Ja nesāksim mainīties, pasaule labāka nekļūs

“Kā tur bija tajā parunā par kurpnieku, kurš pats ir bez kurpēm?” viņš saka, atverot durvis uz savu biroju, kurā pie sienas atslietas dažas gleznas, galdi nokrauti ar papīriem, gala telpā ir pieci dažādi krēsli, bet pie griestiem karājas spuldze kailā vadā. Es atceros, ka arī manā dzīvoklī, kurā dzīvoju jau pusotru gadu, tā arī neesmu virtuves spuldzi aprīkojis ar glītu lustru. Parastā spuldze ir perfekts dizains, mēs nospriežam. Lejasstāvā gan atrodas dizaina salons un šampanieša bārs Modernists, kur iekārtots un pārdomāts ir katrs zemē nomestais salvetes gabaliņš, telpas iekārtojums nemitīgi mainās un to nosaka nevis preču pievedums vai izpārdošanas akcijas, bet koncepcija, kuru uz brīdi nolemts īstenot dzīvē. Šo koncepciju autors un īpašnieks ir dizainers, arhitekts un šampanieša eksperts Mārtiņš Pīlēns, ko uz sarunu par dizaina jēgu un noderīgumu aicināja Ilmārs Šlāpins.


Ilmārs Šlāpins: Vai dizainam ir kāds sakars ar skaistumu?
Mārtiņš Pīlēns: Jā, bet ne vienmēr. Ja dizains ir parocīgs, veikls, pārdomāts, zināmā mērā loģisks, lietotājam saprotams un vajadzīgs, tas kļūst skaists pats par sevi. Ja priekšmets ir parocīgs, saprotams, lietojams, tad tā skaistums kļūst arī ilgmūžīgs. Tā ir tā definīcija, par kuru es cīnos. Es lietas pašas par sevi nepieņemu kā skaistas. Es nedomāju par to, kā tās izskatīsies – no viena leņķa, no otra leņķa. Es skatos uz tām caur funkciju prizmu. Citādi viss ir tikai tāda dekorācija. Un tas jau velk uz modīguma jēdzienu, bet modīgums ir pārejošs un nevajadzīgs. Man, saucot sevi par dizaineru, gribētos ticēt, ka mēs glābjam un uzlabojam pasauli. Nevis tikai izskaistinām. Citādi man būtu liela tukšuma sajūta un vilšanās tajā, ko es daru.
RL: Ja pieņem, ka funkcionālisms ir viens no laba dizaina elementiem, var iedomāties, ka katrai lietai ir iespējams pats funkcionālākais modelis. Un, to atrodot, dizaineru darbs apstājas, jo turpmāk tiek lietots tikai šis viens.
Pīlēns: Ja sabiedrība atrastos fiksētā stāvoklī un neattīstītos uz priekšu, tad pilnīgi droši – mēs atrastu vienas iekārtas funkcionālāko pielietojumu un pie tā arī turētos. Bet, protams, sabiedrība visu laiku aug, mums mainās ekrāni, mums mainās sociālo tīklu profili, un mūsu pierastajām vērtībām rodas arvien jauni uzdevumi un jaunas problēmas. Gadus 20 mēs vēlējāmies būt visur pieejami, visur sazvanāmi, bet šodien mēs no tā mūkam. Man personīgi ienākošais telefona zvans uzdzen vieglu stresu, jo atkal kaut kas novirza uzmanību no tā, ko tajā mirklī daru. Pirms gadiem 20 man likās, ka sasniedzamība ir tieši tas, ko es vēlos. Mēs maināmies. Ja sabiedrība neattīstītos, tad arī dizains apstātos.
RL: Bet pašas vienkāršākās lietas, kas parasti tiek pieminētas, runājot par dizainu, – krēsls, durvju rokturis...
