Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“...Viņš nomira, ievainots pārgalvīgas un muļķīgas karteles1 dēļ, kuru pats turklāt bija rakstījis, taču, paldies Dievam, nomira kā kristietis.”
Jebkuram dramaturgam, kas kādu laiku strādājis teātrī vai kino un sasniedzis kaut minimālus rezultātus, noteikti rodas jautājums: kāpēc gan tas viss ir vajadzīgs? Kompozīcijas likumu pārzināšana, darbības mezgla aizmešana un atraisīšana, spraiga (vai gausi kūtra) darbība? Un pat aristoteliskā katarse, kas mūsdienu rakstāmspalvām jau vairs nemaz nepakļaujas, maz ko paskaidro jautājumā – kāpēc? Kam tas viss? Vai tiešām tikai tāpēc, lai uzceptu vēl vienu “veiksmīgu” filmu, par kuru pēc gadiem pieciem neviens vairs neatcerēsies? Taču pilnīga ķeza sākas tad, kad dramaturgs sāk lasīt teorētisku kursu, savas intuitīvās zināšanas ielejot grodos (iespēju robežās) formulējumos. Tādu ķezu šo rindu autors piedzīvo jau ceturto gadu, kinoinstitūtā pasniedzot zināmo priekšmetu, kas, lai arī ne visā pilnībā, tomēr ietekmē tā saucamo autorkino.
Tātad, kam tas viss? Kam vajadzīga šī dramaturģija?
Pēc manām domām, neviena zinātne nav ne plika graša vērta, ja tā neatbild uz esamības pamatjautājumiem, uz tiem pašiem ontoloģiskajiem jautājumiem, kuri veido filozofijas un “cilvēkzinību” kodolu: kāpēc mēs dzīvojam? Kas notiek pēc nāves? Kāpēc ar mums atgadās šāds vai tāds notikums? Kas virza nejaušību? Utt.
Kristietība mums stāsta, ka nekas nenotiek bez Debesu Valdnieka ziņas, bez Viņa gribas nenokritīs ne matiņš no galvas. Austrumu kulti, pirmām kārtām hinduisms, ievieš karmas – atmaksas par pastrādāto rīcību kopumu – jēdzienu; šī atmaksa var pienākt nākamajās dzīvēs, viņpasaules esamībā, taču tā var pienākt arī “šajā” dzīvē. Senie hellēņi it kā bija absolūti politeisti, un tas jau pats par sevi nozīmē pilnīgu haosu, pareizāk sakot, uzskatu un kultu plurālismu. Tomēr no sengrieķu traģēdijas līdz mums nonācis “atmaksas mehānisms”, kas it kā “automātiski” ieslēdzas pēc “normas” pārkāpuma, kā arī likteņa jēdziens.
Mūsdienu postmodernā kultūra vispār noliedz jebkādas esamības likumsakarības, apliecinot haosu un izmisumu kā vienīgās konstantes ar prātu nepakļaujamā pasaulē. Tam es labprāt piekristu, ja nebūtu viena “bet”: postmodernistu darbi kino un literatūrā ir būvēti saskaņā ar precīzi izsvērtām likumsakarībām, kuras mēs esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējiem kultūrlaikmetiem, un tā saucamā “nejaušība” ir reducēta gandrīz līdz nullei. Labākie postmodernisma mākslas darbi ir antihaotiski, un šādi postmodernisms atmasko pats sevi, savu filozofiju un ideoloģisko kodolu: pat haosa sludināšanai jābūt precīzi izbūvētai, pat “nesludināšanai” noteikti piemitīs sludināšanas iezīmes.
Cilvēka apziņa neatkarīgi no filozofijas, kādu par savu atzīst šis vai tas indivīds, ir stingri strukturēta – to sen zina psihologi un fiziologi. Nestrukturētu apziņu sauc par šizofrēniju, maniakāli depresīvo psihozi. Lai gan pēdējais apgalvojums diez vai ir pareizs: arī mānijā ir vismaz viens struktūru veidojošs elements (piemēram, jebkura fobija). Tādu dezorganizētu apziņu pareizāk būtu saukt par ļaundabīgi strukturētu.
Taču, ja reiz apziņas elementi ir cieši “sasieti” cits ar citu, kas mums liedz pieļaut, ka tieši tāpat “sasieti” ir apkārtējās pasaules elementi? To lieliski zina magi, un, liekas, šimbrīžam neviens vēl nav apgāzis Hermeja Trismegista “Smaragda plāksni”: mazs līdzinās lielam, kas lejā, tas augšā.
Necik nav vērta tā zinātne, kas mums nepalīdz atminēt savu likteni un citu cilvēku likteņus. Necik nav vērta tā māksla, kas nespēj izlasīt “Allāha burtus”, kas iegravēti visur, piemēram, uz Vidusāzijas melones. Necik nav vērta tā filozofija, kas nejaudā traktēt “dīvainas sakritības”, kuras tik ļoti satrauca, piemēram, modernistu Nabokovu. Un, ja reiz tā, tad mums jāsper pirmais solis un jāuzdod sev jautājums: vai būtu pamatoti piemērot dramaturģijas mehāniku “pašai dzīvei”, lai izskaidrotu tās “dīvainās sakritības”? Vai arī konkrēta cilvēka liktenim – ne rampas gaismās, ne uz kinoekrāna “miklā palaga”, bet “šeit un tagad”? Un varbūt Šekspīra domu par to, ka “visa pasaule ir teātris”, mēs pēkšņi sapratīsim nepavisam ne karnevāla nozīmē, kā to izprot mūslaikos...
