Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Kā iznīdēt sevī pilsētnieku
dimkin.livejournal.com
Gorčevs

Dmitrijs Gorčevs

Kā iznīdēt sevī pilsētnieku

2007

Vispār jau es pēc izcelsmes esmu zemnieks. Gan tēvs, gan māte piedzima laukos: tēvs – Žuravļovkas ciemā Akmolas apgabala Višņevska rajonā, bet māte – Privoļnojes ciemā Kokčetavas apgabala Čistopoles rajonā.

Tagad tur visur ir Kazahstāna un viss saucas citādi.

Neilgi pirms vectēva nāves es centos izdibināt viņa krievu saknes, taču vectēvs neko neatcerējās; viņš bija dzimis Kazahstānā 1913.  gadā.


Ja vajadzētu izgudrot sev dzimteni, vadoties pēc izjūtām, tā, visticamāk, būtu Vologdas vai Arhangeļskas guberņa – man dikti patīk, kā tur iekārtota dzīve: divstāvu arhitektūra, kurā govi ieved mājā pa speciālu pandusu; krāsns vienīgās dzīvojamās telpas vidū visdabiskākajā veidā sadala to guļamistabā, dzīvojamajā istabā, darba kabinetā, mazgājamajā telpā un priekšnamā. 


Es sev noteikti nopirkšu tādu māju. Piecpadsmit tūkstoši rubļu – vai tad tā ir nauda? Iesēšu sīpolus, kartupeļus un mārrutkus. Saulrietā, kad dunduri jau aizmiguši, bet odi vēl nav pamodušies, varēšu sēdēt uz lieveņa satīna apakšbiksēs līdz ceļgaliem un pīpēt pīpi. Un vispār man šķiet, ka viss būs forši.

  1. 01.
Depresīva Pleskavas apgabala ciema bezperspektīvs iemītnieks kausē sniegu uz gāzes plīts, jo viņam, stulbenim, slinkums iemīt taciņu līdz pumpim


Kaut kā tā sanāca, ka vienīgā lasāmā grāmata laukos bija slavenā disidenta Aksjonova pārkārtošanās laiku romāns “Saki siers”. Šī grāmata bija izdota kaut kad 80.  gadu beigās kādā Baltijas izdevniecībā (vai nu Rīgā, vai Tallinā) ārkārtīgi necilos vākos un uz ļoti slikta papīra. Tolaik ļaudis rija visu, kas pagadījās, lasītājiem tikai vēlāk sakāpa galvā un viņi sāka pieprasīt pupus uz vāka un tamlīdzīgu dizainu.


Jā, bet grāmatiņa ļoti noderēja. Izrādījās, ka mājās nav it nekāda papīra, izņemot 1992. gada satīrisko sienas kalendāru “Labi manā dzimtajā pusē”. Tā nu es lasīju romānu pa desmit lappusēm vienā reizē (vairāk nesanāca – bija jāiet vībotnes pļaut un tādā garā) un tūlīt pat tās izmantoju, lai iekurtu divas krāsnis: mājā neviens nebija dzīvojis vairāk nekā gadu, tāpēc bija diezgan mitrs.

Un tā mēs saticīgi dzīvojām ar šo romānu un tā galveno varoni, fotogrāfu Ogorodņikovu, divas dienas, līdz es sadomāju kurināt pirti.

Pirts kategoriski atteicās kurties, bet lauku māja bez pirts – tam nu gan man iztēles nepietiek. Izmisumā nokurināju visu romānu un pat rozā vākus, bet nekas nelīdzēja.

Tikai nākamajā dienā man ienāca prātā uzkāpt pirtsaugšā, kur uzzināju, ka skurstenis ir galīgi izdilis un pat visizcilākā rakstnieka romāns tam nespētu palīdzēt. Nācās mainīt. Ko mēs ar viena jaunekļa palīdzību arī izdarījām. Tad gan pirts iekūrās bez jebkādas literatūras no visparastākā papes gabala, ko es biju norāvis no šķūņa jumta, un iekūrās tik labi, ka knapi paliku dzīvs.


Tā es arī nezinu un nekad neuzzināšu, kas tur beigu beigās notika ar to fotogrāfu, bet sūds ar viņu.

No romāna palika atmiņā tikai viena vieta – kurā galvenais varonis sapņo par to, kā drūmais sociālisma Arbats piepildās ar stilīgām bodītēm un kafejnīcām, kurās sēž gleznaini apmeklētāji. Un skat, sapnis piepildījās! (Šai vietā ir atrodams mūsdienās tik ļoti lolotais pozitīvisms.)


Bet pirts gan brīnišķīga. Tiesa, peles dirš uz grīdas, bet, kā teica atslēdznieks Serpokrilovs, pieklājīgās mājās bez pelēm neiztikt.

  1. 08.


Man te jautā, kāpēc vienā mājā vajag četras krāsnis. Atbildu.

Pirmkārt, pirts krāsns neskaitās, tāpēc paliek trīs.

