“Zavetkas” un cita proza

*

Ap 1970. gadu Jevgeņijs Šiferss mani iepazīstināja ar priesteri tēvu Dmitriju Dudko. Šis cildenais cietējs par ticību atnāca pie mums uz dzīvokli nokristīt manu meitu Jeļenu. Uz mājām atnāca tādēļ, ka par kristībām baznīcā zināja čekisti, tās tika fiksētas un varēja būt sekas. Es pats gan biju kristījies baznīcā pie tēva Aleksandra Meņa un, kā izrādījās, tiku paturēts acīs. Pēc tam es Dmitriju Sergejeviču pat uzaicināju uz teātra Современник izrādi – Edvarda Olbija “Balādi par skumjo krodziņu”, kurai biju mākslinieks. Tas, protams, bija muļķīgi. Pēc tam es pateicības uzplūdos izdarīju vēl lielāku muļķību, iedevu batjuškam palasīt “Bhagavadgītu”. Izlasījis viņš kautrīgi un smalkjūtīgi noteica, ka tas esot kaut kas pavisam cits. Un tomēr, kā izrādījās, mēs kļuvām draugi, kas viens uz otru paļaujas. Tas apstiprinājās dienā, kad milzīgā komunālā dzīvokļa garum garajā gaitenī pēkšņi atskanēja telefona zvans un priestera klusā balss:

– Serjoža, pasakiet Žeņam, ka pie manis bija kratīšana.

Es ar sirds trīsām apsolīju to izdarīt un sāku gaidīt Šifersu ierašanos. Viņiem nebija telefona, un viņi abi ar Larisu ļoti bieži un bez liekām ceremonijām nāca ciemos. Tomēr bija pauze...

Kad Žeņa atnāca, es, pirmajā brīdī pat neatcerējies batjuškas lūgumu, uzskatīdams, ka kratīšana ir bijusi un izbijusi, nekas jau vairs nav labojams, pastāstīju Šifersam par šo zvanu. Viņš man ļoti stingri pateica:

– KAD ZVANA PA TELEFONU UN LŪDZ PATEIKT, KA IR BIJUSI KRATĪŠANA, NEKAVĒJOTIES JĀBRAUC UN AR STEIGU JĀNODOD ŠĪ ZIŅA.

Es ļoti labi un uz visiem laikiem iegaumēju šo norādījumu, taču – diemžēl vai varbūt par laimi – vairs šādu lūgumu man dzīve nav izteikusi. Ļoti skumji.

^*

Rīta agrumā spēlēdams ar angli kārtis, ieskurbušais Atoss vispirms paspēlēja visu, ko vien varēja, pat d’Artanjana uzticēto karalienes dimantu. Pēc tam viņš, spēlēdams uz Grimo, zaudēto atguva. Galu galā, kad paspēlēti bija vairs tikai Bakingema dāvātie zirgi, viņš nolēma mitēties. Tomēr atguva vēl seglus – un tad gan nolēma rimties. Atguva, taču ne visu, ne līdz galam. Tāpat arī mums jebkurā darbā vienubrīd jāapstājas, tā arī neatrisinājušiem visus jautājumus. Es domāju, ka darbu nekad arī nevajag paveikt līdz galam, labāk ir nodot nepabeigtu.

Vēlāk no Hetas Janovskas uzzināju, ka arī Zālamana templis (vai, iespējams, Hēroda pēdējais templis) nav ticis pabeigts – un saskaņā ar tradīciju katrā ebreju namā un dzīvoklī kaut kam, kādai remonta vai vispār Nama celtniecības daļai jāpaliek nepabeigtai, šādi pieminot templi. Un tātad: LABU DARBU VAJAG NODOT, TAČU TAM JĀBŪT MAZLIET NEPABEIGTAM. Tas ir Atosa, ķēniņa Zālamana un Janovskas bauslis.

^*

Mūsu dzīves falstafs Savelijs Jamščikovs, kura darbnīcā mēs bezmaz diendienā pulcējāmies 70. un 80. gados, mēdza atkārtot kādu frāzi, ko viņš pat nemēģināja uzdot par savu. Kad pie viņa kāds ieradās ar dāmu un izrunāja vārdus: “Iepazīstieties, mana meitene!”, Savelijs jeb Savka, jo tā mēs viņu mīļi saukājām, ar visu savu raženo augumu pagriezās pret iepazīstinātāju, izlaboja viņu un izteica sakramentālo frāzi:

– Saproti, VECĪT, MANA VAR BŪT TIKAI SIEVA. MEITENES IR KOPĪGAS!

Labsirdīgi smaidīdams, Savka pavēstīja ienākušajam, ka jau šodien pat “kopīgā” meitene izrādīsies kādam citam meitene un lai viņš pat nedomā pretoties un cerēt, ka meitene aizies kopā ar viņu. Tas viss tika sacīts jokojot, taču nopietni. Tad Savelijs Vasiļjevičs, neciezdams plaģiātu, paskaidroja, ka šo frāzi esot izteicis kāds no Kino nama pleibojiem. Savādi, taču šī jautrā, taču taisnīgā frāze patika visiem – gan mūsu sievām, gan arī pašām meitenēm.

^*

Mana redze kļuva arvien sliktāka. Galu galā man veica operāciju. Iesākumam nomainīja lēcu vienā acī, un es, simt gadus bijis tuvredzīgs, kļuvu ar vienu aci tālredzīgs. Nomainīja, ne atļauju nepalūguši, acīmredzot viņiem tikai tāda lēca bija pieejama. Tas viss, protams, par maksu. Tagad, pēc sešiem gadiem, es ar to redzu daudz sliktāk. Pēc operācijas gan bija lieliski. Tomēr es apvainojos uz ārsti, ko turklāt biju dabūjis pa blatu. Pirmkārt, viņa uztaisīja tālredzības lēcu, un, otrkārt – bet tas ir vēl daudz ļaunāk –, to viņa izdarīja acī, kura redzēja labāk. Nevis tajā, kurā es biju cerējis. Otra operācija bija pavisam neveiksmīga, un ilgu laiku es gandrīz neko neredzēju. Labajai acij bija jākļūst tuvredzīgai, taču tā nespēja izturēt pašpārliecinātās ārstienes melošanu un atteicās redzēt. Tomēr pēc gadiem pieciem organisms, smadzenes un acs pierada, pielāgojās, un es ar to sāku redzēt mazliet labāk. Taču bija brīdis, kad jau sāku gatavoties tumsai. Sāku pirkt audiogrāmatas, un Iļja Filatovs pat uzlika programmu Govorilka, lai tā man kosmiskā balsī lasītu jebkurus tekstus.

Tad nu lūk, kad es bēdājos, Bella Ahmaduļina, mani mierinādama, žēlīgi uzdāvināja man vēl vienu aforismu:

– Serjoža, NU UZ KO TAD TE PIE VIŅIEM LAI SKATĀS!

Kad pašai Bellai gadījās kas līdzīgs, es viņai atgādināju šo frāzi. Taču viņa sarūgtināta atbildēja:

– Jā, bet lasīt taču gribas.

^*

Kopš agras bērnības pastāvēja manis paša niecīguma problēma. Turklāt jau toreiz es skaistus, majestātiskus, modernus vai ārēji bagātus cilvēkus atšķīru no parastiem. Man šķiet, tieši bērnībā, uzreiz pēc kara, pastaigājoties pa Puškina bulvāri ar vectētiņu Grišu, mēs ieraudzījām staltu, daiļu svešinieci, kura cēli nāca mums pretī pa bulvāri augstpapēžu kurpēs. Mēs abi sinhroni pavadījām viņu ar sajūsminātiem skatieniem.

– Smuka! – vectētiņš nočukstēja un palūkojās uz mani. Es saprotoši māju ar galvu.

– Tā bija... – un viņš minēja no radiopārraidēm zināmas dziedātājas vārdu.

Vēlāk gandrīz tāds pats stāsts pie manis atnāca kā anekdote, kurā vecs ebrejs ar mazdēlu uz ielas sastop daiļavu un abi sajūsmināti pagriež galvu, pavadīdami viņu ar skatieniem. Galu galā vecais mazdēlam jautā:

– PATĪK?

Zēns apstiprinoši pamāj.

– GRIBI SEV TĀDU?

Mazdēls atkal māj ar galvu.

– NU TAD LABI MĀCIES! – vecais iesaka.

Šo anekdoti visus 16 gadus, kamēr teātra akadēmijā pasniedzu scenogrāfijas mākslu, stāstīju katram kursam, lai vismaz kaut kā paskaidrotu, kāpēc vajag nopietni mācīties. Man liekas, tas viss bija bezjēdzīgi, jo vairāk tāpēc, ka tajos gados Krievijā studēja lielākoties meitenes.

