, atbrauca no Čeļabinskas, uz kurieni viņa ģimene bija izsūtīta... Atbrauca uz Maskavas cirku un pusgada laikā kļuva par Juras Ņikuļina labo roku. Cilvēks neko neprot darīt, vienkārši ir gaišs, priecīgs, iemīlējies dzīvē un tāpēc visiem vajadzīgs. Tagad Sašu pazīst ne tikai visā Krievijā, bet arī visā Eiropā. Un viņš it kā neko nedara... Vienkārši komunicē, viņš ir komunikācijas ģēnijs. Viņš saved kopā cilvēkus, savieno ar kaut kādiem mezgliņiem, un pēkšņi izceļas vesels notikums. Un, kad Juročka Ņikuļins nomira, viņš pieklīda pie manis. Ir diezgan daudz tādu, kuri vienkārši pārvietojas no vienas siltas vietas uz citu. Siltas nevis tai ziņā, ka tur var daudz nopelnīt, bet tur visu laiku ir jautri, visu laiku kaut kas notiek.

RL: Tās ir trīs pazīmes, kuras reti sakrīt: spēja būt jautram, rīcības brīvība un hiperenerģiskums. Šis retais savienojums vedina uz jautājumu: vai to visu var kaut kā nodot tālāk jauniem cilvēkiem? Vai arī tu uzskati, ka tādi cilvēki ir īpaši un ļoti reti sastopami?

Poluņins: Man trupā Лицедеи bija brīnišķīgs klauns Ļoņa Ļeikins. Ja viņš nebūtu nokļuvis pie mums, varbūt tā arī visu mūžu strādātu koncertzālē par gaismotāju. Bet, nokļuvis šajā gaisotnē, viņš sāka ātri uzsūkt visu, ko redzēja apkārt, un tas ir fenomenāli, bet viņš 10 gadus bija Cirque du Soleil zvaigzne. Tagad viņš iznāk uz skatuves un tur rokās piecus tūkstošus cilvēku. Un no viņa nāk tāda enerģija, ka visi līdz histērijai smejas. Ir tādi cilvēki, kas visu var paši, – kā es, kas iecērtas, iztērē vairākus gadus un kaut ko sasniedz –, bet ir tādi, kuriem vajag nokļūt pie šādiem cilvēkiem... Ir mums arī kurlmēmais Serjoža Šašeļevs. Es viņu atvilku uz studiju par pasniedzēju. Izrādījās, ka viņš ir satriecošs aktieris, sāka attīstīties, tagad viņš pasaulē ir numur viens kurlmēmo vidū. Tāpēc, ka nokļuva komandā, kurā viņam palīdzēja. Vārdu sakot, talants ir vajadzīgs, bet, ja pats neproti izsisties, tad jānokļūst komandā, kurā tev palīdzēs attīstīties.

RL: Bet tu vienkārši esi izsitējs?

Poluņins: Es vienmēr meklēju kādu, kurš mani var pamācīt. Iztērēju vairākus gadus, beigās nospļaujos un daru pats. Pat pie Modra braucu, bet man likās, ka Modrim mistikas ir vairāk nekā dzīvesprieka. Es viņam saku: “Modri, tu esi varens cilvēks, bet tas nav priekš manis, es gribu ko citu.” Es tiecos pie visiem, kurus redzu un kurus kaut nedaudz var pietuvināt.

RL: Vai tas nozīmē, ka tev nav viena skolotāja?

