Fricim ir viedoklis

Marta Elīna Martinsone: Šīs gan nav vakariņas, kas man šķiet nice. Ir diena…

Marija Linarte: Ir diena, ir bezlaktozes, bezglutēna ēdieni…

Martinsone: Un daudz dzīvnieku.

Linarte: Un sievietes mākslā! (Smejas.)

Martinsone: Starp citu, par tām sievietēm mākslā, seriālā “Fleabag” bija brīnišķīga sērija, kur tika pasniegta balva “Labākā sieviete biznesā”. Nu, tā lielā balva. Un dāma, kas to balvu saņēma, teica, ka viņa ciest nevar šādas balvas, jo tas ir gandrīz kā mierinājums. Ka, lūk, ir īstās biznesa balvas un tad ir sieviešu balvas sievietēm.

Linarte: Jā, jā, jā.

Martinsone: Tad jau labāk vispār nedot. Nu, man bišķīt līdzīga sajūta par sievietēm mākslā – ka ir “tā īstā māksla” un tad ir tas, ko tās “vecenes” tur dara. Man šķiet, kas tur ko stāstīt par sievietēm mākslā? Viņas dara to pašu, ko vīrieši. Māksla ir māksla.

Linarte: Kaut kādas nianses jau ir, bet tās nianses atšķiras neatkarīgi no dzimuma, vienkārši no cilvēka, tā man gribētos domāt.

Martinsone: Nu tieši tā!

Linarte: Es atceros, kā agrāk nevarēju saprast, kāpēc, kad es ieteicu ideju nevis mierīgā formā, bet ar degsmi, man gandrīz vienmēr pajautāja, vai man ir mēnešreizes. Un tad es sapratu, ka tas ir baigais ierocis. Un pēc tam katru reizi, kad jutu, it sevišķi vīriešu kolektīvā, ka viņi nestrādā, bet ar muldēšanu nodarbojas, tad es vienmēr teicu: jā, man ir mēnešreizes. Tā es viņus paralizēju, un tad mēs varējām… Viņi man piedāvāja tējiņas, vēl kaut ko, jo, nu, ja jau mēnešreizes, tas nozīmē, ka mirstu, protams.

Martinsone: Es esmu divas reizes mūžā runājusi ar vīriešiem, kuri ir mēģinājuši mani pārliecināt, ka mēnešreizes ir grūtākas priekš vīriešiem.

Linarte: Tie ir vīrieši mākslā?

Martinsone: Jā. Bet nu viņiem tas ir grūtāk, jo viņu sievietēm ir mēnešreizes un tad viņas to izmanto, viņiem ir grūti. Bet nu labi, mēs uzreiz sākām ar…

Linarte: Smago artilēriju.

Martinsone: Uzreiz ar smago artilēriju.

Linarte: Bet man gribas pie tās manas mīļās Britnijas Spīrsas aiziet. Jo tas viņas fenomens… Ir bijuši gandrīz 10 gadi, kad šim cilvēkam atņemta jebkāda vara pār savu dzīvi, pār savām finansēm…

Martinsone: Un savu ķermeni.

Linarte: Un savu ķermeni turklāt. Viņai bija jādzer kontracepcija, vēl kaut kas, un es tieši domāju, viņa jau kā jauna meitene ir tikusi seksualizēta, ir tikusi vērsta sava veida, manā skatījumā, vardarbība pret viņu. Pēc tam ir gājis vēl trakāk. Un, patiesību sakot, man ir sajūta, kaut gan tas ir ļoti skaļš izteikums, ka daudzkārt māksla turas uz izmantotām sievietēm…

Martinsone: Pie tam Britnija jau neskaitās māksliniece. Viņa ir vienkārši izpildītājs.

Linarte: Britnija neskaitās māksliniece?

Martinsone: Nu, tīri teorētiski. Vai tad viņa raksta savas dziesmas? Viņa jau tikai tiek izmantota kā tāda lelle, kura izdara to, ko viņai liek, un tad visi pelna naudu – acīmredzot, kā izskatās, visi, atskaitot viņu. Es klausījos podkāstu “You’re wrong about”, kur bija par vēl vienas tālaika popzvaigznes Džesikas Simpsones dzīvi, kura gribēja dziedāt kantri un baznīcas mūziku, un balādes, bet producenti domāja: ka tā kā Britnija ir baigi populārā, tad mēs taisīsim…

Linarte: Vēl vienu...

Martinsone: ...un viņai arī vajag būt tieši tādai pašai kā Britnija. Viņai uzreiz pateica, ka viņai jānomet kādi 10 kilogrami, jāuzkačā sešpakaun jāizpilda visādas ļoti dīvainas seksīgas dziesmas, ko viņa negribēja. Nu jā, un tad – pārsteigums, viņa kļuva par alkoholiķi. Bet tagad ir izkārpījusies no tā. Tagad viņai ir ļoti veiksmīga modes līnija, un viņa ir viena no bagātākajām sievietēm pasaulē.

Linarte: To es nezināju. Man liekas, ka pārsvarā notiek divas lietas – vai nu tu esi gudra, bet tas nozīmē to, ka tu nedrīksti būt seksīga, jo tas uzreiz nonivelē tavu inteliģenci, vai arī tu esi tā seksīgā, bet tad tev nedrīkst būt ideju. Piemēram, Latvijā ir performanču māksliniece Daniela Vētra, kas tiek nenormāli kaunināta, it sevišķi interneta vidē, par savas seksualitātes izrādīšanu, kas manā skatījumā nepārkāpj vulgaritātes robežu, viņa tiešām paliek tajā pusē, kur tā ir māksla. Tāpēc es nekad nekautrēšos sievietēm, it sevišķi profesionālām, izteikt komplimentus gan par profesionālo pusi, gan par izskatu, jo kāpēc gan mēs nevaram būt viss, kas mēs vēlamies būt?

Martinsone: Tieši tā! Un vēl arī, kas ir šī maģiskā interneta vide, kur daudziem patīk sevi saukt par “sabiedrību”, lai arī, tīri pēc statistikas, tvitera saturu patiesībā saražo tikai kādi 30% lietotāju. Tātad tā sabiedrība, kas vienmēr šujas par kaut ko… Šis ir arī šautauts visiem, kuriem ir drausmīgas bailes no politkorektuma diktatūras un ka woke kultūra mūs visus iznīcinās. Tā ir ļoti, ļoti maza sabiedrības daļa, kura vienkārši ir skaļa un aktīvi ražo saturu, kas sociālajos tīklos rada iespaidu par kaut kādu mistisku sabiedrības viedokli. Kas vispār nav sabiedrības viedoklis – tas ir mazas daļiņas viedoklis, un gandrīz katrs skandāls, kas ir kļuvis par kaut ko milzīgu, ir pāris cilvēku radīts. Starp citu, tādā ziņā es ļoti piekrītu Pēterim Krilovam. Es viņu intervēju Teātra Vēstnesī,¹ un viņš teica, ka viena no galvenajām problēmām ir tā, ka īstenībā šobrīd cilvēkiem ir šausmīgi garlaicīga dzīve.

Linarte: Ā! To es arī visu laiku saku. Es pat gribēju rakstīt eseju un sūtīt Henrikam Eliasam Zēgneram. (Smejas.) Par to, ka, lūdzu, pārstāsim izlikties, ka pandēmija mūs neietekmē. Mums nav ko dot. Un tas ir tik acīmredzami! Kaut vai teātra pasaulē. Protams, notiek kaut kas, arī foršas lietas, bet kopsummā var just globālu enerģijas trūkumu.

Martinsone: Bet tas pat nav saistīts ar pandēmiju! Vienkārši tas, ka, piemēram... Baisi tā teikt, jo negribas piesaukt kādu drausmīgu katastrofu, bet mēs dzīvojam lielā labklājībā. Un lielākā daļa cilvēku jau diezgan precīzi var paredzēt to, kāda būs viņu dzīve: viņi pabeigs skolu, strādās nonstopā, it sevišķi pēdējos gados, inflācijas dēļ, lai varētu vispār sevi uzturēt, jo kļūt par ļoti bagāto vienu procentu ir gandrīz neiespējami. Tad būs vai nebūs ģimene, un tad tu nomirsi.

Linarte: Bet tas nav, man liekas, tikai par to. Man nesen sanāca saruna, starp citu, tieši ar jauniem māksliniekiem, topošajiem – gan teātrī, gan kino. Un es mēģināju atcerēties... Kas ir jocīgi, jo es taču pati it kā salīdzinoši nesen pabeidzu, pirms kādiem sešiem gadiem… Par to, ka gan ārstiem, gan māksliniekiem tomēr jābūt misijas izjūtai, lai cik tas stulbi izklausītos. Plus vēl, protams, jādomā par finansēm. Bet tā misijas izjūta ir pazudusi. Nu, piemēram, Krievijā ļoti daudziem tas ir aktuāli, ņemot vērā politisko situāciju, – ka tev ir sajūta, ka tu kaut ko lauz, kaut ko pārkāp un tas, ko tu dari, ir jēgpilni. Lielai daļai jauno mākslinieku, kuriem ir piedāvātas ērtas pozīcijas, nav vajadzības, piemēram, mācīties par kultūrkapitāla fondu, viņiem nav vajadzības mācīties, kā jāraksta projekti. Tāpēc, ka viņi jau zina, ka tuvākos 40 gadus taisās pavadīt teātra štatā. Kas tad ir tas, kādēļ tu tur atrodies? Ko tu gribi darīt? Es atceros, kā mēs trešajā kursā gribējām uztaisīt labdarības izrādi, kur Pēteris Krilovs, starp citu, mums ļoti palīdzēja. Mēs gribējām nospēlēt Gogoļa stāstus par ziedojumiem. Tajā mirklī bija ļoti aktuāls karš Ukrainā, un bija tāda situācija, ka bērnus no Ukrainas sūtīja uz audžu ģimenēm Latvijā uz mēnesi, lai viņu vecāki varētu atkopties, atrast jaunas darbavietas, jo viņu mājas bija pilnībā iznīcinātas. Un mums akadēmijas vadība neļāva to darīt! Viņi man uzdeva jautājumu: kāpēc tieši Ukrainas bērni? Kāpēc ne Sīrijas?

Martinsone: Mhm.

Linarte: Ko es ar to gribu pateikt? Ka pēc tam bija vēl lielāks spars kaut ko darīt, jo, kā izrādās, tu ar savu mākslu ļoti daudz vari ietekmēt.

Martinsone: Tas, ko tu pieminēji, mani pēdējos gados ir diezgan atgrūdis no jebkāda politiskā aktīvisma; līdzko tu dari kaut ko vienu, uzreiz ir pretī jautājums: a kāpēc tad ne kaut ko citu?

Linarte: Jā!

Martinsone: Tāpat kā ar visu nīsto feminismu – kāpēc jūs nerūpējaties par vīriešu tiesībām? Nu bet rūpējieties paši par savām tiesībām! Sievietēm nav jārūpējas par visiem.

Linarte: Man gan personīgi feminisms nav tikai par sieviešu tiesībām. Feminisms ir par kopējo vienlīdzību vai to, ka man ir tādas pašas iespējas, kādas ir dotas citiem. Kaut kad es par šo strīdējos ar vienu vīrieti. Viņš saka: “Jā, bet kāpēc sanāk tā, ka jūs vairāk par tām sieviešu tiesībām?” Es viņam saku: “Bet paskaties vēsturiski, kad sievietes varēja sākt balsot?” Nav tā, ka visā pasaulē šobrīd ir pilnīgi vienādas iespējas sievietēm. Vēl arvien pastāv valstis, kur precētu sievieti, piemēram, par krāpšanu var nomētāt ar akmeņiem. Mēs vienkārši pievelkamies klāt.

Martinsone: Es arī bieži dzirdu, ka vienlīdzības jēdzienu jauc ar vienādības jēdzienu. Jo vienmēr ir pretī: sievietes taču ir bioloģiski citādas un tā tālāk. Nu jā, esam. Bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram būt vienlīdzīgas! Es nemēģinu kļūt par vīrieti, es nemēģinu imitēt vīrieti. Bet es esmu sapratusi ļoti vienkāršu lietu: ja vīrietis saka, ka viņam nepatīk vienlīdzības ideja, tātad viņš automātiski tevi uztver kā zemāku. Jo tu nevari būt vienlīdzīga.

Linarte: Īstenībā mani nomoka viens jautājums. Labi, katrs dzīvo, kā grib, tas skaidrs. Bet kāpēc tie, kuriem tas nepatīk, – lielākoties tie konservatīvie – aiziet līdz tam, ka viena cilvēka dzīvība ir mazāk vērtīga par otra cilvēka dzīvību? Lūk, to es nevaru saprast.