Pīlēns: Un āmurs. Principā varētu teikt, ka āmura funkcija nav mainījusies kopš alu laikmeta. Vienīgais – mēs to esam iemācījušies ražot ekonomiskāku, izturīgāku. Bet āmurs, ar kuru var iedzīt naglu, nav kļuvis ne uzlādējams, ne ar bateriju spīdināms. Tā ir viena no dizaina pamatformām. Tāpat kā krēsls. Dizaina pasaule, man šķiet, iedalās krēslu nīdējos un krēslu mīļos. Vieni saka: nu kam mums vēl viens krēsls, ja jau ir trīs tūkstoši labu krēslu. Bet tie, kas mīl krēslus, saprot, ka viņi īstenībā grib vēl vienu. Viens krēsls viņiem sniedz iespēju pie rakstāmgalda rakstīt vēstules, otrs ļauj produktīvi strādāt, un tagad mēs sākam strādāt pie augsti paceltajiem galdiem. Man katrai sēdēšanai ir savs krēsls, man mājās būs deviņi desmit dažādi krēsli – viens ar roku balstiem, otrs mīkstāks... Turklāt mēs esam atšķirīgi augumos un garumos. Viens klasiskais modelis nespēj apmierināt visu cilvēku fiziskās vajadzības. Problēma ar krēslu ir tā, ka daudzi dizaineri ļoti pavirši izturas pret krēslu dizainu – ātri kaut ko uzzīmē un palaiž ražošanā. Kāpēc man būtu jāiztērē 600 eiro par kaut ko šādu, nepārdomātu? Tas mani tracina visvairāk. Ļoti daudz objektu, kas nonāk pārdošanā un mūsu mājās, ir bez jebkāda iemesla vispār tur būt.
RL: Pirms kāda laika es arī meklēju sev jaunu darba krēslu, tā saucamo biroja krēslu. Atradu internetā ekspertu topus, kas piedāvā šobrīd tirgū esošos labākos modeļus ļoti šaurā nišā. Un tops tiek sastādīts, izvērtējot dažādus parametrus – ērtumu, izturību, cenu utt. Sameklēju ērtāko, izturīgāko un lētāko krēsla modeli, pasūtīju. Tiešām, ērti tajā bija apsēsties, bet visi, kas to ieraudzīja, teica: ārkārtīgi neglīts.
Pīlēns: Tad jājautā, vai tas dizainers, kas šo krēslu radījis, ir dizainera vārda cienīgs. Viņš ir radījis ērtu, izturīgu, lētu krēslu, kas neizskatās ne pēc kā. Tas ir tas, ko kāds gribētu saukt par funkcionālo dizainu, lai gan vārds “dizains” tur ir pievilkts aiz ausīm. Tas ir tīrs inženiera darbs. Ja mēs atceramies AEG rūpnīcas rašanos pagājušā gadsimta 20. gados, Bauhaus un Vācijas progresīvo arhitektu skolas sākumpunktā, mēs redzam, ka uz šīm rūpnīcu ēkām, kurās tika ražoti motori un to sastāvdaļas, mēs arī tagad varam raudzīties kā uz tempļiem vai muzejiem. Tās bija tik tīras, tik skaistas un funkcionālas, gaismas pielietas, toreiz valdīja uzskats, ka rūpnīcās dienas laikā nevajag mākslīgo apgaismojumu, gaisma nāca caur griestu profiliem utt. To mēs šodien ražošanā esam aizmirsuši – visi ražošanas angāri ir vienādi putukartona bloki, klimata kontrole un dienasgaismas spuldzes ieslēgtas 24 stundas diennaktī. Tam vispār nav nekāda sakara ar funkcionālo dizainu, un tāpēc tās kastes nav skaistas. Agrāk celtnieks vai arhitekts daudz vairāk kontrolēja to, kas tika radīts, – tie paši jūgendstila meistari vai itāļu 16.–17. gadsimta mākslinieki... Viņiem visam bija katalogs, viņiem bija kanons. Mēs dzīvojam laikmetā, kad kanoni vairs neeksistē, katrs domā, ko viņš grib, un katrs rada, ko viņš grib. Un katrs rada to, ko pārējie negrib. Te tas neglītums arī veidojas, jo mums nav vienādas izpratnes par lietu skaistumu. Runājot par to pašu krēslu, no desmit cilvēkiem deviņiem tas šķiet neglīts, taču vienam varbūt tas ir skaists.
RL: Bet taisnība ir tiem deviņiem? Ir taču arī priekšstats par to, ka labs dizains ir elitārs un to saprot tikai daži.
