Es vienkārši gribu, lai viņu nebūtu

Svens Kuzmins

Par vībotņu pļaušanu un to, kā pareizi kurināt pirti

Ir tādi rakstnieki, kurus tu nekad neesi saticis un, visticamāk, arī nesatiksi (varbūt tie dzīvo tūkstošiem kilometrus tālu, varbūt jau sen uzrakstījuši savu rakstāmo un nomiruši), bet kuru darbi savādā kārtā liecina par pretējo: lūk, tu paņem šāda nekad nesatikta autora grāmatu, izlasi pāris lappuses, un pēkšņi tev vairs nav šaubu, ka nupat, vēl iepriekšējā vakarā, jūs kopā esat sēdējuši uz lieveņa zem ziedoša ķirša, dzēruši šņabi Хлебный дар un līdz rītausmai pļāpājuši par Svarīgāko. Protams, katram lasītājam šis nosacīto literāro draudzību loks ir atšķirīgs. Taču dažiem autoriem, ja tā var izteikties, draudzīguma pakāpe ir krietni augstāka nekā citiem. 

Dmitrijs Gorčevs ir viens no draudzīgākajiem rakstniekiem, kādus man jebkad gadījies nesatikt. Pirmo reizi es viņu nesatiku 2005. gadā, kad pa ceļam uz tālā maršruta vilcienu iegriezos krievu grāmatnīcā un apvaicājos, vai viņiem ir kaut kas no Harmsa. Pārdevēja teica, ka no Harmsa nekā neesot, bet tad kritiski nopētīja mani un, izvilkusi no plaukta grāmatiņu košos vākos, jautāja: “Jūs Gorčevu esat lasījis?” Atbildēju, ka neesmu. “Tad noteikti palasiet. Jums nāks par labu!” Es ļoti nobrīnījos par šādu pārliecību, bet grāmatiņu tomēr nopirku – tas bija Gorčeva tobrīd jaunākais stāstu krājums “Glābšanas plāns”. Un tiešām, dzīve uzreiz sāka uzlaboties. Savos īsajos, absurdajos tekstos, ko nereti mēdz salīdzināt ar Zoščenko miniatūrām, Gorčevs necentās nedz pravietot, nedz kādam ko pierādīt, nemēģināja risināt cilvēcei nozīmīgus jautājumus, tomēr nepūlējās arī dzīt jokus. Es, atklāti sakot, vispār nesapratu, ko viņš ar šiem tekstiem centās panākt, taču no vilciena izkāpu ar sajūtu, ka esmu mērojis ceļu kopā ar ļoti patīkamu, lai arī trauslu un viegli ievainojamu cilvēku.

Bet Gorčevs ap to laiku jau bija kļuvis ievērojams krievvalodīgā interneta personāžs, un tā es līdz ar tūkstošiem citu viņa LiveJournal bloga lasītāju turpināju nesatikt mūsu kopīgo virtuālo draugu vismaz reizi nedēļā. Toreiz doma par visu literātu – un līdz ar to arī literatūras – pārcelšanos uz interneta vidi vēl nebija zaudējusi ticamību, taču Gorčevs bija viens no retajiem rakstniekiem, kurš izprata interneta dienasgrāmatas formas mākslinieciskās iespējas un ierobežojumus. Viņa blogs jau kopš pirmsākumiem lieliski darbojās īso harmsisko etīžu žanrā un droši vien arī nāca lasītājiem par labu, taču laika gaitā pārvērtās par ko līdzīgu romānam turpinājumos. 

Šis romāns ieguva pārsteidzoši klasisku sižetu 2007. gadā, kad Gorčevs kopā ar sievu un jaundzimušo dēlu pārcēlās uz dziļiem Pleskavas laukiem. Viņa lasītājiem tas bija, maigi izsakoties, negaidīts pavērsiens. Absurdists Dmitrijs Gorčevs, ko līdz tam bija pieņemts uzskatīt par klasisku briļļaino Pēterburgas inteliģentu, pēkšņi rakstīja par vībotņu pļaušanu un to, kā pareizi kurināt pirti. Pavisam mazu ieskatu savā jaunajā dzīves kārtībā viņš sniedzis intervijā Tatjanas Tolstajas un Avdotjas Smirnovas autorraidījumā “Школа злословия” NTV kanālā. Toties dzīvā romāna nodaļas, kurās dokumentēta pilsētnieka pakāpeniskā iesakņošanās laukos, joprojām ir pilnā apjomā lasāmas viņa dienasgrāmatā dimkin.livejournal.com un tagad saīsinātā veidā arī šeit latviski.

Gorčevs nomira savos laukos 2010. gadā. Pēdējais ieraksts viņa blogā ir par to, kur Pēterburgā nopirkt attīstītāju un fiksāžu melnbaltajai filmiņai. 

“Aprunāšanas skola”: Tatjanas Tolstajas un Avdotjas Smirnovas saruna ar Dmitriju Gorčevu

Tatjana Tolstaja: Esiet sveicināts, Dmitrij.

Dmitrijs Gorčevs: Esiet sveicinātas.

Tolstaja: Kāpēc jūs negribējāt pie mums nākt?

Gorčevs: Man vispār diez ko nepatīk iet uz televizoru. Un kaut kā neredzu īpašu jēgu tajā atrasties.

Tolstaja: Egoisms, Dmitrij Anatoļjevič. Egoisms. Jūs cilvēki mīl un grib jūs redzēt.

Gorčevs: Tas nav egoisms. Vienkārši... Nu, kā to sauc – tirgot savu ģīmi un tā tālāk, man tas nav vajadzīgs.

Tolstaja: Nu, pastāstiet mums par sevi.

Gorčevs: Par sevi jau es varu pastāstīt, taču baidos, ka vienā raidījumā tas nesalīdīs.

Avdotja Smirnova: Jūs reiz projektā Разговорчики teicāt, ka, pēc jūsu domām, vislabākā audzināšanas doktrīna ir bērnus atstāt novārtā.

Gorčevs: Jā.

Smirnova: Un ka jums ir bijusi ļoti laimīga bērnība tāpēc, ka jūs bijāt pilnīgi novārtā atstāts bērns. 

Gorčevs: Es nevaru teikt, ka biju pilnīgi novārtā atstāts bērns. Negrasos aizvainot savu māti, taču viņa... Viņai dzīvē bija aktīva pozīcija, viņa bija partijas biedre, mācību daļas vadītāja, skolotāja. Viņai vienkārši nebija man laika. Bet es nevis gāju zagt vai čiept sīceni – es lasīju grāmatas. Paldies Dievam, skolotāju ģimenē mums bija divi grāmatskapji, es jūsu vectēva kopotos rakstus desmit sējumos izlasīju no viena gala līdz otram. 

Tolstaja: Tos dzeltenos, vai?

Gorčevs: Tos pašus. Bālgani dzeltenos. Es lasīju visdulnākās grāmatas, sākot ar mācību grāmatu ginekoloģijā, beidzot ar... Visu pēc kārtas, pirmo plauktu, pēc tam otro plauktu... Un kaut kā kļuvu par zinīgu cilvēku.

Smirnova: Mani gan ieinteresēja formulējums “laimīga bērnība”. Jo vispār jau bērnība nav laimīgs laiks cilvēka dzīvē. Tur ir ļoti daudz visādu...

Gorčevs: Laimīga bērnība tai ziņā, ka mani neviens nespieda darīt to, ko es negribēju. Man nelika spēlēt vijoli vai pieteikties daiļslidošanā. Kas mani interesēja, to arī es darīju. Man bija klasisks literārais draugs Miša, tāds resns, aktīvs. Mēs kaut ko ar viņu būvējām, kaut kādas automašīnas, Kon-Tiki plostu, kuģojām pa peļķēm – tas ir, normāla bērnība bez īpašas pieskatīšanas, bez kontroles. Un ko te var pateikt – laimīga, nelaimīga? Normāla. Katrā ziņā es to atceros bez pretīguma.

Smirnova: Sakiet, lūdzu, – man ļoti patīk jūsu teksti, patīk jūsu miniatūras, un man ienāca prātā, ka tajās ir kaut kas... Jūs esat mizantropiju padarījis ļoti pievilcīgu un simpātisku. Man ir draugs Žeņa Muravičs, viņam ir tāds pateiciens, īpaši uz paģirām, viņš saka: “Ienīstu visu, kas dzīvs.” Ar to viņš sāk dienu. Turklāt viņš ir možs, priecīgs, pilns jautru smieklu un tā tālāk. Kaut ko līdzīgu darāt arī jūs savos tekstos.

Gorčevs: Cilvēkus vajag iznīcināt.

Smirnova: Jā, tas ir jūsu programmatiskais teksts, esmu pazīstama ar to. Bet reizē jūs pats sakāt: “Es neesmu publisks cilvēks, uz televizoru neeju, nepatīk, nesaprotu, kāpēc.” Jūs dzīvojat laukos, un tā tālāk, un tā joprojām. Tas ir, mizantrops jūs esat ne tikai literatūrā. Taču jums ir bijusi laimīga bērnība. Kad jūs sevi apzinājāties kā mizantropu?

Gorčevs: Nu, man vienmēr kaut kā ne īpaši patika... Ne jau tā, ka man ļoti nepatiktu cilvēki vispār, bet cilvēki visu laiku rada stresu. Viņi visu laiku no tevis kaut ko grib. Kolīdz tu izlien ārā, viņi uzreiz grib. Tev jāuzvedas tā, nedrīkst bļaustīties vai, tieši otrādi, jābļauj, kad vajag, un viņi visu laiku ir apkārt. Un vēl es sāku dzīvot lielpilsētā Pēterburgā, un tur starp tiem cilvēkiem ne izspraukties nevar, viņi ir augšā, apakšā, pa kreisi, pa labi, kaut ko dauza, kaut ko urbj. Patiešām, normāla vēlēšanās cilvēkam no lielpilsētas ir viņus visus iznīcināt. Ir tāda grāmata Vindemam – “Trifidu diena”. Tas taču ir sapnis – mirusi, tukša pilsēta, pa kuru tu staigā, ieej veikalos, ņem, ko gribi.

Smirnova: Ko jūs paņemtu?

Gorčevs: Man neko nevajag.

Tolstaja: Labi, šobrīd tā ir sagadījies. Bet pieņemsim: mēs tagad beigsim raidījumu, jūs iziesiet ārā, un viss būs tā, kā jūs sakāt; ko jūs pašu pirmo paņemsiet?

Gorčevs: Pudeli konjaka.

Tolstaja: Un uzkost ko?

Gorčevs: Es neuzkožu.

Tolstaja: Jūs konjaku dzerat neuzkožot?

Gorčevs: Jā. 

Smirnova: Un ko vēl paņemsiet?

Gorčevs: Ai, visu. Saprotiet, kad es ieeju tajos hipermārketos, man jau pēc desmit sekundēm sākas klaustrofobija kopā ar agorafobiju, gribas ar galvu pa priekšu ielīst zemē. Es esmu tas, kuru var ielaist veikalā ar miljons dolāriem, un viņš nopirks bundžu alus. Vairāk neko.

Smirnova: Taču nerunāsim par materiālo. Mums ar Tatjanu ir sena un iemīļota spēle – mēs iztaujājam, ko kurš darītu. Es, pavisam godīgi, uzreiz dotos uz Lielo teātri, uzvilktu puantes, pačku un beidzot izmēģinātu, kā tas ir – būt balerīnai, jo visu bērnību zīmēju tikai balerīnas. Tad es dotos uz vēl kādu teātri vai Мосфильм kostīmu darbnīcām un uzstīvētu kādu kleitu ar krinolīnu, lai ir grezni, un vēl arī kaut kādu parūku vai, vēl labāk, milzīgu cepuri. Un tīksminātos spoguļa priekšā.

Gorčevs: Tas īstenībā ir ļoti skumjš skats.

Tolstaja: Nu, smieklīgs arī.

Gorčevs: Smieklīgs arī.

Tolstaja: Pirmām kārtām taču jāsmejas par sevi. Un, ja esi pieradis par sevi smieties – un es esmu pieradusi –, tad ir smieklīgi pasmieties par citiem. Vienkārši nav tādas iespējas, par sevi taču tu zvaigā no paša agra rīta. Muļķība, alkatība un godkārība – lūk, no kā es sastāvu. Un man ir interesanti: bet citi no kā? Jūs, teiksim – no kā?

Gorčevs: Es sastāvu no tīra cildenuma un nesavtības.

Tolstaja: Aprakstiet sevi caur priekšmetiem, fantāzijām un sapņiem. It kā izejot ārpus sevis.

Gorčevs: Man ir tāds skumīgs liktenis: būtībā viss, kas man vajadzīgs, man jau ir.

Smirnova: Jūs ākstāties.

Gorčevs: Es neākstos.

Tolstaja: Dievs tas Kungs atnāk pie jums un saka: “Dmitrij Anatoļjevič...”

Gorčevs: “Ko tu gribi?” Es teiktu: lai mani vienkārši liek mierā, kad es ne ar vienu nevēlos runāt. Un lai viņi ar mani runā tikai tad, kad es vēlos ar viņiem sarunāties. Vairāk droši vien neko nemaz arī nelūgtu.

Tolstaja: Tas ir, otrā un trešā vēlēšanās tā arī karāsies gaisā?

Gorčevs: Nu, bet ko tad? Laimi visai cilvēcei? Kāpēc?

Smirnova: Komunismu. 

Gorčevs: Nē, tiešām, jums šķiet, ka es ākstos, bet man tik tiešām neko nevajag. Tas, kas vajadzīgs, man jau ir.

Smirnova: Kas tas būtu?

Gorčevs: Man ir brīnišķīgs puisītis, viņam ir pusotru centimetru garas skropstas. Pusotra gada viņam. Man ir māja laukos, re, man ir viss, kas man vajadzīgs. 

Tolstaja: Bet varbūt jūs gribat lieveni pie mājas? Vai otru skursteni?

Gorčevs: Ā, ja mēs pārejam uz šo līmeni, tad, protams, pāris kubus apdares dēļu es paņemtu. Pat vairāk droši vien. Un malkas cirvi man nesen nozaga. Vispār nav ar ko malku skaldīt. Tā tur stāv, pēc tam izkaltīs, un jau vairs nevarēs saskaldīt. 

Smirnova: Bet vai jums patīk malku skaldīt?

Gorčevs: Tā ir bauda. Tas taču nav darbs. Varēja dabūt jau saskaldītu, bet tas ir tas pats, kas paņemt apzelētu sviestmaizi. Reizēm kaut kur lasu, ka tā esot nožēlojama nabadzība, visa šī lauku dzīve, bet es no tās gūstu baudu. Man patīk, tas ir normāls dzīvesveids.

Smirnova: Vai jūs smēķējat?

Gorčevs: Daudz. Ļoti.

Smirnova: To, ka jūs dzerat, zina katrs jūsu lasītājs. Smēķēšanu vienkārši nav sanācis pieminēt. 

Tolstaja: Ne visi zina, ka jūs dzerat konjaku.

Gorčevs: Nē, konjaku ne. Labāk šņabi. Kad visa šitā labklājība tik tikko sākās, es nomēģināju pilnīgi visus dzērienus – tekilu, rumu. Bet tad sapratu, ka par šņabi tik un tā nekā labāka nav.

Smirnova: Par šņabi labāks var būt tikai šņabis – tas jau tāpat skaidrs.

Tolstaja: Bet kā tad bez uzkošanas?

Gorčevs: Nē, es varu arī uzkost. 

Tolstaja: Un ko jūs vislabprātāk uzkožat? Teiksim, jūs esat noguris. Atnācis mājās no aukstuma. Nopircis labu šņabi. Noliekat to uz galda. Ko jūs domās redzat tam klāt? Nevar taču tāpat dzert šo balto klusumu.

Gorčevs: Nu, saprotams. Tad pelmeņus. Es pats tos maļu, man ir rokas gaļasmašīna, nekādā gadījumā ne mehāniskā. Mehāniskā ir nejutīga, gaļu tā sadauza pavisam. Bet ar roku jūti visu – kā iet, kā nokrakšķ. 

Tolstaja: Kā piedzenas pilna ar dzīslām, kā tu skrūvē viņu vaļā, kā ķeksē ārā, met laukā, no jauna saskrūvē.

Gorčevs: Tas arī ir patīkams process. Es pats iejaucu mīklu.

Tolstaja: Bet gaļu kā gatavojat? Ko liekat iekšā?

Gorčevs: Es ņemu kilogramu cūkgaļas, kilogramu liellopa un sajaucu kopā.

Tolstaja: Bez jērgaļas? 

Gorčevs: Bez jērgaļas.

Tolstaja: Un tālāk?

Gorčevs: Ķiploki, pipari, pāris olu tur piesitu klāt. Nezinu, cik tas ir kanoniski, bet pie mums manā bērnībā – jau atkal laukos, Kazahstānas ziemeļos, – visa ģimene sēdās un taisīja pelmeņus. Šī ir vienīgā recepte, kuru es zinu. Un iznāk tieši tas produkts, kas harmonē ar šņabi.

Tolstaja: Lieliski.

Smirnova: Vienkārši lieliski. Sakiet, lūdzu, jūs teicāt, ka visu bērnību lasījāt grāmatas. Kuri tad beigu beigās sanāca jūsu mīļākie rakstnieki?

Gorčevs: Beigu beigās mani mīļākie rakstnieki sanāca ļoti neinteresanti. Nikolajs Vasiļjevičs Gogolis un Fjodors Mihailovičs Dostojevskis. Piedevām bērnībā es taču viņus lasīju kā jebkurš normāls skolēns, nu, tas ir, lasīju “Noziegumu un sodu” tāpēc, lai, nu...

Tolstaja: Skolotāji atšūtos.

Gorčevs: Jā. Tagad man laukos stāv Dostojevska desmit sējumi, Gogoļa seši sējumi un vēl pāris grāmatu – nu, tur “Saldūdens zivju makšķerēšana” un kaut kāds nebūt “Putnu noteicējs”. Un man ar to pavisam brīnišķīgi pietiek. 

Smirnova: Tikai te jau vēl ir svarīgi, kurš ar ko. Skaidrs, ka mēs pārcilājam vienas un tās pašas grāmatas. Tomēr par cilvēku daudz pasaka arī tas, tieši kuru viņš izvēlas. Gogolis un Dostojevskis – tas ir viens komplekts. Puškins un Tolstojs – cits. 

Gorčevs: Pilnīgi, pilnīgi cits. Teiksim, no Ļeva Nikolajeviča man arī stāv “Anna Kareņina”, visu laiku gribu izlasīt un visu laiku saprotu, jūtu, ka vēl neesmu izaudzis.

Tolstaja: Ļoti interesanti. Vispār definēt cilvēku ar viņa sapņu, gaumes un kaislību starpniecību ir aizraujoša nodarbošanās. Atvainojiet, ka iespraucos pa vidu, bet mans mīļākais tēls ir neredzamais cilvēks, kuru neviens nebija redzējis, līdz sākās lietavas un aukstais angļu rudens. Tad viņš kļuva mazliet redzams, jo lietus straumes tecēja gar viņu lejup un kājas bija nošļakstītas ar dubļiem, un tad viņš tāds miglains un nelaimīgs lietū trāpījās cilvēkiem un aizgāja bojā. Tas, ar kā palīdzību tu sevi definē, kaut kādā ziņā par tevi liecina. Nekā citādi dvēseli nevar izlasīt, vai nu mazums – melo cilvēks. Bet viņš nevar melot, ka viņa mīļākais rakstnieks ir šis, nevis tas. Varētu likties: vai nav vienalga. Bet var taču sajust. Gogolis ar Dostojevski – tie ir pelmeņi bez jērgaļas. Bet cits taču pateiktu, piemēram, ka viņam tur garšo krietni daudz jērgaļas un labu taukvielu, taukastes taukus vēl pielikt klāt, un tad jau, skat, viņam tur iznāk manti, nevis pelmeņi. Un tas ir pilnīgi, pilnīgi, pilnīgi cits kulinārijas nostūris. Tur citādi iešņabo, citādi iziet sētā pasēdēt. Literatūra arī cita, un tas tiek darīts vasarā, un viss notiek zaļu koku pavēnī, nevis sniegos. Tas aizved uz pilnīgi citu pusi.

Gorčevs: Nu, es vispār 35 savas dzīves gadus esmu nodzīvojis Kazahstānā, tāpēc man jērgaļa lāgā negaršo, tur tās bija par daudz.

Tolstaja: Bet dzeja? Ko jūs par to domājat?

Gorčevs: Nosodu. Nē, nu, Dima Bikovs, piemēram... Man patīk daži viņa dzejoļi, bet vispār... Puškins nepatīk. Kolīdz pateiksi pieklājīgā sabiedrībā, ka tev nepatīk Puškins, uzreiz ar tevi vairs nesarunāsies. Roku nespiedīs.

Smirnova: Man liekas, Puškins to uztvertu pilnīgā mierā.

Gorčevs: Liekas, jā. Aleksandrs Sergejevičs bija nenoliedzami simpātisks cilvēks, man vienkārši viņa dzeja ne visai patīk.

Tolstaja: Ko nu, tad nobliezīsim sākumā pa lielajiem. Glezniecība, mākslinieki? Patīk, nepatīk, kurš, kādi? Kura valsts, kurš gadsimts?

Gorčevs: Man par Rembrantu nekā labāka nav. Varu aiziet uz Ermitāžu, pastāvēt “Pazudušā dēla atgriešanās” priekšā un vairs neko neapskatīt. Un iet prom. Viss. Mūsdienu tā saucamo mākslu es vispār nekādīgi nesaprotu.

Tolstaja: Bet no kura brīža jums no tās nelabi metas? Kur ir pēdējais bastions? Kurš ir pēdējais gads, mākslinieks vai stils, kas ir pieņemams, pēc kura jau sākas...

Gorčevs: Kaut kur divdesmitā sākumā, ja ņemam Krieviju. Serovs, Vrubels – to es vēl saprotu. Tālāk jau Pikasó vai Pikáso – pat nezinu, kura zilbe jāuzsver, – viņš vispār sākumā slikti gleznoja un, lai to lietu nomaskētu, sāka gleznot sievietes ar divām acīm profilā un visādas tamlīdzīgas stulbības, jo vienkārši bija slikts gleznotājs. 

Tolstaja: Ar tēlotājmākslu tikām skaidrībā. Pret tēlniecību, domāju, jūs esat pilnīgi vienaldzīgs.

Gorčevs: Kāpēc, man ļoti patīk piemineklis Pēterim I.

Tolstaja: Cereteli?

Gorčevs: Jā. Tā ir pilnīgi vienreizīga konstrukcija, esmu to rūpīgi aplūkojis.

Tolstaja: Liela konstrukcija. Stratēģiskas vara rezerves gadījumam, ja sāktos trešais pasaules karš.

Gorčevs: Nē, bet tur taču ir lieliski. Viņš ir divreiz lielāks par kuģi, stūresratiņš tur ir, viņam ir atiezti zobi. Manuprāt, burveklīgs mākslas darbs.

Tolstaja: Tas ir cits mākslas veids. Bet tēlniecība? Ko jūs par to sakāt?

Gorčevs: Neko nesaku. Tēlniecība domāta putniem, kas lido pāri, – lai tiem būtu kur pasēdēt.

Tolstaja: Vai balkonu piestutēšanai.

Gorčevs: Jā. Nu, tāda tīri utilitāra lieta. Kā atsevišķu mākslu es to vispār nekādīgi neuztveru. Milosas Veneras...

Smirnova: Bet ar mūziku jums kādas attiecības?

Gorčevs: Vispār neviens netic, ka man kompī ir ierakstīts “Vladimiras centrālcietums”. Mūziku es klausos jebkuru, kas man patīk. Pilnīgi neatkarīgi no tā, kas to dzied, kura gada tā ir, kādā stilā. Tā rada cilvēkā tieši tās asociācijas, kuras gribēja radīt šis nelaiķa... nezinu, Mihails Krugs, un viņš sēž un domā dziļas domas: “Dzīve ir netaisnīga.”

Tolstaja: Bet atkal jau, dziesmas ir mūsdienīga parādība, no kādiem pēdējiem 40 gadiem. Bet mūzika no tās dibināšanas brīža?

Gorčevs: Te es esmu pilnīgi tumsonīgs. Jau 10 gadus esmu nodzīvojis Pēterburgā un ne reizi neesmu bijis Marijas teātrī. Tas jau ir kaut kā...

Smirnova: Bet Pēterburga jums ir mīļa, jums vispār tā patīk?

Gorčevs: Ar to man attiecības ir, ziniet, kā ilga, ilga laulība. Attiecības labas, taču sevišķas mīlestības nav.

Tolstaja: Un kas jums tur patīk un kas nepatīk?

Gorčevs: Oi, kā – kas man patīk? Patīk man tas, ka tā ir neapšaubāmi burvestīga pilsēta, kas maina cilvēkus, pielāgojot sev. Trakoti līksmais Nikolajs Vasiļjevičs Gogolis, uz šejieni atbraucis, sāk rakstīt visādu sviestu, teiksim, “Degunu” vai “Šineli”. Es pats, kad divus pirmos gadus dzīvoju, man naturāli gāja nost āda. Nu tā – ne jau uzreiz, bet pakāpeniski. Pēterburga patiešām maina cilvēkus, vienmēr var redzēt, ja cilvēks ir šejienietis. Maskavā, protams, arī var sastapt cilvēku ar brillītēm, bet skaidrs, ka tas ir maskavietis. Tam ir savs raksturs, turklāt ļoti smags, ļoti untumains, ļoti kašķīgs droši vien. Pilsēta vai nu ņem pie sevis cilvēkus, vai neņem. Nu, mani paņēma. Bet tad es no tās noguru, un arī Pēterburga laikam no manis nogura, un tā nu es tagad... 

Smirnova: Pēterburga tak vispār cilvēkus nemīl, tā ir līdzīga jums šajā ziņā.

Gorčevs: Jā, starp citu, tas jau atkal laikam ir pēterburdzieša sapnis – ka vienreiz šie skaistie prospekti, Admiralitāte un Birža paliks, bet cilvēka – neviena.

Tolstaja: To jau divreiz ievērojuši cilvēki, kuri, kā saka, nav dumjāki par mums – tieši otrādi, ir daudz gudrāki: tā bija neizsakāmi daiļa tieši visļaunākajos gados – 18., 19. gadsimtā, kad cilvēku praktiski nebija, viņi visi bija krituši un nebija nekāda transporta. Ļaudis staigāja kājām, zirgi arī bija apēsti. Un blokādē. Tās ir divas reizes, kad pilsēta acīmredzot tēlojās kaut kā galīgi neticami. Tagad ēnas no tā var ieraudzīt naktī. Baltajās naktīs, ap trijiem, kad viss ir redzams, bet cilvēku nav.

Gorčevs: Jā, es skatījos sešdesmit kaut kura gada albumu, kad vēl nebija personīgā autotransporta – jā, Ņevas prospekts, pa kuru brauc vientuļš trolejbuss un moskvičs, tas arī ir neprātīgi skaisti. Tagad uz šīm stāvgrūdām pilnajām krastmalām nav iespējams skatīties. 

Tolstaja: Un uz nopostītajām mājām, kuras būtu nostāvējušas vēl 300 gadu. Kā pilsēta traucē mūsu pilsētas galvām, tā ir atsevišķa saruna.

Gorčevs: Es brīžiem vairs pat negribu tur staigāt. Kad ir visskaistākais skats no tilta – un tur pēkšņi rēgojas kaut kāds stulbums. Nu, kā ir, tā ir. Kāds ar to tur cīnās, kāds necīnās.

Tolstaja: Kur jūs Pīterā dzīvojat?

Gorčevs: Udeļnajā. Sosnovkas parks man ir tieši zem logiem. Tā droši vien ir vislabākā vieta Pīterā, jo centrā es nevarētu dzīvot, tur nav neviena koka – akmens džungļi. 

Tolstaja: Nē, tur ir koki.

Gorčevs: Vasaras dārzā, jā. Bet te ir parks – taču jau atkal, es tagad atbraucu no laukiem, skatos: nu, kas tad tas par mežu? Ņirgāšanās.

Smirnova: Re, vēl viens ļoti svarīgs jautājums no kategorijas “Gogolis un Dostojevskis”: kāds ir jūsu mīļākais skats Pīterā? 

Gorčevs: Tas – jau atkal – ir traki interesanti: vislabākais skats man bija no iepriekšējā dzīvokļa, uz to pašu Sosnovku.

Smirnova: Bet centrā?

Gorčevs: Centru es vispār...

Smirnova: Nē, iztēlojieties, ka esam aizvākuši no turienes visus cilvēkus, visas mašīnas...

Tolstaja: Izvēlieties jebkuru dzīvokli.

Gorčevs: Ā, nu labi. Tad Kolomna. Turklāt tieši šajā pusnopostītajā paskatā, ar aprakstītām sienām, ar mēslu čupām. Tā ir absolūta pilnība. Krjukovka, Gribojedova kanāls, Lauvu tilts – tur man ir labi. Par laimi, tur nav īpašu metro staciju, nokļūt tur ir grūti.

Smirnova: Sakiet, lūdzu, Dmitrij, jūs kādu laiku – diezgan neilgu – strādājāt skolā par angļu un vācu valodas skolotāju.

Gorčevs: Un zīmēšanas.

Smirnova: Vai jūs esat bijis Anglijā un Vācijā?

Gorčevs: Nu, būtībā kāpēc? Lai parunātu angļu valodā?

Smirnova: Es nešaubījos par jūsu atbildi, ka neesat bijis un absolūti nevēlaties uz turieni braukt, un uzskatāt, ka nav vajadzības. Es gribu vienkārši, tā sakot, pilnīgi un galīgi...

Tolstaja: Lai saprastu putnu valodu.

Gorčevs: Nu, reiz nebija vispār nekādu izredžu aizbraukt uz Angliju. Pēc tam man gadījās iespēja padzīvot Zviedrijā. Jūs, Tatjana Ņikitična, starp citu, arī esat tur bijusi, Gotlandes salā, mēnesi rezidencē. Es redzēju jūsu ierakstu grāmatā. Es nodzīvoju tur to mēnesi, bet trešajā nedēļā jau domāju, kā man tur pakārties, vai. Tik milzīgi labi tur viss ir, tik milzīgi burvīgi – visi smaida, nav nevienas problēmas, nekur nekas nav piespļaudīts. Nē, tur ir baigi labi. Tur ir brīnišķīgi. Bet, kad es atgriezos un tajā robežpārejas punktā “Torfjanovka” tu pārej, tur, otrā pusē, spīd saule, bet pie mums uzreiz smidzina lietus, odi un visi koki ir greizi. Es iegāju kaut kādā piemuitas veikalā, tur bija tāda pārdevēja, kurai sejā rakstīts, ka jūsu ir daudz, bet es – viena, nopirku no viņas pudeli kaut kāda pretīga, pretīga šņabja...

Smirnova: Vēl arī silta...

Gorčevs: Jā! Ielēju plastmasas glāzītē, izdzēru – un uzreiz tāda vulgāra, tāda netalantīga vēlēšanās bučot to netīro asfaltu. Esmu atgriezies mājās. Kopš tā laika es vispār uz turieni neraujos. Nez kāpēc fizioloģiski nespēju tur atrasties, mani kaut kas kaitina.

Smirnova: Es esmu citādi uzbūvēta, bet pazīstu cilvēkus, kuri ir būvēti tāpat kā jūs, un tādiem, raugi, ir tikai viens izņēmums – Itālija, kur jebkurai krievu sirdij... Tur ir ļoti, ļoti piespļaudīts, taču reizē tur ir absolūti skaisti. Tur nekas nestrādā, tur visi piekāš...