Martinsone: Man liekas, ka visi vienkārši ļoti grib būt normāli un pareizi un, līdzko kāds dara tā, kā nedari tu, tas apšauba, vai tava dzīve ir pareiza. Visi grib būt tas status quo, pareizā lieta, un, līdzko kāds to apšauba, tu pats sāc sevi apšaubīt.

Linarte: Bet smieklīgākais ir, zini, kas? Ka šī nosacītā normālība, par kuru tu runā, lielākoties ir tieši tie cilvēki, kuri dzīvo ar vislielākajām, neatrisinātākajām traumām, kuri dzīvo neticami, man negribas teikt – nelaimīgu dzīvi, jo laime ir tāds komerciāls koncepts, bet dzīvo nepiepildītu dzīvi, noteikti ne saskaņā ar to, kā viņi paši būtu gribējuši.

Martinsone: Nu jā. Un arī tas, ka šajās laimīgajās, pareizajās, heteroseksuālajās ģimenēs ir arī regulāra krāpšana, vardarbība un citas drausmīgās lietas – un tās skaitās vienīgās pareizās. Nu, kas tās par muļķībām? Lielais ģimenes aizstāvis Parādnieks dzīvo ar divām sievietēm. Bulšits kaut kāds.

Es īstenībā par visiem šiem jautājumiem esmu sākusi, teiksim tā, cepties aizvien mazāk, jo tas, ko mēs sākām runāt par mākslu, – es nedomāju, ka man, piemēram, ir misijas sajūta. Toties man ir sajūta, ka es nevaru dzīvot, nenodarbojoties ar mākslu.

Linarte: Tu dedz par to!

Martinsone: Es nevaru neko citu darīt! Nu, nevis nevaru – es varu visu ko, varu arī grāvjus rakt…

Linarte: Bet negribi.

Martinsone: Pat nevis negribu, bet nejūtu gandarījumu. Es esmu vairākas reizes bijusi situācijās, kur varu dabūt darbu, kas man nodrošinātu normālas sociālās garantijas, lielāku naudu, lielāku mieru. Bet es to nevaru. Esmu mēģinājusi, bet jūtu, ka jūku prātā.

Linarte: Es tevi saprotu.

Martinsone: Man kaut kas jādara, un, ja es to nedaru… Vienīgais veids, kā es varu dabūt mieru, dīvainā kārtā ir caur šausmīgo stresu, kas nāk ar to, ko nozīmē kaut ko savu radīt. Piemēram, šobrīd es strādāju pie jauna filmas scenārija. Es pārsvarā nedaru neko, tikai stresoju. Uzrakstu pāris lappuses un tad lasu simtiem grāmatu.

Linarte: Starp citu, man šķiet, tu tagad foršu jaunu tēmu atklāji, ka ļoti bieži mākslinieka darbs tiek uzskatīts par hobiju, ka tas nav īsti darbs.

Martinsone: Mhm.

Linarte: Kaut gan tas ir tik nogurdinoši, jo tu visu laiku esi konstantā domāšanas stāvoklī, it sevišķi kā tev: tu tagad gatavojies filmai, raksti scenāriju, tu ar to strādā, katra tava diena… Vai tu aizej pie draugiem ciemos vai vienkārši līdz veikalam, tavs aparāts turpina darboties un tu turpini strādāt... (Fricis rūc.) Fricītim ļoti nepatīk šis. (Smejas.)

Martinsone: Nu Fricīti!

Linarte: Piemēram, mums bija raidījums “100 g kultūras”, tagad ir “Kultūrdobe”. Un visa tā kultūrdobe nedaudz tomēr parāda mākslinieku hobijista līmenī – tas ir tavs hobijs! Es atceros, bija tā milzīgā ažiotāža par simtgades koncertu, kur bija pretenzijas par radošās komandas saņemto honorāru. Šipsī esot saņēmis cik, 10 tūkstošus? Kas tas ir? Tas ir absolūti nekas! Ja es mēģinu aptuveni iedziļināties, cik viņš ir ieguldījis tajā visā, aprēķināt darba stundas, enerģiju, spiedienu... Tomēr daudzi uzskata, ka tas taču nav nekas, jo viss, ko viņi rezultātā redz, ir dažas dziesmas.

Martinsone: Nu jā, bet, pirmkārt, piemēram, es sevi vispār nesaucu par mākslinieku. Es teiktu, ka es veidoju stāstus – tā es to uztveru, jo man vārds “mākslinieks” bieži vien liekas ļoti pretenciozs, un es izturos skeptiski pret cilvēkiem, kas sevi pasludina par māksliniekiem, it sevišķi, kamēr vēl neko nav izdarījuši. Tāpēc man ar šādiem apzīmējumiem ir liela problēma, man vienkārši gribas dzīvot nost, nu! Nu tā, vienkārši darīt savas lietas! (Fricis rūc.) Vēlams, lai mani liek mierā! (Fricis turpina rūkt.)

Linarte: (Smejas.)

Martinsone: Tā kā Frici. Ai, kā man patīk, ka viņš iesaistās! (Smejas.)

Linarte: Jā, Fricim arī ir viedoklis.

Martinsone: Fricis ir Marijas suns, ja kas. Lai nav tāda sajūta, ka ar mums te blakus sēž kaut kāds dīvains vīrietis un, kad piemin sievietes mākslā, viņš sāk rūkt.

Linarte: (Smejas.) Man patiktu, ja mums būtu tāds rūcošs random vīrietis blakus!

Martinsone: (Smejas.) Bet nu jā, sevi saukt par mākslinieku – es nezinu, man tas nav nepieciešams. Man ir nepieciešams darīt to, ko es nevaru nedarīt. Un arī tas, ko tu minēji, cik stundu pie kaut kā tiek strādāts, es taču nezinu! Piemēram, es nesen biju Dailē uz Klāva Meļļa izrādi “Esiet sveicinātas, skumjas”.

Linarte: Es neesmu redzējusi, kā bija?

Martinsone: Man ļoti patika. Un es skatos izrādi, esmu koncentrējusies uz to, bet piepeši man rodas ideja vienai scenārija ainai. Un, kamēr citi aplaudē, es ātri izvelku telefonu, pierakstu idejas un turpinu aplaudēt. Vai arī, ejot gulēt, vienmēr rodas idejas. Tu nevari izslēgt prātu un pārstāt strādāt, tā tas nenotiek.

Linarte: Jā.

Martinsone: Kaut gan es tā ļoti lepni par to runāju, bet pati esmu iegājusi tādā ziemas lasīšanas un veģetēšanas posmā, kas man ļoti patīk. Es pārsteidzošā kārtā šobrīd lasu divas grāmatas par cietumu. Viena ir par katorgu, Dostojevska “Piezīmes no mirušo nama”, otra ir 2018. gada Tajarijas Džonsas romāns “Amerikāņu laulība”. Tur daļēji ir vēstules starp sievu un viņas vīru, kuru nepatiesi apsūdz vardarbībā. Un, kas interesanti: kad notiek Dostojevska romāna darbība, un kad notiek šī romāna darbība – tas ir aptuveni 2018. gads. Bet tās lietas, kas tiek rakstītas par katorgu Krievijā un cietumu ASV, ir identiskas. Tieši tas pats veids, kā darbojas hierarhija, kā tiek pelnīta nauda un vispār kā tā sistēma strādā. Tāda sajūta, ka tā nav mainījusies. Un mani uzrunāja Dostojevska doma, ka tie katorgā ieslodzītie dara visu pēc iespējas sliktāko, jo tas ir vienīgais veids, kā viņi jūtas kaut cik brīvi. Tas ir tāds kā protests. Viņi var nopelnīt kaut kādu naudu, bet to pārsvarā atņem sargi, tāpēc viņi to vienkārši nodzer. Viņi var iemācīties amatus, var dzīvot, var radīt sev ilūziju par kaut kādu normālību. Bet, kad tās normālības nav, kad tev visu laiku tomēr jādara lietas, ko liek citi, tas rada pretreakciju, vardarbību un pilnīgu pašdestrukciju. Un tas ir vienīgais veids, kā tu sev joprojām pierādi, ka esi brīvs cilvēks ar izvēles iespējām.

Linarte: Tas, kā tu to pasaki, ir ļoti skaisti un poētiski, bet es nedomāju, ka vienmēr tā ir.

Martinsone: Tā jau nav mana doma, tā ir Dostojevska doma. (Smejas.)

Linarte: Un jā! Es tagad esmu nedaudz pamācījusies mākslas skolā, esmu mākslasskolas dropauts (smejas). Skan diezgan smalki. Bet tagad, liekot tur iegūto informāciju kopā ar to, kas notiek, es iedomājos: cilvēki jau uzskata, ka mēs dzīvojam laikmetīgās mākslas laikā. Bet tā sen vairs nav. Mēs šobrīd dzīvojam kontekstuālās mākslas laikā. Man šķiet, ka tā ir atslēga, ar kuras palīdzību tu vari taisīt darbus par jebkuru tēmu un, kā saka, nesadirst to pasākumu. Ja tu ņem vērā kontekstu un vidi, kurā atrodies… Tas nenozīmē, ka kaut kam jāpieskaņojas. Pieņemsim, ja tu gribi taisīt seksistisku izrādi – lūdzu, taisi, bet tver apkārtējo telpu, laiku, kontekstu. Nevajag balstīties uz informāciju, kas bijusi aktuāla, piemēram, trīsdesmit gadus atpakaļ, kā tas bieži mūsdienās visā pasaulē notiek. Skaties, kas ir šajā mirklī, un ej un taisi! Māksla ir plaši atvērti laidara vārti.

Martinsone: Jā, un vienmēr kādam tava māksla patiks vai nepatiks. Bet nedrīkst vienkārši izdomāt vainot woke kultūru pie tā, ka esi uztaisījis nekvalitatīvu darbu. Tāpat kā gausties, ka “tevi nesaprot”. Piemēram, ir arī ļoti daudz sliktu, ar politisko adžendu piesātinātu darbu. Es vairāk par kino runāju – daudzas filmas festivālos pievēršas kādai vienai tēmai, jo tā ir ejoša tanī brīdī; tās filmas ir viduvējas un ir populāras tieši to vienu gadu, bet tad viņas pazūd. Tādā ziņā vēsture ir vislabākais atsijātājs; kas ir labs, tas paliks atmiņā arī pēc tam.

Linarte: Nu, to sauc par klasiku. Mēs arī runājam par to, kas tad ir klasika, jo laiki iet uz priekšu, bet tēmu var jebkurā laikā ielikt iekšā, neskatoties uz formu, kas ir blakus. Piemēram, es uzskatu, ka tagad noteikti ir jātaisa “Skroderdienas Silmačos” un beidzot jāpārstāj izlikties, ka mēs nezinājām, ka Blaumanis ir gejs. Ko es arī pateicu “Šņorbēniņu” raidījumam Latvijas Radio. Es gaidīju, ka pēc tam man rakstīs: “Marij, es tev sagriezīšu seju! Kā tu mūsu Blaumani par geju?” Nu labi, okei, es tur blakusnestāvēju, svecīti neturēju. Bet, ja mēs ņemtu vērā kaut kādas šādas lietas, pārstātu visu laiku savas interpretācijas saukt par autora interpretācijām, ja mēs vienkārši ņemtu vērā viņa biogrāfiju, to, kas viņam apkārt ir noticis, tad, es domāju, “Skroderdienas Silmačos” būtu pilnīgi cita izrāde.

Martinsone: Vēl jau arī ir tas, ka mani, piemēram, pilnīgi neinteresē, kāda bija Blaumaņa seksuālā orientācija. Man vienkārši nenormāli patīk viņa darbi. Bet mani kaitina, ka par to vispār nedrīkst runāt, jo ir kaut kādi dīvaini nacionālie svētumi. Tāpat kā nacionālistu iemīļotais Kārlis Ulmanis, par kura seksualitāti ir ļoti daudz, teiksim tā, baumu un runu. Tas, kas mani kaitina, ir šī vēsturisko personību mitoloģizācija, pārtaisot tos par kaut ko, kas attaisno tavus izteikumus, tavus viedokļus…

Linarte: Nepārproti, nebija tā, ka es tieši par seksualitāti gribēju runāt, bet vispār par šīm detaļām. Ja tu šādu niansi, kas ir tik būtiska, ņem vērā, tad visi šie darbi iegūst kaut ko jaunu. Un tas ir tas, ko es saku, ka, ja visu interpretē pa savam, tas kļūst kaut kādā ziņā par ieroci, par unikālo patiesību. Ja jau Rainis mums bija šitāds, tad visiem tagad jābūt... Bija tas teiciens “es tev iemācīšu Raini cienīt”, vismaz es bērnībā to dzirdēju ļoti daudz.

Martinsone: Es tādu nedzirdēju, bet man Rainis vienmēr ir paticis. Viņš man, protams, liekas arī uzjautrinošs visādos veidos…

Linarte: (Smejas.)

Martinsone: …bet man gan Rainis, gan Blaumanis, gan Aspazija ļoti patīk. Un vispār – latviešu klasika. Mans plāns, starp citu, ir nākamgad izlasīt beidzot “Zaļo zemi”, jo es neesmu lasījusi.

Linarte: Es ar neesmu. Nu jā, tas ir atkal par to, ka kontekstu nedrīkst aizmirst. Tu minēji par šīm visām politiskajām lietām, ka pie mums turpina būt aktuāli nacionālistiski darbi mākslā, arvien pirmā roka būs darbiem, kuros pieminēti dziesmu svētki, karš, izsūtīšana, bermontiāde. Tie uzreiz saņem finansējumu. Kaut gan, piemēram, zinātniski raksti skaitās aktuāli, maksimums, 10 gadus. Es nerunāju par literatūru, bet tieši par zinātniskajiem pētījumiem, antropoloģiskiem rakstiem. Kādā brīdī tos vairs nevar uztvert adekvāti, jo sabiedrība ir mainījusies, tā jau ir cita sabiedrība. Bet mēs nez kāpēc it kā maināmies, bet tieši Latvijas kontekstā dzīvojam – nu, cik sanāk – 70 gadus senā pagātnē?

Martinsone: Pandēmija ir ļoti labi parādījusi, ka pastāv šī ilūzija, ka Latvija ir kaut kāds Dieva aizsargāts pleķītis uz Zemes, kas eksistē ārpus jebkādas realitātes, ka mēs vienīgie turamies pie kaut kādām vērtībām, kaut gan nevienam īsti nav skaidrs, kas ir šīs vērtības. Man nav skaidrs, kas ir šīs mistiskās latviskās vērtības, kuras mēs tik aktīvi aizsargājam.

Linarte: Latviskā dzīvesziņa!

Martinsone: Jo, pirmkārt, katram tas ir kaut kas savs, un es neuzskatu, ka man jāpakļaujas kāda cita izdomātām latviskajām vērtībām. Man, piemēram, nepatīk Jāņi…

Linarte: Man arī nepatīk. (Smejas.)

Martinsone: Man nepatīk! Man viņi liekas pilnīgi stulbi svētki. Bet man patīk dažādas citas latviešu tradīcijas. Man patīk latviešu valoda, man patīk latviešu literatūra, man patīk latviešu kino. Pat latviešu kino!

Linarte: Wow! Šito, lūdzu, lieliem burtiem.

Martinsone: Vai ne? Martai Elīnai Martinsonei PATĪK LATVIEŠU KINO!

Linarte: (Smejas.) Bet par tiem Jāņiem – vai tas, ko mūsdienās svin, vispār ir Jāņi? Lielākoties tā “tradīcija” cilvēkiem nozīmē pirkt sardeles, alu, Ādažu čipsus un piedzerties.

Martinsone: Un vēlams, lai ir uguns, jo alkohols ar uguni vienmēr ļoti labi iet kopā.

Linarte: Jā! Alkohols ar uguni, plus vēl kaut kāda slēptā simpātija un šī tad būs tā nakts, kad ar to varēs kaut ko iesākt.

Martinsone: Un pēc tam visi dabū ērču encefalītu.

Linarte: Ērču encefalītu, bērnus un, ņemot vērā Latvijas statistiku, iespējams, arī HIV.

Martinsone: Bet, piemēram, bērnībā man Jāņi ļoti patika, tie tiešām bija brīnišķīgi. Visi kaimiņi nāca ciemos, tika brūvēts savs alus, gatavoti ēdieni, sadziedāšanās notika…

Linarte: Lūk, tā ir tradīcija.

Martinsone: Es to atceros, protams, miglaini, bet ar lielu mīlestību. Bet tad, pieaugot, kad ir sajūta, ka mēs ķeksīša pēc kaut ko darām… Tas man liekas pilnīgi bezjēdzīgi.

Linarte: Tas ir tas, ko es teicu par mākslinieka misiju, šobrīd ļoti daudz kas tiek darīts ķeksīša pēc. Tu arī, piemēram, saki, ka negribi titulu “māksliniece”, jo tas kaut kādā ziņā ieliek konkrētā kastītē, bet tev tas nav svarīgi. Bet ir taču skaidrs, Marta, ka tu esi māksliniece. Tu tiešām esi! Mēs tur neko nevaram darīt. Nu, sorī, nesit man tādēļ ar kāju… Bet es pati šobrīd mākslinieciski jūtos tā, it kā man kāds korķis bišku būtu izgājis ārā. Es pēdējo pusotru gadu jūtos mirusi. It kā es kaut ko izpildītu ķeksīša pēc un pēc tam justos pretīgi. Man ir sajūta, ka problēma ir manī, tad es eju uz terapiju un saku: “Hei, hei, hei, man ir depresija!” Bet īstenībā tā ir ļoti vienkārša lieta – ka jēga ir pazudusi. Viss tiek darīts ķeksīša pēc. Mēs te tagad kaut ko nospēlējam, kaut ko uzrakstām, kaut ko norunājam... Kāpēc jūs to darāt? Kā man kolēģis teica: “Ja tev dirsa deg no tā, ka tu to neizdarīsi, ja tu sadegsi liesmās, ja to neizdarīsi, tad tev tas ir jādara!” Labi, es saprotu, visu tā nevar darīt. Mums ir jāpelna nauda. Un nevajag arī tik ļoti glorificēt profesiju, ka, lūk, tagad mākslas vārdā visi ēdīsim roltonus un dzīvosim koka kastē, turklāt vienā uz trijiem, jo nevarēsim atļauties katrs savu. (Smejas.)

Martinsone: Tieši tā. Un es piefiksēju, ka pēdējā gada laikā mani vairs tik ļoti neuzrunā mans ārprātīgais darbaholisms, kas mani vienmēr ir dzinis uz priekšu. Man ļoti patīk klausīties britu operatora un divu Oskara balvu saņēmēja Rodžera Dīkinsa podkāstu, kur viņš intervē dažādus režisorus, operatorus, filmu māksliniekus, gaismotājus. Un vienreiz viņš runāja ar britu režisoru Džo Raitu, kurš teica, ka viņu ir nogurdinājusi tā ideja, ka mākslai jārodas šausmīgās mokās, ka visam jābūt tik grūti. It sevišķi filmēšanā – tu pavadi ar šiem cilvēkiem ļoti daudz laika, vienas filmas veidošana paņem no tavas dzīves gandrīz trīs četrus gadus. “Tizlenes” tapa četrus gadus, beigu beigās.

Linarte: Tas ir daudz.

Martinsone: Un vai es gribu četrus savas dzīves gadus pavadīt cīnoties, mokoties, strādājot ar cilvēkiem, kuri man, piemēram, nepatīk vai ar kuriem ir grūti? Nu nē! Es gribu, lai filmēšanas laukumā cilvēki jūtas labi, jo tas ir arī viņu dzīves laiks. Un nevajag, jā, kā tu saki, glorificēt to, ka mākslas dēļ mēs visi tagad degsim un mirsim. Es jau degu! Man tas ir svarīgi. Tas nenozīmē, ka pilnīgi visiem, kas atrodas uz laukuma, tas ir tikpat svarīgi, tas nekad viņiem, visticamāk, nebūs tikpat svarīgi. Bet es gribu, lai viņi labi pavada laiku, lai viņiem ir labas atmiņas arī par…

Linarte: To Linčs, starp citu, arī teica, ka visam jānotiek ar prieku. Ja tu to nedari ar prieku, tad to vispār nevajag darīt.

Martinsone: Viņš ir brīnišķīgs. Man liekas, tas vispār ir pirmais režisors, kuram es jebkad uzzināju vārdu. Man bija kādi seši gadi, kad es uzzināju, ka ir tāds Deivids Linčs, un tā arī viņš man ir palicis līdz šim brīdim mīļš.

Linarte: Tāpēc viņš arī spēj tik ilgi eksistēt. Jo ir, protams, arī mums vairāki mākslinieki – jāteic, tomēr lielākoties vīrieši, ne sievietes –, kuri kā mākslinieki ir tiešām brīnišķīgi, arī izpildījuma ziņā, idejas ziņā, bet ar kuriem viss ir mocības. Un tas vienā brīdī vienkārši apriebjas tik ļoti, ka neviens ar viņiem vairs negrib strādāt. Jo pēc katra darba ir tāda sajūta, ka ir nervu sabrukums.

Martinsone: Nu protams! Pirmkārt, tas ir neētiski. Es nevaru iztēloties, ka es varētu kliegt uz aktieriem. Es esmu pacēlusi balsi, protams, mēģinājumos vai filmēšanā, bet pārsvarā tāpēc, ka tas ir ļoti skaļš process. Gluži bez konfliktiem, man liekas, to nav iespējams izdarīt, jo, pirmkārt, lielākā daļa cilvēku strādā uz kaut kādiem nākotnes resursiem, negulējuši, stresā un tā tālāk. Tāpēc, protams, izturības līmenis un slieksnis daudz zemāks. Bet es neredzu nekādu jēgu no tā, ka tu kliedz uz cilvēku.

Linarte: Tad man tev ir jautājums. Vai tev kā sievietei ir bijis tā, ka tu, parādoties uz laukuma, iegūsti cieņu tikai pēc kliegšanas?

Martinsone: Nē. Man vispār ir klusa balss, un tad atkal ir tā, ka, ja es kādreiz paceļu balsi, tad visi apklust un ir vienkārši šokā. Un uzreiz sāk ārprātīgi strādāt, jo, ja jau pat viņa mazliet paceļ balsi…

Linarte: Tad ir tiešām traki.

Martinsone: Tad ir nopietni sūdi. Bet, nē, es neuzskatu, ka ar kliegšanu var panākt cieņu. Kaut gan man ir arī bijusi, teiksim tā, privileģēta situācija. Jo, piemēram, strādājot ar Aigaru Sērmukšu, savu operatoru, mēs jau bijām strādājuši pie divām skolas filmām, mēs jau nācām kā komanda.

Linarte: Ah, Aigars ir brīnišķīgs!

Martinsone: Aigars ir brīnišķīgs.

Linarte: (Smejas.)

Martinsone: (Smejas.) Un piepeši viņa sāk raudāt.

Linarte: Vienkārši Aigars ir tik brīnišķīgs! Es nevaru… Kā var būt tik brīnišķīgs cilvēks?

Martinsone: Nu jā, bet man ir arī gadījies būt iemestai situācijā, kur operators, ar kuru es nekad neesmu strādājusi un kurš acīmredzot grib būt arī režisors, vienkārši man neparāda nevienu kadru, kas tiek uzfilmēts. Un es sapratu, ka pirmajos kursos es par to ceptos un pārdzīvotu. Bet ir tāds angļu teiciens pick your battles,² ko tagad es arī vienmēr piekopju. Man tas nav tik svarīgi. Ja šim cilvēkam viņa ego ir vairāk svarīgs, tad var piekāpties. Jo man nav svarīgi sevi pierādīt, man ir svarīgi, lai gala rezultāts būtu labs. Un, ja tas top tā, es esmu ar mieru. Nu, es to nepieļautu, ja tas būtu mans-mans projekts, bet, tā kā tas nebija mans-mans projekts, tad es domāju: labi, darām tā. It’s fine.³

Linarte: Man liekas, tas ir arī no tā, ka tu kā cilvēks esi izaudzis. Jo tas tomēr, kā tu pati teici, ir ego. Ja tavs ego ir sašķobījies, tad ir ļoti būtiski kaut kur iet un ar agresiju pierādīt savu vietu. Ja tavs ego ir mierā ar tevi pašu, tad tu zini, kas tu esi. Bet, ja viņam to vajag, varbūt viņam tiešām to arī vajag.

Martinsone: Nu lūk, un, tā kā manas attiecības ar realitāti ir ļoti slidenas...

Linarte: (Smejas.)

Martinsone: Es neteiktu, ka piekrītu, piemēram, simulācijas teorijai, bet uzskatu, ka realitāte ir tik stiepjama un subjektīva, ka patiesībā jau nekam nav jēgas. Jo es dzīvoju tikai savā galvā, un, ja mana realitāte kādam nepatīk, tā ir viņa problēma.

Linarte: Es piekrītu.

Martinsone: Protams, ka mani ietekmē… Kovids mani ietekmē, visi ierobežojumi, bet, no otras puses, mājās sēžot, es sevi arī ietekmēju, es izvēlos, ko lasu, ko skatos, cik daudz es vingroju, ko ēdu, par ko domāju un kā sevi izglītoju vai attīstu…

Linarte: Tu esi tik apzināta?

Martinsone: Nu, es neesmu tāda, kas, piemēram… Zini, ir tie cilvēki, kuriem visu laiku ir vajadzīga izaugsme, kuri tikai dzen sevi uz priekšu. Es neuzskatu, ka tā ir problēma, ka tu vari lasīt Dostojevski un Kasandras Klēras… (Fricis rūc.)

Linarte: (Smejas.)

Martinsone: …young adult science fiction⁴ stāstus par dēmonu medniekiem Viktorijas laikos. Vai klausīties Teilori Sviftu un pēc tam Māleru.

Linarte: Nē, man ar tas šķiet normāli.

Martinsone: Nu, salīdzinot to ar ēdienu, visiem vajadzētu ēst veselīgi un uzņemt tikai veselīgu pārtiku, bet jebkuram jebkurā brīdī var sagribēties frī kartupeļus vai apēst bundžu ar kondensēto pienu. Tu zini, ka tas tev varbūt nav labi, bet tas dod baudu, un mākslai nevajag visu laiku tevi izaicināt vai mocīt, māksla… Nu labi, varbūt tā ir popkultūra, ko daudzi neuzskata par mākslu, bet man tā arī šķiet māksla!

Linarte: Tāpēc jau tev nav nepieciešams tas tituls, jo tu esi tas mākslinieks. Tāpēc tev tas ir absolūti mazsvarīgs. Tu zini, kas tu esi un ko tu dari. Bet šie tituli ļoti bieži ir nepieciešami cilvēkiem, kas nav piepildīti.

Martinsone: Bet ir vēl otra puse, kad bieži vien, it sevišķi pašā karjeras sākumā, ir arī jācīnās par tiem tituliem. Mēs atkal atgriežamies pie sadalījuma “sieviete/vīrietis”. Mēdz gadīties, ka vīrieši sieviešu darbus ļoti viegli paziņo par savējiem. Un tev jācīnās par to, lai tavs vārds parādītos, piemēram, titros. Es esmu pieredzējusi, ka tev sāk mest virsū: “Tad tev šis projekts nebija svarīgs, tev bija svarīgi tikai, lai tavs vārds parādās titros!” Nē, tā tas nebija, es vienkārši gribu, lai ir godīgi. Es lasu daudz par veco Holivudu un to, cik ilgi sievietes it kā neesot bijušas režisores vai producentes. Bet viņas bija! Viņas vienkārši nenorādīja titros. Bija brīnišķīgs stāsts par Harietu Pārsonsu, “baumu karalienes” Lūelas Pārsonsas meitu. Viņa vēlējās kļūt par producenti Holivudā četrdesmitajos gados. Vārdu sakot, viņa bija atradusi ļoti labu romānu un teica, ka mums šis ir jāfilmē. Studija piekrita, sāka filmēt, bet otrs producents vai izpildproducents bija Deivids Selzniks. Nu, lielais dūzis no “Vējiem līdzi”. Un viņa ego acīmredzot bija tik trausls, ka viņš aizrakstīja uz žurnālu veselu rakstu par to, kāpēc tiek pieminēts tas sievietes vārds, ja īstenībā viņš izdomāja, kā filmai jābeidzas, nemaz nerunājot par to, ka tas taču ir Selznika darbs, kāda tur vēl Pārsonsa?

Linarte: Nu labi, tas ir konkrēts seksisms, tomēr to dara arī sievietes attiecībā pret citām sievietēm – gan lokālā, gan starptautiskā kontekstā. Zini, man bija viens tāds posms, man liekas, es tev pat zvanīju, kad man šis posms nomainījās, un kliedzu klausulē (smejas). Man šķita, ka esmu feministe un tā tālāk, tomēr brīžiem šķiet: nu ko tik ļoti var cepties? Tomēr tagad, pieaugot, es sāku aptvert būtību tam visam. Piemēram, man ir konkrēts veids, kā es ģērbjos. Bet, ejot uz darbu, es ģērbjos maisveidīgāk, un tā ir tāda ļoti neapzināta vai apzināta darbība, lai pasargātu sevi. Pirmkārt, es saprotu, ka, ja es saģērbjos tā, kā gribu ģērbties – es ļoti bieži, piemēram, izceļu savu to, ka esmu sieviete –, tad, pirmkārt, mani nedzird. Un tad ir situācijas, kad esmu iemācījusies delikāti teikt: “Tu pārkāp manas robežas.” Es to māku pateikt bez kliegšanas. Un kas tas bija? Tā bija seksuāla uzmākšanās vai manā skatījumā pat vardarbība. Es vienubrīd taisīju tādu akciju ar nosaukumu #youtoo. Tas bija tā: tikko kā studentei ejot iekšā teātrī, bija vīrieši, kuri ir man uzmākušies ar saviem pieskārieniem. Un es pēc tam arī sāku viņiem likt rokas uz ceļiem, uz dibena, tā ļoti formāli. Pieeju klāt, uzlieku un pasaku: “Hashtag you too.” Un viņi man saka: “Marij, bet es esmu precējies!” Un man tik ļoti gribas domāt, ka mēs esam kaut kādā foršā posmā tikuši, bet tad es tieku atmesta atpakaļ un saprotu, ka nē, tomēr ir šie veči, kas it kā ir tik gudri un tik forši, un tik sakarīgi, viņi ir labi cilvēki, bet viss tomēr sākas un beidzas ar manām krūtīm. Ka diemžēl viss ir par to.

Martinsone: Bet Marij, tas taču ir kompliments!

Linarte: Jā! Tas ir tāpat kā... Es nezinu, Latvijā pēdējā laikā ir ļoti daudz stāstu par to, kā sievietes tiek izsekotas, un ne tādā jautrā veidā, cik nu tas vispār var būt jautri, bet ar ļoti nopietniem draudiem dzīvībai. Vai arī tā pati vardarbība ģimenē. Un tad ir tādas atbildes kā: “Tev vajag klausīt savam vīram.” Vai arī – šis ir reāls gadījums – vienai sievietei, kuru izsekoja, policija saka: “Bet kā? Tev ir jājūtas komplimentētai, ka viņš tev pievērš uzmanību.” Un atkal tu sācies un beidzies ar to, ka vari būt tikai iekāres objekts. Mani tas kaitina. Tāpēc, ka man patīk gan uzkrāsoties, gan taisīties, man patīk skaisti izskatīties. Un tam īstenībā, man liekas, nekad manā dzīvē nav bijis saistības ar pretējo dzimumu. Nu, par to man laikam jāsaka paldies maniem vecākiem, bet es saprotu, ka pretējam dzimumam par godu es tieši sāku ierobežot to, kā izpaužos.

Martinsone: Nu jā. Bet tur daudzējādā ziņā var vainot arī kino, it sevišķi romantiskās filmas...

Linarte: Jā! Divtūkstošo gadu, starp citu, it sevišķi.

Martinsone: Kurās bieži vien ļoti toksisku un uzmācīgu rīcību no vīriešu puses pavērš kā kaut ko romantisku. Īstenībā lielākā daļa romantisko filmu varoņu ir stalkeri, viņi ir ļoti manipulatīvi, bieži vien arī narcisi. Bet tas tiek pasniegts kā kaut kas romantisks, un beigās sieviete tiek salauzta un laimīgi apprecas.

Linarte: Es vispār tagad domāju, vai ir kaut viens sakarīgs piemērs tā saucamajiem romkomiem?

Martinsone: Ļoti reti, bet kaut kas ir. Man patika, bija tāda jauna, netipiska romantiskā komēdija “Palm Springs”, ar tādu zinātniskās fantastikas piešprici par nokļūšanu laika cilpā. Vārdu sakot, pāris nejauši nokļūst situācijā, ka viņi atkārto vienu un to pašu dienu, un viņi ir vienīgie cilvēki, kas to zina, – kā apstākļi viņus sagrūž kopā. Tas man likās jauns, interesants veids, kā paskatīties uz romantisko kino, bet kopumā jau tā pašvakāk ir.

Linarte: Man laikam viens no mīļākajiem ir “Blue Valentine”. Jotur neviens nav vainīgs. Pilnīgi neviens! Tur ir vienkārši apstākļu kopums, kas, man šķiet, tiešām ir dzīve. Jo man ļoti nepatīk, ka ir vai nu šis parastais tēls – vīrietis, kurš pamet cietēju sievieti ar bērniem –, vai neirotiska sieviete, kas izmisīgi grib apprecēties. Nu kā, ir divi cilvēki, normāli, sakarīgi cilvēki, lai ko tas arī nozīmētu, un tad viņi satiekas un kaut kas notiek, un tad kaut kas salūst… Man tā filma šķiet brīnišķīga tieši ar šo, ka tas ir tik precīzs dzīves atainojums. Bet tas man laikam šķiet vienīgais labais piemērs.

Martinsone: Bet reālistiski sieviešu tēli kino parādās, tas aizvien vairāk un patīkamāk mainās. Jo es atceros, par Alises Zariņas filmu “Blakus” daudzi teica: “Bet tā Antas Aizupes varone, viņa taču ir tik nepatīkama!” Un man likās: kurā brīdī viņa ir nepatīkama? Viņa ir īsts cilvēks. Bet jūs esat pieradināti pie šīm pakļāvīgajām, jaukajām sievietēm, kurām visu laiku jājūtas tik šausmīgi aplaimotām ar vīriešu uzmanību. Nu, nezinu, tā nav tā lielākā laime. Man lielākā laime ir sēdēt mājās un lasīt grāmatas, kamēr ir silts, ārā ir ziema un man deg manas pašas veidotās…

Linarte: “Santas un Barbaras”sveces! (Smejas.)

Martinsone: Jā, es arī pati šobrīd leju sveces. Es jau esmu nonākusi līdz šai dzīves stadijai. Nu jā, viss atgriežas pie jautājuma, ko katrs uztver par laimi. Kas tev, Marij, ir laime?

Linarte: Kas ir laime? Es jau teicu, es neticu jēdzienam “laime”, bet kaut kādos soul searching⁵posmos un, protams, pateicoties labai devai terapijas, esmu sapratusi, ka, pirmkārt, laba dzīvošana ir tad, kad tu pārstāj visu dalīt pozitīvajā un negatīvajā. Un, kopš es sāku visu, kas ar mani notiek, uztvert vienkārši kā pieredzi, es izskatos labāk, jūtos labāk, domāju labāk. Tādā ziņā var teikt, ka mana lielākā laime ir dzīvot mērenībā, un viss, ko es savā dzīvē varu vēlēties, ir, lai man izdotos pēc iespējas ātrāk atklāt pašai sevi un dzīvot saskaņā ar sevi. Un tālāk jau, man šķiet, viss pārējais, kas izriet, ir likumsakarīgi. Marta, kas tev ir laime?

Martinsone: Tas nebūs nekādā veidā ne dziļi, ne filozofiski, bet man liekas, ka laime ir tie īsie uzzibsnījumi, tie zibšņi, kurus tu vari krāt kopā, nezinu, tā kā apgaismot savu dzīvi ar viņiem. Bet es sapratu, it sevišķi pandēmijas dēļ, kad kinoteātri bija te vaļā, te ciet, ka man tiešām milzīga laime ir aiziet uz kinoteātri. Tāpat kā bērnībā, es piedzīvoju to brīnuma sajūtu. Un, jā, bieži vien tas ir arī Holivudas kino. Piemēram, filma “Kāpa”. Es sen nebiju bijusi uz kinoteātri, es izbaudu attēlu, izbaudu skaņu, es izbaudu to, ka man tiek rādīts ļoti profesionāli izveidots un ne truls darbs, kurš arī tīri fiziski tevi pārņem. Tieši tāpēc, ka gan mūzika, gan skaņas efekti ir salīmeņoti tik precīzi, ka tu vari izbaudīt tos līdz pašai pēdējai vibrācijai.

Linarte: Es Jurijam Djakonovam pagājušogad prasīju: “Jurij, kas ir laime?” Un viņš, birdinādams savu uztīto cigareti, man saka: “Marij…” Protams, viņš ir bijis Indijā (smejas), un tur tas viss ir izrunāts; protams, ka arī viņš man piekrita, ka “laimes kā tādas nav”. Bet “nedzīvot pagātnē, nedzīvot nākotnē, respektīvi, nesatraukties par to, kas jau ir bijis, un nedzīvot kaut kādā nesasniedzamajā laikā, bet dzīvot šajā mirklī”. Un es tagad pirmo reizi dzīvē biju uz spa. Es tikai tagad, divdesmit astoņos gados, pirmo reizi biju uz spa! Tas bija pagājušonedēļ, ja nemaldos.

Martinsone: Wow.

Linarte: Jā. Un es sapratu… Nu, es jau pirms tam sapratu, ko viņš man teica, bet tur es to sapratu riktīgi. Jo īstenībā viss jau ir baigi forši… (Smejas.) Mēs sākām ar menstruācijām un beidzām…

Martinsone: Beidzām ar laimi.

Linarte: Un galvenais – Free Britney!

Martinsone: Jā!