Kā saukt mušas vīru? Mušas partneris?

Janīna Kursīte-Pakule: No kuras puses nāk uzvārds Tīrons?

Uldis Tīrons: Iespējams, no igauņiem.

Kursīte-Pakule: Man radās tādas aizdomas.

Tīrons: Bet man labāk patīk domāt, ka tas ir no viena franču 18. gadsimta advokāta, viņa vārdā nosaukta iela Parīzē, viņš ir minēts arī vienā Prusta romānā. Un arī kristiešu moceklis romietis ir ar tādu uzvārdu.

Arturs Hansons: Bija kaut kāds rakstvedis…

Tīrons: Jā, Ciceronam. Šodien jau visu kaut ko var izvēlēties, un, ja varētu izvēlēties, es izvēlētos nevis igauņus, bet kaut ko citu.

Kursīte-Pakule: Kāpēc ne igauņus? Lai gan es saprotu, laikam tas bija Johans Kols, kas 19. gadsimta pašā sākumā apceļoja Baltiju un teica, ka pierobežā latvieši igauņus un igauņi latviešus uzskata par vissliktākajiem. Tāda kaimiņu būšana.

Tīrons: Jā, kaimiņu būšana gan. Bet būtu jāsāk runāt par iekļaujošo valodu, un es sāktu ar atsauci uz Vitgenšteinu: valoda drīzāk ir noteikts dzīvesveids. Tādēļ cilvēki, kuriem ir atšķirīgs dzīves veids, nespēj saprasties. Kā jums šķiet: cik lielā mērā valoda var ietekmēt iekļaujošas sabiedrības tapšanu, grupu neaizvainošanu un atvērtības veidošanu? Un kādi varētu būt iekļaujošās valodas mērķi?

Aiga Veckalne: No vienas puses, valoda vienmēr ir saistīta ar kopienā notiekošo, bet, no otras puses, mums jārunā arī par pašu valodu, jo tieši valoda veido to, kā mēs runājam un kā domājam. Ja paraugāmies, piemēram, kā veidojas naida runa un naida piramīda vispār, tā vienmēr sākas ar valodu.

Tīrons: Vai tad naida runa nav attieksmes izpausme? Teiksim, kādu nosaukt, es atvainojos, par “pidaru” liecina par attieksmi pret to vai citu cilvēku vai sabiedrības grupu.

Veckalne: Lielākā daļa stereotipu, kas mums ir un kas veido neiekļaujošu valodas lietojumu, visbiežāk ir neapzināti. Ne jau vienmēr gribam kādu aizvainot, sakot “invalīds”, “kurls” vai “akls”, vai, piemēram, “čigāns” vai “žīds”. Aizvainošana nav mūsu primārais mērķis. Taču naida runa ir galējs gadījums, kur bieži vien ir arī apzināts aspekts – vēlme nodarīt pāri.

Ivars Šteinbergs: Ja saprotu pareizi, jautājums ir: vai tiešām runa ir tikai par valodu? Noteikti ne. Es domāju, ka vēlme veidot iekļaujošas valodas ceļvežus izriet no kaut kā, kas nāk pirms tiem, proti, no atklāsmes par identitāšu dažādību. Piemēram, esam konstatējuši, ka identitātes ir dažādas, taču mūsu valoda šo dažādību neatspoguļo, tādēļ mēs pielāgojamies, izdomājam vai atrodam veidus, kā valodas plastiku izmantot realitātes labā. Var rasties priekšstats, ka ar valodas palīdzību gribam realitāti mainīt, lai gan patiesībā ir otrādi.

Tīrons: Mani mulsina šis “mēs” lietojums. Pirmkārt, ir diezgan maz cilvēku, kas saprot, ka ir daudz dažādu identitāšu. Otrkārt, ir cilvēki – tādi kā es –, kas kategoriski noliedz pašu identitātes jēdzienu, tāpēc mēs nevaram runāt par kaut kādu “mēs” pat šajā gadījumā, pie šī galda. Es saprotu, ka pastāv tendence runāt par identitātēm un saistībā ar to veikt tās vai citas izmaiņas valodā, bet svarīgāk man šķiet, ka ir kāds, kurš šīs izmaiņas cenšas veikt. Kas ir šie “mēs”, kas cenšas mainīt valodu, balstoties uz priekšstatiem, kas nupat tika ieskicēti?

Veckalne: Valoda vienmēr ir mainījusies, jo ir bijusi kaut kāda vajadzība.

Tīrons: Mainījusies! Vai ievērojāt, ka lietojat darbības vārdu bez darītāja?

Veckalne: Bet šobrīd taču neviens nemaina.

Tīrons: Man ir aizdomas, ka maina. Es zinu, ka jūsu gatavotajā ceļvedī¹ ir speciāli atrunāts, ka tas nav domāts kā direktīvu apkopojums, taču, ja domājam, kā šādu valodu varētu iedzīvināt sadzīvē, man atkal būtu jāatgriežas pie Vitgenšteina dzīves veidiem, proti, to var vai nu iedzīvināt cilvēki, kas atbilstoši dzīvo un runā, vai arī uzspiest administratīvi.

Veckalne: Valodu vienmēr, manuprāt, ir iedzīvinājuši cilvēki, kas tā runā. Piemēram, divtūkstošo gadu sākumā valodnieki nolēma ietekmēties no zviedru valodas un izdomāja, ka nu izmantosim vārdu “dators”. Vajadzība pēc noteiktiem vārdiem rodas, kad parādās jaunas reālijas vai arī ja cilvēki sāk atklātāk stāstīt, kas viņi ir un kā viņi jūtas. Pēc tam rodas vai nerodas vārdi. Ne jau kāds sēž stikla kalnā un maina.

Kursīte-Pakule: Ir labi, ka šī diskusija ir rosināta, ir labi, ka ir parādījies iekļaujošās valodas ceļvedis, bet, manuprāt, pieeja ir no nepareizās puses. Svarīgākais ir attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem, pret nebinārām personām, pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, cilvēkiem ar autismu. Tas, kā to sauc valodā, tas jau ir pastarpinājums, daudz svarīgāka ir cieņpilna izturēšanās un pacietīgi skaidrot, nevis vienai pusei apmētāt otru ar dubļiem. Es rūpīgi izskatīju šo ceļvedi, un man tas radīja asociācijas ar Orvela jaunrunu. Piemēram, “cienījama vecuma” ieteikts aizstāt ar “vecāka gadagājuma”. Man kā gados vecākai būtnei ir svarīgi, lai pret mani izturas ar cieņu. Ne viens, ne otrs nav aizvainojošs, un būtu muļķīgi apvainoties par vienu vai otru variantu. 20. gadsimta otrajā pusē man bija ilūzija, ka aizejam no mītiskās domāšanas, bet tagad… Varbūt tā ir kara situācija, varbūt tā ir vispārējā haosa situācija, kad ar vārdiem mēģinām aizsegties. Nupat Čehijas politiķis Krieviju nosauca par cilvēces atkritumiem. Vai tas ir politiski korekti? Nav. Bet bombardēt bērnu slimnīcu un mierīgos iedzīvotājus ir ne vien nekorekti, bet vispār necilvēciski. Vai, piemēram, ukraiņu jūrnieka pateiktais “русский корабль, иди uz turieni”; pateikt: “Krievu kuģi, ej tālāk!” – tas nebūs tas.

Šteinbergs: Es varu mēģināt izvērst savas domas attiecībā pret salīdzinājumu ar Orvela jaunrunu. Es saprotu, no kurienes tas salīdzinājums izceļas, bet, manuprāt, šeit situācija ir mazliet citāda. Svarīgi saprast, vai mēs runājam kara un vispārēja haosa apstākļos vai arī par vēlmi cieņpilni izturēties pret citiem. Un paliksim tajā kontekstā, kura dinamika nenāk no ārpuses. Uldis iepriekš prasīja: kas ir tie, kas rosina mainīt valodu, kas ir šie “mēs”? Lielākoties tā ir attiecīgā kopiena, proti, kad mēs izdomājam kādu vārdu, tas nav no gaisa parauts, mēs paprasām.

Kursīte-Pakule: Kas paprasa?

Šteinbergs: Es. Es pajautāju, kādā vārdā jūs vēlaties, lai jūs uzrunā, un es dzirdu atbildes: es negribu, lai lieto vārdu “kurls”, negribu, lai lieto vārdu “invalīds”, man šie vārdi ir aizskaroši. Pēc tam nāk saraksts ar vārdiem, kā cilvēki vēlas, lai viņus uzrunā.

Kursīte-Pakule: Ivar, jūs kā filologs taču saprotat, ka tādējādi mēs atgriežamies arhaiskā sabiedrībā, kur, lai neizsauktu dievu vai garu dusmas, bija valodas tabu un eifēmismi sakrālām un nešķīstām lietām. Jebkurā valodā ir daudz nepabeigtu un šķietami neloģisku lietu. Piemēram, vārds “cilvēks” ir vīriešu dzimtē. Man kā sievietei būtu jāsit uz galda un jāsaka: tas ir apvainojoši! Un ko darīt mušai? Muša ir sieviešu dzimtē! Kā saukt mušas vīru? Mušas partneris? Ir ļoti daudz lietu, ko nosaka konteksts. Ir svarīgi runāt, bet svarīgi arī neiebraukt otrā grāvī.

Veckalne: Tieši tā, ir svarīgi neiebraukt otrā grāvī. Eifēmismus mēs vērojam ne tikai iekļaujošajā valodā. Ja raugāmies ziņas vai lasām dokumentus, redzam, ka birokrātiskā valoda ir pilna ar eifēmismiem. “Sieviete tika izvarota” – arī tas ir eifēmisms. “Vīrietis izvaroja sievieti” būtu precīzāka izteiksme. Te nav runa par to, ka vairs nevarēsim teikt “cilvēks”, “muša” vai vārdu “melns”. Bet ja kopienas pārstāvji, runājot par vārdu “kurlmēms”, pamato, ka kurlmēms nav mēms un nav kurls? Kurlmēmiem, ja mēs viņus tā aptveroši nosaucam, ir sava valoda, tā ir zīmju valoda.

Kursīte-Pakule: Ceļvedī ir “vājdzirdīgs”, ko tad apzīmē “kurlmēms”?

Veckalne: Tā ir vājdzirdības forma, ikviens kopienas pārstāvis to apstiprinās. Ja mēs izmantojam šos vārdus kā lamu vārdus – “kas, tu akls esi? Kas, tu kurls esi?” –, nav brīnums, ka kopienas pārstāvjiem tas šķiet aizvainojoši un viņi lūdz izmainīt. Tas nav daudz prasīts.

Tīrons: Mēs varētu teikt: “Vai jūs esat nerunīgs, nedzirdīgs?” Tomēr vārdiem “akls” un “mēms” literārajā valodā ir vesels nozīmju vēdeklis, turpretī “nedzirdīgs” un “neredzīgs” ir tikai ar vienu nozīmi. Vispār vārdi, kas veidoti ar priedēkli “ne-”, ir atkarīgi no vārda, no kura tie veidoti. Teiksim, ja mēs runājam par cilvēku, pretējais būtu “necilvēks”. Pirms turpinām, gribētu vēl vienu piezīmi: tajā, ka var voluntāri izvēlēties, kā man gribētos, lai mani sauc vai nesauc, ir vēl viena diezgan liela problēma. Jūs sakāt, ka mēs varam runāt par zināmām grupām, taču, redzot, kā attīstās sabiedrība, kā tā atomizējas, drīz nonāksim pie situācijas, kur viens pats cilvēks varēs teikt: “Es negribu, ka mani sauc šajā vārdā, tas mani apvaino!”

Veckalne: Tā var būt. Darba vidē ir tendence cilvēkus saukt deminutīvos, un, piemēram, kolēģei Ilzei nepatīk, ka viņu sauc par Ilzīti. Viņai vienai pašai tas var nepatikt, un viņa var teikt: lūdzu, nesauciet mani tā. Izvēle ir turpināt viņu saukt par Ilzīti, zinot, ka tas viņu aizvaino, vai tomēr izrādīt cieņu un nesaukt šādi.

Hansons: Valodas izdzīvošanai un dzīvotspējai ir svarīgi, lai latviski būtu iespējams runāt par visu un izteikt visu vajadzīgo. Tekstos un filmās jau parādās nebinārās lietas, un jāspēj atrast ceļus, kā to pateikt latviešu valodā. Tas ir mūsu interesēs, citādi būs jāpāriet uz citu valodu, kurā tas ir iespējams. Cita lieta, ka latviešu valodā nav tik vienkārši kā angļu valodā, kur darbības vārdi ir neitrāli un vietniekvārdus var risināt ar they. Pirmkārt, latviski “viš” un “viņo” ir tikai nominatīvi; lai šie vārdi pilnvērtīgi darbotos valodā, būtu svarīgi tos locīt. Mums akuzatīvā ir “viņu” un lokatīvā “viņā”, tie ir dzimtes nemarķēti locījumi, bet, piemēram, datīvā ir dzimtes marķieri – “viņam”, “viņai”, “viņiem”, “viņām”. Jābūt paradigmai, lai šie vārdi pilnvērtīgi darbotos. Otrkārt, ar īpašības vārdiem un divdabjiem ir tieši tāda pati problēma, tāpat arī saliktajos laikos: viš ir “atnācis” vai “atnākusi”.

Tīrons: Vai “atnākuši”.

Hansons: Jā. Būtu slikti, ja mēs vairītos no saliktajiem laikiem, tas noplicinātu valodu. Es gribētu pieminēt Valsts valodas centra atzinumu, kur viņi ļoti kategoriski noraida šos “viš” un “viņo”. Domāju, ka viena atslēga VVC skaidrojumam ir tā, ka viņi nodarbojas tieši ar normatīvo literāro valodu, viņi nerunā par latviešu valodu vispār. Lai arī bija gadījums, kad viņi izteicās, ka sarunvalodā pareizi ir žiroskūteris, nevis giroskūteris; tāds mēģinājums regulēt sarunvalodu drīzāk ir pārpratums, tā īsti nav viņu joma. Tīri simpātisks ir viņu ieteikums “nebināra persona” vai “nebinārs cilvēks”, ko oficiālā valodā varētu lietot ļoti ērti, vietniekvārdu saskaņojot nevis ar cilvēka dzimumu, bet ar lietoto lietvārdu. Piemēram: “Ja persona ir sasniegusi 18 gadu vecumu, tad tā vai viņa var iegūt šofera tiesības.” Tas nav atkarīgs no dzimuma. Vismaz oficiālajā valodā tas ir vērā ņemams risinājums, kas ne tikai nekavē, bet pat mudina atrast arī citus ceļus, taču tie jāizstrādā pilnvērtīgi, lai valoda neciestu.

Šteinbergs: Piekrītu, ka tas būtu jādara, bet neesmu pārliecināts, ka mūsu uzdevums šeit ir atrast gramatisku risinājumu. Savukārt Valsts valodas centra atzinums man atgādināja vienu sarunu, kurā kāds draugs cita starpā teica: “Jā, un tagad vairs pat nevar pasmieties par minoritātēm.” Viņaprāt, viņam ierobežo izpausmes brīvību, bet patiesībā viņam nepatīk, ka vairs nav atļauts būt nejaukam cilvēkam. Tieši tā izskatījās Valsts valodas centra reakcija: “Ak kungs, mums neļauj būt nejaukiem cilvēkiem!” Šī reakcija man šķiet komiska.

Kursīte-Pakule: Vispirms vajadzētu apzināt, cik ir nebināro personu, kas par to iestājas, citādi sanāks kā tajā anekdotiskajā pastāstā, ka Amerikā kāds vīrietis atnāk pie veterinārārsta un paziņo, ka viņš ir kaķis un lai viņu ārstē. Bet, ja viņu noindē kā cilvēku, par to atbildēs ārsts, vai ne? Jebkura valoda pastāv, ja tā attīstās saprāta robežās. Taču šajā laikā, kad jādomā, vai Eiropa vispār paliks, varētu teikt, ka mēs kuļam tukšus salmus. Lai gan arī pirms nāves cilvēki domājot par pavisam ikdienišķām lietām.

Veckalne: Par nebināro cilvēku skaitu. Vai ir kaut kāda robeža, kad tas sāk būt aktuāli? Piemēram, ja tie ir 100 cilvēki, tad tas ir svarīgāk nekā tad, ja pieci? Nav runa tikai par tiem, kas sevi identificē kā nebināras personas, Arturs minēja, ka arī literatūrā un kinofilmās ienāk nebināri tēli. Ir seriāli, kur tulkojumā jau izmanto vārdu “viš”. Nesen latviešu valodā iznāca grāmata “Ceturtais spārns”, un tulkotāja, rakstniece Ieva Melgalve, kopā ar redaktori Elīnu Kokareviču, balstoties senprūšu valodā, ir izmantojušas vietniekvārdu tenan un galotnes -nan un -an, savukārt, lai apzīmētu nebināro personvārdu, ir zvaigznīte galotnes vietā. Tā ka tas nav saistīts tikai ar to, kurš sevi identificē vai neidentificē, tas ienāk literāros darbos, un autoriem jau tagad jāmeklē risinājumi.

Kursīte-Pakule: Paldies Dievam, ka meklē. Man patika, ko Arturs teica, man šķiet, nebūtu jāsāk ar kaut ko lielu, bet ar vārdu “persona”, lai visu valodas sistēmu nejauktu ar tiem locījumiem. Vispār vai jūs zināt, kādā dzimtē tagad ir vārds “sāls”?

Veckalne: Vīriešu dzimtē, bet…

Hansons: Abās, tas ir redzams veikalos. Es, piemēram, lietoju sieviešu dzimtē.

Kursīte-Pakule: Es agrāk zināju, ka, ja latgaliski ir vīriešu dzimtē, tad literārajā valodā ir sieviešu dzimtē. Tas pats notiek ar Golsvertiju un Golsverziju, ar Lāgerlefu un Lāgerlēvu. Jo vairāk maina, jo lielāks haoss.

Veckalne: Nepietiks ar apzīmējumu “nebināra persona”. Viena no visbiežāk lietotajām vārdšķirām ir tieši vietniekvārdi.

Kursīte-Pakule: Ļoti labi, jūs piedāvājāt, redzēsim, ieviesīsies vai ne. Ja tas netiek uzspiests, visu cieņu, kāds cits piedāvās vēl kaut ko. Bet vai tā ir prioritāte? Vienmēr ir prioritāri sakārtojamas lietas. Man personiski prioritāte ir Ukraina. Mēs nezinām, varbūt pie Suvalku koridora jau stāv kaut kur karaspēks, bet mēs te apspriežam šīs lietas. Ir labi, ka apspriežam, bet mēs esam sakāpinātā situācijā. Mierīgā situācijā mēs varētu runāt par nebinārām, par ultrabinārām, par…

Tīrons: Janīna, mums mierīgu situāciju tikpat kā nekad nav bijis.

Kursīte-Pakule: Deviņdesmitie gadi bija mierīga situācija.

Veckalne: Kā kuram.

Tīrons: Mēs runājam par interesantām lietām, kas notiek valodā, bet no runāšanas par Ukrainu gan neesmu pārliecināts, ka Ukrainai būtu kāds īpašs labums, ja vien nerunājam politiskā līmenī, kurā pieņem lēmumus; taču no runāšanas kafejnīcās un bāros vai vaidēšanas tviterī, ticiet man, nenotiek nekas, atskaitot to, ka cilvēki pierod ar šādu tviterēšanu aizvietot reālu rīcību. Viņiem liekas, ka, nopūšoties tviterī, viņi ir paveikuši lielu darbu Ukrainas uzvaras labā.

Kursīte-Pakule: Es personiski zinu, ka, lēni un pacietīgi runājot, cilvēkiem mainās attieksme, vārdam var būt spēks – arī attiecībā uz Ukrainu.

Tīrons: Atgriežoties pie iekļaujošās valodas, vēl viens apsvērums ir saistīts ar to, ka zināmu vēsturisku iemeslu dēļ vienu grupu dzirdamība ir lielāka nekā citām grupām. Salīdzinājumā ar seksuālo minoritāšu grupām, kas ir ārkārtīgi aktīvas, cilvēki ar invaliditāti kā grupa, kura ir aizvainota, ienāca daudz vēlāk. Tagad ļoti aktīvas ir dažādas rasu grupas. Tam, ko jūs saucat par jaunajām sociālajām reālijām, ir sava vēsture, un mums pret tām kaut kā jāattiecas tādēļ, ka šķiet: šīs reālijas mūs ir sasniegušas. Vai varbūt nav sasniegušas? Īsti nav saprotams. Bez tam mani uztrauc svešvārdi. Es, piemēram, neesmu sajūsmā par vārdu “kvīrs”, tas ir neskaidrs no visām pusēm, tomēr ir viena laba īpašība: tas lokās, tiesa, tam nav sieviešu dzimtes. Kāpēc “nebinārs”? Vai to mēs latviski vispār nevaram pateikt? Varbūt negribam teikt? Bieži vien liekas, ka ar šiem vārdiem, kas pārņemti no angļu valodas, mēs aizsedzam nevēlēšanos domāt un runāt par to, par ko šajos vārdos ir runa.

Hansons: Latviski ir tāds vārds “nekatrs”, kas vēsturiski nozīmē “ne viens, ne otrs”.

Tīrons: Es esmu nekatra persona. Var arī kā lietvārdu: nekatrs, nekatra.

Veckalne: Tieši tā, jo mēs nesakām “sieviešu persona” vai “vīriešu persona”.

Tīrons: Bet kāpēc apmēram 90% no šiem vārdiem ir mēģinājums pārtulkot vai pat ieviest angļu vārdus, kuri savukārt bieži ir ar latīņu izcelsmi? Kāpēc neradām latviešu valodas vārdus?

Veckalne: Valsts valodas centrs, iespējams, līdz šim to nav uzskatījis par prioritāti, un šos vārdus ieviesuši kopienas pārstāvji, kam ne vienmēr ir lingvistiskās zināšanas vai izpratne, tādēļ vieglākais ceļš bieži vien ir pārņemt internacionālu vārdu. Tas nenozīmē, ka pie tā jāapstājas. Manuprāt, ir svarīgi rosināt diskusiju, kurā valodnieki tiekas ar kopienas pārstāvjiem un meklē risinājumus.

Tīrons: Piemēram, ja runājam par “solomammu”, tas patiešām ir… “Vajadzīga soliste”.

Veckalne: Labāk tā nekā ielikt visas mammas, kas bērnus audzina vienas, vientuļa cilvēka vārdā.

Kursīte-Pakule: Vārds nav vainīgs. Svarīgi, ko mēs katrs darām, lai nebūtu pašas vientulības. Citādi sanāk, ka mēs kā mazi bērni uzskatām, ka, nomainot vārdu, kļūs vieglāk.

Veckalne: Ne jau visas šīs mammas ir vientuļas.

Tīrons: Bet kādas viņas ir?

Veckalne: To varam uzzināt, tikai pajautājot viņām pašām.

Tīrons: Bet viņas taču nav arī solo?

Veckalne: Viņas audzina bērnu vienas.

Tīrons: Tātad jāveido vārds, kurā tiktu atspoguļots, ka mamma ir viena. Es neredzu nekādas grūtības padomāt un šādu vārdu ieviest.

Veckalne: Veidojot ceļvedi, es neizgudroju vārdus. Man dažkārt pārmet, ka es šos vārdus būtu izdomājusi; es apkopoju to, kā šos vārdus izmanto. Ir plašs lauks, kur meklēt iespējas.

Hansons: Būtu labi, ja tajā iesaistītos valodnieki, jo daļa jaunievedumu nāk ar zaudējumiem valodai. Piemēram, tie apzīmējumi, kur papildinātāji nāk aiz pamattermina, ir sintaktiski grūti lietojami. Piemēram: “Mēs runājam par cīņu par personu ar kustību traucējumiem tiesībām.” Teikums ir ļoti samocīts.

Kursīte-Pakule: Ir vesela virkne vārdu, par kuriem mēs pat nenojaušam, ka tie var būt apvainojoši. Vārda “vācietis” cilme, iespējams, ir saistīta ar vārdu “vēkšķēt”. Tātad – tas svešais, kas vēkšķ.

Tīrons: Vai krievu “немец” no “немой”.

Hansons: Otra problēma ir tā, ka nav precīzas atbilsmes. Piemēram, ja delegācijā ir “cilvēks ar dzirdes traucējumiem”, nav zināms, vai ar viņu jārunā skaļāk vai arī viņam vajag surdotulku. Apzīmējums “cilvēks ar dzirdes traucējumiem” nedara savu darbu, tas nav pietiekams, tas ir pārāk aptuvens un neprecīzs. Vai, piemēram, “cilvēks ar redzes traucējumiem”. Vai viņš neatšķir krāsas, vai viņam ir stipras brilles, vai viņš redz daļēji vai neredz vispār? Šādi vispārinājumi var darboties arī pret šiem cilvēkiem – nevis atrisināt, bet sarežģīt situāciju. Un trešā problēma ir tā, ka valoda zaudē tiešumu. Piemēram, ja mēs paņemam Jaunās Derības vietu, kur Jēzus sūta Jāņa Kristītāja mācekļus stāstīt Jānim, ko viņi redzējuši, iekļaujošajā valodā tas būtu: “Cilvēki ar redzes traucējumiem redz, personas ar dzirdes traucējumiem dzird, un personas ar kustību traucējumiem staigā.” Jānis Kristītājs teiktu: “Nu, tā gadās, ka cilvēks ir, teiksim, klibs un staigā vai slikti redz, bet redz, tā ir ikdiena.” Pazūd tas, kas ar šo tekstu ir pateikts: aklie redz, kurlie dzird, un tizlie staigā.

Tīrons: Ir vēl viens trūkums. Pretēji Janīnai, es neuzskatu, ka mēs atrodamies mītiskā situācijā, jo tieši ar šo jaunvārdu veidošanu mēs atsakāmies no jebkādiem tabu. Piemēram, jebkas, kas notiek seksualitātē – un to jums pateiks jebkurš seksologs –, ir okei. Tabu svītrošana ir viens no būtiskiem valodas zaudējumiem. Proti, atkal atsaucoties uz Vitgenšteinu: par ko nav iespējams runāt, par to jāklusē. Šis, ka par kaut ko vajadzētu klusēt, no šāda veida pieejas tiek kategoriski izstrīpots. Tas, ka par visu var runāt un nav nekā, ko mēs nevarētu nosaukt vārdā, man šķiet valodas zaudējums. Par kaut ko paklusēt vai nespēt pateikt ir pilnīgi normāla valodas situācija, kas jāapzinās un ar kuru jārēķinās, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi, daudz svarīgāk par to, ko mēs spējam pateikt.

Veckalne: Iekļaujoša valoda un cieņpilna attieksme bieži vien rosina tieši paklusēt, nevis pateikt. Tā rosina, piemēram, atturēties no kāda aizspriedumaina, stereotipiska joka, nenorādīt uz kaut ko nesvarīgu, attiecīgajā kontekstā nebūtisku. Bieži var iztikt bez tā, ka mums jānorāda, ka cilvēkam kaut kas ir. Parasti, ja cilvēkam nav, piemēram, invaliditātes, mēs taču to atsevišķi nenorādām, bet, tiklīdz cilvēks ir atšķirīgs no kaut kā ierasta, tā mēs to uzsveram, turpretī iekļaujoša valoda aicina fokusēties uz to, ka cilvēks ir cilvēks, neatkarīgi no tā, vai viņam ir dzirdes vai redzes traucējumi, vai viņam ir invaliditāte, vai viņa ādas krāsa ir tumšāka vai gaišāka. Tāpēc paklusēšana ir ļoti būtisks iekļaujošas valodas aspekts.

Tīrons: Tad kāpēc vispār mēs runājam par to, ka šie “viņi” kaut kā ir jāsauc? Atteiksimies no saukšanas, nomainīsim to pret paklusēšanu. Galu galā, tas ir tikai anketu un biogrāfiju vai autobiogrāfiju jautājums.

Veckalne: Vai ārsta kabinetā.

Tīrons: Vai stādoties priekšā! Man, piemēram, prātā nenāk stādīties priekšā, paziņojot, ka esmu heteroseksuāls cisdzimtes vīrietis ar kaut kādām nosliecēm.

Hansons: Ar monogāmām nosliecēm.

Tīrons: (Smejas.) Man liekas, pasaulē ir daudz interesantākas lietas, ar ko nodarboties, nekā domāt par savu seksualitāti.

Šteinbergs: Ja runājam par Vitgenšteinu, man šķiet, tas arī bija Vitgenšteins, kurš teica, ka manas valodas robežas ir manas pasaules robežas. Jo plašāka, precīzāka un sazarotāka būs valoda, jo arī mūsu pasaule būs precīzāka un sazarotāka, bet tas, kāda šobrīd ir izplatītā leksika, bieži izrādās sāpīgi ļoti daudziem.

Tīrons: Man liekas, no šī viedokļa attiecībā uz Vitgenšteinu precīzāk būtu teikt: jo plašāka ir valodas pasaule, jo plašākas ir robežas, aiz kurām mēs neko vairs pateikt nevaram.

