Puškina dzīves scenārijs

“...Viņš nomira, ievainots pārgalvīgas un muļķīgas karteles¹ dēļ, kuru pats turklāt bija rakstījis, taču, paldies Dievam, nomira kā kristietis.”

Jebkuram dramaturgam, kas kādu laiku strādājis teātrī vai kino un sasniedzis kaut minimālus rezultātus, noteikti rodas jautājums: kāpēc gan tas viss ir vajadzīgs? Kompozīcijas likumu pārzināšana, darbības mezgla aizmešana un atraisīšana, spraiga (vai gausi kūtra) darbība? Un pat aristoteliskā katarse, kas mūsdienu rakstāmspalvām jau vairs nemaz nepakļaujas, maz ko paskaidro jautājumā – kāpēc? Kam tas viss? Vai tiešām tikai tāpēc, lai uzceptu vēl vienu “veiksmīgu” filmu, par kuru pēc gadiem pieciem neviens vairs neatcerēsies? Taču pilnīga ķeza sākas tad, kad dramaturgs sāk lasīt teorētisku kursu, savas intuitīvās zināšanas ielejot grodos (iespēju robežās) formulējumos. Tādu ķezu šo rindu autors piedzīvo jau ceturto gadu, kinoinstitūtā pasniedzot zināmo priekšmetu, kas, lai arī ne visā pilnībā, tomēr ietekmē tā saucamo autorkino.

Tātad, kam tas viss? Kam vajadzīga šī dramaturģija?

Pēc manām domām, neviena zinātne nav ne plika graša vērta, ja tā neatbild uz esamības pamatjautājumiem, uz tiem pašiem ontoloģiskajiem jautājumiem, kuri veido filozofijas un “cilvēkzinību” kodolu: kāpēc mēs dzīvojam? Kas notiek pēc nāves? Kāpēc ar mums atgadās šāds vai tāds notikums? Kas virza nejaušību? Utt.

Kristietība mums stāsta, ka nekas nenotiek bez Debesu Valdnieka ziņas, bez Viņa gribas nenokritīs ne matiņš no galvas. Austrumu kulti, pirmām kārtām hinduisms, ievieš karmas – atmaksas par pastrādāto rīcību kopumu – jēdzienu; šī atmaksa var pienākt nākamajās dzīvēs, viņpasaules esamībā, taču tā var pienākt arī “šajā” dzīvē. Senie hellēņi it kā bija absolūti politeisti, un tas jau pats par sevi nozīmē pilnīgu haosu, pareizāk sakot, uzskatu un kultu plurālismu. Tomēr no sengrieķu traģēdijas līdz mums nonācis “atmaksas mehānisms”, kas it kā “automātiski” ieslēdzas pēc “normas” pārkāpuma, kā arī likteņa jēdziens.

Mūsdienu postmodernā kultūra vispār noliedz jebkādas esamības likumsakarības, apliecinot haosu un izmisumu kā vienīgās konstantes ar prātu nepakļaujamā pasaulē. Tam es labprāt piekristu, ja nebūtu viena “bet”: postmodernistu darbi kino un literatūrā ir būvēti saskaņā ar precīzi izsvērtām likumsakarībām, kuras mēs esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējiem kultūrlaikmetiem, un tā saucamā “nejaušība” ir reducēta gandrīz līdz nullei. Labākie postmodernisma mākslas darbi ir antihaotiski, un šādi postmodernisms atmasko pats sevi, savu filozofiju un ideoloģisko kodolu: pat haosa sludināšanai jābūt precīzi izbūvētai, pat “nesludināšanai” noteikti piemitīs sludināšanas iezīmes.

Cilvēka apziņa neatkarīgi no filozofijas, kādu par savu atzīst šis vai tas indivīds, ir stingri strukturēta – to sen zina psihologi un fiziologi. Nestrukturētu apziņu sauc par šizofrēniju, maniakāli depresīvo psihozi. Lai gan pēdējais apgalvojums diez vai ir pareizs: arī mānijā ir vismaz viens struktūru veidojošs elements (piemēram, jebkura fobija). Tādu dezorganizētu apziņu pareizāk būtu saukt par ļaundabīgi strukturētu.

Taču, ja reiz apziņas elementi ir cieši “sasieti” cits ar citu, kas mums liedz pieļaut, ka tieši tāpat “sasieti” ir apkārtējās pasaules elementi? To lieliski zina magi, un, liekas, šimbrīžam neviens vēl nav apgāzis Hermeja Trismegista “Smaragda plāksni”: mazs līdzinās lielam, kas lejā, tas augšā.

Necik nav vērta tā zinātne, kas mums nepalīdz atminēt savu likteni un citu cilvēku likteņus. Necik nav vērta tā māksla, kas nespēj izlasīt “Allāha burtus”, kas iegravēti visur, piemēram, uz Vidusāzijas melones. Necik nav vērta tā filozofija, kas nejaudā traktēt “dīvainas sakritības”, kuras tik ļoti satrauca, piemēram, modernistu Nabokovu. Un, ja reiz tā, tad mums jāsper pirmais solis un jāuzdod sev jautājums: vai būtu pamatoti piemērot dramaturģijas mehāniku “pašai dzīvei”, lai izskaidrotu tās “dīvainās sakritības”? Vai arī konkrēta cilvēka liktenim – ne rampas gaismās, ne uz kinoekrāna “miklā palaga”, bet “šeit un tagad”? Un varbūt Šekspīra domu par to, ka “visa pasaule ir teātris”, mēs pēkšņi sapratīsim nepavisam ne karnevāla nozīmē, kā to izprot mūslaikos...

Tad varēs kaut ko pateikt arī par pašu Dramaturgu. Vai labāk par Viņu paklusēt.

Ļoti ticams, ka žanra jēdziens mums diez cik daudz nelīdzēs. Jebkura dzīve ir traģiska, jo saistīta ar tās nesēja fizisko izzušanu. Vai arī komiska un atgādina paslēpes, kad visi meklē mironi, bet tas tikai nosmejas. Atkarīgs no tā, no kuras puses skatās.

Jārunā acīmredzot nevis par žanriem, bet par vispārīgākām lietām, piemēram, par tā vai cita cilvēka likteņa strukturālo kompozīciju, par tādiem globāliem dramaturģiskiem mehānismiem kā “normas pārkāpšana”, kurā ietilpst “atmaksas” mehānisms tam, kurš šo “normu” pārkāpis. Vai par “atlaistas atsperes” mehānismu: apstākļi cilvēku “saspiež”, taču pēc tam viņš sāk “raisīties vaļā”, pakļaujot apstākļus sev. Vai par dramaturģisko modeli “kas vēju sēj, tas vētru pļaus”. Visos šajos mehānismos runa ir praktiski par vienu un to pašu, atšķiras tikai nosaukumi.

Uzdosim sev retorisku jautājumu (uz to gan ir centušies atbildēt visi pasaules gudrie): kā cilvēka dzīves ceļā atspoguļojas šāda vai tāda rīcība, piemēram, neglīta? Kā, piemēram, Turgeņeva dzīvē atspoguļojusies viņa gļēvā izturēšanās ugunsgrēkā uz tvaikoņa “Nikolajs I”? Kā uz Horāciju atsaucās viņa aizbēgšana no karalauka kaujā pie Filipiem? Kādas sekas Marksa dzīvē izraisīja viņa jaunības gadu poēma, kurā viņš slavināja sātanu? Kas izkustējās no vietas Volodjā Uļjanovā tai brīdī, kad viņš mīdīja kājām no kakla noņemto krustiņu? Morālisti mums teiks, ka izkustējās, atsaucās un ķēra. Ka neglīta rīcība šādā vai tādā veidā ietekmējusi šo vēsturisko personību turpmāko dzīvi. Taču morālistu viedoklis mani ne visai interesē. Pašlaik katrs ir morālists un nosoda visus, izņemot sevi pašu.

Savukārt praktisks cilvēks, gluži pretēji, mums teiks, ka tas viss ir štrunts un tukša muldēšana: Horācijs, kā bijis liels dzejnieks, tāpat arī palika liels dzejnieks, vai viņš nometa to savu vairogu kaujas laukā vai ne. Ar vairogu vai bez tā, viņš tik un tā iedvesmojis dzejniekus no Puškina līdz Brodskim, un vispār, kāda mums daļa par viņa vairogu?

Tāpat arī Turgeņevs un Ļeņins ar Marksu, kādas nu “rises” viņiem iepriekš bija pielemtas, pa tādām tad viņi arī kājoja... Taču nav nekā garlaicīgāka par “praktiska cilvēka” viedokli, jo sevišķi, rakstot darbu, kas vispār jau ir veltīts mistiskam jautājumam.

Es vispār nesteigtos atbildēt. Te vajadzīga nevis veikla virspusīga atbilde, bet skrupuloza ielūkošanās vienā vai otrā cilvēka liktenī. Droši vien, analizējot “īstās dzīves” dramaturģiju, jāizvēlas tāds cilvēks, par kura likteni zinām daudz, bezmaz vai visu. Kurā ir rakņājušies un rakņājas arhīvisti, stiepjot un kraujot kaudzē faktus un piešujot klāt baumas. Un paskatīties, vai šī “dižā” dzīve ir ievietojama tādā vai citā dramaturģiskā mehānismā neatkarīgi no “dižā cilvēka” gribas.

Mūsu piņķerīgā uzdevuma risināšanai es uzdrošināšos minēt Aleksandra Sergejeviča Puškina vārdu. Pirmkārt, tāpēc, ka par šo dzīvi “zināms viss” un nav vajadzības nodoties minējumiem un operēt ar baumām. Otrkārt, Puškins ir un būs mūsu kultūras sākumpunkts. Mūsdienu literārās valodas radītājs, viņš bija arī, izsakoties Daniila Andrejeva vārdiem, augšējo pasauļu vēstnesis, kura sūtība bija garīgā ziņā plakano franču enciklopēdistu kultūru “apgaismot” ar kristīgās ētikas principiem, pie kuriem pats dzejnieks ar piepūli un zaudējumiem bija nonācis savas īsās dzīves nogalē.

Tomēr mūs interesēs nevis Puškina misija, bet visi sadzīviskie saskaitāmie, no kuriem mēs varēsim (vai nevarēsim) izvedināt likteņa dramaturģiskos mehānismus, kas nav atkarīgi no paša dzejnieka gribas.

Jau iepriekš atvainosimies par daudzajiem citātiem, tomēr tieši tajos, nevis grāmatas autora viedoklī ietvertas notikumu “atskaņas” un likumsakarības, caur kurām noskāršama mums nezināmā Dramaturga pārpasaulīgā iecere.

Un tā – jau kuro reizi parunāsim par Puškinu.

Liekas, ar fināla daļu tajā kompozīcijā, kuras nosaukums ir “Puškina dzīve”, viss ir vairāk vai mazāk skaidrs. Kulminācija un atrisinājums te ir divkauja pie Melnupītes un dzejnieka nāve. Taču kur bija aizmeties šo notikumu mezgls? Mums tūlīt pat teiks priekšā: Dantesa ierašanās Pēterburgā ar tvaikoni “Nikolajs I”, uz kura pēc tam notika ugunsgrēks, kas lika pamatīgi apjukt Ivanam Sergejevičam Turgeņevam. (Likteņa “dīvainās sakritības” vai tā spiedogs.)

Taču man rodas iespaids, ka tas tomēr nav aizsākums, jo rada daudz jautājumu: kāpēc Puškins tik slimīgi reaģēja uz kaut kāda smuka jaunskunga flirtu, kas viņam bija pierasta lieta? Neuzticības taču nebija. Tai nebija arī nopietnu iemeslu. Pašā laulības dzīves sākumā Puškins Nataļjai Nikolajevnai bija kategoriski aizliedzis palikt divatā ar vīriešiem pat tad, ja vīrs sēž turpat kabinetā. Gandrīz visās ballēs, kurās žilbinoša grozījās Gončarova, Aleksandrs Sergejevičs bija klāt personiski. Puškinisti viņa slimīgo reakciju uz Dantesa gvelšanu izskaidro ar apstākļu kopumu: naudas trūkums, augstākās sabiedrības nasta, pazemojošā kambarjunkura pakāpe utt.

Ja šis tiešām bija ievads šāvieniem pie Melnupītes, tad to rakstījis ziepju operu autors. Nē, šeit jāiet tālāk, piemēram, jāatrod virkne psiholoģisku apstākļu, kuri Puškinam lika ākstu uztvert nopietni.

Kur lai tos meklē? Varbūt dzejnieka jaunības gados, kad viņš pirmoreiz ieradās Pēterburgā pēc liceja beigšanas, kaut kur ap 10. gadu beigām un 20. sākumu. Tur ir ārkārtīgi interesants atgadījums, kas sižeta mezglu var aizmest nepavisam ne sliktāk par Dantesu uz tvaikoņa “Nikolajs I”...

Puškina slava, gan literārā, gan personīgā, ar katru dienu auga arvien lielāka. Jaunatne skaitīja no galvas viņa dzejoļus, atkārtoja viņa asprātības un stāstīja par viņu anekdotes. Tas viss, kā jau mēdz būt, pa daļai bija pamatoti, pa daļai – izdomāts. Viens notikums uz Puškinu atstāja spēcīgu iespaidu. Tajā laikā Pēterburgā uzturējās veca vāciete, uzvārdā Kirhhofa...

Viņas dažādo nodarbību vidū bija arī zīlēšana. Kādu rītu Puškins iegriezās pie viņas ar vairākiem biedriem. Kirhhofas kundze uzrunāja tieši viņu, sacīdama, ka viņš esot nozīmīgs cilvēks, īsumā izstāstīja viņa agrāko un tagadējo dzīvi, pēc tam sāka pareģot vispirms ikdienišķus apstākļus, bet pēc tam svarīgas viņa nākotnes aprises. Viņa tam starp citu pateica: “Jums šodien būs saruna par dienestu, un jūs saņemsit vēstuli ar naudu.” Par dienestu Puškins nekad nerunāja un nedomāja; vēstuli ar naudu viņam nebija no kā saņemt; naudu viņš varēja dabūt tikai no tēva, taču, dzīvodams tēva namā, viņš to, protams, saņemtu bez vēstules. Puškins zīlnieces pareģojumiem lielu uzmanību nepievērsa. Tās pašas dienas vakarā, izgājis no teātra pirms izrādes beigām, viņš sastapās ar ģenerāli Orlovu. Abi sāka sarunāties. Orlovs pieminēja dienestu un ieteica Puškinam aiziet no viņa ministrijas un ietērpties epoletēs. Pārradies mājās, viņš atrada vēstuli ar naudu: tā bija no kāda liceja biedra, kurš nākamajā dienā devās uz ārzemēm; viņš bija iegriezies atvadīties no Puškina un atmaksāt viņam kaut kādu kāršu parādu vēl no skolas laiku blēņošanās. Kirhhofas kundze Puškinam pareģoja viņa izraidīšanu trimdā dienvidos un ziemeļos, pastāstīja dažādus apstākļus, kuri viņam vēlāk dzīvē piepildījās, pareģoja viņa apprecēšanos un, visbeidzot, pāragro nāvi, brīdinādama, ka tā viņam jāgaida no gara auguma gaišmataina cilvēka rokas. Puškinu, kurš jau tāpat bija nedaudz māņticīgs, ārkārtīgi pārsteidza šo pareģojumu pastāvīgā piepildīšanās, un viņš bieži par to stāstīja.

L. Puškins (dzejnieka brālis)²

Un tātad: dīvaina vāciete, uzvārdā Baznīcsēta jeb Kapsēta, jauneklim izzīlēja lietas, kas visas dzīves gaitā piepildījās.

Bet ko par to saka citi liecinieki?

Pēterburgā reiz bija ieradusies zīlniece Kirhhofa. Ņikita un Aleksandrs Vsevolodski un Mansurovs Pavels, aktieris Sosņickis un Puškins devās pie viņas (viņa dzīvoja Jūras ielas apkaimē). Sākumā viņa izlika kārtis Vsevolodskim un Sosņickim. Pēc tiem abiem Puškins viņu palūdza izzīlēt arī viņam. Izlikusi kārtis, viņa ar zināmu izbrīnu teica: “O, šī ir svarīga galva! Jūs neesat parasts cilvēks.” T.i., pateica tādā nozīmē, jo droši vien neprata krieviski. Viņas vārdi ļoti pārsteidza Vsevolodski un Sosņicki, jo tie tik tiešām bija pamatoti. Viņa, starp citu, tam pareģoja, ka viņš nomirs vai nu no balta zirga, vai no baltas galvas (Weisskopf).

rakstnieks P. Barteņevs

Un vēl viena liecība par to pašu, iespējams, vissvarīgākā.

Ilgus gadus pazīdamies ar Puškinu, es bieži dzirdēju no viņa paša par šo notikumu, viņam patika to stāstīt, atbildot uz jokiem, kurus izraisīja viņa ticība dažādām zīmēm. Vēl piedevām viņš manā klātbūtnē ne reizi vien par to stāstīja tieši to pašu personu kompānijā, kuras bija pie zīlnieces zīlēšanas laikā, turklāt atsaukdamies uz viņiem. Jau nodrukāto stāstu pārbaudīšanai un papildināšanai uzskatu par nepieciešamu pievienot visu to, ko absolūti atceros. Pareģojums bija, pirmām kārtām, ka viņš drīz saņems naudu; otrām kārtām, ka viņam tiks izteikts negaidīts priekšlikums; trešām kārtām, ka viņš kļūs slavens un būs savu tautiešu elks; ceturtām kārtām, ka viņš divreiz tiks izraidīts trimdā; visbeidzot, ka viņš nodzīvos ilgi, ja trīsdesmit septītajā mūža gadā ar viņu neatgadīsies kāda nelaime no baltas galvas vai balta cilvēka (weisser Ross, weisser Kopf, weisser Mensch), no kuriem tad viņam jāpiesargās. Pirmais pareģojums par vēstuli ar naudu piepildījās tajā pašā vakarā; Puškins, pārradies mājās, pilnīgi negaidīti atrada vēstuli no liceja biedra, kurš viņam ziņoja par Puškina aizmirsta kāršu parāda izsūtīšanu. Šis biedrs bija Korsakovs, kurš drīz pēc tam nomira Itālijā. Tik ātra pirmā pareģojuma piepildīšanās Aleksandru Sergejeviču stipri pārsteidza; ne mazāk dīvaini viņam šķita arī tas, ka pēc dažām dienām teātrī viņu pieaicināja pie sevis A.F.Orlovs un sāka atrunāt no stāšanās huzāros, bet ierosināja dienēt jātnieku gvardē... Drīz pēc tam Puškins tika nosūtīts uz dienvidiem, bet no turienes pēc četriem gadiem – uz kādu ciemu Pleskavas guberņā, kas tad arī bija otrā izsūtīšana. Kā gan viņš, ārkārtīgi viegli iespaidojams cilvēks, varēja negaidīt un nebīties pēdējā pareģojuma, kurš šimbrīžam piepildījās tik burtiski precīzi??? Piemetināšu sekojošo: es reiz Puškinam izteicu savu izbrīnu par to, ka viņš ir aizgājis no masoniem, kuros bija uzņemts, un nepieder ne pie vienas citas slepenas biedrības. “Tās tomēr ir sekas pareģojumam par balto galvu,” man atbildēja Puškins. “Vai tad tu nezini, ka visas filantropiskās un humanitārās biedrības un arī paši masoni saņēmuši no Ādama Veishaupta virzienu, kas ir aizdomīgs un naidīgs esošajai valsts kārtībai? Kā tad es varēju tām pieslieties? Weisserkopf, Weisshaupt – viens un tas pats.

S. Soboļevskis

Pārtrauksim mūsu citātus un atvainosimies par to garumu – bez tiem diemžēl nekādi nevar iztikt. Šajā stāstā pārsteidz ne tik daudz pareģojuma piepildīšanās, cik tā nozīme, kuru pareģojumam piedēvēja Puškins. Visu savu mūžu viņš pūlējās uzminēt šo balto galvu, dažkārt sajaukdams to ar baltu zirgu, stāstīja draugiem, ka ik reizi, sēzdamies seglos, uz visiem laikiem atvadoties no dzīves. Viņš nonāca pat tik tālu, ka sajauca balto galvu ar balto priekšnieku – Weisserhaupt, proti, iespējamo masonu vadoni, – un tādēļ pārtrauca attiecības ar masonu ložu. Vislielākais “baltais priekšnieks” tajā laikā, bez šaubām, bija gaišmatainais plikpauris imperators AleksandrsI. Puškins, kā zināms no epigrammām un no “Oņegina” desmitās dziesmas, šo caru pārlieku neieredzēja. Taču Aleksandrs nomira (saskaņā ar citu versiju – noslēpumaini izgaisa) 1825.gada nogalē. Vai Puškins toreiz domāja, ka līdz ar “baltā priekšnieka” izgaišanu izgaisīs zīlnieces pareģotās briesmas viņa dzīvībai? To mēs, protams, nekad neuzzināsim...

Uzmanību piesaista arī pareģojumā pieminētā Puškina dzīves variativitāte: ja dzīve neaprausies 37 gadu vecumā, tad Aleksandrs Sergejevičs dzīvos ilgi. Iegaumēsim to.

Pēc minētajiem citātiem jautājums, kas bija radies pirmīt, kāpēc dzejnieks Dantesā nesazīmēja “balto galvu” un noveda konfliktu līdz asiņainajām beigām, kļūst pilnīgi neatminams. Lai gan šo to mēs tomēr varam pateikt. Viens no “Dantesa nepazīstamības” cēloņiem bija dzīvesveids, kādu jaunais dzejnieks piekopa Pēterburgā. Lūk, Puškina nelabvēļa grāfa Korfa liecība:

Sabiedrībā Puškins nodevās dažnedažādām izlaidībām, pavadot dienas un naktis nepārtrauktās bakhanālijās un orģijās. Jābrīnās, kā tiklab viņa veselība, kā talants izturēja tādu dzīvesveidu, ar kuru dabīgi saistījās arī biežas derdzīgas slimības, kas viņu ne reizi vien noveda tuvu kapam. Puškins nebija radīts nedz augstākajai sabiedrībai, nedz sabiedriskiem pienākumiem, nedz pat, es uzskatu, augstākai mīlestībai vai patiesai draudzībai. Viņā valdīja tikai divas stihijas – miesas kaislību apmierināšana un dzeja –, un abās viņš aizgāja tālu. Viņā nebija nedz iekšējas, nedz ārējas reliģijas, nedz augstāku morālisko jūtu, un viņš pat kaut kādā mērā lepojās ar savu rūdīto cinismu: ļauns izsmiekls – nereti vispretīgākajos tēlojumos – par visiem reliģiskajiem ticējumiem un rituāliem, par cieņu pret vecākiem, par radnieciskām saitēm, par visām attiecībām, sabiedriskām un ģimeniskām, tas viss viņam neko nenozīmēja, un es nešaubos, ka dzēlības labad viņš lāgiem runāja pat vairāk un nelāgāk, nekā patiesībā domāja un juta... Mūždien bez kapeikas kabatā, mūždien parādos, lāgiem gandrīz bez kārtīgas frakas, ar nemitīgiem incidentiem, ar biežām divkaujām, tuvu pazīdamies ar visiem traktierniekiem, netiklības namiem un Pēterburgas daiļavām, Puškins pārstāvēja izvirtīgu dzīvi tās visneķītrākajā veidā.

Grāfs M. Korfs

Bet to saka nelabvēlis, vai tad viņam jātic? Par šīm rindām mūsu literatūrzinātne grāfu pakļāva ostrakismam un izmeta vēstures mēslainē.

Tad paklausīsimies, ko par to stāsta dzejnieka draugi. Ko viņi stāsta par tālaika “zelta jaunatnes” dzīvesveidu vispār.

Pēc tēva nāves jaunais Naščokins, kuru bija izlutinājusi bagātā māte, nodevās brīvai un pilnībā neatkarīgai dzīvei. Tā nu, dzīvodams pie visa gatava mātes mājā, viņš īrēja sev jeb, pareizāk sakot, saviem draugiem kaut kāda liela nama beletāžu Fontankas krastmalā. Šurp viņš brauca nakšņot no nakts spēlēm un uzdzīvēm, šeit katrs no viņa paziņām varēja ne tikai ierasties pārlaist nakti viens vai divatā, bet arī vest paziņas (Naščokinam nepazīstamus), gan pa vienam, gan pa pāriem. Daudzajiem kalpiem, kurus izrīkoja punduris Karla-kurkulis, vajadzēja visiem salikt uz grīdas matračus ar visiem pieklājīgu gultu piederumiem: pāriem – mazos kabinetos, bet vecpuišiem – lielajās istabās, rindiņā.

Pats saimnieks, ierazdamies vēlāk par visiem, pajautā tikai, vai daudz ir nakšņotāju, tad klusi aizlavās uz savu darba kabinetu. Toties no rīta visiem pienākas ierasties uz kafiju un tēju: te notiek jaunas iepazīšanās un interesantas epizodes... Mēdza gadīties, ka svinīgajās Naščokina dzimšanas dienās gvardes jaunatne kopā ar skaistulītēm pēc lieliskām brokastīm un daudzām iztukšotām pudelēm iesēdināja četrvietīgā, ar četriem zirgiem iejūgtā karietē Naščokina Karlu-kurkuli ar baru uzcirtušos meiču, bet paši, novilkuši mundierus, vienās jātnieku biksēs un kreklos, nosēdušies kučiera un priekšjūga braucēja vietā un nostājušies sulaiņu vietā uz kāpšļiem, lidoja, ko zirgu pakavi nes, pa Ņevas prospektu, pa Jūras ielu un pa visām labākajām ielām. Bet reiz pēc Puškina iniciatīvas – tas arī bija Naščokina dzimšanas dienā – draugi uzaicina viņu pašu tai viņa paša miteklī, kur pie ieejas sagatavojuši viņam pārsteigumu, tik cinisku, ka to nav iespējams aprakstīt.

N. Kuļikovs pēc P. Naščokina stāstītā

Par šī pārsteiguma iedabu vēsturnieki vēl šobaltdien strīdas.

Pieaicināsim vēl vienu, visgodājamāko liecinieku. Tā ir Jekaterina Karamzina, vēsturnieka un dzejnieka laulātā draudzene:

Puškinam dienu no dienas ir divkaujas; pateicoties Dievam, tās nav nāvējošas, cīnītāji vienmēr paliek neskarti.

Par ko ir runa šajos fragmentos, un kā mums tos vērtēt? Korfa viedokli negribas komentēt. Varu tikai piezīmēt, ka runa tajā, cik noprotams, ir nevis par “neķītru izvirtību”, bet, izsakoties Ļermontova vārdiem, par “bērnišķīgu izlaidību”. Stāsts par Naščokina dienām un naktīm to apstiprina. Un vispār, kāpēc mēs esam nolēmuši, ka panku, grunge jaunatnes un Co palaidnības ir jaunlaiku parādība? Karla-kurkulis un pliki zēni uz karietes kāpšļiem mūsdienu laika kavēkļus, protams, pārspēj par galvas tiesu. Īpaši interesants ir Karamzinas viedoklis: katru mīļu dienu divkaujas, un visas ne ar ko nebeidzas. Droši vien no šī duelēšanās laikposma Puškinam arī bija ieviesies paradums staigāt ar milzīgi smagu un neērtu metāla nūju. Viņš to meta augšup un ķēra. Kad paziņa jautāja, kāpēc viņš tā dara, Puškins atbildēja, ka trenējot roku, lai tā divkaujās nedrebētu.

Iepriekš citētajos fragmentos runa vispirmām kārtām ir par rotaļu. Arī par dīvainu, asiņainu rotaļu, kuru sauc par “divkauju”. Šāda rotaļa bija tālaika norma, gandrīz tāda pati kā seksuālo vēlmju apmierināšana. Tikai ar “muižnieka goda” jēdzienu vien šo rotaļu izskaidrot nav iespējams. Un vispār, ja divkauja ir norma, tad šķiet gluži ticami, ka var palaist garām arī “balto galvu”, kas stāv otrā pusē barjerai.

Vai pateiksim citādi: rotaļa, ja to izmanto ļaunprātīgi, vienā jaukā dienā var kļūt ļoti nopietna, bet kabatas nazītis, ko nesaprātīgs bērns met ozolā, var atlēkt no mizas un trāpīt metējam sirdī. Puškins, šaudamies ar Dantesu, nebija bērns. Un arī viņa izaicinājums nebija rotaļa. Taču vējš, kuru bija sacēlušas viņa jaunības “neīstās” rotaļu divkaujas, manuprāt, aizveda viņu pie vētras, pie vienīgās nopietnās divkaujas pie Melnupītes, kurā dzejnieks zaudēja.

Jautri jaunības šāvieni pēc 17 gadiem pārtop īstās asinīs. Rotaļu karteles “aizmet mezglu” kaut kam tādam, ko atraisīt iespējams vienīgi par savas dzīvības cenu.

Tulkojusi Māra Poļakova