Ej un iepazīsties ar Pjatigorski

Rīgā dzimušais, Dārziņskolā mūzikas pamatus apguvušais čellists Miša Maiskis ir to cilvēku vidū, kas, varētu teikt, pieredzējuši 20. gs. mūzikas vēsturi savām acīm, izjutuši to uz savas ādas. Maskavas Konservatorijā studēt pie Mstislava Rostropoviča, ikdienā satikt Rihteru, Oistrahu, Šostakoviču un uz skatuves satikties ar pasaules varenajiem – Radu Lupu, Bernstainu, Arheriču, Kisinu un veselu lērumu citiem – tas ir izredzēta mūziķa ceļš.

Būdams vēl pusaudzis, Maiskis pirmoreiz uzstājās kopā ar Ļeņingradas filharmoniķiem un izpelnījās iesauku “nākotnes Rostropovičs”. Panākumi Čaikovska konkursā, spaidu darbu izturēšana ieslodzījumā un repatriācija no Padomju Savienības uz Izraēlu, venēciešu meistara darinātā čella iegūšana – tie ir notikumi Mišas Maiska dzīvē, kuriem nav iespējams paiet garām, bet par tiem vislabāk var izstāstīt viņš pats, un viņa stāstos, kas ir jau folklorizējušies, klausīties neapnīk, tāpat kā viņa stāstītajās ebreju anekdotēs.

Gidons Krēmers atceras, ka kādā koncertā Maiskim, pārāk eksaltēti velkot lociņu, esot pārtrūkušas pat veselas trīs čella stīgas, un pēc šī koncerta viņam nācies nemitīgi atbildēt uz jautājumu: “Vai jūs esat gatavs šādiem gadījumiem?” Mišu Maiski bieži daudzina par emocionālo jaudu, ar ko viņš piepilda mūziku; kādā The New York Times recenzijā viņš nosaukts par ugunsmetēju. Vijolnieks Dmitrijs Sitkoveckis Maiski nodēvējis par “satriecošu atskaņojuma zvēru”. Tā paša iemesla, kaismīgās spēles manieres, dēļ viņu dažreiz arī peļ. Maiskis joprojām aktīvi koncertē, bet Rīgas, Jūrmalas un arī Liepājas klausītājiem to lieki atgādināt.

Pablo Kasalss esot teicis: čellistam dienā jānospēlē vismaz viena Baha svīta čellam. Tā es pirmoreiz ieraudzīju un izdzirdēju Maiski, skolas gados klausoties, kā viņš spēlē Pirmo svītu solmažorā. Tā bija arī mana pirmā sastapšanās ar Baha svītām, kas – un šī saruna to apliecina – ir neparasti valdzinošas un visādās nozīmēs neizsmeļamas, lai arī par tām kaut ko jēgpilnu pateikt – bet to var attiecināt uz mūziku vispār – ir teju vai neiespējami.

Dāvis Eņģelis

Rīgas Laiks: Mums abiem ir kas kopīgs: gan manā, gan jūsu dzīvē zināmu lomu nospēlējuši cilvēki ar uzvārdu Pjatigorskis.

Miša Maiskis: Pavisam noteikti. Manā gadījumā tā bija ļoti būtiska loma.

RL: Cik saprotu, jūs kopā ar Gregoru Pjatigorski esat pavadījis četrus mēnešus un vienmēr tos atceraties kā savas dzīves svarīgāko posmu.

Maiskis: Absolūti.

RL: Vai varat pastāstīt, kāpēc?

Maiskis: Ziniet, tur bija daudz dažādu faktoru. Tas man savā ziņā bija jaunas dzīves sākums, es to saucu par savu otro dzīvi.

RL: Tātad šobrīd otrajā dzīvē jums ir ap četrdesmit?

Maiskis: Tieši tā. Lai gan pēdējā laikā esmu sācis domāt, ka varbūt šī jau ir mana trešā dzīve. Jo pēc 24 gadu kopdzīves sieva mani pameta un aizgāja ar mūsu interjera dizaineru; bet tas jau ir cits stāsts.

RL: Viņa pameta jūs, nevis otrādi?

Maiskis: Viņa pameta mani: es pārāk daudz stāstīju anekdotes.

RL: (Smejas.)

Maiskis: Protams, es tagad jokoju, patiesībā viss bija daudz sarežģītāk. Bet zināmā mērā tā ir patiesība. Pēdējos gados mūsu ģimenē bija noteikums: ne vairāk kā viena anekdote dienā. Es nespēju to ievērot, tāpēc viņa mani pameta. Un tad es pats par to sacerēju anekdoti: “Pirmos 20 gadus viņai patika manas anekdotes, bet tad es sāku atkārtoties.”

RL: Un tagad jūs dzīvojat trešo dzīvi?

Maiskis: Tā nebija mana izvēle, taču es biju spiests sākt no sākuma. Nu jau vairāk nekā 11 gadus man ir brīnišķīga jauna ģimene – trīs fantastiski bērni piedevām pie diviem vecākajiem. Bet, atgriežoties pie Pjatigorska, tas man bija jaunas dzīves sākums, es biju pozitīvas enerģijas pilns. Pjatigorska dzīve tuvojās beigām, un viņš to zināja – viņam bija plaušu vēzis, jo viņš visu mūžu bija pārāk daudz smēķējis. Un viņš mīlēja runāt krieviski! Tā bija skaista krievu valoda, pilnīgi atšķirīga no tās, kādā runā tagad. Bet es knapi sapratu angļu valodu. Viņš juta, ka tā ir viņa vienīgā iespēja dalīties ar savu neticamo dzīves pieredzi, ko paspilgtināja viņa fantastiskā iztēle: daži apgalvo, ka liela daļa viņa stāstu bija izdomāti.

RL: Vai jūs varētu izstāstīt kādu no tiem?

Maiskis: Diezgan daudzus. Reiz viņš stāstīja, kā, būdams vēl samērā jauns, bet jau diezgan pazīstams, viņš spēlējis kādā Francijas mazpilsētā. Viņam bija jāspēlē Baha 2. svīta si minorā. Viņš paņēmis pirmo noti, bet pēkšņi ne no šā, ne no tā pilnīgi aizmirsis otro. Prāta aptumsums. Bet tad viņš esot sekundes simtdaļā nodomājis: stulbi tā apstāties pēc vienas nots. Viņš pats mēdza nedaudz komponēt, tāpēc nolēma noimprovizēt visu prelūdiju Baha stilā. Viņš vienkārši sāka kaut ko spēlēt si minorā. Problēma tāda, ka turpat blakus, pirmajā rindā, kopā ar studentiem sēdēja pilsētas vienīgais čellists ar partitūru rokās. Pēc koncerta, kad visi nākuši aizkulisēs pēc autogrāfiem un fotografēties, tas viņam esot jautājis: “Bet sakiet, maestro, kuru izdevumu jūs izmantojāt?”

RL: Un jums ir aizdomas, ka tas ir viņa iztēles auglis, nevis patiess notikums?

Maiskis: Jā, es tiešām nespēju iztēloties, kā var sacerēt visu prelūdiju turpat uz vietas. Bet ej nu sazini! Es pieļauju, ka tas ir pārspīlējums. Bet viņš pats šiem stāstiem ticēja! Absolūti patiesi un neviltoti.

RL: Tā kā es neesmu mūziķis, man grūti iztēloties, kā Pjatigorskis varētu kaut ko iemācīt Maiskim. Kā tas notika? Jums taču jau bija tehniskās iemaņas, jūs pratāt spēlēt instrumentu. Ko Pjatigorskis jums deva jūsu intensīvajā saskarsmes periodā?

Maiskis: Daudz ko! Un ne tikai muzikālā ziņā, arī attieksmē pret dzīvi vispār. Jo mūzika un dzīve ir savstarpēji saistītas. Ziniet, kad es aizbraucu no Padomju Savienības, man bija gandrīz 25 un es jutos ļoti vecs. Šobrīd es jūtos daudz jaunāks, kas ir neticami, bet fakts. Pēdējie divi gadi, pirms man apritēja 25, dzīves pieredzes ziņā pagāja kā divdesmit. Es tikpat kā nepratu angļu valodu. Man, var teikt, pat čella nebija, kaut kāds koka gabals, turklāt es divus gadus nebiju spēlējis un Rietumos mani neviens nepazina. Bija jāsāk no sākuma, tāpēc arī es to saucu par otro dzīvi. Es redzēju visus tos brīnumbērnus, jauniešus, kuri deviņu gadu vecumā spēlēja kopā ar mani un vienpadsmit gados debitēja kā solisti, un es jutos tik vecs! Jutos tā, it kā būtu ielēcis braucošā vilcienā, un man, saprotams, bija jātiek līdzi, jārīkojas ātri. Un mēs visi zinām: ja lietas dara pārāk ātri, nekas labs nesanāk. Mums ar Pjatigorski bija savs režīms: divreiz nedēļā es gāju pie viņa uz universitāti, kur viņš bija pasniedzējs, un visu atlikušo laiku, gandrīz katru dienu, ciemojos viņa mājās un kaut ko viņam spēlēju. Mēs vienmēr spēlējām šahu, viņam tas ļoti patika; mēs gājām garās pastaigās, kopā pusdienojām un runājāmies par visdažādākajām lietām – par mūziku, protams, bet ne tikai. Viņš man stāstīja visādus stāstus un ļoti neuzbāzīgi deva noderīgus padomus. Viņš bija īsts džentlmenis! Vienmēr uzrunāja mani ar “jūs”. Un viņš nekad nebārās. Nē, bet viņš atrada veidu, kā izstāstīt kādu šķietami nesaistītu stāstu, lai nodotu svarīgu vēstījumu, kura sagremošana man pēc tam prasīja laiku. Piemēram, viņš bija ļoti labos draugos ar Stravinski – viņi bija dzīvojuši netālu viens no otra. Reiz Stravinskis viņam teicis: “Ziniet, Griša, es piepeši sapratu, ka man vairs nav laika steigties.” Un es nodomāju: patiešām, cik saprātīgi! Bet pagāja laiciņš, līdz es sapratu, cik svarīga šī atziņa bija tieši man. Un tad kādā brīdī es secināju, ka, nudien, arī man vairs nav laika steigties.

RL: Bet šī viena izcila čellista zināšanu nodošana otram – kā tā notika? Protams, gados vecāks kungs var dalīties ar jaunāku cilvēku savā pieredzē un tādējādi nodot tālāk kādas vispārīgas zināšanas. Taču man ir aizdomas, ka starp jums pastāvēja kas vairāk. Šī jūsu zināšanu apmaiņa izklausās gandrīz vai pēc iniciācijas rituāla.

Maiskis: Jā, protams! Un, kā jau teicu, es katru dienu viņam kaut ko spēlēju.

RL: Un viņš komentēja?

