Kā gribētos atkārtot kopā ar Tolstoju: nāves nav, nāves nav

Sokurovs reiz par Juriju Arabovu sacīja: “Izmantot viņa talantu kinematogrāfā ir tas pats, kas sist naglas ar kristāla vāzi. Kino gandrīz nekad nav vajadzīgs tāds kultūras un literārās meistarības līmenis.” Viņa scenārijus var lasīt kā patstāvīgus autordarbus. Tomēr literārais tajos mirdz caur kinematogrāfiskuma kristālu. Pat nenofilmētos scenārijus var “redzēt”.

Neatkarīgi no tā, par ko stāsta viņa kinoteksti, tajos vēdī likteņa un vēstures elpa. To autors zina, ka cilvēka liktenī runā dievs. Katra, dažkārt visnemanāmākā un ērmīgākā cilvēka liktenī. Taču no augšas sacīto saklausīt spēj tikai pavisam nedaudzi. Piemēram, Arabovs.

Laimīgā sastapšanās ar Aleksandru Sokurovu notika jau Kinoinstitūtā, viņus iepazīstināja iemīļotā pasniedzēja Līvija Zvoņņikova. Kopš tā laika šie temperamentā atšķirīgie un domāšanā neatkarīgie mākslinieki ir saistīti, var teikt, uz mūžu. Kad sākās represijas pret Sokurovu, Arabovs turpināja viņam rakstīt, dažkārt bez jebkādām cerībām uz to, ka iecere varētu tikt īstenota.

Viņš ir dzejnieks, filozofs, rakstnieks. Viņš strādā ar nozīmēm, konkrēti sadzīves sižeti ar viņa rakstāmspalvas palīdzību pārtop stāstā par esamību. Stāstiem, kas paredzēti kino, pamatā vienmēr ir likta pretstatu cīņa, nejaušības un neizbēgamības, mūžības un tagadējā brīža sadursme. Baisais nemanāmi kļūst par smieklīgo, augstais – par zemo, traģiskais – par sentimentālo. Skrupuloza patiesība izšķīst mistikā. Arabovs neseko cēloņsakarību pavedieniem – viņš tos sarauj. Tāpēc viņa scenārijos grūti paredzēt nākamo soli vai pavērsienu. Fiziskā, materiālā, determinētā dzīve viņu neatvairāmi piesaista, taču dramaturģijas krēslainajā, vienmērīgajā plūdumā viņš ieslēdz brīnuma un burvības lampiņu, izklīdinot bezcerības tumsu.

Arabova–Sokurova grandiozajā tetraloģijā par varas iedabu daudz pateikts arī par cilvēku, par lepnību, par kārdinājumu. Planēta ir spēļu galda zaļā vadmala, uz kuras titāni-tirāni met neredzamus kauliņus: pāris–nepāris, miers–karš, labais–ļaunais, gaisma–tumsa, dievs–velns. Visas cīņas, nāvessodi, pasaules kari norisinās vārgulīga cilvēka iekšienē, un tikai pēc tam neremdināto kaislību postošā uguns izlaužas uz āru, pārņemot kontinentus.

Hitlers (“Molohs”), Ļeņins (“Teļš”), imperators Hirohito (“Saule”)– pasaules valdītājiem filmu autori pieiet neiespējami tuvu, līdz saožamības attālumam, līdz iespējai aplūkot Iļjiča ļengano ādu, fīrera trīcošo zodu, apjukumu imperatora Hirohito– maza, manierēs Čārlijam Čaplinam līdzīga cilvēka– acīs.

Arabovu un Sokurovu nodarbina nevis mitoloģija un burtiska sekošana faktiem, nevis sociālā filozofija, bet gan esamības fizioloģija. Viņi izvērš uz ekrāna fantastisko cilvēka un varas divkauju, taču beigu beigās tā ir divkauja ar viņa paša cilvēciskumu. Autoriem viņu aktuālās filozofiskās traģēdijas notiek ne tikai par esamības galvenajiem jautājumiem, bet arī par nemitīgi izplūdinātajiem labā un ļaunā jēdzieniem, par tagadējās pasaules stāvokli. Viens no galvenajiem Eiropas mītiem, stāsts par Faustu, Arabova traktējumā vēsta par to, kā cilvēks ieved kārdinājumā velnu, kā rodas šī savādā abpusēji izdevīgā kooperācija. Tā ir viena no aktuālākajām filmām par to, kā prakticismā ieslīgušais mūsdienu cilvēks pilnīgi pārtrauc jebkādas attiecības ar metafiziku. Un, šādi raugoties, man kino nav zināmi vēl mūsdienīgāki izteikumi.

Arabovs strādā kopā ar režisoriem, kurus raksturo dažādi pasaules uzskati, stilistika, kinematogrāfiskā plastika. Kirila Serebreņņikova “Jurģu diena”, Andreja Hržanovska “Pusotras istabas”, Aleksandra Proškina “Brīnums”, Andreja Proškina “Orda”. Katra filma ir pasaule, kas pastāv saskaņā ar neprognozējamiem noteikumiem, kuri diezgan bieži ir pakļauti ļaunuma un netaisnības likumiem. Tomēr Arabova Visumā pastāv kaut kāda par visiem zemes likumiem augstāka tiesa. Viņa “Likteņu mehānikā” (tāds ir Arabova slavenās grāmatas nosaukums) lasām par saspringtu mēģinājumu atminēt dievišķo providenci. Kino vēl ir īsti dzejnieki – varbūt pēdējie –, kuriem šie pūliņi ir vissvarīgākais, kuriem kino ir dvēseles fotogrāfija. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.

Larisa Maļukova

Rīgas Laiks: Grāmatā “Likteņu mehānika” jūs sakāt, ka cilvēka dzīvei var piemērot tos vai citus dramatiskos principus, noteikt cilvēka dzīvi kā žanru. Kā jums šķiet, kādā žanrā var aplūkot Ļeņina dzīvi?

Jurijs Arabovs: Man liekas, jebkuru cilvēku var ietilpināt traģikomēdijas žanrā. Jebkura dzīve ir traģiska, jo pēc tās ir nāve. Un neko drošu mēs par nāvi nezinām. Šā vai tā nāve ir katastrofa. Visupirmām kārtām tāpēc, ka cilvēks vienmēr mirst vienatnē. Neviens nekad nemirst kolektīvi, pat ja tā ir Hirosima, pat ja krīti lidmašīnā. Tāpēc jau nāve ir baiga. Es kā cilvēks, kuram nācies mirt, zinu, ka tas ir fantastiski vientulīgi un ka šī sajūta, ka tu esi atšķelts nost no pasaules, spiež nost, tā ir ļoti spēcīga. Tādēļ traģēdija tā būs vienmēr. Ir mūžīga dzīvība, nav mūžīgas dzīvības, vai cilvēka personība paliek mūžībā? Un komēdija tāpēc, ka mērķi neatbilst līdzekļiem. Tas ir gan traģiski, gan smieklīgi. Smieklīgi, cik bezpalīdzīgs ir cilvēks, kurš bijis pasaules valdnieks. Vai tad nav smieklīgi, ka Ļeņins vispār nedomāja par nāvi? Jūs taču varat izlasīt visus tos neskaitāmi daudzos sējumus, kuros apkopotas viņa piezīmes, lielāko tiesu žurnālistiskas, – tur par nāvi vispār nekā nav. Tikai Ļeņina testamentā 20. gados ir šīs īsās piezīmes kongresam, ka Staļins ar steigu jāaizvāc no vadības. Tajās kaut kas ir, kaut kāda priekšnojauta. Bet vispār – nu kā? Cilvēks, kurš mēģina mainīt pasauli, nedomā par savu nāvi? Tas ir smieklīgi. Viņš taču bija nostrādājis mazāk par trim gadiem Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja amatā, vadījis nebijušu, savādu valsti, kuras pieredze bija drīzāk negatīva, nevis pozitīva. Tas viss būtu smieklīgi, ja tam apakšā nebūtu to cilvēku asiņu, kuri vispār no šī supereksperimenta nezināja ne rīta, ne vakara. Tā kā tur ir iestrādātas šo cilvēku asinis, tā, protams, jau ir traģēdija.

RL: Kam tas ir smieklīgi? Man tur nekas nešķiet smieklīgs.

Arabovs: Smieklīgi ir, kad cilvēks uzkundzējas pasaulei, uzskatīdams sevi par nemirstīgu. Pēc Kanta definīcijas – kas ir smieklīgs? Gaidas, kas beidzas ar neko. Komunisma celšana Krievijā ir gaidas, kas beidzas ar neko. Ļeņina dzīve ir gaidas, kas beidzas ar neko. Absolūti kantiska komiskuma formula.

RL: Par ko Ļeņins jūsu scenārijā raud?

Arabovs: Viņa nāve bija baismīga, un ar šo savu nāvi viņš atšķiras no Staļina. Tā Iļjiču daļēji padara cildenāku, jo viņš ļoti stipri mocījās. Fiziski un garīgi; nenoliedzami. Ir Gorku apsarga atmiņas no 1924. gada sākuma, tas ir, neilgi pirms nāves. Nu, tātad nakts, pilnmēness, un apsargs pēkšņi dzird: kāds necilvēciskā balsī gaudo uz mēnesi. Apsargam asinis sastinga dzīslās. Šajā gaudošanā jautās šaušalas, kaut kas zvērisks, taču arī kaut kas cilvēcisks. Bet kaucējs bija Ļeņins ratiņkrēslā. Sēž, savīstīts apaļš kā sniegavīrs, un gaudo. Iespējams, tā ir leģenda, tāda pati kā “Nadja, pasaki Ļevam: noindēja”.

RL: Ļevs ir Trockis?

Arabovs: Trockis, jā. Viņi taču bija savā starpā noslēguši paktu, kā gāzt Staļinu. Tā laikam gan būtu Ļeņina pēdējā saprātīgā darbība pirms aizmiršanās.

RL: Vai tad Trockis bija aizbraucis pie viņa uz Gorkiem?