Apliecinājumus šai idejai gadījās manīt bieži, taču reiz – maksimālā izpildījumā. Ņujorkā restorānā Samovar pēc koncerta ienāk maziņais ģeniālais altists Bašmets triju vienreizīgi daiļu skaistuļu pavadībā – tās bija modeles, jaunu ģēniju un mūzikas cienītājas. Divas elegantas un krāšņas trakoti gara auguma blondīnes un viena apburoša afroamerikāniete. Mans senais, 60 gadus vecais paziņa Osja pikti noburkšķ, ka Bašmetam vajadzētu savās dāmās padalīties ar mums. Kāpēc gan, es saku. Mums pašiem vajadzēja labi mācīties. Osja Čurakovs negribīgi piekrīt.

^*

Neizskaidrojama iemesla pēc man visus 70. gadus bija “slikti”. Es pat to saucu “nelabi”, un Irka Kuzmina vēlāk par mani smējās, apgalvodama, ka nelabi esot bijis tikai meitenēm 19. gadsimtā, kad viņas bija pārāk cieši iesaitētas korsetēs. Bet es precīzāk nespēju paskaidrot. Es teicu:

– Man ir slikti!

Un viss. Kas ir slikti, kā un kāda iemesla pēc – to es nespēju paskaidrot. Vienkārši nelāgi ap sirdi un kaut kur saules pinumā. Režisors un reliģiskais filozofs Jevgeņijs Šiferss bija mans garīgais tēvs un daudz cīnījās ar manām galvassāpēm un šo “man ir slikti”. Viens no viņa kardinālajiem padomiem bija šāds:

– JA TEV IR SLIKTI, ieklausies, meklē, ATCERIES, KAD, KĀDOS APSTĀKĻOS TEV IR BIJIS LABI, un mēģini šos apstākļus rekonstruēt!

Un es tiku galā ar savu problēmu.

Vēlāk Miša Demurovs pārstāstīja kāda cirka administratora Mozesa padomu. Tas esot teicis:

– Kad tev ir slikti, ņem un saplēs kādam dirsu!

Es neriskēšu paskaidrot, ko tas nozīmē.

^*

Man ir kāda sena paziņa. Viņa gan toreiz bija, gan tagad ir gudra un līksma, ar sevi apmierināta, pašironijas un humora pilna skaista dāma – teātra māksliniece un modelētāja. Reiz, kad es biju izšķīries pirmo reizi, ar dzeršanu, slimnīcu, asarām un mokām, un jau baidījos no otrās šķiršanās, Svetlana Stavceva bija precējusies, šķiet, piekto reizi, kā izrādījās – pēdējo. Un viņa vienmēr bija līksma, mierīga un pašapzinīga. Es viņai pajautāju:

– Kā tev izdodas šķiroties nemocīties?

– Tev, – viņa saka, – JĀJŪT, kad visas, jebkādas jūtas ir beigušās, un ĀTRI JĀAIZIET PIRMAJAM! Un neizsmērē aiziešanu!

“IR SVARĪGI AIZIET PIRMAJAM!”

Man tā arī nav izdevies pašķirties un izšķirties bez ciešanām un mokām. Toties, vadoties pēc šī likuma, esmu spējis nesāpīgi un pat bez jebkādiem kompleksiem, nožēlām un atmiņām aiziet pat no sirdij dārgām vietām – no operas teātra ar to garo nosaukumu (Ņemiroviča-Dančenko un Staņislavska) un pat no Krievijas Lielā teātra. Ar atvieglojumu aizgāju arī no Krievijas Teātra mākslas akadēmijas, no RATI-GITISScenogrāfijas katedras, ko 1992. gadā biju radījis pēc nošautā Sergeja Isajeva, ievēlētā GITISdirektora, ierosinājuma. Bet tas bija tad, kad es ZINĀJU, JUTU, KA VISS JAU IR BEIDZIES.

^*

Jau sen, kad Tonīno Gverram apritēja tikai 80 gadi, lidmašīnā Maskava–Rimini Boriss Meserers man azartiski rādīja kādu biezu avīzīti, iespējams, Неделя vai Аргументы и факты, kur starp daudzām citām intervijām par prezidenta vēlēšanām bija arī Bellas Ahmaduļinas atbilde. Tā pilnīgi noteikti bija nodrukāta, tāpēc riskēju to šeit citēt.

Izdzirdējusi, ka viņai zvanot no Vladimira Vladimiroviča, Bella Ahatovna nodomāja, ka no Majakovska, un tā būtu bijis arī pareizāk, taču izrādījās, ka no Putina. Tika jautāts, kādas ir viņas domas par vēlēšanām. Bella atbildējusi apmēram šādi:

– JUMS VEIKALĀ gaļas nav vispār, bet IR OTRĀS UN TREŠĀS ŠĶIRAS MAKARONI – TAD NU IZVĒLIETIES!

Mēs visi zviedzam līdz pat šai dienai.

^*

Kā man izdevās kļūt par kentauru jeb Arī man ir bijis zirgs

1958. gadā, kad biju pabeidzis Maskavas Arhitektūras institūta otro kursu, pievārējis pirmā dzīvojamās mājiņas projekta priekus, nokrāsojot tā apšuvumu ar citrondzeltenu un aveņrozā temperu, mūs sadomāja nosūtīt uz neskarto zemju “apguvi”, kas tobrīd turpinājās jau trešo gadu. Šie braucieni ietilpa vispārējā valsts programmā un mēģinājums nebraukt tiktu uzskatīts par nodevību, valsts nodevību. Katrā ziņā tie, kuri nebrauca, iesniedza fiktīvas, taču ļoti solīdas izziņas. Mēs ar māsu Taņu vēl bijām dumji komjaunieši un principiāli nolēmām braukt.

Par visu braucienu man palikušas diezgan smagas atmiņas. Tur es pirmoreiz atklāju savu nemācēšanu justies ērti kolektīvā. Kopš tiem laikiem baidījos nevis no cietuma, bet no kopējās kameras. Tajā es dabūtu galu. Vēl piedevām es no turienes, no neskartajām zemēm, atvedu murgainu sēnīti, ko biju pamanījies dabūt vienīgajā pirts dienā, kuru priekšnieki bija mums sarīkojuši, kad mēs visi barā no netīra dīķa sasūknējām ūdeni kaut kādā šim nolūkam pievestā vagoniņā ar tvertni un ogļu-malkas kurtuvi un visi pēc kārtas izgājām cauri šai šķīstītavai. Tas bija septembrī vai oktobrī. Pašās mūsu uzturēšanās beigās. Tai reizē man neizdevās nosargāt sevi veselu, un, pārradies Maskavā, es mēnesi nogulēju, durdams pušu čulgas uz pēdām un plaukstām, līdz viss bija izžuvis un es visu sabojāto ādu locekļos, ar kuriem tiek nodrošināta saikne ar zemi un gaisu, biju nomainījis ar jaunu, rozā. Šīs ar šķērēm nogrieztās izkaltušās kreveles, pēcāk savāktas, būtu devušas iespēju fiksēt visu šo stāstu, ar līmes palīdzību no tām izveidojot “izsmalcinātu” cilni. Taču man toreiz neienāca prātā to izdarīt.

Tai braucienā es sevī atklāju vēl divas nespējības jeb īpatnības – vēlēšanos, taču nespēšanu uzstāties sapulcēs ar pozitīvu rezultātu un nejēdzīgu cenšanos pierādīt vienlīdzības un taisnīguma nepieciešamību; šīs ir iezīmes, kuras mani nomoka visu mūžu, jo es pēc tam vēl ne reizi vien loloju cerību šādā veidā atrisināt daudzas problēmas. Un velti. Ar dažiem kursabiedriem es tur sanaidojos uz visiem laikiem, ar citiem sadraudzējos.

Strādāju es visdažādākajās vietās un visur – neilgi. Stāvēju līdz ceļiem, līdz viduklim šķidrā svaigas kukurūzas skābbarības maisījumā, ar dakšām mašīnā, kas brauca pakaļ kombainam, kraujot un piemīdot to iespējami līdzenāk līdz kravaskastes augšai, lai vairāk satilptu. Arī ar salmiem tāpat – dakšodams palīdzēju aizpildīt dzelzs režģa kasti ar salmiem un spiedu pedāli tajā brīdī, kad kombains atradās vienā rindā ar pārējām tādām pašām gubām, lai kārtējā salmu kaudze nokristu zemē blakus. Mūžīgi kavēju un netrāpīju, un kombainieris mani lamāja. Citiem maniem darbiem prestiža bija vēl mazāk – bet bija taču tādi, kam bija pastāvīgs darbs, pat tādi, kuri taisīja freskas klubā. Taču es lepni pacietu, jau toreiz zinādams, ka dzīvē būtu tīri labi izturēt tieši to, kas tev paredzēts vai varbūt uzrakstīts.

Taču tai manā grūtajā dzīvē bija viena nedēļa vai pat 10 dienas, kuras bija visu tā brauciena moku un muļķības vērtas. Tas bija toreiz, kad man bija Zirgs.

Zirgs bija ķēve, ko sauca Maška (vai tad ir iespējams dzīvnieku nosaukt vissvētākajā sievietes vārdā?). Maška bija vecs Zirgs. Nezinu, ko zirgam nozīmē būt vecam, taču Maškai, šķiet, bija kādi 10 gadi. Es galīgi nezinu zirgu vecumu, tāpat arī šķirnes, nosaukumus, krāsas un joprojām nezinu arī, cik ilgu cilvēku mūžu tie dzīvo. Taču Maška droši vien bija veca savā ķēves mūžā. Kauli viņai spiedās laukā uz dažādām pusēm. Viņa bija blāvi rudā krāsā, ar melnām krēpēm un melnu asti. Maška bija vientuļa, jo viņai nebija saimnieka. Viņa piederēja visai nodaļai tajā sovhozā, kuru sauca par “Centrālo”, lai gan tas atradās pasaules galā, Kazahstānas ziemeļaustrumos, putekļainā stepē ar retām sīciņu, tieviņu bērziņu birzītēm. Man šķiet, ka arī Maškai bija slikti un vientulīgi tai zemē un tajā stāvoklī.

Putekļains ceļš, noputējuši rati, nemākulīgs kučieris (es viņu neslānīju, kaut arī redzēju, ka veiklās un nesaudzīgās rokās viņas kājas spēra tramīgi mundrus solīšus) – tāda bija viņas ikdienas dzīve.

Es strādāju par ūdensvedēju. Darbs kā radīts, lai apņemtos to veikt par labu cilvēkiem un Dieva vārdā, taču tolaik man tas vienkārši likās izdevīgāks, jo maksa par tonnu atvesta ūdens bija laba, un savest dienā vajadzēja droši vien kādas divas trīs tonnas simt mūsu studentiem strādniekiem. Ūdeni man vajadzēja savest virtuvei un rīta tualetei. Tāpēc celties vajadzēja ļoti, ļoti agri – agrāk par pavāriem, piecos no rīta. Mēs dzīvojām un gulējām vecās, saplēstās, milzīgās (20 cilvēkiem domātās) teltīs uz siena matračiem, pagalvī pabāzuši mugursomas un koferus. Es gan biju paķēris līdzi mazmazītiņu, kopš bērnības mīļu vecmāmiņas Grušas pašūtu spilventiņu.

Kad man piešķīra Mašku, viņas agrākais vietējais saimnieks man vienu reizi parādīja, kā viņa jāpiejūdz pie ratiem vai rati pie viņas. Labi, ka pie mums mācījās un tur kopā ar mums bija kāds ar zirgiem pazīstams uzbeks – Hamids Hakimovs, kurš man palīdzēja apgūt šo it sarežģīto rituālo izrīcību. Šim milzīgajam dzīvniekam ar bīstamajiem pakaviem bija jāuzmauc kaklā sakas – kaut kāda ar vadmalu aplīmēta verga stīpa – un jāsavelk ar kaut kādu siksniņu, kurai bija īpašs nosaukums. Pēc tam jāuzceļ ķēvei virs galvas loks, kas ar kaut ko bija piestiprināts pie ilksīm. Un tak bija vēl kaut kādi gredzeni, siksnas un riebīgs, šķībs metāla štrunts, kuru Ķēve bija spiesta turēt mutē un ar kura palīdzību viņu varēja vadīt, t.i., līgani pagriezt. Šī procedūra man prasīja diezgan daudz laika. Dienas gaitā es viņu iejūdzu un izjūdzu četras reizes, jo pusdienlaikā un naktī viņai, protams, bija jāatpūšas brīvi, t.i., bez ratiem un ilksīm – tiem koka gabaliem, kas bija piestiprināti pie šī dzīvā ķermeņa.

Vadīju es Mašku, izmantojot grožus, kas pie ķēves bija piemezgloti kaut kādos gredzenos ap muti. Groži bija ugunsdzēsēja jostai vai pat ugunsdzēšanas šļūtenei līdzīga, apmēram sešus līdz astoņus metrus gara brezenta siksna. Pie akas, kas bija izrakta vēl Timura laikos un droši vien vēl Prževaļska laikos izbūvēta ar kaut kādiem pussabrukušiem betona grodiem, man bija jāatsien groži no gredzeniem, jāpiesien viens gals pie iegumzītā spaiņa roktura un, kārstoties akas rīklē, no septiņu astoņu metru dziļuma ar rokām jāizceļ šis spainis, lai pielietu pilnas četras 40 litru kannas, kas stāvēja man (jeb viņai) ratos. Piepildījis kannas, es atkal sēju šo siksnu viņai bezmaz pie mēles, un mēs pa putekļaino ceļu saulē vilkāmies kilometru uz šķūnīti, kurā atradās virtuve. Jā, tieši toreiz es sajutu, ko nozīmē būt tuvu pie virtuves, pie siles. Lai mani uzmundrinātu, pavāres – mūsu meitenes mocekles Vita un Taņa – mieloja mani te ar aukstu cūkgaļu, te ar krējuma bļodiņu. Mūsu ēdienkarte taču nebija diez cik daudzveidīga, putras un zupas vien. Varbūt meitenes domāja, ka, dabūjis kukuli, es ūdeni vedīšu labāk, ātrāk un vairāk. Taču tas tik un tā nebija iespējams mana tūļīguma dēļ.

Pusdienlaikā, kad biju izbraukājis šurpu turpu kādas astoņas līdz desmit reizes, man vajadzēja Mašku izjūgt, ar to pašu siksnu piesiet birzītē pie bērziņa un ļaut viņai atpūsties un paēst. Taču pirmajā dienā, piesējis viņu ar grožiem, kas no vienas puses vēl bija mitri, – piesējis ne pārāk cieši, lai šo slapjo mezglu pēc tam varētu atraisīt –, pats aizgāju pusdienot un, atgriezies tikšanās vietā, atklāju, ka Maška ir atraisījusies. Es ar mīļiem vārdiem, saukdams viņu par Mašeņku un Manuņu, eju viņai klāt, gribēdams saņemt aiz skausta, piesiet un doties tālāk uz nogurdinošo procedūru, taču viņa, vienā mierā košļādama zālīti, līgani pakāpjas dažus soļus prom no manis. Es atkal eju klāt, viņa atkāpjas. Es skriešus – viņa arī. Tuvāk par pusotru metru viņa mani nepielaiž. Viņai nepatika būt iejūgtai. Es skraidu viņai pakaļ un pierunāju. Viss velti. Uztraucos. Vajag ūdeni vakariņām. Dodos atpakaļ uz nometni pēc palīgiem. Skraidīt viņai pakaļ piekrita tikai četri puiši un suns, kurš, virtuvē noēdies spīdīgs, nu rēja, ielenca, metās ķēvi pārķert (un viņa taču pati bija līdz tam nonākusi, līdz šīm “medībām”, neviens nebija lūdzis, neviens nebija mācījis). Es arī tagad esmu neizsakāmi pateicīgs visiem pieciem – Andrejam Jefimovam, Vaļeram Koroļovam, Volodjam Revjakinam un nu jau nelaiķim Serjožam Poļakovam, un tam rudajam krancim, kurš vēl neilgi pirms tam, kad ieradāmies, bija tik kārns un noplucis, bet tai brīdī jau tik spoži ruds un pašapzinīgs. Visu dienas otro pusi, gandrīz līdz saulrietam, mēs bez panākumiem skraidījām pakaļ Maškai – līdz viņa pagurusi iebrida seklā dīķī padzerties un Koroļovs, gumijas zābakos pielavījies viņai klāt pa ūdeni, saņēma viņu aiz kaut kāda aizjūga pie skausta vai vienkārši aiz krēpēm. Tikmēr studentijas strādnieciņu vidū jau bija ļoti daudz tādu, kas bija saīguši par ūdens trūkumu.

Savukārt pirmajā naktī es Mašku piesēju turpat pie teltīm pie veca, pamesta dinozaura kombaina karkasa, un nakts laikā viņa sataisīja tādu kaudzi zirgābolu, ka mani gandrīz nolinčoja, jo tuvumā atradās mazgāšanās vieta un tīrības, veselīguma un spēka mīļotāji bija sašutuši, ka šādi tiek apdraudēts viņu tīrīgums. Tā mēs ar Mašku strādājām vairākas dienas. Mēs, it sevišķi es, nogurām. Rokas, mūžīgi slapjas un žūstošas, līdz asinīm sasprēgāja. Un es jau ar pūlēm vilku augšā spaiņus aiz tās nelaimīgās siksnas. Es lāgā nepaspēju Mašku pabarot un padzirdīt, un reiz, gandrīz apgāzdama ratus, viņa parāva galvu tieši pie tikko izceltā spaiņa un sāka alkatīgi dzert ledaino ūdeni. Es neriskēju viņai atņemt spaini un neuzdrošinājos kādam par šo atgadījumu pastāstīt, baidīdamies, ka izlepušie nobīsies no infekcijas. Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka zirgi ir absolūti tīri un ar tiem var dzert no vienas krūzes. Toreiz man bija bail, ka tikai neaplipinu visus komjauniešus ar ļaunajiem ienāšiem un holeru.

Mēs ar viņu vilkāmies pa putekļiem, un es jutos kā dons Kihots vai d’Artanjans, kurš tuvojas Parīzei, tik liela draudzene viņa man bija kļuvusi un tik nodzīta tomēr bija. Reizēm viņa pacēla asti un izlaida gaisa strūklu man tieši degunā, jo es, kājas pāri malai pārkāris, sēdēju nevis ratu sānos, kā parasti visi, bet priekšā – viņas astes tuvumā.

Reiz, vēcinādama asti, dzenājot uzstājīgos dundurus, viņa asti pacēla tik augstu, ka es ieraudzīju to, kas ir redzams, kad vējš paceļ svārciņus un biksīšu nav. Taču ieraudzīju baigu skatu – labāk manas acis to nebūtu skatījušas. Visa dzīvā sievišķuma būtības epicentrā tupēja milzums – simtiem – dunduru, kas bija ieķērušies noslēpumā. Es zināju, kā tie kož. Man kļuva nelabi un tik ļoti viņas žēl, ka es, nogriezis rīkstīti, sāku nešpetni dzīt dundurus nost no viņas maigās vietas. Kopš tā brīža mēs kļuvām tuvi radi. Es domāju par savu Mašku un reiz bailīgi un maigi piespiedu vaigu pie viņas varenā un plakanā, karstā žokļa, un žēloju un paijāju melno muti un nāsis ar retiem matiņiem un maigo ādu.

Otrajā naktī es nosapņoju, ka Maška atkal ir atraisījusies un apgūlusies, piespiežoties ar muguru pie manas mugursomas, taču teltij ārpusē. No uztraukuma pa pusei pamodies, tupus rāpus izlīdu no telts, lavījos viņai klāt un kā Matrosovs metos no augšas, pēdējā mirklī ar roku pūlēdamies sataustīt un saņemt siksnu. Atskanēja smiekli un spiegšana, jo tajā vietā, savas četras kājas izstiepuši, pusguļus bučojās mūsu nakts dežuranti.

Es joprojām atceros un mīlu Mašku, nepavisam nebažīdamies, ka cilvēki vai pat apustulis Pāvils mani uzskatīs par Dievišķo Baušļu pārkāpēju, jo neba cilvēks tanīs dienās dzīvoja ar zirgu, bet gan cilvēks pārtapa ne pārāk vecā kentaurā. Bieži prātoju, kā būtu risinājusies mana turpmākā dzīve, ja es būtu palicis kopā ar Mašku uz visiem laikiem.

Taču viņa ir ar mani uz visiem laikiem. Domās viņu paijādams un pat piespiedis vaigu pie sava takša Vaļa galvas, aizvērtām acīm atceros to vienīgo piesardzīgo apskaušanos ar Zirgu, un maigums un satraukums atkal mani pārņem, es lūdzu viņas padomu un palīdzību, pilnīgi pārliecināts, ka šī strādniecīte ir vai nu paradīzē un varbūt tur mani aizstāv, vai jau pārdzimusi daiļā princesē, varbūt Montekarlo princesē. Esmu viņu redzējis gandrīz līdzās, uzmanīgi lūkojies viņā un atklājis, ka arī viņai ir ļoti skaists zods un apakšžoklis (kā jau visiem aristokrātiem). Jā, droši vien viņa ir mana Maška.

1989, manuskripts. Arhīvs.