Kursīte-Pakule: Es nezinu, ko teiktu Vitgenšteins, bet iekļaujošai valodai un jebkuram valodas papildinājumam jābūt tik precīzam, lai tas varētu ieieties un papildināt valodas pamatleksikonu. Vārdi ieietas, ja tie ir precīzi. Latviešu valodas institūtam ir laba iniciatīva par apvidvārdu vākšanu, tāpat varbūt ceļvedis un šī saruna rosinās vākt vārdus, kuros sauc šīs lietas, kas ienāk mūsu sociālajā realitātē. Un tas nav tikai par kādām nebinārām vai citām grupām, bet arī, piemēram, tehnoloģiju jomā, kur nevar iztikt ar valodniekiem vien, jāpiedalās arī attiecīgās jomas speciālistam. Padomju laikā bija tāds termins “крысонепроницаемость”, “žurku necaurlaidība”. Žurkas varbūt nav pazudušas, bet neveiksmīgi vārdi paliek anekdotēs, un būtu svarīgi, ka anekdotes nevajadzētu kastrēt aiz šīs pārspīlētās vēlēšanās neapvainot, arī klasiku nevajadzētu kastrēt – kā Agatas Kristi “Desmit mazos nēģerēnus”. Un ko darīt ar folkloru? Ko darīt ar Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos”? Nevajadzētu aiziet otrā galējībā.

Veckalne: Protams, nevajag iet galējībās.

Tīrons: Pievērsiet uzmanību, ka šajā gadījumā runa ir par grupām. Grupas it kā nevarētu apvainoties... Vai tomēr var būt tā, ka vesela grupa apvainojas? Jo, ja mēs gadījumā runājam, piemēram, par, es nezinu, Kārli Vērdiņu, tad kādā veidā norādīsim uz šo cilvēku? Es, piemēram, teiktu “dzejnieks”, ļoti labs dzejnieks. Man prātā nenāks runāt par to, vai viņš ir kvīrs vai heteroseksuāls. Arnim žurnālā bija saruna ar Baby Dee,tas ir vīrietis, kas kļuvis par sievieti, un viņš saka, ka no laika gala ir mīlējis ģērbties lāču tērpos un vispār viņš gribētu būt par lāci, sievieti lāci. Es varētu teikt, ka Arnis runāja ar vienu cilvēku, kurš gribēja būt lācis, bet es teikšu, ka Baby Dee ir brīnišķīgs mūziķis... Te laikam ir problēma. Viņš ir… brīnišķīga dziedātāja. Kas ir Stīvens Hokings? Kroplis? Cilvēks ar tādiem un tādiem kustību traucējumiem? Nē, viņš ir ģeniāls fiziķis. Proti, cilvēks konkretizējas nevis pēc grupas pazīmes, bet pēc savas unikālās individuālās pazīmes.

Veckalne: Brīnišķīgi! Šādi varētu izpausties cieņpilna attieksme, bet mediju virsrakstos un interneta komentāros ļoti bieži notiek pretējais, tur cilvēkus nosauc pēc primārajām vai sekundārajām pazīmēm, uzsverot ādas krāsu, diagnozi, bet tas, ka viņi pirmām kārtām ir dzejnieki, fiziķi un tā tālāk, bieži vien ir mazsvarīgi.

Kursīte-Pakule: Jāmaina attieksme.

Šteinbergs: Tas sabalsojas ar to, kā, manuprāt, bieži izprot diskriminācijas jēdzienu, proti, ka diskriminēt nozīmē vērtēt cilvēku, balstoties kategorijās, kurām patiesībā nav izšķirošas nozīmes.

Veckalne: Jāmaina attieksme, kā profesore teica.

Tīrons: Bet attieksmi mēs mainām ar valodas mainīšanu vai kā citādi?

Kursīte-Pakule: Ar darīšanu.

Veckalne: Tostarp ar to, kādu valodu izmantojam, jo attieksmi visbiežāk pauž tieši valoda.

Tīrons: Sakiet, vai jums katram ir nācies saskarties ar problēmu tā vai citādi saukt to vai citu cilvēku, runājot par viņu?

Šteinbergs: Laikam, jā. Vienreiz.

Kursīte-Pakule: Jā, tas ir neizbēgami. Atceros, ka vienā no ekspedīcijām studenti vecāka gadagājuma kundzi uzrunāja par tanti. Viņa ļoti apvainojās. Tur neko nevar darīt, mēs ātri to situāciju, kā saka, nogludinājām. Pat vislabāko vārdu – labdien! – var pateikt tā, ka pēc tam visu dienu neko negribas. Man liekas, jāsāk ar to, kā mēs darām cits pret citu, kā attiecamies. Protams, tas izpaužas valodā...

Hansons: Būtu svarīgi nezaudēt brīvību. Ir dažādas grupas, un būtu labi, ja tām būtu brīvība izvēlēties, kādā vārdā sevi saukt, bet citiem vajadzētu būt brīvībai šo vārdu pieņemt vai nepieņemt. Bija tāds britu skečs “Frajs un Lorijs”, tur policists iecirknī prasa otram, kāds ir viņa uzvārds. Viņš saka: “Mans uzvārds ir šāds (nomet uz galda šķiltavas), tā arī rakstiet.” Tas ir acīmredzami absurds piemērs, bet tikpat labi mēs varam paņemt dažādu valodu skaņas. Man, piemēram, identitāte prasa, lai es būtu nevis “viņš” vai “viņa”, bet es gribu būt “¿-ah!”. Gan rakstiski, gan mutiski sauciet mani šādi! Tā viena ir Āfrikas skaņa, otra ir arābu skaņa, un tas ir tas, kas es esmu. Ja gribu, es varu sevi tā saukt, bet es nevaru piespiest citus mācīties šīs skaņas un obligāti saukt mani šādā veidā.

Tīrons: Tātad tas ir tāds princips, ka es varu gribēt daudz ko, bet man jārēķinās ar citu cilvēku gribu to pieņemt vai nepieņemt.

Veckalne: Tas ir atkarīgs arī no komunikatīvā mērķa. Nav jau spiesta lieta būt pieklājīgam. Neviens nespiež teikt “lūdzu!” un “paldies!”, tā ir mūsu izvēle. Jautājums ir: vai mēs panāksim, ko vēlamies? Piemēram, ja vēlamies panākt kaut ko ar savu kolēģi, kuram, iespējams, ir kāda no šīm primārajām pazīmēm, un izmantojam nievājošu vārdu, zinot, ka otram cilvēkam šis vārds šķiet nievājošs, tad jārēķinās, ka šādā veidā varbūt neko nepanāksim. Neviens nespiež izmantot iekļaujošu valodu, nav un nebūs tādu direktīvu, jo tas ir par attieksmi, un attieksmi mēs vienmēr varam izvēlēties.

Šteinbergs: Piemērs par to, ka mani sauc tā kā nomesta priekšmeta skaņa, ir labs, lai arī absurds. Bet interesanti padomāt, ka savā ziņā tikpat absurdi, ka es sevi prezentēju kā Ivaru, cisdzimtes heteroseksuālu vīrieti, un visiem tas liekas normāli. Man būtu jāpadomā, lai kaut kā sakarīgāk noformulētu, bet doma ir tāda, ka cilvēks, prasot, lai viņu respektē tādu, kāds viņš ir, sagaida to pašu attieksmi, kas ir pret tiem, kuri skaitās norma.

Hansons: Varbūt reālāks piemērs būtu par to cilvēku, kas teica, ka viņš ir kaķis un jāārstē kā kaķis. Viņam ir tiesības kaut ko tādu teikt, bet ārstam ir tiesības viņu ārstēt kā cilvēku. Varbūt ārsta gadījumā tas nav īsti par valodu, jo viņš viņu var saukt par kaķi, bet ārstēt kā cilvēku.

Veckalne: Mēs sakām, ka nevajadzētu nonākt galējībās, bet šie piemēri patiesībā ir galējību piemēri. Ikdienā, kur šie vārdi ir vajadzīgi, mēs nenonākam galējībās.

Kursīte-Pakule: Lai būtu iespējams sarunāties, mēs vienmēr balstāmies tradīcijā. Mēs, protams, varam nonākt svešā tradīcijā, arī žestu valodas tradīcijā. Niksonam reiz gadījās izkāpt no lidmašīnas, rādot žestu, kas amerikāņiem nozīmē “okei”, bet valstī, uz kuru viņš bija devies vizītē, nozīmē seksuālu vardarbību. Nav pareizas vai nepareizas valodas, visu mēs nevarēsim iekļaut, bet, rodoties jaunām reālijām vai kaut kam mainoties, mēs to iekļaujam un kaut kas izveidojas. 19. gadsimta vidū trūka tik daudz vārdu... Kurš ieteica “divatronu” teātra apzīmēšanai? Kronvaldu Atis! Tas neiegājās. Smejies, nesmejies, bet daudzi vārdi – kā “satversme”, “vēsture” – iegājās.

Tīrons: Tomēr ir diezgan liela atšķirība, jo lielākā daļa iekļaujošās valodas saistīta ar dzimti un ar šo nenoteiktību, nepieciešamību nesaukt vai nenorādīt uz...

Veckalne: Nē, tā nav lielākā daļa!

Tīrons: Tiešām nav? Man palika iespaids, ka lielākā.

Veckalne: Tā pievērš lielāku uzmanību, jo tā ir tik neparasta un apdraud šķietamo normalitāti.

Tīrons: Bet kas tad ir tā lielākā daļa, ja ne vietniekvārdi, kas, manuprāt, valodā ir tik būtiski, un tieši dzimte ir tā, kas traucē vietniekvārdus lietot atbilstoši iekļaujošai valodai. Taču vēršanās pret dzimtēm latviešu valodai ir katastrofāla, jo tradicionāli, diemžēl man jālieto šis vārds, tā ir dzimtēs ļoti iesakņojusies valoda.

Veckalne: Arī citas valodas ir dzimtēs iesakņojušās. Spāņu valoda ir lieliski atrisinājusi, kā rīkoties ar nebināro. Mums katram var būt viedoklis, un tas, kā diskutējam mēs vai kā diskutē un kādus lēmumus pieņem Latviešu valodas ekspertu komisija, tas ir viens, bet valodā tāpat viss notiek, cilvēki, valodas lietotāji, tāpat meklē risinājumus, un viņi tos atradīs neatkarīgi no tā, vai mums šķiet, ka tā ir katastrofa.

Tīrons: Lūdzu, pasakiet kādu veiksmīgu jēdzienu, kas ir iegājies un ko mēs labi varam lietot latviski, un kas atspoguļo, kā Aiga teica, jaunās reālijas.

Hansons: “Transpersona” ir lokāms un teikumā ietverams vārds.

Tīrons: Tas taču nav latviski!

Veckalne: Svešvārdi nav nekas slikts.

Tīrons: Svešvārdi slikti funkcionē valodā, slikti iekļaujas, piemēram, dzejolī, tajos ir smagnējums. Citādi ir ar vārdiem “gejs” un “kvīrs”, kas ir īsi un lokāmi, kaut gan, kā jau teicu, tiem nav dzimtes un ir grūti saprast, kas ar vienu un otru ir domāts.

Šteinbergs: “Kvīrs” un “gejs” jau arī ir svešvārdi.

Tīrons: Es gribēju par tiem atsaukties kā par pozitīviem piemēriem, kas, šķiet, ieguvuši nepieciešamo nozīmju daudzumu, kvīri – mazāk, geji jau pavisam noteikti, kaut arī šis vārds ir zaudējis to brīnišķīgo skanējumu, kāds tam ir angļu valodā, kur tam kādreiz bijusi arī cita, pamatnozīme. Varbūt jūs varat minēt vēl kādus vārdus, kuri, jūsuprāt, labi iekļaujas valodā?

Hansons: Tu gribi tādu, kas nav svešvārds, jā?

Tīrons: Tas būtu sirsnīgāk.

Šteinbergs: Es domāju, no svešvārdu ienākšanas nevar izvairīties un, manuprāt, nevajag arī īpaši baidīties. Es ļoti gribētu redzēt, ka valodnieki aizietu uz drag šoviem vai kādu kvīru pasākumu un paklausītos, kas reāli notiek runātajā, dzīvajā valodā. Ienāk angļu valodas vārdi, tie sāk dzīvot latviski un vai nu pakāpeniski transformējas kaut kādās latviskās formās, vai paliek kā angļu valodas vārdi.

Tīrons: Piemēram?

Šteinbergs: Piemēram, vārds trans. Nesen bija literārā mēnešraksta Avīzes Nosaukums kvīriem veltītā numura atklāšana, tur bija kvīru teksti, un arī pasākumā bija drag king šovs un tamlīdzīgi. Tas, ko es dzirdēju, bija, ka cilvēki lieto trans nevis kā latviešu vārdu, kuru loka, bet kā angļu vārdu latviskā teikumā. Šādu piemēru ir daudz, es domāju, valodnieki, aizejot uz šādiem pasākumiem un saklausoties, varētu domāt auglīgāk.

Hansons: Ar trans problēma ir tā, ka latviešu valodā vārds jau ir priekšā. Ir “trani”, bišu tēviņi, un ir “transs”, transa stāvoklis, negribas lietot ne vienu, ne otru, visdrīzāk – lai nejauktu. Un tāpēc paliek pie nelokāma trans, bet tas slikti darbojas.

Tīrons: Piekrītu, ka noteiktā vidē šos vārdus ļoti viegli iekļauj savā runā, bet tur valodniekiem nav ko darīt, varbūt vienīgi paklausīties.

Šteinbergs: Domāju, ka ir ko darīt. Es nenāku ar atbildi, kādam jābūt rezultātam un kas valodniekiem beigās jāpiedāvā, bet domāju, ka mijiedarbība starp valodas lietotājiem un valodniekiem varētu pavērt jaunu redzējumu.

Veckalne: Tieši tā. Terminoloģijas komisijās visbiežāk sadarbojas valodnieki un konkrētās nozares eksperti, viņi rada vai apstiprina priekšlikumus. Latviešu valodas ekspertu komisija varētu uzaicināt kādu nebināro cilvēku kopienas pārstāvi uz kādu no sēdēm, jo tas ir veids, kā uzzināt, ko domā lietotājs, apmainīties ar zināšanām, nevis vienkārši pateikt, es citēju: “Mēs kategoriski noraidām!”

Kursīte-Pakule: Labākais vārds ir “labestība”, ko, manuprāt, iedzīvināja Ziedonis; nevis izgudroja, bet iedzīvināja. Un svarīga ir attieksme. Es iedomājos, ka aiziet uz to kvīru pasākumu kāds cienījams valodnieks un sēd tur kā tāds dadzis. Abām pusēm jābūt ieinteresētām. Piemēram, ja sanāktu kopā dzejnieki, tas pats Kārlis Vērdiņš, ko es ļoti augstu vērtēju, valodnieki un mēs, kuriem arī interesē valoda, un studenti... Ja mani uzaicina, es nāku, lai gan neesmu nekāda speciāliste par nebināriem vai bināriem, mani interesē valoda. Varbūt varētu veidot kādu konkursu, bet droši vien nav naudas...

Tīrons: Konkursu par ko?

Kursīte-Pakule: Kaut vai par tekstu invalīda apliecībai, vai kam nu kurā reizē jāatrod vārds.

Veckalne: Ir jau atrasts – “invaliditātes apliecība”.

Kursīte-Pakule: “Invaliditātes apliecība”, Aiga, to neviens cilvēks nevar izrunāt. Ar ko “invaliditātes apliecība” ir neitrālāka par “invalīda apliecību”?

Veckalne: Tā uzsver stāvokli, nevis cilvēku. Lietojot apzīmējumu “invaliditātes apliecība”, mēs nenonivelējam cilvēku līdz tam, ka viņš vai viņa ir invalīds. Tas ir viens no iekļaujošas valodas pamatprincipiem, ka mēs neaizmirstam, ka galvenais ir cilvēks, viņa vārds, uzvārds, un tikai pēc tam viņa primārās vai sekundārās pazīmes. Jau vairākus gadus nav tādas “invalīda apliecības”, ir “invaliditātes apliecība”.

Tīrons: Tam nu gan tā nevajadzētu būt, jo šī apliecība liecina tikai par vienu, un nevis par to, ka viņš ir kolosāls cilvēks vai gudrs rakstnieks, bet par to, ka šis ir cilvēks, kuram ir šī konkrētā īpašība, un ka šim cilvēkam pienākas tie vai citi atvieglojumi. Tas ir tāpat kā ar “pensionāra apliecību” jeb, kā vēl to varētu nosaukt, ar “vecāka gadagājuma cilvēka apliecību”.

Veckalne: Primārais ir cilvēks.

Tīrons: Šajā gadījumā varu piekrist visam kam, atskaitot vienu: lai uzsvērtu, ka primārais ir cilvēks, piedošanu, ir jāzina, kas tas cilvēks ir, kas ar to tiek saprasts. Nav nevienas normālas cilvēka definīcijas jeb noteiksmes, bet no mana viedokļa labākā noteiksme, kas būtu tiešā pretrunā identitātes jēdzienam, ir tā, ka cilvēks katrā atsevišķā brīdī var izpausties citādi, proti, cilvēks ir tas, kas katrā atsevišķā viņa dzīves brīdī var būt kaut kas cits. Taču šāda definīcija nepalīdzēs iekļaujošās valodas veidošanā. Man šķiet, ka iekļaujošas valodas meklējumos tiek pieņemts, ka cilvēks ir pieklājīgs, sabiedriski atvērts, līdzcietīgs pret citiem un neatkārtojams katrā atsevišķā gadījumā, kas man tīri labi patiktu, un iekļaujošā valoda jāveido, balstoties uz šādu priekšstatu par cilvēku.

Veckalne: Es nevienā brīdī neesmu paudusi šādu priekšstatu par cilvēku. Es neteicu, ka cilvēka definīcija ir, ka viņš ir labestīgs, pieklājīgs utt.

Tīrons: Bet jums ir priekšstats, jūs sakāt, ka galvenais vārdnīcas veidošanā ir…

Veckalne: Ka neuzsveram cilvēka primārās vai sekundārās pazīmes.

Tīrons: Bet?

Veckalne: Bet to, ka pirmām kārtām tas ir cilvēks. Piemēram, ka tas ir Jānis Bērziņš. Nevis aklais kaut ko izdara, bet Jānis Bērziņš, nevis invalīds, bet Jānis Bērziņš.

Tīrons: Tad jums vajadzētu teikt, ka tas ir pilnīgi atsevišķs, unikāls indivīds vai kaut kas tamlīdzīgs.

Veckalne: Izmantosim vārdu “indivīds”, ja tas ir saprotamāk. Iekļaujošas valodas pamatā ir tas, ka uzsveram nevis primārās un sekundārās pazīmes, bet ko citu, kas šajā kontekstā saistībā ar šo indivīdu ir svarīgi.

Tīrons: Tur ir tāds iekšējs pretstats, ka iekļaujošā valoda, no vienas puses, cenšas pateikt tieši to, ka viņam nav vienas kājas, kas nav ne primārā, ne sekundārā pazīme; šis cilvēks patiesībā ir kaut kas pavisam cits, konkrēts un īsts, un par to atkal neko pateikt nav iespējams. Bet par sekundārajām un primārajām īpašībām sākas vesela cīņa, ņemšanās, aizvainošanās un tamlīdzīgi.

Veckalne: Ja tas, ka cilvēkam nav vienas kājas, attiecīgajā kontekstā nav svarīgi, būtu labi to vispār neminēt. Savukārt, ja nepieciešams to minēt, tad pēc iespējas iekļaujoši un cieņpilni.

Kursīte-Pakule: Un precīzi.

Veckalne: Protams, ka precīzi.

Tīrons: Un kur tā minēšana notiek? Aiga minēja sociālos tīklus un ziņu virsrakstus. Kur vēl ir nepieciešamība par to runāt?

Veckalne: Piemēram, ārsta kabinetā, runājot par diagnozēm. Vai arī aptaujās un anketās, kur jautā dzimumu un vecumu, kaut gan tam nav nekāda pamatojuma. Ir daudzas situācijas, kur nepieciešams šīs pazīmes nosaukt, un ir situācijas, kur tas absolūti nav nepieciešams.

Tīrons: Nobeigumā es gribētu pajautāt, vai jums nav vēl kaut kas, ko jūs gribētu šeit pateikt?

Hansons: Mani izbrīnīja, ka Valsts valodas centrs joprojām nepieņem to, ka vārdi “gruzīni” un “Gruzija” acīmredzami ir ienākuši caur starpniekvalodu, tas ir, caur krievu valodu, tie nav neitrāli vārdi. Kāda būtu problēma saukt viņus par kartveļiem un valsti par Sakartvelu?

Kursīte-Pakule: Latviski to ir ļoti grūti izrunāt.

Veckalne: Lietuvieši apstiprināja.

Tīrons: Kaut arī tas pie mums ir nonācis caur Krieviju, pats vārds “gruzīns” nav krievu vārds, tas ir pastarpinājums.

Kursīte-Pakule: Jau pirms dažiem gadiem, kad Gruzijā sākās nemieri, šis bija kā priekšlikums, un varbūt pienāk laiks un…

Veckalne: Ukrainas vietvārdu gadījumā lingvistiskā empātija darbojās brīnišķīgi. Mazo pilsētu nosaukumus nomainīja jau 2014. gadā, savukārt par lielajām tika teikts, ka tā ir tradīcija, atstāsim: Kijeva, Harkova, Ļvova. Taču pēc pilna mēroga iebrukuma un saskaņā ar Ukrainas atbalstītāju, tostarp arī tulkotāju un rakstnieku, aicinājumiem vārdus nomainīja, un vienas dienas laikā mēs sākām teikt: Kijiva, Harkiva, Ļviva.