Pīlēns: Negribētos piekrist tam, ka tikai elitāri vai izglītoti cilvēki saprot dizainu, taču zināma likumsakarība tajā ir. Kā tas veidojas? Izglītots cilvēks zina kultūras vēsturi, dizaina vēsturi. Viņš ir redzējis vairāk, viņš zina, kā veidojas laikmeta rokraksts vai stils. Viņš ir arī prasīgāks pret to, ko redz, jo viņam ir lielāka pieredze, plašāka tā bilžu galerija. Bet mūsu sabiedrība šobrīd nav gatava dalīties ar dizaina izglītību. Un mūsu publisko iepirkumu struktūra nav uzbūvēta tā, lai mums tiktu būvētas skaistas, saprotamas ēkas bērnudārziem, skolām, muzejiem utt. Kur lai parastais cilvēks saskaras ar labu dizainu? Kur lai viņš tiktu uzaudzināts? Viņam nav pieredzes, ka labs dizains var uzlabot dzīvi. Es zinu daudzus savus klientus, kuriem mēs esam projektējuši virtuvi, ieteikuši dīvānu, pārplānojuši guļamistabu. Un daudzi ir nākuši un teikuši: “Paldies, mūsu laulības dzīve ir uzlabojusies!” Mēs varam smīkņāt, bet tieši mans padoms novietot gultu citādi, lai guļot nebūtu jāskatās uz vannasistabas durvīm, vai pagriezt televizoru var kādam uzlabot laulību, kādam citam, tieši otrādi, pilnībā izjaukt. Ja mēs pavirši izturamies pret šiem ikdienas sīkumiem, tas ietekmē mūsu dzīvi. Mēs saskrūvējam savās istabās LED spuldzītes un pēc tam brīnāmies, ka mums nav atmosfēras, nav romantikas un tamlīdzīgi, mēs sākam runāt par savām attiecībām lietišķi. Protams, tāpēc, ka mums ir tāds biroja gaismas spektrs un mēs mājās vairs nejūtamies kā mājās.

RL: Ja tas šādi strādā individuālā līmenī ģimenē un var liktenīgi ietekmēt ģimenes dzīvi, tad, kāda ietekme ir publiskām telpām, piemēram, Jaunā Rīgas teātra pagaidu telpām Tabakas fabrikā!
Pīlēns: Esmu beidzis Bauhaus skolu Veimārā un atbraucis šurp ar domāšanu, ka viss funkcionālais ir skaists. Un redzu, cik ļoti mums trūkst skaistu publisko piemēru – vietu, kur varu iedzert kafiju vai aiziet uz teātri, vai aizvest bērnu uz skolu... Tāpēc savu darbību es vairāk veltu kafejnīcu interjeriem, jo tā ir publiska vide, kurā es savu klientu sasniedzu daudz vairāk, nekā uzbūvējot privātu māju divu trīs cilvēku ģimenei plus viņu astoņiem draugiem. Bet vienā kafejnīcā ienāk trīssimt sešsimt cilvēku. Tad es redzu, ka mans dizains tiek izmantots. Arī teātra apmeklējuma laikā dramatismam vajadzētu būt ne tikai uz skatuves, bet arī kultūras afekta stāvoklī, izejot ārā no zāles. Telpai un arhitektūrai mani vajadzētu intuitīvi vadīt uz garderobi, uz kafejnīcu, lai man nebūtu jāsāk meklēt. Tas ir arhitektūras uzdevums. Viduslaiku ēkās nebija norāžu, kur kas atrodas, telpa pati mūs vadīja: mainījās griestu augstums, trepju platums, dodot sajūtu, vai es joprojām esmu pasākuma viesis vai arī nejauši iemaldījies dienesta ieejā. Ja mēs pavērojam Elizabetes ielas pirmās ēkas Rīgā, mēs redzam, ka stāvu augstumi atšķiras. Pirmais stāvs ir zems, jo tas neskaitījās šiks, jo mēs esam ielas līmenī. Šiks bija otrais stāvs – ne pārāk tālu no zemes. Tālāk jau trešais, ceturtais un piektais bija arvien zemāki, jo tur vajadzēja saspiest maksimālu daudzumu telpu. Taču galvenie īrnieki bija otrajā stāvā. Tas mums ir izzudis, tagad katra jaunceltne ir ar griestu augstumu 2,50–2,80 m. Tur sabiedrība ir ļoti zaudējusi, un galvenokārt – arhitektu slinkuma dēļ. Negrēko jau domes iepirkums, grēko arhitekti, kas izvēlas piekrist neizdevīgajam, neinteresantajam telpu plānojumam, lai tikai pabarotu savu biroju un tā darbiniekus. Jo mazāk uzstājīgs ir arhitekts, jo mazāk saņem arī sabiedrība. Sabiedrība vienmēr vēlas iepirkt lētāk, mēs neizvēlamies skolotu, elitāru dizaineru, bet sestdienu kursus beigušu studentu. Manuprāt, dizainers un arhitekts, gluži tāpat kā ārsts, ir sertificējama, dzīvībai bīstama vai dzīvību glābjoša profesija. Par to nedrīkst kļūt kurš katrs.
RL: Vai tas vienmēr saistīts ar naudu? Labs dizains vienmēr ir dārgāks par sliktu dizainu?
Pīlēns: Dārgākais posms dizaina domāšanā ir laiks. Nevis izmantotie materiāli, ne tas, vai audums ir par 500 eiro vai 5 eiro metrā, ne dārgais betons, bet tieši šī doma par to, kas ir dizaina uzdevums un kā šo uzdevumu var izpildīt konkrētajā budžetā. Man ir bijuši ļoti lēti objekti un ļoti dārgi objekti, bet abos gadījumos es apgalvoju, ka esmu izdarījis pašu labāko, ko varēju izdarīt. Viduvēju rezultātu es nelaižu laukā. Arī lēts dizains ir labs dizains, ja mēs par to pienācīgi domājam. Jā, mums varbūt ir nedaudz vairāk jāinvestē domāšanā, dizainera atalgojumā, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka materiāli ir dārgi. Bieži vien būs risinājumi, kad dizainers pateiks: šī telpa jums jānokrāso balta un vidū jānoliek rozā skulptūra. Un viss! Jums tie var šķist lieki 20 kvadrātmetri, kas jāiekļauj savā īres rēķinā, taču iespējams, ka garīgi tas jūs tik ļoti bagātina, ka ļauj daudz efektīvāk strādāt savā ikdienas darbā. Katrs gadījums ir individuāls. Es viennozīmīgi esmu par demokrātisku un lētu dizainu, nevis par paviršu dizainu vai dizaina imitāciju.
RL: Tad parunāsim par dizainera darbu. Kas viņam jāizdara tajā laikā, kas veltīts domāšanai? Jāveic izpēte? Vienkārši jādomā? Jāuzzīmē simtiem skiču un jāizmet tās ārā?
Pīlēns: Katrā birojā dizainera darbs ir atšķirīgs. Un katram dizaineram ir savs klients. No sākuma ir jāatrod laiks sarunai. Mana pirmā saruna ar klientu var būt par vīnu – mēģinot saprast, vai es ar šo cilvēku varu sazināties. Vai es ar viņu varu sarunāties? Vai šis cilvēks ir gatavs man atklāt vienu otru savu noslēpumu? Jo dizainers ir arī psihologs, kas par jums zina daudz vairāk, nekā jūs zināt par savu sievu. Tātad sākumā notiek dialoga meklēšana, un šajā sarunu fāzē es saprotu, vai klients ir gatavs sarunāties vai arī uzreiz izmisīgi pieprasa skici un tāmi, cik tas maksās. Ja tā, tad iespējams, ka viņam labāk jānopērk jauna mašīna un viņš var dzīvot laimīgs tajā pašā dzīvoklī. Divās trešdaļās gadījumu šāds dialogs ar klientu neizveidojas. Sākumā ir jāatrod saskarsme. Un tad jau ir jāsaprot uzdevums – ko tad mēs vēlamies? Vai mēs vēlamies māju? Vai skaistu biroju? Vai pelnošu restorānu? Kāds ir klienta uzdevums, un kāds – dizainera uzdevums? Ir bijuši gadījumi, kad es jau ar pirmo skici esmu zinājis precīzi, kā tam ir jābūt. Jo man ir bijis laiks padomāt. Parasti, iepazīstoties ar dizaina uzdevumu, man patīk paceļot. Lidošana ir stimuls, kas palīdz. Tu izslēdz telefonu, divarpus stundas esi kaut kādā telpā ar sev vēlamiem vai nevēlamiem cilvēkiem, un principā tev ir laiks sev, ir laiks domāt. Citu reizi es radu 150 skices un domāju skicējot. Vienu domu uz priekšu. Un ar katru skici doma attīstās, attīstās, attīstās. Ne tik daudz rādot risinājumu, cik meklējot pareizo jautājumu, ko uzdot klientam. Mums ir jādod laiks domāt. Vēl viens svarīgs aspekts: sarunāties, parādīt pirmo etapu un tad to nolikt “uz ledus” – un trīs mēnešus aizmirst. Varbūt divus, varbūt sešus. Tā, lai visi paspēj pie šīs idejas pierast. Man šobrīd ir viens ļoti veiksmīgs objekts Itālijā – vīna darītava –, kas ilgst jau sešus gadus. Mēs projektējam vienu mazu vīna muzeju, ģimenes saimniecību, kura jau pirms sešiem gadiem zināja, ka viņi vēlas pasaules klases vīna darītavu. Mēs sākām, un man bija sajūta, ka šis cilvēks nedaudz steidzas. Arī viņam pašam bija tāda sajūta. Es mākslīgi sāku pauzēt projektu un sapratu, ka viņš mainās. Pēkšņi viņš izmainījās savos uzskatos, mainījās situācija vīna tirgū, ekonomikā, un sešu gadu laikā viņš no slavu alkstoša vīndara pārvērtās tādā, kas ir ļoti piesaistīts dabai, kas vēlas darboties tikai ar saviem vīnogu stādiem, ļoti ekoloģiski un tīri. Ja mēs būtu sasteiguši šo projektu, mēs būtu radījuši kaut ko tādu, ar ko viņš šodien vispār nevarētu sadzīvot. Šajā gadījumā es sapratu, ka mans nopelns bija tas, ka klients izteicās, es viņam piedāvāju, kā tas varētu izskatīties, un viņš nobijās no savas iedomātās vēlamās dzīves. Un izmainījās. Tagad mēs esam radījuši radikāli mainītu projektu, ļoti saudzīgu dabai un ļoti lētu. Vienīgais, kas tam bija nepieciešams, ir laiks. Tiesa, šis laiks viņam bija jāapmaksā, jo visus sešus gadus es biju iesaistīts, sazvanoties vismaz reizi mēnesī. Taču viņš man ir ļoti pateicīgs par katru minūti, ko esmu viņam veltījis, un arī par to, ka neesmu viņu steidzinājis. Steigas klātbūtne sabojā praktiski visu. Labs dizains rodas nesteidzīgi – tad, kad tam ir pienācis īstais laiks. Tāpat kā bērns.
RL: Bet mūsdienu dzīves temps taču neļauj gaidīt. Galu galā, tas ir arī konkurences un izdzīvošanas jautājums.
Pīlēns: Jā, bet bieži vien mēs ātri radām lietas, kuras arī ļoti ātri nomirst. Nomirst tāpēc, ka neizdevās biznesa projekts. Nomirst tāpēc, ka mainījās interjera tendences un šī lieta kļuva neaktuāla. Mēs pārāk maz fokusējamies uz lietām, kas pārdzīvo laikmetu. Bauhaus savulaik bija laikmetīga modes tendence, taču šobrīd jebkurš no mums ir gatavs maksāt vairāk, lai varētu dzīvot tajā Bauhaus ēkā, jo mēs zinām, ka tā ir laikmetam atbilstoša arhitektūra ar savu raksturu, ar pietāti pret lietām, ar savu vērtību skalu. Tā nav nejauša. Mani vismazāk interesē nejaušas lietas, nepamatotas, paviršas. Man par tām ir pat grūti formulēt viedokli – patīk vai nepatīk. Man ir vienalga. Un, ja man kāda lieta ir vienaldzīga, tai nav tiesību atrasties manā vidē. Pēdējā laikā ir daudz jādomā par nāvi, un jautājums ir: ko tu aiz sevis atstāj? Principā tu gribi atstāt tikai vērtīgas lietas. Tam nav jābūt Rolex pulkstenim. Tam ir jābūt pulkstenim ar stāstu. Vai pildspalvai. Vai krēslam, kas ir mantots vai kalpojis kādam... Bet mēs apaugam ar nevērtīgām lietām. Un šis temps, visi iepirkumi, atlaides, izpārdošanas mudina mūs nedomāt par lietām, kas mums nepieciešamas. Mūs mudina patērēt. Un te nu ir dizainera uzdevums atteikt kādiem projektiem. Un klienta uzdevums ir nepirkt visu, kas ir lēts. Pirkt to, kas ir nepieciešams. Ja mēs nesāksim mainīties, tad pasaule labāka nekļūs, kur nu vēl skaistāka.
RL: Kādreiz inženieris, zinātnieks un mākslinieks bija viena un tā pati persona, bet pamazām šīs profesijas sadalījās un cilvēki specializējās aizvien šaurākās nišās. Mēs atceramies, kā 90. gadu sākumā varu pārņēma programmētāji un viņu radītās saskarnes tapa neglītas un nefunkcionālas. Mēs ar to sastopamies joprojām, ieejot jebkurā valsts institūcijas vietnē. Kāds te būtu risinājums? Vai cilvēkam jebkurā amatā būtu jāmāca dizaina domāšana, vai tomēr nepieciešams profesionāls dizainers, kurš jāpieslēdz katrā komandā – arī veidojot Valsts ieņēmumu dienesta vietni?
Pīlēns: Es domāju, ka skološana par dizainu būtu jāsāk jau bērnudārza līmenī. Vispirms tas būtu jāmāca, piedāvājot labu, skaistu vidi. Un te mēs nerunājam tikai par neglītu vietni. Tādas pašas ir arī ēkas, tie briesmīgie eiroremonti. Latvijā vajag, lai uzaugtu paaudze, kura būtu gājusi skaistā bērnudārzā, sakarīgā skolā, uzaugusi sakarīgā privātmājā. Šobrīd mēs visi esam izgājuši kaut kādai ellei cauri. Jā, dizaina izglītība būtu vajadzīga katram. Pieslēgt dizaineru katrai profesijai klāt būtu labi, bet bieži vien tas noved pie skandāliem: uzspiestā sadarbības forma starp amatnieku un dizaineru neizveidojas, un rezultāts tāpat ir slikts.
RL: Vai mums būtu vajadzīga dizaina policija?
Pīlēns: Obligāti! Dizaina policijai ir jābūt. Pirmām kārtām tie ir dizaina kritiķi, arhitektūras kritiķi, sabiedrības procesu kritiķi. Šobrīd mēs reti runājam par arhitektūras kritiku, mēs runājam par ēdienu kritiķiem, vīna kritiķiem, politiku mēs kritizējam, bet reāli vajadzētu arī dizaina kritiku – kā institūciju, nevis viena žurnālista viedokli. Un dizaina policija ir vajadzīga visos līmeņos. Projektējot biroju dizainu, es vienmēr esmu uzspiedis klientam dizaina policiju – nopirkt grāmatvežiem mapes pareizajā krāsā, pareizos zīmuļus, pareizās dzēšgumijas, pareizās kafijas tasītes, pareizi izvietot puķu podus utt. Nonākt pie situācijas, kurā viss notiek, kā paredzēts. Tas ir utopiski, taču tomēr nepieciešams.
RL: Bet tur ir kaut kāds paradokss – ja runājam par totālo stila grāmatu, kurā uzskaitīts viss, kam jābūt birojā vai mājā, līdz pat kafijas tasītēm un karotītēm. No vienas puses, to var atļauties cilvēks, kurš par to var samaksāt. No otras puses, viņš sevi pilnībā pakļauj dizainera diktātam. Kur tad paliek viņa brīvība un neatkarība, kuras sasniegšanai viņš bija kļuvis bagāts?
Pīlēns: Tas ir tāds galējs piemērs, kas šodien vairs nav iespējams, – dizainera radīta dzīves scenogrāfija. Mums šajā procesā jāiesaista arī klients, nepieciešama diskusija. Man dažādiem paņēmieniem jāliek klientam pašam izlemt, ka durvis būs šajā vietā. Es dodu tikai instrumentus un argumentus, bet klientam pašam jāpieņem gala lēmums. Tikai tad viņš var cienīt to, ko ir pasūtījis, tikai tad viņš ir arī līdzautors. Paša iekopta puķudobe vienmēr ir mīļāka par kaimiņa kopto. Dizaineram nevis jāpasaka priekšā, bet jāaizved klients līdz tam, lai viņš pieņemtu pareizos lēmumus. Tas ir ideālais sadarbības modelis.
RL: Vai dizainers var būt dizainers arī pats sev?
Pīlēns: Jā un nē. Bieži vien tas ir tas pats vecais stāsts par kurpnieku un kurpēm. Es mīlu krēslus un visu laiku tos izmēģinu, mainu. Kādēļ? Es vienmēr vēlos būt solīti progresīvāks par saviem klientiem. Lai, atnākot pie manis, viņi redz, ka var arī tā. Man visu laiku jāizdzīvo tie projekti, kas ir uz mana galda. Līdz ar to es nekad nevaru teikt, ka mana vide ir simtprocentīgi gatava, es esmu kā tāds eksperimentu trusītis, kas visu izdzīvo uz savas ādas. Man bija reiz profesors, kurš teica: “Dzīvojiet uz koferiem! Kad jums būs laiks un nauda, nopērciet savu pirmo krēslu. Bet nepērciet mēslus. Ejiet biežāk ciemos, ejiet uz kafejnīcām, bet nepiesārņojiet savu vidi ar mēsliem.” Un tikai 15 gadus vēlāk es sapratu, ko viņš īsti gribēja pateikt.
RL: Ik pa brīdim mēs redzam, kā uznāk nostalģijas viļņi pēc aizgājušu laikmetu dizaina. Pēdējais lielākais bija saistīts ar hipsteru interesi par pagājušā gadsimta 70. gadu padomju dizainu – ar visu to plastmasu un košajām dzeltenajām, sarkanajām krāsām. Tās ir tādas pārejošas modes lietas, vai arī mums būtu visu laiku jāskatās atpakaļ un jāmēģina ieraudzīt to skaisto, kas bijis agrāk?
Pīlēns: Domāju, ka mums vienmēr ir jāskatās pagātnē. Pirmkārt, no nostalģijas viedokļa, ja mēs to vēlamies. Bet otrkārt – no mākslas vēstures viedokļa. Ja es radu kaut ko jaunu, man perfekti jāpārzina pēdējo 200 gadu vēsture. Lai neatkārtotu kaut ko tādu, kas jau ir bijis, – man jāmācās no pagātnes kļūdām. Taču arī tāpēc, lai es varētu uztaustīt veiksmes stāstus, pie kuriem varētu atkal atgriezties. Tie ir tādi kā viļņi. Mēbeļu industrijā šobrīd dominē 50.–60. gadu laiks. Arhitektūrā ļoti dominē 20., agrīnie 30. gadi. Runājot par padomju industriālo dizainu, atceramies rūpnīcas Straume kafijas dzirnaviņas – cik askētisks produkts no mūsdienu viedokļa! Es īstenībā neko skaistāku arī nevaru iedomāties. Tas bija jebkurās mājās. Šodien tāds pats skaistuma etalons ir iPhone, tikai to vairs katrs nevar atļauties. Taču Padomju Savienībā bija viens modinātājpulksteņa modelis, viens radioaparāts, tikai vienam tas bija sarkans, citam sinepju dzeltens, trešajam pelēks. Tas bija sērijveida dizains, kas radīts masām, tas bija saistīts ar plastmasu, kas bija lēts izejmateriāls, un tas bija ģeniāls. Varbūt mums no tā ir kaut kas jāpamācās.
RL: Bet bija arī ļoti neglīti produkti.
Pīlēns: Bija arī neglīti, taču atceras tieši tos veiksmes gadījumus. Runa ir par leģendām, jo no 50 produktiem par tādu labākajā gadījumā kļūst viens. Pārējie 10 ir, nu, tā okei, bet 40 atmirst, tiem nav pircēju. Problēma ir tāda, ka šobrīd mēs dizaina ražotājus neuztveram nopietni, ja viņu portfelis nav pietiekami plašs. Ja viņiem ir trīs labi produkti, ko principā arī varētu pārdot, viņi ir spiesti radīt vēl piecus sešus produktus, lai mēs viņus uztvertu kā sava aroda meistarus.
RL: Es atcerējos, kā mainās cilvēku vēlmes un priekšstati par to, kas ir ērti. Jaunībā, klausoties mūziku no magnetofona lentēm, es sapņoju par laiku, kad būs kompaktdiski un tādi aparāti, kuros varēs ielikt vairākus kompaktdiskus, lai klausītos, nepieceļoties no dīvāna vairākas stundas no vietas. Man toreiz tas šķita ideālais veids, kā klausīties mūziku. Nu tie laiki ir pienākuši, tagad mūziku var klausīties nepārtraukti, bet es saprotu, ka man vajag atkal to vinila plati, kuras dēļ ir jāpieceļas un tā jāapliek otrādi ik pēc 20 minūtēm. Un tajā pienākšanā pie aparāta, atpakaļ iešanā ir zināma maģija. Ir tāds stāsts par to, kā ierakstu kompānija ECM Records bija izdevusi disku ar Karlheinca Štokhauzena mūziku un aizsūtījusi viņam to noklausīties. Pēc brīža viņi saņēma niknu komponista vēstuli, ka viņš nevar paspēt aiziet atpakaļ līdz savam krēslam, jo mūzika sāk skanēt uzreiz pēc ieslēgšanas. Kopš tās reizes visos ECM albumos sākumā ir piecu sekunžu klusuma pauze – arī Spotify. Un to mēdz dēvēt par izcilāko skaņdarbu, ko sacerējis šīs kompānijas producents Manfrēds Eihers.
Pīlēns: Es pilnīgi piekrītu – kad mums agrāk bija plates, šķita: cik neērti, cik tizli! Bet principā, plati atverot, es aplūkoju tās dizainu, redzu pleilisti, izvēlos A pusi vai B pusi, tad eju un apsēžos. Tagad, kad mēs jau gandrīz vai ar domas spēku varam ieslēgt mūziku, mums ir vienalga, kas tur skan, pietrūkst tās cieņpilnās pauzes, sagatavošanās, saskarsmes ar to, ko es klausos. Gluži tāpat ar krēslu: ja tas izgatavots no laba materiāla, katru reizi, atvelkot to no galda vai noslaukot putekļus, man ir laba sajūta. Ja tas ir lēts plastmasas krēsls, es arī to jūtu, katrreiz tam pieskaroties. Tas īslaicīgums, kas šodienas materiāliem piemīt, ir tieši tas pats, mēs esam digitalizējuši to ozolkoka rakstu uz rakstāmgalda. Tam ir pārejoša vērtība, tāpat kā kompaktdiskiem. Sākumā mums šķiet, ka nu sapņi piepildās, bet nākamajā brīdī ir tikai riebums par to, ko esam izvēlējušies.
Man šķiet, ka veids, kā mīlēt dizainu, ir saistīts arī ar stāstu. Ja esmu radījis biroja galdu, es par to stāstu arī cilvēkiem, kas to lietos. Lai viņiem izveidojas attieksme pret to lietu, kaut kāda saikne. Ja es uzzinu, ka kaimiņu puiku sauc Jānis un kas viņam patīk, tad katru reizi, kad paraugos ārā pa logu, kā mazais Jānis skrien, man izveidojas saikne ar viņu. Ja mani neinteresē, kas ir mani kaimiņi un kā sauc viņu bērnu, man ir pilnīgi vienaldzīgs tas puika, kas tur ārā skrien. Tas pats ir ar krēslu – ja es zinu, ka tas ir 1964. gadā radīts krēsls un kādas toreiz bija materiālu iespējas utt., ja es, pirms to nopirkt, esmu izlasījis divas grāmatas par šo krēslu, es, uz tā apsēžoties, nodomāju: “O, forši, ka ir tāds krēsls!” Un mana dzīve kļūst labāka.