Viena no tām trim ir nevis krāsns, bet plīts. Kur ruksim kviešus uzvārīt un uzsildīt čuguna veļas katlu. Teikšu godīgi, vēl ne reizi neesmu to iekurinājis. Atliek divas, krievu un holandiešu.

Holandiešu krāsns ir laba, ja vajag ātri uzsildīt telpu: lūk, pagales sprēgā, sveķi tek, un jau kļūst siltāks, var novilkt kažoku un aizsmēķēt. Diemžēl atdziest tikpat ātri kā uzsilst. Ne tik ātri kā tautas krāsniņa, taču pret rītu līst ārā no gultas diez kas nav.

Bet krievu krāsnī tu samet malku, un tā nodeg. Un nekas nenotiek. Pēc tam vēlreiz iemet, atkal nekā. Un vēlreiz, un vēl, un vispār nejēdzīga malkas tērēšana, bet patausti: vēl silta. Un nākamajā dienā silta, un aiznākamajā. Tad tu piemet vēl malku, siltāka nekļūs, toties tu zini, ka turēs vēl arī aiz-aiznākamajā dienā. Mana mīļākā krāsns.

  1. 08.


Visi kaut cik darbspējīgie vīri no mūsu laukiem aizbraukuši uz Baltkrieviju. Palikuši Serjoga, tēvocis Vitja un vecais Pahoms, bet par viņiem kādu citu reizi.

Bet līdz Baltkrievijai ir 12 kilometru, un visi zina, ka nav briesmīgākas vietas par Baltkrieviju. Tur nav nekā – ne opozīcijas, ne vārda brīvības, ne pederastijas, ne progresīvās mākslas, ne makdonalda –, vispār nav nekā, kas varētu riebties Batjkam ar mākslīgajiem matiem pār pliko pauri, bet tik un tā visi nez kāpēc uz turieni brauc. Un brauc viena vienīga iemesla dēļ: tur katrā ciemā ir tāda lieta, kas saucas “lauksaimniecības produkcijas pārpalikumu pieņemšana”.

Padomājiet: vai jums personīgi vajag šos pārpalikumus kaut kur nodot? Vai kādam no jūsu paziņām to vajag? Vai jūs būtu ar mieru lauksaimniecības produkcijas pārpalikumu nodošanas iespējas dēļ upurēt tik vērtīgo iespēju muldēt visu, kas ienāk prātā? Turklāt ņemot vērā, ka jums nekad, vai dzirdat, nekad neatļaus noiet pa Minskas centrālo ielu krāsainās zeķubiksēs.

  1. 08.


Mēģināju šodien izkļūt no šī apburtā meža. Proti, piecēlos, gaismai svīstot, nomazgājos un pat iztīrīju zobus (saķemmēties gan nebija ar ko, bet nekas, tāpat labi), sakrāmēju mugursomā visu, ko parasti mēdzu nēsāt līdzi, aizdarīju vārtus ar savu smieklīgo piekaramo atslēdziņu un devos uz dzelzceļa staciju Izoča, lai sēstos dīzeļvilcienā uz Neveļu. Tur, Neveļā, biju iecerējis veikt man absolūti neizprotamas darbības ar 0,6 hektāriem lauksaimniecības zemes, kura man pienācās (šis baismīgais vārds “kadastrs”), un pēc tam apsekot suņu maršrutu: Neveļa–Dno–Oredeža–Pēterburga. Neveiksmes gadījumā iesēsties kādā no sen un labi pazīstamajiem manas mīļās Ukrainas vilcieniem, Ļvovas, Hersonas vai Odesas.


Es godīgi gāju! Ne reizi neapsēdos atvilkt elpu un pat nosvīdu, rāpdamies no kalniņa uz kalniņu. Bet tik un tā nokavēju dīzeli tieši par 10 minūtēm un paliku stāvam laukumā pie Izočas stacijas: kreisajā pusē pasta nodaļa ar uzrakstu “kiberpasts”, kuru vēl ne reizi nebiju redzējis atvērtu, pa labi bakalejas preču veikals, kā arī vēl viens, kurš agrāk būtu saucies “jauktās preces”: tur pārdod visu, sākot ar galošām, petroleju un cementu, beidzot ar saldējumu un šņabi.

Atmetu visam ar roku, nopirku bakalejas veikalā apaļīgu pudeli stiprinātā alus sarkanie austrumi, par kuru Pēterburgā būtu šausmās viebies, aizgāju līdz vārdā nenosauktajam ezeram, tieši pusceļā, nometu zemē mugursomu un apsēdos krastā. Un apkārt neviena: peldsezona beidzās aizvakar.

Augstu kokā kala dzenis, un vēl kaut kāds lidojošs plēsoņa izmeta virs manis loku, taču es viņam nelikos interesants, un tad vēl vientuļa zemes lapsene izpētīja manu kaklu, bet arī viņa nebija sajūsmā.

Rīt mēģināšu vēlreiz.

  1. 08.