Hansons: Es ceru, ka mēs varētu negaidīt nekādus citus iebrukumus...

Tīrons: Man no laika gala ārkārtīgi nesaprotams ir bijis vārds “holokausts”. Šis svešvārds man liekas, un ne tikai man vienam, nepieņemams. Nupat lasīju vienu poļu autoru, kurš to sauc par “Katastrofu”, savukārt holokausts kā kaut kāda upurēšana sadedzinot šķiet aplams vārds. Ebreji lieto šoa.

Šteinbergs: Bet vai “katastrofas” vārds, ja runa ir par Krievijas iebrukumu Ukrainā, nav pārāk neitrāls?

Tīrons: Es par Katastrofu runāju tikai kā par to, kas tiek saprasts ar vārdu Holokausts, un lielais sākumburts liecina par šī notikuma unikalitāti.

Kursīte-Pakule: Valoda pieprasa lielu uzmanību. Citreiz gribot, bet citreiz arī negribot mēs varam aizvainot cits citu. Protams, ja rodas vajadzība, jāsmeļ un jāmeklē jauni vārdi, bet vārdiem diez vai jāiet pa priekšu vajadzībām. Taisnību sakot, es gandrīz neko nezināju par iekļaujošo valodu. Ir gan viena doktorante, Velga Polinska, kas raksta par vieglo valodu, arī tas ir ļoti vajadzīgi.

Veckalne: Arī tā ir daļa no iekļaujošās valodas.

Kursīte-Pakule: Jā.

Tīrons: Vai “vieglā valoda” nenozīmē arī to, ka es nedrīkstu runāt, piemēram, pārāk sarežģīti?

Kursīte-Pakule: Vieglā valoda ir paredzēta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, ar autismu.

Tīrons: Vai vieglā valoda attiecas tikai uz autistiem?

Kursīte-Pakule: Nē, arī vecumā un vēl...

Tīrons: Tad jau man jāiet uz pansionātu, ko tagad sauc par sociālās aprūpes namu, un jāsāk runāt ar vecāka gadagājuma cilvēkiem kā ar bērniem!

Veckalne: Tas ir atkarīgs no jūsu mērķa. Ja vēlaties, lai noteikta auditorija jūs saprot, tad, iespējams, ņemsiet vērā auditorijas vajadzības. Ja jums nav svarīgi, lai auditorija saprot, jūs varat turpināt runāt, kā ierasts.

Tīrons: Tas ir pieņēmums, ka šie cilvēki ir, piedodiet, idioti, kuri neko nesaprot, un šāda attieksme, manuprāt, attiecībā pret viņiem ir pazemojoša. Tas ir kā uķināties ar bērniem vai veciem cilvēkiem. Man šķiet, ka nekādā gadījumā nedrīkst reducēt valodas sarežģītību un primitivizēt to, kas ir grūti pasakāms.

Veckalne: Neviens nereducē valodas sarežģītību. Tas ir atsevišķs valodas paveids, kas ļauj saprast arī tiem, kuri nesaprot sarežģītāku izteiksmi. Tas ir viens no rīkiem, kā mēs padarām tekstu vieglāk uztveramu, atbrīvojoties no liekvārdības, izvairoties no ciešamās kārtas, no garām palīgteikumu virtenēm. Tā ir daļa no iekļaušanas procesa, lai, piemēram, izmantojot valsts pakalpojumu, ikviens var saprast, ko dara šī iestāde, kur vērsties tādos vai citādos gadījumos.

Tīrons: Bet kāda iemesla dēļ tad viņi uzreiz neraksta saprotami?

Kursīte-Pakule: Tā pašlaik ir aktuāla tēma saistībā ar bērniem, ar pusaudžiem, ar to nopietni strādā visā pasaulē, tas nav tikai ministrijām.

Veckalne: Un tā nav primitivizēšana vai cilvēku muļķošana.

Šteinbergs: Vēl viens piemērs varētu būt projekts, kas, ja nemaldos, saucas “No Fear Shakespeare”, kur ir Šekspīra teksts angļu valodā un tad tas ir iztulkots vieglākā, saprotamākā, bet būtībā – primitivizētā valodā. No vienas puses, tas tiešām vienkāršo Šekspīra valodas sarežģītību, kas ir tās neatņemama daļa, bet, no otras puses, tik tiešām padara tekstu pieejamāku, tādējādi paplašinot auditoriju.

Veckalne: Visspēcīgākais komunikatīvais ziņojums ir tad, ja zinām savu auditoriju un pielāgojamies tai. Ar jums tā neviens nerunās, jo jūs neesat vieglās valodas auditorija, bet ir cilvēki, piemēram, ar Dauna sindromu vai ar autismu, kuriem izstrādā arī mācību līdzekļus vieglajā valodā. Tie nav paredzēti visiem bērniem.

Tīrons: Atceros, ka amerikāņu dzejnieks Donalds Hols stāstīja, ka muzejā pie viņa piesteidzies sargs un runājis apmēram tā: “Nu, kā tad mēs šodien jūtamies? Labi? Paēdām? Viss kārtībā? Kur tad jūs iesiet? Ziniet, te ir viens ļoti slavens mākslinieks!” Un viņš min Henriju Mūru, pat nenojaušot, ka Mūrs ir tuvs Donalda Hola draugs. Hols saka, ka labāk vispār nekur vairs neiet, jo nevar izturēt šo attieksmi, ka tikai tādēļ, ka ir jau vecs un ratiņos, pret viņu izturas kā pret plānprātiņu vai zīdaini. Tas atkal ir attieksmes jautājums.

Veckalne: Es esmu iemācījusies uzdot ļoti daudz jautājumu, lai saprastu, kā uzrunāt, cik sarežģītu valodu izvēlēties un tā tālāk. Manuprāt, mēs par maz uzdodam jautājumus, jautājot var ātri vien noskaidrot, kā cilvēku uzrunāt un kā viņš vēlas, lai par viņu un ar viņu runā. Mēs bieži vien izdarām pieņēmumus, un tam tūliņ seko veids, kā mēs runājam.

Tīrons: Tā droši vien ir kāda ļoti konkrēta situācija, par ko jūs runājat. Ja jūs ieejat bārā, tad vispār ir jautājums, kāpēc kādu uzrunāt? Un, ja uzrunāt, tad kāpēc uzdot jautājumus – lai iepazītos vai lai padarītu dzīvi vieglāku?

Šteinbergs: Kāpēc tā nav forša situācija, kad bārā, mēģinot flirtēt, pēkšņi uzdod jautājumu: “Kādi ir tavi vietniekvārdi?” Kāpēc lai tas nebūtu normāli?

Tīrons: Varbūt tā persona vispār nezina, kas ir vietniekvārds.

Veckalne: Kad iepazīstos ar cilvēku, kuru sauc, piemēram, Ingus, mans pirmais jautājums vienmēr ir: ar vienu vai diviem “s”? No tā būs atkarīgs, kā es viņu uzrunāšu. Ja cilvēkam ir divi vārdi, es vienmēr pajautāšu, vai uzrunāt abos vārdos vai tikai vienā vārdā un kurā no abiem. Tas ir pilnīgi normāli – uzdot jautājumus.

Hansons: Mums ir paveicies, ka vismaz “tu” latviešu valodā ir dzimumneitrāls, jo, piemēram, ebreju vai arābu valodā ir ata, at, viens vīriešu, otrs sieviešu.