Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
2007
Vispār jau es pēc izcelsmes esmu zemnieks. Gan tēvs, gan māte piedzima laukos: tēvs – Žuravļovkas ciemā Akmolas apgabala Višņevska rajonā, bet māte – Privoļnojes ciemā Kokčetavas apgabala Čistopoles rajonā.
Tagad tur visur ir Kazahstāna un viss saucas citādi.
Neilgi pirms vectēva nāves es centos izdibināt viņa krievu saknes, taču vectēvs neko neatcerējās; viņš bija dzimis Kazahstānā 1913. gadā.
Ja vajadzētu izgudrot sev dzimteni, vadoties pēc izjūtām, tā, visticamāk, būtu Vologdas vai Arhangeļskas guberņa – man dikti patīk, kā tur iekārtota dzīve: divstāvu arhitektūra, kurā govi ieved mājā pa speciālu pandusu; krāsns vienīgās dzīvojamās telpas vidū visdabiskākajā veidā sadala to guļamistabā, dzīvojamajā istabā, darba kabinetā, mazgājamajā telpā un priekšnamā.
Es sev noteikti nopirkšu tādu māju. Piecpadsmit tūkstoši rubļu – vai tad tā ir nauda? Iesēšu sīpolus, kartupeļus un mārrutkus. Saulrietā, kad dunduri jau aizmiguši, bet odi vēl nav pamodušies, varēšu sēdēt uz lieveņa satīna apakšbiksēs līdz ceļgaliem un pīpēt pīpi. Un vispār man šķiet, ka viss būs forši.
Kaut kā tā sanāca, ka vienīgā lasāmā grāmata laukos bija slavenā disidenta Aksjonova pārkārtošanās laiku romāns “Saki siers”. Šī grāmata bija izdota kaut kad 80. gadu beigās kādā Baltijas izdevniecībā (vai nu Rīgā, vai Tallinā) ārkārtīgi necilos vākos un uz ļoti slikta papīra. Tolaik ļaudis rija visu, kas pagadījās, lasītājiem tikai vēlāk sakāpa galvā un viņi sāka pieprasīt pupus uz vāka un tamlīdzīgu dizainu.
Jā, bet grāmatiņa ļoti noderēja. Izrādījās, ka mājās nav it nekāda papīra, izņemot 1992. gada satīrisko sienas kalendāru “Labi manā dzimtajā pusē”. Tā nu es lasīju romānu pa desmit lappusēm vienā reizē (vairāk nesanāca – bija jāiet vībotnes pļaut un tādā garā) un tūlīt pat tās izmantoju, lai iekurtu divas krāsnis: mājā neviens nebija dzīvojis vairāk nekā gadu, tāpēc bija diezgan mitrs.
Un tā mēs saticīgi dzīvojām ar šo romānu un tā galveno varoni, fotogrāfu Ogorodņikovu, divas dienas, līdz es sadomāju kurināt pirti.
Pirts kategoriski atteicās kurties, bet lauku māja bez pirts – tam nu gan man iztēles nepietiek. Izmisumā nokurināju visu romānu un pat rozā vākus, bet nekas nelīdzēja.
Tikai nākamajā dienā man ienāca prātā uzkāpt pirtsaugšā, kur uzzināju, ka skurstenis ir galīgi izdilis un pat visizcilākā rakstnieka romāns tam nespētu palīdzēt. Nācās mainīt. Ko mēs ar viena jaunekļa palīdzību arī izdarījām. Tad gan pirts iekūrās bez jebkādas literatūras no visparastākā papes gabala, ko es biju norāvis no šķūņa jumta, un iekūrās tik labi, ka knapi paliku dzīvs.
Tā es arī nezinu un nekad neuzzināšu, kas tur beigu beigās notika ar to fotogrāfu, bet sūds ar viņu.
No romāna palika atmiņā tikai viena vieta – kurā galvenais varonis sapņo par to, kā drūmais sociālisma Arbats piepildās ar stilīgām bodītēm un kafejnīcām, kurās sēž gleznaini apmeklētāji. Un skat, sapnis piepildījās! (Šai vietā ir atrodams mūsdienās tik ļoti lolotais pozitīvisms.)
Bet pirts gan brīnišķīga. Tiesa, peles dirš uz grīdas, bet, kā teica atslēdznieks Serpokrilovs, pieklājīgās mājās bez pelēm neiztikt.
Man te jautā, kāpēc vienā mājā vajag četras krāsnis. Atbildu.
Pirmkārt, pirts krāsns neskaitās, tāpēc paliek trīs.
Viena no tām trim ir nevis krāsns, bet plīts. Kur ruksim kviešus uzvārīt un uzsildīt čuguna veļas katlu. Teikšu godīgi, vēl ne reizi neesmu to iekurinājis. Atliek divas, krievu un holandiešu.
Holandiešu krāsns ir laba, ja vajag ātri uzsildīt telpu: lūk, pagales sprēgā, sveķi tek, un jau kļūst siltāks, var novilkt kažoku un aizsmēķēt. Diemžēl atdziest tikpat ātri kā uzsilst. Ne tik ātri kā tautas krāsniņa, taču pret rītu līst ārā no gultas diez kas nav.
Bet krievu krāsnī tu samet malku, un tā nodeg. Un nekas nenotiek. Pēc tam vēlreiz iemet, atkal nekā. Un vēlreiz, un vēl, un vispār nejēdzīga malkas tērēšana, bet patausti: vēl silta. Un nākamajā dienā silta, un aiznākamajā. Tad tu piemet vēl malku, siltāka nekļūs, toties tu zini, ka turēs vēl arī aiz-aiznākamajā dienā. Mana mīļākā krāsns.
Visi kaut cik darbspējīgie vīri no mūsu laukiem aizbraukuši uz Baltkrieviju. Palikuši Serjoga, tēvocis Vitja un vecais Pahoms, bet par viņiem kādu citu reizi.
Bet līdz Baltkrievijai ir 12 kilometru, un visi zina, ka nav briesmīgākas vietas par Baltkrieviju. Tur nav nekā – ne opozīcijas, ne vārda brīvības, ne pederastijas, ne progresīvās mākslas, ne makdonalda –, vispār nav nekā, kas varētu riebties Batjkam ar mākslīgajiem matiem pār pliko pauri, bet tik un tā visi nez kāpēc uz turieni brauc. Un brauc viena vienīga iemesla dēļ: tur katrā ciemā ir tāda lieta, kas saucas “lauksaimniecības produkcijas pārpalikumu pieņemšana”.
Padomājiet: vai jums personīgi vajag šos pārpalikumus kaut kur nodot? Vai kādam no jūsu paziņām to vajag? Vai jūs būtu ar mieru lauksaimniecības produkcijas pārpalikumu nodošanas iespējas dēļ upurēt tik vērtīgo iespēju muldēt visu, kas ienāk prātā? Turklāt ņemot vērā, ka jums nekad, vai dzirdat, nekad neatļaus noiet pa Minskas centrālo ielu krāsainās zeķubiksēs.
Mēģināju šodien izkļūt no šī apburtā meža. Proti, piecēlos, gaismai svīstot, nomazgājos un pat iztīrīju zobus (saķemmēties gan nebija ar ko, bet nekas, tāpat labi), sakrāmēju mugursomā visu, ko parasti mēdzu nēsāt līdzi, aizdarīju vārtus ar savu smieklīgo piekaramo atslēdziņu un devos uz dzelzceļa staciju Izoča, lai sēstos dīzeļvilcienā uz Neveļu. Tur, Neveļā, biju iecerējis veikt man absolūti neizprotamas darbības ar 0,6 hektāriem lauksaimniecības zemes, kura man pienācās (šis baismīgais vārds “kadastrs”), un pēc tam apsekot suņu maršrutu: Neveļa–Dno–Oredeža–Pēterburga. Neveiksmes gadījumā iesēsties kādā no sen un labi pazīstamajiem manas mīļās Ukrainas vilcieniem, Ļvovas, Hersonas vai Odesas.
Es godīgi gāju! Ne reizi neapsēdos atvilkt elpu un pat nosvīdu, rāpdamies no kalniņa uz kalniņu. Bet tik un tā nokavēju dīzeli tieši par 10 minūtēm un paliku stāvam laukumā pie Izočas stacijas: kreisajā pusē pasta nodaļa ar uzrakstu “kiberpasts”, kuru vēl ne reizi nebiju redzējis atvērtu, pa labi bakalejas preču veikals, kā arī vēl viens, kurš agrāk būtu saucies “jauktās preces”: tur pārdod visu, sākot ar galošām, petroleju un cementu, beidzot ar saldējumu un šņabi.
Atmetu visam ar roku, nopirku bakalejas veikalā apaļīgu pudeli stiprinātā alus sarkanie austrumi, par kuru Pēterburgā būtu šausmās viebies, aizgāju līdz vārdā nenosauktajam ezeram, tieši pusceļā, nometu zemē mugursomu un apsēdos krastā. Un apkārt neviena: peldsezona beidzās aizvakar.
Augstu kokā kala dzenis, un vēl kaut kāds lidojošs plēsoņa izmeta virs manis loku, taču es viņam nelikos interesants, un tad vēl vientuļa zemes lapsene izpētīja manu kaklu, bet arī viņa nebija sajūsmā.
Rīt mēģināšu vēlreiz.
Bet kāda sūda pēc man vispār savajadzējās tos laukus? Es piedzimu pilsētas dzemdību namā, un mana mammīte bija pirmā no mūsu ģimenes, kurai beidzot izdevās aizsisties līdz Pilsētai. Tur, kur no krāna tek karstais ūdens, ir silta ateja un nevajag katru rītu kurināt krāsni.
Viņa iestājās pedagoģijas institūtā, un viņas bērni – proti, es – pēc 20 gadiem arī iestājās pedagoģijas institūtā, un šķiet, ka tā vien varētu dzīvot un dzīvot, mūsu laikos pieklājīga dzīve vispār ir ļoti plaši pieejama.
Bet es te sēžu pie loga un skatos debesīs, kas ielas pretējā pusē atspīd elitārā falšo ķieģeļu nama logos, un sapņoju tikai par vienu: braukt ātrāk atpakaļ uz laukiem un rakt jaunu bedri zem atejas, jo vecajā pārāk daudz sūdu piedirsts.
Vakar ar veco Pahomu tērzējām par pasaulīgām lietām, piemēram, kur lai tuvumā nopērk logu stiklu. Piedalījās arī viņa kundze, bijusī slaucēju brigadiere, ļoti žiperīga, ļoti.
Saruna, kā jau daždien, pamazām pārslēdzās uz kaimiņiem un viņu dēlu dzērāju. “Un narkomānu,” vecais Pahoms piemetināja, viltīgi smaidīdams. Viņš vispār vienmēr viltīgi smaida, viņš pats ir ļoti viltīgs frukts, nedzērājs.
“Ej nu, vecais!” viņa dzīvesbiedre gaudās. “Ko muldi! Ko neteiksi – narkomāns! Alkašs viņš ir! Tīrākais alkašs!”
Ilgi jo ilgi es centos nodot atpakaļ dzīvokli. No manis pieprasīja, lai es to nodotu tieši tādā pašā izskatā, kādā saņēmu, it kā manis tur nekad nebūtu bijis, bet es taču tā nemāku. Izrāvu ārā nagliņu, kuru biju iedzinis, un iespraudu atpakaļ to, kuru biju izrāvis, un sanāca līdzīgi, bet ne pārāk. Es tur tomēr kādu laiku biju dzīvojis un visu darījis nepareizi.
Iesēdos vilcienā, atbraucu uz Neveļu, septiņas stundas sēdēju viņu klātbūtnē, un septiņas stundas viņi mani uzmanīgi vēroja: vai neappisīšu? Vai neaizmukšu? Atdevu viņiem visu naudu, šie atviegloti uzelpoja – re, ka tomēr neappisa! –, un paliku viens pats tirgus laukumā. Nopirku pie uzbekiem čebureku – patika, nopirku vēl samsu, patika vēl vairāk, nofotografēju baznīcu. Iekšā iet kautrējos, tomēr kultūras piemineklis.
Un tad braucu braukāties pa Neveļas rajonu kopā ar citiem cilvēkiem, un katrs nākamais ciems bija pretīgāks par iepriekšējo, visur zog, un tur, kur pagājušogad prasīja desmit tūkstošus, tagad prasa simtu.
Aizbraucām no turienes prom, apmaldījāmies, šķērsojām dzelzceļa sliedes, pagriezāmies pa kreisi, bet tur rakstīts: kiberpasts! Es tagad visu zinu! Es tagad esmu mājās! Lūk, uz šejieni vajag braukt, mums te ir ezers, mēs tajā peldamies. Bet te var iet kaut pa kreiso ceļu, kaut pa labo – viens pīpis. Bet te es dzīvoju. Jaunā plastmasas bļoda vietā – neviens nav nozadzis, tikai ūdens iekšā sarūsējis. Mana neizdzertā zaļā tēja krūzē sapelējusi. Ieskrūvēju spuldzi – deg, sanesu malku un iekurināju uzreiz divas krāsnis, jo pilsētā visu laiku salst. Izgāju dārzā un iekodos ābolā: sūdīgs. Kaimiņa Serjožas dārzā ieķērcās pirms dienišķā miega bez mīlestības izdrāzta vista. Apsēdos uz lieveņa, aizsmēķēju.
Tas arī viss, ja tā padomā.
Katru vakaru, kad satumst, es domāju: “Vajag nekavējoties pist no šejienes prom!”
Katru rītu, kad aust gaisma, es domāju: “Cik te tomēr ir zajebis!”
Šai sakarā atceros vienu zviedru tilbīti no Gotlandes salas, kur es reiz sēdēju saulrietā pie jūras un pīpēju pīpi.
Kad saule jau bija pilnībā pazudusi, šī tilbīte ieķērcās tik sāpīgi un skumji, ka saule uz sekundi atkal parādījās virs apvāršņa. Bet tad atkal pazuda – uz visiem laikiem, protams.
No rītiem es dzeru kafiju grand, nevienu citu mūsu autobode neved. No tās iepakojuma smaida Baltijas aktieris Kalniņš un smaida tik pārliecinoši, ka nav ne mazāko šaubu: šis ir ahujennākais dzēriens pasaulē! Bet, kad to izšķīdina krūzē un iedzer, pilnīgs sūds.
Bet šī Kalniņa ģīmis man atsauc atmiņā, iespējams, riebīgāko padomju filmu – ziemas ķiršus, ko tik ļoti bija iemīlējušas mājsaimnieces, vientuļās mātes un grāmatvedes. Visa padomju valsts filmas beigās cēlās kājās (jo galvenā varone neaizbrauca ar šo smukulīti Kalniņu uz kaut kādām ārzemēm) un vienā balsī bļāva: “Muļķe!!! Nu pis tevi zaķis, kāda muļķe!!!”
Jo toreiz jau nebija tāda jautājuma – pist prom vai nepist. Jautājums bija – KĀ aizpist prom, ja tu neesi ne ebrejs, ne vācietis, ne ārzemnieka līgava. Pat es, atceros, 90. gadu sākumā kaut ko tamlīdzīgu perināju: kādēļ ne, valodas zinu, no datoriem tolaik vēl kaut ko sapratu.
Bet slinkuma un neizdarības dēļ, paldies Dievam, tā arī nesaņēmos.
Starp citu, kaut kad vēlāk atgādiniet, lūdzu, ka esmu sataisījies nākamajā pirmdienā aizbraukt uz mūsu kolhoza centrālo muižu ar nosaukumu Opuhļiki un piereģistrēties tur kā muižnieks.
Šodien devos ceļojumā uz Novosokoļņiku rajona centru pēc logu stikla. Pusceļā uz staciju satiku ļoti nošņurkušu kolhoznieku – netīrā pufaikā, vatētās biksēs un, neraugoties uz mitro laiku, ar velteņiem kājās. No viņa kreisās nāss juku jukām auga nevīžīga paskata sirmi mati.
“Labdien,” sveicināju Nošņurkušo Kolhoznieku, “sakiet, vai es paspēšu uz Sokoļņiku dīzeli?”
Nošņurkušais Kolhoznieks mazliet aizdomājās. “Baidos ievest jūs maldināšanā,” viņš beidzot sacīja, “jo pats es šo vilcienu neizmantoju. Taču domāju, ka tas pienāk apmēram bez ceturkšņa divpadsmitos. Tādēļ, ja jūs pasteigsieties, tad visnotaļ uz to paspēsiet.”
“Pateicos,” es atbildēju, mazliet apstulbis no tik izsmalcinātām frāzēm, kādas pat Pēterburgā ne uz katra stūra var dzirdēt, “visu labu.” – “Un jums visu labu,” sacīja Nošņurkušais Kolhoznieks un devās tālāk savās gaitās.
2008
Bet kādreiz sensenos laikos es biju gandrīz pieklājīgs cilvēks. Es nēsāju žaketi un šlipsi un katru dienu, izņemot sestdienu un svētdienu, jau pirms deviņiem biju darbā. Mana ikmēneša alga tolaik bija pusotrs tūkstotis dolāru ar nodokļiem neapliekamā aploksnē. Bet dolārs, starp citu, pagājušajā gadsimtā vēl nebija tas visu nīstais krāsainais papīrītis, tolaik tas bija ieturēts drūmos un uzticamos pelēkzaļos toņos ar pārliecinošu Galvenā Kasiera parakstu un nekad nekur nekrita.
Līdzās pamatdarbam, kurā nedarīju pilnīgi ne sūda, es liku lietā savas nevainojamās angļu valodas zināšanas, tulkodams uz šo valodu nebeidzamus statūtus visādām aizdomīgos arhipelāgos reģistrētām akciju sabiedrībām, un par nopelnīto naudu pirku bēemvē automašīnas jaunkundzēm, kuras īslaicīgi nevēlējās ar mani drāzties.
Reizēm, kad tā arī neizdevās šīs jaunkundzes izdrāzt, es pa telefonu pasūtīju duci mauku, lai ar tām parunātos par mīlestības neiespējamību. No rītiem es skumji skatījos uz naudas čupiņu pulētās sekcijas augšējā atvilktnē un sapratu, ka viens tik daudz neizdzeršu.
Vai es biju laimīgs? Huj viņu zina, varbūt arī biju, bet es par to dzīvi vairs neko neatceros. Vienreiz, kad man piedāvāja 300 dolāru algu Pēterburgā, es piekritu strauji un nešauboties. Kopš tā laika man vairs nekad nekādas naudas nav bijis. Toties man ir piedzimis pasaulē skaistākais zīdainis ar garām skropstām, esmu nopircis vislabāko māju pilnīgākajā pakaļā un vasarā obligāti ieviesīšu bites.
Vai kādam no jums ir pašam savas bites? Nu re, par to arī ir runa.
Nejauši uzzināju, ka esmu prēmijas nacionālais bestsellers nominētājs.
Ilgi nedomājot, nospriedu, ka būšu Dzimtenes nodevējs – nominēšu ukraiņu rakstnieku Žadanu, lai arī ne reizi mūžā neesmu ar viņu dzēris šņabi. Bet ar viņa ukraiņu izcelsmi lai paši kaut kā tiek galā.
Toties ja viņš uzvarēs, man iedos 3000 dolāru un es nopirkšu sev uz laukiem kandžas aparātu un stropus.
Cik gan tomēr labi laukos. Atnes malku no šķūņa, iemet krāsnī, paliek silts. Vienkārša darbība, vienkāršs rezultāts, nekādu mainīgu nosacījumu no sērijas “bet ja nu tomēr, tad varbūt, bet varbūt arī ne”.
Un no rītiem tu celies nevis kaut kādu eksistenciālu iemeslu dēļ, bet tāpēc, ka, ja nepiecelsies, tad sasalsi ragā.
Šodien noslēdzu izdevīgāko darījumu savā mūžā. Satiku pie autobodes noskumušu kaimiņu. “Ko tik bēdīgs,” jautāju. “Televizors,” saka, “salūzis, bļaģ, bet māte seriālu skatās, baidās sēriju palaist garām.” – “Ņem,” saku, “manējo, es tāpat to neskatos un neskatīšos, man pat antenas nav.” – “Kā tas ir – ņem,” šaubās kaimiņš, “tā tak manta! Salauzīšu vēl. Nē, labāk es viņu no tevis nopirkšu.” – “Tu ko,” saku, “mēs taču esam kaimiņi, nahujam mums visas tās monetārās attiecības, ņem par velti.” – “Par velti neņemšu,” kaimiņš šaubās, acīmredzot nojauš kādu āķi. “Nu labi,” saku, “tad maināmies. Es tev televizoru, tu man malku, alksni vai bērzu, citādi nav ar ko pirti kurināt.” – “Vo,” saka, “tā jau ir cita runa! Man kā reiz zirgs aizstāvējies, ēd un dirš, ēd un dirš.” Pie viena sarunājām, ka dabūšu neierobežotu daudzumu ar māliem atjauktu zirga mēslu, jo man pirtī krāsns izdilusi.
Vārdu sakot, es, šķiet, esmu ļoti izmanīgs cilvēks.
Mana nosacītā sievasmāte (viss manā dzīvē ir nosacīts) uzdāvināja svētkos žurku apkarošanas ierīci “elektriskais kaķis”.
Šai ierīcei, ko izgatavojis Smoļenskas pilsētas invalīdu artelis, ir divi režīmi, cilvēka ausīm dzirdamais un nedzirdamais.
Ja to paklausās dzirdamajā režīmā minūti pusotru, rodas nepārvarama vēlme atrast šķūnī striķi un nekavējoties tajā pakārties. Par laimi, šo režīmu var izslēgt.
Nedzirdamajā režīmā var sēdēt blakus ierīcei samērā droši. Bet tad nāk virsū domas par to, ka man ir 44 gadi, naudas nav, saprāta nekad nav bijis un nebūs, mātei pēdējo reizi aizsūtīju 100 dolārus pagājušajā gadā un vispār nahuj tas viss ir vajadzīgs.
Un žurkas arī noskumušas, grūtsirdībā laužas uz Ziemeļu Piestātni, lai aizpeldētu no šejienes ar kuģiem un nekad vairs neatgrieztos.
Vārdu sakot, ierīce strādā tīri labi.
Vakar kopā ar kaimiņu aizbraucām pajūgā uz centrālo muižu Opuhļiki. Kaimiņam steidzami vajadzēja ciema padomē noformēt dokumentus par zirgu, bet man – par sevi pašu.
Attālums līdz Opuhļiku ciemam ir izsakāms ar iedomātu skaitli: sākumā tie bija 15 kilometri, pēc tam 22, bet, pierēķinot klāt mūsu materiālo realitāti, sanāca visi 40. Piemēram, izrādījās, ka mans kaimiņš labi pazīst absolūti visus vietējos iedzīvotājus šo pašu 40 kilometru rādiusā. Ja mums pretī brauca motocikls ar blakusvāģi, visi apstājās un nesteidzīgi apsprieda pēdējo 10 gadu jaunumus. Pēc tam kaimiņš man sīki izklāstīja dažādus noderīgus faktus par sarunu biedriem, piemēram: “Šis bija latvietis, pats savu tanti dzērumā nodūra,” – vai vēl kaut ko tikpat interesantu.
Tam visam piedevām kaimiņš ik pa laikam nogriezās no ceļa, apstājās pie kādas mājas un sacīja: “Tu te pasēdi, es tūlīt būšu atpakaļ,” un pazuda uz minūtēm 15. Pēc tam atgriezās, slaucīdams ūsas, un mēs braucām tālāk.
Viss beidzās tieši tā, kā tam bija jābeidzas: atpakaļceļā, tiklīdz mēs nogriezām pa taisno caur bijušo fašistu aerodromu un man vairs nebija ne mazākās nojausmas, kur mēs esam un kas mēs esam, kaimiņš noteica: “Ai, pis viņu zirgs!”, apsedzās ar pufaiku un aizmiga.
Nu, un kas man cits atlika? Ņēmu rokās grožus un draudīgākajā balsī, kāda man ir, uzkliedzu zirgam: “NŪ!!! A nu aiziet! Davai-davai, kusties!”
Zirgi, pat ja ir bez pautiem, neprot smieties, tāpēc kastrētais Goša skaļi nopirdās un nesteidzīgi, ar acīmredzamu baudu izkakājās. Tad nožāvājās un kaut kur aizgāja vislēnākajā solī, kādā vien zirgs var iet.
Apmēram pēc stundas mēs nonācām krustojumā. Pēc maniem priekšstatiem par apkārtējo telpu mums vajadzēja griezt pa kreisi, bet zirgs nogriezās pa labi. Es nolēmu ar viņu nestrīdēties. Un pareizi darīju: pēc pusstundas parādījās man zināmi koki un ezers labajā pusē, tātad līdz mājām tieši divi kilometri. Bet mājas ir mājas, tur ir krāsns un kartupeļi un dārzā atkritumu muca dūmo kopš vakardienas, un vispār nav nekā labāka par mājām.
Tad arī kaimiņš pamodās un nekavējoties iedzēra ārkārtīgi indīgas nokrāsas dzērienu, kuru izvilka no sienapakšas. “Kustās, lops!” viņš uzkliedza zirgam. Tas noskurināja ausis un pielika soli, lai gan ne pārmērīgi.
Vārdu sakot, viss beidzās labi. Un kas par to, ka bijām domājuši atgriezties pēc piecām stundām, bet atgriezāmies pēc piecpadsmit? Ar auto vēl joprojām būtu braukuši.
Atradu dārzā kādu augu, ļoti līdzīgu ķiplokam. Izraustīju no tā spalvas, uzkaisīju makaroniem. Apēdu.
Bet tad iedomājos: no kurienes man tur var būt ķiploks, ja es to neesmu stādījis? Un ja nu tas nemaz nav ķiploks, bet gan indīgais augs gundega? Vai pat driģene?
Ieklausījos organismā: organisms burkšķēja.
Paņēmu lukturi, atgriezos dārzā, izraku auga atliekas ar visām saknēm: pēc skata ķiploks. Iekodu: nē, nav ķiploks. Pakošļāju: atkal ķiploks. Nu gan draņķis!
Nospļāvos uz to augu, paklausījos, kā mežā dzied mana privātā Pūce, pārskaitīju debesīs savas privātās zvaigznes: visas vietā. Es tomēr esmu ļoti skops.
Ieslēdzu savu privāto žurku apdullinātāju. Iešu gulēt.
Nepatīk man vecā Pahoma saimniecība.
Atnāku pie viņa pēc kartupeļiem, bet tur zālājiņš, puķītes. Būtu kaut vai satrupējis dēlis kaut kur nomests vai sarūsējusi izkapts ar ieplīsušu asmeni. Un suņi tik atsaucīgi, ka vai būdas vazā līdzi aiz ķēdēm. Un starp pērnajiem kartupeļiem neviena saziedējuša, par puvušiem nemaz nerunājot.
Kaut vai tūlīt pat ņem un sauc korespondentu no rajona televīzijas un filmē reportāžu par krievu lauku atdzimšanu.
Bet manuprāt labā saimniecībā noteikti jābūt nātru brikšņiem un sapuvušam kublam ar vardulēniem, šķībam zaru žogam ar cauriem spaiņiem un aiz šķūņa sakrautiem pelēkiem dēļiem ar skatu uz saulrietu, un balodenēm aizaugušām kartupeļu vagām. Un lai avenes augtu, kur pagadās, un āboli mētātos uz zemes: ņem un ēd.
Lūk, šāda, pēc manām domām, ir paraugsaimniecība, un man tāda gandrīz ir. Ja nu vienīgi balodenes vēl nav izaugušas un āboli nav nobiruši.
Man dažkārt jautā, kāpēc neesmu ieviesis govi. A vot tāpēc! Tāpēc, stulbeņi, ka to vajag katru dienu barot, citādi nosprāgs.
Bet šodien es to nebūtu varējis pabarot, jo biju uz tikšanos ar vācu rakstniekiem. Kādā rakā es tur vispār nokļuvu, vēlāk izstāstīšu, tad, kad pats sapratīšu, kāda rakā es tur nokļuvu.
Atnāku es uz to tikšanos, rakņājos pa kabatām, izņemu cigaretes optima: “Kā te pie jums ir,” jautāju, “iekšā pīpē vai nepīpē?”
Neviens nezina, sačukstas: pīpē vai nepīpē, visticamāk jau, ka nepīpē, tāpēc, ka eiropa, bet ja nu pēkšņi tomēr pīpē? Aizskrēja uzzināt, pazuda uz pusstundu, pēkšņi viena atskrēja kliegdama: “Pīpē! Pīpē! Ginters Grass pīpē – tātad visi pīpē!” Un pati arī aizpīpēja. Nu, un uzreiz pēc viņas ienāca Ginters Grass ar pīpi zobos. Tāds patīkams večuks, pamatīgs. Tādam es nebaidītos uzticēt savu pirts krāsni – viņš nepieviltu. Iedomājos pat – varbūt kaut ko no viņa izlasīt, vai.
Lai gan pamatīgi cilvēki ļoti reti raksta labas grāmatas, proti, gandrīz nekad neraksta, bet mazums, kā var gadīties.
Sarunās ar vācu rakstniekiem nejauši uzpeldēja Lomonosova–Lavuazjē likums, proti, ja vienuviet kaut kas iet vairumā, tad cituviet noteikti ies mazumā. Piemēram, pie vāciešiem apvienojās divas Vācijas, un tūlīt pat izjuka cita valsts turpat netālu. Lai atrastu ilustrāciju tam, kā šis likums izpaužas cilvēku likteņos, nebija pat jāiziet uz ielas, lai gan tur kā reiz viesstrādnieki remontēja Moikas krastmalu: ilustrācija – proti, es – sēdēja turpat pie galda. Nu jā, es, teiksim, esmu dzimis Kazahstānā, jau gandrīz 10 gadus dzīvoju Krievijā, man te ir bērns un māja laukos, es ne uz kurieni netaisos braukt, bet mani jebkurā brīdī var uz ielas apturēt milicija un to visu izbeigt.
Vācu rakstnieki neuzticīgi noklausījās tulkojumu austiņās un precizēja: “Jūs esat krievs, bet jums nedod Krievijas pilsonību?”
Es neesmu neslavas cēlājs un vispār mīlu savu dzimteni, tāpēc teicu tīru patiesību: “Nē, man neatsaka Krievijas pilsonību. Vienkārši procedūra ir ļoti sarežģīta un visu laiku mainās, un līdz šim man nav izdevies to iziet no sākuma līdz beigām.” Vācu rakstnieki vēlreiz apveltīja mani ar neuzticīgiem skatieniem, bet, tā kā no pirmīt izlasīta mana teksta bija secinājuši, ka esmu Kafkas sekotājs, nosprieda, ka tā acīmredzot ir mana mākslinieciskā fantāzija, un sāka runāt par kaut ko citu. Un es pats par to aizmirsu.
Bet vēlāk, pēc vakariņām, kad jau biju piecēlies, lai atvadītos, Ginters Grass man pēkšņi pajautāja: “Dmitrij, sakiet, šī jūsu problēma ar pilsonību – varbūt es varu kā palīdzēt? Es taču esmu pazīstams ar Putinu, mēs ar viņu esam tikušies.”
Doma par vēršanos pie Putina man likās tik ļoti ne ar ko nesamērojama, ka es šausmās noplātīju rokas: “Nē, nē, ko jūs! Viss ir kārtībā, liels jums paldies!”
Bet krievu rakstnieki, ar kuriem mēs pirms vakariņām bijām apmeklējuši labākās Kolomnas dzertuves, ļoti uzjautrinājās: “Davai, davai,” saka, “vajag parakstīt dokumentu!” – “Ā, proti, kā joku,” man pielēca. Apsēdos un samocītā rokrakstā sacerēju dokumentu ar tik neskaitāmiem kancelejismiem, ka pats tajos sapinos, jo vairāk tāpēc, ka man tobrīd vismaz 500 grami jau bija iekšā. Tulkotāja pārtulkoja dokumentu Ginteram Grasam, viņš nosmējās un parakstīja. “Danke šon,” es sacīju, “tas ir labākais autogrāfs, kādu vien var iedomāties.”
Joks beidzās, es uzvilku jaku un mugursomu. “Dmitrij,” Ginters Grass sacīja, šoreiz pavisam nopietni, “bet, ja būs kādas grūtības, es tiešām aizrakstīšu Putinam.”
Es paskatījos uz viņu un sapratu: VIŅŠ patiešām aizrakstīs. Pilnīgi nepazīstama un pat sveša pāķa vārdā no citas valsts – aizrakstīs.
“Nu nē, Ginter,” es sacīju, “liels jums paldies, bet gan jau es pats kaut ko izdomāšu.”
Vispār apbrīnojams vecis, tādus vairs netaisa.
Esmu atpakaļ mājās.
Jūtos briesmīgi nogrēkojies – atstājis māju novārtā, pievīlis. Te ar vācu rakstniekiem pļāpāju par visādu huiņu, te ar laureātu Priļepinu žūpoju, te dzēru spirtu aiz polārā loka, bet tikmēr šeit viss kaut kā dzīvoja bez manis, gaidīja, kad beidzot kāds atbrauks, atgriezīsies, aplies.
Izauga, kā nu mācēja. Pirmām kārtām izrāvu no zemes redīsu, noslaucīju gar biksēm, nokodu – sūds, ne redīss, ar tādiem tikai malāriju ārstēt, rūgts. Neko, noriju. Mārrutki iztīrījuši sev apkārt platību un palaiduši saknes. Apiņi ieķērušies žogā, tātad dzīvos. Ķiploki līdz jostasvietai.
Nekas, nekas, tagad es ilgi nekur nebraukšu, uzvarēsim.
Šodien gaišā dienas laikā novēroju sižetu, kuru nereti mēdz izmantot novazātās anekdotēs.
Atbraucu ar velosipēdu uz kaimiņu ciemu, nopirku, ko vajadzēja, apsēdos uz soliņa pie veikala lieveņa, lai izdzertu bundžu alus un bez steigas izsmēķētu cigareti.
Pēkšņi skatos, pie veikala pienāk tādas gluži idilliskas: jauna māmiņa ar zīdaini gaiši zilos, mežģīnēm rotātos ratos un viņas, pēc visa spriežot, jaunākā māsa – gadus 13 veca, rozā kleitiņā un baltās zeķēs, īsts nelaiķa humberta-humberta sapnis.
Viņas atstāja ratus ārā, iegāja veikalā, pēc piecām minūtēm atgriezās ar milzonīgu alus baltika numur deviņi iepakojumu.
“Nu, bļa, piepisīsimies šodien līdz kliņķim,” teica jaunā māmiņa dobjā basā. “Zajebis! Zajebis!” vīteroja jaunā lolita.
Pēc tam viņas pazuda aiz stūra, bet es izdzēru savu alu un braucu mājās.
Varētu, protams, samuldēt, ka pa ceļam es grimu pārdomās par tiem greizajiem apvedceļiem, pa kuriem mana bezgala mīļā Dzimtene virzās pretī mūžīgai laimei, bet patiesībā es neko tamlīdzīgu nedomāju.
Nobraucu divus kilometrus, apsēdos krastā un izdzēru vēl vienu alu. Mākonis. Ezers. Tornis aiz kalniņa – ne vairs mūsu ciemā.
Un tiešām zajebis.
Saņēmu no mailru adreses uzaicinājumu piedalīties televīzijas raidījumā neslavas skola.
Neatkarīgi no tā, vai ielūgums bija īsts, aizdomājos: bet vai es ietu uz šo raidījumu vai tomēr neietu? Tīri teorētiski.
Es reiz piedalījos vienā kopīgā pasākumā ar Tatjanu Ņikitišnu iestādē kvo vadis, kas diemžēl vairs neeksistē, bet kādreiz atradās Ņevas prospektā. Vai varbūt joprojām atrodas, tikai pieder citiem saimniekiem.
Tur tajā reizē bija sapulcējušies dažādi cilvēki: tolaik populārais narkomāns Bajans Širjanovs, Ļoha Andrejevs, pazīstams ar to, ka reiz sakāvies ar rakstnieku Lukjaņenko, otrās paaudzes mitjoks uz š burta, bet ne Šinkarjovs, rakstnieks Žitinskis, nu, un es stūrītī. Sākumā visi sēdēja klusu, gaidīja, kad sāksies pasākums, dzēra savus aliņus. Un pēkšņi ienāk tāda milzīga Tatjana Ņikitišna, apsēžas pašā vidū un izdedzina visu sev apkārt ar napalmu. Pēc tam pajautā, kur te pie jums var uzpīpēt, aiziet aiz aizkara, un no turienes veļas gigantiski dūmu mutuļi. Pēc tam atgriežas, nodedzina visu, kas vēl palicis dzīvs, un aizbrauc prom ar auto.
Nē, ne par ko. Es no viņas baidos.
Man te daži ar nosodījumu jautā, vai es tiešām esot sataisījies iet uz televīziju.
Jā, esmu sataisījies! Mums te laukos vasarā atslēdza visus kanālus, izņemot pirmo un entēvē, bet, ja gribat pārējos, saka, pērciet šķīvi par astoņiem tūkstošiem. Bet lieku astoņu tūkstošu šeit nevienam nekad nav bijis un nebūs, tāpēc visi paklausīgi skatās savus pēdējos divus kanālus.
Bet tur pēkšņi es! Lai gan pats es to neredzēšu, jo man nav televizora, toties visiem pārējiem sešiem ciema iedzīvotājiem ir. Un mani uzreiz bez rindas ielaidīs autobodē, kur es nopirkšu sarkano cigarešu optima bloku, divus šķiņķīšus un pudeli šņabja svētlaime uzlējumiem un lai ieziestos. Un no centrālās muižas Opuhļiki man atsūtīs mašīnu ar malku un propāna gāzes balonu.
Un neviens, neviens man vairs nenozags cirvi.
Vakar biju televīzijā. No visas tās huiņas, ko es tur pa pusotru stundu sarunāju, var salīmēt kopā absolūti jebkādu manu portretu. Tāpēc es pats diez vai skatīšos. Tatjana Ņikitišna un Duņa ir jaukas un apbrīnojamas, taču ļoti nogurušas – viņas ir darbā. Galds kaut kāda aviācijas angāra vidū sarunas sākumā ir mazliet silts no studijas apgaismojuma, pamazām kļūst arvien siltāks, tad karsts, un, ja tam vairs nevar pieskarties, tas nozīmē, ka viss – saruna beigusies, raidījums galā.
“Un nekavējoties iedzēru,” es nodomāju, jau izgājis svaigā gaisā, bet nebija ko un kur.
Tāpēc iedzēru tikai Kijevas stacijā un šorīt Kijevā. Kijeva ir īpaši jauka svētdienas rītā. Ielās neviena, ne Juščenko, ne Timoščenko, bet viņam speciāli ar atskaņām nepareizi, ne Janukoviča, tikai tūristi fotografējas pie nelaiķa aktiera Gerta pieminekļa.
Pamodos tieši pusnaktī. Kaut kad pirms pusnakts kaimiņi uzaicināja ciemos un cienāja ar nezināmas izcelsmes uzlējumu no ļoti apaļām glāzītēm.
Pamīzu uz savas ēnas pie žoga. Veicas man ar pilnmēness naktīm.
Aizkūpināju pīpi un ilgi un truli skatījos zilganajā bezgalībā.
Kaut kā ļoti daudz mīlestības ir uzkrājies manā nelielajā organismā, bet tāpat nav diezgan. Vai nu drīz nosprāgšu, vai dzīvošu mūžīgi, ej nu sazini.
Pie mums ir vējš. Naktī gaudoja skurstenī, klaudzināja neaizstutētās šķūņa durvis. Es esmu sūdīgs saimnieks, man visu laiku kaut kas ir neaizstutēts.
Astoņos no rīta pie mūsu dārza stūra iegaudojās autobode, un es pie tās nokļuvu gandrīz pirmais, proti, otrais, pirmā bija kažokos un šallēs grūti atpazīstamā tante Raja: viņai šodien dzimšanas diena. Pēc tam pamazām sapulcējās arī pārējās tantiņas, visas krekšķēja un gaudās, kura par reimatismu, kura par diabētu.
Suns Stepans būdā skaļi klabina zobus, šī viņam ir pirmā ziema mūžā. Tā viņš ir, brālīt, šeit ne vienmēr ir vasara, nāksies pierast. Pasviedu viņam puskilo aknu desas, varbūt kļūs siltāk.
Bet pats klēpjiem nēsāju malku. Sūdīgu malku nopirku – it kā alksnis, bet jēgas nekādas. Puh, un nav vairs. Tā, raugi, vēl neizvilkšu līdz pavasarim. Nākamgad būšu gudrāks. Labi vismaz, ka vēl ir puse pagājšgad izjauktā šķūņa.
Bet vispār jau labi. Destilētas skumjas, tīras kā asara, nekā labāka par tām pasaulē nemēdz būt.
2009
Kad pie mums uz laukiem atbrauc cilvēki no pilsētas, viņi sākumā piesardzīgi skatās uz visām pusēm, elpo katru otro reizi un nekavējoties uzsāk sarunas par Krīzi. Bet pēc tam neko – iedzer tēju vai kādus uzlējumus kurš lieto, tad izguļas un pret rītu par to visu aizmirst.
Jo kas tad ir krīze? Tā ir tad, kad dzīve bijusi stipri laba, bet pēkšņi kļuvusi stipri slikta. Bet šeit viss vienmēr ir vienādi.
Re, kaimiņš nokāvis ruksi. Tamāras tantei gāzes balons beidzies. No rīta bija septiņpadsmit, pēc tam pēkšņi uzsila līdz divpadsmit. Pilnmēness procents – četrdesmit astoņi.
Kā lai iznīdē sevī pilsētnieku?
Lūk, šodien pie mums brauca autobode, brauca, bet tā arī aizgāja bojā pa nakti pieputinātajā sniegā. Bet ēst ta gribas! Bet pīpēt ta nav ko!
Kaimiņš pieklauvēja pie vārtiem: “Dimka, uz Otradnoju brauksi?” Nu, tas ir, uz veikalu. Ej nu, kā nu nebraukšu, skaidrs, ka braukšu. Saģērbos siltāk: micīti galvā, velteņus kājās. Vatētu bikšu un dūraiņu man nekad nav bijis, proti, ir bijuši, bet tikai armijā.
Iesēdos kamanās, braucām. “Nosalsi,” kaimiņš gudri sacīja. “Ta sūds,” es vieglprātīgi atbildēju.
Nu, atgriezāmies pēc divām stundām. Domāju, vajag iedzert šņabi, citādi dirsā ir ar mani. Bet korķīti atskrūvēt nevaru – grūti trāpīt, jo, kad no aukstuma ienāc siltumā, uzreiz kļūst skaidrs, ka esi pārsalis. Bet vēl jau, domāju, vajag kaut kā pielikt glāzi pie lūpām.
Nē, bez vatētām biksēm un kažoka es vairs kamanās nesēdīšos.
Baidīdamies, ka autobode arī rīt neatbrauks, nolēmu pats sev izcept maizi.
Un varu lepni paziņot, ka mans krāsnī ceptais veidojums patiešām kaut kādā ziņā līdzinās maizei: tam ir garoza, ļoti kvalitatīva – knapi pārdūru ar nazi –, bet iekšā visīstākais mīkstums! Tiesa, bez sāls, bet, galu galā, var taču arī uzkaisīt pa virsu. Jā, tas nav tik skaists, kā gribētos, un bez liekiem jautājumiem to ēdīsim tikai mēs ar suni Stepanu. Bet es to izdarīju.
Tagad laiks sākt nopietni apgūt kandžu.
Vispār mēs kādreiz jau dzinām kandžu – pilsētas dzīvoklī, drūmajos Gorbačova pārkārtošanās laikos. Tvaika katls, pa virsu bļoda ar aukstu ūdeni, zem bļodas piala, kur uzkrāt kondensātu. Mums nebija pilnīgi nekāda priekšstata ne par pirmo, ne par otro frakciju, kur nu vēl par trešo, tāpēc dzērām visu pēc kārtas. Un palikām dzīvi. Kas tad mums, jauni organismi.
Tagad esmu izlasījis veselu lērumu teorētisku materiālu un zinu, ka spirta viršanas temperatūra ir 73 grādu pēc celsija un viss, kas iztvaiko pirms tam, ir etiķa aldehīds un acetons, bet viss, kas pēc tam, – vispār pilnīgs pizģec.
Bet vietējie iedzīvotāji to nezina! Dzen visu pēc kārtas, salej vienā pudelē un tirgo par 50 rubļiem litrā.
Dzīvojot laukos, esmu izkopis brīnišķīgu prasmi pārmest kāju pār kāju un gudri dirst Svarīgo.
Pagaidām vēl nav atmaskojuši.
Bija ienācis Pahoms. Cītīgi nopētīja, tad apsēdās uz taburetes. Izdzēra mēriņu, lai gan viņš vispār nedzer.
Izstāstīja par karu. Lai gan kas tur ko stāstīt, visi tāpat visu zina: atnāca vācieši – jādod kandža, pēc tam atnāca mūsējie – atkal jādod kandža. Tā visu karu arī nokaroja.
No rīta, lai gan samērā humāni, ap 11, kaimiņš pieklauvēja pie durvīm: “Nu ko, iesim taisīt malku?”
Iesim, iesim, kur tad mēs, dirsā, liksimies, ar malku pilnīgs pizģec.
Iebraucām mežā, nogāzām sausokni. Nu, kā nogāzām: motorzāģi družbu uzreiz iežmiedza, tālāk ar cirvi. Un tad staipījām bluķus pie zirga. Jau pie trešā bluķa es sāku apšaubīt biedra Staļina labdarīgo lomu tautsaimniecības celšanā: nez kā būtu šitā, tikai 12 stundas, neēdušam un 20 gadus no vietas? Nu, nahuj, tad jau labāk kapitālisms ar visiem viņu makdonaldiem.
Bet, ja skatās abstrakti, tad skaisti, protams. Nostīvējāmies.
Pirms četrām dienām pieņēmu smagu un nežēlīgu lēmumu sakarā ar suni-stepanu: ne gluži pakārt mežā, protams, bet aizvest uz Pustošku un palaist maitu vaļā uz visām četrām debess pusēm. Lai tur kārtīgi izrejas un pirms nāves kaut uz īsu brīdi izjūt suņa laimi, bet nu jau bez manas līdzdalības. Tādēļ, ka šis suņagabals ir pilnīgi zaudējis kaunu: ar vienu žokļa kustību viņš koda pušu jebkuru ķēdi, drāza savu miesīgu māti, bet saimniekam, proti, man, mīza virsū no droša attāluma. Notverts un piesaitēts šķidri apdirsa visu pieejamo platību, rupji uzvedās un saplosīja lēveros nejauši pa tvērienam atradušos matraci.
Mans humānisms ir milzīgs, taču nav neizsmeļams. Nahuj-nahuj. Es, protams, arī pats ne vienmēr labi pildu savas funkcijas, bet biksēs tomēr nediršu, ir taču arī maucībai kaut kādas robežas.
Ekziperiāņiem ar kliedzieniem par to, ka esam atbildīgi, tiek piedāvāts iet un noraut dūrē.
Bet lūk, kur nelaime: tajā pašā mirklī, kad tika pieņemts šis drausmīgi nepatīkamais lēmums, visā pasaulē vairs nebija iespējams atrast paklausīgāku sunīti par šo draņķi Stepanu. Viņš sāka rūpīgi aplaizīt nejaušus garāmgājējus, iemācījās aprakt sūdus un skatīties uz mani tādām actiņām, it kā būtu mans ārlaulības dēls. Un es pat nesapratu, kā tas tā notika, bet pēkšņi jau biju sarunājis kaimiņu un iedevis viņam naudu, lai viņš šo nelieti un gnīdu pieskata, kamēr manis divas nedēļas nebūs mājās.
Nu, un tas draņķis, protams, uzreiz atslāba un iekakāja sev bļodā.
Steidzami jābrauc uz pilsētu uz četrām dienām.
Sēžu, prātoju: ko lai dara ar lopu, nelieti un kretīnu Stepanu? Kaimiņi dažādu iemeslu dēļ atkrīt.
Atliek divi varianti: uzvārīt ķēmam un gnīdai spaini makaronu ar sardīnēm un atstāt pie ķēdes vai arī uzvārīt tādu pašu spaini, bet palaist brīvsolī? Jebkurā gadījumā viņš izrīs spaini tukšu vienā piegājienā – divas reizes pārsprāgs, sešas reizes apdirsīsies, bet vienalga izrīs.
Interesanti, kas būs pēc tam: pirmajā gadījumā viņš visu ciemu dapisīs ar savu gaudošanu, otrajā – ar savu vēlmi draudzēties.
Dzīve, kā vienmēr, ir daudz aizraujošāka nekā mūsu muļķīgie priekšstati par to.
Saklausījies padomus no interneta, atstāju suni-stepanu, lai visu manu prombūtnes laiku skraida brīvsolī.
Nu un ko? Atbraucu – šis atkal sēž pie ķēdes, žēlojas, laiza apavus. Jo bija paspējis dapist pilnīgi visus.
Ak, stepan-suns, stepan-suns. Iedevu viņam cīsiņu, pat divus.
Toties kādu pavilnu viņš pa ziemu uzaudzējis! Ja man būtu tāda pavilna, es dotos kājām uz Antarktīdu un tur visu laiku biedētu polārpētniekus.
Bērnībā es to saucu “palīdzēt pavasarim”: divas stundas no vietas pašaizliedzīgi kasīju ledu no celiņiem. Garām gāja kaimiņiene un skeptiski noteica: “Ko pisies? Pats nokusīs.”
Par medicīnu dziļos Pleskavas laukos: ātrā palīdzība, ja to izsauc pa sarkano telefonu uz netālu esošā staba, atbrauc apmēram pēc stundas, kas ne īpaši atšķiras no Pēterburgas.
Pagājušajā vasarā manas sievas vecākais dēls, krāsodams jumtu, nokrita un diezgan nopietni uzplēsa kāju. Es nolēmu neapgrūtināt valsts dienestus un piezvanīju pazīstamam šoferim Novosokoļņikos, un viņš atbrauca pēc pusstundas. Vienīgajā šīs, atklāti sakot, ne sevišķi izcilās pilsētas slimnīcā jauns ārsts no Maskavas, būdams pilnīgi skaidrā (par spīti tam, ka bija sestdiena), ļoti kvalificēti aizšuva puikam visu, kas bija jāaizšuj, un viņš līdz šai dienai ir pilnīgi vesels.
Februārī mēs ar kaimiņu Serjogu devāmies apraudzīt viņa māti Neveļas slimnīcā, un, ja es tur arī saskatīju kādas atšķirības no Pēterburgas bezmaksas ārstniecības iestādēm, tad tās visas bija uz labo pusi.
Jā, jā, zinu, ka ir arī pretēji piemēri, bet es taču rakstu tikai par to, ko esmu pats savām acīm redzējis.
Morāli gatavojos varoņdarbam: aizbraukt kopā ar kaimiņiem līdz stacijai, viņi tur iesēdīsies vilcienā, bet man būs ar to pašu zirgu jāatgriežas laukos, pašam tas jāizjūdz un jāieved stallī.
Tas jums nav tas pats, kas rakstīt recenziju par Gelasimova romānu, tā ir nopietna lieta. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad notiek kaut kāds sūda autorallijs no Opuhļikiem uz kremli un knapi var pagūt izvairīties no kretīniem uztūnētās automašīnās.
Pa ceļam no stacijas uz mājām (no rīta gāju pasūtīt traktoru) nieka 40 minūtēs satiku veselas četras mašīnas, kas mūsu pusē ir pilnīgi pretdabiski.
Ek, pajuka mans varoņdarbs: kaimiņi aizbrauca ar auto.
Palēnām mācos vadīt ķēvi, precīzāk, kastrētu kumeļu.
Zirgs ir ļoti intelektuāls transporta līdzeklis, apveltīts ar diezgan nesūdīgu veselo saprātu. Ja saimnieks būs sadzēries un iemidzis, zirgs pats viņu nogādās mājās ar nosacījumu, ka saimnieks neizvelsies no ratiem. Zirgs pats apbrauks kājāmgājēju un dos ceļu pretim braucošai mašīnai.
Bet, kā jau ļoti pareizi minējuši zinātniskās fantastikas autori, kad ierīce kļūst pārāk gudra, tai parādās pašai savi Viedokļi.
Precīzāk, kad zirgu vadu es, tad kopumā tas ir paklausīgs, taču pat pēc viņa ausīm var nojaust viņa Viedokli: “KAS TAS PAR ĶĒMU, KAS VISU LAIKU NŪJINA? KO VIŅŠ VISPĀR NO SEVIS IEDOMĀJAS?”
Lūk, izej tu no rīta pagalmā. Uzpīpē, nomazgājies, nodedzini atkritumus mucā, pabaro lopu Stepanu, satīri viņa sūdus, ielej kaķim Osjam pienu bļodiņā, saskaldi nedaudz malkas, bezmērķīgi pasēdi uz lieveņa, vērojot sazaļojušo ozolu, paklausies dzeguzi, un tad jau atnāk Osja ar svaigi nomedītu peli zobos (nez kāpēc viņš nespēj tās notiesāt vienatnē), atgriezies mājā, – un tas viss aizņem precīzi stundu.
Ieslēdz datoru, izlasi e-pastu, LJ un laika prognozi (šodien lietus atkal nebūs). Paskaties pulkstenī: jop tvaju maķ! Trīs stundas kā nebijušas.
Mašīna, kas aprij dzīvi.
Lauku dzīvei piemīt divas īpašības, vienu no tām es nevaru ciest, bet otra mani visnotaļ apmierina.
Es neciešu to, ka viņi te visi kopā ir dzīvojuši neskaitāmus gadus un pa šo laiku visiem citam pret citu ir uzkrājies milzum daudz aizvainojumu un pretenziju. Apmēram tā, it kā visa klīstošā holandieša apkalpe būtu palikusi dzīva un dzīvotu tūkstošiem gadu. Pajautā jebkuram lauciniekam par jebkuru citu laucinieku, un tev par šo cilvēku izstāstīs tik daudz draņķību un riebeklību, ka tu līdz pašam rītam par to visu viebsies.
Toties apmierina tas, ka neviens negrib palikt otram parādā. Ja es nomainīšu tantiņai gāzes balonu, viņa man noteikti iedos divus desmitus olu vai iebērs spaini kartupeļu. Un tā mēs šķirsimies.
Es sākumā to nesapratu un devu kaimiņam iedzert tāpat vien. Bet pēc tam sapratu, ka tas ir nepareizi un viņš no tā cieš.
Tagad esmu gudrāks un, ja viņš no rīta ienāk uzlāpīties ar aliņu, saku, ka alu ieliešu, bet vai viņš man par to uztrīs izkapti? “Uztrīšu!” kaimiņš priecīgs saka un pēc tam dzer alu ar tīru sirdsapziņu.
Mazam puisītim laukos ir labi.
Pilsētā katra pastaiga ir vesels notikums, bet šeit māju no pagalma atdala tikai vienas stipri čīkstošas durvis. Pastaigas jēdziens pavisam izzūd. Puisēns pats kaut kur tekalē, nes vecākiem no mēslu kaudzes izraktas sliekas, pirtī dauzās ar krāsns kruķi, dzenā kaķi Osju pa kartupeļu lauku un apskaujas ar suni Stepanu. Pa dārzu staigā zirgs, no kura puika sākumā paniski baidījās, bet, izbraucis ratos līdz kaimiņu ciemam, tomēr akceptēja, lai gan zina, ka tam pārāk tuvu staigāt nav ieteicams. Dārza viņā pusē ganās kaza, pie kaimiņiem nepārtraukti auro divi gaiļi, šķūnī kladzina bezdelīgas, debesīs pilns mēness, kaimiņu dārzā klaigā lakstīgala, un tagad tikai vajadzētu kaut kā tikt līdz gultai, bet tur jau – hlop, un aizmidzis.
Ir divi veidi, kā dzīvot ārpus pilsētas: piepilsētas mājā un laukos. Pirmajā gadījumā cilvēki cenšas aizstiept sev līdzi visu, kas viņiem ir pilsētas dzīvoklī: vannu, veļasmašīnu, trauku mazgājamo mašīnu, plazmas paneli, 200 kilobitu internetu, tosteri, sešus ledusskapjus un gaišzilu klozetpodu.
Otrajā gadījumā tā ir vienkārša lauku māja – ar caurumu atejā, nātrēm aiz žoga, skābeņu zupu no dārza un ūdeni no avota, kurā dzīvo vardes.
Taču interesanti ir kas cits. Tiem, kuri prot bez heroisma dzīvot pēc otrā scenārija, ir, kā man šķiet, viena būtiska priekšrocība: viņi nejūt īpašas ciešanas, ja kāds viņus baro ar mikroviļņu krāsnī uzsildītu paiku vai ar hipermārketā iepirktās oglēs ceptiem šašlikiem no plastmasas spainīša.
Izmēģināju sevi lauku melnstrādnieka lomā: kopā ar kaimiņu atvedām pajūgā pāris malkas vezumus man un trīs sētas mietus jeb,vai kā mīl izteikties kaimiņš, žardēnus, kaimiņu tantiņai.
Tantiņa, kā jau pieņemts, iznesa mums divas sardeles un pa glāzītei tīra spirta.
Manā tālajā jaunībā, kas nekad vairs neatgriezīsies, es arī šad tad mēdzu iedzert tīru spirtu: sajūtas bija, kā norijot glāzi naglu, bet pēc laika varēja atelpoties.
Bet tagad jau viss, nav tās drosmes. Tāpēc palūdzu vēl vienu glāzīti un atšķaidīju pusi uz pusi.
Gadi, gadi.
Vēl viens pozitīvs lauku dzīves apstāklis ir tāds, ka visi komunālie pakalpojumi atrodas turpat netālu.
Jo pilsētā, tur kā: atgriez krānu, bet ārā iznāk tikai šņākoņa un divas ūdens lāses. Kam zvanīt, uz kurieni? Kur atrodas šis gorvodokanāls un kā to sazvanīt, to zina tikai gubernatore Matvijenko, kuras numuru nezina neviens, izņemot īpaši pietuvinātas personas. Un, pat ja izdodas sazvanīt, kad no turienes atbrauks – pēc trim dienām vai pēc piecām?
Bet šeit, piemēram, tu sadomā aplaistīt dārzu, bet no krāna tā pati šņākoņa. Nu, neko – aizej pie kaimiņa, un, ja viņš ir mājās un nav aizbraucis uz Lukiem, tad ies un ieslēgs ūdenstorni. Bet, ja ir aizbraucis, tad pats iešu un ieslēgšu. Vai es nezināšu, kura poga jāspiež, vai?
Varētu vispār iztikt arī bez kaimiņa, bet tad viņš apvainotos: viņš tomēr ir atbildīgais par šo torni – kolhozs viņam par to maksā 200 rubļus mēnesī.
Stepan-suns tomēr ir pieaudzis – rej tikai nepieciešamības gadījumā, kaimiņu Serjogam darba pienākumu pildīšanas laikā plēš bikšu staru, lai gan tieši kaimiņš viņu baro, kad manis reizēm nav mājās.
Vispār jāteic, ka lauku ķēdes suns ir labākā šķirne, kādu mūsu dumjajai cilvēcei izdevies uzaudzēt: Stepans mierīgi var gulēt sniegā un rij visu, ko viņam dod. Tagad gan nometīs spalvu, kļūs mazliet vēsāk. Autonomā režīmā viņš var dzīvot vismaz mēnesi, vairāk neesmu mēģinājis, tiesa, pa šo laiku paspēj dapist visu ciemu.
Vienīgi tas, ka dirš ļoti daudz.
Ciemā ieviesusies lapsa.
Nevis kaut kāda iluzora lapsa ar ledus būdiņu, bet normāla, parasta. Dzīvo kaut kur Savvaļas kalniņā.
Visi vistu īpašnieki panikā.
“Dima,” teica man šodien tante Marusja, “jūs neticēsiet! Līdz pat šejienei bija atnākusi! Es nūju pret žogu salauzu! Atgaiņāju! Varbūt vismaz jūs nositīsiet?”
Es parasti sevi apostu: vai gadījumā nesmirdu? Kā tur ar zeķēm?
Bet laukos es savu smaržu nejūtu, te vispār smaržu papilnam.
Pagājušajā reizē, kad biju Pēterburgā, iesēdos mikriņā. Un pēkšņi divas lēdijas, gados ap četrdesmit, sāka man aiz muguras skaļi vaikstīties un smidzināt manā virzienā no rokassomiņas izņemtu odekolonu.
Jā, es odu. Pēc krāsns dūmiem, pēc zāles, pēc malkas, pēc mēsliem. Nu, un alu biju iedzēris, protams, kā gan bez alus. Mazgājies, cik gribi, šīs smaržas tik viegli nepazūd.
Bet var taču nedaudz paciesties – jau nākamajā pieturā es izkāpšu, ieiešu dušā, izmazgāšu drēbes un atkal kļūšu tikpat dezodorēts kā jūs.
Atbraucu uz pilsētu, eju mājās. Man pretī skrien vīriņš – apakšbiksēs, droši vien nedzer un arī nepīpē. Nodarbojas ar fizkultūru. Viņam garām mašīnas – žvīk-žvāk.
Šausmās nodrebēju: es pilsētā pirmās divas dienas vispār knapi elpoju, jo te ir nevis gaiss, bet kaut kāds koloidāls šķīdums. Pēc tam nekas, pierodu.
Bet viņš taču, tā skriedams, saelposies šī gaisa divreiz vairāk.
Reiz mūsu laukos dzīvoja viena tantiņa. Klusa bija, nevienam neuzmācās, reizi divās nedēļās gāja uz autobodi.
Bet tad pilsētā Veļikije Luki nogalināja viņas dēlu, un meita savāca viņu pie sevis uz Krasnojarsku.
Tantiņas mājā ievācās viņas brāļameita Ļubaņa, kurai Veļikije Lukos nogalināts vīrs, bet viņu pašu rezultātā izlika no dzīvokļa. Ļubaņa laukos piekopa vissenāko arodu, proti, vākšanu: lasīja ogas un sēnes. Ko savāca, to iemainīja pret kandžu. Paretam brauca uz dzimto pusi, proti, uz Veļikije Lukiem.
Reiz viņa no turienes atgriezās ar kavalieri: 12 gadi cietumā, divreiz divi par sīkumiem un astoņi stingrā režīmā par to, ka Veļikije Lukos salauzis sarunu biedram ādamābolu. Kluss, pieticīgs. Vienreiz ar viņu runāju, un viņš pat sarunas laikā izmantoja vārdu “nīče”. Es pats neesmu Nīčes cienītājs, taču vienmēr patīkami, kad kāds par viņu zina.
Tā viņi nodzīvoja nedēļu, līdz Ļubaņa aizbrauca uz Veļikije Lukiem un tur pēc dzeršanas sadega kaut kādā būdā.
Viņas kavalieris, lielās nelaimes satriekts, palika dzīvot viņas mājā. Ķēra dīķī karūsas, raka kaimiņiem dobes. Es kā jau inteliģents, ko neatgriezeniski samaitājis sarkanais irbenājs, ik pa laikam atsviedu viņam pāris cigaretes un iedevu 20 rubļus.
Bet, kolīdz es aizbraucu darīšanās uz Pēterburgu, viņš izņēma no mūsu loga stiklu, iznesa portatīvo datoru, filmu fotoaparātu (lūk, tā gan žēl) un visus iespējamos elektroinstrumentus – zāģi, ēveli, fleksi un tamlīdzīgi. Bet, kas mani visvairāk pārsteidza, nofenderēja pīpi un tabaku. Nu, un aizgāja ar visiem šiem labumiem uz Veļikije Lukiem.
Kaut kas nav īsti kārtībā pilsētā Veļikije Luki, man šķiet.
Jā, starp citu, šodien pirmo reizi mūžā piezvanīju uz nulle divi, lai taču milicija kaut reizi izpilda nevis naudas atņemšanas funkcijas, kā ierasts, bet tās, kas paredzētas likumā, proti, aizsargāt likumpaklausīgu pilsoņu, kāds šobrīd esmu arī es, konstitucionālās tiesības.
Es, protams, neceru atgūt īpašumu, tas jau sen ir apmainīts pret 10 pudelēm kandžas, taču, ja vienkārši atmetīšu ar roku, kā parasti labprāt rīkojos, tad sāks ložņāt katru nedēļu. Tāpēc ļaunums ir jāsoda.
Milicija, kas atbrauca no Neveļas burtiski pēc stundas, mani satrieca ar savu inteliģenci un kompetenci. Patīkami jauni cilvēki – viens uniformā, otrs civilajā. Ļoti pieklājīgi, draudzīgi un profesionāli. Pat pirkstu nospiedumus noņēma no stikla.
Aiz izjustās cieņas pat uzdāvināju viņiem savu grāmatu ar parakstu, vispār pašu pēdējo. Šie ar prieku paņēma. Arī milicija, izrādās, mēdz būt dažāda.
Sēžu un rakstu Alekseja KONSTANTINOVIČA Tolstoja biogrāfiju vecāko klašu mācību grāmatai.
Rokos arvien dziļāk, un, jo dziļāk rokos, jo vairāk man šis cilvēks patīk.
Piemēram, vienreiz viņš gluži nejauši iepazinās ar lielkņazu Aleksandru. Droši vien kopā dzēra. Ne tāpēc, ka kņazs, bet tāpēc, ka labs cilvēks. Bet te pēkšņi – hujak, nomirst kņaza tētis, un viņš pamostas jau kā imperators Aleksandrs II. Bet Aleksejs Konstantinovičs no nākamās dienas kļūst par flīgeladjutantu (savējos neaizmirstam). Vienīgais viņa dienesta pienākums bija svinīgās pieņemšanās nēsāt akselbantes.
Pēc pāris mēnešiem viņš jau ir jēgermeistars – tas vispār ir kā Krievijas un Baltkrievijas apvienotās valsts padomes priekšsēdētājs, proti, ne sūda nav jādara.
Un pēkšņi Aleksejs Konstantinovičs saka imperatoram: “Tu tikai neapvainojies, bet braukšu uz laukiem. Apnicis te viss pie jums.” Un aizbrauc uz Čerņigovas guberņu.
Lūk, to es cienu.
Nāku te nesen no autobodes. Pie vārtiem stāv mašīna, lada devītnieks mitra asfalta krāsā. Blakus četri miliči: “Nu ko, iesim parunāt?” Kāpēc gan ne. Aicināju iekšā. Viens ienāca, es viņu pabrīdināju: jārunā klusu, tur divi puikas guļ, Stjopa un Mitja.
“Ar ko nodarbojaties?” izmeklētājs čukstus jautā. “Ar huiņu nodarbojos,” es atbildu, arī čukstus, “grāmatiņas rakstu.” – “Naudu vismaz maksā?” – “Da kas tā, sūds, par naudu.” – “Tātad materiālie zaudējumi lieli?” – “Materiālie zaudējumi vienkārši pizģec, cik lieli.” – “Nu, tad parakstieties šeit, šeit un divreiz šeit, bet šeit uzrakstiet “no maniem vārdiem pierakstīts pareizi” un tur arī parakstieties, un vēl šeit. Bet sakiet, kādā stilā jūs zīmējat?” Es aizdomājos. “Nu, mitjkus zināt?” – “Par ko jūs mani uzskatāt?” izmeklētājs apvainojās. “Protams, ka zinu.” – “Nu lūk, man ar viņiem nav nekāda sakara, bet principā līdzīgi.” – “Skaidrs,” izmeklētājs pamāja, “jūs izsauks. Visu labu.”
Ilgi domāju: nez kāpēc lauku mājās vienmēr ir tik zemas durvis?
Varbūt tāpēc, lai nekļūtu lepns – staigā tik un visu laiku klanies. Ja neklanīsies, sasitīsi galvu.
Līdz kaklam jau tie Pēterburgas vasarnieki.
Eju uz stacijas kiosku pēc alus – šie visu ciemu piesmirdinājuši ar saviem šašlikiem no veikala lenta Pulkovas šosejas malā. Jau pēc smaržas var pateikt, ka šašliks viņiem sūdīgs, līdz nelietojamībai pārcepts uz oglēm no papīra maisa, pārlietām ar degšķidrumu.
“Ak,” kāda solārijā iedegusi jaunkundze pie veikala sūdzējās otrai tādai pašai mākslīgā ultravioletā kūpinātai jaunkundzei, “es te vienkārši mirstu! Absolūti nav ko darīt!”
Bļaģ! Tev kartupeļi ir izravēti? Aprušināti? Kolorado vaboles novāktas? Kā gailene izskatās, zini? Bērniem puņķi noslaucīti? Vīrietis, galu galā, izdrāzts?
Darīt viņai, redziet, nav ko!
Katru reizi, kad mani uz ceļa apdzen mašīna ar numuru no 98. apgabala, vai nu nospļaujos, vai izšņaucu degunu – cik nepatīkami cilvēki!
Labi vismaz, ka maskavieši uz šejieni nebrauc.
Ikreiz, kad atgriežos laukos pat pēc īslaicīgas prombūtnes, man atkal jāuzstāda internets tā, it kā šeit tā nekad nebūtu bijis.
Agrāk, pirms recidīvists Ļoša bija nolaupījis manu laptopu, interneta uzstādīšana izpaudās kā uz triju krēslu krāvuma novietota datora haotiska pārvietošana pa visu māju: agrāk vai vēlāk kaut kur darbosies.
Bet, kad ļaunais recidīvists visu nozaga, uzdevums kļuva sarežģītāks: es nopirku megafona modemu, un tagad tik vien atliek kā to pareizi pozicionēt, tas ir, pagriezt pareizajā azimutā pret sakaru torni, kurš atrodas ļoti tālu.
Parasti tas izdodas pēc piektā vai sestā kāpiena pa trepēm, taču šajā lietainajā vasarā ābele pie mājas ir tā sazaļojusi, uzaudzējusi tādu lapotni un nesusi tik dāsnus augļus, ka jebkāds signāls tajā vienkārši apklust.
Gribēju pat to nozāģēt, bet palika žēl, turklāt nevarēju atrast zāģi.
Toties atradu mugursomā skrūvgriezi, saskrūvēju attiecīgajās vietās skrūves, iesēju starp tām uz skapja atrastu striķi, ar koka grābekļa palīdzību iekāru tajā modemu, un hopā: izdevās pat uzrakstīt šo ziņu.
Iebēru stepan-sunim kartupeļu un sēņu pārpaliekas no neizsmeļamā kazana.
Ak, cik rūgti un nosodoši uz mani paskatījās šis piesmietais radījums! Bet neko, apēda un pat nesaviebās.
Labi, lai būtu, rīt no rīta atbrauks cilvēks Ļoša ar mašīnu, nopirkšu šim liekulīgajam mājas sargam Opuhļikos kilogramu aknu desas, lai arī nav pelnījis.
Lūk, vakar, piemēram: atnāca kaimiņš, bet tas izdzimtenis būtu kaut ievaukšķējies. Nu labi, izdzimtenim ir neliels attaisnojums: reizēm, kad šeit neviena nav, kaimiņš to lopu baro. Bet kaut kādai subordinācijai taču jābūt! Kamēr esmu šeit, es esmu saimnieks, bet viņa pienākums ir signalizēt par katru viņa redzes un ožas lokā nonākušu objektu.
Negribi signalizēt – kā gribi. Mēs te nevienu nespiežam. Lūk, turpat aiz ceļa tev būs vesels mežs ar otrās pakāpes radiniekiem.
Jā, kaimiņš bija atnācis aizņemties 50 rubļus. Es ne pirmo gadu dzīvoju šajā apriņķī un ļoti labi zinu, kāds priekšmets šeit maksā 50 rubļus. “Klausies,” es viņam teicu, “nu, iedošu es tev tos 50 rubļus. Tu aizbrauksi uz Otradnoju, sadzersies tur kandžu, bet atpakaļceļā iepisīsi ar savu motociklu taisni bērzā. Un man pēc tam būs tevi zemē jārok, vai ne?”
Kaimiņš aizdomājās: “Bet vispār tiešām: izņemot tevi, neviena racēja nav.”
Paklusējām. Kaut kādā filmā šai brīdī noteikti būtu jāieskanas skumjām čella notīm. Bet mums te čellu nav un nekāda skaņa nesanāca.
Sēžu un skatos pa logu. Garām braukā briesmīgi kamazi ar granti – remontē ceļu. Es par to neesmu sajūsmā: ja labi saremontēs, tad gar mūsu māju sāks ik sekundi braukāt fūres un šķērsām pretī kaimiņu dārzam uzcels diennakts šavermu tālbraucējiem. Proti, nāksies pist no šejienes prom.
Bet ko nu, līdz tam vēl tālu, bet es joprojām par to pašu. Lasu ziņas: tur krīze, hujīze. Pirmais vilnis, otrais.
Kartona radio, vilka acis, žurnālistus un tiesībsargus katru dienu slepkavo, un pret Ramzanu Ahmadoviču izveidojusies tāda personiska nepatika, ka ieēst nevaru.
Bet izeju pagalmā – tur saule spīd, suns žāvājas. Zem kājām kraukšķ āboli un žļerkst plūmes. Dobē ieliecies guļ šī gada pēdējais gurķis. Jāskalda malka – drīz būs ziema.
Divas dažādas realitātes, kuras nekādi nesaskaras. Un man šķiet, ka to pirmo izdomājis kāds ļoti nejauks cilvēks.
Bet jūs droši vien domājat, ka teiciens “tik tumšs, ka vai acī dur” ir kaut kāda mākslinieciska hiperbola.
Nekā. Es te nesen izgāju naktī, kā šeit mēdz teikt, “uz pagalmu”, bet ja vienkārši, tad pamīzt un ieraudzīju, kas ir īsta tumsa. Tā, ka vispār ne sūda nevar redzēt. Speciāli nostāvēju minūtes 10. Speleologi stāsta, ka klinšu alās, kur nav pilnīgi nekāda apgaismojuma, cilvēkam ieslēdzoties kas līdzīgs otrajai redzei. Nezinu, alās varbūt arī ieslēdzas, bet atklātās telpās – ne. Un vieglā dzērumā nosalt līdz nāvei pašam uz sava lieveņa tāpēc, ka nav izdevies uztaustīt durvju rokturi, – tā nav anekdote.
Bet nu štrunts ar to. Šorīt autobodē permanenti pēemesīgās tantes Ļenas vietā uzradusies jaunkundze, vārdā Oksana. Kad viņa atber lopam-stepanam divus kīlo makaronu, es tikli skatos uz citu pusi, lai nebūtu jāredz virs viņas pēcpuses uztetovētais ornaments. Tādēļ, ka es mīlu savu sievu un nevienu citu. Un ar to lepojos.
Satikām te viņdien vecenīti, kura stūma kalnā ķerru ar divām lielām brusām siltumnīcas pamatiem.
Nu, palīdzējām, protams, aizstumt ķerru līdz mājai. Vecenīte pa ceļam sprieda: “Ek, puikas, dod jums Dieviņš veselību, slikti bez vīrieša laukos. Es savējo pati kapā iedzinu. Pļurkstēju tik un pļurkstēju. Būtu zinājusi, kas notiks, ne vārda nebūtu teikusi. Pat ja dzertu, pat ja sistu – es klusētu. Lai tikai dzīvs būtu. Bet re, nu jau 20 gadus mokos.”
Sāka raudāt. Mēs izkrāvām brusas viņas pagalmā un gājām tālāk. Ko lai piebilst.
Kolhoza mentalitāte, huļi.
Izgāju pagalmā. Zem kājām kraukšķēja kopš vasaras aizmirstais āboliņš. Stepans-suns, sarijies no pilsētas atvestos cīsiņus, slinki pamāja man ar asti.
Nostājos pie žoga. Pilsētnieki domā, ka mīzt vajag tualetē. Bet ko man, pēc tam to visu ar lauzni sist pušu, kad tas baļļā sasals?
Nu, stāvu tātad, domāju un pēkšņi pamanu pats savu ēnu. No kurienes man nakts vidū var būt ēna? Ak, nu jā, atkal pilnmēness, tieši aiz muguras, milzīgs.
Un lūk, par ko es aizdomājos. Nu labi, sievietēm ir citādi, viņām vispār visa dzīve pakārtota mēness ciklam. Bet kāpēc man? Kāpēc gandrīz katrā pilnmēness naktī es pat puņķus sev nevaru noslaucīt neizsmērējis?
Paskatījos uz mēnesi.
Bija viens gadījums, ļoti sen. Sēžu naktī kaut kādā diskotēkā, bet tur stroboskops mirgo un mirgo, draņķis tāds. Nu, es tajā ļoti vērīgi ieskatījos, un tas tūdaļ hujakš – un pārdega.
Es negribu teikt, ka esmu kaut kāds sadzīves burvis. Ja es būtu burvis, manus tekstiņus lasītu labi ja pāris sieviešu.
Vienkārši man tiešām apriebās tas stroboskops, tāpēc arī pārdega. Huiņa elektriskā.
Bet uz mēnesi es paskatījos ar lielu cieņu un nodomāju: debesu ķermenis, vai zinies, tādu nenotrieksi.
Šodien nācu no stacijas. Pusceļā pie ezera skatos: man pretim skrien aitu suns.
Pēc skata nopietns. Nerej – tātad tūlīt iekodīsies kādā pietiekami svarīgā mana organisma detaļā. Es parasti nēsāju līdzi fotoaparāta vienkāji, bet tieši šoreiz nez kāpēc biju atstājis mājās. Turklāt vienkājis pret aitu suni tāds nožēlojams bakstāmais vien ir. Tikai pret sīkiem krančiem noder.
Bet metrus 50 tālāk nesteidzīgā solī nāk aitu suņa saimnieks – piecdesmitgadīgs vīrelis. “Nebaidies,” saka, “nekodīs.”
Es nepazīstu nevienu suņa īpašnieku, kurš nebūtu lietojis šo frāzi.
Tad vīrelis aizdomājās. “Bet varbūt arī kodīs,” viņš melanholiski noteica, “viņa vēl jauna, muļķīte.”
Bet soli tomēr nepielika.
Nu, nekas. Visi mani orgāni, šķiet, joprojām savās vietās.
2010
Vienreiz ļoti nepiemērotos apstākļos aizdomājos par nāvi.
Man bija kādi deviņi gadi, un es pavadīju vasaras brīvlaiku pie tantes laukos. Kādu vakaru sēdēju un lasīju Tūra Heijerdāla grāmatu, ne ta Aku-Aku, ne ta Kon-Tiki, bet tante tikmēr sēdēja iepretī uz gultas un grieza kājām nagus.
Un tad es uz brīdi atrāvos no grāmatas un gluži negaidīti iedomājos: “Bet kādreiz taču viņa nomirs.” (Tantei, starp citu, ir pāri 90, un viņa vēl šodien ir dzīva, ko novēlu viņai arī turpmāk.) Nē, es, protams, arī agrāk zināju, ka cilvēki mirst, bet zināju tikai teorētiski. Nu, kaut kur viņi tur mirst, bet varbūt arī nemirst. Tie pieaugušie vispār ko tik neizdomā.
Bet pēkšņi es sapratu, ka tā ir īstenība: sēž, piemēram, tante, sēž, un pēkšņi – hlop! Un nomirst.
Šī doma mani nez kāpēc tik ļoti šokēja, ka es vēl divas dienas staigāju apkārt pilnīgi satriekts, man no tā pat sasāpējās zobs. Un sāpēja veselu nedēļu no vietas. Ik pa laikam man iebāza mutē analgīna tableti, un tad zobs sāpēja mazāk, bet sāpes vienalga nekur nepazuda, tikai slēpās aiz blakus zoba, līdz es vairs nespēju atšķirt, kur ir sāpes un kur nāve.
Un daži vēl saka, ka bērnība esot laimīgs laiks. Atmiņa viņiem sūdīga, tāpēc arī saka.
Bet kādu dienu es pamodos, un zobs vairs nesāpēja! Vispār nekur nekas nesāpēja. Laikam bija nomiris.
Es grīļodamies aizsteberēju līdz gurķu dobēm, izrāvu burkānu, noslaucīju gar biksēm un apēdu. Pēc tam apēdu ļoti cietu, skābu ābolu – tik un tā nekas nesāpēja.
Un saule spīdēja tā, kā bija spīdējusi tikai vēl vienā laimīgā dienā, kad es aizgāju prom no skolotāja amata. Un kāda, sakiet, nāve, ja saule tā spīd?
Es apgūlos zālē zem ābeles un pirmo reizi mūžā ieraudzīju dievlūdzēju. Tas bija smieklīgs, zaļš, un es nevarēju saprast, kā šis radījums vēl nav izjucis pa daļām, kā visi tie sērkociņi turas kopā.
Dievlūdzējs uz mani drūmi paskatījās, smagi nopūtās un kaut kur aizgāja: droši vien vairoties.
Mammīt mīļā, gandrīz atdevu galus.
Kaimiņš uzaicināja uz pirti. Es vispār grasījos kurināt pats savu, bet, ja jau aicina, tad kāpēc ne – nomazgāties tīram reizēm ir noderīgi. Un pie tam vēl malku ietaupīt.
Kaimiņš pats aši nomazgājās, noskuvās un aizskrēja. Bet es sākumā biju jautrs, lai arī jau divus mēnešus nedzeru, bet pēc tam sajutu: dirsā ir ar mani. Vajadzētu piecelties no lāvas, bet sūdu, nesanāk.
Ne velti šeit nesen komentāros pieminēja D. Londonu. Huju tur – dzīvotgriba un tamlīdzīgi. Izrāpoju priekškambarī viss vienā šampūnā, tur it kā bija vieglāk. Atvēru ārdurvis. Ak, kā es ģērbos. Reitūzas vien kādu pusstundu vilku kājās, nemaz nerunājot par visu pārējo. Bet varbūt tās bija trīs sekundes – huj tur ko sapratīsi ar tiem laikiem. Aizvilkos līdz mājām, labi vismaz, ka tur kopš vakardienas nebija kurināts, ielīdu gultā, apsedzos ar kaķa halātu.
“Pamodīšos vai nepamodīšos?” ar interesi nodomāju. Pamodos. Pēc sešām stundām, labā acs neveras vaļā. Iedzēru galvas tableti. Dzīvotājs būšu. Kādu laiciņu, kā jau visi, pēc tam vienalga nomiršu. Bet turpmāk iešu tikai savā pirtī.
Saudzējiet sevi, kā saka viens futbola komentētājs.
...un vēl es gribu uzstādīt mastu un galā iekārt tādu auduma konusu kā Buratīno cepuri – ar baltām un sarkanām strīpām. Agrāk tādus lika mazās lidostās, lai redzētu, uz kuru pusi pūš vējš. Varbūt vēl joprojām liek.
Vai kāds zina, no kāda auduma tos šuj, no parasta vai kāda īpaša?
Nu, bet pēc tam jau varēs domāt par nelielu pacelšanās un nolaišanās skrejceļu, kur uzņemt nomaldījušos aviatorus un aviatores, kā arī piektās paaudzes kara lidmašīnas.
Bet labāk tomēr aviatores.
Es vienkārši gribu, lai viņu nebūtu
Latvijas pagātne laukos
Arhitektūru var glābt tikai Dievs