Esmu cisdzimtes vīrietis, kurš fetišizē vīrietību

Kustību mākslinieks, horeogrāfs un pasniedzējs Kīts Henesijs dzimis Kanādā, Ontario ziemeļdaļā, bet kopš 1982. gada dzīvo Sanfrancisko. Pagājušajā rudenī viņš pirmo reizi bija arī Rīgā, divas nedēļas pasniedza meistarklases un vadīja kustību laboratoriju. Šī darba rezultātā tapa uzvedums “Vēl ne”, ko Kīts kopā ar vietējo dejas mākslas kopienu izpildīja Vidzemes tirgū festivālā Homo Novus.

Kīts savā daiļradē saplūdina performances mākslu ar aktīvismu. Vienā no agrīnajiem darbiem “Religare” (1986) viņš kopā ar apvienību Contraband Sanfrancisko apkaimē dejoja pelnos un krāsmatās, kas atlikuši no kādas ēkas, kuru nesen bija nodedzinājuši tās apsaimniekotāji, alkstot pēc apdrošināšanas kompensācijas. Mākslinieku radītais notikums bija kā eksorcisms un bēres tiem, kuri šajā incidentā mira, un reizē arī dziedināšanas rituāls apkaimei.

90. gadu sākumā Kīts ar domubiedriem savā viesistabā atvēra kopienas telpu, ko nodēvēja par “848 Community Space”. Katru nedēļu tajā tika rīkoti kontaktimprovizācijas džemi, izrādes, koncerti, izstādes un ballītes. Tā kļuva par dinamisku vietu kā mākslas eksperimentiem, tā arī sociālām akcijām – feminisma, pagānu rituālu, AIDS informatīvo kampaņu un kvīru aktīvisma iedvesmotām droša seksa ballītēm un dzimumizglītības pasākumiem. Kītu uzskata par dzimuma minoritāšu un AIDS tematikas pionieri kustību un performanču mākslā. Savā kustību mākslā viņš savij improvizāciju, rituālu un protestu kā instrumentus politiskās realitātes un cilvēcisko attiecību izpētei.

Ina Ločmele

Rīgas Laiks: Pastāstiet par saviem īkšķiem. Kāpēc jums nagi ir rozā krāsā?

Kīts Henesijs: Tam ir vairāki iemesli. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka man tā patīk...

RL: (Smejas.) Skaidrs.

Henesijs: Man patīk pārģērbties – pielaikot dažādus kostīmus, izcelt sevi –, tā ir tāda kā spēlēšanās. Vīriešiem it kā nav pieņemts lakot nagus, bet, kad tu to sāc darīt, izrādās ļoti aizraujoši. Man patīk tādi nelieli subversīvi gājieni. Pirms sēšanās lidmašīnā es mazliet papētīju informāciju par Latviju, palasīju, ko stāsta par attieksmi pret LGBT cilvēkiem Latvijā, un tas nebija diez ko iepriecinoši. Tāpēc nolēmu nolakot nagus, lai, ierodoties šajā valstī, jau uz robežas vai muitas zonā mazliet izaicinātu vietējās normas.

RL: Kādēļ jūs gribat izaicināt?

Henesijs: Kādēļ es gribu izaicināt? Jā, interesanti būtu zināt, kas nāk pirmais – politiskā filozofija vai bērnišķīga kāre uz pretošanos, kas pēc tam viena otru cenšas attaisnot. Es savā vecumā domāju, ka manī abi šie procesi notiek vienlaicīgi: tā ir kā rotaļīga pašizpausme, caur kuru es pieskaņojos noteiktām politiskajām kustībām. Es uzskatu, ka uz dzimtēm attiecinātās normas pieder pie kāda daudz lielāka ideoloģiski konformistiska plāna. Dzimšu uzraudzīšana un regulēšana ir daļa no plašākas ideoloģiskas sistēmas: dzimšu normās tiek balstītas ģimeņu normas, ģimenes ir pamatā nācijām, un nācijas savukārt ir pamatā tādiem vērienīgiem projektiem kā koloniālisms, modernitāte, vergu tirdzniecība, kapitālisms. Bet ne tikai kapitālismam. Tādas pašas dzimtes normas varētu būt arī citās sistēmās, bet sistēmās vai struktūrā, kurā mēs atrodamies, dzimtes disciplinēšanai ir ļoti liela loma. Tāpēc neliela nepakļaušanās... tikai apliecina dzīvību, pareizi? Tā atgādina par šo struktūru, kā arī sūta signālu citiem, kuri meklē atspulgu, bet nespēj to atrast. Kad klasē ienāk skolotājs ar uzlakotiem nagiem un deguna riņķi, skolēni... līdzīgi kā nupat izrādē, kuru taisījām kopā ar pusaudžiem: tie jaunieši, kuri bija kvīri, uzreiz mani atpazina. Viņi nāk man klāt, apliecinot, ka tieku pieņemts, bet faktiski jau viņi tādā veidā apliecina, ka pieņem paši sevi.

RL: Tā ir tāda kā cilts pazīšanās zīme?

Henesijs: Savā ziņā – jā, taču es domāju, ka tas liecina par kaut ko vairāk nekā tikai piederību pie noteiktas cilts. Tas ir saistīts ar cilvēku attieksmi pret sociālajām normām. Signālu sūtīšana jau patiesībā notiek visu laiku, un man ir ļoti interesanti izvēlēties, kādus signālus sūtīt.

RL: Jūs pieminējāt plaša mēroga projektus, tādus kā koloniālisms, kas, šķiet, nu jau ir palicis pagātnē. Kuri mūsdienās būtu tie lielie projekti, kurus vēriena ziņā varētu salīdzināt ar koloniālismu?

Henesijs: ASV jūtama izteikta pretestība “Kustībai par melnādaino dzīvībām”.

RL: Jūs domājat Black Lives Matter?

Henesijs: Jā, bet mēs nesakām tik konkrēti, mēs to saucam “Kustība par melnādaino dzīvībām”. Tādā veidā šobrīd izpaužas 300 gadus ilgusī pretošanās baltās rases pārākuma ideoloģijai. Ir cilvēki, kas to nepieņem, viņi saka: bet paskatieties, melnajiem cilvēkiem ASV ir tikpat daudz tiesību kā baltajiem, verdzība vairs nepastāv. Arī par Kanādas un ASV pirmiedzīvotājiem daudzi domā: bet visiem taču ir vienādas tiesības, visi ir pilsoņi, kādas problēmas? Bet patiesībā tādu resursu kā naftas, gāzes, urāna, zelta, niķeļa ieguve joprojām ir cieši saistīta ar koloniālismu. Pirmiedzīvotāji vairumā gadījumu nekad nav atteikušies no savas zemes, un ar valdību noslēgtie līgumi daudzos gadījumos nav ņemti vērā.

RL: Bet daudzas vietējās ciltis, kas dzīvoja šajās zemēs, jau ir izmirušas.

Henesijs: Tas nav viennozīmīgi. Ja skatāmies, piemēram, uz Sanfrancisko – juridiski šī reģiona pirmiedzīvotāji skaitās izmiruši, bet reālajā dzīvē daudzos joprojām rit pirmiedzīvotāju asinis.

RL: Ko jūs saprotat ar “juridiski izmiruši”?

Henesijs: Viņi netiek atzīti federālajā līmenī kā indiāņi. Bet vai viņi joprojām ir dzīvi? Jā. Vai viņiem ir ģimenes? Jā. Vai viņi var izsekot dzimtas saknēm līdz laikam, kad šeit pirmo reizi ieradās spāņi? Jā.

RL: Ja pareizi saprotu, tad, atbildot uz manu jautājumu, kādi plaša mēroga projekti tiek īstenoti mūsdienās, jūs sakāt, ka par koloniālismu joprojām...

Henesijs: ...ir vērts uztraukties.

RL: Jūs uzskatāt, ka koloniālisms turpinās tādā nozīmē, ka kāds tajā ir ieinteresēts un cenšas to veicināt?

Henesijs: Ja runājam par to, kādā stadijā šobrīd ir kapitālisms, es uzskatu, ka neoliberālajā projektā ir sākusies kaut kāda nobīde. Viena no redzamākajām pazīmēm ir brūkošais garīgās veselības stāvoklis. Mēs saskaramies ar jaunu izpratni par traumu, jo sevišķi par paaudzēs mantoto traumu. Man šķiet, ka ir sākusi veidoties jauna kritika, bet mēs esam tās sākumpunktā un mums vēl nav valodas, lai kritizētu pastāvošo struktūru.

RL: Interesanti. Varētu teikt, ka ir sākušās seismiskas svārstības – izkustējušās tektoniskās plāksnes, uz kurām mēs dzīvojam. Un, kad tā notiek, kaut kur var sākties vulkāna izvirdums. Kur, jūsuprāt, šobrīd notiek cilvēciskās vai psihiskās lavas izvirdums?

Henesijs: Man šķiet, ka izvirdums, kas saistīts ar policijas vēršanos pret melnādainajiem iedzīvotājiem, jau pārņēmis visu pasauli. Paskatieties, kas notika pēc Džordža Floida nogalināšanas. Un viņš ir viens no tūkstošiem melnādaino, kurus šajā valstī netaisnīgi nogalina.

RL: Bet viņa slepkavība tika nofilmēta un šis video izplatīts pa visiem kanāliem.

Henesijs: Tas ir viens no simtiem video, kas ir nofilmēti un izplatīti. Taču šoreiz kaut kas notika citādi, kaut kas salūza, un šo situāciju nevajag novērtēt par zemu. Tajā pašā laikā neoliberālisms ir tik dziļi iesēdies cilvēkos, ka reakcija uz Floida slepkavību nekļuva gluži par tādu revolūciju, kādu daži no mums varbūt cerēja ieraudzīt.

RL: Ko jūs saprotat ar vārdu “neoliberālisms”?

Henesijs: ASV mēs to saistām ar Argentīnas valdības gāšanu 1971. gadā, ar dolāra atbrīvošanu no piesaistes zeltam, ar Reigana un Tečeres laikmeta sākumu. Tā bija valsts vēršanās pret strādniekiem. Protams, jāņem vērā arī padomju bloka sabrukums un pārliecība, ka kapitālisms tagad ir uzvarējis. Tas viss liecina par...

RL: Kapitālismu un liberālo demokrātiju.

Henesijs: Tieši tā, un no tā vēlāk veidojas neoliberālisms. Tomēr es domāju, ka tie neoliberālisma simptomi, kas atstāj vislielāko ietekmi, ir saistīti ar mūsu psiholoģisko stāvokli.

RL: Vai jums ar neoliberālismu ir kādi personiskie rēķini?

Henesijs: O, jā, pilnīgi noteikti.

RL: Ko viņi jums ir nodarījuši?

Henesijs: Kad teicu, ka visi kļuvuši pārāk aizņemti un trauksmaini... Piemēram, kāpēc man kā dejas pasniedzējam universitātē mūsdienās ir tik daudzkārt grūtāk strādāt nekā pirms 25 gadiem?

RL: Nemācēšu atbildēt, nekad neesmu pasniedzis deju universitātē.

Henesijs: Varat pajautāt jebkuram ASV universitātes pasniedzējam – kā viņiem iet? Tās ir tīrās šausmas.

RL: Kas tur tik šausmīgs? Viņiem nav ko ēst? Viņiem kāds sit pa seju?

Henesijs: Nē, ne tādā ziņā. Viņi nevar koncentrēties uz mācīšanu, jo jātērē laiks birokrātijai, visiem tiem jaunajiem pieklājības protokoliem, jāatbild uz neskaitāmām e-vēstulēm...

RL: Sakiet, vai jūs pats arī sekojat šiem pieklājības protokoliem?

Henesijs: Jā, tomēr ar zināmu atturību, jo... Piemēram, kaut kas tāds kā #metoo vai seksistisku vīriešu publisks nosodījums man šķiet atbalstāms. Mēs zinām, ka lielākā daļa izvaroto sieviešu par šiem gadījumiem neziņo, bet tās, kuras ziņo, parasti pašas tiek vainotas un tikai niecīga daļa šo gadījumu nonāk līdz tiesai, un vēl niecīgākā daļā šo gadījumu vīrietis saņem par to sodu. Tāpēc cilvēkiem ir sakrājies un viņi nav apmierināti ar to, kā Rietumu pasaulē izvarošana ietekmē attiecības starp dzimtēm. Kā rezultātā ir radusies #metoo kustība. Un šis nosodījums visbiežāk arī ir taisnīgs. Bet tajā pašā laikā mēs saskaramies arī ar neticami sīkumainiem un pārspīlētiem apvainojumiem kaut kādu pārestību nodarīšanā, ar situācijām, kas pilnībā degradē to, kādai vajadzētu būt radikāli politiskai rīcībai. Tāpēc es teicu “ar zināmu atturību”. Vai es cenšos saprast, kā veidot tādu pasauli, kurā piekrišana jau ir integrēta citā veidā? Jā, mēs ar studentiem pie tā strādājam katru dienu. Deju nodarbībās parasti teiktu: tagad noliecies pie blakus stāvošā un sāc viņu vilkt vai grūst, bet tagad ejam pie nākamās ķermeņu saskarsmes epizodes. Tā vietā es saku: izmēģināsim dažādus piekrišanas došanas veidus, te būs uzdevums. Kā to labāk izdarīt? Vai tu nodibināji acu kontaktu? Vai šis pieskāriens tev bija pieņemams? Vai tavs ķermenis nolasīja šo pieskārienu darbības laikā? Vai mēs ar šo darbību radām jaunus cieņpilnas saskarsmes veidus? Mani ļoti interesē, kā vēl var uz šīm lietām palūkoties. Tas pats attiecas uz rasismu un antirasismu: es meklēju labākus cieņas un pieklājības protokolus.

RL: Kad mēs pirmo reizi tikāmies, es jums jautāju, vai augstskolās ir kas tāds kā “droša telpa”. Un jūs atbildējāt, ka augstskolās drošu telpu nav.

Henesijs: Tieši tā.

RL: Bet bija tāda iecere izveidot telpas jūtīgākiem cilvēkiem, kuriem kāds var nodarīt pāri – aizskart viņus u.tml.

Henesijs: Jā.

RL: Vai jums neliekas, ka visa šī “drošās telpas” ideja varētu dot tieši pretējo rezultātu?

Henesijs: Es domāju, ka šis termins pats par sevi ir drausmīgs un visa tā neveiklā rīkošanās ap to – vēl sliktāka.

RL: Bet Amerikas studentu pilsētiņās jau ir parādījušās drošās telpas.

Henesijs: Ne tikai parādījušās, tās ir obligātas. Bet paskatīsimies uz kādu citu fenomenu, kuru arī cilvēki savulaik nesaprata, – lesbiešu separātismu 70. gados. Sievietes izdomāja: uztaisīsim sev vietu, kur vīriešiem nav nekādas teikšanas. Paskatīsimies, kādas mēs patiesībā esam ārpus vīrieša perspektīvas. Izveidosim saimniecību kādā mazattīstītā valsts nostūrī. Tā taču bija, vai ne? Tas bija kaut kas līdzīgs hipiju kustībai, tikai šīs vietas bija paredzētas vienīgi sievietēm, un es domāju, ka reizēm šāds risinājums ir visnotaļ jēdzīgs. Piemēram, ja ir grupa cilvēku, kurus traumējusi patriarhālā sabiedrība, kas attaisno izvarošanu, tad došanās prom no šādas sabiedrības un tādas vides izveide, kurā vīrieši nedrīkst ienākt...

RL: Liekas sakarīga.

Henesijs: Jā, ļoti sakarīga. Tā ir kā dziedinātava. Ja paskatāmies, kā veidojās kvīru teorija, – nekas no tās nebūtu sanācis bez lesbiešu tekstiem, kas rakstīti 80. gados un kam pamatā ir 70. gadu separātistu kustība. Un pēkšņi mēs saprotam, cik svarīgi bija norobežoties, lai pārdomātu savas attiecības ar valodas teoriju, aktīvismu, – tas bija nozīmīgs brīdis jaunu zināšanu radīšanai. Un tam pamatā bija šis visu peltais lesbiešu separātisms. Bet jau tolaik daudzas krāsainās sievietes kritizēja baltās sievietes par to, ka viņas ienīst vīriešus un reducē politiku uz vienu vienīgu feminisma jautājumu, kamēr melnādainās un postkoloniālās feministes sprieda, ka viņām jāsolidarizējas ar vīriešiem cīņā pret rasismu un imperiālismu. Vārdu sakot, šī kritika pastāvēja jau tajā laikā. Bet visas “drošās telpas” koncepcijas pamatā ir lesbiešu separātisma idejas.

RL: Tiešām?

Henesijs: Jā. Daudzās kultūrās sievietēm ir sava telpa, kur vīrieši sevišķi neapgrozās, – piemēram, dažās ortodoksālo ebreju vai islāma fundamentālistu sabiedrībās. Bet te pēkšņi kaut kādas sadomātas liberālā humānisma
idejas vārdā mēs sāksim izlikties, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi, kaut arī nav.

RL: Izklausās, ka jūs tomēr redzat jēgu šīm “drošajām vietām”.

Henesijs: Es saku tikai to, ka spēju saprast iemeslus, kāpēc tiek veidotas atsevišķas vietas, kur patverties dažādiem cilvēkiem: tās var kļūt ne tikai par sava veida dziedināšanas telpu, bet arī par vietu, kur veidojas jaunas zināšanas.

RL: Tomēr es saklausu, ka tajā ir kāds “bet”...

Henesijs: Tur ir pamatīgs “bet”! Jo tajā, kā šī ideja tiek realizēta, atkal parādās jaunas kontroles formas. Tas sanāk tā: man nav kontroles, man tā ir jādabū. Es negribu, lai tev ir vara; es gribu, lai man ir vara. Šeit atkal veidojas tā sīkmanīgā, tirāniskā kontrolēšana, kur neveselīgā veidā tiek atražotas varas attiecības. Tiek meklēti jauni veidi, kā kādu izslēgt no kopienas, ļoti izteikts tribālisms. Bet ne tikai tas. Es domāju, ka šādi tiek potenciāli radītas situācijas, kurās atkal kāds tiks sāpināts. Ja mēs būsim “drošajā vietā” un es tev pateikšu kaut ko aizskarošu, tad būs vēl sliktāk. Ārpus drošās telpas tu vismaz izturēsies piesardzīgi un būsi gatavs šādai situācijai. Patiesībā, izveidojot šīs stingri kontrolētās telpas, kurās jāuzvedas noteiktā veidā, lai netiktu sodīts un “izslēgts no grupas uz visiem laikiem”, cilvēki atkārto visas tās pašas policejiskās kontroles, sodīšanas, uzraudzīšanas formas, pret kurām paši vārdos iestājas.

RL: Es nekad neesmu sapratis, kāpēc aizvainot kādu ir slikti.

Henesijs: Labs jautājums.

RL: Aizvainošana tiek uztverta kā pašsaprotams ļaunums.

Henesijs: Tā ir.

RL: Vai jūs varētu izskaidrot, uz ko balstās šāda domāšana?

Henesijs: Nu, tik tālu mēs esam nonākuši. Cilvēkus aizvainot vairs nedrīkst.

RL: (Smejas.) Lai kāds pasaka komiķim Džordžam Kārlinam, ka cilvēkus vairs nedrīkst aizvainot. Viņš to vien darīja kā aizvainoja cilvēkus. (Smejas.)

Henesijs: Politiskā satīra uz to jau arī balstījās, bet tā būtībā ir tikpat kā mirusi. Džordžs Kārlins, manuprāt, bija ģēnijs un ļoti nozīmīga persona pasaules mērogā, bet mūsdienās, lai diskreditētu politisko satīru, mēs varētu teikt, ka viņa joki nebūtu strādājuši, ja viņš nebūtu baltais. Vai ja viņš nebūtu vīrietis.

RL: (Smejas.) Baltais vīrietis ar bārdu! Piedodiet, bet es tam neticu...

Henesijs: Bet tā notiek...

RL: Es varu iztēloties, ka Kalifornijā noteiktās aprindās cilvēki tā domā.

Henesijs: Un ne tikai Kalifornijā!

RL: Kur vēl? Ņujorkā?

Henesijs: Es domāju, ka arī Berlīnē un Amsterdamā var atrast cilvēkus, kas tā domā...

RL: Tiešām?

Henesijs: ...un Melburnā un Toronto. Pilnīgi noteikti. Visi jaunie aktīvisti un kvīri internetā lasa vienu un to pašu.

RL: Bet vai jūs esat sapratis, no kurienes nāk šī ideja, ka aizvainot kādu ir ļauni?

Henesijs: Citi, iespējams, lietotu terminu “mikroagresija”. Teiksim, viens klasisks mikroagresijas piemērs: ja baltais pajautā, vai drīkst pieskarties melnādainās sievietes matiem. Šobrīd esam jau nonākuši līdz tam, ka pat runāt par melno sieviešu matiem skaitās aizvainojoši.

RL: Atceros, vienreiz kādā Amsterdamas bārā man pienāca klāt cilvēks un ieknieba krūtsgalā, vienkārši tāpat – garām ejot...

Henesijs: Arī jautri!

RL: Tas ir kā pateikt: “Tu man patīc!”

Henesijs: Tā var būt arī agresija, bet ne mikroagresija tādā nozīmē, kā mēs to saprotam. Tātad divas uzskatāmākās mikroagresijas formas: viena ir īpašnieciska izturēšanās pret melnādainās sievietes ķermeni, kas ir saistīta ar verdzības vēsturi un laiku, kad melnādainās sievietes bija ne tikai darbaspēks, bet arī seksa verdzenes. Un otra – pieskaršanās melno sieviešu matiem tādēļ, ka baltajiem tie šķiet skaisti vai interesanti. Un daudziem tas liekas pilnībā pieņemami. Viņi saka: un, ja es pieskaršos tavai bārdai, tā arī ir vardarbība?

RL: Tā ir ielaušanās manā privātajā telpā.

Henesijs: Ja mēs būtu tikai divas neoliberālas vienības, tad tā būtu ielaušanās jūsu telpā un mums nāktos domāt, kā risināt šo situāciju. Bet mēs neesam tikai divi neoliberāli subjekti bez pagātnes un nākotnes. Baltādainais, un bieži vien tā ir tieši baltādaina sieviete, pieskaroties melnādainās sievietes matiem, veic kustību, kas atgādina par vēsturisko situāciju, kad baltādainie jutās tiesīgi iejaukties melnādaino cilvēku ķermeņa autonomijā. Tas ir saistīts ar 250 gadus ilgušo seksuālo verdzību. Mēs saprotam, ka cilvēki patiešām nes sevī šīs traumas un tās tiek nodotas tālāk. Ar šo rīcību tu aktivizē vai kairini šo traumu. Jaunieši mūsdienās ārkārtīgi baidās publiski runāt. Mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad, baidoties kādu aizvainot, cilvēki bieži vien atsakās no saviem vārdiem. Valodnieki ir pat novērojuši, ka tas parādās jauniešu runasveidā: viņi runā, it kā uzdodot jautājumu.¹ Tas ir veids, kā atstāt sev atkāpšanās ceļu.

RL: Bet, ja nopietni, vai es varētu jūs aizvainot tikai ar vārdiem?

Henesijs: Varbūt jums izdotos. Bet varētu būt pagrūti. Man ir diezgan liels ego, spēcīga pašapziņa, turklāt ASV vēstniecība ir samaksājusi par to, ka esmu šeit. Tāpēc jums pār mani nav nekādas teikšanas...

RL: Jūs aizsargā Amerikas valdība.

Henesijs: Jā, man aiz muguras ir pasaulē lielākā armija. (Abi smejas.)

RL: Jūs esat ideoloģisks vīruss, kuru iesūtījusi ASV valdība…

Henesijs: Tieši tā.

RL: ...lai indoktrinētu un pazemotu šīs zemes pamatiedzīvotājus. Tā izpaužas tā maigās varas stingrā dūre, kas sažmiegusi Latvijas sabiedrību.

Henesijs: Piezīmēšu, ka viens no lielākajiem ASV kultūras eksporta elementiem ir politiskie radikāļi vai arī cilvēki, kuri šķiet liberāli un antirasistiski. Viņi palīdz uzturēt priekšstatu par ASV kā brīvības zemi. Es principā reklamēju brīvo domāšanu.

RL: Kāda ir sajūta būt par eksporta preci?

Henesijs: Visnotaļ neparasta. Visu mūžu esmu gaidījis šo brīdi. (Abi smejas.) Šī ir manas dzīves augstākā virsotne.

RL: Jums nav kauns pārstāvēt imperiālistu varu?

Henesijs: Ir, bet es to daru subversīvā veidā. Un medijs nav vienīgais vēstījums.²(Abi smejas.)

RL: Man liekas, jūs līdz galam neatbildējāt, kas tieši ir slikts tajā, ka kāds tiek aizvainots. Jūs man izstāstījāt vienu teorijas pusi – par traumu un mikroagresiju...

Henesijs: ...un traumas aktivizēšanu caur kādu šķietami nenozīmīgu rīcību, kas var izraisīt dziļākas sekas.

RL: Tomēr, man liekas, jūs jūtat, ka tajā ir kaut kas problemātisks.

Henesijs: Jā.

RL: Tajā hiperjūtīgumā.

Henesijs: Pilnīgi noteikti.

RL: Jūs norādījāt, ka daļēji problēma ir saistīta ar varas atgūšanu. Bet vai mums nebūtu jārunā par kādu fundamentālāku problēmu, kas saistīta ar valodas atcelšanu? Lielākā daļa literatūras klasikas kādam varētu šķist aizskaroša – sievietēm, vīriešiem, gejiem, visiem.

Henesijs: Jā, tomēr interesanti, ka pastāv noteiktas aizvainošanas kategorijas, kurām ir tieksme pašreproducēties. Tās parādās arī saistībā ar kovidu. Kovids atklāja dažādas strukturālās nevienlīdzības formas, un tur atkārtojās tieši tas pats nošķīrums, kuru mēs jau pazīstam: ASV melnādainie un tumšādainie cilvēki no kovida cieta vairāk nekā baltie. Melnādainie un tumšādainie cilvēki cieta lielākus zaudējumus arī ekonomiskā ziņā, kaut gan cieta arī ļoti daudzi nabadzīgi baltie, turklāt daudzi no viņiem nomira.

RL: Jūs esat baltais?

Henesijs: Jā.

RL: Ne velna jūs neesat balts! Es zinu, kā izskatās balts.

Henesijs: Nē, bet jūs esat gudrs cilvēks. Jūs zināt, ka vārdiem mēdz būt vairākas nozīmes.

RL: Nu labi, pastāstiet, kādā nozīmē jūs esat balts.

Henesijs: Diemžēl par balto kāzu kleitu mēs abi labi zinām, kādēļ tā ir balta: tam ir ideoloģiski iemesli, balto krāsu saista ar šķīstību, nevainību. Un līgava ir balta savā šķīstībā. Ja runājam par valodu, visās kultūrās ir melnā un baltā krāsa. Tie ir vieni no senākajiem vārdiem, kas pastāvējuši vēl pirms krāsas jēdziena parādīšanās valodā. Melnajam un baltajam atbilst noteikti arhetipi, kas mūsos ir dziļi iesakņojušies – vēl dziļāk nekā šo krāsu asociēšana ar rasi. Ja es valdītu pār pasauli un cilvēku apziņu, tad mēs neattiecinātu krāsu terminus uz rasēm. Jo mūsu apziņā daudz dziļāk ir iesēdies saistīt šīs krāsas ar dienu un nakti, ar iekšējo un ārējo, ar tīro un netīro, nevis ar cilvēku ādas krāsu.

RL: Jūs domājat, ka visās kultūrās baltā krāsa atbilst labajam un melnā – ļaunajam?

Henesijs: Es teikšu tā: varbūt tām ir arī citas nozīmes, bet tās jebkurā gadījumā mūsos ir iesēdušās dziļāk nekā priekšstati par rasi. Ideja ir tāda, ka “baltais” nozīmē noteiktu politisku identitāti, un tam nav tiešas saistības ar manu ādas krāsu, ja neskaita to, ka esmu stipri gaišāks. Daudzviet pasaulē pastāv ādas krāsas toņu hierarhija – gan Indijā, gan ASV, gan pavisam noteikti arī Latvijā.

RL: Kad sakāt, ka esat “baltais”, un lietojat šo vārdu politiskā nozīmē, vai jūs jūtat vainu par to, ka esat balts? Un šeit es uzsveru vārdu “just”.

Henesijs: Nē, it nemaz.

RL: Kā tā? Jums vajadzētu justies vainīgam.

Henesijs: Nē, patiesībā nevajadzētu vis.

RL: (Smejas.) Paskaidrojiet, lūdzu, kā var nejust vainu, ka esi baltais?

Henesijs: Es sevi saucu par balto tādēļ, ka man liekas: ir svarīgi censties izprast rasismu un antirasismu. Un, lai to darītu, man jāpiedalās kopējā sarunā. Lai piedalītos šajā sarunā, man vajag izprast savu un sarunbiedru pozīciju rasu hierarhijā. Un es šajā hierarhijā esmu “baltais”: tas nozīmē, ka, izejot no mājas, mans ķermenis nekļūst par magnētu policijas lodēm, kā to daži teorētiķi nosaukuši. Šajā ziņā tā ir politiskā identitāte. Vai “baltais” ir viss, kas es esmu? Nē. Man arī ir etniskā piederība, esmu saistīts ar kādu izcelsmes vietu. Mana dzimta nāk no Kanādas. Kāpēc viņi bija Kanādā? Viņi bija ekonomiskie bēgļi, tāpat kā lielākā daļa pasaules iedzīvotāju. Viņi ieradās Kanādā tādēļ, ka briti 500 gadus slikti izturējās pret īriem. Tātad es neesmu tikai baltais. “Baltais” ir postkoloniāls termins; tas ir termins, kas paredzēts vēstures dzēšanai. Turklāt saistīt sevi ar “baltajiem” nenāk par labu pašcieņai.

RL: Kādā ziņā?

Henesijs: Visiem cilvēkiem ir vajadzīga sakņu apziņa – tev jāzina, no kurienes tu nāc. Kā teica slavenais indiāņu dzejnieks Džons Trudels, mēs visi esam cēlušies no ciltīm. Un vai viņam nav taisnība? Viņš vērsa uzmanību uz to, ka cilvēks nevar sevi uzskatīt tikai par balto. Protams, vienmēr atradīsies esenciālisti, kas sarunu par rasi un rasismu risinās tādā primitīvā līmenī, kur baltie cilvēki būs tikai baltie un vīrieši būs tikai vīrieši. Tā diemžēl ir gadījies, ka esmu gan balts, gan vīrietis. Manu skatījumu uz lietām pilnībā veidojušas dzimšu un rasu hierarhiskās struktūras, kas raksturīgas kultūrām, kurās uzaugu. Bet tas neliek man justies vainīgam. Taču, ieskatoties jebkurā antirasistiskā projektā, mēs redzam, ka “balto vaina” ir viens no lielākajiem šķēršļiem. Jo tas ir veids, kādā baltie spēj uztvert problēmu, un vēl viens iemesls viņiem atkal runāt par sevi. Aizverieties, koncentrējieties uz problēmas būtību, lai pēc tam varam pie tās kopīgi strādāt. Un, ja mēs nevaram strādāt kopā, tādēļ ka tu esi sieviete vai transpersona, vai melnādainais, bet es esmu baltādainais, tad strādājam pie tā atsevišķi, katrs savā grupā, bet neizlaižam no acīm problēmas būtību. Piemēram, ja mēs runājam par kapitāla konsolidāciju pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes, kas savā ziņā bija tīši izraisīta, tā ka bagātie kļuva tikai vēl bagātāki. Vai arī par kapitāla konsolidāciju kovida laikā, kurā cilvēki vairs nevar izvairīties no tehnoloģijām: skolas kļūst digitālas, nauda kļūst digitāla, un pat iepirkšanās veikalā zaudē aktualitāti. Paskat, cik daudz cilvēku skraida pa Rīgu ar Bolt vai Wolt somām, es pat nezinu, ar ko atšķiras Bolt no Wolt... Bet viņiem visiem uz muguras ir tā pati kaste, un viņi skrien apkārt, izvadā lietas, kurām iepriekš cilvēki paši mēdza iet pakaļ. Šobrīd kapitāla konsolidācija notiek ar tehnoloģiju starpniecību, un tā ir saistīta ar iepriekšējām kapitālisma krīzēm, kuras patiesībā nav nekas cits kā iespēja kādam uzvārīties. Padomājiet par vājprātīgo skaidrās naudas apjomu, kas netiek laista apritē... Tā kapitālismam nebūtu jāstrādā, šis vairs pat nav kapitālisms. Visa šī skaidrās naudas glabāšana vai nu kaut kur ofšoros, vai zelta glabātuvēs... Mums pat nav vārda šai ekonomiskajai sistēmai. Tas nav nekāds kapitālisms. Tas ir kaut kas cits.

RL: Labi, pāriesim uz personīgākām lietām. Vai jūs esat gejs?

Henesijs: Jā, un kas?

RL: Ko jums nozīmē būt gejam?

Henesijs: Manā gadījumā tas nozīmē, ka esmu cisdzimtes vīrietis, kurš fetišizē vīrietību.

RL: Pag, pag, drusku lēnāk. Es kā latvietis nespēju šim izsekot.

Henesijs: Jūs esat ļoti kosmopolītisks latvietis.

RL: Cik nu kosmopolītisks, es tomēr nedzīvoju Sanfrancisko līča rajonā. Varbūt iesim vārdu pa vārdam: tātad jūs esat cisdzimtes...

Henesijs: Jā.

RL: ...vīrietis...

Henesijs: Jā.

RL: ...kura fetišs ir vīrieša ķermenis.

Henesijs: Es teicu “vīrietība”, bet...

RL: Labi, vīrietība. Vai jūs varētu man paskaidrot šos vārdus?

Henesijs: Varbūt varu sākt ar “es”.

RL: Labi, (abi smejas) kas jums ir sakāms par “es”?

Henesijs: Nedomāju, ka “es” ir kaut kas akmenī iecirsts, nedomāju, ka “es” ir vienkāršs. It sevišķi, ja runājam par dzimumtieksmi.

RL: Tātad “es” ir plastisks?

Henesijs: Ne tikai plastisks, bet arī komplekss. Tas sastāv no dažādiem elementiem: tajā ir gan esenciāli, gan universāli, gan politiski konstruēti elementi. Es ļoti labi apzinos, ka seksuālā orientācija ir cenšanās iekļauties nelielā kategoriju skaitā, un to pilnībā nosaka konteksts. Vai ideālajā kvīru utopijā es būtu gejs? Iespējams, ka ne. Es varētu būt kaut kāda cita kompleksa būtne vai būtne ar mainīgu “es”.

RL: Vai šim “es”, kurš šobrīd pieder pie cisdzimtes un kuram patīk vīrietība, varētu patikt un likties iekārojama arī sievietība un sievietes ķermenis?

Henesijs: Jā, pilnīgi mierīgi. Es vispār esmu ķermeņa cilvēks. Esmu dejotājs, ķermeņa mākslinieks, man ļoti patīk ķermeņi. Ja mums kā sabiedrībai nebūtu pieņemts šis dzimšu dalījums un romantikas ideoloģija, pieļauju, ka es būtu daudz atvērtāks pret to, ko jaunāka paaudze dēvē par panseksuālu vai mainīgu identitāti. Domāju, ka būtu to sācis izzināt jau stipri agrāk. Piebildīšu, ka man ir bijušas draudzenes un līdz 25 gadu vecumam man bija seksuālas attiecības tikai ar sievietēm.

RL: Un kas notika pēc tam ?

Henesijs: Kad man nāca jau tuvāk pie 30, es trīs gadus vispār atturējos no seksuālām attiecībām ar citiem cilvēkiem.

RL: Tikai masturbējāt?

Henesijs: Jā, masturbēju, lasīju, skatījos pornogrāfiju, studēju.

RL: Un cik tālu izstudējāt – tikāt līdz maģistram? (Smejas.)

Henesijs: Man liekas, tikai līdz bakalauram.

RL: (Smejas.)

Henesijs: Bet es turpināju pie tā strādāt, lai iegūtu arī maģistra un doktora grādu – galvenokārt sava ķermeņa vēlmju un baudas specialitātē.

RL: Kāpēc jūs pametāt citus ķermeņus un koncentrējāties tikai uz savējo?

Henesijs: Man šķiet, ka sākumā tas nebija apzināti. Var teikt, ka man bija iestājies sausais periods.

RL: Vai arī pēdējā draudzene jums uzlika lāstu?

Henesijs: Iespējams, es pats sev to uzliku, reaģējot uz to, kā šīs attiecības izjuka. Es biju anarhists jau 19 gadu vecumā. Es labi apzinājos, ka no dažādas dzimtes cilvēkiem gaida atšķirīgus paklausības standartus. Es zināju, ka sabiedrībā pastāv vīriešu un sieviešu lomu nošķīrums, kas kalpo par pamatu ģimenei, nacionālai valstij, autoritārismam un tā tālāk. Es to visu zināju. Un satikos, protams, tikai ar feministēm.

RL: (Smejas.) Un anarhistēm, es pieņemu. Anarhistiskām feministēm.

Henesijs: Jā. Vai hipiju feministēm, jo es dzīvoju Sanfrancisko. Bet var teikt, ka es paņēmu nelielu pārtraukumu, lai ielūkotos sevī un saprastu, kas ar mani notiek. Ko man nozīmē sekss? Ko man nozīmē romantika? Kas mani pievelk? Un sanāca tā, ka tieši tobrīd es satiku kādu puisi. Patiesībā es nedēļas laikā satiku divus puišus un uzsāku attiecības ar abiem.

RL: Pēc trīs gadu atturības perioda.

Henesijs: Jā, bet tajā laikā es arī vairāk sāku interesēties par geju lietām. Bija tāda cilvēku seksualitātes skola, kur varēja apmeklēt dažādas darbnīcas. Es piedalījos darbnīcā, kas bija pilnībā vērsta uz vīriešu geju seksualitāti. Aizgāju arī uz erotiskās masāžas darbnīcu, un skolotājs teica: ir redzams, ka tu ļoti daudz zini. Vai tu nevēlies nākt pie mums par skolotāju? Un es nodomāju: bet kā, vai es vispār esmu gejs? Bet nu tas beidzās ar to, ka es sāku strādāt pie viņiem par pasniedzēju. Šie trīs gadi un pasniegšana atstāja ietekmi arī uz manu radošo darbu. Kad man bija jau gandrīz 29 gadi, es pirmo reizi iestudēju darbu, par kuru tiešām bija sajūta, ka tā beidzot ir mana balss un esmu savā īstajā vietā. Un tā es nonācu līdz brīdim, kad manā dzīvē parādījās šie divi vīrieši, kas kļuva par maniem mīļākajiem...

RL: Pieņemu, ka viņi nebija greizsirdīgi?

Henesijs: Droši vien kaut kāda greizsirdība tur bija, bet mēs vienalga satikāmies tādā kā atklātā telpā, kurā nebija nekādu monogāmijas solījumu; tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ ir vērts būt gejam. Geji mazliet brīvāk attiecas pret monogāmiju nekā heteroseksuāļi. Gejiem ir daudz vairāk iespēju nebūt monogāmiem, un viņi var dekonstruēt šo neprātīgo viena seksa partnera ideoloģiju.

RL: Kāda vaina neprātīgajai viena seksa partnera ideoloģijai?

Henesijs: Es pieļauju, ka var būt arī citādi, esmu dzirdējis, ka daži putni dzīvo tikai ar vienu partneri. Bet savā būtībā tas nav dabiski.

RL: Tas nav dabiski tādā nozīmē, ka monogāmija ir kultūras lieta. Varbūt tas ir piemērotākais attiecību modelis, kurā audzināt pēcnācējus.

Henesijs: Nu, labi, tas ir kulturāls. Bet paskatīsimies no citas puses: kurš no tā visvairāk cieš? Sievietēm šis modelis nav bijis diez cik labvēlīgs. Kvīrajiem bērniem, kuri radušies šajās laulībās, ne tik. Tas nav nācis par labu ne tumšādainajiem cilvēkiem, ne pirmiedzīvotājiem, kam tika uztiepta šī ideoloģija.

RL: Bet vai monogāma vide nav vispiemērotākā bērnu audzināšanai?

Henesijs: Nē, tā ir vissliktākā. Pilnīgs neprāts.

RL: Vai jūs varētu pamatot šo apgalvojumu?

Henesijs: Nē, jo nav jau nekādu alternatīvu. Man nav datu, ko jums piedāvāt. Mēs varbūt varam nosaukt kādu kibucu vai hipiju komūnu, kurā tas izdevies. Taču man nav reālu datu.

RL: Bet vai mums ir dati par “neprātīgo viena seksa partnera ideoloģiju”? (Smejas.)

Henesijs: Viens no rādītājiem ir tas, cik daudzi cilvēki krāpj savu partneri, un otrs – ka vīriešiem šajā ziņā ir vairāk iespēju nekā sievietēm, pateicoties seksa pakalpojumu pieejamībai. Un tad mēs sākam meklēt attaisnojumus – ka vīriešu seksualitāte tā ir iekārtota, ka viņi citādi nevar. Manai sievai, protams, nevajag seksu, jo sieviešu seksualitāte ir gluži kas cits. Tātad, ja pārtrauc gulēt ar sievu, kā tas notiek 70% laulību, tiek gaidīts, ka sievietei seksa vairs nebūs, bet vīrietis turpmāk melos un krāps sievu, lai nodarbotos ar seksu. Kādā veidā šī ir laba sistēma? Tas ir sasodīti stulbi. Kaut arī es pilnībā atbalstu seksa pakalpojumus, esmu daudzus gadus strādājis, apmācot seksa pakalpojumu sniedzējus.

RL: Vai tad Kalifornijā seksa pakalpojumu sniegšana nav pretlikumīga?

Henesijs: Ir gan, bet likumu pārkāpšana ir tik aizraujoša un subversīva. Domāju, ka mums tā ir jādara. It īpaši tiem, kuriem ir šādas priekšrocības, jo viņu ķermeņi nepievelk policijas lodes. Mūsu pienākums ir pārkāpt likumus.

RL: Bet es pieņemu, ka jūs neesat tikai ķermenis un ka jums ir arī citas funkcijas, ne tikai ķermeniskās.

Henesijs: Jā, bet es cenšos uz tām skatīties tādā holistiskā, somatiskā veidā…

RL: Viss kārtībā. Bet pieņemu, ka tolaik, kad bijāt kopā ar savām partnerēm, vismaz kāda no viņām jums patika arī romantiskā veidā?

Henesijs: Pilnīgi noteikti. Es iztēlojos laulību, bērnus. Jā.

RL: Vai jūs varētu salīdzināt romantiskās jūtas pret sievietēm ar tām jūtām vai pievilcību, ko jutāt, kad sākāt tikties ar geju draugiem?

Henesijs: Šeit jau atkal jārunā, cik lielā mērā mūsu izpratne par romantiku ir iedzimta vai konstruēta.

RL: To mēs nezinām.

Henesijs: Nav ne jausmas. Nav ne jausmas. Es domāju, ka jaunāka geju paaudze, kas redzējusi daudz vairāk paraugu, kā var izpausties geju romantiskās attiecības, monogāmija, laulība, arī paši šādas attiecības veido biežāk nekā geji, kas dzīvoja pirms 30 un 50 gadiem. Ilggadēji geju pāri ir bijuši vienmēr, bet, kopš šīs savienības ir institucionalizētas, arvien vairāk cilvēku uz tām raugās arī romantiskā veidā. Man šķiet, ka man ir bijušas ļoti līdzīgas romantiskas jūtas...

RL: Tātad šīs jūtas būtiski neatšķiras...

Henesijs: Nē, tās atšķiras, lai arī ir daudz kopīgā. Ļaujiet mazliet padomāt, kā precīzāk aprakstīt to atšķirību. Pirmkārt, no šī vienādojuma ņemam laukā bērnus, kaut arī jaunākās geju paaudzes tajā iekļauj bērnus un viņiem tas liekas pavisam normāli. Kad 80. gadu beigās man pirmo reizi bija sekss ar vīriešiem, bērni no manām fantāzijām pagaisa. Mēs vairs nedomājam par attiecībām šajā aspektā, turpretī attiecībās ar sievieti vienmēr šis aspekts saglabājas. Man liekas, tā būtu viena atšķirība. Vēl man šķiet, ka es sāku labāk saprast arī to hēdonisko pusi: mēs esam kopā seksuālās baudas dēļ, un tā pati kļūst par mērķi. Tas ir tieši pretējais attiecībām, kurās mēs esam kopā tādēļ, ka tu man atnesīsi vistas buljonu, bet es izmazgāšu tev veļu vai tamlīdzīgi. Seksuālā bauda un izklaide šajās attiecībās kļuva par prioritāti pavisam citādā veidā.

RL: Bet vai seksuālās baudas gūšana ir pietiekams iemesls dzīvot kopā un dalīt ikdienas telpu?

Henesijs: Ja man ir draugs un mums ir labas attiecības – kāpēc mums neveidot kopīgu dzīvi un nedalīt kopīgu telpu?

RL: Jūs sevi saucat par kvīru, tas acīmredzot ir kaut kas cits nekā gejs.

Henesijs: Tā ir.

RL: Kā jūs to saprotat vai kā lietojat šo apzīmējumu?

Henesijs: Tas vienmēr bijis diezgan nekonkrēts termins, bet tagad tā robežas ir pavisam izplūdušas. Agrāk queer tika attiecināts uz divām lietām. LGBT gadījumā tika izdalītas visas šīs dažādās kategorijas, bet ar domu, ka tās ir saistītas, turpretī queer paredzēja, ka izlaižam visus tos burtus un lietojam queer kā jumta terminu.

RL: Tātad ar queer varētu aizstāt visu to burtu virkni.

Henesijs: Jā, bet, no otrs puses, tā ir politiska stratēģija – uzskatīt, ka dalījums kategorijās varbūt ir interesants, tomēr svarīgāk ir cīnīties pret heteronormativitāti, jo mūsu galvenais ienaidnieks ir dzimšu lomas un seksualitātes normas un kvīri ir visi, kas ir pret tām. Un vēl, 90. gados mēs mēdzām teikt, ka “kvīrs” ir pret asimilāciju, bet “gejs” – par asimilāciju. Geji cīnījās par to, lai varētu precēties vai iet armijā, pirkt māju, adoptēt bērnu, bet pretasimilācijas pozīcija drīzāk bija tāda, ka mēs esam kā vīruss šajā sistēmā. Mēs gribam to visu nojaukt. Mēs gribam sagraut tradicionālās ģimenes ideju. To nozīmē “kvīrs”. Bet tagad mums ir LGBTQ, kurā Q ir viena no kategorijām. Un jaunieši, kuri šeit vakar uzstājās, lietoja terminu LGBTQAI+.

RL: (Smejas.) “A” ir aseksuāls, un “I” interseksuāls, vai ne?

Henesijs: Jā, bet ir ļoti savādi redzēt “I” šajā kopējā sarakstā, jo ir šī rīvēšanās par terminiem “dzimums” un “dzimte”: vienu uzskata par bioloģisku, bet otru – par kulturāli iegūtu. Interseksuālu cilvēku gadījumā runa faktiski ir par viņu bioloģisko dzimumu – par to, ka viņu hromosomas vai dzimumorgāni, vai hormoni nav klasificējami kā tikai vīriešu vai sieviešu. Izrādās, ka daudziem miljoniem cilvēku patiesībā ir starpdzimuma ķermenis, bet, lai viņi varētu identificēties kā kvīri, viņiem ir vajadzīga arī kulturālā identitāte...

RL: Papildus bioloģiskajai.

Henesijs: ...papildus viņu bioloģiskajai citādībai. Savukārt aseksuāļiem... Kāpēc lai aseksuāli cilvēki gribētu biedroties ar geju ģimeni? Viņi grib paust tikai to, ka nejūt seksuālu iekāri tādā veidā, kā to jūt vairums cilvēku. Bet seksuālā iekāre, ja iedziļināmies šajā jautājumā, ir sasodīti dīvaina lieta. Kad man bija 20 vai 30 gadu, es ļoti lielā mērā identificējos ar kvīru kustību, kas tobrīd bija tikko parādījusies. Es pasniedzu kvīru studijas akadēmiskajā vidē, manu vārdu saistīja ar kvīru performancēm. Es esmu vēsturiski kļuvis par kvīru, jo aktīvi darbojos kvīru uzplaukuma laikā. Bet pašlaik, 2021. gadā, ļoti daudzi, kuri sevi apzīmē kā kvīrus, neuzskatītu, ka iederos ar viņiem vienā grupā.

RL: Bet atšķirībā no geju kultūras kvīru kultūra jau savos pirmsākumos bija diezgan aktīva, pat agresīva un ideoloģiski noskaņota, sava veida kontrkultūra.

Henesijs: Jā, tā ļoti aktīvi cīnījās pret piespiedu heteroseksualitāti, pret piespiedu monogāmiju, pret uztieptajām seksuālajām normām, pret ideju, ka vīrieši un sievietes ir pilnīgi atšķirīgi un ka nav nekādu starpstadiju. Kvīri iestājās pret visiem šiem pieņēmumiem.

RL: Jūs minējāt, ka viens no ideoloģiskajiem mērķiem bija sagraut tradicionālās ģimenes ideju. Kāda tieši būtu jēga no tā?

Henesijs: Tāda, ka no tradicionālajām ģimenēm ceļas vairāk ļaunuma nekā labuma.

RL: Jūs domājat, visā pasaulē vai tikai noteiktās kultūras grupās?

Henesijs: Man ir vairāk informācijas par koloniālo kontekstu, tāpēc sākšu ar to. Es nesaku, ka tajā joprojām nevarētu pastāvēt kaut kādas ģimenes. Es runāju par Ģimenēm ar lielo burtu. Savienotajās Valstīs reliģiozie labējie vārdu “ģimene” lieto kā ideoloģisku jēdzienu. Uz to balstās visu veidu nacionālisms, pareizi? Melnādainajām sievietēm un melnādainajiem kvīriem nācās nostāties pret Black Power kustības nacionālistiem, kuri uzskatīja, ka pretoties baltajiem var, tikai stiprinot ģimenes un atbalstot savus vīriešus, ko pazemo balto pārākuma idejas sludinātāji, ka svarīgi ir stiprināt vīriešu spēku. Nē, piedodiet, ja mēs gribam atbrīvoties no balto pārākuma, mums vispirms jāatbrīvojas no patriarhāta un patriarhālās vērtību sistēmas, kas vienmēr vienus un tos pašus cilvēkus noliek hierarhijas apakšā.

RL: Vai mēs varētu atgriezties pie jautājuma, ko jums nozīmē būt gejam. Šķiet, mēs neaplūkojām vēl divu pārējo vārdu skaidrojumu. Atgādināšu: jūs sevi raksturojāt kā cisdzimtes vīrieti, kuram patīk vīrietība. Vai jūs varētu izskaidrot, kas ir cisdzimte?

Henesijs: Terminu “cisdzimte” ieviesa transpersonas, lai raksturotu cilvēkus, kuri nav transpersonas, un lai viņiem nebūtu jāsauc transpersonas par “citi”... Līdzīgi kā mēs gadiem ilgi nerunājām par baltajiem cilvēkiem tādā nozīmē kā tagad. Mēs runājām...

RL: Par melnajiem un citiem, bet ne par baltajiem.

Henesijs: Jā, jo baltā ādas krāsa tika uzlūkota kā universāli neitrāla. Bet tagad mēs sakām: nē, tev ir jāidentificējas kā baltajam. 80. gados bella huksa³ – nu, jūs zināt, feminisma teorētiķe, melnādainā – pirmo reizi nāca klajā ar frāzi “balto pārākuma kapitālistiskais patriarhāts” (white supremacist capitalist patriarchy). Tagad šo frāzi lieto pat tie, kuri nezina, kas ir bella huksa.

RL: Taisnība.

Henesijs: Bet ir vēl viena lieta, ko bella huksa izdarīja ar terminu “balto pārākums”: cik es zinu, viņa bija pirmais cilvēks, kurš centās... Kad 20 gadus vēlāk šis termins kļuva ļoti populārs, viņa teica, ka, sakot “balto pārākums”, mēs atkal noliekam centrā baltos, bet, kad sakām “rasisms”, mēs domājam par melnādainajiem un tumšādainajiem cilvēkiem.

RL: Un “cisdzimte” tika ieviesta, sekojot šai pašai loģikai?

Henesijs: Jā, līdzīgi kā saka “balto pārākums”, var teikt “cisdzimte”, lai mums būtu termins, ar ko apzīmēt tos, kuriem dzimšanas brīdī tiek noteikts vīriešu dzimums, kuri pieņem šo identitāti un dzīvo ar to. Ja kāds man prasa, vai tu esi vīrietis, es saku “jā”. Sākumā man šķita, ka termins “cisdzimte” ir ļoti interesanta politiskā taktika. Es to pieņēmu un izmantoju sevis identificēšanai. Bet ir noticis tā, ka “cisdzimte” kļuvis par vārdu ar negatīvu nozīmi.

RL: Tāpēc, ka “cisdzimte” pārāk ilgi bijusi noteicēja?

Henesijs: Jā, to uzskata par dominējošo, un tāpēc pastāv priekšstats, ka tevī ir kaut kas slikts. Tas ir līdzīgi kā ar “baltādaino vainu”: man liekas stulbi, ja uzskata, ka man nav taisnība tikai tāpēc, ka esmu “cis”. Agrāk savā mākslinieka biogrāfijā rakstīju, ka esmu “cisdzimtes cilvēks”, bet vairs tā nedaru. Politiski, ja tas nepieciešams sarunai, jā, es varu būt “cis” vai “cisvīrietis”, bet citos gadījumos es to nelietoju.

RL: Jūs iepriekš teicāt, ka tajā vidē būtu normāli teikt: pat ja man ir vīrieša ķermenis, es savā būtībā esmu sieviete, varbūt es kādreiz veikšu koriģējošo operāciju, bet varbūt ne. Jūs man arī skaidrojāt, kāpēc es nevaru justies kā melnādains ķīnietis, tomēr es līdz galam nesaprotu. Kur īsti beidzas šī iedomātā identitāte? Labi, es saprotu, ka nevaru būt zvirbulis, bet kāpēc es nevaru iztēloties, ka savā būtībā esmu melnādains ķīnietis?

Henesijs: Vai kāpēc es neesmu latvietis? Es taču atbraucu uz Latviju un patiešām jūtos kā mājās – nekur citur nebiju tik ļoti juties kā mājās.

RL: Jūs savā būtībā esat latvietis. (Smejas.)

Henesijs: Un runa pat nav par esenciālismu, tas ir mans patiesais iekšējais “es”: es esmu latvietis. Bet, kad es tā pasaku, mēs sākam domāt: nu nē, tas ir absurds. Un man liekas, ka, attīstoties transapziņai un transvalodai, visa šī ideja par piedzimšanu nepareizajā ķermenī izzudīs. Jo galējais punkts tam visam būs tas, ko jūs intervijā ar Baby Dee nosaucāt par transspeciesism. Bet, runājot par citu tēmu, es jums stāstīju par Donnas Haravejas grāmatu, kurā viņa stāsta, ka viņas ideālajā ģimenē katram bērnam būtu trīs, nevis divi vecāki. Viņa arī aicina domāt par ģimeni kompleksākā veidā un neidentificēt bērnus tikai ar viņu bioloģiskajiem vecākiem. Donna Haraveja ir slavena arī ar frāzi “Make kin, not babies” (“Taisiet saimi, nevis bērnus”). Vārda “ģimene” vietā mēs lietojam vārdu “saime” (kin), jo domājam par ģimeni kā par plašāku radniecības loku, mēs runājam par kvīru saimi – un tas jau atkal ir mēģinājums iztēloties jaunas ģimenes veidošanas un radošanās formas. Un – jā, atgriežoties pie tā, kāpēc jūs nevarētu būt melns ķīnietis? Tāpēc, ka tas vienkārši ir stulbums. Turklāt tas ir aizvainojoši.

RL: Kuru es aizvainoju?

Henesijs: Cilvēkus, kuri savu iekšējo būtību identificē ar tumšo ādas krāsu vai ķīnietību. Daļa no šīs identitātes ir politiski konstruēta – caur apspiešanu, ksenofobiju un rasismu –, un jūs neesat pelnījis...

RL: ...saukties par melno vai ķīnieti.

Henesijs: Jā.

RL: Uzskatāt, ka es neesmu pietiekami cietis?

Henesijs: Kādam liksies, ka jūs neesat pietiekami cietis, bet citi teiks: tie nav tavi senči, tāpēc tev nav pamata nest šo identitāti. Ja kāds vienkārši tāpat no zila gaisa ņem un saka “es esmu melnādains ķīnietis”, es viņam saku: ej dirst! Tu vienkārši mēģini provocēt vai nodarbojies ar politisko satīru laikmetā, kurā politiskā satīra ir mirusi.

RL: (Smejas.) Piekrītu!

Henesijs: Ja jūs vēlaties to kritizēt, jāmeklē sarežģītāka taktika. Un vēl – no kādām pozīcijām jūs to sakāt? Es nekad nekritizētu transpersonu, kura uzskata, ka ir “piedzimusi nepareizajā ķermenī”, tāpēc vien, ka nevēlos, lai mani saista ar reliģiozajiem labējiem, kuri uzbrūk LGBT ideoloģijai. Es nevēlos būt ar viņiem uz vienu roku. Es vēlos pārstāvēt tos, kuri skatās plašāk uz dzimti un seksualitāti un grib atbrīvoties no ģimenes ideoloģijas.

RL: Jūs nodarbojaties ar sabiedrisko aktīvismu un iesaistāties dažādās protesta kustībās. Tieši kāda utopija jūs vilina? Kas būtu tā ideālā dzīve, uz kuru jūs tiecaties?

Henesijs: Lielisks jautājums. Neticu, ka es vai kāds cits spētu uz to atbildēt. Mēs vairs nevirzāmies uz kādu konkrētu, acīmredzamu galamērķi, bet soli pa solim dodamies pretī kaut kam, ko vēl nespējam iztēloties. Tā nu nejauši ir sanācis, ka tieši šobrīd strādāju pie darba ar nosaukumu “Vēl ne”. Šo nosaukumu esmu aizguvis no kāda pasniedzēja, kurš arī pirms 10 gadiem domāja par “vēl ne” – par to, kas vēl tikai nāks, kam mums vēl nav raksturojošo vārdu un ko mēs vēl nespējam iztēloties. Mani vairāk par visu interesē radīt apstākļus, kas ļautu izplesties apziņai, iztēlei, tuvībai, cilvēku attiecībām. Man gribas iztēloties pasauli, kurā ir mazāk vardarbības cilvēku starpā. Man gribas iztēloties pasauli, kurā spējam novērtēt dinamiskākas attiecības gan cits ar citu, gan ar zemi, dzīvniekiem, gaisu, akmeņiem, ūdeni. Domāju, ka mēs ļoti daudz ko varam mācīties no iezemiešu kultūras pavedieniem, kas vēl ir saglabājušies. Arī domājot par trans- un kvīru jautājumiem, mēs zinām, ka visā pasaulē ļoti daudzās vietējās kultūrās bija daudz plašāka izpratne par dzimti vai kaut ko līdzīgu geju seksam, izpratne par transpersonām, kas varēja pastāvēt bez hormonu lietošanas, operācijām un valodu kariem. Viņi vienkārši skatījās uz šīm attiecībām kompleksākā veidā. Jā, es iztēlojos pasauli, kurā ir daudz vieglāk iejusties savā ķermenī, justies tajā ērti, izbaudīt to, nenodarot pāri apkārtējiem cilvēkiem un arī tiem, kas nav cilvēki.

RL: Iezemiešu kultūrās mēdz arī daudz apzinātāk attiekties pret mirušajiem.

Henesijs: Pilnīgi noteikti.

RL: Dažādās šamaniskajās praksēs uzskata, ka mirušie caur šamani spēj nodot enerģiju dzīvajiem un, otrādi, no dzīvajiem caur šamani tā tiek nodota mirušajiem. Kāda loma jūsu pasaules ainā ir mirušajiem?

Henesijs: Tieši tāda, kādu jūs tikko aprakstījāt.

RL: To es negaidīju.

Henesijs: Es katru dienu domāju par attiecībām ar mirušajiem un to, kā tās darbojas abos virzienos. Savos darbos es mirušos saistu ne tikai ar pagātni, bet arī ar nākotni. Man ir sajūta, ka pagātne un senči mūs stumj un dzen – viņi ir palīdzējuši nokārtot kaut vai šo pašu satikšanos ar jums –, bet tajā pašā laikā arī nākotne velk mūs pie sevis. Es bieži ļaujos domām par dažāda veida cikliem un cilvēku apziņas spirālēm. Arī deju studijā es bieži vien lieku cilvēkiem iztēloties citādas attiecības ar nāvi. Stundās mēs praktizējam dažādus nāves un miršanas vingrinājumus. Es lieku cilvēkiem iztēloties savu nāvi vai rūpēties citam par citu, it kā viņi būtu miruši. Man liekas, ka šos rasu, ksenofobijas un robežu konfliktus varētu atrisināt, veidojot citādas attiecības ar senčiem. Un vēl man liekas, ka baltajiem cilvēkiem tajā ir jāiesaistās. Es saku “baltajiem cilvēkiem”, ar to domājot cilvēkus, kuriem ir pārtrūkusi saikne ar viņu etnisko izcelsmi, kultūru, tradīciju, valodu. Mani senči nerunāja angliski. Angļi okupēja Īriju, mērdēja viņus badā, piespieda emigrēt, un tad kaut kādā bezsakarā, kā jau tas Amerikā notiek, īri kļuva par angliski runājošajiem un izvērsa angļu rasismu pret frančiem, iezemiešiem un ko tik vēl ne. Domāju, ka uz vēsturi jāskatās plašāk. Man riebjas lietot vārdu “garīgs”, jo tas ir patiešām sačakarēts vārds, bet man liekas, ka tad, kad runājam par senčiem un attiecībām ar mirušajiem, tajā parādās kaut kas no šīs garīgās kategorijas. Vai kad runājam par nedzimušo cilvēku nākotni un to, kā nedzimušie un mirušie ir saistīti vienotā cikliskā domāšanā. Šajā ziņā mani ir ietekmējusi Āfrikas un Amerikas pirmiedzīvotāju domāšana un paradumi.

RL: Kas jūsu dzīvē mainās no tā, ka iztēlojaties sevi par mirušu?

Henesijs: Viena lieta ir iedomāties un dzīvot ar apziņu, ka esi nākotnes sencis. Kā tu gribētu ietekmēt to cilvēku dzīvi, kas dzīvos pēc tevis? Tas nav vienkārši, tomēr ir vienkāršāk, ja tev ir bērni. Kādas idejas un iemaņas tu gribētu viņiem nodot, lai viņi var tās izmantot tad, kad tevis vairs nebūs? Man liekas, ka es uz to skatos šādā aspektā.

RL: Labi, tagad pēdējais jautājumu cikls. Kāda loma jūsu protesta darbībās ir mākslai? Jo es jūs pirmām kārtām redzu kā anarhistu, dumpinieku, maigu revolucionāru.

Henesijs: “Revolucionārs” būtu par skaļu teikts.

RL: Tā kā jūs esat pret vardarbību, tad īsts revolucionārs no jums nesanāk.

Henesijs: Bet es arī neesmu pilnībā pret vardarbību.

RL: Kuru jūs būtu gatavs nogalināt vai kārtīgi pārmācīt?

Henesijs: Vēsturē ir ļoti maz gadījumu, kuros ar mērķtiecīgu politisko vardarbību būtu panākts tas, ko bija iecerēts panākt. Visbiežāk ar to tiek nodarīts vairāk ļauna nekā laba. Tāpēc es neesmu politisko slepkavību piekritējs, lai cik tās reizēm šķistu vilinošas.

RL: Dažiem 19. gadsimta anarhistiem tās gan ļoti patika.

Henesijs: Bet 19. gadsimts bija sen, turklāt, ja mēs paskatāmies uz dažiem…

RL: Mūsdienās dažas valdības izmanto paņēmienus, ko agrāk izmantoja anarhisti.

Henesijs: Nu, valdības vienmēr ir nodarbojušās ar sev nevēlamu cilvēku nogalināšanu.

RL: Tā gan. Bet atgriezīsimies pie mākslas lomas un funkcijas jūsu subversīvajā darbībā.

Henesijs: Man personīgi tā vienmēr bijusi vieta, kurā es varu turēties pie zināmām pretkultūras, prethegemonijas vai antisistēmiskām rīcības un domāšanas formām. Tā ir vieta, kurā var nodarboties ar izpēti. Un kā cilvēks, kurš uzskata, ka mums nepieciešamās zināšanas atrodamas ne tikai valodā...

RL: Bet arī ķermeņa darbībās...

Henesijs: ...ķermeņa darbībās, iztēlē, vizuālajā valodā. Domāšana caur tēlu un iztēli ir tikpat svarīga kā tās iemiesošana. Tā ir vieta, kurā no manis ir visvairāk jēgas. Liekas, mums viss grozās tikai ap vārdu “bauda”, bet es uzskatu, ka cilvēkiem ir jācīnās. Taču cīņa nav vienīgais. Man liekas, tas ir kaut kādā veidā saistīts ar to, ka esmu dejotājs un ka man šķiet erotiski pievilcīgi konkrēti ķermeņi. Tāpēc es strādāju ar deju un vienlaikus arī kalpoju konkrētiem politiskiem projektiem – no izpētes līdz fiziskai iesaistei.

RL: Vai refleksija par to, kas ir māksla, jums ir svarīga?

Henesijs: Protams. Bet, manuprāt, ja mākslu sāk aplūkot pārāk lielā pietuvinājumā, tā izjūk.

RL: Kā konstrukts vai kā...

Henesijs: Jā, kā atsevišķa darbības joma. Rietumu filozofija nu jau gadus 200 runā, ka viss ir māksla, vai ne? Un vienā jaukā brīdī parādās Jozefs Boiss, kurš paziņo, ka ikviena darbība ir radoša un visi ir mākslinieki. Mākslu rūpīgāk aplūkojot, robežas, kas to nosaka, sāk jukt laukā.

RL: Salīdzināsim divus izteicienus – “viss ir māksla” un “viss ir politika”.

Henesijs: Abi ir patiesi. Vismaz man.

RL: Abi?

Henesijs: Jā.

RL: Un ar politiku jūs saprotat...

Henesijs: Politika izpaužas pilnīgi visā. Jebkuru darbību var interpretēt kā politisku, un jebkuru darbību var uzskatīt par radošu.

RL: Ja viss ir māksla un viss ir politika, tad kādas ir attiecības starp mākslu un politiku? Vai tās ir saistītas?

Henesijs: Jā, visa māksla ir politiska.

RL: Un visa politika ir mākslinieciska?

Henesijs: Nu, jebkuru darbību var uzskatīt par radošu.

RL: Piemēram, iebrukt Afganistānā vai atstāt Afganistānu ir mākslinieciska darbība?

Henesijs: To var uzlūkot kā māksliniecisku darbību. Gandrīz visus terora aktus var uztvert kā politisku performanci. Tie ir teatrāli. Tā ir radoša darbība. Kāds taču iztēlojās, kā lidmašīna ietriecas debesskrāpī, un pielika pūles, lai iemācītos lidot. Tas ir tāpat kā mācīties dejot, lai varētu piedalīties izrādē. Domāju, ka caur māksliniecisko ietvaru var labāk izprast jebkuru darbību, tāpat arī caur politisko ietvaru.

RL: Bet vai jūs jūtat, kā mainās akcents, raksturojot terora aktu kā māksliniecisku priekšnesumu? Tas pārslēdz fokusu no sāpēm uz radošu darbību. Un otrādi. Ja jūs, skatoties uz gleznu, sakāt, ka tā ir politisks akts, arī tad jūsu skatiens izmainās. Piekrītat?

Henesijs: Jā. Bet es vēlos šo skatienu padarīt kompleksāku.

RL: Reiz kāds cits īrs savā dienasgrāmatā ierakstīja šādu jautājumu: ar ko kakāšana atšķiras no mākslas taisīšanas? Tas bija Džeimss Džoiss 18 gadu vecumā. Vai jūs varētu paskaidrot atšķirību starp kakāšanu un visu veidu mākslas radīšanu? Ja viss ir māksla, tad arī sūds ir mākslas darbs.

Henesijs: Jā, pilnīgi noteikti!

RL: Vai tomēr ir kāda atšķirība? Kā būtu, ja es visu jūsu mākslu raksturotu kā sūdu – ja jau nav nekādas atšķirības starp sūdu un mākslas darbu?

Henesijs: Es domāju, ka kakāšana ir radošs darbs. Tomēr vienkārši apsēsties un pakakāt nav gluži tas pats, kas ieiet studijā un strādāt pie kaut kā, jo šo darbību pamatā ir dažādi nolūki...

RL: Jūs domājat, ka otrā ir sarežģītāka?

Henesijs: Jā, un tās pamatā ir nodoms kaut ko radīt. Bet man liekas ļoti jautri kakāšanu uzskatīt par mākslu. Tas ir kaut kas, ko es izgatavoju ar savu ķermeni, jo esmu ēdis konkrētas lietas, savukārt, ēdot kaut ko citu, sanāktu cits rezultāts, un tad vēl tādi faktori kā miegs, alkohola patēriņš un izdzertā ūdens daudzums iepriekšējā vakarā.

RL: Un padomājiet, ka visi šie faktori ietekmē arī mākslas darba radīšanu.

Henesijs: Jā. Īstenībā tas, vai esmu labi pakakājis, ietekmē arī manu dejošanu, tāpēc mana kakāšana un māksla ir diezgan cieši saistītas.

RL: Ja kāds, skatoties uz tikko izkakātu sūdu, teiktu “tas ir mākslas darbs”, bet, skatoties uz jūsu darbu, teiktu “tas ir sūds”, vai jūs tos novērtētu kā vienlīdzīgus izteikumus?

Henesijs: Ja viņi manu mākslu salīdzinātu ar sūdu tādā pašā veidā, kā viņi sūdu salīdzina ar mākslu, es domāju, ka tas būtu ļoti forši. Viņi skatās uz manu mākslas darbu un saka: tu apēdi to un to, un te ir tas, kas no tevis iznāca laukā. Līdzīgi kā reizēm sanāk ļoti ātri radīt kādu mākslas darbu, un tad tu saki: es to burtiski izvēmu no sevis.

RL: Pēdējie divi jautājumi. Kāda ir atšķirība starp garīgi slimu cilvēku un mākslinieku?

Henesijs: “Garīgi slims” ir kārtējais termins, kuru mēs lietojam no ārpuses, bet, ja uz to paraugās tuvāk, tas izjūk. Man laikam jāatsaucas uz R. D. Langu vai kādu 60. gadu psihologu, kurš norādīja, ka šizofrēnija ir adekvāta reakcija uz šizofrēnisku sabiedrību. Domāju, ka mūsdienu trauksmes, depresijas un bipolaritātes līmenis precīzi atspoguļo situāciju. Tā ir reakcija uz neoliberālo situāciju. Es teiktu, ka visi mākslinieki ir traki un visi trakie ir mākslinieki. Lūk, tā!

RL: Kas ir svarīgākais, ko savā dzīvē esat sapratis?

Henesijs: (Pauze.) Man liekas, ka vārdos to nevar pateikt, tā drīzāk ir sajūta. Esmu piedalījies dažos rituālos, kur esmu izjutis to saikni ar pagātni-tagadni-nākotni, un reizēm šī sajūta parādās kādas apskaidrojošas improvizācijas laikā, kad liekas, ka pēkšņi viss ir saslēdzies. Man šķiet, tas aprakstīts arī kaut kādos mūsdienu teorētiskajos darbos: nāk prātā, piemēram, ungāru izcelsmes kanādietis Gābors Mātē, kurš atkarību raksturo kā saiknes trūkumu. Viņš saka, ka vienīgais veids, kā izārstēties no atkarības, ir sajust saikni ar pasauli. Un man šķiet, ka tā saslēgšanās sajūta, ko esmu piedzīvojis dažādos kultūras kontekstos – gan rituālos, gan performancēs –, ir ļāvusi man saprast Gābora Mātē teikto un devusi motivāciju tam, ko daru.

RL: Paldies, Kīt. Bija liels prieks ar jums parunāt.

Henesijs: Šī bija pārsteidzoši lieliska saruna. Patiešām skaista.