Garā doma kļūst arvien īsāka

Rīgas Laiks: Tavā jaunākajā filmā “Saule spīd 24 stundas” vairāki varoņi saka, ka ziemeļpolā nekā nav. Mans jautājums būtu: kur tev, Juri, kaut kas ir?

Juris Poškus: Montāžā.

RL: Montāžā! Un kas ir montāžā?

Poškus: Klātesamība. Pēc tavas leksikas.

RL: Kādas tādas manas leksikas?

Poškus: Ā, nu labi, nav pēc tavas leksikas. Atvainojos, negribēju būt rupjš.

RL: Tad viss labi. Izklausījās pēc uzbrauciena. (Abi smejas.)

Poškus: Nē, nu katram ir savs vārdu krājums, sava leksika. Bet montāža man ir mīļākā kino zona, jo tur kaut kādā veidā… no nekā ir kaut kas. Kad tu sēdi pie montāžas galda, tu apklusti. Jo dzirdamas tikai skaņas “trp-trp” – turp, atpakaļ, dažas dialoga frāzes, trp-trp, trp-trp. Es domāju, ka tur ir tieši “kaut kas”.

RL: Bet piedod, un kas ir tas “kaut kas”?

Poškus: Tu tagad gribi to sarunu ievirzīt tā, lai es izskaidrotu beigtam zaķim mākslu…

RL: Kāpēc beigtam zaķim? Labāk citplanētietim. Tas tev ir pazīstams žanrs, manuprāt.

Poškus: Tūlīt pateikšu, ļauj man padomāt.

RL: Bez steigas. Galvenais, bez steigas.

Poškus: Kāpēc bez steigas? Laiks taču iet.

RL: Nē, vajag maksimāli ātri, bet bez steigas.

Poškus: Ā, tādā ziņā. Haralds Elceris man vienreiz stāstīja tādu gadījumu ar Unu Rozenbaumu, kad viņa bija maziņa. Viņi iet pa ielu, un mazā Una saka: “Tēti, nopērc saldējumu!” Tētis saka: “Nē, nav laika.” Una saka: “Bet tēti, laiks taču ir visu laiku!” (Abi smejas.) Tas tā, runājot par steigu. Montāža ir tā zona, kur kino tiek pārtulkots savā pēdējā gala variantā. Vispirms scenārijs tiek pārtulkots režisora scenārijā, tad to pārtulko aktieri, un tad to pārtulko montāžā. Un tas, kas nav pazudis tajos tulkojumos, nonāk līdz ekrānam. Tāpēc montāža ir svarīgākā zona, tur ir vislielākā kontrole pār to materiālu. Tur ir ritms un viss pārējais, kas filmu padara mums vai nu patīkamu, vai nepatīkamu, vai…

RL: Atceros, ka apmēram 2007. gadā tu man stāstīji sižetu par uzņēmēju, kurš pārdod visu, kas viņam ir, un dodas uz ziemeļpolu. Un man tas likās ļoti laikmetīgi. Dažus tādus, kas lido uz ziemeļpolu, es pazinu, un man likās, ka tu to vienkārši esi norakstījis no dzīves. Vai tas, ka tu par to stāstīji 2007., bet filma iznāk 2023. gadā, ir saistīts ar notikumiem montāžas telpā?

Poškus: Nē, tas saistīts ar to, ka es vienkārši mēģināju saprast, kas tur īsti ir. Kas cilvēkiem liek doties uz ziemeļpolu? Man tas, atklāti sakot, galīgi nebija skaidrs. Man likās tik absurda šī vēlme maksāt milzīgu naudu un braukt uz turieni, kur nekā nav. Jo ziemeļpolā jau nav tā kā Everestā, vai ne, šīs kalna zīmīgās, grafiskās virsotnes. Tur ir vienkārši plakans lauks. Tikpat labi tas varētu būt arī uz Lubāna ezera. Un, lai šo filmu vispār uztaisītu, vajadzēja nonākt līdz tam, ka varētu vismaz sižetu uzrakstīt. Es joprojām neteikšu, ka esmu sapratis.

RL: Tu neesi atbildējis uz to, kāpēc cilvēki lido uz ziemeļpolu?

Poškus: Nu, atbildi es meklēju scenārijā. Mēs visu laiku domājām, kāda tad šī atbilde varētu būt. Varbūt filmai ir kaut kāda zināma laika iezīme, jo tāda filma, manuprāt, nevarēja būt 2007. gadā. Tā tomēr ir par cilvēkiem, kas sasnieguši zināmu materiālo labklājību. Un šinī ziņā šī filma ir pat tāds kā kompliments Latvijas ekonomiskajam brīnumam, vai kā mēs to nosauksim, – ka ir radusies vidusšķira. Nu lūk, un vidējais latvietis, par ko ir stāsts šajā filmā, ir vidusšķiras latvietis. Viņš nav ne īpaši bagāts, ne īpaši nabags.

RL: Par cik viņš pārdeva savu uzņēmumu?

Poškus: Mēs savā prātā domājām, ka par vienu miljonu.

RL: Kas jādala uz trim partneriem, jā?

Poškus: Jā, tas ir mazliet par maz. Es vienreiz rēķināju, cik cilvēks savā dzīvē iztērē. Cilvēks ir apmēram vērts vienu miljonu. Tas nozīmē – tik daudz viņš apēd, patērē, tik daudz viņš izčurā…

RL: Zini, Šveicē man ir stāstījuši, ka cilvēks ir vērts apmēram 10 miljonus. Ja cilvēka glābšanas darbu kopums pārsniedz 10 miljonus franku, tad to neviens nedara.

Poškus: Nu, varbūt deviņus no tiem desmit paņem glābšanas dienests par operāciju.

RL: Protams, protams, bet tas nozīmē, ka ir nosprausta cena.

Poškus: Šveicē cilvēks droši vien maksā vairāk nekā Latvijā.

RL: Jā, pieļauju. Bet redzi, tas skaitlis, ko tu nosauci, nav pat tādā normālā fuck you money apmērā.

Poškus: Nu, kā kurš novērtē. Latvijas mobilais telefons cilvēka dzīvi novērtē uz 1000 eiro.

RL: Kā tas ir?

Poškus: Viņi pasniedza Vijai Artmanei balvu par mūža ieguldījumu. Tie bija 1000 eiro. Artmane tika novērtēta uz tūkstoti. Nu, arī labi.

RL: Saki, priekš kam kino? Nevis vispār pasaulē, bet tev. Priekš kam tev kino?

Poškus: (Ilgi klusē.) Kaut kas jau dzīvē ir jādara. Es neko citu arī nemāku – nemāku ne šūt, ne, pieņemsim, būvēt. Esmu sapratis beidzot, ka man to galīgi nevajag darīt.

RL: Pēc daudzu gadu centieniem. (Abi smejas.)

Poškus: Jā, tas izmaksāja ļoti dārgi, mēģinājumi ielaisties tajā zonā. Un kino laikam ir tas, kas dod kaut kādu gandarījumu, ja tu to proti… Es protu montēt, tas laikam ir vienīgais, ko es protu.

RL: Bet vai tev pietiek, ka tu šo gandarījumu gūsti reizi 10 gados? Tev negribas biežāk?

Poškus: Man laikam patīk tāda kampaņveidīga pieredze – teiksim, saviesīgie pasākumi, kas nāk pēc ilga dīkstāves perioda, vai arī šādi darbi. Man liekas, es nevarētu strādāt televīzijā, kur visu laiku vajag vēl un vēl, nekad nevar atskatīties uz to, ko esi izdarījis. Uz filmu vismaz kādu pusgadu var atskatīties, un tad to var aizmirst. Skatiens pagātnē ir svarīgs, jo tu no tā atsperies, ejot tālāk, kā slidotājs atsperas, uzsākot pirmo skrējienu.

RL: Man gribētos mazliet ieskatīties tavā kino biogrāfijā. Nu, aiziet uz sākumiem, bezmaz līdz Kaķu mājai. Jo tā bija pirmā vieta, kur mēs ar tevi tikāmies.

Poškus: Starp citu, jūs toreiz izveidojāt tādu darbu “Coitus”…

RL: Jā, kopā ar Haraldu Elceri.

Poškus: …nezinot par Stanu Brakidžu vispār.

RL: Nezinot. Nu, varbūt Haralds zināja. Kaut gan nē, viņš būtu teicis.

Poškus: Tas, manuprāt, ir nozīmīgākais darbs Latvijas eksperimentālajā kino, tāpēc ka tas nav pakaļdarinājums; tā ir tīra manta, kas radusies šeit un tagad. Atvainojos, toreiz.

RL: Es piekrītu, jā. Nu, paldies, tu mani jau pirms daudziem gadiem iepriecināji, teikdams, ka esi to iekļāvis Latvijas avangarda kino klasikā un aizvedis uz Rietumvāciju, parādījis, ka te arī dzīvo cilvēki, nevis…

Poškus: Jā, jo tāda veida domāšana ir ļoti buržuāziska kategorija.

RL: (Smejas.) Ierunājās Poškus trockists, vai kā man tas ir jāsaprot?

Poškus: Katrā ziņā ne proletārietis. Jo domāšana tik abstraktās kategorijās nav raksturīga sociālām vidēm, kas nodarbojas ar izdzīvošanas problēmām.

RL: Esmu spiests tev piekrist. Bet saki, kā tu iemaldījies Kaķu mājā? Nu, tu arī dzēri kafiju ar visiem tiem daudzajiem dīkdieņiem, kas tur dzēra kafiju, un runāji par…

Poškus: Man liekas, Andrejs Ēķis mani tur ievilka. Jo Andrejs Ēķis toreiz bija nolēmis uztaisīt īsfilmu, kurā viņam vajadzēja aktieri, un es biju aktieris.

RL: Tu biji angļu valodas students un kļuvi par aktieri?

Poškus: Jā, “Misija Kabulā” bija pirmā filma. Un pirmajā filmā, ko es veidoju kā režisors, Andrejs Ēķis bija operators.

RL: Paga, bet man atmiņā miglaini palicis, ka jūs kaut kādu tanku gribējāt vai nu atvest, vai aizvest uz Kaļiņingradu vai no Kaļiņingradas. Vai es to esmu izdomājis?

Poškus: Nē, kaut kas tāds bija…

RL: Kāpēc jums to tanku vajadzēja?

Poškus: Tur vienkārši varēja dabūt pa lēto tankus. Tāds biznesa projekts, vai vismaz mēs par to runājām kā par biznesa projektu, bet tas nebija nopietni domāts. Mēs ar Andreju uztaisījām filmu par Kaļiņingradu, kad tā vēl bija PSRS teritorija. Mēs noīrējām žiguli, Andrejs aizņēmās no Kaķu mājas Super VHS kameru, un divās tādās ekspedīcijās mēs uzfilmējām dokumentālo filmu, ko pārdevām vācu NDR par 40 tūkstošiem, kas toreiz bija kā…

RL: Kļūt par miljonāru vienā dienā.

Poškus: Tieši tā. Es to naudu ieguldīju savā personībā, aizbraucu studēt, bet Andrejs uztaisīja savu televīziju.

RL: Tu ieguldīji savā personībā, viņš uztaisīja biznesu. Tagad atskatoties kurš no jums ieguvis vairāk?

Poškus: Es toreiz, atceros, atbraucu no ASV un sāku filmēt “110/220”. Aizgāju uz televīziju un teicu Andrejam: ar kādiem sūdiem tu te nodarbojies? Ko tas vispār nozīmē? Kā tu saproti, nākot no alternatīvā kino aprindām, es to visu uzskatīju par tādu plebeju nodarbošanos. Un viņš man taisnojās, stāstīja, ka braukuši ar sievu uz mājām, piestājuši pie veikala un sieva nopirkusi sulu par pēdējiem 50 santīmiem. Andrejs viņai bija diezgan stipri uzbraucis, un tad viņa teikusi: “Bet, Andrej, tas taču ir bērniem.” Un tad viņš tā kā nokaunējās, saprata, ka laikam vajag iet arī šo ceļu dzīvē.

RL: (Smejas.) Nu, labi, un tu aizdevies uz Ameriku studēt kino. Vai arī tu tur aizbrauci vienkārši pablandīties?

Poškus: Nē, es aizbraucu studēt kino.

RL: Atgādini, kurā no skolām.

Poškus: Es iestājos Kalifornijas Universitātes Nortridžas filiālē.

RL: Izklausās pēc tādas marginālas parādības.

Poškus: Diezgan. Pēc daudziem gadiem es redzēju filmu, vienu no pirmajām, kurās spēlē Nikolass Keidžs, kur šī Nortridža bija vienkārši izsmieta kā prasta amerikāņu vidusšķiras piepilsēta. Es toreiz Rīgā iepazinos ar tādu Kenu Pītersonu, amerikāni, kuram bija antīko lietu veikals Kalifornijā. Viņš braukāja pa Latvijas laukiem un vāca vecus skapjus, vecas mēbeles. Un, kā mēs zinām, amerikāņi importē vēsturi, jo pašiem savas vēstures viņiem īsti nav. Viņu vēsture ir 200 gadus sena. Un tas latviešu skapis, ko viņi šeit pirka par pieciem dolāriem, pārvērtās par 700–800 dolāriem, un līdz ar to…

RL: Nu, atmaksājās tā vešana.

Poškus: Un tad es viņam teicu: okei, tu ved uz Ameriku skapjus ar konteineriem, patiesībā tukšu gaisu. Viņus vajadzētu piepildīt. Un es viņam ieteicu tos piepildīt ar krievu ikonām. Lūk, jo tās pašas krievu ikonas tolaik viens vīrs nesa pāri robežai ar mugursomu.

RL: (Smejas.)

Poškus: Nu, viņš jutās ļoti, ļoti pateicīgs, viņam tas bizness uzplauka pēkšņi.

RL: Izklausās, ka tev kaut kāda uzņēmējdarbības dzirksts tomēr iekšā ir mājojusi. (Smejas.)

Poškus: Kaut kas tāds. Un viņš izdarīja tādu lietu. Viņš zināja, ka es gribu studēt kino, un iekārtoja mani Nortridžā kā visiting scholar – zem tāda nosaukuma.

RL: Bet tas tīri kā atlīdzība tev par ieteikumu tukšo gaisu aizpildīt ar ikonām? (Smejas.)

Poškus: Nē, tur visi punkti nostājās pareizajās pozīcijās. Izrādījās, ka International student advisor vecāki bija no Kēnigsbergas, un es biju veidojis filmu par Kēnigsbergu. Līdz ar to man bija tīri personiska vai emocionāla saikne ar šo administratīvo spārnu. Un tad jau, būdams tur uz vietas, es uzrakstīju pieteikumu Fulbraita stipendijai, ko man arī iedeva. Tajā pašā laikā es tajā Nortridžā jutos diezgan stulbi, jo viņi man lasīja lekcijas par visu, ko es jau zināju.

RL: Kurš gads tas ir?

Poškus: Tas bija 1991. gads. Vai 1992., neatceros. Un man vienkārši tajā skolā bija garlaicīgi. Man nepatika ne studenti, ne tās lekcijas. Izņemot Alanu Ārmanu, kurš lasīja scenāriju rakstīšanas kursu, pārējais bija nu tā. Un tad es satiku kafejnīcā vienu meiteni no Kalifornijas Mākslas institūta. Un viņa man teica, lai es atbraucu pie viņiem uz kampusu, paskatos, kā tur viss notiekas. Tā bija pilnīgi cita zona, viena no sešām topa skolām Amerikā.

RL: Arī kino jomā?

Poškus: Tieši kino. Tā pieder Disneja studijai un ir izcila ar to, ka tur ir ļoti stipra konceptuālā bāze, ne tik ļoti prakse. Un, tā kā es jau Rīgā biju nodarbojies ar vairāk vai mazāk eksperimentālo kino vai meklējumiem tajā zonā, man kaut kā vilkme bija uz turieni. Nu, es aizbraucu uz Sanfrancisko, tas bija februāris, uz Fulbraita galveno biroju, un teicu, ka mani vairāk interesē Kalifornijas Mākslas institūts nekā Nortridža, kur viņi bija man iedevuši stipendiju uz nākamo gadu. Viņi teica: tas gan ir četrreiz dārgāk, bet, ja viņi tevi ņem, tad mēs esam gatavi piemaksāt. Nu, un es aizbraucu uz to mākslas institūtu, iegāju pie kino skolas direktora un teicu: “Es esmu Juris Poškus no Latvijas, droši vien būsiet par mani dzirdējuši.”

RL: Protams, protams, viņš teica. (Smejas.)

Poškus: Protams, protams, viņš teica. Ļoti jauki, nu tad nākamgad sniedziet dokumentus, un mēs skatīsimies. Es saku: “Kā nākamgad, bet es esmu šeit šogad.” Viņš saka: “Nu jā, bet mums uzņemšana beidzās jau janvāra beigās.” Un tad es viņam pateicu tādu tekstu, kas man ir palicis kā viens no tādiem motīviem. Es viņam teicu burvju vārdus: “Izdariet izņēmumu.” Viņš tā paskatījās uz mani un teica: “Izņēmumu… Interesants koncepts. Izņēmumu…” Un viņš saka: “Ziniet ko, vispār mēs vēl neesam beiguši lasīt visus pieteikumus, tā ka jums ir trīs dienas to get your shit together, tad skatīsimies.” Es atgriezos Nortridžā, sapulcināju tur dažas meitenes, kas man bija emocionāli labvēlīgas, un viņas man palīdzēja sacept CV, motivācijas vēstules, režisora redzējumu, visus tos papīrus, un mani uzņēma.

RL: Kā izņēmumu.

Poškus: Jā, bet stipendija man bija tikai uz vienu gadu. Maģistra programma ir trīs gadi. Nu, es braucu vēlreiz uz Sanfrancisko…

RL: Uz Fulbraita biroju?

Poškus: Jā, un saku viņiem, ka gribētu šo skolu pabeigt. Un viņi saka: “Atvainojiet, bet Fulbraits ir tikai uz vienu gadu.”

RL: Nu, un tad nāk tā maģiskā…

Poškus: Izdariet izņēmumu. Tad viņi saka: “Interesanta doma. Kāpēc ne.” Un tad viņi teica, ka esot viens igauņu pretendents, kuram iedota stipendija, bet kurš nevarot izdomāt, vai grib studēt vai precēties. Līdz augustam viņam ir laiks izdomāt. Ja viņš izdomās precēties, dabūsi viņa naudu. Un viņš izdomāja precēties.

RL: Es ceru, ka tu to igauni pēc tam atradi un aizsūtīji viņam ziedus, šokolādi un viskiju.

Poškus: Diemžēl es… Varbūt tas būtu jāizdara.

RL: Tas būtu skaisti. Bet saki, ko tev par kino iemācīja Kalifornijas Mākslas institūts?

Poškus: Neko. Viņi iedeva pieradumu regulāri strādāt, kas pēc tam turpinājās gadus piecus, kļuva par pieradumu – kā iedzert no rīta kafiju. Tas ir arī lielākais pienesums, ko jebkura skola var iedot.

RL: Bet tas pieradums tev turpinājās tikai piecus gadus?

Poškus: Nu, pēc tam to vajag ģenerēt mākslīgi, jau ar gribasspēka palīdzību.

RL: Un, tā kā to tev neviens nebija iemācījis, tad to tu nevarēji, tā vienkārši runājot.

Poškus: Nē, nu redzi, es augu bez tēva, bet bērnam ir vajadzīgs kaut kāds dzīves modelis. Es lasīju grāmatas par indiāņiem un atceros, kā Čingačguks trenēja gribasspēku, pusstundu turot rokā akmeni (rāda). Un es iemācījos turēt akmeni rokā.

RL: Tu atdarināji Čingačguku.

Poškus: Jā. To notur tikai gribasspēks. Nemaz nav tik vienkārši.

RL: Vai tev bija vēl kāds paraugs bez Čingačguka?

Poškus: Varbūt Robinsons Krūzo.

RL: Tiešām?

Poškus: Jā. Ne tik grafiskā veidā kā Čingačguks, bet tas, kā viņš sevi iekļāva dabā. Tā saikne ar dabu, kas bija Robinsonam, man bija intuitīvi silta.

RL: Saki, vai neviens no kovbojfilmu varoņiem tevi neaizķēra?

Poškus: Mani laikam vairāk ir aizķērušas grāmatas, nevis filmas. Jo krievu laikā tās filmas, nu… Bija tāda Stenlija Kreimera filma par to, kā bērni tur tos bifeļus izlaida ārā. Tā ir palikusi ļoti spēcīgi prātā. Kāpēc? Nezinu. Es to skatījos kādos 12 gados varbūt.

RL: Bet iedomājies, cik poraina tomēr bijusi Padomju Savienības cenzūra, kas tomēr tāda tīri amerikāniska dzīvesveida ainiņas, kādas Kreimera filmās bija atliektiem galiem, ļāva padomju iedzīvotājiem skatīties.

Poškus: Paskaties dziļāk, tajās taču ir Amerikas sabiedrības kritika. Šī filma par zvēriem un bērniem – tā taču ir būtībā par dabas aizsardzību un par sugu saglabāšanu. “Traka, traka, traka, traka ir pasaule” atkal ir dzīšanās pēc materiālām vērtībām, kas noved pie zināma fiasko šajā filmā, un tas ļoti labi gāja kopā ar tālaika diezgan panīkušo ideoloģiju.

RL: Jā, ir tur kaut kāda kreisā kritika par Ameriku, bet vienlaikus tu nevarēji nesajust, ka ir arī cita pasaule. Man, piemēram, par tevi un par Balto Zigi bija tāda sajūta, ka jūs, lasot vienalga ko, angļu literatūru… jūs daudz konkrētāk jutāt, ka tur ir īstā pasaule.

Poškus: Es bērnību pavadīju ostas rajonā, caur kurieni nāca visa tālaika mūzika. Un, tā kā mūzika bija viena no ļoti stiprām lietām, kas citas pasaules klātbūtni padarīja par realitāti, tad varbūt tā arī formēja. Atceros, 80. gadu beigās es satiku vienu pārliecinātu komjaunieti, kas vispār tajā laikā bija dīvains retums, kurš man ar fanātiskām acīm gribēja iestāstīt, ka Amerikā nekā nav.

RL: Tā kā ziemeļpolā.

Poškus: Jā. “Kā,” viņš saka, “vai tu tiešām nesaproti, ka debesskrāpji ir tikai mulāžas? Ka tur ir nabadzība un rasisms, ka ASV patiesībā ir izzūdoša valsts, kur kapitālisms ir tā degradējies, ka tūlīt tā sabruks?” Es viņam, protams, mēģināju stāstīt, ka man taču ir draugs, kas man raksta vēstules… Viņš saka: “Visas tās vēstules ir cenzētas, tu neko nesaproti.” Tas bija kaut kādā saviesīgā pasākumā, kur viņš mēģināja mani atgriezt pie īstenās…

RL: Lai tu saprastu.

Poškus: Lai es saprastu, kādos maldos vispār dzīvoju.

RL: Pēc maniem aprēķiniem, tu tajā Losandželosā un Kalifornijā atradies laikā, kad Losandželosas centru vakaros kontrolēja bandas, gangs. Vai tā bija?

Poškus: Gluži tā nebija. Tā saucamie night people, nakts cilvēki, tie gan bija. Vienu no viņiem sauca par Pinhedu jeb Kniepadatgalvu. Losandželosa ir bezpajumtnieku paradīze, protams. Tur ir veselas ielas, piemēram, Sanhuliana, kurā mēs arī “110/220” filmējām, kur no visas Amerikas sabrauc. Un viņi tur arī diezgan jauki pavada laiku, jo uz tās ielas ir pieejams viss – gan narkotikas, gan alkohols, gan meitenes. Vakaros viņi kurina ugunskurus, līdz ar to arī savā ziņā socializējas. Tur notiek īstā dzīve. Bet pati Losandželosa ir būvēta tukšā vietā kā automobiļu pilsēta, viņā ir šīs freeway kā artērijas, kas to kaut kādā veidā organizē, un viņa ir attīstījusies piepilsētu, centrbēdzes virzienā, nevis centrtieces kā Ņujorka.

RL: Man neizskaidrojamais tavā biogrāfijā ir, kāda sūda pēc tu atgriezies Latvijā. Kas tas tev par Sprīdīša kompleksu?

Poškus: Nu, ja vēlies nodarboties ar kinematogrāfu, tad ir zināma intuitīva sajūta vai zināšanas par vidi, par ko tu veido šīs filmas. Es neesmu uzaudzis kopā ar amerikāņiem, neesmu skatījies tos pašus seriālus, ko skatījušies viņi. Līdz ar to tur materiāls, ko ņemt, man ir daudz nepieejamāks nekā Latvijā. Droši vien, ka tas ir galvenais iemesls.

RL: Tik tālredzīgs tu jau tolaik biji?

Poškus: Nē, man Amerika bija izstāstījusi savu stāstu. Es no turienes vairs neko daudz nevarēju ņemt.

RL: Nu, tad aizbrauc uz Meksiku, papēti vēl kaut ko, bet tu – nē, tu brauc mājās.

Poškus: Saproti, kā lai tev izskaidro… Viņi man piedāvāja darba atļauju uz pusotru gadu. Bet es visu mūžu esmu darījis visu, lai tikai nevajadzētu strādāt, tā ka šis piedāvājums… Ja man būtu piedāvājuši scenāriju vai kādu citu magnētu, tad… Bet darba atļauja…

RL: (Smejas.) Saki, filma “Monotonija” tapa pēc atgriešanās? Man mazliet nojukusi tā tava hronoloģija.

Poškus: Jā, krietni pēc. Pirms tam bija “Bet stunda nāk” un vēl tāda filma kā “Nāves eņģeļi”. Par dzelzceļa lokomotīves vadītājiem, kuri sabrauc cilvēkus un tad jau vienkārši neko vairs nevar…

RL: Tā ir dokumentālā?

Poškus: Jā. Tāda mazliet kā komēdija, protams, kā jau var nojaust pēc nosaukuma.

RL: (Smejas.) Filma “Bet stunda nāk” manī radīja iespaidu, ka tā izcēlusies nejaušības rezultātā. Nu, ka tu Doma laukumā uzliki to maksas videotālruni, kur visi, kas grib, var nākt un par 50 santīmiem kaut ko pateikt. Un tad, skatoties materiālu, tu ieraudzīji: o, šitie varētu būt filmas varoņi.

Poškus: Ka viss tā baigi vienkārši, jā? Nu, īsti tā nebija. Es biju domājis taisīt filmu par sektām. Un gāju uz VEF Kultūras pili, kur notika tās ceremonijas, Prieka vēsts un tā, un sapratu, ka nebūs nemaz tik vienkārši to uzfilmēt, jo…

RL: Apsargi tevi izsviedīs.

Poškus: Jā. Un tad arī vajadzēja finansējumu. Un mēs ar Ēķi izdomājām vienu no labākajiem biznesa projektiem: mēs uzstādījām tādu kabīni Doma laukumā, kur cilvēki paši sevi uzfilmēja, vēl par to samaksāja, un piedevām vēl televīzija to nopirka par 1500 latiem, par ko mēs no Arsenāla noīrējām telpas un apmaksājām gan biroju, gan montāžu, gan visu pārējo. Tā ka šo filmu mēs patiesībā uztaisījām uz šīs kabīnes finansiālās bāzes.

RL: Bet tu man vienreiz stāstīji, ka to kabīnes ideju jūs nozagāt kaut kur Kanādā vai kur…

Poškus: Kaut kas līdzīgs bija Kanādā.

RL: Jo tas, ka no visām pusēm jums maksā – gan skatītāji, kas sevi filmē, gan televīzijas, kas pērk...

Poškus: Nu, varbūt es tagad varu pateikt tādu lietu. Redzi, tā kā tur tika izmantotas vecu kazino automātu iekšas, to aparātu vajadzēja kaut kur reģistrēt. Bet izrādījās, ka visu atļauju saņemšana ir tik sarežģīts process, ka to kabīni mēs vienkārši nevarētu uzlikt. To ierīci arī neviens nesaprata, kas tas tāds īsti ir un uz kuru departamentu tas attiecas, jo tā faktiski bija hibrīds. Tad es izdomāju tādu lietu: tā kā tā stāv Doma laukumā, pašā centrā, nevienam neienāks prātā, ka mēs varam būt tik nekaunīgi un to nereģistrēt. Un tas arī neienāca nevienam prātā. Bija doma vienkārši riskēt un, ja būs iebildumi, tad projektu slēgt, cita varianta nebija. Arī to santīmu uzskaiti vest un dokumentēt izmaksātu daudz, daudz dārgāk, nekā televīzija varēja apmaksāt. To vienkārši nevarēja izdarīt, projekts apēstu pats sevi. Un, ja es nemaldos, cilvēki, kas parādījās, Ēriks ar Danielu, bija vieni no pirmajiem, kas vispār iemeta to santīmu tajā kabīnē. Viņiem ārkārtīgi iepatikās, un viņi tikai meta un meta tos santīmus. Es vienkārši sāku ar viņiem runāt un sapratu, ka tur var veidot filmu, jo es sāku domāt par viņiem kā par... Nu, mums ir divas smadzeņu puslodes, un, ja mēs ticam medicīnai, tad kreisā ir vairāk radošā un labā ir vairāk materiālā. Tātad cilvēkā ir gan ideālisms, gan materiālisms līdzvērtīgās daļās, bet viņi bija ļoti polarizēti: viens gribēja būt Bagātais Daniels, otrs gribēja būt Svētais Ēriks, abi ar Jēzus palīdzību. Līdz ar to tīri konceptuāli tā varēja to filmu savākt prātā.

RL: Bet kas tevi interesēja sektās?

Poškus: Būtu labi, ja es atcerētos. Laikam kaut kas tāds, ko es pats īsti nesapratu. Līdzīgi kā ar ziemeļpolu – ka tu īsti nesaproti, kas ir tas draivs, kas liek maksāt tik lielu naudu un doties uz turieni, kur nekā nav. Es nesapratu, kas liek šiem cilvēkiem krist gar zemi, runāt mēlēs, ar tik milzīgu aizrautību tur piedalīties. Laikam noslēpums arī bija tas vilinošais, jo noslēpumam ir magnetizējošs spēks.

RL: Man par pārsteigumu, pēc filmas pirmizrādes dzirdēju no vairākiem cilvēkiem, ka “Bet stunda nāk” esot baigā čerņa.

Poškus: Atceros, bija viens slavens latviešu mūziķis, kurš filmas vidū izgāja ārā un pēc tam teica: “Kāpēc taisa filmas par šitādiem, bet netaisa par tādiem, kas ir kaut ko sasnieguši dzīvē?” Tā filma vispār iznāca tādā dīvainā situācijā, arī tās inerces dēļ, kāda ir pret alternatīvo mākslu. Nu, neuzskatīja, ka tā būtu jārāda kinoteātros. Mēs to rādījām JRT. Un vienīgā reklāma filmai bija tāds milzīgs baneris uz JRT sienas “Bet stunda nāk”. Lai katrs tad domā, ko grib. Bet pirmizrāde bija diezgan… Zāle auroja, filmas varoņi paši bija klāt. Daniels bija emocionāli ārkārtīgi satricināts, pēc pirmizrādes viņš skraidīja apkārt, piegāja pie Alvja, nezinot, kas Alvis ir, un teica: “Nu kā tā var?” Jo tur bija tāda aina, kur Almas tante stāsta, kā tur sūkā un viss pārējais, un Daniels domāja, ka to taču nevar tā rādīt, jo tas taču nepieder pie tā vēstījuma. Un Alvis viņam teica: “Bet jūs taču bijāt tur ļoti kruti.” Un Daniels teica: “Tu tiešām tā domā?” Viņam uzreiz palika viegli, un viss aizgāja tādā… sadraudzībā.

RL: Mums tagad būtu jāpakāpj vienu solīti atpakaļ, uz filmu “110/220”, kas tapa daļēji Maskavā un daļēji Losandželosā. Es citplanētieša tēlu pievilku no turienes, jo tu kaut kur teici, ka tā filma ir mēģinājums kaut ko paskaidrot citplanētiešiem. Man savukārt liekas, ka tajā filmā tu mēģini savienot divas savas pusītes – savu Padomju Savienību ar savu Ameriku – vienā veselumā, tevī pašā.

Poškus: Man ir tādi personiski novērojumi, ka viss dzīvē notiek it kā divreiz. Es, teiksim, sasitu vienu automašīnu, kreiso spārnu. Un sasitu nākamo mašīnu – un atkal kreiso spārnu. Vai eju pa ielu, man pretī nāk Andris Bergmanis un saka: “Iedod vienu latu un 30 santīmus. Es eju uz ballīti, baigi gribas iedzert.” Es viņam iedodu to latu un 30 santīmus, un tad man pretī nāk Pēteris Sidars ar lielu, dzeltenu rozi, viņš saka: “Reku, nopirku skaistu puķi par vienu latu un 30 santīmiem. Eju uz ballīti.” Šitā jocīgā lieta mani kaut kā pilnīgi vajā. Un, runājot par “110/220”, es biju uzfilmējis pirmo daļu…

RL: Losandželosā?

Poškus: Jā. Tas bija tāds mēģinājums izveidot filmu no stāstošām pauzēm. Tu noteikti zini Delēza grāmatu “Cinéma”, to viņš tajā grāmatā sauc par “image-affection”. Tie ir kadri starp divām emocionālām epizodēm, parasti vai nu dabasskats, vai pilsētas skats, vai kas. Tikai šie kadri. Un arī toreiz mēs paralēli mēģinājām taisīt filmu par dzīvnieku apreibināšanos ar narkotiskām vielām un alkoholu. Teiksim, reizi gadā Indijā ziloņi saēdas fermentētus augļus un tad iet aurodami postīt ciematus. Mēs nonācām līdz tādam zināmam konceptam par atsvešinājumu. Un mēģinājām uzfilmēt Losandželosu no tāda totāla, absolūta atsvešinājuma. Es izdomāju, ka šāds skatiens varētu būt citplanētietim, antropoloģijas studentam, kas atbraucis uz planētu Zeme, lai savāktu datus par cilvēkiem. Bet kaut kā šī filma nedarbojās, es sapratu, ka vajag otru daļu. Ka viņš būtu paņēmis divus paraugus: vienu no vienas megapoles, kas ir Losandželosa, un otru – no otras, citā kontinentā. Lūk, tādi ir cilvēki, tā viņi iet, tā viņi sēž, tā viņi dejo, tā viņi dzer. Es pats uzskatu, ka tas ir mans labākais darbs, vistīrākais tajā ziņā, ka… Kā mums Džanigers teica, pēc 200 eksperimentiem ar LSD viņš ir nonācis pie apziņas, ka cilvēkam ir tikai trīs emocijas – mīlestība, bailes un dusmas. Tad šinī gadījumā tā bija ceturtā emocija. Tā ir vienaldzība, kas ir visskaistākā, tīrākā emocija. Šī filma ir vienaldzība, ar kuru citplanētietis skatās uz planētu Zeme.

RL: Nu, domāju, to vienaldzības skatienu tev diezgan sekmīgi arī izdevies realizēt. Bet vai es nekļūdos, pieņemot, ka tu šajā filmā savas divas dzīves daļas, sevi divās vietās esošu, arī savieno vienā veselumā? Nu, mēs varētu piesaukt Eizenšteina ideju, ka ikviena filma ir tās autora pašportrets – ka viņš pat gribēdams nevar sevi noslēpt.

Poškus: Jā, noteikti. Es toreiz domāju, ka amerikāņu un krievu sabiedrība ir kaut kādā ziņā ļoti līdzīgas. Abas ir savā ziņā augstprātīgi pašpietiekamas, abas nemācās citas valodas, abas karu uztver kā sporta spēli – mūsējie pret tiem. Pārējā pasaule viņus neinteresē tik ļoti kā interesē eiropiešus. Toreiz es domāju, kas tad varētu būt kontrapunkts. Maskava nebija pateicīgākā pilsēta, tāpēc ka vizuāli tā ir ārkārtīgi zaļa, tur ir pārāk daudz koku. Grūti atrast tik urbānus, kompozicionāli izteiksmīgus kadrus, kādus mēs gribam. Jo visa šī filma ir montēta uz tādu kā saskaņu un kontrastu, katrs kadrs ir kontrastā ar iepriekšējo. Un reizē saskaņā. Tāpat kā mēs parasti fotogrāfijas sarindojam albumā, lai tās gan veidotu kopīgu stāstu, gan būtu kontrastā. Tas bija baigais izaicinājums montāžā, jo tā iet ritmiski. Kadra garums, sekundi vai pussekundi, ir ārkārtīgi nozīmīgs; ja vienā brīdī šis ritms, kas rada tādu somnambulisku efektu, tiek pārtraukts, filma sabrūk. Tā ir ļoti trausli tādā ziņā uzbūvēta.

RL: Ir divas pieejas, kā runāt par kino: viena runā par filmām kā par dramaturģisko materiālu, otra – kā par muzikālu kompozīciju, par ko, manuprāt, lielā mērā runā tu, aprakstīdams šo filmu. Kā tev tīri teorētiski šķiet, vai bez šīm divām pieejām ir vēl kāds tikpat fundamentāls…

Poškus: Man šķiet, ka ir divu veidu filmdari – tie, kas filmu uztver kā mūziku, un tie, kas filmu uztver kā mozaīku.

RL: Un tādu, kas filmu uztver kā stāstu, nav vispār?

Poškus: Nē, stāsts jebkurā gadījumā ir. Bet stāstu veido vai nu ar mūzikas, vai ar mozaīkas paņēmieniem. Man šķiet, ka mozaīka reizēm mēģina kompensēt savu sadrumstalotību ar zināmu plūdināšanu, kamēr mūzikai tas nav nepieciešams, mūzika izmanto kontrapunktu. Es intuitīvi vienmēr esmu veidojis filmu ar cirtieniem, kamēr lielākā daļa, manuprāt, tomēr plūdina vienu ainu ar otru. Pilnīgi intuitīvi man vienmēr nākamā aina tiek cirsta, tajā ir kaut kas jauns, tā neturpina iepriekšējo.

RL: Saki, tu bieži žagojies?

Poškus: Vairs ne. Tā kā agrāk ne.

RL: Jo es iedomājos, ka vēlme pēc tā cirtiena varētu būt saistīta ar kādu fizioloģisku procesu tavā ķermenī.

Poškus: Man šķiet, ka tā ir kaut kāda veida pieredze. Kaut kādā vecumā veidojas tas, ko mēs saucam par gaumi, un tad visu pārējo dzīvi cenšamies to gaumi nesabojāt. Jo viegli ir sabojāt, pieņemsim, nodarbojoties ar lietām, kas neatbilst tavai gaumes kategorijai. Es vienkārši intuitīvi jūtu, ka pasaule attīstās kontrastos, nevis…

RL: Nevis plūst garām kā upe.

Poškus: Man 12 gadu vecumā bija baigi dīvains sapnis. Kaut kas starp nomodu un īstenību. Tas sapnis bija abstrakts, bet to varētu raksturot tā, ka ir ļoti gluda stikla virsma, pa kuru var slīdēt perfekti, kā pa eiroremontu. Un pēkšņi viņa mainās par ļoti haotisku, grubuļainu ceļu. Un tu nevari atrast savu vietu, tu neesi ne tajā perfektajā, ne arī tajā grubuļainajā. Tas īstais ir kaut kur pa vidu. Tad gribas tos sacirst gabalos un izveidot savu, kas sastāv no abiem elementiem – gan no tā, kas ir perfekts, pārāk perfekts, gan no tā, kas ir ļoti neorganizēts, pat pārāk neorganizēts. Lai to organizētu, vajag skaldīt, nevis plūdināt.

RL: Interesanti, vai tajā ir kaut kāda analoģija ar scenārija meistaru Kopenhāgenā, kurš lielā mērā ir visas Dogmas tēvs. Viena no viņa idejām bija vienkārša: neviens labāku stāstu kā Holivuda 50. gados nemāk izstāstīt. Sataisiet tā, lai ir stāsta kodols, un pēc tam to sagrieziet nafig un līmējiet, kā gribat, – sākumu beigās, beigas sākumā. Un viņi tā arī sāka darīt. Vai tam, ko tu stāsti, ir kāds sakars ar šo?

Poškus: Man šķiet, ka es tomēr vairāk paļaujos uz intuīciju, tas ir kaut kāds iekšējais ritms, kas varbūt vairāk saistīts ar sirdspukstiem nekā ar ko citu. Un viņš vai nu atbilst tavam tābrīža iekšējam ritmam, vai neatbilst. Jā, protams, nav nekāds noslēpums, ka filmās ir sākums, vidus un beigas, bet ne obligāti tādā secībā. To Tarantīno savā “Lubenē” ļoti labi izmantoja. Nu taču. Ir vajadzīgs ievilcējs, kas tevi ievelk stāstā. Tas var būt arī fināls, ja ir pietiekami izteiksmīgi uzfilmēts. Tas tev liek sākt vispār skatīties.

RL: Paga, fināls pievilktu skatīties? Vai tu to finālu tad liec sākumā?

Poškus: Nē. Tas būtu tāpat, kā mēs brauktu ar vilcienu un būtu vēl viens pasažieris kupejā, un viņš uzsāktu sarunu. Viņš teiktu: “Man šodien nomira suns.” Viņš sāktu ar beigām. Bet tad viņš teiktu: “Nav jau nemaz tik skumīgi, tas suns vispār man šausmīgi riebās. Un to suni es dabūju nejauši, es gāju pa ielu un…” Tik un tā viņš to sarunu iesāktu ar faktu, kas tevi uzrunā, – nāve, kā mēs zinām, Rīgas Laiku ļoti uzrunā. Šinī gadījumā stāstu es sāktu ar suņa nāvi, lai vispār tavu uzmanību pievērstu savam stāstam.

RL: Saprotu. Man gribētos virzīties tuvāk mūsu laikiem. Un, ja vien tev nav principiālu iebildumu, “Monotonijai” es gribētu pārlēkt pāri, jo manī viņa nekādas, tā sacīt, pēdas nav atstājusi. Tas ir okei?

Poškus: Protams, jā.

RL: Tad mēs varētu iziet uz līnijas Mazirbe–Kolka un nonākt pie filmas “Kolka Cool”. Kurš tas mums sanāk gads?

Poškus: 2012.

RL: Man, to skatoties, likās: “Nē, nu bet tādas filmas taču Latvijā netaisa!” Tas ir domāts vislabākajā šī vārda nozīmē. Diez vai tu sekoji impulsam “davai, taisīšu tā, kā Latvijā netaisa”. Kāds noslēpums tevi vilināja “Kolkā Cool”?

Poškus: Tas nav noslēpums, tā drīzāk ir vecātēva mācība.

RL: Paskaidro, lūdzu.

Poškus: Vecaistēvs mīlēja teikt: “Mazdēliņ, dzīvē vienmēr izvēlies tos vieglākos ceļus, tie novedīs pie lielā kliņģera.”

RL: (Smejas.)

Poškus: Mēs taču dzīvojām turpat blakus, kāpēc gan to nedarīt.

RL: Bet kas tieši Mazirbes vai Kolkas dzīvē piesaistīja tavu uzmanību?

Poškus: Šinī gadījumā svarīgi, ka es esmu ienācējs jeb svešinieks, kas tā īsti nepiedalās vietējā dzīvē, bet kam ir zināmas novērošanas spējas. Un ir zināms vides raksturs, sociālais raksturs. Atceros, ieeju Dundagas auto darbnīcā, toreiz automašīnai kaut kas bija noticis. Tur uz tā pacēlāja pacelta mašīna, un viens stāv pret mani ar muguru, kaut ko skrūvē. Es saku: “Labdien!” Atbildes nav. Saku: “Ziniet, es te atbraucu, varbūt jums ir laiks, man tur mašīnai…” Šis tāpat stāv ar muguru pret mani un saka: “Runā.” Un es sapratu, ka tā ir atslēga šim novadam – katrs vārds ir kā dāvana tev. Zem šīs atslēgas mēs arī to filmu taisījām. Tā uzvedas Keiša varonis, ar zināmu cēlumu, pašcieņu. Tā ir Kurzeme. Protams, ka tā nav nekāda vides kopija vai kas, bet tomēr tā ir filma par vidi, varbūt tādā pašā ziņā kā filma “Bet stunda nāk” ir par kristiešu pasauli: tā ir vide, kurā ir savi noteikumi un kurā mēs ieejam kā viesi, kā novērotāji. Kurā mums ir privilēģija atrasties ar kino palīdzību. Jo katra filma jau rada pasauli, kas īstenībā neeksistē. Un, samaksājot 7 eiro, mēs iegūstam privilēģiju ieiet pasaulē, kas ir sakārtota vēl tādā veidā, ka mēs varam domāt tā saucamo garo domu, ko mēs ikdienā nespējam noturēt ilgāk kā vienas dziesmas garumā.

RL: Saki, kā pietrūkst šajā pasaulē, ja ik pa brīdim vajag iekāpt citā pasaulē, pat ja tā ir tikai iedomāta?

Poškus: Lai šajā pasaulē dzīvotu, visu laiku vajadzīga piepūle. Mēs piepūlamies veidot šo sarunu, mēs piepūlamies dzīvot. Kino atbrīvo, liek aizmirst par savu ķermeni, atbrīvo prātu. Tu nokļūsti citā pasaulē. Bez piepūles. Tīri kā lidojumā. Man tā liekas.

RL: Vai atšķirība starp iedomātu kino pasauli un kristiešu tēlainību nav pārāk liela?

Poškus: Nu, man personīgi šķiet, ka kristiešu tēlainībai, lai tajā iekļūtu, vajag piepūli.

RL: Tur tā vienkārši nevar ieslīdēt, tā kā kino?

Poškus: Es nevaru. Varbūt kāds cits var. Varbūt kādam citam ir nepieciešamība iet reliģijā, mēģināt to melno caurumu ar reliģiju aizlāpīt. Man personīgi šinī dzīves posmā tādas nepieciešamības nav, un man tā ir piepūle. Es mēģinu to ar prātu.

RL: Piedod, kas tā tāda par darbību – mēģināt iekļūt reliģijā ar prātu?

Poškus: Mēģināt saprast. Bet viņu nevajag saprast. Cilvēki, kas atsaucas reliģijas piedāvājumam, pieņem to emocionāli vai intuitīvi, nevis ar prātu. Man tā šķiet. Vai tas tā ir, mēs nezinām.

RL: To, ka tu par šiem jautājumiem domā, var redzēt tavā jaunākajā filmā, kur varonis arī mēģina nonākt tādā reliģiju supermārketā, vismaz uz brīdi. Ko varētu pilnīgi mierīgi izgriezt, ja tev pašam tas nerūpētu. Tev ir svarīgi, ka varonim ir pieejams visu reliģiju, kā filmā bija teikts, piedāvājums.

Poškus: Tur ir vēl viens aspekts: redzi, līdz domai, ko darīt ar savu dzīvi, cilvēki nonāk tad, kad sasnieguši zināmu finansiālu labklājību. Vismaz pēc psihologu uzskatiem tā ir.

RL: Tā taču savā ziņā ir vienkāršota Maslova piramīdas konstrukcija, kura, ja tai uzdod vairākus precīzi notēmētus jautājumus, var arī tos jautājumus neizturēt.

Poškus: Jā, bet ticība šādam modelim pastāv. Šī filma jau nav iecerēta, ka mēs tieši par to taisīsim. Tā vienkārši tāda ir sanākusi. Neviena mana filma nav tapusi, sekojot skaidrai iecerei. Viņas kaut kā pašas izaug. Es nekad neesmu filmējis scenārijus. Scenārijs ir tikai trigeris, lai vispār sāktu.

RL: Vēl viena atkāpe pie Kolkas. Ko tā filma ar tevi izdarīja?

Poškus: Tu domā…

RL: Nu, nezinu, psihiskā, sociālā, pašizpratnes, jebkādā nozīmē.

Poškus: (Ilgi klusē.) Kaut kādu zināmu estētisku pabeigtību, ka tādas lietas vairs nevajag taisīt. Jo es tajā laikā ļoti… Meklējām ar to pašu Adelu, britu operatoru, veidu, kā to vispār uzfilmēt. Stilistiku.

RL: Tā izskatās ļoti apzināti stilizēta.

Poškus: Jā, jā, ir. Daudz skatījos itāļu 60.–70. gadu kino. Īpaši Dīno Rīzi, īpaši filmas ar Alberto Sordi – kā viņi veidoja montāžas frāzi. Mēģināju apzināti no tā ietekmēties arī vēl citā veidā. Mēģināju izslēgt no filmas sociālo vēstījumu. Lai skatītājs nedomātu, no kurienes viņiem nauda. Tas nav būtiski. Dīvaini, ka pēc šīs filmas man vairāki skatītāji ir uzdevuši jautājumu, no kurienes tad viņiem nauda, ka viņi tā vienkārši staigā un…

RL: (Smejas.) No tumbočkas.

Poškus: Bet nu tas ir izdarīts, un var iet tālāk. To filmu vajadzēja uzfilmēt tāpēc, ka tas materiāls bija turpat blakus. Kāpēc to aizlaist? Pats uzprasījās.

RL: Saki, piekrastes iedzīvotāji no Kolkas līdz Mazirbei pret tevi, pateicoties šai filmai, attiecas kā?

Poškus: Nezinu. Par to es ne ar vienu neesmu runājis.

RL: Neviens tev nav pienācis un teicis: “Juri, vēl viens šitāds gājiens…”

Poškus: Nē. Es tikai atceros, ka viena meitene, kad to rādīja Mazirbē, iznāca no filmas un tā nedroši teica: “Juri, bet tā ir tāda kā komēdija?” Tas bija vienīgais komentārs.

RL: Saki, tu izvēlies nelatviešu operatorus, lai stiprinātu atsvešināto skatu, vai tam ir kādi pragmatiskāki iemesli?

Poškus: Viņi ir lētāki par latviešu operatoriem.

RL: Izklausās pragmatiski.

Poškus: Jā, tikai pragmatiski. Un arī tāpēc, ka viņi nāk ar savu pieredzi, kas ir citāda nekā manējā. Ir interesanti kombinēt savu pieredzi ar to, kā tev nav. Tu kaut ko ņem, kaut ko dod. “Bet stunda nāk” es pats filmēju visu.

RL: Vairākas sievietes, noskatījušās “Saule spīd 24 stundas”, teica: “Nu cik var ņemties ar to vīriešu krīzi, jau apriebies.” It kā nebūtu citu problēmu. Ko tu šādam komentāram atbildi?

Poškus: Man liekas, to filmu visvienkāršāk raksturot kā pusmūža krīzi. Bet man tā nav par nekādu pusmūža krīzi. Man tā ir par cilvēku, kurš nejūtas savā ādā. Bija viena aina, ko esam izmontējuši ārā, kur Keišs skatās spogulī. Viņš ir tikko pārdevis savu biznesu, viņš tā kā nav vairs biznesmenis, bet nav arī… Viņš ienāk, apsēžas un prasa Kristīnei: “Klausies, es esmu kāds?” Viņa saka: “Kā kāds? Tev nepatīk, kā tu izskaties?” Viņš saka: “Nē, man liekas, es esmu kaut kāds nekāds.” Vai tā ir pusmūža krīze? Nezinu, manuprāt, to tā nesauc. Šis jautājums, manuprāt, ir ļoti loģisks, tas ienāk prātā ļoti daudziem: kāds tad es īsti esmu? Tu taču noteikti arī par to esi domājis.

RL: (Smejas.) Tā nejušanās savā ādā man atgādināja sarunu ar brīnišķīgo Pitsburgas dziedātāju Baby Dee, kurā viņa atzinās, ka jau jaunībā jutusies neērti zēna ķermenī. Un tajā brīdī es lūdzu viņu iepauzēt un saku: “Bet kā jūs varējāt atšķirt, ka jutāties neērti zēna ķermenī, nevis ķermenī vispār?” Jo filozofijas tradīcijā ir bijuši daudzi, kas jutušies neērti ķermenī – nevis savā ķermenī, bet ķermenī vispār. Viņa klusēja un domāja apmēram minūti.

Poškus: Interesanti, ko viņa atbildēja?

RL: Atbilde lasāma intervijā¹. Lasiet Rīgas Laiku! (Smejas.) Saki, tev pašam bija smieklīgi taisīt šo filmu?

Poškus: Nē. Es nekad neesmu domājis, ka taisu komēdijas. Tā nav komēdija. Arī “Kolka Cool” nav komēdija.

RL: Jā, to es saprotu. Bet man kā skatītājam bija ļoti smieklīgi gandrīz visu laiku. Un viens no iemesliem bija tas, ka dialogi mani gandrīz nevienā brīdī, izņemot pāris vietas, nelaiž vaļā. Un katru nākamo teikumu es pats nevaru izdomāt, tur nāk pārsteigumu virtenes. Tas mani patīkami pārsteidza, un es smējos kā kutināts. Smagākā kritika, ko es esmu dzirdējis par šo filmu, ka varoņi ir neizstrādāti, tā kā puscepti, tā kā nedataisīti. Dzirdot šādus aizrādījumus, es sev jautāju: kāpēc man tādi iebildumi nerodas? Man nemaz negribas neko vairāk par to galveno varoni uzzināt.

Poškus: Man arī liekas, ka ar to pietiek. Kāpēc cilvēkiem šķiet, ka vajag kaut kādu padziļinātu skatījumu? Manuprāt, tāpēc, ka šī filma dīvaini balansē starp komēdiju un tādu kā drāmu un skatītājs īsti nesaprot, ar kādām acīm skatīties. Vai skatīties ar tādu iedziļināšanos, vai tomēr tas ir izklaides žanrs? Šī nesapratne varbūt arī liek mazliet apjukt un meklēt kaut ko tādu, kā tur nemaz nav. Cilvēks, kas pieradis pie žanra noteikumiem, meklē atpazīstamo. Tikai tad viņš ar to var asociēties. Varbūt tā ir atbilde.

RL: Man viens no lielākajiem literārajiem priekiem pēdējos gados bijis Andra Kalnozola grāmatas “Kalendārs mani sauc” lasīšana. Ne jau tur sižeta virzības dēļ, bet kā tas ir uzrakstīts, kā tas teksts rit un veļas. Un tur arī žanru tā uzreiz neiezīmēsi. Uzzinot, ka tu strādā pie nākamās filmas, kas balstās uz šo materiālu, un dzirdot, ka jūs ar Andri kopā rakstāt vēl papildu epizodes filmai, mani tas viss iepriecināja, taču daži jautājumi rodas. Un viens no tiem ir tāds: spilgti atceros epizodi, kurā galvenais varonis bēg no mentiem, vezdams veco Janīnu ķerrā. Lasot es to redzēju kā filmā. Jo tā arī uzrakstīta kā kino epizode. Tā ir neaizmirstama aina. Kā tu taisies no pārējā materiāla izvilkt filmu?

Poškus: Zini, man nav īsti atbildes. Es nezinu, kā es to izdarīšu. Grāmatā ir tāda pasaule, kas dzīvē neeksistē, bet kam ir savi noteikumi. Tā ir tādā veidā sakārtota, ka ir ticama un tajā pašā laikā neredzēta. Varbūt mēs atkal atgriežamies pie tā, ko runājām par Kolku, ka Kolka savā ziņā radās kā stāsts par vidi, nevis cilvēkiem.

RL: Vienvārdsakot, tu to Talsu un Kolkas novadu būsi apguvis.

Poškus: Nu, par Talsiem es šo to zinu, esmu tur pavadījis laiku. Tā ir vide, tas ir materiāls, kurā jūtos ērti, tur es bez īpašām pūlēm varu nokļūt pie rezultāta, bet tas, protams, prasa pūles, jo dienasgrāmatas vēstījums tomēr ir ļoti subjektīvs, un šinī gadījumā to plūdumu, kurā tas rakstīts, vajag ietērpt zināmā naratīvā formā, tas nozīmē – epizodiskā vēstījumā. Pagaidi, ienāca kaut kas prātā. (Domā.) Tu esi lasījis grāmatu “Forests Gamps”?

RL: Nē, tikai filmu esmu redzējis.

Poškus: Grāmatā viņam galvenās attiecības ir ar mērkaķi, un viņš ir taisīts tāds, kā angliski saka, flamboyant, ar tādiem satriecošiem, ļoti groteskiem elementiem, kādu filmā galīgi nav. Eriks Rots, filmas scenārists, arī teica, ka neviens neticēja, ka no “Foresta Gampa”, no tik stulbas literatūras, var uztaisīt filmu, jo tur patiesībā nav galvenā konflikta. Un viņi nonāca līdz tai ainai “Foresta Gampa” finālā, atceries? Kur viņš sēž un tā mazā spalviņa lido.

RL: Jā, kura bija arī sākumā.

Poškus: Erikam Rotam tā kļuva par vadošo metaforu – ka Gamps ir kā spalva, kuru vējš mētā. Uz šīs metaforas bāzes viņš to visu arī izveidoja. Līdzīga metafora jāatrod arī Oskaram.

RL: Jo kinematogrāfiski izvēršams stāsts tur tā kā…

Poškus: Tā kā nav. Bet tādu stāstu jau vispār dzīvē nav. Dzīvē nav stāstu, dzīve ir haotiska, mēs tikai piedodam tai formu. Arī grāmata jāpārtulko kino valodā.

RL: Bet saki, vecais joks, ka no sliktas literatūras var uztaisīt labu kino, bet no labas literatūras ir grūti, – kā tas attiecas uz tavu darbu pie “Kalendāra”?

Poškus: No labas literatūras ir grūti tāpēc, ka grāmata ļauj prātā veidot pasauli, kas ir tikai tava. Filma ir ļoti konkrēta. Kino ir daudz vardarbīgāks nekā literatūra. Grāmatas lasīšanas laikā tu vari apstāties un padomāt. Kino skatītājam jādomā pēc filmas. Ja viņš sāk domāt filmas laikā, filma nav izdevusies.

RL: Nu, tu runā par tādiem veciem laikiem, kad filmas skatīties cilvēki gāja uz kinoteātri. Tagad jau filmas skatās datora ekrānā, televizorā vai pat telefonā.

Poškus: Tas protams. Bet tik un tā iecere ir veidot nepārtrauktu pieredzi pusotras stundas garumā. Tas, ka tā dažreiz darbojas, dažreiz ne, nu, tur neko nevar darīt.

RL: Vai Pola Šreidera pirms pāris gadiem izteiktā ideja, ka kino šobrīd piedzīvo vēl vienu revolūciju, kurā radikāli mainīsies izplatīšanas kanāli un kino patērēšana, atbilst tam, kas notiek pasaulē?

Poškus: Lielas korekcijas ieviesa sērga.

RL: Viņš arī no sērgas iekšpuses to konstatēja, ka pazuduši iemesli, kāpēc iet uz kino.

Poškus: Pazudusi tieksme pēc notikuma. Pazudis pieradums būt kopā ar svešiniekiem tumsā.

RL: Es pēdējos mēnešos reizēm esmu gājis tāpēc, ka tur neviena nav. Varu skatīties kvalitatīvu bildi uz liela ekrāna zālē, kur bez manis sēž vēl trīs četri cilvēki. Tas ir patīkami.

Poškus: Nu, tā gluži negribas piekrist. Mēs bijām Talsos, kur bija 70 cilvēku zālē. Talsiem tas ir ļoti daudz.

RL: Tur rādīja “Saule spīd”?

Poškus: Jā, un Ventspilī tas pats. Tas nozīmē, ka skatītājiem tomēr ir vajadzība pēc atrašanās tumsā kopā ar svešiniekiem. Kaut kas tur ir ļoti vilinošs. Dators diez vai izspiedīs kino pavisam, tāpēc ka tas tomēr ir notikums. Atrasties kopā ar meiteni tumsā, to visvairāk piedāvā kinoteātris. Un tad jau pēc tam notiek viss pārējais, kas nu kuram iecerēts tajā dienā.

RL: Tad tu domā, ka kino varētu saglabāties kā tāds priekšspēles elements?

Poškus: Pols Šreiders uz to visu skatās tādās pesimistiskās krāsās. Bet draudi bija savā laikā ar skaņu kino, ar televīziju, ar DVD un visiem pārējiem…

RL: Viņš piemin arī šos posmus un apgalvo, ka tā rezultātā kaut kas izmainījās viņa, skatītāja, pieredzē. Nu, kino sāka skatīties citādi. Un tur viņš nepārspīlē. Vai šobrīd arī var novērot kādu pagriezienu kino skatītāja pieredzē?

Poškus: Jā. Skatās daudz fragmentētāk. Domāju, ka tā ir ne tikai sērga, bet arī tiktoks un viss pārējais. Skatītājs sāk pierast pie daudz īsākām formām. Seriāli tagad jau ieguvuši tādu formu kā 8–15 minūšu, nevis pierasto 45–52.

RL: Bet ne vienmēr. Refnam ir tas pēdējais pusotru stundu…

Poškus: Jā, protams. Bet, ja tu runā par jaunām tendencēm, tad arvien īsāks kļūst laika sprīdis, kurā skatītājs spēj noturēt to savu garo domu. Garā doma kļūst arvien īsāka.

RL: Tev nav mazinājusies interese skatīties citu taisītu kino?

Poškus: Man liekas, tas ir cilvēka dabā – viņam patīk, ka pārsteidz. Vai tad mēs neesam bijuši situācijā ar meiteni, kura iepazīstoties saka: “Pārsteidz mani!” Tas ir jautājums kā nazis pie rīkles. Tā ir viena no tādām, man liekas, cilvēka pamatvajadzībām – lai šī pasaule būtu pārsteidzoša. Mēs atgriežamies pie tā, ko es teicu: pasaule, kurā ir savi noteikumi, bet kura neeksistē mūsu pieredzē. Varbūt šis ir veids, kā skatīties uz pasauli, kurā kaut kas it kā nav kārtībā, bet nevar pateikt, kas.

RL: Saki, tu esi kaut ko sapratis savas dzīves laikā?

Poškus: (Ilgi klusē.) Pragmatiskas lietas.

RL: Kā izdarīt to un panākt šito?

Poškus: Nē, 90. gados es domāju, ka pēc 10 gadiem mēs būsim miljonāri un tad tas jautājums tiks viegli atrisināts. Un esmu sapratis, ka man nav vilkmes uz to. Nu, kāpēc man nav to miljonu? Tāpēc, ka man vienkārši nav vilkmes. Un baigi žēl, ka tā. Jo dažreiz jau nu baigi noderētu.

RL: Tiešām?

Poškus: Nu protams! Kāpēc radošiem cilvēkiem patīk nauda? Tā ir brīvība.

RL: Es atceros sarunu ar Zīgu, kurš, kad viņam piedāvāja daudz naudas un producēt viņa filmas, teica, ka viņš izvēlas brīvību, nevis naudu.

Poškus: Redzi, nauda patīk, bet nepatīk piepūle. Ja tas ir bez īpašām pūlēm, ar Jēzus palīdzību, tad tas ir skaisti. Ja tur jāieliek darbs…

RL: Kā bez darba tikt pie naudas, arī ir galvenais uzdevums. Jo ar darbu jau katrs duraks var tikt pie naudas.

Poškus: Atceries, kā Daniels, raujot naudas automātu, teica: “Dievs Tēvs, palīdzi man kļūt bagātam bez īpašām pūlēm.” Tur ir arī mācība.

RL: (Smejas.) Tas ir labi teikts. Atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma, ka ziemeļpolā nekā nav, es tev jautāju, kur tev ir, un tu teici: montāžā. Es tev vēlreiz uzdošu to pašu jautājumu, tikai ārpus kino pasaules. Kur tev kaut kas ir?

Poškus: A kas ir “tas”?

RL: “Tas” ir tas, kas nav “nekas”.

Poškus: Es sapratu. Laikam tā ir pieredze. Jo arī ziemeļpolā it kā nekā nav, bet ir pieredze, saskaroties ar to, kas ir nekas. Pieredzēt neko ir vairāk nekā nekas, kaut arī atgriežamies pie nekā. Bet tu esi bijis attiecībās ar neko, lai saprastu to pašu neko.

RL: Kā tu domā, mūsu sarunas noslēgumam šādas tavas pārdomas derēs?

Poškus: Jā, mierīgi. (Abi smejas.)