Maiskis: Jā, vienmēr. Viņš man sniedza tikai vispārīgus padomus. Es viņam spēlēju visu, ko vien mācēju, un, taisnību sakot, arī daudz kā tāda, ko nemācēju, – manas spēles kvalitātei nebija nozīmes. Nozīme bija tam, ka viņš man deva vielu pārdomām. Un tagad man šķiet, ka... Ziniet, tas ir neticami: ir pagājuši 40 gadi kopš mūsu pēdējās nodarbības, bet es joprojām to neesmu līdz galam sagremojis. Tas bija kaut kas tik svarīgs, tik intensīvs un dziļš. Runa bija par attieksmi pret muzicēšanu, par savām attiecībām ar instrumentu, instrumentu kā vienotu veselumu, un arī mūziku. Tas ir ļoti būtisks līdzsvars. Kad man jautā, kas ir svarīgākais, ko esmu iemācījies no abiem saviem skolotājiem, Rostropoviča un Pjatigorska, es vienmēr saku: ja man būtu laiks un talants – kuru man nav –, es droši vien par to sarakstītu grāmatu. Kad pirmo reizi gāju pie Pjatigorska, man bija bail. Zināju, ja viņš mēģinās mani pavērst citā virzienā, man nekas nesanāks, jo es biju pārāk ietekmējies no Rostropoviča – tā, it kā man būtu pārlietas viņa asinis, – es nekad nespētu mainīties. Par laimi, tas arī nebija jādara, jo, lai cik atšķirīgi viņi būtu – un viņi bija ļoti atšķirīgi –, viņiem tomēr bija līdzīga pieeja muzicēšanai un mācīšanai kā tādai. Viņi ļoti atšķīrās no “normāliem” pasniedzējiem: viņi nekad nerunāja par čella spēlēšanu un nerādīja, kā pareizi spēlēt čellu, šādas runas viņus neinteresēja. Viņi tuvojās tam pašam mērķim no pilnīgi citas puses – viņi centās palīdzēt jauniem čellistiem saprast, ko komponisti gribējuši teikt, zinot: ja tev izveidosies skaidrs priekšstats par gala rezultātu, tu pats atradīsi ceļu. Tāpat kā uz šo viesnīcu ved dažādi ceļi un nav svarīgi, kuru tu izvēlēsies, galvenais, ka beigās nokļūsi īstajā vietā.

RL: Bet kā viņi palīdzēja saprast, ko komponists gribējis teikt?

Maiskis: Runādami par mūziku, nevis par čella spēlēšanu. Tā ir tāda postinstrumentāla pieeja, ja tā var teikt. Galvenais, ko es no viņiem iemācījos, ka vajag no dienas dienā – kā ikrīta rituālu – atgādināt sev, kas ir kas. Proti, ka čells vai jebkurš cits instruments, ko nu kurš spēlē, ir tieši tas, ko tas nozīmē, – tikai rīks, ar kura palīdzību sasniegt lielo, svarīgo galamērķi. Mūsdienās mūziķu profesionālais līmenis ir ļoti augsts un konkurence ļoti sīva, līdz ar to daudzi jauni cilvēki riskē, domādami vai juzdami, ka, lai sasniegtu panākumus, vajag vēl vairāk trenēties – lai spēlētu ātrāk, tīrāk, skaļāk un labāk. Risks ir tajā, ka vienā brīdī prioritātes var sajukt vietām un mūzika var kļūt otršķirīga – tā var pārtapt par veidu, kā parādīt, cik labi tu proti spēlēt instrumentu, bet tas ir pilnīgi nepareizi. Es ne tuvu neesmu ne precīzākais, ne “tīrākais” čellists pasaulē, ir daudz čellistu, kuri var nospēlēt konkrētas lietas labāk nekā es. Es varētu spēlēt “tīrāk” un precīzāk – ja man tas būtu vajadzīgs. Bet es zinu, ka tad man neizbēgami nāktos upurēt ko citu – emocionālo izteiksmību, kas, manuprāt, ir daudz svarīgāka. Ja cilvēki, kuri nāk uz koncertiem, augstāk par visu vērtētu nevainojamu tehnisko izpildījumu, mūsdienās ar tehnoloģiju palīdzību varētu uztaisīt ierīci, kas jebkuru skaņdarbu izpildītu labāk par jebkuru mūziķi. Par laimi, tas vēl nav noticis. Varbūt kādreiz arī notiks.

RL: Jūs vairākkārt esat teicis, ka Pjatigorskis un Rostropovičs jums iemācīja, ka mūzika ir svarīgāka gan par jums, gan par instrumentu. Es atvainojos par tik naivu jautājumu, bet kas ir mūzika?

Maiskis: Mūzika manā skatījumā ir veids, kā sazināties ar cilvēkiem, tā ir visuniversālākā valoda. Bet! Šai saziņai starp mākslinieku uz skatuves un publiku zālē ir vairāki līmeņi.

RL: Vai mūzika ir tikai saziņas līdzeklis? Vai jums tā ir tikai valoda?

Maiskis: Nē, bet redziet, viss atkarīgs no tā, par kuru līmeni ir runa. Visaugstākajā līmenī, kad mūzika papildina skaņas fizisko elementu un caur skaņu izteiktas idejas intelektuālo elementu, tā kļūst par ļoti personisku un ļoti svarīgu komunikācijas veidu, ar kura palīdzību var sasniegt cilvēku sirdis. Un tāds arī ir mans mērķis, tieši tāda ir jēga. Es to daru ne tikai tādēļ, lai sasniegtu cilvēku prātus caur ausīm, bet arī tādēļ, lai sasniegtu viņu sirdis. Un, lai sasniegtu citu sirdis, arī pašam jāspēlē no sirds – no sirds uz sirdi. Ar izcilu spēles tehniku un sarežģītām idejām vēl nepietiek: jā, tas viss ir ļoti svarīgi, tie ir ēkas pamati un pati ēka, taču vajadzīgas arī arhitektoniskas detaļas, kas to pārvērš par mākslas darbu, par kaut ko unikālu, – un tā ir šī emocionālā sastāvdaļa, kura katru reizi mainās un rodas turpat uz vietas. Tu aizej uz koncertu vai noklausies ierakstu un sajūti ko tādu, ko es īsti neprotu izteikt vārdos, bet kas paliek atmiņā visu atlikušo mūžu. Tas ļoti dziļi saviļņo.

RL: Es pieņemu, ka jums ir gadījies tikt šādi saviļņotam svešā koncertā.

Maiskis: Bet protams.

RL: Kas ar jums notiek šāda saviļņojuma brīdī?

Maiskis: Es jūtos pacilāts, es jūtos... Ziniet, angļu valoda nav mana dzimtā, bet pat savā dzimtajā krievu valodā...

RL: Jums visas valodas ir svešas?

Maiskis: Jā, tā ir. Diezgan skumji, ja tā padomā. Bet es ceru, ka vislabāk no visām pārvaldu mūzikas valodu. Tādēļ, kad man uzdod tādus sarežģītus jautājumus kā “kas, jūsuprāt, ir mūzika”, es parasti saku, ka labprāt atbildēšu ar savu mūziku, spēlējot. Ir cilvēki, kuriem daudz labāk padodas rakstīt un runāt par mūziku, bet... Ir tāds slavens citāts – es lasīju, ka tas piederējis Heinem, bet vēlāk izlabots un piedēvēts Hofmanim: “Mūzika sākas tur, kur aptrūkstas vārdu.”

RL: Vai muzikāla saviļņojuma brīdī ar jums notiek arī kas cits, izņemot pacilātību? Jo tas izklausās ļoti hēdoniski, kā tīrākā bauda.

Maiskis: Nē. Man šķiet, ka baudu var piedzīvot dažādi. Visprimitīvākajā līmenī mēs esam kā bērni, vai ne? Mums patīk saņemt dāvanas. Bet kādā brīdī mēs evolucionējam tiktāl, ka saprotam: daudz patīkamāk ir dot dāvanas citiem. Tur arī slēpjas muzicēšanas un muzikālā talanta jēga.

RL: Dāvanu apmaiņā?

Maiskis: Nevis dāvanu, bet emociju apmaiņā, kad tu jūti, ka savā ziņā esi cilvēka dzīvi padarījis labāku. Es diezgan bieži saņemu vēstules, kuras pat neuzdrīkstos citēt. Ka šis koncerts kādam pilnībā mainījis dzīvi vai sagādājis mūžā neaizmirstamāko pārdzīvojumu. Tādos brīžos tu saproti, ka visas tās lietas, kuras jau kopš bērnības esi upurējis, visa šī smagā dzīve – daudzi pat nenojauš, cik tā ir smaga, – tas viss bijis tā vērts šo dažu mirkļu dēļ. Un tie atalgo tevi ar vēl lielāku baudu! Lai gan “bauda” ir diezgan primitīvs vārds; tas ir kas vairāk nekā bauda, es pat nezinu, kā to varētu nosaukt.

RL: Jūs ne reizi vien esat salīdzinājis mūziku ar mistisku pieredzi.

Maiskis: Tā ir diezgan mistiska tādā ziņā, ka es nevaru izskaidrot un izstāstīt, kas notiek emocionālā līmenī brīžos, kad rodas šis savienojums, šī enerģijas apmaiņa.

RL: Bet kas šajā apmaiņā ir tik labs? Ir taču zināms, ka, piemēram, Gebelss mīlēja klasisko mūziku. Pat visbriesmīgākie nelieši var sajust emocionālo pacēlumu un saviļņojumu, ko sniedz izcila mūzika, taču tā nemaina viņu dabu.

Maiskis: Jā, diemžēl ir arī šādi piemēri, kurus es absolūti nespēju aptvert. Bet es ceru – patiesībā esmu pārliecināts –, ka tie ir tikai izņēmumi no likuma.

RL: Šādi izņēmumi ir diezgan plaši izplatīti. Zināmi neskaitāmi gadījumi, kad mūzika izmantota politiskām manipulācijām, piemēram, kad slaveni komponisti strādājuši pēc pasūtījuma – reizēm cēlu mērķu vārdā, reizēm ne. Man šķiet, ka mūzikas ietekme patiesībā ir neskaidra, tā nav ne laba, ne slikta.

Maiskis: Jā, protams. Tas ir daudz sarežģītāk nekā jebkas cits dzīvē. Dzīve nav divi plus divi. Ir tāda ļoti gudra anekdote. Skolotāja jautā ebreju zēnam: “Cik ir divi plus divi?” Zēnam nav ne jausmas, viņš mēģina minēt: “Septiņi?” Skolotāja saka: “Nē! Cik reižu man tev jāsaka? Divi plus divi ir četri!” – “Nu labi... Bet ne septiņi?”

RL: (Smejas.)

Maiskis: Savās meistarklasēs es mēdzu jokot, ka dažkārt mūzikā divi plus divi ir četri, dažkārt četri ar pusi, varbūt reizēm pieci, bet ne septiņi. Tas ir jautājums par to, cik daudz brīvības tu sev atļauj noteiktas struktūras ietvaros. Ir ļoti būtiska atšķirība starp brīvību un anarhiju: jebkura brīvība, atšķirībā no anarhijas, tomēr pieprasa zināmus likumus un noteikumus.

RL: Antīkajā pasaulē mūziku uzskatīja par daļu no matemātikas.

Maiskis: Jā, kad es šeit augu un mācījos Emīla Dārziņa mūzikas skolā, es dažus gadus futbolu spēlēju vairāk nekā čellu, un mana mamma gluži pamatoti uztraucās par manu nākotni. Mums bija tāda matemātikas skolotāja Valentīna Timofejevna Devjatova – viņas vārds man iesēdies atmiņā. Viņa visu laiku smēķēja un nēsāja dziļi dekoltētu kleitu, lai arī nebija jauna sieviete. Es viņai ļoti patiku, jo man acīmredzot padevās matemātikas pamati. Viņa mēdza mierināt manu māti: “Neuztraucieties, ja viņš nekļūs par mūziķi, tad kļūs par matemātiķi.” Man patika šahs. Un es diezgan bieži esmu saticis zinātniekus, matemātiķus un fiziķus, kuri kaislīgi aizraujas ar mūziku. Tāpēc domāju – esmu pārliecināts –, ka zināma saikne starp tām pastāv, taču es to nesaprotu un nespēju izskaidrot. Neko daudz nezinu par augstāko matemātiku, taču man šķiet, ka, lai arī tā ir ļoti precīza zinātne, kurā divi plus divi ir četri, smalkākā līmenī varbūt arī ir četri ar pusi.

RL: Ja muzikālas idejas ir līdzīgas matemātiskām idejām, tām jābūt ļoti abstraktām. Tas nozīmē, ka intelektuālā līmenī ar mūzikas palīdzību var izpaust tikai abstrakcijas. Bet tas ir ļoti ierobežojoši. Ar vārdiem var runāt par dažādām lietām, turpretī ar mūzikas palīdzību var izteikt tikai ļoti abstraktas intelektuālas idejas.

Maiskis: Pilnīgi pareizi. Bet man, gluži pretēji, šķiet, ka tas paver neierobežotas iespējas: tā kā mūzika ir abstrakta, tā ir arī absolūti bezgalīga. Tāpēc arī mūziķi var gadsimtiem ilgi spēlēt vienus un tos pašus skaņdarbus neskaitāmos veidos. Tas nekad nekļūst garlaicīgi. Mūzika manā izpratnē ir dzīva – tā visu laiku, no dienas dienā, mainās. Tās skanējums ir atkarīgs no laikapstākļiem, no tā, cik labi esi izgulējies, no tā, ko esi ēdis brokastīs. Tas ir atkarīgs no zāles akustikas, no tā, kā todien jūtas tavs instruments, no publikas, no partnera, ar kuru kopā spēlē, un tas viss to padara aizraujošu un interesantu. Tāpēc es nekad nenogurstu spēlēt vienu un to pašu Dvoržāka koncertu un tās pašas Baha svītas. Jo tās nekad neatkārtojas! Tajās ir bezgala daudz nianšu un iespēju.

RL: Jūs esat teicis, ka mūziķim svarīgi trenēt ne tikai rokas, bet arī prātu.

Maiskis: Es ceru, ka tā to nenoformulēju. Esmu teicis, ka ir svarīgāk trenēt prātu nekā rokas.

RL: Mani ļoti interesē, kas mūziķim jādara, lai trenētu prātu.

Maiskis: Pirmkārt, ir svarīgi visu laiku klausīties mūziku. Un apmeklēt koncertus. Un lasīt mūziku, mācīties jaunu mūziku...

RL: Jūs domājat, lasīt notis?

Maiskis: Jā, bet arī lasīt par mūziku, protams. Par komponistiem un izpildītājiem, par viņu dzīvi, vienmēr censties atklāt nedaudz vairāk, kas un kā tos ietekmējis. Tas viss ir savstarpēji saistīts un palīdz labāk izprast mūziku. Tas palīdz arī neieciklēties uz vienām un tām pašām idejām un ieradumiem.

RL: Vai jūs teiktu, ka tas atbrīvo?

Maiskis: Jā. Un, jo vairāk tu mācies, jo vairāk saproti, cik daudz vēl ir, ko mācīties. Tas ir nebeidzams process. Doma par perfekcijas sasniegšanu mūzikā ir māņi! Tas ir apmēram tāpat kā mēģināt aiziet līdz apvārsnim: jo tālāk tu ej, jo vairāk tas attālinās. Tas nenozīmē, ka nevajag censties. Bet ir jāsaprot, ka tu tur nekad nenokļūsi. Tad arī izmisuma nebūs.

RL: Esmu dzirdējis, ka toreiz, kad, izvairoties no iesaukšanas Padomju armijā, jūs uz pāris mēnešiem nokļuvāt psihiatriskajā slimnīcā, jūs sākāt praktizēt jogu un meditāciju. Vai varat izstāstīt, kādu jogas un meditācijas paveidu jūs praktizējāt?

Maiskis: Jā, man tā bija liela atklāsme, diemžēl es to darīju diezgan primitīvā līmenī. Tolaik biju fiziski apdāvināts un praktizēju Hatha jogu – es ātri to apguvu un varēju izpildīt daudz dažādu vingrinājumu bez jebkādas palīdzības. Es ļoti ar to aizrāvos, vienreiz pat nospēlēju veselu Baha svītu, sēžot lotosa pozā. Ne koncertā, protams.

RL: Vai jums to iemācīja kāds no pacientiem?

Maiskis: Nē, nē, ārsts. Tā bija daļa no terapijas. Viņš to apvienoja ar klasisko mūziku.

RL: Jūs esat teicis, ka cietuma pieredze jums ļoti palīdzējusi attīstīties kā cilvēkam. Bet es nekad neesmu dzirdējis, ko tieši tā jums devusi. Ko jums ir devusi cietuma un darba nometnes pieredze?

Maiskis: O, tas ir ļoti vienkārši – tā liek cilvēkam ļoti daudz ko pārvērtēt. Piemēram, mēs esam tik ļoti nodarbināti ar savām domām un problēmām. Mēs varam – vismaz daudzi noteikti var – ik dienas pārvietoties no mājām uz autobusa pieturu un pat neievērot, piemēram, to brīnišķīgo koku, kurš tur pa ceļam aug. Pirmajos četros ar pusi cietuma mēnešos es ne reizi nepieskāros ar pēdām pie zemes – pavisam burtiski. Tāpēc, ka vecajos, labajos laikos – izklausās gandrīz vai pēc kaut kādas briesmīgas anekdotes – cietumniekiem pienācās stundu gara pastaiga, lai gan parasti sanāca mazāk, jo nevienam nebija pulksteņa. Sākumā šīs pastaigas notika pagalmā, bet tad sistēma evolucionēja un Butirkai pāri uzcēla jumtu. Tam virsū viņi uzbūvēja papildu kameras bez griestiem. Un tur mūs laida pastaigās, tādēļ sanāca, ka mēs nekad tā pa īstam nepieskārāmies zemei. Piedevām logiem priekšā bija žalūzijas, kurām gandrīz nevarēja redzēt cauri. Kā jūs zināt, Butirka atrodas pašā Maskavas centrā, tam ir grūti noticēt! Turpat netālu atrodas Maskavas konservatorijas kopmītnes – es tur droši vien biju vairākkārt staigājis garām, neko pat nenojauzdams. Visapkārt ir sabūvētas daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvo tikai cietuma darbinieki, līdz ar to parastie cilvēki katru dienu staigā garām cietumam un pat iedomāties nevar, kas tur iekšā notiek. Un pēc visa šī laika, kad beidzot dabūju nostāties uz zemes, tā bija neaprakstāma sajūta. Atceros vienu cietuma pastaigu – bija vējaina rudens diena, un uz šī vaļējā kameras jumta bija nokritusi lapa. Mēs uz to skatījāmies kā uz brīnumu! Tas bija neticami. Vienkāršas lietas, kā, piemēram, tas, ka tu vari staigāt apkārt, neturot rokas aiz muguras. Tāds bija noteikums: ja tu staigā, tad abām rokām jābūt aiz muguras. Ikdienā tas nevienam pat neienāktu prātā. Ir daudz lietu, kuras mēs uztveram kā pašsaprotamas un pienācīgi nenovērtējam.

RL: Vai jūs cietumā kaut ko iemācījāties par cilvēku attiecībām?

Maiskis: Es tā ceru. Es tur satiku visdažādākos cilvēkus. Sākot ar sīkiem noziedzniekiem, visādiem zaglēniem un beidzot ar rūdītiem recidīvistiem. Bija arī vēl viena galējība – reiz es sēdēju vienā kamerā ar fizikas doktoru. Viņš bija nokļuvis cietumā fizikas dēļ!

RL: Tāpēc, ka bija pārāk labs?

Maiskis: Nē. Viņš bija pasniedzējs Fizikas institūtā un bija uzrakstījis disertāciju, bet, lai iegūtu doktora grādu, viņam bija vajadzīgas arī divas publikācijas. Kad es to stāstu Rietumu cilvēkiem, viņi to vienkārši nespēj aptvert, bet šādi gadījumi varēja ievilkties uz vairākiem gadiem papīra trūkuma dēļ, lai cik neticami tas izklausītos. Lielākā valsts pasaulē, kurai vienmēr, pat visgrūtākajos laikos, bijis atliku likām divu resursu – maizes un koka –, bet komunistu sistēmai izdevās nodzīt valsti līdz tādam stāvoklim, ka nācās importēt labību no Kanādas un citām vietām. Nu lūk, manam kameras biedram bija ļoti ilgi jāgaida, līdz viņa disertāciju nopublicēs un viņš varēs iegūt doktora grādu. Bet tikmēr institūtā atbrīvojās nodaļas vadītāja vai kā tamlīdzīga vieta, un viņš mierīgi būtu varējis to dabūt, taču formāli viņam vispirms bija jāiegūst doktora grāds. Un tad kāds viņam piedāvāja par 500 rubļiem sagādāt vajadzīgās publikācijas – tā šīs lietas toreiz darīja, laikam jau reizēm arī tagad dara. Un arī viņš tā izdarīja. Tad viņu pieķēra, un viņš nokļuva cietumā.

RL: Jau vairāk nekā 40 gadus jūs esat precējies ar savu čellu. Vai jūs varat paskaidrot, kādēļ uzskatāt čellu par sievieti? Jūs to vienmēr saucat “viņa”.

Maiskis: Itāļu un franču valodā “čells” ir vīriešu dzimtes vārds, angļu un vācu valodā tas ir nekatrās dzimtes, bet krievu valodā tas ir sieviešu dzimtē. Lai gan es zinu, ka krievu čellistēm čells parasti ir “viņš”.

RL: Tātad starp jums un čellu pastāv zināmas seksuālas attiecības.

Maiskis: (Smejas.) Tā es gluži neteiktu, bet tajās noteikti ir kaut kas juteklisks. Tās ir ļoti noslēpumainas. Mans čells ir vecs itāļu instruments, man ar to ir ļo-ti paveicies. Šādiem instrumentiem ir spilgta personība, tie ir ļoti jūtīgi pret to, kā pret tiem izturas.

RL: Bet tas taču ir koka gabals! Kā tas var būt dzīvs un...

Maiskis: Koka gabals tas ir tad, kad tas atrodas galdnieka rokās, bet tur jau ir tas itāļu vecmeistaru noslēpums – tas ir mākslas darbs! Tas atdzīvojas, tiklīdz tam pieskaras. Protams, skatoties arī, kā pieskaras. Viena no manām labākajām draudzenēm un kolēģēm reiz atnāca ciemos un palūdza, vai drīkst uzspēlēt manu čellu. Viņa pamēģināja, taču viņai neizdevās no tā izdabūt nevienu sakarīgu skaņu. Viņa teica: “Kā tu vari to spēlēt? Tas taču nav iespējams!” Viens un tas pats instruments diviem dažādiem cilvēkiem nekad neskan vienādi. Un reizēm izcils mūziķis ar kādu konkrētu izcilu instrumentu vienkārši nesader kopā. Tāpat kā attiecībās: reizēm cilvēki mīl viens otru, bet kaut kāda iemesla dēļ nespēj dzīvot kopā. Un atkal, to grūti izstāstīt vārdos. Piemēram, kad man ir iesnas, tās “pielīp” arī manam čellam. Vai, kad esmu noguris un cenšos spēlēt ar varu, kompensēt... Čells, ja tā var izteikties, ir ļoti maiga būtne, pret to ir pareizi jāizturas, lai sasniegtu vislabāko rezultātu. Tas ir apbrīnojami jūtīgs. Lūk, pat tagad, ar visām mūsdienu tehnoloģijām, lai kā daži censtos izanalizēt instrumenta formu, kokmateriālu, krāsu... Tas ir kā ar ēģiptiešu gleznojumiem: neviens joprojām nav atklājis noslēpumu, kādēļ krāsas tik labi saglabājušās. Tas pats ir ar izcilo itāļu instrumentu lakām: nevienam nav izdevies tās atdarināt.

RL: Vai jūs saprotat, kāpēc 300 gadu laikā nevienam nav izdevies izgatavot tikpat labus instrumentus? Kas tā par deģenerāciju?

Maiskis: Tur ir daudz faktoru. Runā, ka pat klimata pārmaiņas un gaisa piesārņojums ietekmējot koka kvalitāti. Un to kokmateriālu, ar kuru strādāja lielie itāļu meistari – Stradivāri, Gvarnēri –, parasti sagatavoja nevis viens cilvēks, bet ģimene. Viņi gatavoja materiālu nākamajai paaudzei. Viņi visi izmantoja koku, kas bija sagatavots speciāli viņiem, šādam kokam vajag 50–60 gadus, lai kārtīgi izžūtu, un tad tas pirms lietošanas īpašā veidā jāapstrādā. Un tad vēl, protams, bija lakas sastāvs, kuru katra ģimene turēja stingrā slepenībā. Ja manu čellu, piemēram, apstrādātu ar tradicionālo laku, tas būtu pagalam – tas nekad vairs neskanētu tā, kā tam jāskan! Apbrīnojami, cik tas ir svarīgi, it sevišķi venēciešu tipam, jo tā Kremonas laka, kuru lietoja Stradivāri un Gvarnēri, slavenās Kremonas skolas pārstāvji, ir pavisam kas cits. Mans čells nāk no Venēcijas, un arī venēciešu laka ir plaši pazīstama – cilvēki joprojām cenšas to atdarināt un atkost tās noslēpumu. Tas ir ļoti meistarīgs darbs, bet mūsdienās ražošanas mentalitāte ir mainījusies, tāpēc neviens vairs neprot ar rokām darināt mūzikas instrumentus un citus sendienu priekšmetus tik labi kā pirms simt gadiem. Meistaru darba stundas ir tik dārgas, ka neviens nav gatavs par tām maksāt. Vijoļu meistariem mūsdienās iet ļoti grūti – es dažus pazīstu. Lai uztaisītu instrumentu un pēc tam to pārdotu, jāiegulda ļoti daudz laika un darba. Ar to vien nevar sevi uzturēt. Viņiem nākas nodarboties ar uzpirkšanu un pārdošanu, tirgot aksesuārus, stīgas, veikt remontdarbus. Viņiem nepietiek laika, lai nodotos tikai un vienīgi savam arodam.

RL: Tātad viskvalitatīvākie, dižo meistaru darinātie mūzikas instrumenti nāk no 17. un 18. gadsimta?

Maiskis: Jā.

RL: Arī izcilākā mūzika nāk no 17. un 18. gadsimta. Vai spēja radīt lietas kopš tā laika ir pasliktinājusies?

Maiskis: Dažās jomās jā. Man patīk antīkas lietas, taču es novērtēju arī...

RL: Aipadus.

Maiskis: Tieši tā.

RL: Bet Baham nebija aipada.

Maiskis: Nē, bet viņam bija gan izcila mūziķa, gan izcila zinātnieka prāts. Viņš, kā visi ģēniji, bija ārkārtīgi progresīvs. Viņš krietni apsteidza savu laiku. Tas arī ir mans galvenais arguments pret tā saucamo autentiskās Baha spēlēšanas kustību.

RL: Bet mūsdienu klasiskās mūzikas izpildījumi ir daudz ātrāki par komponistu sākotnējo ieceri. Tāpēc jau radās šī “lēnās mūzikas” kustība – lai atjaunotu 17. un 18. gadsimta mūzikas skanējumu. Vai jums šķiet, ka tas ir pilnīgi nepareizi?

Maiskis: Tas nav pilnīgi nepareizi. Es nesaku, ka zinu īsto patiesību un visiem pārējiem nav taisnība.

RL: Bet jūs neizliekaties, ka spēlējat 17. vai 18. gadsimtā.

Maiskis: Nē, nekādā gadījumā. Kāpēc lai es to darītu? Mēs spēlējam pavisam citās koncertzālēs! Mūs no visām pusēm ieskauj skaņas un zināšanas, kuru tajos laikos nebija, kuras ietekmē to, ko mēs jūtam un dzirdam. Dzīves temps ir mainījies. Viss ir mainījies. Mēs elpojam citu gaisu. Diemžēl daudz netīrāku. Tāpēc nekas vairs nebūs tāpat. Lieliskais franču komponists Pjērs Bulēzs, kurš acīmredzot nav par šo kustību augstās domās, nosauca viņus par “rekonstrukcionistiem”. Viņš teica, ka viņam tas atgādinot cilvēkus, kuri noliek uz vakariņu galda skaistu, veclaicīgu svečturi un domā, ka atrodas Luija XIV galmā. Lai ko mēs liktu uz galda un vilktu mugurā, mēs nedzīvojam 17. vai 18. gadsimtā, mēs dzīvojam 21. gadsimtā, un nav nekādas jēgas tēlot, ka laiks iet atpakaļgaitā. Bet galvenais, manuprāt, ir tas, ka šāda domāšana ir pretrunā ar Baha vai jebkura cita tālaika ģēnija mentalitāti. Man šķiet, ka viņš šobrīd kapā griežas riņķī. Bet varbūt es maldos – nezinu, neesmu pēdējā laikā ar viņu runājis.

RL: Jūs esat teicis, ka Baha sešas svītas čellistam esot kā bībele...

Maiskis: Visu grāmatu grāmata, tā to mēdz dēvēt. Tas ir kas tāds, ko var interpretēt nebeidzamos veidos. Jo izcilāka mūzika, jo plašāk to var interpretēt. Kā dimants – jo tam vairāk šķautņu, jo vairāk dažādu veidu, kā tas mainās atkarībā no gaismas. Man ir vairāk nekā 55 dažādi Baha svītu ieraksti, un dažkārt es joprojām pērku un klausos jaunus. Pirms 20 gadiem, kad tikko parādījās minidiski un iespēja pārslēgt skaņu celiņus, es uztaisīju kompilāciju no 32 dažādiem Baha ierakstiem, izvēlējos vienu konkrētu fragmentu un klausījos to 32 dažādos izpildījumos. Reizēm bija pat grūti atpazīt, ka tie ir no viena un tā paša skaņdarba! Apbrīnojami, cik tie var būt dažādi.

RL: Ja es jums uzdotu neiespējamo uzdevumu aprakstīt Baha svītas vārdos, kā jūs teiktu – par ko tās ir?

Maiskis: Par dzīvi.

RL: Pacentieties vēl.

Maiskis: Bet tā arī ir! Priekš kam censties vēl?

RL: Bet kādēļ šīs sešas Baha svītas čellistam ir tik svarīgas? Kāds ir to saturs? Man tās šķiet ļoti dramaturģiski sacerētas. Vai jūs varētu man izstāstīt vismaz vienas svītas dramaturģisko stāstu?

Maiskis: Ziniet, bija viens brīnišķīgs gadījums. Es nezinu, vai tā ir taisnība, bet man šis stāsts ļoti patīk. Tas ir par Robertu Šūmani un to, kā viņš atklāja 24 Šopēna prelūdijas. Viņš bija tik satraukts! Viņš atnāca pie saviem studentiem un teica: “Paklausieties, jūs tikai paklausieties šo lielisko mūziku!” Un viņš nospēlēja prelūdijas. Viņi neko nesaprata. Viņi teica: “Maestro, mēs tiešām nesapratām. Vai jūs varētu, lūdzu, paskaidrot?” Viņš atbildēja: “Bet protams!” Un nospēlēja vēlreiz.

RL: (Smejas.) Es esmu tās klausījies, un tās patiesi atstāja varenu iespaidu, bet es nespēju artikulēt, kas tieši tajās ir.

Maiskis: Tāpēc, ka Baha mūzika ir neticami izsmalcināta. To gandrīz vai var izskaitļot matemātiski. Tai ir neticama konstrukcija un intelektuāla sarežģītība. Ir daži komponisti – ne daudzi, bet daži ir – ar tikpat labām iemaņām kā Baham, taču viņa ģenialitāte slēpās spējā apvienot neskaitāmas lietas, par kurām nekas nav jāzina, lai viņa mūziku varētu klausīties. Šajā mūzikā ir cilvēcīgais elements. Un tas izklausīsies pēc joka, taču es to saku pilnā nopietnībā: nedrīkst aizmirst arī to, ka Bahs ne tikai sacerēja izcilu mūziku, bet arī bija 20 bērnu tēvs. Man ir tikai pieci, bet es pie tā turpinu strādāt. (Abi smejas.) Cilvēki, nevēlēdamies justies niecīgi ģēniju priekšā, gluži neapzināti cenšas pievilkt šos izcilos autorus tuvāk zemei. Cenšas ielikt tos rāmjos, piekārt pie sienas un pielīmēt tiem birkas: šis mums ir intelektuāls komponists, šis ir romantisks komponists... Tas ir tik vienkāršoti. Kad man pārmet, ka spēlēju Bahu pārāk romantiski, es to uztveru kā komplimentu. Domāju, ka viņš kaut kādā ziņā bija sava laikmeta lielākais romantiķis. Viņš nebija tikai šis intelektuālais ģēnijs, kurš 18 stundas diennaktī rakstīja fūgas, viņš mīlēja arī labu ēdienu, labu alu, labu vīnu...

RL: ...un labas sievietes.

Maiskis: Jā! Un šī iemesla dēļ mēdza iekulties nepatikšanās – veda viņas uz baznīcu... Par to ir daudz stāstu.

RL: Vai jūs piekristu, ka Baha mūzika kaut kādā veidā saistīta arī ar seksuālajām kaislībām?

Maiskis: Arī ar tām, kāpēc gan ne? Kā jebkura izcila mūzika. Es bieži salīdzinu muzicēšanu ar mīlēšanos – to nevar notēlot. Jūs taču zināt to slaveno tekstu no filmām, kad pārim ir liels skandāls un pēkšņi vīrietis saka: “Un, starp citu, es notēloju visus savus orgasmus!”

RL: (Smejas.)

Maiskis: To nevar notēlot. Ja tu gribi piekļūt cilvēku sirdij, tev pašam jāspēlē no sirds.

RL: Viens luterāņu teologs reiz teica, ka tiem, kuriem nepatīk luterāņu katehisms, bet kuri tomēr grib kaut ko uzzināt par luterāņu pasaules izpratni, jāklausās Bahs. Vai jums šķiet, ka Baha sešās svītās ir iekļauta kāda īpaša pasaules izpratne? Vai arī tas ir pārspīlējums?

Maiskis: Nē, es nedomāju, ka jebkas, ko saka par izcilu mūziku, var būt pārspīlējums. Gluži otrādi: lai ko teiktu, ar to nekad nebūs diezgan.

RL: Ja šajā mūzikā patiešām ir kāds pasaules redzējums, vai jūs varētu atklāt vismaz nelielu tā daļu?

Maiskis: Es ceru, ka jā, bet es to varu izdarīt tikai caur mūziku. Ir tāda grāmata “Autentiskums”, to sarakstījis amerikāņu filozofs Pīters Kivijs. Tā visa ir veltīta jautājumiem par autentisko mūzikas interpretēšanu. Viņš tajā piedāvā ļoti vienkāršu, bet ļoti iespaidīgu argumentu – ka visas šīs diskusijas ir tukša laika tērēšana un ka tas būtu apmēram tāpat kā sacīt, ka Šmita kungs 1720. gadā Leipcigā izvēlējies kļūt par kurpnieku, nevis par lidmašīnas pilotu. 1720. gadā Šmita kungam nebija šādas izvēles, jo lidmašīnu vēl nebija. Tagad viņš varētu kļūt vai nu par pilotu, vai par kurpnieku. Baham bija neliels orķestris ar tolaik pieejamiem instrumentiem, un viņš ar to strādāja tik labi, cik vien spēja. Ja mēs viņu atdzīvinātu, piedāvātu uzstāties Linkolna centra Fišerholā un ļautu izvēlēties, vai interpretēt savas izcilās oratorijas ar paša mazo orķestrīti vai ar Ņujorkas Filharmonisko orķestri, nevar zināt, varbūt viņš izvēlētos Ņujorkas Filharmonisko, bet varbūt pats savu. Mēs nekad to neuzzināsim. Ir dažādi veidi, kā darīt lietas. Nepareizā ceļa nav. Mans galvenais moto ir “Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem”. Manuprāt, cilvēces lielākā problēma ir tāda, ka cilvēki jūtas apdraudēti un baidās no visa atšķirīgā, lai gan varētu ļaut dažādām kultūrām, dažādām reliģijām, dažādiem dzīves un domāšanas veidiem sevi bagātināt. Es esmu pasaules pilsonis. Esmu dzimis Latvijā, bet, kad cilvēki mani sauc par “krievu čellistu”... Pirmo reizi mani par krievu čellistu nosauca Izraēlā! Viņi sauca mūs par krieviem, jo mēs bijām atbraukuši no Krievijas. Padomju Savienībā mani nekad neuzskatīja par krievu. Vienkārši tā sagadījās, ka mani vecāki tur nokļuva. Tā nebija mana izvēle.

RL: Un tomēr jūs labprāt uzstājaties kopā ar Rīgas mūziķiem.

Maiskis: Protams. Un katru reizi, kad šurp atbraucu, mani pārņem nostalģija. Es atceros namu, kurā uzaugu. Esmu vedis uz turieni savus bērnus un rādījis viņiem parku, kas ir turpat blakus. Rādīju viņiem pat to parka krūmu, zem kura pirmo reizi, septiņu ar pusi gadu vecumā, mēģināju mīlēties.

RL: Tieši pirms atmetāt smēķēšanu?

Maiskis: Jā.

RL: Cik veca bija jūsu draudzene?

Maiskis: Viņai bija septiņi. Tā bija pilnīga izgāšanās. Es zināju, kas jādara, bet viņa absolūti nebija tam gatava. Lai gan man jāatzīstas, ka es tolaik neko daudz nezināju par priekšspēlēm. Varbūt tur arī bija tā problēma. (Abi smejas.) Es to atceros kā vakar – tā bija tik traumējoša pieredze! Pagāja 11 gadu, līdz es beidzot no tās atkopos un zaudēju nevainību. Vārdu sakot, man ir spilgtas atmiņas par Latviju.

RL: Vai Dārziņa skola jums bija labs sākums?

Maiskis: Jā, jā, protams. Lai gan es biju īpatnējs gadījums. Taču kopumā es teiktu, ka Dārziņa skola bija ļoti laba, tāpat kā konservatorija... Un Rīga vispār. It sevišķi padomju laikā, kad tā bija ļoti kulturāla un rietumnieciska, daudz izsmalcinātāka nekā citas PSRS pilsētas. Man ārkārtīgi paveicās, jo mans pirmais skolotājs, kurš nesen nomira, Mihails Išhanovs, tolaik spēlēja pirmo čellu Valsts simfoniskajā orķestrī. Viņš man bija ļoti labs draugs, mēs kopā gājām uz futbola mačiem, viņš uz mani atstāja pamatīgu iespaidu. Mums neizdevās kopā pavadīt daudz laika, jo viņš visu mūžu smēķēja, līdz pašām beigām. Viņam bija tuberkuloze. Viņš bija cēlies no kādas Kaukāza mazākumtautības un, saslimis ar tuberkulozi, aizbrauca uz dzimtajiem kalniem. Paņēma akadēmisko atvaļinājumu uz vairākiem gadiem. Tad man bija cits skolotājs, totāls alkoholiķis, kurš uz skolu nāca galīgi piedzēries. Kad viņš aizmiga, es liku nost čellu un gāju ārā spārdīt bumbu. Pēc 40 minūtēm nācu atpakaļ un viņu modināju. Tā ka principā šajos gados es futbolu spēlēju vairāk nekā čellu. Bet tad mans skolotājs atgriezās, un savu pēdējo gadu Rīgā es pavadīju kopā ar viņu. Viņš bija ne tikai lielisks pedagogs, bet arī ļoti nesavtīgs cilvēks ar plašu redzējumu. Viņš saprata, ja es palikšu Rīgā, nekas nemainīsies – es neko daudz nedarīju, bet man klājās labi. Es biju ne gluži “liela zivs mazā dīķī”, bet ļoti tuvu tam. Viņš saprata, ka man jātiecas pēc kā vairāk. Mans sešus gadus vecākais brālis tolaik jau studēja Ļeņingradas konservatorijā, un skolotājs pierunāja vecākus, lai viņi arī mani sūta prom, lai gan tas nebija viņa interesēs. Es dzīvoju internātā, kur nebija iespēju spēlēt futbolu. Ap to laiku es jau biju sapratis, ka nekad nespēšu sacensties ar Pelē, tāpēc ļoti nopietni pievērsos mūzikas nodarbībām. Četrus gadus pavadīju Ļeņingradā un vēl četrus gadus Maskavā, un par šīm abām pilsētām man ir ļoti atšķirīgas atmiņas. Ļeņingradā es piedzīvoju pirmo īsto mīlestību, un kopumā šī pilsēta ļoti iesēdās man atmiņā – es par to atceros tikai to labāko. Pret Maskavu turpretī man ir dalītas jūtas. Man ļoti paveicās satikt Rostropoviču – tas bija mans mūža sapnis. Taču bija arī cita veida pieredze...

RL: Rostropovičs jūs esot saucis par pazudušo dēlu.

Maiskis: Jā, tā viņš mani sauca – блудный сын.

RL: Kā viņš to bija domājis?

Maiskis: O, pavisam vienkārši. Nedēļu pirms emigrēšanas es aizgāju pie viņa, un viņš ieminējās, ka man derētu pabeigt izglītību, jo es tā arī nedabūju Maskavas konservatorijas diplomu. Viņš teica: “Diploms ir tikai papīrītis, tam nav nekādas nozīmes. Viss atkarīgs no tā, kā tava dzīve iegrozīsies Rietumos. Ja ļoti paveiksies, tu tiksi pie koncertiem un varēsi sevi uzturēt kā mūziķis. Es domāju, tev viss izdosies. Taču man tevi jābrīdina: jaunam, nepazīstamam čellistam Rietumos ir ārkārtīgi grūti uzbūvēt solista karjeru, it sevišķi pirmajos 50 gados.” Un viņam bija taisnība, tas nav viegli. Un tad viņš teica: “Tāpēc, ja tev ir iespēja dabūt stipendiju un dzīvot no tās, nevis strādāt orķestrī, vienmēr ir vērts kopā ar kādu pastudēt.” Es jautāju, kuru viņš ieteiktu. Viņš sacīja: “Nu, kā jau tu zini, ir divas čella skolas – krievu un franču. Tā kā krievu skolā tu jau esi iemēģinājis roku, tev derētu pamācīties pie frančiem.” Un tad viņš uzskaitīja franču skolas čellistus: “Marešals jau ir miris, nokavējām; Furnjē nepasniedz; Navarā pasniedz daudz par daudz; Torteljē ir ģēnijs, bet priekš tevis pārāk traks... Zini ko? Labākais franču skolas čellists, kuru es varu ieteikt, ir Pjatigorskis.”

Pjatigorskis bija krievu ebrejs, kurš dzīvoja Kalifornijā, vienīgā viņa saikne ar Franciju bija caur sievu, kas bija barona Rotšilda meita. Protams, Padomju Savienībā Pjatigorskis bija leģendāra persona, es viņu biju saticis Čaikovska konkursā, kurā spēlēju, – viņš bija žūrijā. Tad es aizbraucu uz Izraēlu un spēlēju pie diriģenta Zubina Mētas, kurš dzīvoja Losandželosā un bija labs Pjatigorska draugs. Viņš man ieteica tieši to pašu: “Ej un iepazīsties ar Pjatigorski. Viņš nav jauns, viņam ir slikti ar veselību, neviens nezina, cik ilgi viņš izvilks, – ej, nenožēlosi.” Un es aizgāju. Un nenožēloju!

Taču vienā brīdī es sapratu, ka Rostropovičs man bija devis šo padomu cerībā, ka nonākšu pie atziņas: neviena labāka par Rostropoviču pasaulē nav. Bet es viņa padomu uztvēru nopietni, un šie četri mēneši bija, iespējams, labākais laiks manā mūžā. Es nesaku, ka Pjatigorskis bija labāks par Rostropoviču, – tas būtu tikpat naivi kā apgalvot, ka Mocarts bija labāks komponists par Bahu –, taču es pats tolaik biju labāks students, un tas manā mūžā bija pilnīgi atšķirīgs posms. Rostropovičam tas, protams, ļoti nepatika, tāpēc viņš mani arī nosauca par pazudušo dēlu. Pat īstiem tēviem un dēliem mēdz būt ļoti sarežģītas attiecības, bet skolotājiem un studentiem – vēl jo vairāk. Runā, ka no mīlestības līdz naidam esot viens solis. Jau kopš astoņu gadu vecuma, kad sāku spēlēt čellu, Rostropovičs bija mans elks. Reiz, kad vecāki gribēja vest mani pie logopēda, es ietiepos, ka neiešu, jo biju dzirdējis interviju ar Rostropoviču, kam bija tieši tāds pats runas defekts kā man. Mums pat bija vienāds tēvavārds, Leopoldovičs, kas nav plaši izplatīts. Viņš bija lielāks nekā pati dzīve! Es vienmēr biju sapņojis pie viņa mācīties, un beidzot šis sapnis bija piepildījies.

Kad nomira mans tēvs, es pēc viņa bērēm pārrados Ļeņingradā pilnīgā šokā. Pēc trim nedēļām man bija jāspēlē vissavienības konkursā, un man likās, ka nespēšu to izdarīt. Bet Rostropovičs mēdza pāris reizes gadā atbraukt uz Ļeņingradu un novadīt meistarklases aspirantūras studentiem. Un es, kā jau parasti, sēdēju šajās nodarbībās. Neilgi pirms tam biju izcīnījis 1. vietu Krievijas konkursā, kurā viņš pats nebija žūrijā, taču bija par to dzirdējis. Viņš bija mani ievērojis, jo es biju savā ziņā sensācija – man bija 17 gadu. Mēs vairākkārt bijām tikušies – protams, es biju apmeklējis viņa nodarbības, pēc viņa koncertiem biju lūdzis autogrāfu un tādā garā. Tad viņš padzirdēja, ka man nomiris tēvs un ka man ir ļoti slikti, un, par spīti tam, ka viņam nekad nebija laika, viņš aizsūtīja kādu pēc pudeles šņabja. Viņš izdzina visus no klases, nosēdināja mani sev pretī – man pirms dažiem mēnešiem bija apritējuši 18 gadi – un lika man iedzert kopā ar viņu. Viņš stāstīja par savu dzīvi, par to, ka viņa tēvs nomira, kad viņam bija 14. Un tad viņš teica, ka man pavisam noteikti jāspēlē šajā konkursā, lai godinātu tēva piemiņu. Tā es arī darīju – un biju vienīgais finālists, kurš nebija Rostropoviča students. Tā es atkal nokļuvu Čaikovska konkursā. Bet Rostropovičs tobrīd jau bija nolēmis uzņemt mani savā klasē. Visi pārējie čellisti dzīvoja Komponistu namā ārpus Maskavas, trīs mēnešus gatavojās konkursam vislabākajos apstākļos, kādus vien varēja vēlēties, bet es tikmēr dzīvoju internātā kopā ar 22 istabas biedriem. Šos trīs mēnešus Rostropovičs man maksāja tādu kā stipendiju, 100 rubļus mēnesī.

RL: Kā jūs tos tērējāt?

Maiskis: Pirku pārtiku. Protams, sākumā mēģināju atteikties, bet viņš uzstāja: “Ņem, tas ir no tava tēva.” Un viņš lūdza, lai nevienam par to nestāstu: “Lai tas paliek starp mums.” Un es tiešām nestāstīju līdz viņa nāves dienai. Es pat vēl nebiju sācis pie viņa studēt. Kad kļuvu par viņa studentu, mums izveidojās intensīvas un ļoti ciešas attiecības, droši vien arī tāpēc, ka viens no viņa nepiepildītajiem sapņiem bija izaudzināt dēlu. Viņam bija divas meitas, bet nebija dēla, kurš “turpinātu viņa dzimtu” – viņam bija šādas maskulīnas idejas. Kad man piedzima dēls un es viņam par to izstāstīju, es redzēju, kā izmainās viņa seja – viņam ļoti skauda. Kad viņš ieraudzīja mazā Sašas fotogrāfiju ar vijoli, viņš teica: “Ko tas nozīmē?! Tavam dēlam jāspēlē čells!” Es teicu: “Kādēļ? Es pats spēlēju čellu, gribu, lai mani bērni spēlē citus instrumentus.” Viņu tas ļoti sarūgtināja. Katrā ziņā mums bija tik tuvas attiecības, cik vien var būt.

RL: Vai jūs sazinājāties pēc tam, kad bijāt izbraucis no Padomju Savienības?

Maiskis: Protams. Viņš pats pēc diviem gadiem aizbrauca. Es 1972. gadā, viņš 1974., un mēs ik pa laikam tikāmies. Pjatigorskis bija pirmais cilvēks, kurš padarīja Rostropoviču greizsirdīgu. Bet tam sekoja manas attiecības ar Martu Arheriču, brīnišķīgo pianisti, ar kuru mēs joprojām esam labākie draugi. Viņa bija fenomenāla, ārkārtīgi skaista, šarmanta un apburoša personība. Rostropovičs par viņu jūsmoja, viņš gribēja kopā ar viņu spēlēt, diriģēt un taisīt ierakstus. Un viņa par to priecājās – protams, tas taču ir Rostropovičs! Un es arī priecājos. Viņš gribēja ierakstīt Šopēnu, un mums bija kopā jāspēlē pirmais koncerts. Es ierosināju, ka vajadzētu iekļaut programmā “Sonāti”, un, lai gan es pats to nekad iepriekš nebiju spēlējis, viņa piedāvājās man to iemācīt. Un es lepojos ar to, ka būšu viņas izmēģinājuma trusītis. Es viņai teicu, ka laiks ir nauda, bet Rostropoviča laiks ir ļoti liela nauda – viņš bija spēlējis šo mūziku visu savu mūžu, tāpēc viņam nebija ne laika, ne vajadzības to lieku reizi mēģināt. Bet tad viņš uzzināja, ka viņa piekritusi spēlēt kopā ar mani, un centās viņu pierunāt atcelt koncertu un vairs ar mani nespēlēt.

RL: Greizsirdības dēļ?

Maiskis: Jā. Es saprotu, cik absurdi tas izklausās.

RL: Vai viņa greizsirdībai bija pamats?

Maiskis: Protams, ka nebija. Man ne sapņos nerādījās sacensties ar Rostropoviču. Viņš bija pavisam citos augstumos! Taču viņš bija neiedomājami ambiciozs cilvēks. Ziniet, ambiciozitāte ir ļoti svarīga un laba īpašība tikmēr, kamēr tā liek pilnveidoties un neļauj apstāties pie sasniegtā. Taču, ja tā aizēno visu pārējo, tā kļūst gandrīz vai par slimību. Tev nekad vairs nav diezgan. Un viņam nepietika ar to, ka viņš bija vislabākais, visslavenākais čellists, viņam vajadzēja arī vislielāko māju, vislielāko mašīnu, visskaistāko sievu. Šādi cilvēki nekad nav apmierināti. Tāpēc, ka vienmēr atrodas kāds, kuram ir vēl lielāka māja. Protams, es viņam nebiju nekāds sāncensis, taču viņu tracināja jau pati doma, ka, iespējams – tikai iespējams –, viens cilvēks, šai gadījumā Marta Arheriča, varētu dot priekšroku vienai frāzei vai pat notij ar mani, nevis ar viņu. Viņš šīs domas dēļ nespēja naktīs gulēt. Tāpēc viņš centās mainīt programmu, bet viņam nekas neizdevās.

RL: Viņš runāja par īpašo krievu čellistu skolu. Sakiet, vai iespējams aprakstīt šīs skolas atšķirīgās iezīmes?

Maiskis: Galvenokārt tas ir īpašs skanējums, īpaša skaņas kultūra, tā ir būtiskākā instrumentālā iezīme. Un atkal, to ir grūti izstāstīt, bet tas ir ļoti svarīgi. Ja es dzirdu pa radio, kā cilvēks spēlē čellu, es pēc pāris sekundēm varu noteikt, no kuras skolas viņš nāk. Tā ir īpaša filozofija, ideja par skaņas radīšanu, kas ikvienu mūziķi padara unikālu. Divi dažādi pianisti no vienām un tām pašām klavierēm izvilinās pilnīgi atšķirīgu skanējumu. Man ir piemērs no 40 gadus senas pagātnes, kad kopā ar Izraēlas Filharmonisko orķestri pirmo reizi devos tūrē pa ASV – es nospēlēju septiņus koncertus ar vienu un to pašu orķestri, mēs izpildījām vienu un to pašu skaņdarbu, bet ar trim dažādiem diriģentiem. Un katru dienu – es speciāli pārliecinājos, ka mūziķi nav mainījušies, – skaņa bija citāda. Labs diriģents, pat nepieskaroties instrumentiem, var ietekmēt orķestra skanējumu.

RL: Kā viņš to ietekmē?

Maiskis: Tas ir labs jautājums. Ziniet, lieliskais itāļu diriģents Rikardo Muti kādas amerikāņu balvas pasniegšanas ceremonijā teica: “Es jūtos mazliet dīvaini, saņemot šo balvu, jo, lūk, vijolnieki spēlē fantastiski, pianists ir brīnišķīgs, solistei ir skaista balss – bet ko daru es? Nē, bet nopietni... Nesen Itālijā viens policists man sūdzējās par dzīvi, par ekonomisko situāciju, par saviem daudzajiem bērniem, par to, ka nekad nepietiek naudas. Es viņam teicu: zini, tu esi labs cilvēks, nāc, es tevi piecās minūtēs iemācīšu diriģēt Šūberta “Nepabeigto simfoniju”. Tas ir ļoti vienkārši: viens-divi-trīs, viens-divi-trīs. Galvenais, atceries: tiklīdz viņi pārstāj spēlēt, apstājies tu arī. Un pa vidu noslauki sviedrus un pagaidi, līdz cilvēki pārstās klepot. Tikai nekad neskaties mūziķiem acīs, jo pretī dabūsi naidpilnus skatienus. Un beigās tev par vienu vakaru samaksās vairāk, nekā tu nopelni gadā. Ja par to domā šādi, tad viss ir vienkārši: viens-divi-trīs. Taču tajā visā ir arī kaut kas mistisks: ir jāspēj likt simt cilvēkiem spēlēt vienā noteiktā veidā.” Tā bija diezgan gara runa, bet beigās viņš teica: “Es cenšos nokļūt tuvāk Dievam. Ceru, ka esmu kaut kur pusceļā.” Mūsdienās daudzi mūziķi mēģina diriģēt – viņi domā, ka tas ir vienkāršāk. Taču, lai ko tu arī darītu – pat ja tu vienkārši gribi pagatavot tasi labas kafijas –, tas nav tik vienkārši. Es to saku saviem bērniem, kad spiežu viņus mācīties mūziku un viņi saka, ka tas esot grūti. Es vienmēr viņiem atgādinu vienkāršāko, bet vienlaikus sarežģītāko pamācību, kuru esmu saņēmis no Rostropoviča. Atceros, kā viena no viņa studentēm spēlēja Bēthovena “Sonāti”. Pēc piecām minūtēm viņš to apturēja un nolasīja ļoti īsu, bet ļoti intensīvu lekciju par Bēthovenu, par to, ka mūziķim jāprot strādāt ar dažādiem materiāliem, tāpat kā tēlniekam. Visbeidzot viņš teica: “Tu pati taču saproti, ka slikti nospēlēji?” Viņa atbildēja: “Jā, bet ko lai es daru?” – “Kā – ko? Nospēlē labi!” – “Bet tas ir sarežģīti.” Viņš paskatījās uz viņu un teica: “Un vai dzīve ir vienkārša?” Ko es ar to gribēju teikt: lai ko tu darītu, ja gribēsi sasniegt visaugstāko līmeni, tas būs grūti. Nav nekādu vieglo ceļu.

RL: Kādas ir lielākās grūtības, ar kurām jūs pats esat dzīvē saskāries? Jūs kā mūziķis esat ļoti pieprasīts, jums ir brīnišķīga sieva, brīnišķīgi bērni. Kas jums sagādā grūtības?

Maiskis: Man ir ļoti paveicies, nevaru sūdzēties. Taču sūdzēties ir cilvēka dabā, tas ir ļoti svarīgi. Ir tāda anekdote par padomju ebreju, kurš emigrē uz Izraēlu. Viņam jautā: “Kā jums klājās Padomju Savienībā? Vai jums bija darbs?” – “Jā, man bija darbs. Tas nebija diezko labs, maksāja maz, taču darbs bija, nevarēju sūdzēties.” – “Un vai jums bija kur dzīvot?” – “Jā, bija, mums gan nācās dalīt dzīvokli ar trim citām ģimenēm, tur visu laiku bija troksnis un drūzma, siltā ūdens nebija... Bet kur dzīvot bija, nevarēju sūdzēties.” – “Un pārtikas bija diezgan?” – “Jā, šis tas bija, tiesa, bija jāstāv garās rindās, taču badā nemirām, nevarēju sūdzēties.” – “Bet kāpēc tad jūs nolēmāt braukt šurp?” – “Kā!? Te var sūdzēties!”

