Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Es vienkārši gribu, lai viņu nebūtu
knife.media/gorchev
Gorčevs

Es vienkārši gribu, lai viņu nebūtu

Svens Kuzmins

Par vībotņu pļaušanu un to, kā pareizi kurināt pirti


Ir tādi rakstnieki, kurus tu nekad neesi saticis un, visticamāk, arī nesatiksi (varbūt tie dzīvo tūkstošiem kilometrus tālu, varbūt jau sen uzrakstījuši savu rakstāmo un nomiruši), bet kuru darbi savādā kārtā liecina par pretējo: lūk, tu paņem šāda nekad nesatikta autora grāmatu, izlasi pāris lappuses, un pēkšņi tev vairs nav šaubu, ka nupat, vēl iepriekšējā vakarā, jūs kopā esat sēdējuši uz lieveņa zem ziedoša ķirša, dzēruši šņabi Хлебный дар un līdz rītausmai pļāpājuši par Svarīgāko. Protams, katram lasītājam šis nosacīto literāro draudzību loks ir atšķirīgs. Taču dažiem autoriem, ja tā var izteikties, draudzīguma pakāpe ir krietni augstāka nekā citiem. 

Dmitrijs Gorčevs ir viens no draudzīgākajiem rakstniekiem, kādus man jebkad gadījies nesatikt. Pirmo reizi es viņu nesatiku 2005. gadā, kad pa ceļam uz tālā maršruta vilcienu iegriezos krievu grāmatnīcā un apvaicājos, vai viņiem ir kaut kas no Harmsa. Pārdevēja teica, ka no Harmsa nekā neesot, bet tad kritiski nopētīja mani un, izvilkusi no plaukta grāmatiņu košos vākos, jautāja: “Jūs Gorčevu esat lasījis?” Atbildēju, ka neesmu. “Tad noteikti palasiet. Jums nāks par labu!” Es ļoti nobrīnījos par šādu pārliecību, bet grāmatiņu tomēr nopirku – tas bija Gorčeva tobrīd jaunākais stāstu krājums “Glābšanas plāns”. Un tiešām, dzīve uzreiz sāka uzlaboties. Savos īsajos, absurdajos tekstos, ko nereti mēdz salīdzināt ar Zoščenko miniatūrām, Gorčevs necentās nedz pravietot, nedz kādam ko pierādīt, nemēģināja risināt cilvēcei nozīmīgus jautājumus, tomēr nepūlējās arī dzīt jokus. Es, atklāti sakot, vispār nesapratu, ko viņš ar šiem tekstiem centās panākt, taču no vilciena izkāpu ar sajūtu, ka esmu mērojis ceļu kopā ar ļoti patīkamu, lai arī trauslu un viegli ievainojamu cilvēku.

Bet Gorčevs ap to laiku jau bija kļuvis ievērojams krievvalodīgā interneta personāžs, un tā es līdz ar tūkstošiem citu viņa LiveJournal bloga lasītāju turpināju nesatikt mūsu kopīgo virtuālo draugu vismaz reizi nedēļā. Toreiz doma par visu literātu – un līdz ar to arī literatūras – pārcelšanos uz interneta vidi vēl nebija zaudējusi ticamību, taču Gorčevs bija viens no retajiem rakstniekiem, kurš izprata interneta dienasgrāmatas formas mākslinieciskās iespējas un ierobežojumus. Viņa blogs jau kopš pirmsākumiem lieliski darbojās īso harmsisko etīžu žanrā un droši vien arī nāca lasītājiem par labu, taču laika gaitā pārvērtās par ko līdzīgu romānam turpinājumos. 

Šis romāns ieguva pārsteidzoši klasisku sižetu 2007. gadā, kad Gorčevs kopā ar sievu un jaundzimušo dēlu pārcēlās uz dziļiem Pleskavas laukiem. Viņa lasītājiem tas bija, maigi izsakoties, negaidīts pavērsiens. Absurdists Dmitrijs Gorčevs, ko līdz tam bija pieņemts uzskatīt par klasisku briļļaino Pēterburgas inteliģentu, pēkšņi rakstīja par vībotņu pļaušanu un to, kā pareizi kurināt pirti. Pavisam mazu ieskatu savā jaunajā dzīves kārtībā viņš sniedzis intervijā Tatjanas Tolstajas un Avdotjas Smirnovas autorraidījumā “Школа злословия” NTV kanālā. Toties dzīvā romāna nodaļas, kurās dokumentēta pilsētnieka pakāpeniskā iesakņošanās laukos, joprojām ir pilnā apjomā lasāmas viņa dienasgrāmatā dimkin.livejournal.com un tagad saīsinātā veidā arī šeit latviski.

Gorčevs nomira savos laukos 2010. gadā. Pēdējais ieraksts viņa blogā ir par to, kur Pēterburgā nopirkt attīstītāju un fiksāžu melnbaltajai filmiņai. 



“Aprunāšanas skola”: Tatjanas Tolstajas un Avdotjas Smirnovas saruna ar Dmitriju Gorčevu


Tatjana Tolstaja:
Esiet sveicināts, Dmitrij.

Dmitrijs Gorčevs: Esiet sveicinātas.

Tolstaja: Kāpēc jūs negribējāt pie mums nākt?

Gorčevs: Man vispār diez ko nepatīk iet uz televizoru. Un kaut kā neredzu īpašu jēgu tajā atrasties.

Tolstaja: Egoisms, Dmitrij Anatoļjevič. Egoisms. Jūs cilvēki mīl un grib jūs redzēt.

Gorčevs: Tas nav egoisms. Vienkārši... Nu, kā to sauc – tirgot savu ģīmi un tā tālāk, man tas nav vajadzīgs.

Tolstaja: Nu, pastāstiet mums par sevi.

Gorčevs: Par sevi jau es varu pastāstīt, taču baidos, ka vienā raidījumā tas nesalīdīs.

Avdotja Smirnova: Jūs reiz projektā Разговорчики teicāt, ka, pēc jūsu domām, vislabākā audzināšanas doktrīna ir bērnus atstāt novārtā.

Gorčevs: Jā.

Smirnova: Un ka jums ir bijusi ļoti laimīga bērnība tāpēc, ka jūs bijāt pilnīgi novārtā atstāts bērns. 

Gorčevs: Es nevaru teikt, ka biju pilnīgi novārtā atstāts bērns. Negrasos aizvainot savu māti, taču viņa... Viņai dzīvē bija aktīva pozīcija, viņa bija partijas biedre, mācību daļas vadītāja, skolotāja. Viņai vienkārši nebija man laika. Bet es nevis gāju zagt vai čiept sīceni – es lasīju grāmatas. Paldies Dievam, skolotāju ģimenē mums bija divi grāmatskapji, es jūsu vectēva kopotos rakstus desmit sējumos izlasīju no viena gala līdz otram. 

Tolstaja: Tos dzeltenos, vai?

Gorčevs: Tos pašus. Bālgani dzeltenos. Es lasīju visdulnākās grāmatas, sākot ar mācību grāmatu ginekoloģijā, beidzot ar... Visu pēc kārtas, pirmo plauktu, pēc tam otro plauktu... Un kaut kā kļuvu par zinīgu cilvēku.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūnijs 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela