Kur esmu, tur man arī vajag palikt

Es arī agrāk pazinu Sergeju Barhinu. Sākumā kā jaunu arhitektu. Pēc tam kā jaunu teātra mākslinieku iesācēju. Vēlāk kā padomju scenogrāfijas metru. Šoreiz viss bija pilnīgi citādi. Barhins runāja ar režisoriem Teātra darbinieku savienībā. Viņš stāstīja, rādīja, atminējās, sacerēja, šokēja un lika klātesošo sirdīm pamirt no šausmām un tīksmes. Tā bija uguņošana, kurā dzirkstīja tēli, raksturi, noskaņas, precīzas sadzīves ainiņas un nesaprotami, mazliet biedējoši simboli. Mūsu priekšā kā karuselis griezās dažnedažādu masku virtene... Nē, nē, ne tā! Nevis masku virtene, bet diezgan ērmota īsteni cilvēcisku seju kolāža. Barhins nemitīgi kaut kur pagaisa, un viņa vietā uzradās te gurdenais un hipijiskais provinces varonis, te amerikāņu supermens, te Oļešas Kavaļerovs, te arī Čehova inteliģents, kurš vienā laidā sarkst un bālē sava nepilnīguma dēļ, – Nikolajs Ivanovs –, barons Tuzenbahs, klejojošais students Trofimovs vai manai sirdij vistuvākais cilvēciņš ar ērmīgo vārdu Mihails Polozņovs. Barhinam piemita visas aktierim nepieciešamās īpašības, taču viņš vēl piedevām bija apveltīts ar to, kas mūsu aktieriem nekad nav ne sapņos rādījies, – ar rafinētu intelektuālismu, vispusīgu izglītību, nekļūdīgu, iedzimtu taisnības izjūtu un, plus pie tā visa, absolūtu verdziskuma trūkumu; viņš brīvi rīkojās ne tikai ar aktiermākslas zemāko pakāpi (atveidošanu), bet arī ar augstāko – autorību, t.i., bija savas jaunrades saimnieks. Viss, ko viņš ironiski stāstīja, godīgi izspēlēja, bija visaugstākās raudzes un izraisīja visnotaļ pamatīgas asociācijas – ar Nabokovu, ar Bulgakovu, ar mūsdienu spēles mākslas pirmtēvu Lorensu Stērnu. Man briesmīgi gribējās pieiet viņam klāt un pateikt: “Zakušņaks, Jahontovs un Surens Kočarjans jums līdzi nespēj turēt, pat kopā ņemti. Dibiniet savu viena aktiera teātri! Galvoju, publika pie jums nāks straumēm vien un biļetes tiks tirgotas par Laizas Minelli cenām.” Tomēr noklusēju. Laikam tāpēc, ka vispārākās pakāpes, tieši uzrunājot adresātu, nav gluži smalkjūtīgas un lāgiem ir pat aizskarošas: kāds no abiem sarunbiedriem noteikti izskatīsies pēc idiota.

Mihails Butkevičs

Rīgas Laiks: Jums tādas pašas brilles kā Vitālijam Komaram, tikai viņam ir sarkanas.

Sergejs Barhins: Man ir arī zilas, bet tas nav galvenais. Īstenībā es pirmais sāku nēsāt apaļas brilles, vēl pat bītlu nebija. Es taisīju “Kaiju”, un mums atnesa apaļas brilles. Ar īstu zeltu.

RL: Kurš atnesa?

Barhins: Nu, pēc sludinājuma – kāds atnes petrolejas lampu, kāds cits brilles. Un es tās paņēmu sev. Nopirku. Un sāku staigāt ar apaļām brillēm. Man patika tas, ka brillēm jābūt kā divritenim.

RL: Kāpēc?

Barhins: Nu, liekas, Ilfam kaut kur bija tāda frāze: uzliku briļļu divriteni. Īstenībā es atceros tēva fotogrāfijas. 20. gados visi staigāja ar apaļām brillēm. Turklāt mums jau kopš bērnības varonis bija Lekorbizjē. Viņam ir šitādas brilles. Reiz atbrauca viens amerikānis un teica: “Pie mums tādas sauc par arhitektu brillēm, tādas bija Džonsonam.” Es saku: “Kāds vēl Džonsons! Jūsu Džonsonam tādas bija tāpēc, ka ar tādām staigāja Lekorbizjē.” Lekorbizjē kā nostaigāja visus 20. gadus, tā arī palika ar tādām. Tā, lūk.

RL: Man ļoti iepatikās jūsu izteikums, ka arhitektam – un varbūt arī scenogrāfam – svarīgākā ir nevis zīmēšana, bet domāšana. Vai jūs, lūdzu, varētu paskaidrot, par kādu domāšanu ir runa?

Barhins: Es pat neesmu pārliecināts, vai teicu, ka galvenais ir domāt. Saprotiet, frāze “arhitektam nav obligāti prast labi zīmēt, tas ir pat kaitīgi” nav mana. Bija tāds izcils 20. gadsimta arhitekts Andrejs Burovs. Viņš sarakstījis lielisku grāmatu par arhitektūru. Viņš apgalvoja, ka arhitektam labi zīmēt ir pat kaitīgi. Jo ir bijuši tādi, teiksim, kā Čečuļins – viņš uzzīmēs fasādi, karogus, viņam patīk. Un pat pasūtītājam Kaganovičam patīk. Bet Burovs apgalvoja, ka vajag, lai kaut kas briestu galvā, kaut kur starp saules pinumu, smadzenītēm, sirdi, mēli un roku. Es zīmēju šitādus te mazus kaut kā variantiņus tikai tad, kad tā lieta jau ir pareiza. Tā ir pareiza tavai sirdij. Taču galvenais nav pat tas, ka vajag domāt. Ir ļoti prasti pateikt, ka vajag mazāk zīmēt un vairāk domāt, jo tad iznāk, ka viss nāk no prāta. Nē, nenāk vis no prāta. Taču nav jāsteidzas zīmēt. Un scenogrāfam šai ziņā ir tieši tāpat. Pirmām kārtām vajag sarunāties. Mēs sarunājamies. Sarunas gaitā vajag pārliecināt režisoru, lai viņš jau nu paliktu pie tevis un ka faktiski viņam izejas vairs nav. Taču jāuztaisa tā, lai man pašam būtu interesanti. Tāpēc es uzskatu, ka, protams, domāt vajag un zīmēt vajag. Nu, teātra mākslinieks var arī netaisīt skices, viņš var taisīt maketiņus. Maziņus. Būtībā, kad tu jau esi vairāk vai mazāk karalis, tu faktiski vari izvēlēties jebkuru formu. Es netaisu ne skices, ne maketus, es taisu rasējumus... Cilvēks ir ar tevi parunājis – rasējumi, šabloni ražošanā, un viss būs normāli. Skices vajadzēja padomju laikā. To bija izgudrojuši tie no Maskavas mākslinieku savienības, viņi tās savas skices pirka galvenokārt paši, tur bija tarifi – ja skice gleznota eļļā... Tāpēc Leventāls teātra skices taisīja ar eļļu, kas vispār ir stulbums. Lai gan Viljamss un Dmitrijevs – abi bija ievērojami mākslinieki, Lielajā un Maskavas Dailē – gleznoja skices eļļā. Nu, tāpēc, ka tajā laikā, 30. gados, bija lupatu dekorācijas, apgleznotas, gaisma bija drausmīga. Turpretī tagad gaisma, pateicoties popsim un rokam, ir kļuvusi ļoti spēcīga. Tāpēc vienkārši apgleznotu lupatu nav iespējams taisīt, labāk uztaisīt trīs maikstes un kaut kādu kubu, galīgu bezsakaru, un tak vienalga derēs labāk – gaismas dēļ. Nu re, tā es jums atbildēju.

Tas ir, es varu taisīt tikai to, ko redzu. Es nevaru nokopēt. Tagad ir ļoti vienkārši strādāt, kur ienāk prātā – arhitektūrā, teātrī: nospied Pinterest pogu, tur izlec 50 risinājumu, tu no tiem izvēlies divus. Pēc tam no šiem diviem vēl 50, vēl 100. Uztaisi tā, un viss. Visviens būs mazdrusciņ citādi. Strādāt nav vajadzības. Manuprāt, tuvākajā nākotnē mākslinieku un arhitektu darbu darīs producenti, kaut kādi uzņēmēji...

RL: Bet tas taču ir pretrunā ar to, ko jūs teicāt – “es varu taisīt tikai to, ko redzu”. Jūs taču redzat kaut ko citu, nevis to, ko es. Pat ja mēs skatītos vienā virzienā, jūsu acis, visticamāk, redzētu kaut ko pavisam citu. Tieši tās acis, kuras jūs lietojat strādādams. Kas gan veido šo gudro scenogrāfa redzi?

Barhins: Šī redze sastāv no atmiņām, no tā, ko es prātā redzu telpā. Nu, tas ir, kā es redzu kubu, to pagriežot? Teiksim, kubs ir tukšs, iekšpusē zils un sarkans, un tur stāv mazs Toneta krēsliņš. To es tā nosacīti saku. Nē, tas ir pārāk vienkārši... Tas viss ātri izskrien caur prātu. Un beigu beigās rodas risinājums, ar kuru jābūt apmierinātam režisoram, teātrim, kuram jābūt reālistiskam, lai gan tas var būt fantastisks. Un tam pat nav par varītēm jāpiestāv autoram, vienalga, Gončarovam vai Hermanim Hesem. Re, jūs man teicāt, ka es esot līdzīgs Hermanim Hesem. Vispār es vienmēr esmu domājis, ka esmu līdzīgs Verdi. Esmu pat filmējies dokumentālā filmā ar cilindru galvā, man teica: “Tīrais Verdi!” Bet kāds saka: “Ko nu mels, tev ir bārda kā Hemingvejam.”

RL: (Smejas.)

Barhins: Es paskatījos, viņam ir izspūrusi bārda. Es tagad esmu apcirpies kaut kādā speciālā frizētavā. Drausmīgi nogrieza. Gan matus, gan bārdu.

RL: Droši vien kāda hipsteru frizētava.

Barhins: Nu nē tak, parasta. Tikai sieviete grieza. Bet es jau vecajos laikos nespēju griezt matus un skūties pie vīriešiem. Man bija nepatīkami, ka man kāds plūkā vaigu. Nu, nelāgi. Lai gan jebkurš normāls armijnieks skuvās pie vīrieša, vīrieši labāk skuj. Bet mēs kaut kā aizklīstam neceļos, es jūs neapmierinu.

RL: Nekas. Ne jau apmierinājuma dēļ esmu atnācis. Atceros, Ilmārs Blumbergs stāstīja, ka viņam ir interesanti braukt uz darbnīcu ar trolejbusu. Bet viņš dzīvoja diezgan tālu no centra, ilgi jābrauc. Un viņš skatās uz cilvēkiem: “Es redzu, kā viņiem burtiski manā acu priekšā iekrīt vaigi. Kamēr aizbraucu līdz centram, visi jau bija nomiruši manu acu priekšā.” Tā arī ir interesanta redze.

Barhins: Es ar to neesmu nodarbojies, mani sejas vispār ne īpaši interesē. Es mēģināju pateikt, ka projekts jāredz sevī iekšā. Tas ir kā uzprojektēt lidmašīnu, motoru – es visu iekšā redzu. Taču tā nenotiek uzreiz, tā nav acumirklīga apskaidrība. Lai gan mēdz būt arī acumirklī, tomēr lielākoties nākas vairāk parosīties. Man liekas, pat līdzīgi datoram – bet tādā primitīvā versijā. Nu, tāpēc, ka es precīzi atceros svešus risinājumus, 50. gadu izrādes, dāņu baleta izrādes, kaut ko, no kā rodas doma saistībā ar konkrēto lugu.

RL: Marsels Prusts rakstīja, balstīdamies uz kaut kādu kaislību, kuru viņš bija ieguldījis pasaulē, kaislību, kura bija sastingusi vai kaut ko pārvērtusi pagātnē. Viņš tajā rakņājās. Piemēram, ieraudzījis trīs kokus, viņš domā: “Kas tagad ar mani notiek, kāpēc sirds tā salēcās?” Un pakāpeniski sākas izrakumi tajā, kas noticis sen, – bet noticis tāpēc, ka viņš pasaulē bija ieguldījis kaut kādu kaislību, kaut kādu savu mīlestības enerģiju, greizsirdību un tamlīdzīgi. Proti, tieši tas, ko mēs paši esam piedzīvojuši, pēc tam kļūst par vielu, lai ar to kaut ko darītu. Un tas nav tikai izglītības jautājums, tas vēl ir jautājums, vai jūs esat spējīgs atdzīvināt to, kas gaida kaut kur jūsu pagātnē.

Barhins: Jā. Es nezinu, vai esmu spējīgs. Es vienmēr ļoti ticu, un citi tic man. Kā reiz kāds teica: esmu ļoti pārliecinošs. Lieku noticēt manām idejām. Tāpēc es īpaši nešaubos. Literatūrā – kā jūs sakāt. Bet kā ir izgudrojumu jomā? Atceros, pie mums vasarnīcā bija tāds Breilings, slavens motoru konstruktors, nezinu tikai, vai tie bija lidmašīnu vai automašīnu motori. Vārdu sakot, viņš vēl nebija pārāk vecs un kādu 40, 50 gadu vecumā devās kārtot braukšanas tiesības. Nu, tiesības viņam neiedeva, pateica: braukt jūs vēl varat, bet no motora galīgi neko nesaprotat. Bet viņš taču motorā visu saprata tāpat, kā kaut kāds tibetiešu masieris, skatīdamies uz pēdu, redz, kur ir kāja, kur nieres, kur sirds, kur smadzenītes, kur nags. Parasts cilvēks to neredz, turpretī viņiem ir shēmas – krāsainas, skaistas. Viņi to visu skaidri iztēlojas savā prātā. Nu lūk, man šķiet, tas ir tuvāk mākslai. Atmiņas drīzāk ir saistītas ar literatūru. Es, starp citu, arī drusku rakstu, mani pat rakstnieki paši uzņēma savienībā.

RL: Kas tā vēl par savienību?

Barhins: Neraizējieties, laba. Tā, kurā bija Okudžava. Rakstīt es sāku, pateicoties Andrejam Burovam, nu dikti jau skaisti viņš rakstīja par arhitektūru.

RL: Lekorbizjē arī ne tikai par arhitektūru, viņš vispār labi rakstīja.

Barhins: Jā. Daži raksta miglaini. Pjatigorskis raksta miglaini, es bieži lasu un, šķiet, neko nesaprotu. Turpretī Lekorbizjē rakstītajā viss ir redzams. Bet vēl labāk par Lekorbizjē rakstīja pavisam jauniņais Šagāls. Fantastiski.

RL: Labāk par viņiem visiem rakstīja Fromantēns.

Barhins: Fromantēns spoži rakstīja par holandiešiem. Viņš rakstīja tā, it kā tie visi būtu viņa nesen mirušie brāļi. Ne kripatas negatīvā, tikai tas, kas sajūsmina un ir raksturīgs. Un vēl labi rakstīja mans radagabals Aleksejs Remizovs. Varbūt esat lasījuši?

RL: Jā, esam.

Barhins: Lūk. Es viņu nezināju, pie mums tas tika uzskatīts... Kaut kāds idiots ar iesauku Dekadents, tā viņu sauca visi tie savenkovi, zakoļajevi, nemaz nerunājot par...

RL: Kas viņš jums ir?

Barhins: Viņš ir vecmāmiņas brālēns. Tā ir Naidjonovu dzimta. Nu, mēs tikāmies gan ar viņa tiešo pēcteci, gan ar brāļadēlu. Visi vēl nesen bija dzīvi, šie cilvēki. Tas tad arī mani pamudināja rakstīt.

RL: Jūs esat teicis, ka darbā ar režisoru jums svarīgs ir tieši draudzības faktors. Es gribētu palūgt, lai jūs to paskaidrotu.

Barhins: Neesmu drošs, ka tieši to teicu. Darbā mani vispār neinteresē kādam izpatikt. Es tik un tā izdarīšu pēc sava prāta. Tāpēc strādāt kopīgā darbā bez draudzības nav iespējams. Pat ne draudzības pēc, man ir tāda... Es pats tās nodēvēju par zavetkām.

RL: Zavetkas? No vārda “завет” – novēlējums, bauslis?

Barhins: Zavetka ir tāda humoristiska skicīte. “Завет” un “совет” (padoms). Vārds radās tāpēc, ka reiz kāds no studentiem bija izkāris vairākus Barhina baušļus. Nu, Barhina baušļi... kaut kā pretenciozi un stulbi, tad nu es sacerēju tādu vārdu. Cilvēki uzreiz saprot, ko tas nozīmē. Tad nu viena no zavetkām bija tāda, ka mēs 60. gados spriedām par Kamī un vispār visādām eksistenciālām domām un Jevgeņijs Šiferss teica, ka jādzīvo tā, it kā tu dzīvotu pēdējo dienu. Es saku: ei, nu kādu pēdējo dienu? Ja es dzīvoju pēdējo dienu, neiešu taču uz darbu teātrī! Iešu uz upi vai uz skolu, vai pie mammas uz kapiem. Es nedarīšu darbu. Un es šo franču domu pārtaisīju – ka jāsarunājas ar cilvēku, pat ar visriebīgāko teātra direktoru, tā, it kā viņš rīt varētu nomirt.

RL: Bet jūs taču arī rīt varat...

Barhins: Es varu, bet viņš arī var. Ja viņš rīt nomirs, man pirmām kārtām pret viņu jāizturas uzmanīgi. Negribētos viņu pirms nāves sāpināt. Lai cik dīvaini, kad sāc runāt ar šo intonāciju, cilvēks pat var būt tev riebīgs, taču viņš kaut kā to jūt, un situācija mainās. Tiešām, es jums zvēru. Tam ir gandrīz hipnotizējoša ietekme. Ja ar cilvēku runā saudzīgi, tas viņu kaut kā izvilina. Es domāju, ka Kamī man papliķētu pa plecu par šitādu ideju.

RL: Kamī?

Barhins: Man nez kāpēc šķiet, ka jā. Man viņš ļoti patīk, ļoti patīk.

RL: Es tieši nodomāju: interesanti, kāpēc, lasot “Svešinieku” vai skatoties Viskonti filmu, mēs uzreiz iztēlojamies ainavu, kurā ir sausums, jūras tuvums, žilbinoša saule? Kāpēc tieši šī ainava saistās ar eksistenciālismu? Īstenībā izrādās, ka daudzi vai nu Vecās Derības dēļ, vai kaut kā cita dēļ sasaista šīs divas lietas – pārdomas un sausu ainavu.

Barhins: Varbūt man kā ebrejam patīk tāda ainava. Es nebaidos no karstuma. Man patīk sauss laiks. Varbūt tā ir eksistenciāla ainava. Nu, vispār to ir vieglāk padarīt sirreālistisku nekā sniegotu ainavu, lai gan Rokvels Kents taisīja arī sniegotas, tādas kā grenlandiskas ainavas.

RL: Labi. Bet kā jūs scenogrāfiski taisītu tukšumu?

Barhins: Neesmu par to domājis. Man liekas, kad mani aicina, es nevaru ierosināt tādu paradoksālu lietu kā “klau, uztaisīsim neko, uztaisīsim tukšumu!”. Tukšums arī ir tukšums, to var izdomāt arī režisors. Es nezinu, kas ir tukšums. Pat tukša skatuve jau ir ar kaut ko piepildīta. Sešdesmito beigās, septiņdesmitajos un pat astoņdesmitajos es taisīju dramaturģijas ilustrācijas izdevniecībai Искусство. Toreiz es vēl nebiju mākslinieks, taču zināju, ka vajag, lai māksliniekam būtu sava seja. Pat nezinu, kā man tas ienāca prātā, bet es nolēmu, ka zīmēšu uz melna papīra. Tas nekur nebija dabūjams, varēja tikai no fotogrāfiem izlūgties aploksnes. Un kāds man uzdāvināja guašas burciņu, kāds atveda no Bulgārijas 00 otiņas, un es sāku ar smalkām smalciņām līnijām... Un sapratu, ka tas ļoti labi der dramaturģijai. Jo kas tad ir teātris? Mazliet izgaismota balta seja, mazāk izgaismota roka, tikko redzams krēsls, tur aizmugurē logs, teiksim, ar ainavu. Lūdzu, jau ir dekorācija un ir ilustrācija. Jo vispār ilustrēt dramaturģiju – nav skaidrs, kā to var. Un vai vajag? Bet man deva pasūtījumu, un tā ir nauda. Es pelnu ģimenei iztiku. Vai ne. Vai man jāspriež, ir vai nav dramaturģijai vajadzīga ilustrācija? Tukšumu... Tas ir tā, it kā es būtu uz izdevniecību aiznesis vienkārši melnas lapiņas uz paspartū. Proti, diemžēl es tukšumu netaisu, es to vienmēr aizpildu. Viņi taču lūdz, lai es uztaisu palīdzību aktierim! Kaut kas taču aktierim jādara, viņš nevar visu laiku runāt vārdus. Viņam vajag kaut ko darīt – asināt zīmuli, pabīdīt krēslu, atvērt vēdlodziņu. Pat divas maikstis jau ir parasta dramaturģija. Es pateikšu, kāpēc netaisu tukšumu – un nemaz netaisītu. Tāpēc, ka būt par teātra mākslinieku ir nožēlojams darbelis. No tā ir jēga, ja taisa kaut ko tādu, kas paliek atmiņā. Es vienmēr kā piemēru minu pirmo meiteni, kuru tu esi mīlējis vai noskūpstījis. Tu taču viņu atceries ne jau tikai kā daiļu meiteni, tu atceries viņas čībiņas, teiksim, dubļos, vai mats drusciņ šitā te, vai pat kleitu... Nu, kaut kādu konkrētību, ne jau vienkārši abstrakti. Ja abstrakti, tad: “O jā, atceros, bija laba izrāde.” Vai nevēlaties iedzert? Es pēdējā laikā dzeru sauso heresu; liekas, man te ir viens atkorķēts...

RL: Neatteikšos, jā. Nu gluži kā Veņička restorānā.

Barhins: Nē, nē. Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka cukura dēļ nolēmu, ka sausais – tad jau nebūs tik kaitīgi. Man liekas, heress ir labākais no visa. Un piedevām Čehovam ir tāda maza vinjetīte par sievietēm un vīnu. Sākas tā: 16 gadus veca meitene ir kā destilēts ūdens. Sieviete virs 50 – bezmaz karaļūdens. Bet vislabākā sieviete ir, teiksim, 25 gadus veca, viņa ir heress un vēl kaut kas, madeira, vai. Es pārgāju uz sauso heresu, ko it kā esot dzēruši ceļotāji, jo tam neskādē ne kratīšana, ne siltums. Man ļoti patika jūrasbraucējs Magelāns, Vasko da Gama un Kolumbs, visi pārējie arī – Kuks, Laperūzs, Krūzenšterns, visi ceļotāji. Kad dzeru heresu, iztēlojos, ka esmu Magelāns vai Indriķis Jūrasbraucējs, tomēr galvenokārt – tāds Vasko da Gama.

RL: Tas vienmēr ir patīkami – apsēsties pie kamīna, paņemt mazlietiņ skotu viskija un iztēloties, ka tu esi kāds...

Barhins: Jā, jā, jā. Un šis vīns palīdz. Iztēlošanās ir ļoti laba lieta, iztēlošanās jau arī ir teātris.

RL: Tātad jūs iztēlojaties, un tikko sacījāt, ka skatuve nekad nav tukša, jo tukša skatuve teātrī jau ir aizpildīta. Bet aizpildīta... ar ko?

Barhins: Nu, pat ar gaismu. Pat ar kaut kādiem putekļu atomiem. Skatuve ir melnais kubs. Pat bez melnā samta tā vienalga ir ķieģeļu kubs.

RL: Viens vienīgs Maļevičs?

Barhins: Nē, ne jau Maļevičs.

RL: Viņš uzskatīja, ka ikkatram boļševiku partijas biedram mājās jāglabā melns kubs. Jo šis kubs ir zīme, ka viņš pieder mūžībai.

Barhins: Tas ir kaut kas cits. Ar Maļeviču es neesmu aizrāvies. Skatuvei nav nekāda sakara ne ar sociālismu, ne ar politiku.

RL: Nē, nu viņam jau tur ir nevis sociālisms, bet nāve un mūžība.

Barhins: Nezinu, kas viņš par filozofu. Zinu tikai, ka melnais kvadrāts viņam dzima no teātra. Viņš taču mēģināja uzzīmēt dekorācijas Matjušina lugai “Uzvara pār Sauli” 1913. gadā. Vēl jo vairāk, ir “Melnais kvadrāts uzvar apaļo Sauli”. Un es bezmaz redzu, kā viņš pārsvītro savu zīmējumu – un tad arī viņam ienāk prātā, ka vislabākais ir melnais.

RL: Bet vai tad šī telpa tiek definēta ģeometriski? Es to nosauktu par gaidīšanas kubu.

Barhins: Kā dramaturgs jūs varat nosaukt par gaidīšanas kubu. Ja tu esi skatītājs, aktieris un režisors, un dramaturgs, vari teikt: “Skatuves kubs ir kaut kā gaidīšanas kubs, darbības, teātra kubs.” Kā plastiķis es saku: “Skatuves kubs ir pilns kubs, tas jau ir pilns.” Un var izvilkt tā pilnumu, teiksim, ieliekot tur vēl arī sarkanu lodi.

RL: Un tad tā pilnums kļūs mazāks?

Barhins: Tā, melnā kuba, pilnums samazināsies. Tā telpu ieņems kāda cita figūra. Tai pašai ir skatuves kubs, lai arī tas nav melns. Tas taču jau ir kaut kas. Reizēm ļoti labs. Ja aizmugurē ir viens stars un grīda mirdz, jau ir robežas.

RL: Bet kā tas saiet kopā ar to, ko jūs tikko teicāt, – ka teātris ir iztēlošanās?

Barhins: Teātris taču ir dažāds. Ja mēs spēlējam spēli... Ebrejiem ir tāds teātris sev pašiem. Teiksim, divi pāri iekāpj mašīnā, aizbrauc līdz kādai Varšavas–Pēterburgas līnijas dzelzceļa stacijai, iekāpj pēdējā stacijā, nopērk biļeti un brauc uz Pēterburgu. Tā nu viņi ierodas Pēterburgā, tur paņem ormani, brauc uz šiku viesnīcu vai jau iepriekš to pasūta. Tur viņi iekārtojas, ieiet dušā, tad dodas apskatīt it kā nepazīstamo pilsētu. Lūk, šis ir viens no scenārijiem. Otrs scenārijs – sanāk kopā kompānija, tiek aizsegti visi logi, tātad, sanes iekšā iespējami daudz austrumniecisku lietu, jo vairāk sieviešu, jo labāk, der uzvilkt kaut kādas austrumnieku platās bikses, vārdu sakot, viņi spēlē Austrumus. Ēd riekstiņus, žāvētos augļus, visu ko austrumniecisku. Tas saucas teātris sev pašiem. Tādu spēles scenāriju ir ļoti daudz. Tas ir teātris. Iztēlošanās... Es mēģināju pateikt: iztēlodamies, ka esmu Vasko da Gama, es kaut kādā ziņā jau esmu aktieris. Aktierim taču ir jāiztēlojas. Šādā nozīmē iztēlošanās. Bet skatītājam, kas ir saistīts ar dekorāciju redzējumu, tā nav iztēlošanās – skatītājs ēd to, ko es esmu viņam uztaisījis. Viņš seko sižetam, taču prātā viņam paliek tas pats. Teiksim, bija izrāde “Il campiello”, Strēlers bija iestudējis, tas ir Goldoni. Tur attēlota Venēcija ziemā. Sniegs, cilvēki pikojas. Tas arī cilvēkam paliks atmiņā. Man atmiņā palika tikai viens. Ka tā bija ļoti laba izrāde un kas tur bija. Kā viņi pikojās, kā bija ģērbušies, kā smēla no akas ūdeni, kā bija parādīta Venēcija. Proti, mākslinieka uzdevums ir izdarīt tā, lai izrāde paliktu atmiņā. Laba izrāde paliek atmiņā, teiksim, ar ļoti zilām dekorācijām, kurās redz tikai aktieru baltās sejas un balto tērpu, es tagad runāju nosacīti. Dekorācijas un tērpi vajadzīgi, lai būtu iespējams atsaukt atmiņā, atcerēties personāžu, atcerēties pašu izrādi. Teiksim, ka tur bija ļoti daudz trauku, ko visi plēsa. Tāds ierosinājums nāk nevis no režisora, bet no mākslinieka. Te skapis nokrita, te galdu apgāž. Un visu laiku plīst trauki. Teiksim, es ierosinu šādu ideju. Režisors saprot, ka vizuāli tas ir tīri labi. Gan atmiņā paliks, gan efektīgi. Cilvēks kāpjas atpakaļ, pēkšņi nogāž skapi. Pēc tam viņi sakaujas un apgāž galdu. Viss saplīst. Saprotat mani?

RL: Cenšos. Taču ir tāda sajūta, ka mākslinieks manipulē ar skatītāju. Vai tad māksliniekam nav jāsniedz zināma brīvības iespēja? Tāda, kādu mums dāvā nejaušība. Kad tas, ko jūs stāstāt, mums tiek dots nevis ar kaut kā starpniecību... Nu, tu esi ar varu nosēdināts aci pret aci ar teātra telpu: skaties tur! Kad to rada nejaušība, tu apjaut, ka esi daļa no šīs nejaušības. Tad jau tā ir dievišķa sajūta.

Barhins: Es nemanipulēju ar skatītāju. Taču, lai es darītu ko darīdams, manipulācija notiek. Viņš taču skatās, ko esmu uztaisījis.

RL: Bet ko jūs domājat par nosacītību scenogrāfijā?

Barhins: Par nosacītību es domāju visu to labāko. Tā ir pēdējo gadu desmitu jautājums. Konkrētība ir pagājusi, tāpēc jebkurās dekorācijās var nospēlēt jebkuru lugu. Krēsli ir – ļoti labi. Es saku, ir sācis dominēt “lai paliktu atmiņā”. Vai nu krāsas dēļ, vai ar kaut kādām līnijām, vai ar priekšmetiem. Jo vispār viss ir nosacīts – gan teātris, gan scenogrāfija. Tomēr kaut kādai saiknei ir jābūt. Gan ar cilvēku, mēroga ziņā, gan ar... Nespēju pateikt, ka ar laiku – laiku tagad jauc.

RL: Es jums izdomāju vēl vienu jautājumu. Man ļoti patīk Jakovļeva glezniecība. Un ir tāds mazs video, kurā draugi ierodas pie viņa trakonamā parunāt par mākslu, bet viņš visu laiku stāsta par saviem dzīves apstākļiem. Viņi saka: “Bet vai jūs varat kaut ko pateikt par mākslu?” – “Nu,” saka Jakovļevs, “es gleznoju puķes, cilvēkiem patīk.” – “Kāpēc tad jums šķiet, ka viņiem patīk?” – “Nu kā? Skaistas taču.”

Barhins: Nu Jakovļevs, protams, ir spēcīgākais mākslinieks no visiem. Man ļoti patīk kopijas, un es uzskatu, ka tās ir īstas cita mākslinieka gleznas. Lūk, un Jakovļeva gleznotā Pikaso kopija “Kaķis un putns” ir labāka nekā pašam Pikaso, es jums zvēru, labāka. Es arī pasūtu un kolekcionēju kopijas. Re, jau vairs nav kur karināt mīļāko gleznu kolekciju. Mans pēdējais pasūtījums ir Miro “Ferma”, ko reiz ar lielām pūlēm nopirka Hemingvejs. Uz zila fona, sausas debesis – tās ir viņa Katalonijas bērnības atmiņas. Viņš to esot gleznojis deviņus mēnešus. Liela glezna. Parīzē viņš panākumus nebija guvis un aizbrauca atpakaļ uz Kataloniju, kur iesāka šo gleznu. Bet tajā laikā Parīzē bija Hemingvejs. Viņš šajā gleznā vienkārši iemīlējās. Saka: “Žuan, es gribu to nopirkt.” Bet vai nu tā nebija pieņemts, vai varbūt viņi neriskēja nosaukt cenu, tā nu aizgāja pie pazīstama galerista. Tas nosauca cenu – es tagad uz dullo saku – mūslaiku naudā 6000 dolāru. Tātad vienkāršam atvaļinātam armijniekam nereāla cena. Tad viņš saka tā: es tev atļaušu pusgada laikā samaksāt pa daļām. Ja nopūdelēsi – viss, glezna būs mana, nauda mana.

RL: Un viņi taču skaitās draugi.

Barhins: Ne jau Miro to saka, to saka galerists. Un Hemingvejs kaut kā maksāja. Te pēkšņi pienāk laiks nomaksāt pēdējo daļu. Jau rīt gleznai jābūt viņa īpašumā. Un nav ne kapeikas naudas. Viņš aizgāja uz bāru – acīmredzot, kaut arī naudas nebija, viņš katru dienu gāja uz bāru, par sievas naudu. Un bārmenis jautā: “Ko tu tāds saskumis?” – “Ai, saproti, man šitā te, Miro, tā un tā. Rīt jāsamaksā 100 dolāru.” Bārmenis neko neteica. Piegāja pie viena viesmīļa, pie otra, kādam piezvanīja. Kad Hemingvejs gāja prom, viņam atnesa aploksni, un tajā bija vajadzīgā summa. Tā nu viņš nopirka. Un otra kopija ir Mondriāna, saucas “Bugi-vugi Brodvejā”. Galīgi neraksturīga. Ja pirms tam bija melnas joslas, tad “Bugi-vugi” ir dzelteni zili sarkans. Ceru, ka “Bugi-vugi” maksās lēti. Miro gan var būt arī dārgs. Vispār gan es visu nododu muzejā. Pat visu savu izstādi atdevu. Man tagad vairs nekā nav. Pat šīs gleznas ar zemi atdodu, lai atkratītos no visām vecajām idejām.

RL: Šos te lielos audeklus ar zemi, kuri...

Barhins: Jā, jā, ar zemi, ar īstu zemi.

RL: Man liekas, tur bija arī ar govju mēsliem.

Barhins: Nē, nē, nekādu mēslu nav, tikai zeme. Zeme vien. Zeme ir līdzīga mēsliem, taču mēslu tik tiešām nav. Nē, nē, te ir ņemta tikai svēta zeme. Pirmoreiz man šī ideja ienāca prātā, kad biju aizvedis sievu uz skolas pagalmu. Mūsu skolā jau sen atrodas Hamovņiku tiesa. Aizstaigāju uz skolu, gremdējos atmiņās. Sēdēju tajā vietā, kur biju sēdējis ar fizikas skolotāju. Mēs ar viņu sēdējām pagaldē, sarīkojām fizikas vakaru. Ar kaut kādām pirmsrevolūcijas laiku ietaisēm...

RL: Kāpēc pagaldē?

Barhins: Lai mūsu nebūtu. Mēs izspēlējām kaut kādu lugu no Perelmana. Un es redzēju viņas gūžu. Viņa atgādināja tādu burjatieti, ļoti skaistu, ja spējat iztēloties, ka burjatiete vai kirgīziete var būt skaista. Kādā sakarā es par to sāku runāt?

RL: Nu, jūs ar viņu sēdējāt pagaldē...

Barhins: Ā, es par skolu stāstīju. Biju ar sievu aizgājis uz skolas pagalmu. Un ļoti daudz ko atcerējos. Atcerējos pulka cilvēku, kuru... Tajā brīdī daži no viņiem varēja būt dzīvi. Atcerējos konkrētu dienu, kad trakākie huligāni, visstiprākie ļaudis, spēlēja kukuriņus. Viņu vidū bija tāds Lapsa. Ļoti pretīgs zeņķis, gadu par mani vecāks, sita gan mani, gan visus pārējos. Viņam droši vien nebija tēva, mums gandrīz visi bija bez tēva, tas laikam bija 1947. gads. Un pēkšņi sākās runas, ka Lapsu sabraucis tramvajs. Tā man bija pirmā pazīstama cilvēka nāve. Tikko viņš bija pretīgs, riebīgs cilvēks, kurš tev kā ebrejam var sadot pa purnu. Un tagad viņa vairs nav. Viņa māte jau arī, protams, ir mirusi. Tātad bez manis neviens viņu neatcerēsies. Es uzreiz savācu zemi – skolas pagalma stikliņus, akmentiņus, žagariņus. Tur bija pat plates “Rio-Rita”, “Ri” bija rakstīts uz sarkana fona. Un es uztaisīju gleznu “Lapsa un Rio-Rita”. Tā man kļuva nevis par govju mēsliem, bet par kaut ko svētu. Jo, kad šī ideja radās, mēs ar teātri braucām uz Izraēlu. Ierodamies Izraēlā, mums saka: “Te ir tā vieta, kur piedzima Ādams.” Bet es kādu 30 gadu vecumā grūtā brīdī kopā ar draugiem no skolas aizbraucu uz ģeologu partiju. Staigāju pa ūdensšķirtnēm, pa kalniem un vācu akmeņus mūsu vadītājiem strādniekiem. Nesu līdzi akmeņu maisu, katram no mums bija šautene, vakaros kāpām lejā pie ūdeņiem, cēlām telti, kūrām ugunskuru, cepām nošautās meža irbes, un es zināju, ka zemi vajag salikt maisiņā un klāt pielikt papīrīti. Taču pēc tam mani uzaicināja uz Lielo teātri, un biju spiests to visu pārtraukt. Bet, kolīdz no teātra padzina Volodju Vasiļjevu, es tūlīt pat ar lielu baudu aizlaidos. Izspēlēju cēli.

RL: Kāds tad tam sakars?

Barhins: Nu, Volodja mani bija uzaicinājis uz teātri, tātad, ja viņu patriec, es arī aizeju. Ne jau valsts mani bija aicinājusi, ne jau ministrs.

RL: Dmitrijs Krimovs ir iestudējis Hemingveja “Pāri upei koku paēnā”. Un es jautāju: kāpēc viņš to iestudē? Lasot mūsdienās, tas taču šķiet gandrīz banāli prasts gabals. Un viņš atbild: “Tas ir mana tēva mīļākais romāns.” Vai jums patīk Hemingvejs?

Barhins: Hemingvejs mums nenoliedzami bija varonis. Mūsu laikā, 50. gados, bija trīs personāži – Lekorbizjē, Hemingvejs un Pikaso. Viņi bija galvastiesu pārāki par visiem. Hemingveju nodirsa pirmo. Taču, starp citu, es te nesen paralēli lasīju... Man mēdz jautāt: “Vai jums ir kāda interesanta īpatnība?” Es varu ar vienu ausi klausīties džezu, ar otru ausi – ziņu raidījumu, ko sieva ieslēdz radio, un reizē lasīt. Tad nu lūk, es sāku lasīt “Fiestu”, it kā viņa labāko romānu. Un vienlaikus kaut kādus Bukovska stāstus. Un, kaut arī tas viss ir tulkojumā, bet Bukovskis ir tik nesalīdzināmi labāks par Hemingveju, lai gan varētu likties, ka tas tāds štrunts vien ir. Taču Hemingvejs ir garlaicīgs, apnicīgs. Tomēr stāsti ar Niku Adamsu ir lieliski. Protams, viss atkarīgs no tulkotāja. Vispār – jā, mūsdienās viņš šķiet patizls. Tomēr man viņš ir mīļš kā gāzts varonis. Varonīgi tēli man patīk vislabāk. Vai tik ne Hemingvejs ir teicis, ka mirušie tā arī paliek jauni?

RL: Vai jūs neciešat no tā, ka neesat traģisks tēls?

Barhins: Nē, neciešu, jo tā ir izredzētība no debesīm, bet cilvēka pienākums ir tieši pretējs – jācenšas nodzīvot cienīgi, pareizi, taču pilnestīgu dzīvi. Man nešķiet, ka traģiskums ir obligāts. Dažiem gan tas ir sejā ierakstīts. Dažiem māksliniekiem, piemēram, Oļegam Dālam vai Visockim, vienkārši jau iepriekš tā iezīmēts. Neko nevar līdzēt. Mihails Levitins, teiksim, tagad iestudē Harmsu...

RL: Ko no Harmsa?

Barhins: Tā ir viņa paša kopā salikta luga. Un es gribu uztaisīt kaut kādu šķībi greizu istabu, šķībi greizas sienas...

RL: Bet tas taču ir diezgan banāli.

Barhins: Viss ir banāls. Redziet, man nav bail no banalitātēm – jo es tik un tā banalitāti padarīšu pilnīgi nebanālu. Man gribas uztaisīt pelēku istabu, šķību, tādu doktora Kaligari kabinetu. Man tik ļoti žēl Harmsa, kad viņu lasu! Tā ir nabaga, nabaga cilvēka dzīve. Viņš pārdod zelta pulksteni, kuru māte viņam uzdāvinājusi 11 gadu jubilejā. Nav ko ēst – nevis 40. gados, bet trīsdesmitajos. Tajos Ёж un Чиж¹ viņam maksāja ārkārtīgi maz. Visas sievietes, kuras viņš pazina, visas bija paralēli, tajā pašā istabā... Ļoti nožēlojams, nelaimīgs cilvēks. Man liekas, būs pelēkas dekorācijas ar caurumiem grīdā, kaktos, ar zirnekļu tīkliem, dzelzs gulteli, pelēku segu. Varbūt tur karājas kaut kāda vijolīte vai būrītis ar putneli, kaut kāda lampa ar abažūru. Krēsli kaut kādi, šķībi greizi. Un viņš – kā Marsels Marso, tikai pavisam pelēks. Viņš sev pasūtīja tādas bikses, golfenes tā saucamās, bet es gribu uztaisīt skrandainas bikses kā Marselam Marso un ar grimu uzzīmēt viņam tās rūtainās zeķes. Un galds, uz galda drusku siļķu asaku – tas ir, trūcīga bomža dzīve lielā Pēterburgas istabā. Tā man tas rādās; kā uztaisīšu – nezinu.

RL: Kā jūs tā sākāt atbrīvoties no mantām?

Barhins: Nu, man tak aizgāja bojā Ahilleja cīpslas. Kļuva grūti staigāt. Pieņēmos svarā par 20 kilogramiem. Mēs vairs nebraucām pat uz Itāliju, kur mums katru gadu bija vīza. Nu, sieva arī, viņa salauza kāju, viņai uztaisīja piecas operācijas, viņa staigā ar lielām pūlēm, ar diviem kruķiem. Braukāt mums nav jēgas. Un es atvadījos no Eiropas, man jau vairs nav interesanti. Bija tā, ka es kaut kādā brīdī sapratu: “Es tak visu esmu redzējis. Un, ko neesmu, tas arī nav svarīgs.” Esmu bijis pat Indijā, Honkongā, Japānā, visur esmu bijis. Nu, Austrālijā neesmu, ai, štrunts ar viņu. Gribētos uz Buenosairesu, bet, kad nu ne, tad ne.

RL: Kāpēc uz Buenosairesu?

Barhins: Buenosairesu? Man Kortāsars patīk, un kaut kā man šķiet, ka tur ir krastmala, kaut kādas kafejnīcas, 30. gadu intelektuāļi tur sēž, sarunājas. Vēl man patīk, ka tur dejo tango. Ostapam bija Riodežaneiro, toties man – Buenosairesa.

RL: Kā jūs domājat, vai cilvēkam ir sava vieta telpā? Nu, teiksim, Kastaņedam viens no vingrinājumiem bija ieiet istabā un atrast sev vietu. Jurtā, piemēram, viss ir stingri organizēts. Iepretim ieejai – svētā vieta, kur sēž saimnieks. Pie viņa vienmēr jāpieiet no kreisās puses. Labajā pusē ir vissliktākā vieta, durvis, kur sēž kaut kādas babiņas, kuras jau vairs nav augstā vērtē. Ja ir atvērts šis caurums augšpusē, tad saule iet pa visu jurtu un gaisma krīt uz visām šīm lietām pēc kārtas, apgaismo to vai citu vietu. Tādējādi telpa ir stingri ritualizēta. Turpretī mēs dzīvojam tādā diezgan anarhistiskā vidē.

Barhins: Es atcerējos kaut ko citu, Bergmana “Jaunavu avotu”. Tur tas slavenais aktieris, fon Sīdovs, sēž paštaisītā krēslā kā tronī, kļūst par tādu kā vikingu. Sēž tur pirms došanās nogalināt. Kā cilvēks es sev cenu zinu. Taču man labāk patīk, ka to zina citi.

RL: Kam jums tas vajadzīgs?

Barhins: Nezinu! Skolā es sēdēju kaktā, vienmēr pēdējā solā, kaut arī biju teicamnieks, man skola ļoti viegli padevās. Taču es vienmēr sēžu tālākajā kaktā. Un es atcerējos... tam pašam Gasparovam ir grāmata “Aizraujošā Grieķija”. Un tur kādu saimnieks vai varbūt vadonis aizsūtīja sēdēt vistālākajā vietā. Bet šis atteica: “Nekas, kur es, tur arī gods.” Tā nu arī es savā kaktā. Es zinu, lai kur arī man gadītos nonākt, tur būs vislabākie cilvēki. Un vislabākais dzeramais, vislabākais ēdiens, izrādās, ir tepat, tieši blakus, kur mēs tikko ienācām, deserts, kuru nevienam neievajadzēsies. Tur ir lieliskas vīnogas bez kauliņiem. Lielisks rokfors, saldie ķirši vēl kaut kāds Brī siers. Es tur palieku. Pēc kāda laika pie manis pienāk tas cilvēks, kuram esmu vajadzīgs un kurš ir vajadzīgs man. Un, jo tālāk, jo labāk, es patiešām zinu: kur esmu nokļuvis, tur man arī vajag palikt. Atceros, bērnībā vienmēr bēdājos, kad mani neuzaicināja pie kāda uz dzimšanas dienu; bija hierarhija, kurš svarīgāks. Tagad man tas ir pilnīgi vienaldzīgi, arī tad, ja tādu līderu nav. Tagad pat tad, ja, teiksim, futbola komanda, man nav par varītēm jāiet pie Ronaldu vai Mesi. Katrs cilvēks, kurš būs ar mani, ir tā vērts. Tas ir, man nav hierarhijas. Esmu pilnīgi mierīgs, kāda attieksme pret mani ir valstij, ministrijai, teātra režisoriem. Par kritiķiem es vienkārši nospļaujos. Jo sev līdzi tu neaiznesīsi ne labas attiecības, ne amatu, ne ordeņus – neko. Viss ir pīšļi. Tas viss ir pīšļi.

RL: Ko tad aiznesīsi līdzi?

Barhins: Neaiznesīsi neko, taču vismaz kļūst acīmredzams, ka diezgan svarīga ir ģimene, attiecības ģimenē.

RL: Bet jūs taču tikko teicāt: “Kur es, tur arī gods.” Tātad “es” ir kaut ko vērts.

Barhins: Tu taču pirms aiziešanas kādu laiku eksistē un tikai tad aizej?

RL: Bet tev jāpārvēršas par neko. Kā Odisejam.

Barhins: Nu, nezinu, nezinu. Manuprāt, ļoti svarīgas ir trīs lietas. Pirmajā vietā ir ģimene. Tikai labas, brīnumlabas attiecības mājās. Mēs dzīvojam pasakainā vietā, mums ir fantastiskas attiecības, fantastisks sunītis – maziņš, Meksikas čivava. Tāds brīnums! Labāks nekā sieviete.

RL: Kādā ziņā?

Barhins: Maigs, ļoti maigs.

RL: Viņi taču, tie mazie, ir nešpetni.

Barhins: Nē, viņi nepavisam nav nešpetni. Otrajā vietā, es uzskatu, ir draudzība. Bez draudzības ir grūti. Tai tomēr jābūt. Lai gan draugus tu galvenokārt zaudē, jo, ja tu pārlieku izvirzies un izlien priekšā, viņi aiziet, skaudības dēļ, vai. Sajūsmināšanās un skaudība bieži iet rokrokā. Un trešais ir humors. Tomēr nevis panākumi teātrī, nevis ordeņi, nevis zvaigznītes uz uzplečiem, bet humors. Un īpaši humors par sevi. Jo ne par sevi humora nemaz nav. Tāpat viss ir relatīvs. Pat ģimenes draudzība. Es uzskatu, ka sasniegumi ir nieks, pūliņi kaut ko sasniegt ir nebūtiski. Protams, jābūt kaut kādai interesei.

RL: Bet nauda?

Barhins: No kurienes nauda?

RL: Jūs nosaucāt, kas cilvēkam vajadzīgs, bet naudu nenosaucāt.

Barhins: Pikaso ir pateicis vienu ļoti labu frāzi: māksliniekam, nu, un arī vienkārši cilvēkam, jādzīvo kā nabagam, bet ar naudu. Saprotiet, man neko nevajag. Man, ja izdodas nopirkt melnās žāvētās olīvas, tā jau ir liela dāvana. Man tak pat heress nav vajadzīgs. Tikai spēles pēc. Šmigu man nevajag, pīpēt es nepīpēju. Grāmatas visu laiku uzrodas pašas, es jau pat atsakos. Un naudu es bez grūtībām nopelnu teātrī. Es vispār uzskatu, ka uz vecumu cilvēkam vajag nodrošināties. Mēs taču dzīvojam ar medmāsu, no Ukrainas. Īsta medmāsa, kura mums vēl arī gatavo ēst un brauc iepirkties. Šļircina un saliek tabletes. Es katru dienu apēdu pa 20 tabletēm. Viņa mani ziež ar franču krēmiem, jo esmu ļoti sauss. Bet es maksāju vēl arī par pavisam citas sievas medmāsu, jo viņas meita nespēj ne kapeiku nopelnīt, bet dzīvo Anglijā. Ar pūlēm. Ar tādu pašu vīru. Kaut ko viņi tur nopelna ar datoru, un viss. Bet es maksāju. Es dodu bērniem, divām meitām. Vienai – mātei, medmāsai. Otrai – meitai, viņa nespēj ar vīru idiotu nopelnīt trijiem. Nu, dēls pats rosās, bet viņš visu laiku ceļo. Kolekcionē lokus, bultas. Kaut kādas gravīras Anglijā pērk, Piranēzi, nebeidzamā daudzumā. Apprecēja nēģerieti 1,95 augumā. Pats ar šitādu te vēderu, bet viņš to vēderu velk uz iekšu. Tak šī viņu pameta. Viņš vienkārši ir nomākts, un meitiņas žēl... Meitiņai 5 gadi.

Tā ka mēs dzīvojam kā nabagi, bet ar naudu. Tik un tik man jāatdod par ēdamo. Drēbes viņa nepērk. Drēbju mums ir vesels lērums, es vienkārši no tām esmu izaudzis; man bija vislabākās žaketes, ka tik ne tvīda, bet viss – es nespēju staigāt tādās žaketēs! Drēbes man jau vairs nav iespējams nopirkt. Tādu drēbju nav. Tikai turku, krievu un vācu, visi citi modeļi ir viduklī pieguloši. Novājēt es nevaru, staigāt, ar fizkultūru nodarboties nevaru. Tādējādi šī problēma ar drēbēm, šmigu, grāmatām – lai visu mūžu būtu interesanti, grāmatām – ir atkritusi. Tad nu es gūstu baudu no tā, ka bezgalīgi klausos džezu. Atcerējos Džīnu Krupu, sitaminstrumentālistu, es klausos visu Džīnu Krupu.

RL: Bet jūs taču droši vien atceraties, kā gāja Ījabam no Vecās Derības? Viņam arī vissvarīgākā bija ģimene, un viņš bija ļoti dievbijīgs un visu ļoti labi darīja, taču bija kaut kādas augstāko spēku, teiksim tā, spēles, un viņš pēkšņi kļuva par cietēju un visu nolādēja.

Barhins: Kā variants ir iespējams. Mēs nezinām, kas būs rīt. Taču es tomēr kaut kādā ziņā esmu mistiķis. Nekad nekur nesteidzos, neko nekavēju. Jo es taču nezinu – ja esmu paspējis uz šo vilcienu... Tā taču ne reizi vien ir bijis: cilvēks nokavē lidmašīnu un pēkšņi redz, kā tā cieš katastrofu, iekrīt jūrā. Tas ir, mēs nezinām, kas mūs gaida, varbūt arī šausmīga nāve. Jālūdzas tikai par pareizu noslēgumu. Es izstādes atklāšanā pateicu, ka šī ir pati galvenā diena manā mūžā, – un pēc tam sapratu, ka nē, nav galvenā. Pati galvenā ir mana dzimšanas diena. Pēc tam jau šī izstāde, astoņdesmitā gadskārta, tur ir viss, es esmu kails. Taču priekšā ir diena, kas būs vēl svarīgāka, – nāves diena. Un, protams, to vajag sagaidīt ar cieņu. Piemēram, bija tāds puisis, mūsu skolas stilīgais, lielisks cilvēks, miljonārs... Pēkšņi viņš pārnāk mājās, glaunā dzīvoklī, novelk bikses – nez kāpēc pār zābakiem. Sapinās biksēs, ar galvu atsitās pret durvju rokturi un noasiņoja. Vai cits variants: viņa draugs, lielisks visu arhitektūras akadēmiju akadēmiķis, institūta rektors – un pēkšņi viņu un viņa vietnieku apsūdz, esot nozaguši kaut kādus miljonus. Viņus pēc tam reabilitēja, taču sodāmība vai kaut kas tamlīdzīgs palika. Lūk – tā tu visu mūžu nodzīvo kā akadēmiķis, vectēvs akadēmiķis, no cienījamas ģimenes, un pēkšņi šitā te, beigas. Un tas taču var rasties jebkurā brīdī – pēkšņi tevi sašņorē milicis, pēc tam tevi apsūdz pretpadomju darbībā un tu pat sēdi pusgadu kaut kādā cietumā. Viens mans draudziņš nomira Ņujorkā, Osja Čurakovs. Viņš, protams, bija ļoti nikns, ļoti agresīvs. Un viņš uz ielas sāka meklēt kašķi, kaut ko bļaustījās. Amerikā šai ziņā ir stingri. Viņu ietupināja, bija jāseko tiesai, viņš cietumā nomira aiz bailēm. Jūs spējat to iztēloties? Aiz bailēm par nākotni. Tā man teica. Tāpēc es cenšos iespējami maz braukāt uz Maskavu, ņemt mazāk darbu. Man ir 81 gads, es pagājušajā gadā uztaisīju četras izrādes. Es nevarēšu pēc 10 gadiem būt dižs teātra mākslinieks. Ja ir balss, dziedātājs dažreiz dzied līdz 70 gadiem, bet citkārt 25 gadu vecumā var beigt. Tā sanācis, ka es vēl strādāju. Direktoram, producentam un režisoram ir vajadzīgs garantēts rezultāts no šīs te labās rokas. Saprotat, jā? Dažam nav svarīgi, viņš saka visjaunākajam: uztaisi man kaut ko baigi ērmīgu. Nu, redz, es kaut kā vēl esmu pieprasīts. Vienalga, agri vai vēlu tas beigsies. Turklāt man nav bijis pārtraukuma, kā arhitekts es biju tīri nekas, pēc tam kļuvu par teātra... Tad mani vairākas reizes pagrūda, es nokritu līdz nullei, tad lēnām sāku celties. Ļoti pakāpeniski.

RL: Jūs sakāt, ka režisors vēlas noteiktību. Es gan sapratu, ka jūs vienmēr taisāt pēc sava prāta, kā pats gribat, nevis kā vēlas režisors.

Barhins: Lielākā daļa režisoru tikai tēlo, ka kaut ko grib. Viņi neko negrib. Viņi grib, lai viņu vietā izlemtu un uztaisītu kaut ko pareizu, tas ir, vai nu modernu, vai nu lai neaizmirstas, vai nu lai aiziet, vai nu gudru – ar viņiem var sarunāties. Režisori ir dažādi putni, ļoti dažādi. Ļoti dažādiem raksturiem. Man patīk, ka es pelnu iztiku ar, tā sakot, nenozīmīgu darbu – blakus darbu, ne pašu galveno. Es sevi nepozicionēju kā arhitektu. Un ne kā mākslinieku. Es sevi redzu kā kaktu filozofu. Uz vecumu jebkurš kļūst mazdrusciņ filozofs. Es nekad nebiju zinājis, ka Kamī ir filozofs, tikai to, ka rakstnieks. Man sāka likties, ka pats galvenais ir paskatīties, kā aizrit dzīve. Bet man bija draugs, starp citu, Pjatigorska paziņa – Žeņa Šiferss, Jevgeņijs Ļvovičs, arī kaktu filozofs: viņš bija reliģiskais filozofs.

RL: Teātrī strādāja un kino.

Barhins: Jā, jā, mazlietiņ kino, daudz teātrī, bet galvenokārt burzguļoja. Miris sen...

RL: Ko... darīja?

Barhins: Burzguļoja. Tā kūsāja.

RL: Jā. Un jūs viņu uzskatāt par skolotāju?

Barhins: Kaut kādā ziņā. Lai arī ļoti daudzi viņu lāgā necieš. Es viņu noteikti uzskatu par skolotāju. Pēc manas attieksmes pret viņu. Viņš pret mani izturējās mazdrusciņ vīzdegunīgāk, nekā vajadzētu. Tad nu mēs ar viņu 1968. gadā, kad bija tā Čehoslovākija, visu laiku domājām. Un, lūk, eksistenciālisms. Bet, kas tas tāds ir, nekur jēdzīgi nebija iespējams uzzināt. Nekāda interneta nebija, kaut kādas grāmatas, lai gan vēlāk viņš ar daudziem filozofiem iepazinās, kuri viņu kaut kā... Taču viņš ar visiem nīdās, ar tēvu Aleksandru Meņu sanīdās, ar tēvu Dmitriju Dudko sanīdās, viņš visu laiku gribēja citus mācīt. Pat izglītotus priesterus pamācīja. Nu, tāds viņam bija raksturs. Viņš bija kā Sauls: “Es esmu svētais, es esmu pravietis, jo es katru nakti redzu Kristu. Bet kas ir apustulis? Apustulis ir tas, kurš runājas ar Kristu. Es katru dienu runājos ar Kristu.” Šitādas te kavalkādes taisīja. Nu, vārdu sakot, Žeņa pateica, ka vajag katru dienu dzīvot kā pēdējo. Bet es pārtaisīju šo kuslo tā franču izgudrojuma variantu, es pēkšņi sāku... Tā kā es 50 vai 100 izrādes esmu uztaisījis provincē, pats pirku sev dzelzceļa biļetes. Braukāju. Runājos, reizēm pat mēģināju iegūt pavadoni. Un tā 30 gadus. Ierados pilsētā, pats sameklēju teātri, ierados ar mantām, ar darbiem, tur runājos ar viesmīlēm, ar viesnīcas dežurantiem, nemaz nerunājot par šuvējiem, namdariem, atslēdzniekiem, elektriķiem, apgaismotājiem, cepurniekiem, metinātājiem, partijas darbiniekiem – toreiz bija mākslinieciskās padomes... Iemācījos ļoti ātri un labi ar visiem runāties. Nevis no spēka pozīcijām, nevis ar pamācībām kā Šiferss, bet pārliecinoši. Ļoti bieži es vēlējos saprast, ko īsti viņš grib un kāpēc viņš te ir. Uz otro izrādi jau zināju, ka divi namdari ir labākais, kas šajā teātrī ir. Tātad būs tikai koka dekorācijas.

RL: Es tā arī nesapratu, kāpēc jūs uz to provinci braukājāt? Vai Maskavā jums nepatika?

Barhins: Es paskaidrošu. Kad biju arhitekts, es biju ārkārtīgi slavenu arhitektu ģimenē, vectēva ģimenē. Pazinu visus arhitektus, sākot ar Žoltovski, visus arhitektūras pasniedzējus – Siņavski, Baršču, Parusņikovu, Soboļevu –, tā visa ir vēl cara laiku arhitektu skola, pēc tam viņi bija formālisti, konstruktīvisti, tad daudzi no viņiem kļuva par Staļina piekūniem klasiķiem. Tie bija lieliski cilvēki. Viņi bija ētiski nevainojami – lai gan, ja paraktos dziļāk, tur būtu konkurence, staļinisms... To mēs nezinām. Bet, kad es ienācu teātrī... Tā kā es ienācu kopā ar Aniksta dēlu un Aniksts bija ārkārtīgi slavens šekspirologs, tad Ingermans mūs nosūtīja uz Современник. Tur mēs taisījām “Balādi par skumjo krodziņu” – vajag taču tā sagadīties, ka pirmais darbs trāpās iz Olbija! Kad ārzemju vispār nekā nebija! Otrais darbs mums bija Moljēra “Tartifs” Tagankā. Un mums pāri tur stāvēja Bojadžijevs, viņš arī bija moljērisks pulkvežģenerālis. Mēs bijām nepieredzējuši, toties nekaunīgi. Protams, es pēc tam jau biju viens, nebiju pietiekami labs, lai apmierinātu stulbo, neko nezinošo, taču prasīgo, no sava viedokļa ģeniālo Jefremovu. Tomēr man ļoti nepatika tas, kā Jefremovs sarunājas ar māksliniekiem, arī ar mums, nepatika arī viņa attieksme; vārdu sakot, man tas viss šķita daudz zemāks par arhitektu attieksmēm – pret darbu, pret savu aizdomīgo ģenialitāti un tā joprojām. Sanāca tā, ka es Jefremovam uztaisīju izrādi “Kaija”. Tajā izrādē Jefremovam bija jāspēlē... kas? Trigorins. Un kam bija jāspēlē Trepļevs? Oļegam Dālam. Es jau biju izrādi redzējis, uztaisīju vairākus variantus, viens variants, piemēram, man bija, kā viņi izteicās, “ļoti baletisks”. Nespēju paskaidrot. Otrs variants – es visu nokrāsoju zaļu, verde Veronese – visu, visu skatuvi, grīdu, visu. Uzbēru zemes čupu. Sabakstīju tur tārpus, dažus puķupodus. Un viņš bezmaz locekli izvilka un saka: “Man vajag tādu naturālismu!” Vārdu sakot, uztaisīju pēc viņa plānojuma – te koks, te koks, te logs, te durvis, tā, lūk.

RL: To... kurš to pateica?

Barhins: Jefremovs. Es ilgi to papīrīti glabāju. Es pat sapratu vienu smalku principu: cilvēks ir harmoniska struktūra, par kuru var brīnīties vairāk nekā par visām mākslām kopā. Kā tur strādā dzīsliņas, akniņas, šūniņas, un vispār – to visu pat iedomāties nav iespējams. Taču ir arī cits kompozīcijas princips. Teiksim, Ņujorkā ir Mīsa van der Roes nams – tikai stikla paralēlskaldnis ar vara... Un ir Tallinas vecpilsēta. Mazas mājiņas ar dakstiņu jumtiem, arī brīnumskaistas. Tur nekādas konceptualitātes nav. Vai... viena lieta ir egle vai priede, kaut kas cits ir mežs. Gan tādas lapiņas, gan šitādas, gan trīsošas apsītes, gan bērziņi, tas taču var būt pat skaistāks nekā viens vienīgs koks. Tāpēc es nodomāju: lai tak iet pie velna tas viss, priede–egle, terase–logs. Tad es noformulēju pats sev, iespējams, visiem zināmu principu. Un tad mani kritiķi, viņu vidū arī Dimas [Krimova] mamma, teica: “Oļeg Nikolajevič, jūs esat tik ģeniāls, kā jūs varat strādāt ar tādu, atvainojiet par izteicienu, sūdabrāli?” Un es tāds tiešām biju. Jo biju uztaisījis četras izrādes, piecas, taču ambīcijas gan bija, es ļoti daudz ko sapratu, pārzināju mūsdienu mākslu, visu! Vārdu sakot, Jefremovs ar visu šo personāžu piepalīdzēšanu ar mani pat vairs nesveicinājās! Vārdu sakot, es nospriedu: pirdīšu prom. Tam teātrim ir ļoti nežēlīga atmosfēra – gan teātrī Tаганка, gan teātrī Современник. Un te pēkšņi mans draugs Koļa teica: “Serjoga, brauc uz provinci, tas ir brīnišķīgi. Tev tur katrā pilsētā būs draudzene un draugs. Un draugi.” Un mani kāds caur kādu uzaicināja vispirms uz Gorkiju, pēc tam... Un tā sanāca, ka es kļuvu par starppilsētu mākslinieku. Un tā sāku braukāt pa visu Padomju Savienību. Pabiju Prževaļskā, kur pavisam blakus pie ezera ir Nikolaja Prževaļska kaps; viņš ir ļoti, ļoti attāls radinieks. Ceļotājs Nikolajs Mihailovičs, tāds tur bija uzraksts. Kirgīzija, Azerbaidžāna, Erevāna, Petrozavodska, Tallina, Rīga, Viļņa.

RL: Bet tas taču tas pats teātris vien ir, tajā ir tāda pati kašķēšanās.

Barhins: Kašķēšanās varbūt arī ir, taču mani tā neskāra. Es ierados kā galvaspilsētas sprukstiņš, ar šitādiem te matiem, visi skuķi iemīlējās. Biju ļoti apņēmīgs. Es saku: “Tad nu tā es ierosinu uztaisīt: liela seja, acs, šeit cilvēciņi staigā, un šeit arī cilvēciņi.” Ja partijas šūniņa nebija diez cik stipra vai tur bija 2–3 tādi prātīgāki ebreji, tad viss izgāja cauri. Uz skatuves iznāca labi, taču reizēm par kultūru atbildīgie partijnieki pretojās. Gorkija “Dibenā” – ja uztaisīts pilī, novākt. Nu, vienalga. Tā kā es sāku ar jaunatnes teātru cilvēkiem, tad visi jaunatnes teātri mani pazina. Te es esmu Čeļabinskā, te Sverdlovskā – taču galvenokārt strādāju Volgas krastos.

RL: Jūs rakstāt par dažādiem saviem paziņām un draugiem, un viņi visi ir kaut kādi neparasti interesanti cilvēki. Taču es vēlētos jums pajautāt, atsaucoties uz Pjatigorski – viņš stāstīja par saviem laikabiedriem, draugiem un pateica vienu lietu: pirmie aizgāja bojā aktīvie. Un, tā kā sevi Pjatigorskis uzskatīja par ļoti slinku tūtiņdreijeri... Viņš teica, ka viņu vidū esot bijuši ģēniji, taču tie nav spējuši nosēdēt uz vietas, tiem vajadzējis atrasties visur. Kā jūs skatāties...

Barhins: Man patīk šī doma, tomēr es izceltu citu līniju. Pirmie nomira ļoti talantīgi cilvēki, kuri – visi – bija dzērāji. Jo viņi saprata, ka nekādas nākotnes nav, viņi ne tikai nevar kļūt par Pikaso, viņi vienkārši nevar izdarīt to, ko vēlas, viņi nevar izstādīties. Pamazām talantīgākie pat kā protestējot un izrādot nicinājumu pret pelēko masu un partijas vadību, vienalga, kā – darbnīcas vai institūta –, aizgāja dzeršanā. Un visi īstenie dzērāji nomira – 25, 35, 45 gadu vecumā.

RL: Kā tad jūs nekļuvāt par dzērāju? Apstākļi taču bija tādi paši.

Barhins: Jā. Tātad skolā es draudzējos ar vecākajiem – un dzēru, cik varēju. Atceros, kā pirmoreiz bijām aizgājuši uz to saldējuma kafejnīcu Arbatā, kā divatā ar vienu draudziņu izdzērām puslitra pudeli benediktīna – tā ir drausmīga, zaļa draņķība – bez uzkodām, bez saldējuma, bez nekā. No rīta tā rāva uz augšu, ka...

RL: Nē, benediktīns bija dzeltens. Jūs izdzērāt šartrēzi.

Barhins: Nē, mēs dzērām benediktīnu.

RL: Tas bija dzeltens.

Barhins: Kad no kuņģa, tad jau zaļš.

RL: (Smejas.)

Barhins: Es tad pirmoreiz vēmu. Bet dzērām normāli. Tā nu, kad biju pārnācis mājās, man vajadzēja notēlot, ka esmu absolūti skaidrā. Un man jau daudz arī nevajadzēja, pietika ar 50 gramiem, lai justos tā možāk. Dzērām barā – uz ielas, kioskā – kādi 6 līdz 8 čaļi, meklējot kaut kā idiotiski izkauties. Institūtā es biju kopā ar tiem talantīgajiem un arī gāju dzert. Nu, jūs saprotat, ir nosliece – un ir nosliece. Varbūt pat jāpasaka: mani senči, Hlodovi... viņi bija divi, Gerasims un Aleksejs, vecākais. Tātad Aleksejs Hlodovs, fabriku īpašnieks un miljonārs. Viņam bija četri dēli – bet pēc pasakas trīs. Baigi dzērāji, uzdzīvotāji un tādā garā. Viņi bija audumu ražotāji. Tad nu tēvs sūtīja uz Angliju pēc stellēm vecāko, Jegoru – dzērāju. Tas pēc diviem gadiem atgriežas, visu zina par tehnoloģijām, var vadīt, viņš ir apmierināts. Tad Aleksejs sūta Ivanu. Tas pārrodas pēc diviem gadiem – lieliski! Visu zina, visu iemācījies, var atdot uzņēmumu. Tad tēvs sūta vismīļāko – Mihailu, kurš pat bija dzīvojis ar tīģeri...

RL: Ar tīģeri?!

Barhins: Jā, jā, viņš bija no Turkestānas izvedis tīģeri. Viņš bija tirgojies ar Skobeļevu, pabijis arī Balkānu karā, Vidusāzijā, apgādājis ar šineļiem un tā joprojām. Tad nu viņš Pēterburgā uzkāpj uz kuģa, arī sāk dzert. Piedzēries ierodas Anglijā, Londonā, nokāpj krastā, skatās – alus krogs, pabs. Viņš ieiet iekšā – aiziet, viskiju, liela pudele, sāk dzert. Pienāk saimnieks: “Ziniet, es nomanu, ka jums pudele jau beidzas... Mums ir tāds likums: kurš izdzers šādu pudeli, pieies pie sienas un parakstīsies uz dzelzs, tas var dzert par brīvu.” Viņš, saprotams, izdzer to pudeli tukšu, pieiet pie tās metāla sienas, parakstās. Saimnieks saka: “Ziniet, pirms jums to spējuši izdarīt tikai divi cilvēki.” Un tie bija Jegors un Ivans! Viņa lielie brāļi.

Bet principā jau ebrejiem taču nav jādzer kā uzbekiem! Laikam tik ļoti nebija vajadzīgs. Kad slikts garastāvoklis, kad sieva aizgājusi, arī man ir bijis mēnesis uz plosta. Pie kā tas noveda? Viens man pazīstams psihiatrs paskatījās, saka: “Es jums iesaku likties slimnīcā. Tā nav gluži psihiatriska, drīzāk psihoneiroloģiska, tur ārstē visus.” Tur bija futbolisti, tur bija Barcumjans, bija dzērāji, bija viens mērglis, kurš visu laiku mazgāja rokas. Vārdu sakot, mani ielika slimnīcā. Man tā iepatikās! Puse slimnieku bija simulanti, es jums zvēru! Nu kā, parasts strādnieks – un pēkšņi viņu nosūta uz šo slimnīcu. Nosūta vienu reizi, otru. Trešajā viņš jau zina, ka vajag tur nokļūt maijā vai jūnijā. Tur visi ir pliki, var staigāt apkārt, iet ārā... Un es tur nokļuvu divas reizes. Otrajā reizē pats teicu: “Man gribas uz turieni.”

RL: Kam jūs to teicāt?

Barhins: Kārtējai sievai. Un es piezvanīju ārstei, kura man bija laba draudzene, – viss! Ārste jauna, slavena. Tagad es pēc miegazālēm eju pie slavenas psihiatres. Viņas vectēvs bijis Junga skolnieks. Viņa dzīvo divistabniekā Ļeņina prospektā. Es atcerējos Freida māju Londonā, tur bija simt visādu figūriņu, galvenokārt no Ēģiptes. Tur arī kabinets bija absolūti Freida stilā. Viņa to ārsti pazina. Tas ir, viņi arī visus pazīst, tāpat kā mēs zinām visus arhitektus līdz 20. gadsimta sākumam. Vārdu sakot, bija labi. Bet kāpēc mani aizveda? Es katru dienu biju piedzēries lopā, gāju skandalēties, pinkšķēdams, gribēju palīst zem skapja – nevarēju. Viņi pat nesaprot, ko ar šitādu lai iesāk, neviens tādu nekad nebija redzējis. Tētis nekad mūžā nebija dzēris, kaut arī kara laikā bija pulkvedis. Un tā es sāku dzert maz.

RL: Bet kā jūs tā nolēmāt? Jums iepatikās psihenē, tāpēc jūs pārstājāt dzert?

Barhins: Nē, nezinu. Psihenei kaut kāda loma bija, man pat špricēja kaut kādus, tos tur, nu... kā to sauc? Tikai ļoti mazas devas. Nu, ārstēšanas veidu tur bija maz, ļoti saudzīgi. Man patika, tas bija toreiz, kad es vēl tik tikko biju pārstājis būt arhitekts. Nu nezinu. Vārdu sakot, dzēru es mazāk. Draugu kļuva mazāk, to, kuri bija dzērāji. Šiferss nedzēra, Švarcmans nedzēra – bet, ja es aizgāju pie Švarcmana, mēs, dabiski, izdzērām pa puspudelei katrs. Bet tas nebija nekas traks. Pēc tam es visu laiku biju precējies, es nekad neesmu spējis būt neprecēts.

RL: Kāpēc tad tā?

Barhins: Nezinu. Tāpēc, ka nespēju būt viens. Lai gan nezinu, vai viņas var nosaukt par sievām, jo... Dažas nepavisam nebija sievas, bet vienalga, es vienmēr esmu bijis divatā. Saprotiet, daudzi mākslinieki ir neprecēti, un, būdami neprecēti, viņi nav labi apkopti. Neviens viņus nesūta pie ārsta. Nu, nepieskata. Saprotat, jā?

RL: Jā. Saprotu.

Barhins: Un, ja vīrietis vai vēl jo vairāk sieviete... Es vakarnakt teicu: “Ļena, kāda laime, ka mēs esam divatā. Iedomājies tikai, Savelka vai Alisa – ko tad viņi vieni paši varēja darīt?” Viņa atteic: “Dzert.”

RL: Kas ir Savelka?

Barhins: Savelka ir diezgan slavenais Sava Jamščikovs – restaurētājs. Viņam bija iesauka Visas Krievzemes restaurētājs. Grezns kungs, kuru es tagad redzu vairāk kā Falstafu. Viņš 70., 80. gados savā darbnīcā Kropotkina ielā katru vakaru saaicināja līdz 20 cilvēkiem. Kaut kādā brīdī visi barā piedzērušies ar mašīnām brauca uz Kino namu, to saukāja par “bibliotēku”. Viņš bija burtiski barvedis tādiem nedaudz agresīvi huligāniskiem sīkaļām kā es, kuri jebkuru režisoru Kino namā varēja ar vārdiem visvisādi apkakāt. Tā bija ļoti spēcīga personību komanda, taču personības bija otršķirīgas, jo kino māksliniekiem ir maza loma. Taču viņi visi bija slaveni un tā tālāk. Nu, protams, tos dižos – kā Tarkovski vai Jusovu – neviens neaiztiktu, bet visvisādus knariņus, kam sakāpis galvā, tos gan patramdīja. Jo vairāk tāpēc, ka mūsu vienmēr bija daudz, mūsu vidū varēja būt visādi – tāds Klikovs, kurš ar vienu roku būtu varējis nosist vērsi... Mēs visu laiku bijām slavena restorāna centrā. Tur bija slaveni draugi – pleiboji tur bija, vislabākās sievietes. Mani bieži uz turieni vadāja. Man naudas galīgi nebija. Tas bija, teiksim, astoņdesmito sākums, septiņdesmito beigas. Katru dienu vai nu Borjka Meserers, vai Savka Jamščikovs manā vietā samaksāja cēneri.

RL: Tur par ieeju bija jāmaksā?

Barhins: Nē, nu, aptuveni tā skaitījās par vakaru. Un pēc tam visi atkal brauca pie Savelija, bet tur jau lupatas no ārzemju veikala Березка bija sanesuši labāku šmigu, un tad jau turpināja gvelzt, mēles trīt, lai gan pie viņa mēdza nākt lieliski cilvēki, teiksim, Gumiļovs vai Jaņins, tas tomēr bija gana sen. Viņi bija godājami cilvēki, tomēr arī viņus mēdza tramdīt, teiksim, sēdējušo Gumiļovu visu vakaru izklaidēja, dziedāja Staļina laiku dziesmas: “Kad mūs sūtīs kaujā!” Nu kāpēc, bļaģ!? Rezultātā izraisījās skandāls, Savka bezmaz ar koku dzina viņus laukā.

RL: Un tomēr – kas jums patika trakonamā?

Barhins: Redziet, tas ir caralaiku saimnieka namiņš. Tur bija galvenā ārste ar ģimeni. Lielisks koka savrupnamiņš. Un viens padomju korpuss, no blokiem, četri stāvi. Pēdējā stāvā bija vīriešu un sieviešu nodaļa, atvieglotā. Tur špricēja insulīnu. Pēc tam tu sev uzlēji saldu sīrupu – nu, vārdu sakot, tika izrakstīta apetīte. Tev nesa tomātus. Tur visi rija no sirds. Un ārā maijs un jūnijs. Un meičas! Kā uzmedotas! Nemaz nerunājot par medmāsām. Visiem tas patika. Bija tur, protams, arī smagi slimie, tur bija kaut kādi absolūti drūmi veči, kuri staigāja uz riņķi pa teritoriju... Tomēr lielākoties bija ievainoti cilvēki. Tādi, kurus ievainojusi šķiršanās vai vēl kaut kas. Bija alkaši. Kaut kāds francūzis, krievu žurnālists, nu arī dzēra viņš neko. Ārste bija lieliska. Un tevi tur aprūpēja. Slimnīcā taču tajos laikos lika ne jau uz divām nedēļām, bet uz diviem mēnešiem uzreiz. Un vēl jo vairāk, kad saka: “Esmu vesels...” Otrajā reizē, kad sieva samuldēja, ka es zīmējot kaut kādus lidojošus putnus, kuriem ir rīkle, un viņi pārgriežot aukliņas, bet tur cilvēki lido ar gaisa baloniem – nu, galīgākās blēņas! Vārdu sakot, viņi nolēma, ka es esot slims. Paaicināja pašu galveno, Rožnovu, tas bija direktors bezmaz vai Sņežņevska institūtā vai kur īsti liek politieslodzītos, Maskavas galvenais psihiatrs. Un profesoru arī, akadēmiķi Degļinu – divi āži, tādi freidi, ka tik ne tā. Ieved mani kabinetā, šie sāk mani izprašņāt. Es gribu, lai mani nohipnotizē, vienalga ko. Esmu gatavs, esmu atvēries. Bet šie saka: “Nē, ar viņu neko nav iespējams izdarīt. Viņš attīsta kaut kādās pirmajās stadijās.” Ko es attīstu, tā arī nesapratu. Lai vai kā, šie abi bija hipnotizētāji, bet nekāda hipnoze viņiem nepalīdzēja tikt ar mani galā. Bet viņi pateica, ka es laikam esot slims. Nu, varu sacīt, ka sava mūža pēc esmu kļuvis par ļoti retu histēriķi. Dažreiz varu pasūtīt ļoti tālu, bet uzreiz arī: “Piedod man, draudziņ, mana vaina, mūsu darbs nav ne manas kliegšanas vērts.” Bet tā es kļuvu rūdīts, galīgi ne psihs. Viņiem gan nepatīk, kad cilvēks saka: “Es neesmu slims, esmu vesels.” Kur es tā aizrunājos... Jūs labāk jautājiet, jo es bieži atkārtoju vienu un to pašu, jebkurā kompānijā. Ko tad es runāšu? Parasti jautājumu nav. Jums jau arī drīzāk patīk nevis jautāt, bet lai cilvēks atvērtos. Taču man viss ir tik ļoti pārrunāts, krustām šķērsām sarunāts, ka sāku astoto reizi kaut ko veiksmīgu stāstīt. Labāk būtu, kad esmu strupceļā. Ko? Jums patika trakonamā? Stingri runājot, patika. Es, godīgi sakot, intervijās esmu domājis, kāpēc neviens nejautā par mīlestību, par seksu. Tā, protams, ir ļoti slidena tēma, bet nav taču līdz galam atminēta.

RL: Tieši kura šīs tēmas daļa?

Barhins: Nezinu. Es visu laiku... Nu kāpēc šī sieviete uz visu mūžu palikusi atmiņā? Tur ir bezmaz vesels mirklis... Tas nav izskaidrojams, nav saistīts ne ar ko konkrētu. Tā ka es reizēm pat sarunājos... Esmu vainīgs, it īpaši pirmās sievas priekšā. Es sarunājos ar šīm sievietēm, ar kurām esmu bijis. Kāda pēkšņi zvana, pēc 10 gadiem...

RL: Kāpēc jūs ar viņām sarunājaties?

Barhins: Nezinu. Man ir patīkami. Dzīve it kā apstājas. 80 gadus vecam cilvēkam taču dzīve ir tik gara, ka tu redzi, ka tavi skolas laiku, teātra draugi no jauniem čaļiem pēkšņi pārvēršas par večiem vai vispār nomirst. Tas ir kaut kāds neaptverams noslēpums. Tas arī lieku reizi saka: “Uzmanīgi! Esi smalkjūtīgs ar visiem. Nekad nelamājies.”

RL: Bet kāds tam sakars ar mīlestību? Un seksu?

Barhins: Nu, tas taču arī ir saistīts. Mīlestība un sekss? Man grūti pateikt. Bet kaut kā viss ir saistīts. Runājot par seksu, esmu sapratis tādu lietu: ja tev patīk kāda gandrīz nesasniedzama, viņa būs tava – tu tikai gaidi. Tu tikai gaidi. Un tā vienmēr arī bija. Pat galīgākā svētule bērnībā – viņa vienalga reiz bija kaut kādā situācijā, ka tu vienu brīdi varēji atnākt un būt ar viņu tuvs.

RL: Ziniet, ir tāds vācu rakstnieks – viņš nodzīvoja vairāk nekā 100 gadus, rakstnieks un filozofs Ernsts Jingers. Viņš bija ļoti ievērojams cilvēks. 15 gadu vecumā aizbēga no mājām un iestājās Franču leģionā. Vecmāmuļa viņam bija dāma ar sakariem, viņa ar lielām pūlēm viņu no turienes izvilka, taču nākamajā gadā sākās karš un viņš uzreiz devās uz fronti. Un viņam ir tāda grāmata “Āfrikas spēles”. Ļoti jauka. Un tajā ir viens teikums, kuram es pievērsu uzmanību. Viņš raksta: “Un tad es sapratu to, kas man vienmēr bijis zināms. Ka mūsu nākotne ir mūsu atmiņas.” Tāds nedaudz mistisks izteikums, taču man ļoti iepatikās.

Barhins: Jā, varētu būt. Ļoti asprātīgi. Jā, precīzi.

RL: Kad mēs domājam par savu nākotni, ir ļoti grūti noticēt, ka dzīve kaut kā krasi mainīsies. Kaut arī ir zināms, ka būs nāve, tas tik un tā ir abstrakti. Bet, kas ar mani notiks, tā tad arī ir iespēja ieraudzīt jēgu tajā, kas jau kļuvis par atmiņām. Tas dod kaut kādu... Nezinu, vai to var nosaukt par gudrību, tomēr vismaz ir laiks, ko veltīt padomāšanai par to. Man liekas, jaunam cilvēkam par to padomāt nav laika. Vai jūs, sasniedzis 80 gadu vecumu, jūtaties gudrs?

Barhins: Protams, ir glupi atbildēt, ka jā, tomēr es vienalga atbildu: jā. Tikai grūti pateikt, ko nozīmē “gudrs”. Naivi gudrs. Kā es saku, kaktu filozofs. Ūsains cilvēks ir karavīrs. Bārdains cilvēks – gudrais. Nevis filozofs, bet gudrais. Tas it kā ir zemāk, tā filozofu sauc tautas valodā. Kas tad ir “es esmu filozofs”? Kas es, ellē, par mākslinieku! Tur daži jūk prātā, ka tas skaitās labāks par tevi. Ko nozīmē “labāks par tevi”? Jūs visi esat nulles salīdzinājumā ar Rembrantu, Ticiānu un tā tālāk. Ko iesākt? Jo arī vienkārši būt māksliniekam ir labi, nav par varītēm jābūt vislabākajam. Nav par varītēm jābūt labākam par tevi. Izrādās, vienkārši būt māksliniekam ir labi. Patīkami. Pareizi.