Arabovs: Jā, Trockis vairākkārt pabija Gorkos, 1924. gadā. Viņš ar smagu saindēšanos, cik noprotams, ne bez Staļina līdzdalības, ārstējās kūrortā. Taču visinteresantākais, ka viņš nogaidīja, laikam pats arī gudroja – kā nu būs, piecelsies Ļeņins vai ne. Viens viņš šo kampaņu pret Staļinu nespēja uzsākt, gaidīja Ļeņinu. Tikai tad, kad Ļeņins nomira, viņš attapās, taču jau bija par vēlu, Staļins divu gadu laikā visas vadības sviras bija aizvilcis pie sevis, un Trockis palika zaudētājos. Tā nu Ļeņins, kurš gaudo uz mēnesi, – pat ja tas ir izdomāts, tēls ir labs. Gan literārs, gan arī atspoguļo to katastrofu, kas tiešām arī bija notikusi. Un otrs apokrifs – mēs, protams, esam palikuši zaudētājos. Proletariāts Krievijā izrādījās truls, kūtrs, netiecās pēc zināšanām. Bija vajadzīga attīšana atpakaļ uz buržuāzisko ekonomiku, lai izaudzinātu to kulturālo proletariātu, kurš pēc maksimālās programmas spēj uzņemties valsts pārvaldīšanu. Vai tad nav smieklīgi? 1917. gada vasara, Ļeņins raksta savu pēdējo sacerējumu “Revolūcija un valsts”. Viss sacerējums ir par to, ka valstij proletariāta laikmetā jāatmirst. Lūk, eksistē īslaicīgs vēsturisks cariskās valsts mašīnas lūzums, tam vajadzīga proletariāta diktatūra, bet pēc tam valsti spēs pārvaldīt jebkura ķēkša. Tas gan Iļjičam drīzāk ir poētisks tēls. Gluži pašpārvalde viņam nebija prātā. Kāpēc viņu tik ļoti interesēja anarhisms? Viņš taču vairākkārt bija ticies ar Kropotkinu, paskatieties viņa dienasgrāmatas. Jau neilgi pirms smaga insulta. Viņu ļoti interesēja pašpārvaldes ideja. Nu, ir taču smieklīgi – uzrakstīt par valsts krahu kā galveno mērķi un likt pamatus totalitārai valstij, kas, stingri ņemot, Krievijā bija kaut kas nepieredzēts. Njā, Ivana Bargā laikā tāda gan bija, tomēr galīgi ne šādā mērogā. Bet šeit rezultāts ir fantastiski komisks. Un traģisks.

RL: Kā jums šķiet, kāpēc slimais Ļeņins savas dzīves pēdējā posmā centās bučot rokas zemniekiem un vispār apraudāties un lūgt piedošanu?

Arabovs: Nu, tā bija gala tuvošanās.

RL: Jūs taču teicāt, ka viņš par nāvi nedomāja.

Arabovs: Tik ilgi, kamēr viss ķermenis viņam kalpoja, nedomāja. Bet, kolīdz body sāka viņam nepakļauties, man liekas, kaut kas dzima. Viņš šai ziņā bija plašs cilvēks, viņam bija simpātiskas iezīmes. Teiksim, saglabājies tāds stāsts. Braucis viņš reiz automobilī ar šoferi uz Gorkiem, un mašīna uz tilta pāri upei iesprūdusi – koka baļķi lāgā nav turējušies kopā, ritenis iestrēdzis, un viss. Tur stāvējis lauku vīrs, un Ļeņins viņam pajautājis: “Varat salabot?” Tas saka: “Kurš tad te labos? Vara pie mums, atvainojiet par izteicienu, ir padomju.” Ļeņins gardi smējies un pēc tam Tautas komisariāta sēdēs vairākkārt sacījis: “Vara pie mums, atvainojiet par izteicienu, ir padomju.” Viņā bija plašums, kāds Staļinam nepiemita. Viņā bija augstās muižnieku kultūras paliekas, kas viņam tomēr kaut ko vēstīja par pasauli. Dieva jēdzienu viņi bija atcirtuši nost, taču viņam bija humors – diezgan amizants. Aņņenkovs ir atstāstījis vienu viņa asprātību – Ļeņins šūpojies šūpolēs, teikdams: “Kaitīga izprieca – uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ. Bet vajag – uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu...” (Abi smejas.) Visi ha-ha-ha, un viņš arī: ha-ha-ha. Viņā bija šīs cilvēcīgās īpašības, taču, protams, viņa vieglprātībai nebija robežu.

RL: Vai viņa vieglprātību jūs kaut kādā ziņā saistāt ar nedomāšanu par nāvi?

Arabovs: Nu, konservatīvie baznīckungi apgalvo, ka slimība un bēdas dotas tāpēc, lai vestu pie prāta. Manuprāt, tas ir pārāk kategorisks spriedums, no tā var secināt: nu, draugi, slimojiet, mokieties, tad sāksiet domāt. Tomēr īstenībā nevarība kaut kam liek rasties. Arī Ļeņinā tā kaut ko radīja. Arī rokas bučošanu zemniekiem. 1917. gadā, kad viņš bija enerģijas spārnots, ieradies Pēterburgā un izvirzījis tās aprīļa tēzes, – tas bija cits Iļjičs. Pavisam cits. Slimība kaut cik bija vedusi pie prāta.

RL: Gan jūs kļuvāt cits, gan Ļeņins?

Arabovs: Jā. Un tā, lūk, inerci pārtrauc vai nu paša taisnprātība, vai ekstremāli notikumi, kā, teiksim, slimība, noziegums, nodevība – kas mums tur vēl ir? Mīlestība, kaislība. Mīlestība ļoti labi pārtrauc darbošanos pēc inerces.

RL: Kur jūs to esat redzējis?

Arabovs: Nezinu, varbūt Ļeņina jūtas pret Inesi Armandu ir pārspīlētas, tomēr gan jau šīs jūtas kādu cilvēcības kripatiņu viņā bija iesējušas. Jau tikai pievēršanās nepam ir ne tikai valstiska viltība, lai noturētos pie varas. Tur bija arī kāda kripata cilvēcīguma. Starp citu, Trockis pusgadu pirms nepa pieņemšanas uzrakstīja Ļeņinam zīmīti: “Vladimir Iļjič, ar ekonomiku ir cauri. Krieviju var klapēt ciet. Atceliet pārtikas repartīciju, zemnieku dzīve ir izpostīta.” Ļeņins domā. Atbildes nav. Trockis gaida, kļūst aizvien sliktāk un sliktāk. Tad viņš raksta zīmīti: “Tad ieviesiet darba armijas pēc Arakčejeva sistēmas, jo kaut ko vajag darīt.” Ļeņins domā, domā. Un tomēr no šiem diviem absolūti diametrāli pretējiem priekšlikumiem izriet, ka viņi bija plaši cilvēki. Trockis izvirza vairāk vai mazāk humānistisku ideju. Jūs pats zināt – tas zelta rublis, kuru Staļins tūlīt pat nokāva, jo ir ļoti grūti vadīt tādu pusbrīvu cilvēku sistēmu. Taču, ja būtu noticis brīnums un tā kaut kādā veidā izdzīvotu, ar Krieviju nebūtu notikusi tā katastrofa, kas turpinās vēl šobaltdien.

RL: Vai jūs atceraties, kā mainījās jūsu attieksme pret viņu pēc scenārija uzrakstīšanas? Un vai mainījās?

Arabovs: Mana attieksme pret Ļeņinu ir vesels 50.–60.gadu padomju sabiedrības sociālais šķērsgriezums. Esmu audzis bez tēva. Tēvs diezgan agri mūs pameta, kad man bija četri gadi. Audzināja māte. Visu atļāva, mani ārkārtīgi lutināja. Tas man, teiksim tā, nenāca par labu par 100 procentiem. Es pieradu pie sieviešu mīlestības, pie šādiem tādiem niķiem un vīrišķības neesamības. Paldies Dievam, kad man bija 20 un vēl drusku, man pietika sajēgas to cik necik piekoriģēt. Es tvīku pēc tēva. Atceros, man bija albumi, es izgriezu Ļeņina bildītes un līmēju tajos. Pēc tam bija Staļina kulta atmaskošana, Staļins, paldies Dievam, atkrita, palika tikai Ļeņins. Un ļoti ilgi Ļeņins man nepavisam nebija valstsvīra paraugs. Es jau augu tajos laikos, kad nebija sviesta, desas – nu, kas tas ir? Kāpēc nekā nav? Tāpēc, ka zemniecība bija apslaktēta. Tiesa, kolektivizācija notika jau bez Ļeņina, taču ir skaidrs, ka pamatus bija licis viņš. Tomēr emocionāli bija kaut kāda pieķeršanās viņam. Gājiens uz mauzoleju man ir bijis vienu reizi mūžā, tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Man tieši likās, ka tā ir absolūta nāves valstība, ka esmu nokāpis kaut kādā Aīdā. Atceros to marmoru, kaut kādus drausmīgi drūmus karogus...

RL: Uz mani iespaidu atstāja tas, ka viņa vaibsti bija apbrīnojami aziātiski.

Arabovs: Uz turieni aizvests, es vēl nezināju, ka tautības mēdz būt dažādas. Visi bija vienas – kosmiskas – tautības. Protams, aziāts, to var nomanīt pēc Aņņenkova portretiem. Turpretī tā melnā tumsa gan bija kaut kas pretdabisks. Ļoti smaga. Un tomēr – kā cilvēks, tāds, kādu viņi attēloja, ar humoru, ar vājībām, ar cilvēcīgumu, viņš nonāca pretrunā ar dažiem labiem faktiem, kurus es pamazām uzzināju, un arvien vairāk. Un man kaut kāda silta attieksme – iespējams, falši silta, iespējams, no personīgās situācijas ģimenē – ir saglabājusies pat līdz mūsdienām. Staļinu gan ģimenē nolādēja. Nolādēja klusējot. Visus viņa varenos darbus, sākot ar Baltijas pievienošanu un beidzot ar tautu izsūtīšanu, bet galvenokārt zemniecības iznīcināšanu, ka viņu jupis. Krievijas dzīves un krievu kultūras pamats! Ļeņins daudz ko nepaspēja, gan sliktu, gan labu. Arī labu viņš dažreiz darīja, piemēram, to pašu nepu. Tā nu pret viņu man laikam vēl joprojām ir saglabājusies kaut kāda sirsnība, taču tagad es šo sirsnību racionalizēju ar to, ka pirms nāves Ļeņins cieta mokas. Ļeņina apbrīnojamā pēcnāve aprakstīta Daniila Andrejeva “Pasaules rozē”. Tas vispār ir satriecošs opuss. Manuprāt, spēcīgākais, kas 20. gadsimtā sarakstīts krievu valodā.

RL: Jūsu scenārijā ir, nosacīti runājot, liriskais varonis, kurš redz visu, kas notiek, dzird arī Ļeņina smadzenes. Pieņemsim, ka jūs esat tas, kurš to dzird. Ko jūs dzirdētu šajās mirstoša cilvēka smadzenēs?

Arabovs: Lepnību. Tādu pašu lepnību kā jebkuram no mums. Manis paša lepnību. Jaunībā taču katrs pusaudzis ir Ļeņins.

RL: Kādā ziņā?

Arabovs: Viņš ir cilvēks, kurš met izaicinājumu visai pasaulei. Cilvēks, kuru visa pasaule ir sāpīgi aizvainojusi. Cilvēks, kurš, pateicoties savai gribai, pārveido visu pasauli. Taču vieniem – kā man – palaimējas, viņi, kārtīgi dabūjuši pa ādu, saprot, ka tā ir muļķība. Ļeņinam nepaveicās. Viņš saprata, ka tā ir muļķība, pirms nāves, kad tās Kaplānes lodes izraisīja trieku, – un viss.

RL: Kas tad jums palaimējās? Saprast, ka tas viss ir blēņas?

Arabovs: Jā.

RL: Kāpēc tā ir veiksme, nevis rezultāts jūsu darbam ar sevi un jūsu domai?

Arabovs: Nu, es tā izsakos. Uzskatu, ka domas darbs arī ir... Paveicies, ka doma strādā. Veiksmīgi apstākļi, veiksmīgas sastapšanās ar cilvēkiem, kuri liek domāt. Ģenētiska predispozīcija – nu, viss tak būtībā ir sagadīšanās. Vēl aizvien taču ir milzum daudz cilvēku, kuri līdz mūža galam uzskata, ka viņiem kaut kas ir noskausts, ka viņi spēj būt napoleoni, ka viņi vislabāk māk vadīt Baltiju, Krieviju, Savienotās Valstis, pasaules valdību, redz, viņi staigā apkārt. Viņiem nav palaimējies.

RL: Vai esat dzirdējis leģendu, ka ciematā turpat blakus Gorkiem esot strādājis Putina vecaistēvs?

Arabovs: Tā nav leģenda. Tūkstošgades sākumā es interesējos par Putina oficiālajām biogrāfijām. Toreiz tādu bija diezgan daudz. Un no tām es uzzināju, ka viņa vectētiņš bijis Rasputina pavārs. Bet pēc tam – uz NKVD. Var jau būt, ka tā ir leģenda, taču tas ir iekļauts Rāra grāmatā par Putinu “Vācietis Kremlī”¹, ja nemaldos. Un vēl vairākās grāmatās. Izklausās pēc leģendas – Putins, Rasputins, rīmes ir pārāk literāras. Taču visādi var būt.

RL: Man, spriežot pēc jūsu grāmatas par likteņu mehāniku, liekas, ka jūs vispār neticat nejaušībai vai drīzāk ticat, ka tā cilvēkiem it nemaz nav nejauša. Tāpēc man te šķiet dīvaini apvienot šīs divas lietas – ka dramaturģijā viss ir iepriekš zināms, bet par nejaušību zināms nav nekas. Kā jūs to apvienojat?

Arabovs: “Likteņu mehānika” ir sarakstīta no pasaules determinētības pozīcijas, no cēloņsakarības pozīcijas. Būtībā literārā dramaturģija strādā tikai ar cēloņsakarību, ka tāpat vien ķieģelis nevienam uz galvas nekrīt. Es ieraudzīju, ka arī pasaulē aiz ļoti daudziem atgadījumiem var hipotētiski noskārst cēloņsakarību, kas izslēdz nejaušību. Taču kultūrā eksistē brīnuma jēdziens. Brīnums ir cēloņsakarības pārrāvums. Tas mēdz būt reti, ar retiem cilvēkiem, retos apstākļos, tomēr palaikam tas atgadās. Ar mani divas vai trīs reizes ir notikuši brīnumi. Pasaules kultūrā tas ir tas, kas atgadījās ar Saulu ceļā uz Damasku. Vai tā tiešām bija vai nebija, ka Sauls tuksnesī nokrita no zirga, uz trim dienām kļuva akls un pēc tam pārvērtās par apustuli Pāvilu, kurš dibinājis mūsu baznīcu, no kuras esam nākuši mēs visi, gan Rietumi, gan Austrumi?

RL: Kādi brīnumi notikuši ar jums?

Arabovs: Njā, ar mani... Cilvēks no Kanādas, kurš nekad Krievijā nebija bijis, pateica, kas man jāizdara, lai vismaz uz laiku nokratītu ļoti smagu slimību. Un minēja vietu, kurā man tas jāizdara. Bet tāda vieta neeksistē! Šis kanādietis bija indietis, jogs. Taču tāds jogs, kurš vēl arī bez visa cita ir iesvaidīts pareizticībā. Tāds rets salikums, ņūeidžisks. Es, protams, smējos, vēderu turēdams. Bet pēc tam es šo vietu atradu. Visdīvainākajā veidā. Šo vietu ar interneta starpniecību nebija iespējams ieraudzīt. Internetā tās vienkārši nav. Un es izdarīju to, ko viņš lika; tas bija saistīts ar kristiešu lūgšanu, ko viņš uztver kā meditāciju. Meditatīva vienu un to pašu vārdu atkārtošana, simtiem un tūkstošiem reižu. Sākumā tas sakoncentrē, pēc tam atslābina, un vēl pēc tam mēs nonākam tā saucamajā vidusstāvoklī, kurā pasaule ir atvērta. Un šajā vidusstāvoklī – jogu terminos – mēs spējam kaut ko mainīt savā liktenī. Es trīs dienas to darīju, un piepildījās viss, ko viņš man bija pareģojis. Tas ir ārkārtīgi savādi. Tāpēc es sāku prātot, vai tikai “Likteņu mehānikā” neesmu izvirzījis pārliecīgi determinētu koncepciju.

RL: Tas notika tad, kad “Likteņu mehānika” jau bija uzrakstīta?

Arabovs: Jā, pēc tam. Kāda ir “Likteņu mehānikā” izvirzītās koncepcijas vājā vieta? Pat no misticisma un spirituālā viedokļa? Pēc Mozus bauslības bērni atbild par tēvu nenožēlotajiem grēkiem. Ja nemaldos, līdz piektajai paaudzei. Ja tā ir – un izskatās, ka tā ir, – tad šķiet absolūti neiespējami izskaitļot mūsu, katra no mums, nākotni, jo mēs vienkārši šos grēkus nezinām. No spirituālistiskā viedokļa tas ir nopietns iebildums un nopietna zemsvītras piezīme šīs grāmatas koncepcijai. Es pats domāju, ka vienīgais, kas tajā ir patiešām labs un tāds, ko dzīve kopš 1997. gada nav atspēkojusi, ir šīs neievainojamības bruņas, kas tiek noaustas ap cilvēku, kurš konsekventi iet pa ļaunuma ceļu. Esmu to novērojis daudzkārtīgi. Cilvēkam, kurš konsekventi iet pa ļaunuma ceļu, nedarbojas cēloņsakarība.

RL: Proti, viņu nesasniedz sods?

Arabovs: Jā, sods viņu sasniedz tikai pēc tam, kad notiek lūzums. Taču cēloņsakarība desmitiem gadu nedarbojas.

RL: Šajā koncepcijā man šķiet acīmredzami, ka par to var runāt tikai no tām pozīcijām, ja pieļauj, ka ir kāds vai kaut kas, kuram ir zināma visa mūsu dzīve, mūsu senču dzīve un kurš ir spējīgs pateikt: šis, vai zini, ir grēks, un šeit ir jābūt šādi.

Arabovs: Es laikam tomēr nepiekritīšu. Jūs tagad par to izteicāties ļoti personālistiski – ka ir kāda dzīva būtne, cilvēkam līdzīga, cilvēkveidīga, smadzeņveidīga būtne...

RL: Nē, es teicu “kāds vai kaut kas”.

Arabovs: Lūk, varbūt kaut kas? Ar “kaut ko” tas var darboties. Tas jau ir katra personiskās garīgās pieredzes priekšmets. Tas ir personīgs, tas atšķiras cits no cita, un vispār Dievs, kā zināms, atklājas pa gramiem.

RL: Tas ir kā?

Arabovs: Tā, ka ļoti maz. Pagānu pasaulē spoži attēlota stihiālā pasaule. Stihiālija ir teozofisks Daniila Andrejeva termins no “Pasaules rozes” – tā ir stihiju būtība. Stihiju dvēsele, teiksim tā. Vēja dvēsele, ūdens dvēsele, akmens dvēsele. Un tā tālāk. Gan jau ir arī gaisa dvēsele. Šīs Andrejeva stihiālijas lielākoties pret cilvēku ir indiferentas un atsevišķos gadījumos naidīgas. Piemēram, jūras stihiālija – man kā peldētājam ļoti patīk peldēt vētrā, es pazīstu šo neparasto sava niecīguma apziņu. Ja tu peldi no kuģa, tā vēl ir puse nelaimes, visvairāk mētā pie krasta. Krasta tuvumā tu vienkārši neesi nekas. Pirms diviem gadiem es slīku un mana sieva slīka. Viņu vienkārši apmeta otrādi, un paldies Dievam, ka viņa nesalauza mugurkaulu. Vilnis dziļumā tā saķēra... Jo galvenā nav peldēšanas tehnika, svarīga ir tikai plaušu piepūšana. Viss pārējais ir kārdināšana, pārējais ir sports. Tas uz mums neattiecas. Galvenā ir elpošana, nekā vairāk peldēšanā nav. Pat muskuļu masa nav tik ļoti svarīga. Sieva toreiz izslīdēja. Es gulēju apakšā, dibenā, vilnis neļāva man piecelties. Andrejeva stihiālijas pret cilvēku ir absolūti vienaldzīgas, un izjust to dižumu – tajā arī ir sava nepanesama filozofiska bauda, jo tas robežojas ar nāvi. Pagāniskā reliģija, pagāniskais – konkrēti grieķu un ēģiptiešu – pasaules uzskats žilbinoši spoži apraksta šo stihiju pasauli. Turpmākajā dievizziņā – monoteistiskajā, jūdaistiskajā, pēc tam kristīgajā, par musulmanismu nepateikšu – Dievs arvien vairāk un vairāk atklājās. Izrādījās, ka jā, protams, šī pagāniskā pasaule pastāv, taču tā ir zemāko garu pasaule. Bet ir jau augstāku garu kāpnes, kas ved augšup, un tās ved mūs pie neaptveramā.

RL: Sakiet, lūdzu, dievatklāšanās – kā jūs to saprotat?

Arabovs: Ziniet, dievizziņu es izprotu kā jēgas piešķiršanu mūsu dzīvei, struktūras piešķiršanu mūsu saiknēm. Un vispār, kultūra ir saikņu artikulēšana, ne vairāk un ne mazāk. Kultūrā tiek artikulētas saiknes starp cilvēku un cilvēku, starp cilvēku un dabu, starp cilvēku un sociumu, cilvēku un valsti, cilvēku un Dievu.

RL: Kas šīs saiknes artikulē?

Arabovs: Cilvēks.

RL: Kā viņš zina, ka viņam tas jādara?

Arabovs: Tāpēc, ka tūkstošiem un miljoniem paaudžu kaut ko mums uzkrāj. Par to nav ne mazāko šaubu. Protams, to diez vai var matemātiski pierādīt, tomēr poētiski pierādījumi tam ir. Paskatieties, cik bērni viegli tiek galā ar datoru. No kurienes? Viņi jau piedzimst ar šo saikņu uzkrājumu. Viņi to prot ģenētiskā līmenī. Turpretī mēs... Es savu dzīvi bez datora nespēju iztēloties, taču, piemēram, sensoriskā telefona vadība man joprojām padodas grūti. Bet viņi to dara absolūti precīzi! Roka pati zina, kāda veida pieskāriens vajadzīgs numuru šķirstīšanai, programmu šķirstīšanai. Nekā citādi es to nespēju izskaidrot. Es kopš 1995. gada esmu pie datora, un man vēl joprojām ir grūti apgūt sensorisko vadību.

RL: Nu lieciet tak mierā to sensorisko vadību!

Arabovs: Kāpēc? Arī sensoriskā vadība ir kultūras daļa. Ne tikai Mona Liza.

RL: Aleksandrs Moisejevičs Pjatigorskis man stāstīja tādu atgadījumu par kādām viesībām Londonā. Kad tās bija beigušās, pie viņa pienācis pazīstams džentlmenis un teicis: “Vai es nevarētu jūs aizvest mājās ar mašīnu?” Bet Pjatigorskis bijis jautrs, iedzēris, atbildējis: “Nē, man patīk staigāt pa Londonu.” Kas atbilst patiesībai. Tad tas cilvēks ierosinājis vēlreiz: “Varbūt tomēr brauksiet?” – “Nē.” Un vēl trešo reizi. Vārdu sakot, viņš devās ceļā kājām, un pēc desmit minūtēm viņu notrieca mašīna. Viņš nokļuva slimnīcā. Viņš man pēc tam teica: “Bija trīs brīdinājumi!” Bet es sev jautāju: nu un kas par to, ka bija? Kad tie bija, viņš par tiem nevarēja domāt kā par brīdinājumiem. Tikai pēc tam, kad jau bija zināšana.

Arabovs: Nākamreiz viņš droši vien brīdinājumus uzklausīja apzinātāk, apdomīgi, ar uzmanību, nelaida tos garām. Tas uzkrājas. Tajā reizē viņam bija pastaigas ideja. Šī ideja atšķēla nost visas pārējās saiknes, kuras bija svešādas, nedelikātas attiecībā pret viņa iekšējo pasauli. Taču pēc šī notikuma viņš varēja sevī uzkrāt uzmanīgāku attieksmi, iespējams, vairāk tuvoties tam jogu vidusstāvoklim, kura nosacījums ir apturēt to iekšējo monologu, kurā izpaužas vēlmes, savu iespēju ilūzija, savas patības ilūzija un tā tālāk.

RL: Es nevaru būt par to pārliecināts, tomēr mana saskarsme ar viņu liecina, ka viņš pastāvīgi atradās tādā stāvoklī. Taču viņš tajā bija ienācis caur budistu, nevis kristiešu lūgšanu.

Arabovs: Tas viss ir viens, tas viss dažādām tautām atklājies dažādi. Te jau ir tīri materiālās tradīcijas, klimatiskās un tā joprojām. Taču vispār tas viss ir viens.

RL: Cik lielā mērā šādu zīmju zināšana var cilvēkam palīdzēt mainīt dzīvi un, kā jūs izsakāties grāmatā, aizmest dzīvei mezglu no jauna?

Arabovs: Ziniet, rakstīdams šo grāmatu, es biju mazliet cits cilvēks. Man bija ticība, ka dzīves mezglus var mest arvien no jauna. Tagad man šī ticība gandrīz nepiemīt.

RL: Tomēr jūs teicāt, ka brīnums ar jums notika.

Arabovs: Jā, jā, jā. Man norāda. Tā taču arī ir zīme. Tas nav tāpēc, lai es vēl pusgadu papeldētu, paspēlētu tenisu un padarītu vēl kaut ko citu, kaut ko cienījamu. Protams, tas ir kaut kas lielāks, taču inerciālais komponents cilvēkā ar viņu dara brīnumus negatīvā nozīmē.

RL: Ko tas nozīmē – inerciālais komponents cilvēkā?

Arabovs: Mēs visu laiku atkārtojam pirms tam ietrenētu programmu. Var strīdēties, kurā laikposmā, kurā vecumā tā ir izveidojusies. Psihologi apgalvo, ka tā veidojoties 7–8 gadu vecumā. Es nezinu, man nav tādas sajūtas. Man liekas, tas notiek vēlāk. Inerciālais komponents traucē šai karmas mezglu aizmešanai. Īstenībā gudrie ir tie, kuri šo inerciālo stāvokli pārtraukuši. Skolotāji no Austrumiem un Rietumiem, spirituālistiskie skolotāji ir tie, kuri pārtraukuši vai koriģējuši šo darbošanos pēc inerces. Tā saucamā personiskā taisnprātība, kas ir obligāts Austrumu dziednieka darbības priekšnoteikums. Pirms dažām dienām es biju ļoti ievērojamam starptautiskam dziedniekam un jogam vēl tuvāk nekā tagad jums. Es redzēju, kā viņš strādā. Ieraudzīju ļoti daudz tāda, kas man bija pamācoši. Ieraudzīju to, ko dēvē par NLP tehniku, elpošanas sinhronizāciju, ja jums zināms… Tā nenoliedzami ir nākusi no šīm Austrumu skolām.

RL: Ar ko viņi sinhronizē elpošanu?

Arabovs: Lai jūs izdziedinātu vai koriģētu, man vajag savu elpošanu sinhronizēt ar jūsējo. Tas ir pirmais priekšnoteikums. Otrais dziedinošas darbības priekšnoteikums: man jābūt vieglā fiziskā kontaktā ar jums. Un trešais, vissvarīgākais no tā, ko es spēju apjaust šīs stundu ilgās tikšanās laikā: kad es pats atgūlos, viņš mani dziedināja, taču es it kā aizslēpos aiz savas mantras, un manās dzīlēs viņš neienāca.

RL: Kāpēc jūs aizslēpāties?

Arabovs: Es aizslēpos tāpēc, ka bija dabiska neuzticēšanās. Es vispār esmu skeptiķis.

RL: Bet jūs taču gribējāt kādu dziedināt?

Arabovs: Es negribēju dziedināt, es gribēju saprast.

RL: Viltīgi.

Arabovs: Varbūt tur ir arī viltība, taču es domāju, ka saprašana tomēr ir kaut kas daudz lielāks par viltību. Es kaut ko sapratu. Savukārt viņš kaut ko uzzināja par mani. Tad lūk, tur šī personiskā spodrība un taisnprātība ir obligāts nosacījums. Kāpēc tas ir tik grūti? Pie mums, Rietumu pasaulē, tas viss ir vienkārši. Mēs ražojam tabletes. Ideāls starpnieks, kas kaut ko izārstē, kaut ko citu sagandē. Bet tur beztablešu metode ir ārkārtīgi masīva un ārkārtīgi darbietilpīga. Lai es jums neskādētu, man pirmām kārtām vajadzīgs vidusstāvoklis, ko var panākt, vienīgi atkārtojot mantras. Viņš taču tur visu darīja, mantrai skanot. Ne tikai skanēja audiomantras, manuprāt, bengāļu valodā; viņiem tur vēl ir arī īpaša valoda, ko dāvājis taisnprātis, kurš bija trīs dienas nosēdējis zem ūdens: visi domā, ka noslīcis, bet nekā, viņš izbrien no upes un sāk runāt jaunā valodā. Tas nav gluži sanskrits; cik noprotu, tas ir sanskrita dialekts, ar kuru strādā daļa skolotāju. Es daļu mantras zināju, daļu dzirdēju pirmoreiz, bet viņš vēl arī pats klusītēm čukstēja. Lūk, tas ir vidusstāvoklis, kura priekšnoteikums ir personiskā spodrība.

RL: Sakiet, lūdzu, kā šo likteņu mezglu aizmešanu var saistīt ar grieķisko traģēdijas izpratni, kurā traģēdija būtībā ir sava likteņa apzināšanās?

Arabovs: Tā, man liekas, ir ne tik daudz apzināšanās, cik tomēr šķīstīšana ciešanās. Dostojevskim ciešanas ir apziņas sākotne.

RL: Oidips sāka ciest tikai tad, kad bija nogalinājis tēvu. Viņš dzīvoja ar savu māti, pats to nezinādams. Taču, kad viņš par to uzzināja, viņš nožēloja, ka ir piedzimis, un faktiski izdūra acis tāpēc, lai nebūtu jāredz šīs šausmas. Tajā pašā brīdī, kad viņš uzzināja, ko dievi viņam lēmuši, viņš nonāca traģēdijas situācijā.

Arabovs: Tātad “Likteņu mehāniku” sarakstījis cilvēks, kurš neticēja liktenim.

RL: Tas nozīmē – jūs?

Arabovs: Tas cilvēks. Es pats sevi atspēkoju, apgalvojot, ka cilvēks nemainās. Tātad tomēr mainās. Tas cilvēks neticēja liktenim un uzskatīja, ka ar piepūli, ar godīgumu mēs varam tikt galā ar cēloņsakarību. Tagad es uzskatu, ka, ja reiz visās valodās eksistē destiny, liktenis, fātums, grieķiem – moira, tātad valoda nemelo. Valoda apzīmē kaut kādas esamības. Visas šīs stulbās sarunas – ir Dievs vai nav Dieva... Draugi, viņš ir visās valodās. Right or wrong, evil, devil, God, Dievs… Valoda nemelo.

RL: Tad jau jūs esat nominālists – ja valodā ir...

Arabovs: Jā! Ja valodā ir – viss! It kā nepietiktu ar to, ka mums ir liktenis, mums vēl eksistē arī visādi fātumi un moiras. Un tā ir ārkārtīgi tumša sfēra. Vienīgais, kas spēj mierināt cilvēku, kurš sarakstījis “Likteņu mehāniku”: liktenis īstenībā ir tas Mozus likums par norēķināšanos ceturtajā vai piektajā paaudzē par vecāku grēkiem. Taču, cik tas ir drošticami, mēs apzināties nevaram. Es domāju, ka vidusstāvoklis, taisnprātības stāvoklis, budistiskais stāvoklis, kastaņediskā uztveres burbuļa pārplēšana, gurdžijeviskā nemērķtiecīga mehānisma un sadrumstalotā “es” noārdīšana – tas mūs, es teikšu piesardzīgi, daļēji atbrīvo no tām kodēm, kuras auž nesaprotamus tīmekļus. Cik lielā mērā? Tas taču vispār acīmredzot ir kaut kāds matemātisks, statistisks darbs.

RL: Kas tad? Izskaitļot likteni?

Arabovs: Jā. Ja tikai būtu tāda iespēja.

RL: Nu, tas būtu dīvains mehānisms.

Arabovs: Ļoti dīvains. Matemātiķi kļūtu traki, viņus vajadzētu likt Kaščenko slimnīcā, tas ir skaidrs.

RL: Ir viens tāds, Izraēlā – Iļja Ripss. Viņš 1969. gadā mēģināja sadedzināties pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Tas viņam neizdevās, pēc tam viņš emigrēja un tur kļuva par matemātikas profesoru. Viņš ir slavens ar to, ka mēģina pēc Toras ar matemātisku metodi aprēķināt pat ne atsevišķa cilvēka, bet arī visas pasaules likteni.

Arabovs: Labi, ka viņš sevi nesadedzināja. (Smejas.) Labi, ka viņš tajos laikos tika pie vismaz kaut kādas brīvības. Vai brīvības ilūzijas.

RL: Kā jums šķiet – šīs sarunas gultnē –, vai aktieriem jāmāca atrašanās vidusstāvoklī?

Arabovs: Saprotiet, ir dažādas aktiermākslas skolas. Staņislavska skola, cik es saprotu, noliedz vidusstāvokli.

RL: Es zinu režisorus, kuri izmanto Gurdžijevu.

Arabovs: Lī Strasberga skola, piemēram, no vienas puses izmanto Staņislavski, bet no otras – Freidu. Bet Freids – tā, cik noprotu, arī ir cēloņsakarība. Arī kino es zinu tādus, kuri mēģina filmēt nohipnotizētu aktieri.

RL: Kas, piemēram?

Arabovs: Hercogs vairākās filmās esot praktizējis šo metodi. Manuprāt, “Katrs par sevi un Dievs pret visiem”. Taču es redzu, ka tāds Smoktunovskis vai Als Pačīno pēc Strasberga arī bez hipnozes var to visu izdarīt. Ekstraklases, viņu līmeņa aktieris, kas principā spēj nospēlēt pat šo ķebli. Visnotaļ iespējams, ka vidusstāvoklis kaut ko dod. Taču jāskatās, kādā kontekstā viņi to dara. Kas tā par lugu, kas par režijas zīmējumu, velns viņu zina.

RL: Tad sakiet, lūdzu, vai tas cilvēks, kurš sarakstīja “Likteņu mehāniku”, bija pārliecināts, ka viss sliktais, kas cilvēka dzīvē tiek izdarīts, pēc tam vēl atspēlējas? Mūsu sliktā vai ļaunā rīcība, kuru mēs paši spējam pat pazīt kā grēcīgu vai sliktu, – kā tā iet kopā ar cilvēka dzīves turpinājumu?

Arabovs: Ziniet, šai ziņā tie abi cilvēki, tagadējais un vakarējais, daudz viens no otra neatšķiras: es joprojām uzskatu, ka viss atspēlējas. Nodaļā par Napoleonu tas cilvēks rakstīja, ka konsekventa virzīšanās pa ļaunuma ceļu auž neievainojamības bruņas, taču tās sašķīst driskās, kad cilvēks reiz izdara kaut ko cilvēcīgu. Kamēr viņš rīkojās amorāli, cēloņsakarība bija uzkārusies. Bet viens cilvēcīgs solis – un bruņas izirst, parādās sprauga, pa kuru sāk darboties atmaksas likums, un cilvēks gada, divu, triju laikā sadeg. Tas, kas notika ar Napoleonu pēc tam, kad viņš pēc zaudējuma pie Vaterlo atteicās raidīt bērnus aizstāvēt Parīzi, ir diezgan dīvaini.

RL: Proti, pēc šī soļa viņš pats sabruka?

Arabovs: Jā, jā. Tikumīgas rīcības dēļ sabruka visa programma. Un izira neievainojamības bruņas. Viņš visdrīzāk Parīzi no koalīcijas būtu nosargājis, bet ar ļoti lieliem upuriem. Taču viņš izlēma to nedarīt. Nav zināms, kāpēc. Vai nu bija noguris, vai varbūt, kā runā, tāpēc, ka viņam bija onkoloģiska slimība.

RL: Bet viņš taču nezināja, ka rīkojas tikumīgi.

Arabovs: Viņam tā bija ļoti netipiska rīcība. Jo upuri viņa ceļā bija milzīgi. Un ir pierādījumi, turklāt citu cilvēku, ka upurēties pašam ir viena lieta, bet upurēt citus jau ir pekle. Lūk, ja Ļeņins un Staļins paši būtu upurējušies, viņi, iespējams, būtu svētie, lai gan varbūt arī ne. Bet, tā kā viņi upurēja citus cilvēkus, – ahā, tie nu ir tādi zēni, no kuriem, protams, jāturas pa gabalu.

RL: Jūs teicāt, ka jums esot miršanas pieredze. Pirms jums bija šī pieredze, vai toreiz jums nāve nešķita būtisks moments?

Arabovs: Es nenojautu, ka tā pirmām kārtām mēdz būt izstiepta laikā. Jo tas taču turpinājās apmēram četrus mēnešus. Un es, protams, nenoskārtu, ka galvenais faktors slimojot ir ne tik daudz ciešanas, cik vientulība. Vienkārši visus šos četrus mēnešus man blakus bija sieva, viņa to maksimāli adaptēja. Taču vispār tas viss diemžēl ir nopietni. Kā gribētos atkārtot kopā ar Tolstoju: nāves nav, nāves nav. Aizaulekšot kaut kur naktī uz zirga. Žēl, bet nesanāk. Un tāpēc, vai tu tici Dievam vai netici, vai tu tici Monai Lizai vai netici, tas ir dzīves nopietnākais notikums.

RL: Bet ļoti reti ir cilvēki, kuriem ir šī pieredze. Vai tas nozīmē, ka viņu pārdomām par nāvi nav nekādas vērtības citu dzīvē?

Arabovs: Jā. Tieši tā arī ir. Citu dzīvē tam nav nekādas vērtības, diemžēl tā ir eksistenciāla pieredze. Man agrāk eksistenciālisms ļoti patika, tagad es pret to izturos ar zināmu skepsi, jo visu mūžu biju domājis, ka dzīvošana ir izvēle. Cilvēks ir lemts izvēlei. Nu, jūs atceraties, kā franči adaptējuši Kirkegoru? Tagad esmu nonācis pie absolūti cita viedokļa, iespējams, maldīga, – ka cilvēkam, kurš atrodas patiesībā, izvēle nepastāv. Kāda var būt izvēle, ja es jūs mīlu? Kāda var būt izvēle, ja es zinu, ka Dievs ir? Kāda var būt izvēle, ja es esmu daļa no Dieva un viņš ir daļa no manis? Izvēle bija cilvēkiem, kuriem nebija zināms Kalna sprediķis. Es pieņemu, ka cilvēkiem, kuriem piemīt personiska taisnprātība, izvēle bezgalīgi izsīkst, līdz vairs nepastāv. Starp citu, te ir zemsvītras piezīme. Jūs runājāt par nāvi, bet tajā pašā hinduismā taču art of dying – miršanas māksla – ir vesela skola, kuru parastam cilvēkam droši vien ir grūti aptvert. Atrast pienācīgo nāvi. Gandrīz nevienam neizdodas, tomēr ir viens otrs laimīgs cilvēks...

RL: Tas ir arī Gurdžijevam. Un kaut kādā ziņā Platonam, taču citā izpratnē. Tur ir diezgan interesanti izteikumi, ka filozofi nodarbojas tikai ar to, ka mirst.

Arabovs: Visāda mūsu vārdošana par nāvi citiem cilvēkiem ir absolūti nebūtiska. Cilvēkam, kurš to piedzīvojis, kā rādās, kaut kas var mainīties. Netiešs pierādījums ir kara paaudze, kura mākslā ienāca 50., 60. gados. Tie, kuri bija redzējuši bumbas un atradās tajā nolādētajā eksistenciālajā stāvoklī. Paskatieties, cik augsts lidojums mākslā gan Austrumos, gan Rietumos ir piecdesmitajos un sešdesmitajos! Savādi, vai ne?

RL: Esmu tam pievērsis uzmanību, jā.

Arabovs: No dzejniekiem līdz rokenrolistiem. Viņiem visiem kopš bērnības atmiņā bija viena un tā pati Londonas bombardēšana.

RL: Pietiek jau pat ar Lotmanu vai Knorozovu. Viņi visi ir frontinieki.

Arabovs: Jā. Tā nav nejaušība. Šai ziņā necilvēka Hitlera izrunāšanās par to, ka pēc kara radīsies neredzēta māksla, tik tiešām ir piepildījusies. Hitlers gan uzskatīja, ka tā radīsies āriešiem, pareizāk sakot, vāciešiem, kuri būs sākuši valdīt. Taču māksla radās ne tur. Vācieši bija uzvarēti, iemīti zemē līdz Visuma pēdējai dienai. Turpretī tautām, kurām vajadzēja būt uzvarētām, radās kaut kas ļoti neparasts.

RL: Mani jūsu koncepcijā pārsteidz, ka cilvēks, kurš atrodas mīlestības, ticības un tā joprojām stāvoklī, savā ziņā var visu un viss būs pareizi. Un viņam nav izvēles darīt labu vai sliktu.

Arabovs: Ziniet, tas man ir kaut kas relatīvi svaigs, pats to vēl neesmu pārbaudījis, bet tā ir pēdējo gadu pārliecība. Tomēr pārbaudīt mēs to varam tikai uz savas ādas. Es atsakos kaut ko izvēlēties. Man nav ko izvēlēties. Man taču ir priekšstats par ļaunumu. Tad kā – vai man jāizvēlas ļaunums? Kāpēc gan? Ja mēs zinātu, kas ir labais un ļaunais, problēmas nebūtu. Un tomēr šāds tāds lukturītis mums ir. Tūkstošgadīgas kultūras lukturītis, Kristus lukturītis; tas pats Andrejevs par viņu raksta, ka viņa misija nav vainagojusies ar panākumiem. Mums ir valoda, kas mums tomēr šo to paskaidro, un, kad varam palīdzēt, mēs palīdzam, iedodam kapeiciņu. Ja palīdzība novedīs pie ļaunuma, tad es personiski par to atbildību neuzņemos. Tātad cilvēks pats kaut ko ne tā sastrādājis. (Zvana telefons.) Hallo. Jā, sveiki. Mašeņka, varam parunāt vakarā? Tagad man nav visai ērti. Vai, ziniet, baidos, ka ne. Paldies, jūs tāpat, jūs tāpat. Redzat? Lūk, izvēles nav. Aicina uz televīzijas pārraidi. Un es pat nevis domāju, es vienkārši zinu, ka jāsaka nē.

RL: Ko tad jūs tā mānāties?

Arabovs: Lieta tāda, ka es pats esmu filmēšanas sākumā un man jau jāizvēlas lokācijas prom no mīļotās tēvzemes. Man tas vienkārši tiek atlikts uz divām nedēļām, tie ir tādi kā pusmeli. Pusmeli – tas ir slikti. Taču mana atteikšanās no pārraides “Kultūras revolūcija” ir labs darbs. Vismaz man pašam.

RL: Vai atceraties Pasternaka dzejoli “Šķiršanās”? “No rīta troksnis ausīs skan,/ Viņš slims vai turams...” “Un kāpēc iesēdusies gan/ Par jūru doma prātā?” Dzejolis saistīts ar sievietes aiziešanu. “Viss sagriezts kājām gaisā.”² Un šī doma par jūru ir kaut kas lielāks nekā jūra. Ar jūras tukšumu tiek salīdzināta ilgošanās bezcerība. Vai jums nešķiet, ka tāda pasaules uztvere, kurā kaut kas tiek uztverts kā dzeja, vienkārši ir apziņa, kurā nav ieviesta skaidrība?

Arabovs: Jā, es jums patiešām piekrītu, tā ir apziņa, kurā trūkst skaidrības, taču lieta tāda, ka cilvēks sastāv no šīs neskaidrās apziņas. Es pat domāju, ne tikai neapgaismots, bet arī visnotaļ apgaismots cilvēks. Jo no kaislībām jūs nekur nespruksiet – bet kaislības jau arī ir šī skaidrību nedabūjusī htoniskā izjūta, kas nenoliedzami ietekmē apzināto sfēru. Citādi nebūtu zemapziņas teorijas. Protams, Freids tagad ir pārāk arhaisks, saprotams, ka neirožu cēlonis var būt ne tikai seksuālās jomas apspiešana, bet tās pilnīga atbrīvošana. Tomēr Freids ir dižs tieši tāpēc, ka apspriežamo tematu lokā ievilka to, kas pirms tam bija tabu. Lai gan varbūt arī Sokratam visur bija pilnīga skaidrība, es nezinu. Arī tiem, kuri valda pār šo pasauli, ir ļoti daudz tādu nostūru, kuros nav ieviesta skaidrība.

RL: Jūs taču arī esat audzis starp sievietēm un tiecies pie tēva. Vai kādreiz esat par savu dzīvi domājis Freida jēdzienos?

Arabovs: Nē, neesmu. Bez šaubām, es sapratu, ka principā sievietes nesniedz to, kas ietilpst vīrišķības jēdzienā, nesniedz gribasspēku, nesniedz drosmi un droši vien vēl citas atvasinātas īpašības. Es vienkārši sāku pats tās sevī audzināt. Tā tad būtībā arī ir visa mana pašanalīze. Cita lieta – vai esmu ieaudzinājis? Tas ir jautājums bez atbildes.

RL: Kāpēc jums šķiet, ka vīrišķība – un kāda veida vīrišķība – ir tā īpašība, pēc kuras cilvēkam šādā gadījumā jātiecas?

Arabovs: Vīrišķību es izprotu tikai kā bezbailību pastāvēšanā par sevi un par savu viedokli, ja tas ir vajadzīgs. Būtībā tas arī viss. Un iekšēju gatavību iet līdz pēdējiem rezultātiem gan darbībā, gan domāšanā, jaunradē. Izklausās patētiski. Un es ienīstu patosu.

RL: Bet, lai pastāvētu par sevi, jums taču ir vajadzīgs kaut kāds priekšstats par to sevi, par kuru jāpastāv.

Arabovs: Man ir priekšstats. Es domāju, ka nav nekā tāda, par ko vajag absolūti pastāvēt, taču tas neko nemaina. Grafomāns ir vienāds ar Pasternaku.

RL: Pastāvēšanā par sevi?

Arabovs: Un ne tikai pastāvēšanā. Pasternakam jaunrade ir dzīves būtība, arī viss, kas saistīts ar jaunradi, ne tikai augstāko pasauļu izziņa. Saistībā, piemēram, ar godkāri, ar lepnību grafomāns ir tas pats. Tikai nezin kāpēc – noslēpums – Pasternakam sanāk, grafomānam – ne. Pasternakam sanāk teksts, un to var pierādīt strukturālistiski. Tā ir vienīgā metode, kas pierāda sakarīgumu un to, ka ir valoda. Turpretī grafomānam valodas nav. Pasternaks teica, ka tev pašam nav jāatšķir sakāve no uzvaras. Tā, protams, ir blēdīšanās un melošana. Jebkurš cilvēks, kas ilgi strādājis jebkurā jomā, piemēram, mākslā, aptuveni zina, kas gala rezultātā ir sanācis, kas nav. Manuprāt, idejai, ko tu pēc sevis atstāsi, vispār nevienu nevajadzētu uztraukt. Tak neatstāsi neko. Čupiņu zemes un pelnus, neko vairāk.

RL: Atvainojiet par personisku jautājumu: kas ir sanācis jums?

Arabovs: Interese par dzīvi ir sanākusi. Man vēl joprojām ir interesanti dzīvot. Tas ir pirmkārt. Bet otrkārt – varu maldīties, taču man pašam šķiet, ka ir sanākusi pilnīga saišu saraušana ar vecuma vidi. Man absolūti nav interesanti manas paaudzes cilvēki. Arī ar sociālo vidi tāpat un ar mākslas vidi. Un es uzskatu, ka tas ir labums, jo jebkādi skafandri traucē vienkārši domāt un kustēties telpā un laikā. Tas tad būtībā arī ir sanācis. Viss pārējais – nedomāju gan. Vēl jo vairāk, visticamāk, nekas arī nesanāks.

RL: Sokurovs ir jūsu paaudzes cilvēks. Arī viņš jums nav interesants?

Arabovs: Sokurovs ir ārpus intereses, viņš ir ļoti tuvs radinieks. Mēs taču nesakām: tēvs nav interesants. Ne jau par interesi ir runa: “Kas man daļas gar šo veco idiotu?” Šādam jautājumam nav pamata. “Tevi sieva interesē?” Kāda vēl interese, vai es savu sievu nepazīstu, vai? Tas pats ar Sokurovu. Saša tik tiešām ir daļa no manis, un es nevaru jums atbildēt apstiprinoši. Taču Sašā, mūsu paaudzē, protams, var saskatīt zināmu ieciklošanos uz 60., 70. gadu mākslu un problemātiku. Tā ir pietiekami plaša, tomēr uzreiz var saprast, ko cilvēks skatās, ko cilvēks klausās. Lūk, šī iekonservēšanās paaudzē man šķiet diezgan bīstama. Nezinu, cik lielā mērā es pats šo iekonservēšanos pārvaru. Taču es vēlos to pārvarēt.

RL: Vai esat ievērojis tādas tēmas vai virzienus, kas šai paaudzei nav raksturīgi un kas, iespējams, ir no kaut kurienes nākuši klāt – varbūt no studentiem, varbūt no ārpuses –, un kas jūs interesē? Nu, kā bērnus interesē visādi gadžeti...

Arabovs: Gadžeti kā vadības rīki mani, protams, ļoti interesē. Kā cilvēkus ar šo sakaru starpniecību vada nākamie diktatori, tas mani ļoti interesē. Es šobrīd cenšos uzņemt vienu filmu ar itāļiem un albāņiem. Nosaukums ir “Ģirokastra” – tā ir tāda filma par teroru Albānijā 60. gados. Man ir operators, tāds rafinēts itāļu inteliģents, Džuzepe Vitorio Storāro – tas ir izcils itāļu operators, kurš filmējis visas klasikas lentes. Kino viņš strādā kopš “Angļu pacienta”. Tur viņš bija cameraman, tagad jau director of photography. Es jautāju: “Antonello, no kā tu baidies?” Viņš saka: “No diktatūras.” Es saku: “Kā? Tu kaut ko jauc, no diktatūras baidāmies mēs.” – “Nē! Mums ir bail no diktatūras.” Es jautāju: “Kas šīm bailēm par iemeslu?” – “Berluskoni,” viņš saka. Es brīnos: “Kas tad tik baigs šajā ākstā, par kuru Rietumu avīzēs raksta, ka viņš esot tehniski nemirstīgs, viņā viss jau esot nomainīts?” Viņš saka: “Mums, inteliģencei, tā ir absolūti jauna parādība, šī lielu tautas masu vadīšana ar televizoru, ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību un pilnīgi nekādu pozitīva rakstura darbību neesamība. Jūs visi nepietiekami novērtējat Berluskoni fenomenu.” Es saku: “Nu, kā tad nepietiekami, ja reiz viņš ir mūsu vadoņa tuvākais draugs? Mēs ar jums caur viņu draudzējamies.” Es vienkārši nezināju, ka šis amizantais, komēdijai piemērotais personāžs, kurš kādam varbūt pat šķiet simpātisks, ir atstājis tādas pēdas itāļu tautā, konkrēti – itāļu inteliģencē. Viņš saka: “Jā, mēs ilgi pūlējāmies viņu ietupināt, bet kā lai ietupina? Viņš tur uz divām stundām iet pie vecenītēm kaut kādā veco ļaužu mītnē, anekdotes stāsta.” Tā tad arī būtu visa viņa klausība. Inteliģence gluži labi saprot, ka notiek vadīšana caur patērēšanu. Caur plašsaziņas līdzekļiem. Viņi gluži labi saprot, ka gribas izteikšana kļūst arvien ierobežotāka. Ka demokrātijas līmenis krītas, toties mediju diktāts pieaug. Vēlēšanas formāli paliek, taču vadāmība – jā... Taču klāt vēl, kā viņš saka, nāk tas, ka agrāk, pavisam nesen, Romā varēja dzīvot ar 2000 eiro. Tagad tas nav iespējams. “Mēs neredzam nākotni, mēs esam nobijušies.”

RL: Tas it kā nedaudz mierina. Ja reiz viņi neredz nākotni, tad mēs nu gan šeit kaut kā...

Arabovs: Ziniet, mani nemierina. Mani tas tieši padara ļoti domīgu. O, dievi! Es bezmaz kā lekciju lasu.

RL: (Smejas.)

Arabovs: Piemēram, situācija. Izklāstot liberālo diskursu, sanāk, ka Krievija ir nemodernizēta valsts, kurā ir daudz pagātnes atavismu. Mums vajadzīgas inovācijas, modernizācija, Ļeņina bēres, iespēja nomainīt varu, liberāls cilvēks pašā augšā, jo tikai viņš var to izdarīt, – un tad mēs ieiesim Eiropas tautu saimē. Ļoti vienkārša, saprotama programma, absolūti pozitīva. Un konservatīvais viedoklis: Krievija ir impērija, kuras uzplaukumu nodrošinājis tikai impēriskums, kultūras, mākslas, politikas uzplaukums. Mums jāatgriežas pie impērijas un ar garīguma palīdzību jāpārvalda postpadomju telpa – arī ļoti saprotami. Taču nedz viens, nedz otrs diskurss absolūti neapraksta mūsdienu Krieviju no Berluskoni fenomena viedokļa. Izrādās, ka Krievija īstenībā nav atpalikusi valsts. Krievijā tik tiešām ir šālaika īpatnība: tie ir patriarhālās, tradicionālās sabiedrības atavismi, kuri pirmām kārtām izpaužas klajā varmācībā pret cilvēkiem – ar policejiskuma, baznīcas, tradicionālas cenzūras palīdzību un tā joprojām. Līdztekus pastāv pirmais kanāls, otrais kanāls, trešais kanāls, iespaidīga mediju telpa, kura, kā spēdama, vada cilvēkus vai nu konservatīvajā, vai liberālajā diskursā. Tikai kas tad tas ir? Vai vajag apglabāt Ļeņinu? Man gribas teikt: draugi, lai miroņi glabā savus miroņus. Ja gribat, lūdzu, te jums būs jūsu līķis, ņemiet. Lieciet mūs mierā. Ļeņina apbedīšana absolūti neapraksta mūsdienu situāciju. Vēl jo vairāk, tā šo situāciju pasliktina, jo tu atraujies no realitātes, ieej šajā fantasmagorijā. Kristus teica: “Aprociet savus miroņus!” Visai kliedzošs lozungs. Viņš bija tāds revolucionārs, avangardistisks jaunietis. Daļu viņa frāžu vēl joprojām nav iespējams sagremot. Bet es taču atceros visus šos liberālos diskursus. “Maksas medicīna atrisinās medicīnas problēmu Krievijā. Maksas izglītība...” Maksas medicīna ir kļuvusi kategoriski sliktāka! Jaunie vilki, daudzi bez izglītības, saoduši ienesīgas vietas lielpilsētās, konkrēti Maskavā un Pēterburgā, izstūma visus vecos ārstus, un sākās vājprāts. Ar izglītību man ir vistiešākā saistība. Varu pateikt, ka maksas uzlikšana nerisina problēmu, un problēma ir, kā mēs strādājam. It nemaz to nerisina. Tās ir tikai detaļas. Savukārt konservatīvais diskurss noved pie tā, kas mums tagad ir. Pie šaudīšanās Sīrijā, turklāt neviens jēdzīgi nespēj šo šaudīšanos izskaidrot. Mēs noprotam, cik daudz naudas tam aiziet. Bet kas tas ir? Tie visi ir pagātnes atavismi. Savukārt nākotne ir, piemēram, vadīšana ar patēriņa starpniecību. Tā taču ir interesanta lieta – kad jums iedveš, kas jums jāvelk mugurā vai kas jums jādomā! Liberālais tusiņš saka, ka jums jādomā šādi, konservatīvais tusiņš – ka jādomā tā. Man liekas, Krievija, runājot par jaunajām vadības metodēm, ir ļoti progresīva valsts. Kas attiecas uz citām valstīm, arī nekāda prieka nav. Kāpēc Demokrātiskā partija tā pazemo amerikāņu tautu? Ko tā ir vērta, ja sazin kādi hakeri ir ielikuši Trampu? Kas tas ir? Vai tauta nav nenieka vērta un demokrātija nav nenieka vērta? Vai arī tas viss ir vienkārši pasaciņa, ko pārķēra desmitiem, simtiem plašsaziņas līdzekļu. Man liekas, ka tā ir visīstākā cilvēka brīvības sašaurināšanās. Mani it nemaz neiepriecina tas, ka Itālijā ir bail no tā paša, no kā baidāmies mēs.

RL: Jūs teicāt, ka vairs neatrodaties tajā skatpunktā, kurā atradāties, rakstot “Likteņu mehāniku”. Tomēr mani tas interesē tieši kā brīvības iespēja. Vai jūs saskatāt saikni starp likteņu mehāniku un biomehāniku?

Arabovs: Ja vēl varētu droši zināt, kas ir biomehānika... Ja godīgi, nekad neesmu par to domājis. Taču šī grāmata man izglāba dzīvību, personiski manā liktenī tai bija visai interesanta loma. Es mūsu maksas veselības aprūpē vienkārši miru nost. Bet atradās cilvēks un patiešām palīdzēja, uzstutēja mani uz kājām. Taču, izejot ārpus šīs grāmatas pieticīgās teoloģijas ietvariem un dodoties tālāk mākslinieciski teoloģiskos un ārpuskonfesionālos plašumos, es šobrīd diezgan daudz domāju par to, kā mainās Dieva plāns – ja šī būtne ir. Kā liekas, tomēr ir gan, attiecībā uz pasauli un attiecībā uz cilvēku.

RL: Jūs gribat izlabot Dievu? Vai tad viņam ir plāns?

Arabovs: Mums 2000 gadus iegalvoja, ka viņam esot plāns. Kā pauž apokalipses un senā jūdu apokaliptiskās literatūras tradīcija vispār: jā, kaut kāds plāns ir, un viss beigsies ar katastrofu. Pēc evaņģēlista Jāņa, pastardienai sekos tūkstoš gadus ilga taisnības valsts. Es par to diezgan daudz esmu domājis, jo esmu vēl arī māksliniecisks tips – iespējams, grafomāns, iespējams, ne, – par Dieva klusēšanu. Par to, kas pārsteidza Kirkegoru un visus eksistenciālistus, Bergmanu ieskaitot. Dieva klusēšana, traģiska situācija. Bet Dievs taču runā, viņam vienkārši ir mainījusies valoda. Man pavisam nejauši rokās nonāca kāds mazpazīstams Junga darbs ar nosaukumu “Atbilde Ījabam”. Darbs ir ārkārtīgi interesants. Mēs zinām, kas ir Junga arhetipi. Šajā grāmatā viņš tiem dod vienkāršāku “dvēseles patiesību” formulējumu: dvēseles patiesības, kuras netiek apstiprinātas ar empīrisku pieredzi un, vēl jo vairāk, ir pretrunā ar to.

RL: Proti, šīs dvēseles patiesības var uzskatīt par arhetipu?

Arabovs: Jā, jā, jā. Piemēram, bezvainīgā ieņemšana – tas taču ir absolūts nonsenss.

RL: Principā jā.

Arabovs: Vai miroņa augšāmcelšana. Jungs raksta, ka, ja šī patiesība pastāv gadu tūkstošiem ilgi, tātad tādējādi tiek apstiprināta tās dvēseliskā eksistence. Taču tās ir šī darba detaļas, tas pat nav īpaši interesanti. Jungs analizē Ījaba grāmatu – un apgalvo, ka Ījaba grāmata neesot par Ījabu. Un tik tiešām, Ījabam tika atņemts viss, viņš tika noklāts ar trumiem, ar nedziedināmām slimībām, Ījabs sāka gaudot, jo viņam bija taisnība. Tā taču ir grāmata par Jahvi. Trauksmainu, kaislīgu, atriebīgu, valdonīgu, ar neaptveramu radošu spēku – sastapies ar Ījaba uzticību, viņš bija satriekts par savu radību un atskārta, ka neko par to nezina. Jo principā Ījabam tās netaisnības dēļ, kura pār viņu nāca tādēļ, ka Dievs bija noslēdzis darījumu ar Sātanu, bija jāatsakās un jānolād visa pasaule. Taču Ījabs to neizdarīja. Lūk, kāda, tā sakot, literāra teoloģija. Vai teoloģiska literatūra. Jahve sāka izzināt pats sevi un ieradās kā Kristus tāpēc, lai saprastu, ko īsti viņš ir radījis. Izprastu cilvēku no iekšpuses. Skatieties, kāda interesanta un savāda ideja. Tā paplašina visu, tā lauž absolūti visas konfesijas.

RL: Taisnība. Ar vienu nosacījumu – ka cilvēks ir bezdibenis. Dostojevskis par to rakstīja, taču man ir cita koncepcija – ka mēs vienkārši nepietiekami izprotam cilvēku, jau no sākta gala uzskatīdami viņu par sazin kādu bezdibenīgu dārgumu, lai gan viņš ir radība, kas visnotaļ atgādina planktonu.

Arabovs: Ļoti iespējams. Taču mēs vienmēr, kad runājam par nepietiekamu cilvēka izpratni, klāstām, ka cilvēku neizprot filozofi, cilvēku neizprot mākslinieki, turpretī šeit runa ir par kaut ko pilnīgi citu – ka cilvēku neizprot Dievs. Un, izpratis cilvēku, es sāku izprast pats sevi. Šādā rakursā Jahve ieraugāms nevis kā metafiziski sastingusi, bet attīstībā esoša būtne, kurai var mainīties plāni attiecībā uz pasauli.

RL: Tas ir kaut kāds pagānu dievs, kuram sevi jāizprot. Ja tas ir absolūts Dievs, tad izprašana viņam nav problēma.

Arabovs: Bet palūkojieties no otra gala. Hirosima un Nagasaki – tās taču ir Sodoma un Gomorra! Tā taču ir absolūti precīza parafrāze, divu pilsētu iznīcināšana. Tas, ko mēs izlasījām Vecajā derībā.

RL: Bet ne jau grēcīguma dēļ tās saņēma šo triecienu.

Arabovs: Pareizi! Bet to izdarīja cilvēks. Uzņēmās Dieva prerogatīvu. Kāpēc gan neiztēloties, ka Dievs vispār par ļaunumu neatbild? Ka pēc Dieva plāna izmaiņām viņš vispār nesoda cilvēku? Paskatieties, cik viņš nejauki uzvedas Vecajā derībā.

RL: Nu, tas ir saprotams, jā.

Arabovs: Tas ir saprotams mums abiem, bet, ja visa prerogatīva nodota cilvēka rokās, tad Dievs, man liekas, ar interesi noskatās, kurp aizvedīs viņa radība. Mums ir ļoti grūti nostāties Dieva skatpunktā, mēs spējam vienīgi izveidot primitīvu modeli. Lūk, es kaut ko uztaisīju, kaut kādu bioloģisku pasauli. Tā izrādījās nedaudz sarežģītāka par to attīstībā esošo, ko es biju iecerējis. Un es sākumā mēģinu ar spēku to pārtaisīt, bet pēc tam arvien vairāk aizraujos, izzinot to, ko esmu uztaisījis, kāpēc tā sanācis, vēroju, kur tā izstūrēs. Tad man parādās papildu jēga dzīvības pastāvēšanai. Man tas ir ļoti interesanti.

RL: Kur jūs saskatāt šo papildu stimulu?

Arabovs: Nu, teikt, ka mēs esam Dievam līdzīgi, tas atkal būtu pārāk patētiski...

RL: Nekas, jau pirms mums tā ir teikuši.

Arabovs: Nudien. Taču humānistiskā atbildība, atbildība par dvašu, par dabas pasauli – nezinu, man tas viss... Iespējams, tās ir trešās personas uztveres muļķības, taču es iekšēji pieredzu ja ne pacilātību, tad kaut kādu eksistences jēgas atrašanu, teiksim tā. Jo pakļaušanās dievišķajai gribai primitīvā pareizticīgo transkripcijā man liedza stimulus eksistēt, radīt. Nu, katrā ziņā ne visai stimulēja. Bet šīs, lūk, domeles, kuras varbūt izklausās neoriģinālas, manā uztverē nes kaut kādu iekšēju enerģiju. Reiz es šajā domu sfērā padalījos ar kādu tuvu draugu, viņš ļoti brīnījās: “Kā, tu vēl aizvien par to domā?” Es saku: “Jā. Par ko tad citu lai domā? Par Putinu, vai? Vai par Trampu?” Njā, stipri cilvēki.

RL: Jūs zināt, ir tāds fiziķis Andrejs Linde, Stenfordā. Viņš izteica pieņēmumu, ka Visums ir atkarīgs no tā, kā mēs to izprotam. Bet, ja reiz šī pasaule pat fiziķim ir atkarīga no tā, kā es to izprotu, tad man vēl jo vairāk mana dzīve un tas, ko es daru, ir atkarīgs no tā, kā es izprotu šo dzīvi. Tāpēc es nespēju nostāties tādā pozīcijā, kurā atrodas tas, kurš nesaprot to, ko es saprotu.

Arabovs: Pareizi, pareizi, tas ir ļoti labi. Man tas patīk.

RL: Liekas, Einšteins atbildēja uz jautājumu: “Vai Dievs varētu radīt pasauli citādu?” Nu, bez visām šīm hirosimām. Un atbilde bija: “Tagad jau vairs nevarētu.” Jo tagad, kad mēs par to runājam, kad mēs savā pasaules izpratnē iekļaujam visu to, kas mums ir “pa rokai”, mēs nevaram spriest par to, ka pasaule varētu būt citāda, bez ļaunuma un visa pārējā.

Arabovs: Man ir nenofilmēts scenārijs pēc “Dievišķās komēdijas”, tam ir netieša saistība ar šo. Jūs taču zināt, ka Dante nomira no malārijas iebraucamajā vietā? Tātad viņu atved, un Dante murgos ieslīgst tajā ellē, kuru aprakstījis. Viņš domā: es, protams, esmu ģēnijs, kā es visu uzminēju? Un viņam saka: “Līdz tavai “Dievišķajai komēdijai” viss bija citādi. Tu, tu to esi izdarījis, tu izveidoji šo absolūto netaisnību, šīs šausmas un melno tumsu. Cilvēks vispār nevar samierināties ar to, ko tu esi aprakstījis.” Un viņš, izķepurojies no šiem murgiem, mēģina visu pārrakstīt, taču bērni viņu noindē, jo “Dievišķā komēdija” jau ir atzīta par ģeniālu sacerējumu.

Tāpēc tas, ko saka Linde, – es to visu esmu pieredzējis. Nezinu, kā tas saistās ar realitāti. Pilnīgi iespējams, ka saistās. Es, piemēram, pēdējā laikā esmu pārliecināts, ka lielākā daļa cilvēku ir absolūti mirstīgi. Ka viss nemirstības jautājums ir it kā personiskās sākotnes saglabāšana pēc nāves. Bet personiskā sākotne, kā liekas, saglabājas tikai tiem, kuri dzīves laikā ir to noauduši. Kā liekas, eksistē – izsakoties banālā un prastā valodā – enerģija, kura radusies no nekurienes un nekur neizgaist, kura, ja fiziķi nemaldās, tad arī ir Dieva pierādījums. Lielākā daļa cilvēku aiziet šajā bezpersoniskajā enerģijā. Turpretī tie, kuri kaut ko ir radījuši ar jaunradi, mīlestību, pašaizliedzību, kaut kādām pozitīvām lietām, – viņi pēc nāves saglabā personību.

RL: Kas ir tā personība, kuru viņi saglabā pēc nāves?

Arabovs: Ā, tas ir ne tikai kaut kāds nenoliedzams intelektuāls iekrājums, kas spēj attīstīties citās pasaulēs, bet arī, manuprāt, kaut kas līdzīgs psiholoģiskajam veidolam.

RL: Tas ir, burtiski, kā daži domā, klonēšana var radīt precīzi tādu cilvēku, taču, ja...

Arabovs: Jā, jā, jā. Ja, prasti runājot, pavilks aiz viena matiņa, visa parūka izirs.

RL: Ja tā ir cita būtne, kā tā sevi apzinās?

Arabovs: Absolūti nespēju iedomāties. Vienīgais, kas nav apšaubāms, ka, tāpat kā paralēlas realitātes radīšana kino vietā, arī klonēšana ir mūsu nākotne. To aizliegt ir absolūti bezjēdzīgi. Paskatīsimies, kur tas novedīs. Nezinu, kas tur būs. Interesanti. Dzīvot ir interesanti.

RL: Sakiet, lūdzu, vai jums ir bail no nāves?

Arabovs: Nē. Tāpēc, ka reiz miru, man ir bail no ciešanām, kā jebkuram cilvēkam. Visa nāves problēma ir vientulība. Tu vienmēr mirsti viens. Tas ir ļoti smagi. Taču ārpus tā es nesaskatu nekādas bailes tajā, ka uz visiem laikiem izgaisīšu vai nekad neizgaisīšu. Var patētiski sacīt, ka ar katru cilvēku aiziet Visums. Es no tā nebaidos, jo savam visumam nejūtu nekādu īpašu vērtību. Man liekas, tas, lielos vilcienos raugoties, ir vienāds ar citiem visumiem un varbūt pat nespēj mēroties ar tā paša Lindes vai citu gudru cilvēku visumiem. Tā nu esmu tāls no savas vienreizības izpratnes. Protams, ciešanas, vientulība – tas viss ir ļoti nepatīkami. Runājot par dvēseli – man liekas, ja mēs noaudīsim kokonu, kas domāts citai pasaulei, tad būs eksistence. Ieskaitot kaut kādu individuālu iezīmju saglabāšanos. Nenoaudīsim – nebūs personiskas eksistences, bet būs kaut kāda bezpersoniska enerģija, kas ir bijusi līdz piedzimšanai. Es neatceros iepriekšējo dzīvi, man tas nav dots. Daži cilvēki atceras.

RL: Lai jau atceras vien! Šīs iepriekšējās dzīves ir tikpat bezjēdzīgas kā nākamās.

Arabovs: Jā, droši vien.

RL: Jurij Nikolajevič, liels paldies jums. Par to, ka jūs...

Arabovs: Lūdzu, par manu dumjību. Es jūs ar vēl kaut ko pacienāšu, citādi droši vien ir smagas mieles, paklausījāties idiotu...