Poluņins: Daudz. Daudz skolotāju, kuri ir palīdzējuši dažādos dzīves posmos. Pirmkārt, kad es uzvarēju estrādes mākslinieku konkursā, man viens cirka kritiķis pateica: “Tu neesi mīms, tu esi klauns. Tu pilnīgi organiski vari dzīvot milzīgā groteskā, tā ir klauna pazīme.” Nu, es uzreiz pie grāmatām – lai saprastu, kas ir klauns. Krievu klaunādes vēsturē ir trīs jēdzīgas lietas: Oļega Popova “Saules stariņš”, Jengibarova “Medaļiņas” un Ņikuļina “Baļķis”. Es gribu uztaisīt kaut ko tamlīdzīgu. Marsels Marso man iemācīja, ka vajag personāžu. Es iesēžos bibliotēkā vēl uz trim gadiem, cenšos saprast, kas ir personāžs – Dons Kihots, mazais princis, Petruška. Un pēkšņi! – sāku likt visu kopā kā loga mozaīku no stikla gabaliņiem. Šeit pievienojam nedaudz patiesuma, nedaudz pašpārliecības, nedaudz apmierinātības, nedaudz naivuma, un rodas personāžs.

RL: Bet tās ir mākslīgas darbības, lai gan rezultāts šķiet...

Poluņins: Nē, nav mākslīgas. Jo kas notiek? Sākumā tu redzi: kaut kāds personāžs, kura spēks ir naivumā. Skaties un domā: o, bet tas taču ir gluži kā man! Man arī patīk tā darīt! Tas nav mākslīgi, tu meklē citos varoņos atsauci uz sevi: skan tā stīga vai neskan. Piemēram, es izdomāju priekšnesumu ar telefoniem. Nu, telefons kā telefons, nekā īpaša. Bet tad lasu Eizenšteinu: pasaule ir piepildīta ar jēgu jau pirms mums. Jebkuram priekšmetam ir bezgalīgi daudz asociāciju. Tu šo kasti vēl tikai atvērsi. Proti, tu nepiešķir priekšmetiem jēgu, tu tos atver, bet jēga tajos jau ir. Kas ir telefons? Tas ir vientulības simbols. Un tad kļūst skaidrs. Cilvēks lieto telefonu, lai satiktu otru cilvēku. Un, balstoties uz to, es sāku veidot miniatūru.

RL: Un no kā ir cēlies jūsu “nedrīkst” un “dīkst”?²

Poluņins: To mans dēls izdomāja. Es viņam saku: “Neaiztiec. Nedrīkst!” Bet viņš kliedz man pretī: “Dīkst! Dīkst!” Tas vienkārši atbalsojās. Cilvēks iet pa ielu – pēkšņi svilpe, jāiet atpakaļ. Dara kaut ko citu – atkal svilpe. Toreiz, Brežņeva laikā, vispār neko nedrīkstēja, visa sistēma balstījās uz “nedrīkst”.

RL: Tātad tam bija kaut kāds politisks zemteksts?

Poluņins: Ne politisks – filozofisks. Cilvēks grib izlauzties ārpus iespējamā robežām. Bet viņam priekšā noliek krēslu: te tev likums, bet te kaimiņš visu laiku bļauj virsū. Tā ne vienmēr ir politika, tā ir iespēja izlauzties cauri dzīves ierobežojumu biezokņiem. Tā ir dzīves jēgas filozofija. Politiķi nāks un ies, bet šīs lietas būs vienmēr.

RL: Kāds, tavuprāt, ir tava tēla raksturs?

Poluņins: Tagad, kad kaut ko daru, es pat neaizdomājos, kas to dara un kāpēc, es domāju tikai par to, ko gribu pateikt. Es sēžu saulītē, murrāju kā kaķis, šūpoju kāju – kā lai to parāda? Es meklēju kaut kādas noskaņas, dzīves stāvokļus, veidus, kā tos atklāt citiem. Bet raksturs vairs nav manī, es par to jau esmu aizmirsis. Bet, kad es taisu izrādi, raksturs liek man rīkoties vai nu tā, vai šitā. Ja tu esi radījis personāžu, tas attīstās bez tavas iejaukšanās. Es tikai meklēju situācijas, kuras man šķiet interesantas: lūk, te viņš atnāk, bum-ta-ta-ta-tum – un viss notiek.

RL: Vai tavs personāžs iemaldās arī tavā dzīvē?

Poluņins: Es vairs nezinu, kur ir mana un kur – viņa dzīve.Tā kā es visu savu dzīvi veidoju kā teātri, mani teātris principā vairs nemaz neinteresē. Šobrīd teātra jēdziens man šķiet atpalicis, neinteresants, es to lietoju tikai tāpēc, lai papriecātos, satiktos ar draugiem.

RL: Tu ne reizi vien esi runājis par to, cik reti klaunu pasaulē parādās priekšnesumi, kuriem piemīt kaut kāda...

Poluņins: ...kuri ir dzīves koncepcijas, tieši koncepcijas. Un aiz šīs koncepcijas atveras durvis, aiz kurām ir vesela pasaule.

RL: Kādiem apstākļiem jāsakrīt, lai tas varētu notikt?

Poluņins: Nezinu. Piemēram, Popova “Saules stariņš”. Arēnā parādās saules stariņš, lieliska vietiņa, viņš izņem no groziņa vīna pudeli, saliek uzkodas, bet, tiklīdz sev ielej, tā stariņš aizslīd uz citu vietu. Viņš visu pārceļ uz turieni, apsēžas, un atkal... Viss dzīvē iet šķērsām, nav nekādas harmonijas. Bet tad viņš paņem to staru, ieliek groziņā un iet prom. Pavisam vienkārša poētiska aina, bet vienkāršas lietas sagādā milzīgu baudu. Tāpēc man likās, ka, nonācis līdz trīskāršajiem salto, cirks zaudē savu poētisko jēgu. Un nolēmu, ka visiem maniem priekšnesumiem jābūt tādiem, it kā es neko nemācētu darīt. Iznāku uz skatuves, pamīņājos no vienas kājas uz otru, divi soļi pa labi, divi soļi pa kreisi... Un tas man pavēra šīs durvis. Būt tādam pašam kā visi. Un no šī atšķirīgā principa, pēc kura veidojās manas attiecības ar skatītājiem, es radīju jaunu estētikas sistēmu. Turklāt ielu teātris, tur taču vispār... Ielu teātris saka: “Nav zināms, kur mēs esam, kas mēs esam. Lūk, mājas siena un tramvajs brauc, nāciet man līdzi, pasēdēsim, jūs paskatīsieties.” Vai otrādi: es skatīšos, bet jūs man kaut ko parādiet. Pēc karnevāla sākas dzīves teatralizācija, proti, es mācu ikdienišķam cilvēkam vienkārši būt laimīgam.

RL: Es nesen formulēju, ka tikt ārā no atkārtojumu pasaules un nokļūt neatkārtojamības straumē nozīmē darīt katru lietu gluži kā pirmo reizi, darīt nevis to, ko jau ir darījuši citi, bet to, ko neviens cits vēl nav ne domājis, ne runājis, ne darījis... Man nez kāpēc liekas, ka tu priekš sevis esi sapratis tieši to pašu.

Poluņins: Jā, bet es tam pieeju citādi. Es runāju par to, ka, ja kaut kas ir atkārtojams, tātad tas nav tavs. Tāpēc, lai saprastu, kas tev tur ir, jāizņem ārā kaut kas tāds, kā vēl nav bijis. Jautājums ir nevis par atkārtojamību, bet par to, vai tu spēj apzināties savu personību, savu vietu pasaulē un vispār to, priekš kam tu šeit esi. Sanāk, ka cilvēks ir domāts mākslai. Jo cilvēks sevi atklāj caur radīšanu, viņš rada savu īpašo, individuālo pasauli. Un, pateicoties tam, kļūst par cilvēku. Bet pirms tam viņš bija tikai citu blakus esošu personu atkārtojums.

RL: Vai tu jūties izpildījis to uzdevumu, kura dēļ esi nācis pasaulē?

Poluņins: Es kā uzdevumu uztveru nevis stingru mērķa sasniegšanu, bet sevis atklāšanas baudu. Tā ir īsta bauda – saprast sevi un to, kas tevī apslēpts, parādīt to visiem, dāvināt... Man vienkārši patīk zināt, patīk saprast, man ir interesanti, kas tur vēl slēpjas. Piemēram, mana sieva pati sev šuj tērpus un provocē bērnus un mazbērnus uz to, lai mājās nebūtu nekā no IKEA, jo IKEA ir atkārtojamības simbols. Priekš tam nav jāpiepūlas. Tieši otrādi, kā saka franči, iztērēsim vairākas stundas pusdienu pagatavošanai. Toties tās būs tavas īpašās pusdienas. Tāpēc mūsu ģimenē visi, pat mūsu draugi, ir tādi apustuļi, kas sludina...

RL: Pašdarbību?

Poluņins: Jā, jā, jā. Pašdarbību.

RL: Vai tad pašdarbība nav vissliktākā māksla?

Poluņins: Nē, tā ir visaugstākā māksla. Tāpēc, ka tajā mākslā tiek meklēts rezultāts, bet šeit neviens netiecas pēc rezultāta. Jo rezultāts ir pašatklāsme. Sevis atklāšanas process ir augstākā virsotne.

RL: Nāve ir smieklīga vai biedējoša?

Poluņins: Kas to lai zina? Nāve ir noslēpums... Bet laiku pa laikam es ar sānu redzi palūkojos pār bildes malu. Man pat ir speciāla iekārta – izrāde “Diablo”. Dažkārt, reizi piecos vai septiņos gados, es atkal sāku to taisīt, tādā veidā dodot sev iespēju pastaigāties gar pašu malu. Tikšanās ar nāvi ir tēma, kas caurvij daudzas manas izrādes... Pirmo reizi es tai pieskāros izrādē “Nakts kailajā kalnā”. Un vienlaikus es taisīju Musorgska “Izstādes gleznas”. Tur ir viens tāds muzikāls priekšnesums. Pats Musorgskis savulaik rakstīja, nezinu, kam tas dzejolis piederēja, kaut kas tāds: “Tra-da-da-dara, dzērājs dejo ar nāvi.” Tā bija mana pirmā saskarsme ar šo tēmu, un tajā brīdī tā atklāja savu dabu: sadzēries cilvēks rāda pigu nāvei, kura iet viņam blakus ar izkapti, un pēc tam dzīves pēdējās sekundēs dejo ar viņu tango. Lūk, šī tikšanās, kā man šķiet, arī izpauda manu attieksmi pret tēmu. Un es baidos spert soli tālāk. Es negribu ar to nodarboties.

RL: Bet tavs mīļākais filozofs Monteņs runā par vienu no klasiskajām filozofijas definīcijām: filozofija ir gatavošanās nāvei. Kāpēc nāve filozofijā ir tik svarīga? Tu taču esi par to domājis?

Poluņins: Neesmu. Esmu domājis par nāvi, bet ne par tās svarīgumu vai mazsvarīgumu. Tēma, kas mani interesēja, bija tikšanās ar noslēpumu. Es vispār esmu kā bērns: man visu laiku ir interesanti saprast kaut ko jaunu. Kas tas ir? Priekš kam? Kāpēc? Tādēļ mani šī tēma nebiedē, taču es negribu tai tuvoties, jo negribu iziet no tās vides, kurā atrodos.

RL: Vai ir kaut kas tāds, kā dēļ tu būtu gatavs – ieraudzīt un nomirt?

Poluņins: Nē. Mani tas interesē tāpēc, ka es uz skatuves iegūstu kaut kādu jaunu spēku, jo zinu ko vairāk nekā tikai dzīves virsējo slāni. Arī šī otrā puse sniedz man spēku. Manā personāžā iezogas dēmoniska nots. Es pats daļēji kļūstu par dēmonu, un tāpēc, ka esmu to pieredzējis, esmu viņu redzējis, es gribu viņā iemiesoties, lai padzīvotu viņa... būtībā? Es nezinu, kā pateikt. Bet ne tik ļoti, lai... Vārdu sakot, man tas dod spēku. Pateicoties tam, ka esmu tam pieskāries, mans spēks vairākkārt pieaug. Es kļūstu daudzdimensionāls, nevis plakans. Īsumā izrādes sižets ir tāds, ka āksts un dēmons zināmā mērā izrādās brāļi. Vienu ir padzinuši no baznīcas, otru nometuši no debesīm. Un tā viņi abi kā cietušie atrod kaut ko kopīgu. Viņi spēlējas, sarunājas, bet visi viņu joki un izgājieni ir spēle ar likteni un nāvi, proti, viņi kārtīgi izklaidējas. Šīs viņu dzēlības un zobgalības knapi var izturēt. Un tāpēc viņi izrādās viens otram vajadzīgi. Viņi viens otru ienīst un mīl vienlaikus. Izrādes tēma ir šīs eksistences vienlaicīgums. Nu, kā Bahtinam: dzīve tikai tā arī pastāv, citādi nevar būt.

RL: Droši vien atceries, Dostojevska dienasgrāmatās ir brīnišķīgs apraksts, kā viņš gaidīja pats savu nāvessodu. Viņš raksta, cik tajā brīdī intensīvi gribēja dzīvot un kā bija gatavs katru minūti veltīt dzīves pilnīgumam. Bet tu kaut kā iztiec bez šī papildinājuma...

Poluņins: Kad es aizgāju armijā – es dienēju šeit, Latvijā, Olainē –, mani izglāba literatūra. “Piezīmes no mirušo nama” bija mana rokasgrāmata. Es vispār tolaik pārlasīju visu Eiropas literatūru. Man tā dienēšana bija tāda, ka bija jādežurē pazemē, un man bija iespēja lasīt. Es sev sastādīju sarakstu no simt grāmatām un visas izlasīju. Tad es iemācījos neielaist sevī sistēmu, pavirzīties maliņā, būt blakus, un tā es varēju izturēt jebko.

RL: Kāpēc tieši Dostojevska grāmata tev bija vismīļākā? Viņam taču ir pavisam cits noskaņojums nekā tev.

Poluņins: Runa nav par noskaņojumu, runa ir par kaut kādu uzstājību, atklātību, cilvēka dzīves izpratni līdz pēdējam diedziņam. Pēc tam, kā izrādījās, Grotovskis man vairs nebija vajadzīgs, jo viņš aktiermākslas ziņā izrādījās turpat, kur darbojās Dostojevskis. Un visa šī svēto vientiešu kultūra, kura mani baro... Droši vien visas šīs lietas ir tuvas: Dostojevskis, kaut kas par nāvi, vientiesība, Grotovskis – tas viss ir caururbjoši, būtiski.

RL: Par ko smejas Buda?

Poluņins: Smiekli vienmēr ir bez iemesla. Nevajag meklēt smiešanās iemeslu. Tas, ka tu dzīvo šajā pasaulē, tas, ka šī pasaule ir skaista, tevi piepilda ar spēku, tev parādās draugi, un nekāds iemesls nav vajadzīgs. Smiekli nemeklē iemeslu – tie vienkārši ir. Tāpēc mums ar Staņislavski arī ir domstarpības.

RL: Smieklu dēļ?

Poluņins: Viņš teicis, ka klaunāde ir kaunpilna nodarbe, jo tu kā klauns neesi ne pilsonis, ne orators, ne tribūns, tu ne par ko neiestājies, ne par ko necīnies, vienkārši ķēmojies un lēkā apkārt. Nav tiesa. Tieši klaunāde ir dzīvi mīloša cilvēka būtība, un viņš šo mīlestību izpauž. Mīlestība ir tas, kā dēļ mums vispār ir jādzīvo. Jēga nav tribūnos, apvērsumos, svarīgumā vai kur nu vēl. Jēga ir šeit, viss pārējais ir papildinājums. Es krievu valodā no jauna ieviesu vārdu лицедейство.

RL: Vai tajā baudas pasaulē, kurā tu dzīvo, tu nesaskaries ar Budas pirmo patiesību, ka visa pasaule ir ciešanas?

Poluņins: Lūk, tas mani vienkārši izbrīna, es nevaru saprast, no kurienes šāda doma radusies... Man visa dzīve ir prieks. Bet vai tu domā, ka man ciešanu ir mazāk nekā citiem?

RL: Es nezinu.

Poluņins: Nav mazāk, to ir vesels lērums, esmu zaudējis draugus, jā, tā tiešām ir traģēdija. Bet nākamajā rītā es piecēlos, nomazgājos: ne priekš tam mēs šeit esam, darīsim to, kas jādara. Šis darbs ir nepieciešams. Šī ir vienīgā reize, kad es izmantoju vārdu “darbs”: darbs būt laimīgam. Proti, strādāt nevis nez kādam nolūkam, bet strādāt iekšēji, savam baudījumam. Tu kādam kaut ko dāvini, bet viņš tev dāvina pretī. Un tā ir augstākā baudas pakāpe, kas vajadzīga.

RL: Vai tu vari īsumā pateikt, kāda ir tava filozofija?

Poluņins: Es domāju, ka tā ir šim pavisam tuvu.

RL: Tā ir dāvināšana?

Poluņins: Lai cilvēki iemācītos būt laimīgi. Viņi visi to labprāt gribētu, bet lielākā daļa ir zaudējuši cerību, ka tas ir iespējams. Un es viņiem atdodu šo cerību. Jo katra cilvēka augstākais mērķis un jēgas virsotne ir būt laimīgam.

RL: Vai ar “būt laimīgam” tu saproti vienkārši labu pašsajūtu vai arī savu iekšējo spēju atklāšanu?

Poluņins: Man laimes un jaunrades jēdziens ir viens un tas pats.

RL: Jaunrade un laime?

Poluņins: Jā, jo radīšanas brīdī tu atklāj arī “es esmu”. “Es” parādās brīdī, kad tu esi radījis ko tādu, kas pirms tam bija apslēpts. Tas parādās pasaulē un sniedz man un visiem apkārtējiem tik milzīgu baudu, ka vesels enerģijas kalns izceļas no pazemes.

RL: Vai atceries Gurdžijeva teicienu “Dzīve ir reāla tikai tad, kad “es esmu””?

Poluņins: Nu, es mazliet tur esmu bijis, bet pēc tam atkāpos un sāku nodarboties ar naivo filozofiju. Laikam manas smadzenes nemīl sarežģītas lietas, nemīl maldīties jēgas peripetijās un tumsā. Es uzreiz tuvāk saulītei, vairāk draugu, dziesmas jautrākas. Bet tāpēc, ka es ap sevi pulcēju visaugstākā līmeņa profesionāļus... Pie manis nāk skolnieki, bet es ar viņiem sāku runāt tikai pēc vairākiem gadiem.

RL: Un līdz tam?

Poluņins: Līdz tam es ar viņiem vispār nerunāju. Ja tu esi atnācis apgūt profesiju, sākumā nopelni tiesības runāt. Sākumā tev jāpienes alus, jājauc krāsas, jāpierāda, ka tu vari veltīt visu savu dzīvi, lai kaut ko sasniegtu. Principā mana skola ir diezgan stingra... Lai gan, ja tā paskatās, praktiski katram otrajam, kurš to pabeidzis, ir atsevišķs teātris. Atklāta sava pasaule. Visi jaunieši, kas man seko, meklē nevis profesionālu atzinību, bet pasauļu radīšanu. Tā ir īpaša brālība, kas rada pasaules.

RL: Ja tev mazmeita pajautātu: “Vectētiņ, ko tu šajā dzīvē esi sapratis?”

Poluņins: Kaut ko esmu sapratis.

RL: Ko tu dzīvē esi sapratis?

Poluņins: Es daru to, ko daru, tāpēc, ka esmu sapratis, kā ir pareizi un labi, – sanāk, ka visi, kas pulcējas tuvāk šiem notikumiem, vienkārši ir laimīgi cilvēki. Mums nav septiņu stundu darbadienas. Es cilvēkus dzenu ārā no darba, lai nesēž 20 stundas no vietas, bet viņus nav iespējams izdzīt. Viņi ar visām savām spīlēm šeit ieķeras, jo viņiem gribas ar to nodarboties. Es tev vispār esmu stāstījis, kāda ir mana sistēma? Tā ir pilnīgi neparasta. Teātrim, kuru esmu nodibinājis, nav ne adreses, ne e-pasta adreses, ne sekretāru, ne reklāmas, vispār nekā nav. Tas vienkārši ir tāds netverams kaut kas, kas dzīvo visā izplatījumā. Mans impresārijs dzīvo Riodežaneiro, jo tur ir jautri. Pirms tam viņš bija Cirque du Soleil reklāmas ģenerāldirektors, tad strādāja Sony Ņujorkas birojā, bet kādā brīdī viņš pateica: “Ar ko es vispār nodarbojos?” – un atnāca pie manis. Sapulcējās cilvēki, kuri meklēja nevis profesiju, nevis naudu, bet baudījumu, prieku par to, ka dzīvo šajā pasaulē... Direktors man ir Jaroslavļā, literārais redaktors Maskavā, finanšu direktors Londonā, bet aktieri dzīvo kurš Romā, kurš Kanādā, kurš Odesā – un tā tālāk. Kad braucu viesizrādēs, es skatos, kas tā par valsti. Anglijai es piemeklēju visādus dīvainus ekscentriķus, absurdistus. Savācu komandu, katrā braucienā cilvēkus desmit, noīrējam milzīgu zāli, tās vienmēr ir pilnas. Un visu sistēmu – to, ka strādā milzīgs cirks, – man nodrošina divi cilvēki, Aņečka un Dimka. Tāpēc, ka es no viņiem neprasu neko lieku. Ne atskaites, ne papīrus, neko. Galvenais, lai viņi zinātu 10 cilvēkus, kuri ir vajadzīgi, lai izrāde varētu notikt nepieciešamajā harmonijā. Viss pārējais nav svarīgs. Es pat līgumus nesastādu. Mēs tam veltām tik vien kā stundu dienā un pēc tam taisām jaunus projektus, par kuriem sapņojam.

RL: Kā tu nonāci līdz domai, ka vajag darīt tikai neiespējamo, bet iespējamo lai citi dara?

Poluņins: Brīdī, kad sapratu, ka visu varu. Tu pakāpeniski sāc apzināties savas robežas. Tu pamēģini izdarīt tā, tev sanāk. Pamēģini tā – arī sanāk. Bet katru reizi šie panākumi dod bezkaunību spert nākamo soli. Jo vairāk tu paveic, jo vairāk pārliecinies, ka vari spert nākamo soli. Tāpēc vienā brīdī es sapratu, ka man pat vairs nav interesanti soļot, jo es zinu, ka varu. Es apzinos, ka varu, – tāpēc varu arī klusiņām pasēdēt malā.

RL: Kad tu saki: “Es visu varu,” – tu kļūsti par dievu-radītāju.

Poluņins: Nu kā... Cilvēks jau arī ir radītājs. Un es domāju, ka mūsu lielākais spēks izpaužas mirkļos, kad mēs radām. Mūsu lielākā laime ir mirkļos, kad mēs radām. Kad mēs radām jaunas šīs pasaules variācijas, jaunas šīs pasaules iespējas... Jaunas iespējas komunicēt, jaunas iespējas prast. Radīšana ir cilvēka augstākais stāvoklis. Mēs tam esam paredzēti. Un ar to arī nodarbojamies.

RL: Bet viss pārējais ir štrunts? Lai visu pārējo citi dara?

Poluņins: Kad tu to dari, tu rosies, esi saspringts, tev pamatīgi jāsaņemas, lai to izdarītu. Bet, kad tu radi, tavs spēks, enerģija, aizrautība pieaug simtiem reižu. Tādēļ, ka stīga ir nostiepta. Tiklīdz tu liec likmes uz bezgalību, viss, ko tu dari, sāk pakļauties šai varenajai enerģijai.

RL: Mērķa enerģijai?

Poluņins: Droši vien. Droši vien.

RL: Nu, paldies.

Poluņins: Uz veselību.