Bet kāda sūda pēc man vispār savajadzējās tos laukus? Es piedzimu pilsētas dzemdību namā, un mana mammīte bija pirmā no mūsu ģimenes, kurai beidzot izdevās aizsisties līdz Pilsētai. Tur, kur no krāna tek karstais ūdens, ir silta ateja un nevajag katru rītu kurināt krāsni.

Viņa iestājās pedagoģijas institūtā, un viņas bērni – proti, es – pēc 20 gadiem arī iestājās pedagoģijas institūtā, un šķiet, ka tā vien varētu dzīvot un dzīvot, mūsu laikos pieklājīga dzīve vispār ir ļoti plaši pieejama.

Bet es te sēžu pie loga un skatos debesīs, kas ielas pretējā pusē atspīd elitārā falšo ķieģeļu nama logos, un sapņoju tikai par vienu: braukt ātrāk atpakaļ uz laukiem un rakt jaunu bedri zem atejas, jo vecajā pārāk daudz sūdu piedirsts.

  1. 09.


Vakar ar veco Pahomu tērzējām par pasaulīgām lietām, piemēram, kur lai tuvumā nopērk logu stiklu. Piedalījās arī viņa kundze, bijusī slaucēju brigadiere, ļoti žiperīga, ļoti.

Saruna, kā jau daždien, pamazām pārslēdzās uz kaimiņiem un viņu dēlu dzērāju. “Un narkomānu,” vecais Pahoms piemetināja, viltīgi smaidīdams. Viņš vispār vienmēr viltīgi smaida, viņš pats ir ļoti viltīgs frukts, nedzērājs.

“Ej nu, vecais!” viņa dzīvesbiedre gaudās. “Ko muldi! Ko neteiksi – narkomāns! Alkašs viņš ir! Tīrākais alkašs!”

  1. 09.
Starp citu, par mūsu dārzu – tas ir pa labi. Bet nav vēl kārtīgi uzziedējis


Ilgi jo ilgi es centos nodot atpakaļ dzīvokli. No manis pieprasīja, lai es to nodotu tieši tādā pašā izskatā, kādā saņēmu, it kā manis tur nekad nebūtu bijis, bet es taču tā nemāku. Izrāvu ārā nagliņu, kuru biju iedzinis, un iespraudu atpakaļ to, kuru biju izrāvis, un sanāca līdzīgi, bet ne pārāk. Es tur tomēr kādu laiku biju dzīvojis un visu darījis nepareizi.

Iesēdos vilcienā, atbraucu uz Neveļu, septiņas stundas sēdēju viņu klātbūtnē, un septiņas stundas viņi mani uzmanīgi vēroja: vai neappisīšu? Vai neaizmukšu? Atdevu viņiem visu naudu, šie atviegloti uzelpoja – re, ka tomēr neappisa! –, un paliku viens pats tirgus laukumā. Nopirku pie uzbekiem čebureku – patika, nopirku vēl samsu, patika vēl vairāk, nofotografēju baznīcu. Iekšā iet kautrējos, tomēr kultūras piemineklis.


Un tad braucu braukāties pa Neveļas rajonu kopā ar citiem cilvēkiem, un katrs nākamais ciems bija pretīgāks par iepriekšējo, visur zog, un tur, kur pagājušogad prasīja desmit tūkstošus, tagad prasa simtu.

Aizbraucām no turienes prom, apmaldījāmies, šķērsojām dzelzceļa sliedes, pagriezāmies pa kreisi, bet tur rakstīts: kiberpasts! Es tagad visu zinu! Es tagad esmu mājās! Lūk, uz šejieni vajag braukt, mums te ir ezers, mēs tajā peldamies. Bet te var iet kaut pa kreiso ceļu, kaut pa labo – viens pīpis. Bet te es dzīvoju. Jaunā plastmasas bļoda vietā – neviens nav nozadzis, tikai ūdens iekšā sarūsējis. Mana neizdzertā zaļā tēja krūzē sapelējusi. Ieskrūvēju spuldzi – deg, sanesu malku un iekurināju uzreiz divas krāsnis, jo pilsētā visu laiku salst. Izgāju dārzā un iekodos ābolā: sūdīgs. Kaimiņa Serjožas dārzā ieķērcās pirms dienišķā miega bez mīlestības izdrāzta vista. Apsēdos uz lieveņa, aizsmēķēju.

Tas arī viss, ja tā padomā.

  1. 09.


Katru vakaru, kad satumst, es domāju: “Vajag nekavējoties pist no šejienes prom!”

Katru rītu, kad aust gaisma, es domāju: “Cik te tomēr ir zajebis!”


Šai sakarā atceros vienu zviedru tilbīti no Gotlandes salas, kur es reiz sēdēju saulrietā pie jūras un pīpēju pīpi. 

Kad saule jau bija pilnībā pazudusi, šī tilbīte ieķērcās tik sāpīgi un skumji, ka saule uz sekundi atkal parādījās virs apvāršņa. Bet tad atkal pazuda – uz visiem laikiem, protams.

  1. 10.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūnijs 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela