170 gaismas gadi informācijas laukā

Kas ir cilvēks, vārdā Juris Panteļejevs?

Pierastajā veidā ar interneta palīdzību to noskaidrot nevar, jo viņa tur nav. Dzimis Rietumsibīrijā, Novokuzņeckas, toreiz Staļinskas, pilsētā 1936. gadā un pirmos 11 gadus pavadījis ārpus savu senču vēsturiskās dzimtenes; tad ģimene saņēmusi atļauju atgriezties Latvijā.

1959. gadā pabeidzis Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas un mašīnbūves fakultāti, uzrakstījis disertāciju lietišķajā fizikā; no 1965. līdz 1985. gadam pasniedzējs RPI. Padomju inženieris, kurš jau agrajos septiņdesmitajos aizrāvies ar budismu un līdz šai dienai ir praktizējošs teravādists.

Nelielam radošu cilvēku lokam viņš ir pazīstams ar 35 gadu pasniedzēja darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur pasniedza materiālu tehnoloģijas Dizaina nodaļā līdz pat 2020. gada pavasarim.

Kā lielāko atzinību savam pasniedzēja darbam Juris jeb, kā viņš pats paraksta savas e-pasta vēstules, “Jurīc” atceras reiz kādas savas studentes teikto: “Paldies, ka mācījāt mums domāt!”

Kaut kas simbolisks ir faktā, ka abi Jura dēli, Kirils un Gļebs, ir tēlnieki. Ņemot vērā, ka galvenais Budas princips, Juraprāt, ir cēlonība, jāsaka, ka viņš ir bijis labs karmisks “mēslojums” viņu radītajiem darbiem.

Juris, būdams fiziķis un budists, saka, ka strāva plūst tāpēc, ka ir potenciālu starpība, bet tā ir ierobežota tāpēc, ka ķēdē ir pretestība. Nekas nav statisks, pastāvēšanas iespēja ir ilūzija; var runāt nevis par pastāvēšanu, bet par bezgalīgu tapšanu. Caur dēliem Jura karmiskās tapšanas process noteikti virzās sava augstākā uzdevuma virzienā.

Kā raksturot viņa cilvēciskās īpašības?

Pats par sevi viņš teic, ka ir pļāpa pēc dabas, pļāpa pēc profesijas un pļāpa pēc vecuma.

Pilns enerģijas un mīlestības, pateicīgs visiem un par visu, pazemīgs savās domās un rīcībā. Atsaucīgs katra interesenta vēlmei aprunāties.

Mīl citēt Veco, kā viņš pats sauc Budu, turklāt vārdos, kurus Buda, visticamāk, nekad nav teicis. Uz jautājumu, cik liels ir Visums, Buda, Jura vārdiem runājot, esot atbildējis, ka tik liels, cik tālu sniedzas vistālākās mums redzamās zvaigznes gaisma. Vai tas ir bezgalīgs? Juris, aiz Budas muguras slēpdamies, saka: protams, bet tikai ar savu daudzveidību.

Sarvam Asti!

Ainars Gulbis

Rīgas Laiks: Nu labi! Par satikšanos! (Saskandina glāzes.)

Juris Panteļejevs: Mm! Rums kā rums.

RL: Uz ruma pusi ir, jā.

Panteļejevs: Rums, rums! Es no tīrā cukura taisu! Ļoti primitīva tehnoloģija. Bet rezultāts – nu, ne tikai es esmu apmierināts, bet tādi zinoši cilvēki, lietpratēji, arī garšoja un teica, ka labs. Viens diplomāts, Gļeba kaimiņš, pagaršoja un teica, ka mājas apstākļos tādu lietu uztaisīt nevar. Tāds, lūk, man viens no hobijiem. Kā teica kāds skotu džentlmenis, neatceros uzvārdu: “Es nodarbojos ar cildeno kandžas dzīšanas sportu!”

RL: Un kādi jums vēl hobiji? Lasīt grāmatas?

Panteļejevs: Nē… Ēvelēju pirkstus. (Smejas.) Un tā naivi turpinu to, ko iesāku akadēmijā. Es cenšos no dabiskiem polisaharīdiem, no celulozes, ar potēšanas kopolimerizāciju…

RL: Ar potēšanas ko?

Panteļejevs: Ko-po-li-me-ri-zā-cija! Savstarpēja polimerizācija.

RL: Ā! Sapratu!

Panteļejevs: Uz celulozes mugurkaula, kas nepakļaujas polimerizācijai, pieaudzē atzarojumu no cita kaut kāda materiāla.

RL: Un kas rezultātā sanāk?

Panteļejevs: Tas rada papildu saites starp molekulām. Materiāls kļūst daudz izturīgāks gan termiski, gan mehāniski.

RL: Jūs te turpināt veidot jaunus materiālus?

Panteļejevs: Jā… Ceru, ka kaut kas iznāks.

RL: Bet vai kaut ko tikpat izturīgu kā zirnekļu tīkls jums ir izdevies radīt?

Panteļejevs: Jā, jā!

RL: Tad principā jūs varētu sākt pīt zirnekļu tīklus?

Panteļejevs: Mm… jā! (Smejas.) Jūs varat paņemt gabaliņu polietilēna plēves, kur polietilēna lineārās molekulas orientētas tikai vienā virzienā, vienā plaknē, bet pašā plaknē viņas nav orientētas. Kad izplūst tāda caurule no milzīgas filjēras polietilēna izstrādājumu rūpnīcā, tad molekulas orientējas tikai vienā plaknē.

RL: Mhm.

Panteļejevs: Un tāpēc materiāls ir neizturīgs, jo starp molekulām ir tikai polarizācijas saites… Molekulas šļūd savstarpēji.

RL: Šļūc?

Panteļejevs: Šļūd. Ползут! Un, kad jūs pavilksiet šo plēvīti ar mehānisku spēku, tad molekulas neizbēgami pagriežas plastiskās deformācijas virzienā. Jūs jutīsiet, ka sākumā plēvīte padodas viegli, bet tad pakāpeniski nostiprinās un beigās kļūst diezgan izturīgs materiāls. Jo visas molekulas orientējas vienā virzienā – tāpat kā zirnekļa diegos.

RL: Sakiet, varētu taču domāt, ka dimants ir dabā viens no izturīgākajiem materiāliem?

Panteļejevs: Tāpēc, ka viņa struktūra veidojas tikai uz kovalentām saitēm – uz tām visizturīgākajām.

RL: Bet tur ir kaut kādas ļoti dziļas simetrijas princips kristālos.

Panteļejevs: Struktūras sakārtošanas princips – tā pareizāk būtu.

RL: Nevis simetrijas?

Panteļejevs: Jā, jā! Tāpēc, ka dimanta kristāliskais režģis ir perfekti sakārtots. Atstatumi starp oglekļa atomiem ir minimāli un spēki starp tiem maksimāli. Un tāpēc materiāls grūti deformējas, viņam tikai neliela elastība ir, plastiskuma nav vispār, jo kovalentās saites vai nu pretojas spēkam, vai sabrūk momentā. Dimants ir ciets, bet par to cietību viņš maksā ar plastiskuma trūkumu.

RL: Bet tātad mums ir dimanti, kas ir minerāli, ja?

Panteļejevs: Jā.

RL: Ir zirnekļtīkli, kas aug no zirnekļa dibena.

Panteļejevs: Jā.

RL: Ko cilvēki ir tādu samērojamu radījuši?

Panteļejevs: Gan to, gan šito. Mēs abus mehānismus izmantojam. Un mēs taisām materiālus, cietākus par dimantu.

RL: To cilvēki ir iemācījušies pēdējos simt gados?

Panteļejevs: Jā! Kad beigu beigās atšifrēja atomāro un molekulāro uzbūvi vielām, jo pirms tam... Nu, bija tāds priekšstats no senajiem grieķiem, pirmajiem atomistiem, saglabājies, ka atoms ir vielas gabaliņš, ko nevar tālāk sadalīt. Un tie nedalāmie gabaliņi ir savienoti ar tādiem āķīšiem. Tad sanāk drusku paradoksāli: no vienas puses, nedalāmā vielas daļiņa, no otras puses – kaut kādi āķīši, kas jau dod mājienu uz to, ka ir vēl smalkāka vielas forma.

RL: Āķīšus es neatceros, bet tajos vielas pikucīšos ir tādi dabiski izliekumi, viņi cits citā tā kā ieguļ.

Panteļejevs: Jā, jā, jā.

RL: Tad grūtības parādās pie Epikūra, kur ir tie paši nedalāmie gabaliņi, bet viņi pastāv tukšumā. Un jautājums, kā viņi tajā tukšumā turas kopā. Jo spēka jēdziens tobrīd vēl bija ļoti neizstrādāts.

Panteļejevs: Nu jā, bet viņiem nebija priekšstata par mijiedarbību, par lauku, par vidi…

RL: Piekrītu, lauku idejas parādās tikai 19. gadsimtā. Bet sakiet, cilvēki ir spējuši radīt materiālu, kas ir cietāks par dimantu un elastīgāks par zirnekļa tīklu?

Panteļejevs: Nu, vienlaicīgi diemžēl neizdodas apvienot…

RL: Ja šito varētu apvienot, tad visādas zinātniskās fantastikas idejas varētu tikt īstenotas.

Panteļejevs: Tas nu, kā saka, ontoloģiski nav iespējams, jo cietība ir plastiskuma pilnīga neesamība.

RL: Interesanti. Bet sakiet, izturība un cietība taču nav viens un tas pats?

Panteļejevs: Nē… Nu, atkal tāda budistiska spēle ar formāliem jēdzieniem, ar valodu, ar nosacījumiem. Kas ir izturība? Izturība pret ko? Tas ir jāprecizē. Mehāniska izturība, siltumizturība, karstumizturība? Viss ir nosacīts, viss ir ar neprecizitātes risku. Tātad ar maldu risku, jo ar šo terminu mēs, no vienas puses, kaut ko izskaidrojam, bet, no otras puses, tikai pūderējam smadzenes.

RL: Dažās amerikāņu laboratorijās… nu, varbūt ne tikai amerikāņu, bet esmu redzējis materiālu par amerikāņu laboratorijām, baroja zirnekļus ar amfetamīnu, LSD un dažām citām apziņu izmainošām vielām un skatījās, kādi tīkli nāk ārā apreibušiem zirnekļiem.

Panteļejevs: Mhm.

RL: Un tur nāk ārā ļoti asimetriskas un haotiskas struktūras. Un man šajā sakarā ir jautājums. Kāda, jūsuprāt, ir apziņas loma pie struktūras un formas veidošanās vielā?

Panteļejevs: Milzīga!

RL: Nu tad pastāstiet, kāda…

Panteļejevs: Zirnekļi ne tikai izspiež no sevis šo izejmateriālu, bet arī to sintezē un…

RL: Iekšā ir tāda maza laboratorija.

Panteļejevs: Jā, kā maza rūpnīca, kas nosaka programmu, tehnoloģisko procesu.

RL: Te arī mans pamata jautājums: vai apziņa ir daļa no mehānisma, vai arī apziņa ir nealgoritmizējams elements, kas piešķir to dzīvības klātbūtni?

Panteļejevs: Tieši tā!

RL: Tieši kā?

Panteļejevs: Apziņa veido tehnoloģisko shēmu modeli – teiksim, izejvielu sintēzes programmu zirnekļa dziedzeros. Un, ja šī programma ir drusku sajukusi zem tā LSD, skaidrs, ka tehnoloģiskais algoritms izkropļojas un zirneklis sāk ražot kaut kādu brāķi.

RL: Es gribēju vēl atgriezties pie dimanta. Kāda ir apziņas klātbūtne dimanta struktūras tapšanā? Vai tā vispār tur ir?

Panteļejevs: Ir! Neapšaubāmi!

RL: Kādā veidā apziņa ir klāt dimanta struktūru tapšanā?

Panteļejevs: Ja informācijas nesējs savā jaudā, savā spēkā pārsniedz procesa impulsu jaudu  – nu, teiksim, ķīmiskā reakcijā tas ir katalizators un temperatūra, mēs nosakām kaut kādu enerģētisko vidi, kurā tas viss notiek, un šī vide ir informācijas nesējs, kas liek oglekļa atomiem izvietoties ne kaut kā, bet noteiktā kārtībā...

RL: Sakiet, kāds informācijas nesējam sakars ar apziņu?

Panteļejevs: Apziņa sastāv no informācijas nesēju elementārām porcijām, no baitiem. No impulsiem.

RL: Vai nav tā, ka jūs Noimana informācijas jēdzienu šobrīd saplūdināt ar kaut kur no citurienes parautu apziņas jēdzienu?

Panteļejevs: Redziet, lieta tāda, ka es neatradu nekur visiem pieņemamu informācijas definīciju. Gudrais akadēmiķis Zaķis man teica: “Nu ko jūs tur prātojat, kaut kādas augstākas matērijas izgudrojat par informāciju, filozofijas lauku… Informācija ir prece! Jūs nopērkat avīzi – tā ir informācija! Un nav tur ko izgudrot kaut kādas smalkas pazīmes.”

RL: Zaķis būs bijis paviršs šajā sarunā ar jums. Bet es gribētu jums atgādināt vienu no visvienkāršākajām informācijas definīcijām, ar kuru vismaz operē fizikā. Informācija ir atšķirības marķējums: tas ir ne tas, nu, kaut kas nav tas. Informācijas pastāvēšanas forma ir tāda. Vai jūs tam piekrītat vai nepiekrītat?

Panteļejevs: Nepiekrītu, tāpēc ka informācija ir tikpat neatkarīga vide kā…

RL: Kā viela?

Panteļejevs: Kā viela.

RL: Tātad viela un informācija ir divas pilnīgi neatkarīgas vides.

Panteļejevs: Jā!

RL: Labi! Bet tagad sakiet, vai jūsu iepriekšējais stāsts par apziņu kā noteiktu informācijas nesēju konfigurāciju…

Panteļejevs: Mūsu smadzenēs…

RL: Līdz smadzenēm mēs vēl neesam nonākuši, pagaidām mūsu saruna ir dimanti un zirnekļi, smadzeņu vēl nav.

Panteļejevs: Ir informācijas lauks. Kad pirms 20, 30 gadiem mēs vienā grupiņā par budistiskām lietām spriedelējām un es tā nepiesardzīgi pateicu “informācijas lauks”, viens fiziķis teorētiķis, kas tur piedalījās, teica: “Nu Juri, tu taču esi fizikāli domājošs cilvēks, tev jāsaprot, ka laukam galvenā pazīme ir fragmentāra struktūra. Visi lauki ir kvantēti.”

RL: Ko nozīmē fragmentēta? Tas nozīmē, ka tā nav homogēna?

Panteļejevs: Ir homogēna, bet sastāv no atsevišķiem savstarpēji saistītiem fragmentiem. Tā nav nepārtraukta, haotiska vide. Tā ir mikroskopiski sakārtota vide, un visi šie savstarpēji saistītie fragmenti veido to, ko mēs saucam par lauku. Ir kvanti, teiksim, saules gaismā ir redzamās gaismas kvanti, minimālas enerģijas porcijas, un mēs spēlējamies ar tām enerģijām… Jo sevišķi ezoteristi – viņi informāciju un enerģiju jauc nepārtraukti.

RL: Man rodas aizdomas, ka jūs jaucat apziņu ar informāciju.

Panteļejevs: Apziņa pārstrādā informāciju, to izmanto, un apziņa sastāv no informācijas lauka kvantiem.

RL: Sakiet, vai jūsu valodā būtu jēdzīgs izteikums “apziņas lauks”?

Panteļejevs: Nu, apziņa ir instruments, ar ko informāciju izmanto konkrēti materiāli veidojumi…

RL: Tātad zirnekļi, Juris, Arnis izmanto apziņu kā instrumentu, lai tiktu pie informācijas lauka.

Panteļejevs: Jā, tieši tā, un sakombinētu no visa šī daudzuma man vajadzīgo virtuālo modeli, ko es turpmāk iemiesoju kaut kādā materiālā veidojumā, tas ir viss. Piemēram, galdnieks – viņam jau galvā tas ķeblītis pastāv, un tad viņš ēvelē un taisa sava iekšējā ķeblīša atspulgu. Un to ķeblīti smadzenēs, apziņā viņš ir uzbūvējis no tiem kvantiem, kas… nu, tāpat kā pastāv atomu vide visā bezgalīgajā Visumā kā tāds kopīgs matērijas depo, tā arī nemateriālā informācija veido kopīgu vidi, kas iespiežas visā telpā – tāpat kā materiālās vides. Tās vienkārši pastāv paralēli.

RL: Bet pamēģiniet, lūdzu, man paskaidrot saistību starp informācijas lauku un telpu.

Panteļejevs: Telpa ir nosacīts jēdziens, lai kaut kā organizētu materiālos objektus. Telpa tikai tam ir vajadzīga! Ja objektu nav, telpa nav vajadzīga.

RL: Informācijas lauks pastāv telpā?

Panteļejevs: Jā! Bet neatkarīgi. Principā informācijas laukam telpa nav vajadzīga. Bet informācijas lauks visiem ir vajadzīgs, jo tas organizē. Tas ir tas kopīgais lauks, ko meklē gudri cilvēki, sākot ar Einšteinu un beidzot ar manis cienīto Stīvenu Hokingu. Vienojošo lauku meklē, kā mēs varam apvienot gravitāciju, elektromagnētiskos laukus un…

RL: Jūs uzskatāt, ka tas vienojošais ir informācijas lauks?

Panteļejevs: Jā!!! Un mūsu smadzenes tos informācijas kvantus materializē elektriskos impulsos.

RL: Ja jūs pieņemat un postulējat informācijas lauka pastāvēšanu, kurš kaut kādā ziņā ir saistīts ar citiem laukiem, sakiet, kurā no šī informācijas lauka pastāvēšanas aspektiem vai fāzēm parādās semiotiskas problēmas? Parādās zīmes problēma? Jo informācija, kur ir vienkārši plus/mīnus, tur vēl zīmes nav svarīgas.

Panteļejevs: Jā.

RL: Bet, tikko mēs pavirzāmies pie sarežģītākas struktūras informācijas, parādās zīmes problēma. Kurā fāzē, jūsuprāt, apziņai kā instrumentam darbam ar informācijas lauku parādās semiotiska problēma?

Panteļejevs: Tiklīdz mēs sākam kaut ko komunicēt.

RL: Es runāju par smalkāka līmeņa zīmju sistēmām, nevis par vārdiem un saziņu. Piemēram, kad kukainītis lien pa zāles stiebru, viņš lasa… nē, iesim vēl vienu soli atpakaļ. Molekulārā ģenētika analizē to, kādas zīmes izmanto molekulas, lai savā starpā sazinātos. Tātad jau molekulārā līmenī parādās zīmju sistēma kā problēma. Nu, vismaz cilvēka skatījumā uz molekulāro ģenētiku zīmju sistēma ir viena no centrālajām problēmām.

Panteļejevs: Kad molekulām vajag… atkal, sazināties, kad molekulas savā starpā…

RL: Jā, bet vai ir situācijas un kādas vienības, kurām savā starpā nevajag sazināties? Vai vispār tāda situācija ir? Kurā pastāv kaut kas, kas ne ar ko nesazinās? Atomi sazinās ar citiem atomiem, molekulas sazinās ar citām molekulām un tā tālāk, un līdz pat tam, ka Juris sarunājas ar Arni. Sazinās katrā no aplūkojamajiem līmeņiem.

Panteļejevs: Un mēs esam spiesti izmantot kaut kādus simbolus, kaut kādu materiālu izteiksmi nemateriālai videi…

RL: Jā, bet skatieties, Arnis ar Juri ir spiesti izmantot simbolus, bet molekulas? Viņas arī ir spiestas izmantot simbolus?

Panteļejevs: Molekulām ir elektrostatiska lauka apvalks. Molekulas nekad nekontaktē mehāniski – tā, kā mēs esam pieraduši. Arnis pieskaras pie galda, jā? Pigu, ne pie kāda galda viņš nepieskaras, jo galda virskārtas atomi atgrūžas no Arņa ar atomu elektrostatiskiem spilveniem. Mēs nekad nevaram ne pie kā pieskarties! Un, lai komunicētu, mums kaut kādus impulsus vajag piešķirt.

RL: Vajag dot signālus!

Panteļejevs: Jā, signālus! Signālam ir jābūt. Materiālās vides, es uzsveru, materiālās vides signālam, jo mēs varam tikai… rūpa – tas ir tas, ko mēs varam aptaustīt. Nu, parasti to sauc par ķermeni. Starp citu, tulkojumā rūpa ir tas, kas sairst. Bet apziņa – tas, kas nesairst.

RL: Piedošanu, rūpa tomēr slēdzas kopā ar nāma…

Panteļejevs: Nāmarūpa.

RL: Jā. Un tad vārds ir tā nesairstošā daļa.

Panteļejevs: Nu, tā rupji sakot, nāma ir mūžīga un rūpa ir irstoša.

RL: Jā.

Panteļejevs: Labi, atgriežoties pie impulsiem… Tātad bez šiem impulsiem, bez šīm modulācijām mēs nevaram iztikt materiālā vidē, kur mēs…

RL: Ne tikai mēs tādā nozīmē kā Juris un Arnis, bet “mēs” tādā ziņā, ka jebkurš pastāvošs kaut kas, sākot no molekulām vai varbūt pat atomiem, nevar iztikt bez kaut kādiem saziņas mehānismiem un līdz ar to arī zīmju sistēmām.

Panteļejevs: Obligāti kaut kādam instrumentam ir jābūt, kas materializē nemateriālo vidi. Pirmais solis jebkurai mijiedarbībai ir materializēt informācijas lauku.

RL: Sakiet, vai informācijas lauka materializēšana – tā būtu zīmju nodošana? Jo informācijas lauka materializēšana nozīmē kaut kādas zīmes parādīšanos… Nu, parādās zīme, kuru var nolasīt. Tas ir pirmais solis.

Panteļejevs: Jā, jā, jā. Un tad, kombinējot visus šos materializētos elementus galējā realitātē, no šīm galējām realitātēm mēs veidojam galējās realitātes augstākā līmenī.

RL: Piedodiet, kas mums ir galējā realitāte?

Panteļejevs: Nu, ko mēs varam pieņemt par nedalāmo, absolūto un ar savu identitāti. Ķīmiķiem tie ir atomi.

RL: Bet Jurim Panteļejevam?

Panteļejevs: Man… pateicoties tam, ka mani samaitāja mūsu vecais skolotājs, man ir dharmas. Dharmas ir informācijas lauka kvanti. Lūk, tā ir galējā realitāte.

RL: Bet interesanti, Pjatigorskim ir tāds maziņš rakstiņš par dharmas jēdziena netulkojamību. Tas nav pārtulkojams nevienā Rietumeiropas valodā, jo ir pārāk ietilpīgs…

Panteļejevs: Nu, Buda tur atkal…

RL: Sajauca mums galvu.

Panteļejevs: …sajauca, jā. Bet viņam vajadzēja diferencēt kaut kā…

RL: Bet jūs taču saprotat, ka, pirms Buda sāka jaukt galvu, dharmas jēdziens jau pastāvēja.

Panteļejevs: Jā, bet dharma kā mācība, kā likums…

RL: Bet iedomājieties, ka jums tagad jāstājas tiesas priekšā un jāpaskaidro, ar ko atšķiras likums, kā saprata dharmu pirms Budas, un dharmakā galējā realitāte, kā jūs to saprotat. Kā – galējā realitāte arī ir likums, kas nosaka to, kas ir!

Panteļejevs: Tāpēc, ka viņa nosaka visu pārējo…

RL: Jā, bet tad kur atšķirība?

Panteļejevs: Nav…

RL: Budas izpratne par dharmu ir tāda pati kā iepriekš vēdiskajā tradīcijā?

Panteļejevs: Nu, viņš paplašināja vēdisko jēdzienu par dharmu. Jo viņš piešķīra likumdošanas spējas, kā saka, šiem informatīvā lauka…

RL: Tiem sūdiņiem… (Smejas.)

Panteļejevs: Jā! Jā! Vot, tad tas ir likums, no tā viss sākās, un šajā ziņā dharmair likums.

RL: Jā, tam es pilnīgi piekrītu. Es tikai iedomājos, ka… Es tagad nevēršos pret Budu, bet pret Jura Panteļejeva saprasto Budu, drīkst?

Panteļejevs: Jā!

RL: Tātad Jura Panteļejeva saprastais Buda ir tāds pajoliņš, kurš iedomājās, ka atsevišķie ķieģelīši, atsevišķie realitātes elementi ir tie, kas nosaka to, kas vispār var būt.

Panteļejevs: Jā!

RL: Kurpretim katram zaķim laukā skaidrs, ka viņi neko nenosaka; nosaka tikai tas, kas tos kaut kādā ziņā saliek kopā noteiktā veidā un pēc noteiktas formas. Un Jura Panteļejeva Buda vienkārši ir sīkumos, sūdiņos apmaldījies pajoliņš.

Panteļejevs: Ehh… Zaķī īstenojas tā fragmentārā struktūra jau ļoti sarežģītā līmenī. Zaķis jau sastāv no miljoniem…

RL: Zaķis ir daudz sarežģītāks par zirnekli?

Panteļejevs: Vispār! Zirneklis, muša – vienalga… Zoologam, teiksim, muša ir galējā realitāte tajā ziņā, ka, ja mušu sadalīs, tad nebūs mušas, viņam muša ir absolūts šajā ziņā… Fiziķim atkal galējā realitāte ir elementārdaļiņas, no kurām var uzbūvēt arī mušu un pat tādu sarežģītu veidojumu kā zaķis.

RL: Un pat tik sarežģītu veidojumu kā fiziķis.

Panteļejevs: Jā! Budam ir absolūta taisnība, kad viņš teica: “Viss ir sadalāms, viss ir analizējams.” Un tā mēs nonākam līdz elementāriem fragmentiem ar savām īpatnībām, ar savu identitāti, no kuriem mēs varam uzburt visu ko. Ūdeņraža atomi ir absolūti vienādi mūsos un Habla redzamības robežās.

RL: Sakiet, ūdeņraža atoms ir sadalāms?

Panteļejevs: Jā!

RL: Sadaliet kaut kā!

Panteļejevs: 30. gados izrādījās, ka elementārdaļiņas nav tik elementāras. Atklāja kvarkus. Šausmas! Tad elementārās daļiņas, izrādās, nav elementāras! Ko mūsu Vecais pateica jau pirms divarpus tūkstošiem gadu.

RL: Kā viņš to formulēja?

Panteļejevs: Formulēja ļoti vienkārši: “Viss ir sadalāms līdz bezgalībai, un viss ir atkārtojams un augošs līdz bezgalībai uz augšu arī.”

RL: Kā jūs domājat, viņš, jūsu Vecais, domāja par aktuālo bezgalību?

Panteļejevs: Jā, jā! Un, jo dziļāk mēs… Noteiktā, kā saka, analīzes līmenī mūs apmierina vai, teiksim, datoristus apmierina pasaules dharmiskā uzbūve baitu līmenī. Jo ar baitu viņiem pilnīgi pietiek, lai uzkonstruētu jebkuru vissarežģītāko modeli.

RL: Saprotu. Bet atnāk jūsu Vecais un saka: “Baitu mēs varam sadalīt…”

Panteļejevs: Jā, bitos!

RL: Bitu mēs varam sadalīt kā?

Panteļejevs: Mums nav vajadzības tagad dalīt, tāpēc mums nav jēdziena par to…

RL: Bet potenciāli tur ir bezgalīgi dalījumi.

Panteļejevs: Principā jā!

RL: Bet sakiet, ja galējā realitāte ir bezgalīgi sīka… Tāds ir tas apgalvojums?

Panteļejevs: Jā. Viņa ir tik sīka, ka mēs ar savu ierobežoto fantāziju to nevaram iedomāties, jo mums nav standarta tam. Mēs pat bezgalību uz augšu varam iedomāties tikai pēc ilgstošas meditatīvas prakses. Bet tas ir ļoti grūti, ne katram dots. Man tas nav vairs pa spēkam. Es knapi kaut kur pirmās džhānas līmenī tikai varu… (Smejas.)

RL: Sakiet, šajā bezgalīgi dalītajā galējā realitātē – priekš kam apziņa?

Panteļejevs: Nu, pirmām kārtām, lai izveidotu šīs galējās realitātes, arī ir vajadzīga apziņa. Mums nav skaidrs, ar kādiem mehānismiem dharmiskais informatīvais lauks veido šīs materiālās galējās realitātes, bet šādi mehānismi pastāv – nu, jāmaterializējas nodomam kaut kādam. Es informāciju saprotu kā ziņu kopumu par visu, kas noticis. Lūk, tā ir informācija. Tas sakrīt arī ar fizikālo definīciju: izmaiņas, kas rada kaut ko. Jā, pareizi, izmaiņas! Nemitīgas, nepārtrauktas izmaiņas! Informācijas lauks sastāv no šiem elementārajiem priekšstatiem par kaut ko, un ir programma, kas kombinē. Mums sava programma, mēs kombinējam no informācijas drumstalām kaut kādus modeļus, savus ķeblīšus, bet, kā materializējas informācijas lauks šajās galējās realitātēs, man nav priekšstata. Bet esmu pārliecināts, ka tāds mehānisms ir, un informācijas lauks – tas ir tas, ko meklē tie gudrie vīri un nekad neatradīs.

RL: Vai es pareizi saprotu, ka informācijas lauks un dharmas lauks ir viens un tas pats?

Panteļejevs: Jā, tā var sacīt.

RL: Jūs atceraties, “Bhagavadgītas” sākums… Kurukšetra, Dharmakšetra… Darbība notiek Kūru laukā, ģeogrāfiskā vietā, kur kaujas laikā bija dharmas lauks, kuru neviens no tiem, kas tur bija klāt, neredzēja… Karotāji neredz, kas notiek dharmas laukā, bet Krišna redz. Vai šis dharmas lauks, par ko tiek runāts “Bhagavadgītas” sākumā, un informācijas lauks ir viens un tas pats?

Panteļejevs: Jā, jā. Ja visi šie termini attiecas uz nemateriālo vidi, kas satur ziņas par visu notiekošo, notikušo un to, kas nosaka nākotni, tad es pilnīgi piekrītu.

RL: Labi. Ja tāda ir īstenības uzbūve, paskaidrojiet man pirmo no četrām cēlajām patiesībām, kā jūs to saprotat? Kā tas ir iespējams, ka pastāv dharmas lauks, kas ģenerē visu, bet pastāv ciešanas. Pirmā cēlā patiesība. Kā šajā realitātes konstrukcijā iekļaujas ciešanas? Tur, galējā realitātē, taču nav ciešanu. Vai ir?

Panteļejevs: Nu, ja es pareizi saprotu jautājumu, kā tas lauks varēja organizēt tādu ciešanām pilnu vietu kā mūsu pasaule, jā?

RL: Tā var to pārformulēt, tikai ar nosacījumu, ka tā jūs saprotat Budas pirmo sprediķi, kurā ir runa par četrām cēlajām patiesībām, un ka tā jūs saprotat pirmo patiesību – ka Buda runā tikai par šo sūdaino pasauli.

Panteļejevs: Budistiskajā kosmoloģijā pasauļu ir ļoti daudz, cilvēku pasaule tur aizņem pavisam šauru vietu visā tajā hierarhijā.

RL: Vai es pareizi saprotu, ka, jūsuprāt, četras cēlās patiesības attiecas uz cilvēku pasauli?

Panteļejevs: Cilvēku, dzīvnieku pasauli. Tā ir vide, kur… Ziniet, es atļaušos izsekot visu to ceļu no Lielā sprādziena, no jaunas kārtējā Visuma piedzimšanas un tālāk.

RL: Mhm.

Panteļejevs: Kolapsā gāja bojā visi mūsu Visuma materiālie veidojumi – materiālie! Bet, lai neļautu pārtrūkt cēlonības likuma darbībai… tas ir pamatu pamats, cēlonības likums nosaka visu, kas notiek, vai ne? Un, ja notiek absolūta bojāeja, tad pārtrūkst cēloniskā ķēde, un tas nedrīkst notikt – tad materiālās vides ietu bojā, viņas savelkas vienā melnā caurumā, kur blīvums ir bezgala liels, temperatūras bezgala augstas…

RL: Diametrs nulle.

Panteļejevs: Nulle. Bet kādiem likumiem, kādai programmai tad sekos nākamais posms? Tam ir jābūt! Nākamais posms nedrīkst nebūt, jo cēlonības likums nedrīkst pārtrūkt. Tas nozīmē, ka informācijas lauks, tas ziņu nesējs, likumdošanas orgāns, kas nosaka nākamā Visuma rašanos un attīstību pēc Lielā sprādziena, – tas viss saglabājas.

RL: Mhm.

Panteļejevs: Tāpēc vēdiskā kosmoloģija beidzās ar Brahmas pasauli, Mahābrahmu – augstāko līmeni, pēc kura kāro visas dzīvās būtnes. Buda uzlika virsū vēl cepurīti no četrām nemateriālām vidēm, un tas bija revolucionārs gājiens.

RL: Atgādiniet, kas ir tās četras nemateriālās vides.

Panteļejevs: Bezgalīga telpa, bezgalīga apziņa, trešais… trešais... Āāāāāāā, 85 gadi… (Smejas.)

RL: Un kas ir ceturtais?

Panteļejevs: Ceturtais, noslēdzošais ir neesības un ne-neesības līmenis. Augstāka dievišķā joma.

RL: Mhm.

Panteļejevs: Sāksim ar zemāko, bezgalīgo telpu. Kaut kādu konkrētu objektu mēs varam paplašināt ar meditatīvās tehnikas palīdzību, aizņemt ar šo priekšmetu visu telpu, un ceturtajā dienā mēs varam ieraudzīt bezgalību, bet tīri telpiski, pazūd trīs dimensijas – lūk, tas ir milzīgs sasniegums! Un to bezgalīgo telpu mēs aizpildām ar savu apziņu, jo mūsu apziņa ir materiāla, tā ir materiāla vide…

RL: Paga, cilvēka apziņa ir materiāla?

Panteļejevs: Jā, vidusmēra mietpilsonim viņa sastāv no elektriskiem impulsiem.

RL: Un apgaismotam Budam tā sastāv no kā?

Panteļejevs: Atbrīvojas ne tikai no verbālisma, no simbolisma, no visiem…

RL: Tas nozīmē – no visām zīmēm.

Panteļejevs: …no zīmēm atbrīvojas, bet atbrīvojas arī no materiālā nesēja. Paliek tīra apziņa informatīvā lauka veidā.

RL: Sapratu. Juris Panteļejevs nav Buda?

Panteļejevs: Nē, tas nu ir noteikti.

RL: Un Juris Panteļejevs nav vidējais mietpilsonis?

Panteļejevs: Nu, drusku… varbūt, jā.

RL: Nu labi. Tad kāda viņam tā apziņa ir?

Panteļejevs: Nu… primitīva.

RL: Tai arī dominē elektriskie impulsi?

Panteļejevs: Viņa pamatojas uz tiem impulsiem. Brīžiem, teiksim, meditējot, es varu izrauties no šī gūsta, no materiālisma ne kā parādības, bet no materiālisma kā stāvokļa… Es jūtu nevajadzīgumu pēc zīmēm, varu izveidot un iedomāties kaut ko arī bez zīmēm. Lūk, tas ir pirmais mājiens uz to, ka augstākajos līmeņos, tur jau materialitāte nav vajadzīga.

RL: Bet mēs esam iegājuši tik dziļi tajos pirmsākumos vai pamatos, ka jau kļūst pavisam miglā tīta tā situācija ar ciešanām. Tā kā es jūs pavedināju uz to ceļu...

Panteļejevs: Jā, tad kas notiek... Lielajā sprādzienā un pirmajās nanosekundēs, kad Visums ir viendabīgs, nedefektēts, tā ir enerģija vistīrākajā un visviendabīgākajā veidā. Temperatūras milzīgi augstas, ne bezgalīgas, bet kaut kādi tur miljardi gigagrādu. Bet visi, kas kolapsā gājuši bojā, viņu apziņas šajā ellīgajā virpulī saglabājas.

RL: Informācijas laukā?

Panteļejevs: Informācijas laukā viss saglabājas.

RL: Interesanti, kā tās apziņas var saglabāties informācijas laukā. Tās ir dažādi strukturētas?

Panteļejevs: Jā, jā. Arnim savs modelis, Ainaram savs…

RL: Jā, bet tas nozīmē, ka tagad jūs esat aizgājis pie apziņas kā pie kaut kā pavisam cita, nevis pie apziņas kā instrumenta. Pirmais formulējums, ko jūs man piedāvājāt, bija: apziņa ir dažādu fizisku veidojumu izmantots instruments, lai tiktu pie informācijas lauka. Tagad jūs ar apziņu saprotat kaut ko citu.

Panteļejevs: Bet šis instruments nes to pašu struktūru, ko informācijas modelis…

RL: Jā, bet vai jūs saredzat atšķirību starp apziņu kā instrumentu un apziņu kā noteiktu struktūru?

Panteļejevs: Noteikti ir! Noteikti. Tie impulsi… nu, tā, kā, teiksim, uz cietā diska magnētisko impulsu veidā tiek pierakstītas ārkārtīgi sarežģītas lietas. Vai diskam ir apziņa? Viņš nes sevī šīs apziņas modeli!

RL: Mhm. Un tāpat arī informācijas lauks nes apziņas struktūru sevī?

Panteļejevs: Jā, un tā augstākā, tīrā forma apziņai, protams, ir informācijas modelis, kas materializējas dažādos veidos atkarībā no apstākļiem. Pēc Lielā sprādziena viņš pastāv nemateriālā vidē. Un, tā kā nemateriālās vides neprasa nekādu enerģētisko piebarošanu, viņš var pastāvēt bezgalīgi, bet Visums taču attīstās, un visi tie informatīvie veidojumi virmo apkārt un gaida savu iespēju materializēties.

RL: Šis pasaules apraksts un tēls man atgādina tādu… it kā Budas teiktais būtu izgājis caur tehnokrātiska redzējuma filtru. Vai es pareizi saprotu to tulkojuma prizmu?

Panteļejevs: Jā, jā! Var teikt, ka es to tehnoloģisko shēmu izmantoju, lai turpinātu šo spēli tālāk – lai veidotu savus modeļus.

RL: Sapratu. Kā jūs domājat – tās apziņas ir skaitā ierobežotas vai to skaits ir bezgalīgs?

Panteļejevs: To ir bezgala daudz. Budam viens pārmērīgi ziņkārīgs klausītājs prasīja: “Vai Visums ir galīgs vai bezgalīgs? Visums ir mūžīgs vai laikā ierobežots?” Buda saka: “Nu, mīlīt, es jums citas lietas stāstu, es stāstu par to, lai jums palīdzētu uzlabot dzīvi. Bet, ja tevi šādi nieki interesē, es tev atbildēšu. Visums ir galīgs un bezgalīgs atkarībā no apstākļiem, kuros mēs to aplūkojam.” Skudriņai, lūk, kas ir Visums? Viņa nevar iedomāties, kas atrodas ārpus viņas dzīves vides. Mūžība arī – bitītei mūžs ir 30 dienas, zilonim 300 gadu, nu tad… Mūžību mēra pavisam citiem mērogiem.

RL: Pilnīgi piekrītu.

Panteļejevs: Jā, bet kur patiešām Visums ir bezgalīgs – savā dažādībā. Dažādībā. Es ar prieku nesen izlasīju rakstu, diezgan nopietnu, par multiversu. Un tagad šis jēdziens, ko pirms 30 gadiem lietoja tikai tādi fantasti kā Staņislavs Lems, ir pieņemts teorētiskajā fizikā.

RL: Bezgalīgs daudzums dažādu Visumu.

Panteļejevs: Jā, jā.

RL: Man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc jums ir tik grūti atrast vietu savā apziņā un pasaulē Budas pirmajai cēlajai patiesībai, ir tieši jūsu tehnokrātiskā prāta dēļ. Jo tā pasaule, kādu jūs aprakstāt, ir perfekta pasaule. Tajā nav vietas ne ciešanām, ne ciešanu izbeigšanai. Atļaujiet man jums atgādināt, par ko ir runa četrās cēlajās patiesībās. Pastāv ciešanas, ciešanām ir cēlonis, un ir ceļš, kā nonākt pie šo ciešanu izbeigšanās.

Panteļejevs: Jā!

RL: Bet jūsu tehnokrātiskajā budismā nav vietas ne ciešanām, ne ciešanu izbeigšanai. Kā es saprotu Budas paša sniegto skaidrojumu ciešanu cēlonim – tā ir alkatība, pieķeršanās.

Panteļejevs: Jā, pieķeršanās…

RL: Bet ne jau elektromagnētiska, bet mentāla pieķeršanās!

Panteļejevs: Nuja!

RL: Un jūsu perfektajā pasaulē tam visam nav vietas.

Panteļejevs: Perfektas pasaules nav un nebūs.

RL: Jūsu prātā ir, un tā saucas informācijas lauks. Tā ir perfekta pasaule, kur nav ne ciešanu, ne alkatības.

Panteļejevs: Nē, tā ir tikai vide, tur nav pamata nekādām jūtošām būtnēm.

RL: Tātad nav pamata ne ciešanām, ne alkatībai.

Panteļejevs: Bet tur nav iedzīvotāju, šajā vidē, tur neviens nedzīvo. Tāpat kā elektriskajā laukā neviens nedzīvo. Ir kombinācijas, šo lauku iemiesojumi kaut kādi, kas rada reālus apstākļus, kur var attīstīties kaut kādi veidojumi. Bet lauki paši par sevi ir neitrāli, absolūti sterili!

RL: Skaidrs. Un no kurienes ciešanas?

Panteļejevs: No neapmierinātības, no maldiem, no alkatības.

RL: Kā jūs domājat, vai zirnekļiem piemīt alkatība, neapmierinātība, maldīšanās?

Panteļejevs: Noteikti. Visa mūsu pasaule uz to pamatojas.

RL: Amēbām ir alkatība?

Panteļejevs: Noteikti! Teiksim, ūdens pilienā šiverējas amēba. Tai pietuvojas sāls kristāliņš, un amēba mūk prom, meklē komfortu.

RL: Un pati šī vēlme pēc komforta tātad ir izziņas spēju kropļojoša.

Panteļejevs: Jā, jā! Lūk, civilizācija izveidojusies tieksmē pēc komforta.

RL: Tad tā jūs izskaidrojat, kāpēc tik daudz idiotu pasaulē?

Panteļejevs: Laikam gan. Laikam gan.

RL: Tieksme pēc komforta?

Panteļejevs: Jā. Pasaules nepilnības provocē kropļotas apziņas, kropļotus modeļus, un tāpēc veidojas tādi informācijas nesēji, kas vadās pēc aplamām programmām.

RL: Bet pasaules nepilnība no kā izriet?

Panteļejevs: Tas ir imanents! Mēs tur neko nevaram darīt!

RL: Bet pasaules nepilnīgums – tas taču ir apraksts, kuru sniedz apziņa. Ne jau pasaulē iebūvēta kaut kāda nepilnība.

Panteļejevs: Nu nē. Tas ir noteikts Visuma attīstības līmenis. Kāpēc es iesāku ar kolapsu un kārtējo Lielo sprādzienu? Sākumā substrātu, tādu veidojumu kā mēs, tādos apstākļos nav. Visi sēž un gaida, kad kaut kas izveidosies. Un pēc laika arī izveidojas visi tie kosmiskie sablīvējumi, mākoņi, kas ļauj, teiksim, pastāvēt tādām būtnēm kā Mahābrahma...

RL: Bezgalīgam skaitam dažādu būtņu!

Panteļejevs: Jā, un viņi tad pēc šīs hierarhijas sadalās. Visperfektākie pirmie īstenojas jaunos apstākļos, un, jo primitīvāka ir vide… Zeme, piemēram, ir kosmosa deģenerēšanās produkts.

RL: Zeme?

Panteļejevs: Jā, un tikpat defektēti…

RL: Tad mēs esam tādas kā sūdu mušas, kas parādījušās kaut kādos Visuma atkritumos.

Panteļejevs: Tieši tā! Mēs parādījāmies uz Zemes, kad izveidojās piemēroti apstākļi.

RL: Bet tad ar ko cilvēki atšķiras no sūdu mušām?

Panteļejevs: Sūdu mušām vajadzīga vienkāršāka vide nekā mums.

RL: Skaidrs. Es jums pajautāšu par meditāciju. Jūs teicāt, ka šīs atziņas par to, kā viss uzbūvēts, atklājas meditācijā. Jūs kādu daļu no tā esat ieraudzījis, kādu daļu varbūt esat izlasījis tekstos, bet tātad meditācija it kā atklāj to galējo realitāti, kāda tā ir, pareizi?

Panteļejevs: Jā!

RL: Vai varētu būt, ka meditācijas process ir veids, kā savā galvā radīt noteiktu priekšstatu par realitāti, un ka tai realitātei, kas ir neatkarīga no apziņas, ja tāda ir, meditācija nekādā veidā nedz tuvina, nedz attālina. Meditācija rada iespēju konstruēt mentālu realitātes tēlu, bet netuvina tam, kas ir. Tā varētu būt?

Panteļejevs: Varētu būt, un tad galvenais būtu izveidot uzskatu par realitāti, bet apzināti atbrīvojot priekšstatu no maldiem, lai mūsu priekšstats būtu atbilstošs šai realitātei. Atbrīvot no kļūdām, no tumsības, no aplamiem uzskatiem, kas veidojas jau ar pirmajiem soļiem, kad mamma zīdainim saka: “Es esmu mamma, es tava mamma esmu.” Viņam vārdi nav vajadzīgi, viņš saprot bez visām šīm “mammām” to, kas ir! Viņš meditācijas stāvoklī atrodas. Viņam priekšstats par mammu ir absolūti tīrs un neprasa nekādus vārdus. Bet mamma sāk viņam čakarēt smadzenes un bakstīt: “Es mamma! Un tas ir tētis!” Tā sākas piesārņošana, kas mūsu stāvoklī jau prasa koncentrēties ne tikai uz patiesību, bet uz saviem maldiem un no tiem atbrīvoties. Tas ir meditācijas mērķis: atbrīvoties no tās garozas, kas izaugusi mūsu juceklīgajā pieredzē šajos juceklīgajos apstākļos. Lūk, meditācijas nozīme! Atbrīvot, attīrīt apziņu. No sūda!

RL: Arī valoda ir daļa no sūda?

Panteļejevs: Jā! Bez kuras mēs tehnoloģiski nevaram iztikt.

RL: Jā, bet tas tomēr ir sūds?

Panteļejevs: Telepāti spēj pārvarēt šo verbalitātes jūgu. Viņi komunicē tajā līmenī, kad viena starojums tiek uztverts ar sarunu biedra starojumu un neprasa paskaidrojumus vārdos.

RL: Jūs kādreiz esat tā komunicējis ar kādu?

Panteļejevs: Nē-e! Nu…

RL: Bet jūs esat dzirdējis stāstus, ka ir tāda komunikācija?

Panteļejevs: Jā, tikai dzirdējis. Es lasīju pārliecinošus dokumentus par tādiem gadījumiem.

RL: Un kā jums pietrūkst? Kāpēc jūs tā nevarat komunicēt?

Panteļejevs: Stulbums.

RL: Mans vai jūsu?

Panteļejevs: Mans!

RL: Un jums ir cik gadu?

Panteļejevs: Astoņdesmit pieci.

RL: Un joprojām tāds stulbums?

Panteļejevs: Nuja!

RL: Un kāpēc tā?

Panteļejevs: Tāpēc, ka es pilnveidoju sevi un savu prātu, kā man šķita, bet tīri tehniskā ziņā. Es strādāju par inženieri rūpnīcā, tad par inženieri pētnieku Civilās aviācijas institūtā, pēc tam es sāku muldēt studentiem visādas muļķības, un man likās, ka es sevi pilnveidoju. Mūsu kroplīgās civilizācijas apstākļos es esmu tāds pietiekami perfekts indivīds. Bet augstākā informatīvā ziņā manas smadzenes ir aiz tādas garozas! Tajā ir tikai šīberīši nedaudzi, ko man izdevies ar meditācijas tehniku drusku, drusku attaisīt vaļā un piekļūt pie tās patiesās bagātības – nepiesārņotās apziņas daļas.

RL: Nu, es uzreiz tā neesmu ar mieru, ka valoda ir apziņas piesārņotāja. Man šķiet, ka valoda ir vienīgā mūsu izeja… nē, nevis vienīgā, bet viena no skaistākajām izejām uz apziņas lauku.

Panteļejevs: Pilnīgi pareizi! Brīnišķīgs izgudrojums! Citādi mēs nevarētu pat šo galdu uztaisīt. Un mēs nevarētu tagad te runāt par šīm lietām.

RL: Kā divi muļķi, kuri nespēj telepātiski sarunāties. (Smejas.)

Panteļejevs: Bet atkal, mēs maksājam par tām ērtībām ar to, ka pazaudējam tās telepātiskās spējas, kas zīdainim piemīt no viņa, kā saka, bioloģiskās dabas. Jo viņam tas uztvērējs, smadzenes, ir tīrs un mammas starojumu viņš uztver tieši. Tāpat kā hipnotizētājs – viņš ne tikai muld kaut ko un kaut kādus gājienus taisa, bet viņš staro! Viņš ar savu starojumu pilnīgi apslāpē hipnotizējamā apziņu un uzgrūž viņam savas domas tīrā veidā jau... nu, nosacīti tīrā.

RL: Sakiet, kā cilvēks ar inženiertehnisku prātu Padomju Savienībā saskaras ar Budas mācību un praksi?

Panteļejevs: Ehh. Atkal tāds stāsts neliels… Esmu dzimis Sibīrijā, nodzīvoju tur līdz vienpadsmit gadiem. 1947. gadā manam tēvam atļāva atgriezties Latvijā. Mums dzīvoklis bija pirmajā stāvā, un vienā nejaukā dienā apglabāja mūsu kaimiņu. Viņš bija cietis no kaut kādas smagas slimības un zārkā izskatījās, nu, drausmīgi! Un Sibīrijas paraža ir apraudāt un apbučot nelaiķi, neskatoties ne uz ko. Es skatījos, tāds mazs puika, un sāku domāt, ka kaut kad nākotnē tas notiks arī ar mani, jo es jau zināju, ka mūsu mūžs ir galīgs. Es vairākas naktis raudāju un…

RL: Cik gadu jums bija?

Panteļejevs: Deviņi desmit apmēram.

RL: Tajā brīdī vēl bijāt Sibīrijā.

Panteļejevs: Jā, Sibīrijā.

RL: Kurā pilsētā?

Panteļejevs: Novokuzņeckā, tolaik Staļinskā, Kemerovas apgabalā. Bet mans tēvs, tīri fizikāli domājošs cilvēks, tehnisko zinātņu kandidāts, viņš man no paša sākuma, kad es tikai sāku kaut ko saprast, pie tehnikas radināja, pie fizikas, pie fizikālās mentalitātes, pareizāk sakot. Es jau biju dzirdējis par elektromagnētiskiem laukiem, par to mijiedarbību, par indukciju… Vismaz man jau bija priekšstats.

RL: Jau bērnībā?

Panteļejevs: Jā, es jau zināju, ka visi procesi mūsu organismā, sākot ar visprimitīvāko kustību un beidzot ar vissmalkāko domu, sastāv no elektriskiem impulsiem. Un katrs šis elektriskais impulss saskaņā ar Faradeja likumu rada elektromagnētisko starojumu. Ne līdzstrāva nemainīga, bet kā maiņstrāva. Un es domāju, ka šīs modulācijas manos nervos, kas rada starojumu, atkārtojas šajā starojumā. Viņi nes informāciju par to, kas notiek ar mani.

RL: Mhm.

Panteļejevs: Un jau no ieņemšanas brīža, kad spermatozoīds saplūda ar olšūnu, es sāku starot savu īpatnējo, specifisko starojumu. Un tagad šis mans ķermenis, ko hinduisti sauc par astrālo ķermeni, ir 170 gaismas gadus liels, vai ne? Jo elektromagnētiskais starojums izplatās ar gaismas ātrumu. Tātad pa 85 gadiem tas burbulis, kurā es atrodos, ir izstarojis 170 gaismas gadu diametrā.

RL: Mhm.

Panteļejevs: Katram no mums tie burbuļi ir tādi drusku atšķirīgi, jums tie ir mazāki par manējo. Bet īstenībā mēs sēžam vienā informatīvajā burbulī. Un pēc ģeometriskās optikas likumiem mēs visi mij-ie-dar-bo-ja-mies, notiek difrakcijas, interferences un tā tālāk, visi šie procesi… Un mirstot mēs atstājam šo burbuli, mēs pārstājam veidot starojumu, bet šis starojums nekur nepaliek.

Un vienā jaukā vakarā es sēdēju pie stāvlampas un sāku lasīt grāmatu, ko mans tēvs savā laikā bija nopircis. Profesors Kočetovs, Zinātņu akadēmijas izdevums, “Буддизм”. Es tiku līdz četrām lielajām patiesībām un sapratu, ka šis Kočetovs ir Ēzops, maita. Viņš pats bija pārliecināts budists, es tagad par to esmu drošs, jo viņš kritizēja budismu tā, ka nevarēja ne…

RL: Kuros gados tā lasīšana jums bija nozīmīga?

Panteļejevs: Septiņdesmit otrajā. Samērā nesen. Un redziet, ar visu savu rupjo konstitūciju es nekad savā mūžā nekādus rēgus nebiju redzējis. Ļoti rupjš esmu. Bet, kad es izlasīju šīs patiesības, es krēslā, tumsā ieraudzīju zilas gaismas uzplaiksnījumu, tādu kā kronīti no fantastiski skaistas zilas gaismas. Tas parādījās tikai uz dažām sekundēm, bet tādu laimes izjūtu kā tai brīdī es nekad vairs neesmu piedzīvojis. Un es sapratu, ka laikam esmu uzgājis to, kas man vajadzīgs. (Smejas.)

RL: Kādā vecumā jūs sākāt meditēt?

Panteļejevs: Tajos pašos 70. gados.

RL: Ar skolotāju vai bez?

Panteļejevs: Ar skolotāju, jā. Jo es sāku meklēt, kā saka, domubiedrus. Elizabetes ielā, pretī Ministru kabineta ēkai, kaut kur ceturtajā stāvā atradās Reliģisko lietu departaments. Tur sēdēja viens cilvēks, mājas čībās viņš sēdēja savā darba vietā… tāds ļoti omulīgs vīrs. Es aizgāju pie viņa, un viņš mani ļoti laipni uzņēma. “Jūs interesējaties par budistiem? Tūlīt!” Paņēma kaut kādu grāmatu, pašķirstīja un nosauca man trīs vai četras adreses un telefonus. “Tie mums ir oficiāli reģistrēti budisti,” viņš teica.

RL: (Smejas.)

Panteļejevs: Aizgāju uz vienu no tām adresēm, tur mani pieņēma kā… kā sen neredzētu radinieku. Vadims viņam vārds bija. Sarunas beigās viņš painteresējās: “Jūs esat bijis arī citās grupās?” Es saku: “Nē!” – “А, и не ходите! Они заблуждаются! Они ничего от буддизма не понимают!”¹

RL: (Smejas.)

Panteļejevs: Es pasteidzos atvadīties. Aizgāju uz citu grupu… Tas pats! Visās trijās vietās visi: “Tie! Oi, ķeceri!” Nu, es sapratu, ka ar šiem nav aršana, un aizrakstīju uz Londonas budisma to tur draudzi. Un pamazām izgāju uz nopietniem cilvēkiem. Pēc tam uz šejieni atbrauca Ceilonas mūki. Rathanasara Palekande bija un Vadži Ranjāna, Ceilonas dienvidu meditācijas skolas galva, ļoti augsta ranga mūks. Viņi abi divi bija šeit un pat pērās manā pirtiņā, neņemot nost to savu manteli… Tikai tā viņi to garaini dzina iekšā.

RL: (Smejas.)

Panteļejevs: Un Vadži Ranjāna pastaigāja ap manu māju un teica: “Juri, tev ir ideāla vieta meditācijām!”

RL: Bet kurā no tradīcijām jūs to meditāciju pēc tam praktizējāt? Vai uz kādu tekstu vai kādiem padomiem jūs balstījāties?

Panteļejevs: Uz tiešu instrukciju. Es tagad turpinu, starp citu, visas tās prakses, bet, ņemot vērā manus tagadējos fiziskos trūkumus, es nevaru... Nu, lotosa pozā ar satītām kājām es nekad neesmu varējis sēdēt. Man bija tā saucamā sukhāsana, nu, turku poza, kā mēs to nosaucām. Bet tagad es nevaru apsēsties pat turku pozā. Nu, es piekopu četras dievišķās mītnes – ir tāda prakse. Ir karuna – līdzjūtība nepatikšanās. Ir mudita – līdzjūtība priekā; kad es redzu priecīgu cilvēku, es jūtu viņam līdzi, es gribu ar savu prieku pievienoties viņējam un to pastiprināt. Ir metta – vispārēja nepamatotā līdzjūtība visam, kam mana klātbūtne, mana piedalīšanās varētu kaut kā palīdzēt. Un ir upikha – tā ir nevis vienaldzība, ka man nospļauties par visiem tiem priecīgajiem un visiem tiem sērojošajiem, – nē, bet tā ir vienādi labvēlīga attieksme pret visiem.

RL: Aleksandrs Moisejevičs Pjatigorskis man skaidroja nedaudz citādi. Viņš teica, ka upekša – nu, viņš to sauc par upekšu…

Panteļejevs: Sanskritā! Upikha ir pāli valodā.

RL: …jā, ka tas ir tāds iekšējs solis, ar kuru tu neitralizē savus iekšējos stāvokļus. Proti, tu uz tiem visiem raugies kā uz vienādiem.

Panteļejevs: Nu, tas laikam atkarīgs no apstākļiem, no tā, ko cilvēks šajā brīdī piekopj, ko viņš praktizē. Ja viņš koncentrējas uz sevi, tad darbojas šis mehānisms. Bet es praktizēju sākotnējo formu, attiecībā uz apkārtējiem. Un to es daru regulāri. Un, atvainojiet, pat ar savu rupjo konstitūciju es brīžiem nevaru noturēt asaras, kad redzu cilvēku, kurš cieš.

RL: Sakiet, ko jūs, pateicoties meditācijas praksei, esat sapratis?

Panteļejevs: Nu, es ceru, ka es sakārtoju savu juceklīgo apziņas plūsmu ar šīm tehnikām. Es esmu vienīgais bērns ģimenē, izlutināts, skolā biju pēdējais palaidnis. Mani padzina no visām Rīgas skolām.

RL: (Smejas.)

Panteļejevs: Es biju huligāns pēdējais! Meditācija man deva iespēju kļūt par sabiedrisku cilvēku. Mana domāšana kļuva sistemātiskāka un tīrāka, un mērķtiecīgāka nekā agrāk… Lūk, tā.

RL: Sakiet, kā jūs gribētu nomirt?

Panteļejevs: Es gribu nomirt apziņā, domājot par to, lai piedzimtu dharmasvidē. Kādā kvalitātē – tas mani maz interesē. Galvenais – nepazaudēt mācību.

RL: Vai piedzimt dharmas vidē nozīmē piedzimt tajās vietās, kur dharmas rats griežas?

Panteļejevs: Nē, nē, nē! Tāpat šeit, Latvijā…

RL: Šeit jau nav dharmas vide. Vai ir?

Panteļejevs: Es domāju mentālo vidi.

RL: Bet tad jau visas vides ir dharmas vides.

Panteļejevs: Nu, Jaungvinejas, teiksim, kanibālu ģimenē negribētos piedzimt.

RL: Negribas, ja?

Panteļejevs: Nē. (Smejas.)

RL: (Smejas.) Bet vai jums vispār vēl gribas piedzimt?

Panteļejevs: Negribas, bet nekas cits neatliek! Nāksies piedzimt. Jo nirvānues neesmu sasniedzis. (Smejas.) To es skaidri apzinos, ka nirvāna man ir ļoti tālu! (Smejas.) Un tāpēc būtu labi dharmu saglabāt cerībā, ka nākamajos ciklos varētu pilnveidoties līdz… nu, līdz nirvānai beigu beigās.

RL: Es nesen redzēju attēlu interneta portālā, kur cilvēks, kas visu mūžu kopis ābeles, pakritis zem ābeles un nomiris. Viņam 87 gadi, un ābeļu ziedi viņam uzbiruši… Nu, tāda skaista nāve!

Panteļejevs: Jā.

RL: Vai jūs gribētu nomirt meditācijā?

Panteļejevs: Vienalga! Man nospļauties par apstākļiem. Galvenais – saglabāt šo tieksmi…

RL: Nu labi! Lai izdodas, Juri! (Saskandina glāzes.) Es to no sirds jums novēlu.

Panteļejevs: (Nopūšas.)