Gorčevs: Un visi bļaustās.

Smirnova: Drausmīgi bļaustās. 

Tolstaja: Un neviens neievēro ceļu satiksmes noteikumus.

Gorčevs: Jāaizbrauc.

Tolstaja: Es piebalsoju ieteikumam. Turklāt ir tāda lieta – man tā ir pazīstama –, tāda krievu cilvēka vēlēšanās: es, zinies, esmu vientuļais vilks, vācieties visi prom. Nevēlēšanās doties ārpus dzimtā apriņķa robežām. Taču gandrīz vienmēr notiek tā, ka tieši cilvēku ar šādu raksturu noteikti izved uz Rietumiem. Bet Rietumi, kā saka, ne katram nāk par labu. Teiksim, mums saka: jāēd tikai dārzeņi vien, gaļa nekad. Bet nav tā, ne visiem jāēd tikai dārzeņi. Arī no tā var saslimt, uzblīst un pārsprāgt. Ir visādi virzieni: dažiem, piemēram, traki patīk krievu ziemeļi. Dienvidi riebjas, bet krievu ziemeļi gan ir absolūti brīnišķīgi.

Gorčevs: Es šogad tieši biju aizbraucis aiz polārā loka, nodzīvoju tur 10 dienas, sapratu, kas ir “jau kuro mēnesi neesmu novilcis armijas kreklu, jau kuro mēnesi siksnas neesmu atsprādzējis”. Absolūta vīriešu nometne, veči zvejo lašus. Ierodas sākumā it kā pieklājīgs cilvēks, pēc divām dienām jau vārtās krūmos ar sadauzītu purnu. Vienreizīgi. Kaut kas vīrietīgs, pat cietumniecisks tajā ir – tur es tieši esmu kā mājās. Dienvidos arī esmu dzīvojis, es taču Almati nodzīvoju 10 gadus.

Tolstaja: Tas ir, varētu būt virzieni, kuri, atrodoties aiz mūsu dižās un milzīgās dzimtenes robežām, jums tomēr varētu patikties? Es, teiksim, – atkārtoju – pazīstu cilvēkus, kuriem nekas netīk, bet parādi viņiem vienu kaut kādu valsti, un viss: mīlestība mūžu mūžos.

Gorčevs: Lūk. Mongolija, Ziemeļkoreja un droši vien vēl kaut kāda Vjetnama.

Tolstaja: Vjetnama – tur ir čūskas, dzeltenais drudzis un mitrs karstums. Ziemeļkorejā jūrai priekšā nostieptas dzeloņstieples, lai neviens nevarētu izpeldēt cauri.

Gorčevs: Es biju Lietuvā vienreiz, kad tā vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, – pilnīgi brīnišķīga valsts. Vēl palicis no Padomju Savienības viss šitais te, bomži uz ielas bičo cigaretes. Laba valsts, man patika.

Tolstaja: Bet kāpēc jums patīk šī skumības, plukatības un cūcības palete?

Gorčevs: Nu kāpēc uzreiz tā – cūcības?

Tolstaja: Es neielieku šajā vārdā neko sliktu.

Gorčevs: Tātad tas man kaut kā atbilst. Es būtībā... Kā es savā ziņā to saprotu? Tas ir kā līdzsvars ar apkārtni, lai temperatūra ārpusē un iekšpusē būtu apmēram vienāda. Pats dzīves uzdevums ir nemitīgi uzturēt līdzsvaru starp sevi un to, kas ir apkārt. No turienes, kur man to uzturēt neizdodas, es pārvācos uz tām vietām, kurās izdodas. Re, tagad man ir lauki, ciems, kurā ir sešas sētas, kaimiņš ar zirgu, tur man ir normāli.

Tolstaja: Kur tas ir? 

Gorčevs: Pleskavas apgabals, Neveļas rajons. Labi tur. Ceļa nav. Elektrība ir.

Smirnova: Sakiet, lūdzu, no rakstniekiem, līdztekus Dostojevskim un Gogolim, lai gan jautājums arī ar viņiem: kura blogu jums būtu interesanti palasīt? Par kuru no viņiem gribas teikt: “Žēl, ka toreiz nebija blogu”?

Gorčevs: Fjodoram Mihailovičam bija blogs, bet Nikolaju Vasiļjeviču man, visticamāk, lasīt nebūtu interesanti. Harmsu varbūt, no šīs sērijas – Oļeiņikovu, Zoščenko. Vienkārši tāpat, ja katru dienu lasa. Jā, es tak vēl aizmirsu savu vismīļāko rakstnieku – Nikolajs Nikolajevičs Nosovs. Sarakstījis visdižāko 20. gadsimta romānu, saucas “Nezinītis uz Mēness”. Tur ir par visu. Par mūsdienu mākslu un tā tālāk. 

Smirnova: Bet kā blogu jums gribētos palasīt?

Tolstaja: Oi, es gribētu lasīt Puškinu bezgala. Redziet, man apgrēcīgā kārtā nepatīk Fjodors Mihailovičs, ļoti cienu, bet galīgi nepatīk. Nikolaju Vasiļjeviču, it īpaši vēlīno – tas nav izturams, viņš mani morāliski pamācītu. Ļermontovs būtu nervozs un vārītos par sievišķiem, bet Puškinu gan es lasītu.

Smirnova: Ir ļoti daudz...

Tolstaja: ...garlaicīgu moralizētāju, kuri zina, “kā visiem jādara”. Es domāju, ka diemžēl 99% pareizticīgo, kuri raksta, par ticību un pareizticību raksta tā, it kā tā būtu kaut kāda katorga. Toties dienasgrāmata – ne jau blogos –, kuru rakstīja tēvs Šmemans...

Gorčevs: Tā ir absolūti burvīga grāmata, kuru es lasu laukos, tā man saucas “ikdienas lasāmviela”. Es vienkārši atšķiru jebkurā lappusē – brīnišķīga.

Tolstaja: Tas ir kaut kas neticams, kāds prāts un gaisma.

Gorčevs: Es pats, lai Dievs man piedod, šitos te pareizticīgos, kuri staigā ar tiem baznīcas karogiem...

Smirnova: Bet kurš no mūsdienu rakstniekiem jums patīk? Ja kāds patīk. 

Gorčevs: Oi, cik netaktisku jautājumu jūs uzdodat.

Smirnova: Kāpēc?

Gorčevs: Es tagad pateikšu, kurš patīk, un tad tie, kurus nebūšu nosaucis, apvainosies.

Tolstaja: Apvainojiet.

Gorčevs: Pirmkārt, pēdējos gadus 10 es gandrīz neko nelasu. Mūsdienu literatūru lasu tikai vajadzības pēc vai tad, ja kāds dikti jau nu stingri ieteicis. Es pat nezinu, kuru lai piemin. Ja paskatās, kādas grāmatas man vispār ir, tad, beigu beigās, tas pats Peļevins, kaut ko no viņa esmu lasījis ar baudu. “Čapajevs un tukšums”.

Smirnova: Mēs arī Peļevinu ļoti mīlam.

Gorčevs: Viņš vietām ir lielisks. Ja viņš vēl nemēģinātu būt humorīgs, vispār būtu nenovērtējams.

Smirnova: Vai humors jums nemaz nepatīk?

Gorčevs: Es ienīstu humoru.

Smirnova: Jūs pats rakstāt smieklīgi.

Gorčevs: Smieklīgi un humors – tās ir dažādas lietas. Kad izteikuma mērķis ir izraisīt smieklus, tas ir humors. Kad izteikuma rezultātā ir izraisīti smiekli... Man pilnīgi vienalga, kā es rakstu, smieklīgi vai nesmieklīgi. Es pazīstu milzum daudz cilvēku, kuri raksta humoru.

Tolstaja: Tādu mērķtiecīgu?

Gorčevs: Jā. Tas ir sarežģīts darbs. Man ir paziņas humoristi, tas tiešām ir grūts darbs: jāsaprot, sāks cilvēki smieties vai nesāks. Ja sāk, tātad teksts ir labs. Ja nesmejas, teksts ir slikts.

Smirnova: Jūs gribat teikt, ka jums nepatīk, kad Peļevins iztaisās humorīgs nevis jēgas labad...

Gorčevs: Bet tāpēc, lai būtu humorīgi.

Tolstaja: Jā, tāda pragmatiska humorniecība... Tas sprindzina.

Smirnova: Tik tiešām, Peļevinam vietām tā ir. Bet vietām ir ļoti smieklīgi un nikni, un asprātīgi – tieši tāpēc, lai būtu jēga.

Gorčevs: Vietām ir šā, un vietām ir tā. Es vienkārši ļoti labi jūtu, kad mani mēģina sasmīdināt, un, kad mēģina, es kaut kā uzreiz eju prom.

Smirnova: Ņēmis ļaunā.

Gorčevs: Nē tak, es nemaz neesmu tāds ļaunā ņēmējs. Es vispār neesmu ļauns cilvēks, man liekas. Iznīcināt cilvēkus, tas ir kaut kas viens... Es taču viņiem neko ļaunu nevēlu, vienkārši gribu, lai viņu nebūtu (smejas).

Smirnova: Man šķiet, ka jaukums jūsu idejām par cilvēku iznīcināšanu ir tas, ka jūs tos ierosināt iznīcināt tādos kvantumos un ar tik absurdiem scenārijiem, ka to nav iespējams īstenot, paldies Dievam. Jo tas, kā jūs ierosināt viņus iecelt, teiksim, no sūdiem par prezidentiem, bet vakarā apšaut... Ja reiz neviens tā nedarīs, tad tā var rakstīt.

Gorčevs: Cerēsim, ka neviens tā nedarīs. Smieklīgi vispār.

Smirnova: Nu, kaut kā pareizi viss iekārtots šajā pasaulē. Un skaidrs, kāpēc jūs tā gribat. Nu ir skaidrs.

Gorčevs: Lai viņi nebļaustītos.

Smirnova: Jā. Piedodiet mums, ka mēs te drusciņ pabļaustījāmies, liels paldies, ka pie mums atnācāt. 

Gorčevs: Nē tak, jums paldies, es kaut kā biju domājis, ka būs daudz briesmīgāk. Iekšēji mobilizējos, vai ne, nopirku jaunas bikses.

Smirnova: Nu redziet, jums ir no mums labums. Tagad jums ir jaunas bikses no mums.

Tolstaja: Malkas cirvja nav, bet vismaz bikses ir. 

Gorčevs: Jā. Maskavā malkas cirvi absolūti nav kur nopirkt. Braukšu uz Neveļu.

Smirnova: Mēs novēlam, lai arī skaldāmais cirvis jums būtu, lai viss jums būtu.

Tolstaja: Paldies.

Gorčevs: Jums paldies.