Tad varēs kaut ko pateikt arī par pašu Dramaturgu. Vai labāk par Viņu paklusēt.
Ļoti ticams, ka žanra jēdziens mums diez cik daudz nelīdzēs. Jebkura dzīve ir traģiska, jo saistīta ar tās nesēja fizisko izzušanu. Vai arī komiska un atgādina paslēpes, kad visi meklē mironi, bet tas tikai nosmejas. Atkarīgs no tā, no kuras puses skatās.
Jārunā acīmredzot nevis par žanriem, bet par vispārīgākām lietām, piemēram, par tā vai cita cilvēka likteņa strukturālo kompozīciju, par tādiem globāliem dramaturģiskiem mehānismiem kā “normas pārkāpšana”, kurā ietilpst “atmaksas” mehānisms tam, kurš šo “normu” pārkāpis. Vai par “atlaistas atsperes” mehānismu: apstākļi cilvēku “saspiež”, taču pēc tam viņš sāk “raisīties vaļā”, pakļaujot apstākļus sev. Vai par dramaturģisko modeli “kas vēju sēj, tas vētru pļaus”. Visos šajos mehānismos runa ir praktiski par vienu un to pašu, atšķiras tikai nosaukumi.
Uzdosim sev retorisku jautājumu (uz to gan ir centušies atbildēt visi pasaules gudrie): kā cilvēka dzīves ceļā atspoguļojas šāda vai tāda rīcība, piemēram, neglīta? Kā, piemēram, Turgeņeva dzīvē atspoguļojusies viņa gļēvā izturēšanās ugunsgrēkā uz tvaikoņa “Nikolajs I”? Kā uz Horāciju atsaucās viņa aizbēgšana no karalauka kaujā pie Filipiem? Kādas sekas Marksa dzīvē izraisīja viņa jaunības gadu poēma, kurā viņš slavināja sātanu? Kas izkustējās no vietas Volodjā Uļjanovā tai brīdī, kad viņš mīdīja kājām no kakla noņemto krustiņu? Morālisti mums teiks, ka izkustējās, atsaucās un ķēra. Ka neglīta rīcība šādā vai tādā veidā ietekmējusi šo vēsturisko personību turpmāko dzīvi. Taču morālistu viedoklis mani ne visai interesē. Pašlaik katrs ir morālists un nosoda visus, izņemot sevi pašu.
Savukārt praktisks cilvēks, gluži pretēji, mums teiks, ka tas viss ir štrunts un tukša muldēšana: Horācijs, kā bijis liels dzejnieks, tāpat arī palika liels dzejnieks, vai viņš nometa to savu vairogu kaujas laukā vai ne. Ar vairogu vai bez tā, viņš tik un tā iedvesmojis dzejniekus no Puškina līdz Brodskim, un vispār, kāda mums daļa par viņa vairogu?
Tāpat arī Turgeņevs un Ļeņins ar Marksu, kādas nu “rises” viņiem iepriekš bija pielemtas, pa tādām tad viņi arī kājoja... Taču nav nekā garlaicīgāka par “praktiska cilvēka” viedokli, jo sevišķi, rakstot darbu, kas vispār jau ir veltīts mistiskam jautājumam.
Es vispār nesteigtos atbildēt. Te vajadzīga nevis veikla virspusīga atbilde, bet skrupuloza ielūkošanās vienā vai otrā cilvēka liktenī. Droši vien, analizējot “īstās dzīves” dramaturģiju, jāizvēlas tāds cilvēks, par kura likteni zinām daudz, bezmaz vai visu. Kurā ir rakņājušies un rakņājas arhīvisti, stiepjot un kraujot kaudzē faktus un piešujot klāt baumas. Un paskatīties, vai šī “dižā” dzīve ir ievietojama tādā vai citā dramaturģiskā mehānismā neatkarīgi no “dižā cilvēka” gribas.
Mūsu piņķerīgā uzdevuma risināšanai es uzdrošināšos minēt Aleksandra Sergejeviča Puškina vārdu. Pirmkārt, tāpēc, ka par šo dzīvi “zināms viss” un nav vajadzības nodoties minējumiem un operēt ar baumām. Otrkārt, Puškins ir un būs mūsu kultūras sākumpunkts. Mūsdienu literārās valodas radītājs, viņš bija arī, izsakoties Daniila Andrejeva vārdiem, augšējo pasauļu vēstnesis, kura sūtība bija garīgā ziņā plakano franču enciklopēdistu kultūru “apgaismot” ar kristīgās ētikas principiem, pie kuriem pats dzejnieks ar piepūli un zaudējumiem bija nonācis savas īsās dzīves nogalē.
Tomēr mūs interesēs nevis Puškina misija, bet visi sadzīviskie saskaitāmie, no kuriem mēs varēsim (vai nevarēsim) izvedināt likteņa dramaturģiskos mehānismus, kas nav atkarīgi no paša dzejnieka gribas.
Jau iepriekš atvainosimies par daudzajiem citātiem, tomēr tieši tajos, nevis grāmatas autora viedoklī ietvertas notikumu “atskaņas” un likumsakarības, caur kurām noskāršama mums nezināmā Dramaturga pārpasaulīgā iecere.
Un tā – jau kuro reizi parunāsim par Puškinu.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies
Kā gribētos atkārtot kopā ar Tolstoju: nāves nav, nāves nav
No mīļotajiem nešķirieties
Acis vienmēr vaļā
Tempļa celtniecības politika