RL: (Smejas.) Zināms, ka Mocarts savas dzīves laikā nesacerēja nevienu skaņdarbu čellam. Labākais skaidrojums, kuru esmu no jums dzirdējis, ir tāds, ka viņa sievai bijis romāns ar čellistu – tā esot bijusi sava veida atriebība.

Maiskis: Jā, tas ir labs joks.

RL: Vienreiz – šķiet, tas bija Verbjē festivālā – jūs teicāt, ja jums būtu iespēja, jūs labprāt parunātu ar Mocartu un mēģinātu viņam ieskaidrot, ka jāsacer kaut kas arī čellam.

Maiskis: Ne jau ieskaidrot, es mēģinātu viņu pārliecināt, iedvesmot.

RL: Iztēlojieties, ka Mocarts šeit sēž un jums viņš jāpārliecina, ka ir vērts sacerēt skaņdarbu čellam. Kādi būtu jūsu argumenti? Tas notiek šeit un tagad, jums nav līdzi čella, un jums jāizskaidro ar vārdiem. Šī ir jūsu vienīgā iespēja! Jūsu rīcībā ir desmit minūtes.

Maiskis: Ak mans Dievs! Rostropovičs mēdza teikt, ka čells ir visseksīgākais instruments, jo tas jātur starp kājām.

RL: (Smejas.) Bet vai Mocartu tas pārliecinātu?

Maiskis: Nezinu, bet es liktu lietā pilnīgi visu. (Smejas.) Reiz es satiku vēl kādu izcilu cilvēku, kurš dzimis tepat Rīgā, tas bija sers Jesaja Berlins. Es viņu satiku 1973. gadā, neilgi pēc tam, kad biju aizbraucis uz Izraēlu. Es spēlēju Baha koncertu Jeruzalemes festivālā kopā ar brāli. Berlins bija atnācis uz koncertu, bet man nebija ne jausmas, kas viņš tāds ir. Viņam ļoti patika koncerts, un viņš man uzrakstīja uz lapiņas savu telefona numuru: “Ja kādreiz būsiet Londonā, piezvaniet! Varēsiet apmesties pie mums.” Vienreiz es tiešām aizbraucu uz Londonu pie draugiem un nolēmu viņam piezvanīt. Es lūdzu draugiem, lai palīdz pareizi sastādīt numuru, un, kad viņi uzzināja, kam es zvanu, teica: “Tu tiešām pazīsti seru Jesaju Berlinu? Viņš ir viens no slavenākajiem cilvēkiem šajā valstī!” Tas bija neticami. Viņa mājā bija veco laiku bibliotēka – gluži kā īsta sabiedriskā bibliotēka, pilna ar grāmatām. Kad viņa sieva veda mūs augšā uz istabām, mēs, protams, pievērsām uzmanību grāmatām – tās bija visos kaktos. Viņa sacīja: “Iespaidīgi, vai ne? Zināt, kas ir vēl iespaidīgāk? Viņš tās visas ir izlasījis.” Vēlāk Deutsche Grammophon par godu Mocarta gadam nodrukāja Ziemassvētku pastkarti ar viņa vārdiem, man joprojām ir šī pastkarte: “Runā, ka Dievam eņģeļi spēlējot Bahu, bet paši sev – Mocartu.”

RL: Skaisti. Bet es joprojām gaidu jūsu argumentu par labu tam, kāpēc Mocartam jāsacer skaņdarbs čellam.

Maiskis: Es nezinu, es laikam vienkārši nomestos viņa priekšā ceļos un lūgtu, lai viņš vismaz pamēģina. Vai varbūt stāstītu viņam neķītras anekdotes. (Abi smejas.)

RL: Vai jūs zināt kādu labu neķītru anekdoti par čellu?

Maiskis: 60. gados Ļeņingradā bija tāds komponists Genadijs Banščikovs, neviens viņu vairs neatceras. Viņš bija ļoti tuvredzīgs, nēsāja brilles ar bieziem stikliem un vispār bija ļoti īpatnējs cilvēks. Un vēl viņš bija briesmīgs alkoholiķis – dzēra šņabi drebošām rokām no milzīgas glāzes. Viņš bija uzrakstījis četrus čella koncertus savam labākajam draugam, un tad Rostropovičs viņam pasūtīja vēl vienu. Tā nu viņš uzrakstīja piekto koncertu Rostropovičam, un Rostropovičs to pirmo reizi nospēlēja Ļeņingradā. Pēc pirmatskaņojuma bija milzīga balle ar dzērieniem, ap Rostropoviču visu laiku spietoja cilvēki, bet Banščikovs ar savu šņabja glāzi viens pats sēdēja stūrī un klusēja. Bija 60. gadu vidus, un konservatīvajā padomju sabiedrībā par seksu tikpat kā nerunāja. Tā nu Rostropovičs pajokoja, ka čells ir visseksīgākais instruments, jo tas jātur starp kājām, un pēkšņi visi izdzirdēja Banščikova balsi: “Nav tiesa, visseksīgākais instruments ir klarnete – tā jāņem mutē.” (Abi smejas.) Tā ka varbūt čells nemaz nav seksīgākais instruments. Toties Mocarts ir sacerējis vairākus skaņdarbus klarnetei.

RL: Bet jūs esat muzikāli aranžējis vairākus skaņdarbus, kas sākotnēji nav bijuši domāti čellam, – dažus Šūberta klavierskaņdarbus, piemēram. Vai ir kāds Mocarta darbs, kuru jūs varētu aranžēt pats sev?

Maiskis: Jā, es esmu spēlējis Mocarta ārijas, tikai diemžēl neesmu ierakstījis. Citi čellisti arī ir taisījuši aranžējumus – bazūnes koncertu čellam un mežraga koncertu čellam. Bet parasti tas īsti nestrādā, jo šie skaņdarbi jau sākotnēji ir ļoti labi piemēroti konkrētam instrumentam, tāpēc ar šīm lietām ļoti jāuzmanās. Vispār jau esmu atvērts dažādiem muzikāliem aranžējumiem – nepiekrītu tiem pūristiem, kuri uzskata, ka spēlēt jebko ar citu instrumentu vai citā toņkārtā ir zaimošana. Izcilākie komponisti šai ziņā bijuši daudz atvērtāki, nekā mūsdienās pieņemts uzskatīt, viņi brīvi aranžēja paši savu mūziku un citu komponistu mūziku, un neviens neteica, ka tas nav pareizi – ja vien tas tika darīts ar gaumi un cieņu pret oriģinālu. Lists, piemēram, ņēma par pamatu Šūberta dziesmas un principā rakstīja pats savas kompozīcijas par Šūberta tēmu. Bet viņš pats bija komponists, tas ir citādi. Es vispār nemēģinu izlikties par komponistu – manī diemžēl nav nevienas pašas radošas šūnas, un es saprotu, ka ir svarīgi to apzināties. Katram ir savas stiprās puses un savi ierobežojumi. Nav daudz ģēniju, kuri visu prot darīt fantastiski labi. Daudzi domā, ka ir ģēniji, un tur arī sākas problēmas. Tāpēc es, piemēram, nediriģēju, atšķirībā no lielākās daļas kolēģu. Es nekomponēju, es nemācu šī vārda tradicionālajā nozīmē. Kad jauni čellisti aizkulisēs pēc koncerta lūdz, lai novadu nodarbību, es saku: “Nupat novadīju. Tas bija labākais, ko varu jums iemācīt.” Manā izpratnē labs aranžējums ir tāds, kurā oriģināls saglabāts pēc iespējas neskarts, jo izcilu mūziku vairs nav iespējams uzlabot. Lai ko ar to darītu, tas tikai vilks to pie zemes. Mūsu, izpildītāju, loma ir kaut kur pa vidu starp izcilajiem komponistiem un publiku, mēs esam tādi kā ziņneši. Mums par katru cenu jācenšas nevilkt mūziku pie zemes – mūsu uzdevums, tieši otrādi, ir celt mūziku un klausītājus augšup.

RL: Cik saprotu, jūs to darāt, lasot starp notīm, nevis tikai sekojot nošu rakstam.

Maiskis: Jā, tieši tā.

RL: Bet kā tas notiek? Ar kādu paņēmienu jūs lasāt starp notīm?

Maiskis: Tas viss ir emocionāli. Lai cik precīzas instrukcijas komponists būtu atstājis, nevar norādīt visu, jāspēj iztēloties, iejusties... Ir divi kontrastējoši, es pat teiktu – pretrunīgi, stāsti par mūziķiem, kuri man ļoti patīk. Viens ir par Rahmaņinovu. Viņš spēlēja Bēthovena koncertu, un kāds jauns diriģents viņam pirms mēģinājuma pajautāja: “Maestro, lūdzu, izstāstiet man par savu interpretāciju, es darīšu visu tieši tā, kā jūs liksiet.” Rahmaņinovs paskatījās uz viņu un teica: “Bet, ziniet, es neesmu Bēthovena eksperts, tāpēc varbūt labāk spēlējiet tā, kā viņš ir uzrakstījis.” Reizēm gadās, ka eksperti ir svētāki par pašu pāvestu vai vismaz svētāki par komponistu: viņi domā, ka visu zina, lai gan patiesībā parasti vislabāk ir spēlēt tieši tā, kā rakstīts. Bet ir arī pilnīgi atšķirīgs stāsts – par jauno Toskanīni, izcilu diriģentu, kurš reiz tikās ar veco Džuzepi Verdi. Viņš tam jautāja: “Maestro, ļoti atvainojos, zinu, ka tā nav mana darīšana, bet es tiešām ļoti gribētu šo vietu mazliet pielabot...” Verdi teica: “Protams, kā vēlaties.” – “Un man šķiet, ka arī šeit derētu pielabot...” – “Jā, protams.” – “Un varbūt arī šeit...” – “Bet, Arturo, tas viss taču ir mūzikā!”

Pablo Kasalss reiz teica, ka neesot tādu cilvēka emociju, kuras nebūtu izpaustas Baha mūzikā, – tur ir viss. Ir tikai jāprot aizrakties pietiekami dziļi, atrast un nospēlēt. Es atceros Rostropoviča pasniegšanas veidu, tā bija fenomenāla. Viņš prata parādīt skaņdarbu, vienkārši sēžot pie klavierēm un runājot – tik precīzi, ka reizēm, kad viņš patiešām to nospēlēja, mani pārņēma gandrīz vai vilšanās sajūta. Debisī “Sonāte”, piemēram, – katru reizi tā skanēja citādi! Viņš mēdza atrast kolosālus attēlus un vārdus, lai to izskaidrotu. Mūzikā ir apslēpts tik daudz, un, lai to saskatītu, jāspēj iztēloties un lasīt starp notīm.

RL: Tātad jūs lasāt starp notīm ar iztēles palīdzību?

Maiskis: Jā, protams, bet ne tikai. Ir arī jāzina pēc iespējas vairāk par komponista mūziku – visu mūziku, nevis tikai konkrēto skaņdarbu. Ir jāzina par pašu komponistu, par viņa laiku, par viņa laika mūziku. Tā ir kā mozaīka, kas jāsaliek kopā, lai ieraudzītu visu attēlu. Pirms dažiem gadiem izlasīju par vienu amerikāņu datorzinātnieku, kurš bija arī liels mūzikas mīļotājs. Viņš veltīja daudzus savas dzīves gadus, lai izstrādātu speciālu programmu. Šajā programmā viņš ievadīja katru noti, kuru Mocarts jebkad bija sarakstījis. Tāpat viņš ievadīja programmā visu, ko zināja par Mocarta dzīvi, visu pieejamo informāciju par laiku, kurā viņš dzīvojis, un programma sacerēja 40 sekunžu Mocarta simfoniju. Mocarta simfoniju! Muzikologi, to izdzirdējuši, bija diezgan lielā sajūsmā – viņi nespēja noticēt, ka dators spējis sacerēt tik augstvērtīgu mūziku. Taču tas vienalga nebija Mocarts – ir vajadzīgs šis ģēnija pieskāriens, kas darbu padara īpašu. Es nezinu, kā to izskaidrot, – tā ir mistērija, kā daudz kas šajā dzīvē.

RL: Jūs pirmīt teicāt, ka dzīvojat trešo dzīvi.

Maiskis: Jā. Ceru, ka ne pēdējo.

RL: Vai jūs teiktu, ka divreiz esat nomiris?

Maiskis: Nē, es nekad tā neesmu juties. Es jutos atjaunots. Tas izklausīsies smieklīgi, es zinu, taču šobrīd jūtos daudz jaunāks nekā pirms 20 gadiem.

RL: Tātad jūs nepiekrītat Prustam, kurš rakstīja, ka cilvēki savas dzīves laikā vairākkārt nomirst? Viņš uzskatīja, ka pēc iepriekšējās personības nāves cilvēks pilnībā mainās.

Maiskis: Nē, es tā nejūtos. Piemēram, es trīsreiz esmu ierakstījis Baha svītas – divreiz kompaktdiskam un vienreiz videoierakstam –, un mūzikas kritiķi un žurnālisti man bieži jautā, kāda ir lielākā atšķirība starp šiem ierakstiem. Es vienmēr atbildu, ka otrs ieraksts ir apmēram 15 gadus jaunāks par pirmo. Ja man būtu jānoklausās abi ieraksti un jāuzmin, es teiktu, ka pirmajā spēlē vecāks cilvēks, bet otrs ir daudz dzīvespriecīgāks un brīvāks. Es mēdzu jokot, ka, ja pēc 15 gadiem ierakstīšu to pašu vēlreiz, es beidzot spēlēšu kā brīnumbērns. Bet es uzsveru arī to, ka tā nav revolūcija, nekādu dramatisku pārmaiņu nav bijis – tā vienmēr bijusi evolūcija, lēnas un pakāpeniskas pārmaiņas. Bet mana attieksme pret muzicēšanu nav mainījusies – tā joprojām ir visnotaļ... bērnišķīga, laikam tā varētu teikt.

RL: Ja kādreiz, 120 gadu vecumā vai vēlāk, jums būs jāmirst – nu, šāda iespēja pastāv...

Maiskis: Tā runā.

RL: Kā jūs labprātāk mirtu – mīlējoties vai spēlējot mūziku?

Maiskis: Jā, es pieļauju, ka to varētu būt grūti apvienot... (Abi smejas.) Vēl grūtāk nekā spēlēt Bahu lotosa pozā. Lai gan vienreiz pāris krievu mūziķu no Filharmoniskā orķestra man stāstīja par kādu braucienu uz Vāciju, Hamburgu, kas ir slavena ar saviem dzīvajiem šoviem. Viņi uz vienu tādu šovu aizgājuši un stāstīja, ka tur viens vīrietis esot spēlējis Bēthovena romanci uz vijoles, kamēr viņu...

RL: ...orāli apmierina?

Maiskis: Jā. Protams, vijolniekam pēc šādas ainas varētu būt grūti spēlēt šo skaņdarbu bez attiecīgajām asociācijām. (Abi smejas.) Es gribētu mirt vai nu gultā ar skaistu, jaunu sievieti, vai nu uz skatuves, spēlējot Riharda Štrausa “Donu Kihotu”, kurā dons Kihots mirst pie pēdējās nots. Katrā ziņā mana lielākā ambīcija ir nodzīvot ļoti ilgi un mirt ļoti jaunam – jaunam garā. Tikšanās ar Kasalsu man šai ziņā bija ļoti nozīmīga. Es joprojām regulāri tiekos ar viņa atraitni, kas vēl aizvien ir ļoti skaista dāma. Kad viņi apprecējās, viņam bija 82, bet viņai – 21. Savā pirmajā kopīgajā ceļojumā viņi apmetās milzīgā luksusa viesnīcas numurā, taču viņu guļamistabā bija divas atsevišķas gultas. Viņš piezvanīja viesnīcas pārzinim un sacēla skandālu: “Ko tas nozīmē?! Vai jūs gribat teikt, ka esmu vecs vecis? Es gribu gulēt kopā ar sievu!” Viņa draugs Saša Šneiders esot viņam teicis: “Bet Pablo, vai tev nav bail no tik lielas gadu starpības? Tā taču var dabūt sirdstrieku.” Uz ko Kasalss esot atbildējis, pīpēdams pīpi: “Nu ko lai dara? Ja viņa dabūs sirdstrieku, tad dabūs.”

RL: (Smejas.)

Maiskis: Runājot par savu otro laulību, es parasti stāstu šādu anekdoti. Tā ir veca padomju anekdote par ebreju, kurš atnācis pie rabīna pēc padoma: “Man ir problēma. Man ir 50 gadu, bet es esmu iemīlējies 20 gadus vecā sievietē. Viņa arī mani mīl, bet es mazliet uztraucos par mūsu gadu starpību. Kā jums šķiet?” Rabīns saka: “Nē, neprecieties.” – “Kāpēc ne?” – “Jums tagad ir 50, viņai – 20. Pēc desmit gadiem jums būs 60, viņai – 30. Vēl pēc desmit gadiem jums būs 70, viņai – 40. Un vēl pēc desmit gadiem jums būs 80, viņai – 50. Un ko jūs darīsiet ar tik vecu sievu?”

RL: (Smejas.) Cik lielā mērā jūs jokojat, kad sakāt, ka radīt bērnus jums izdodas labāk nekā radīt skaņu? Vai jūs vairāk lepojaties ar saviem bērniem nekā ar radītajām skaņām?

Maiskis: Manis radītās skaņas pazūd, bet jūs paskatieties uz šiem bērniem – nu, vai tas nav ko vērts?

RL: Kādās valodās jūs mājās runājat?

Maiskis: Mēs runājam trijās valodās. Es runāju angliski, jo, ticiet vai ne, mēs ar sievu sarunājamies angļu valodā. Mēs dzīvojam Beļģijas franču daļā, tāpēc arī franču valoda ir klātesoša. Un sieva ar bērniem sarunājas vāciski.

RL: Bet viņa taču ir itāliete!

Maiskis: Tieši tā. Viņa ir no Itālijas, bet mana dzimtā valoda ir krievu, lai gan neviens no mums mājās nerunā ne itāliski, ne krieviski, kas ir mazliet dīvaini. Man reizēm jautā: “Kāpēc jūs ar bērniem nerunājat krieviski?” Un es atbildu: “Ziniet, ne velti to sauc par mother tongue, nevis father tongue.”Māte šai ziņā ir daudz svarīgāka, turklāt es visu laiku ceļoju. Man bail, ka, ja atgriezies mājās sākšu runāt ar bērniem šajā smieklīgajā mēlē, viņi teiks: “Kas viņš tāds vispār ir?” Varbūt pie vainas ir mana pēdējo gadu pieredze, pirms aizbraucu no Padomju Savienības. Protams, ar veciem krievu draugiem es runāju krieviski. Bet es nekad neesmu juties kā krievs. Es vienmēr uzsveru, ka uz Izraēlurepatriējos, nevis emigrēju. Tā ir ļoti būtiska atšķirība.

RL: Vai jūs jūtaties kā ebrejs?

Maiskis: Nē, nekad tā īsti neesmu juties kā ebrejs. Mans tēvs bija ļoti ideālistisks komunistiskās partijas biedrs. Viņš pat nomainīja uzvārdu no Bogoslavska uz Maiski un neļāva manai mātei un viņas mātei bērnu klātbūtnē runāt jidišā, jo uzskatīja, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet laikam jau arī tāpēc, ka Staļina laikā, 1948. gadā, pats bija cietis no antisemītisma. Es pārcēlos uz Izraēlu nevis kādas cionistiskas idejas dēļ, bet tādēļ, ka šeit vairs nevarēju palikt – man vairs nebija kur iet. Bet tad lidmašīnā no Vīnes uz Telavivu ar mani kaut kas notika, kaut kas tāds, ko nekad neaizmirsīšu. Mēs piezemējāmies nakts vidū, un, kad es pirmo reizi no lidmašīnas ieraudzīju Telavivas ugunis... Es sajutu kaut ko īpašu. Es sajutu saikni – bija skaidrs, ka atgriežos mājās. Pēc laiciņa tas pārgāja. Redziet, es vairs nedzīvoju Izraēlā. Es neievēroju ne svētku dienas, ne košeru, ne ko tamlīdzīgu... Es tikai stāstu visādas ebreju anekdotes. Piemēram, atnāk ebrejs pie miesnieka, ierauga lielu, skaistu cūkgaļas šķiņķi un saka: “Dodiet man, lūdzu, to zivi.” Miesnieks saka: “Bet tā ir cūkgaļa.” Ebrejs atbild: “Es taču jums nejautāju, kā to zivi sauc.”

RL: (Smejas.) Ir vēl viena par to, kā vairāku reliģiju pārstāvji spriež, kurš Dievs ir varenāks. Ebrejs pēdējais saka: “Reiz es sabatā gāju pa ielu un pēkšņi ieraudzīju turpat blakus mētājamies naudasmaku. Un Dievs tūlīt pat brīnumainā kārtā padarīja sabatu par trešdienu.”

Maiskis: (Smejas.) Bet šī pat neesot anekdote. Runā, ka vienreiz ANO esot bijusi diskusija par palestīniešu problēmu Vidējos Austrumos, un, kad pienākusi Izraēlas vēstnieka kārta runāt, viņš esot teicis: “Pirms mēs sākam, es gribētu izstāstīt kādu nozīmīgu stāstu. Reiz Mozus devās nopeldēties Tibērijas ezerā. Viņš izģērbās kails un atstāja drēbes krastā, bet, kad atgriezās, tās bija pazudušas. Protams, palestīnieši tās bija nozaguši.” Palestīnas pārstāvis tūdaļ sāka protestēt: “Meli! Palestīnieši tolaik tur savu kāju nebija spēruši!” Izraēlas vēstnieks turpināja: “Tagad, kad esam par to vienojušies, varam sākt diskusiju.”

RL: Jā, šāda saruna tiešām esot notikusi. Ir vēl viena, kura, iespējams, arī ir patiesa. Atnāk ebrejs pie rabīna un jautā: “Vai varat man paskaidrot, kāpēc mēs apgraizām zēnus? Kam tas vajadzīgs?” Rabīns saka: “Nu, tam ir pieci iemesli. Pirmkārt, tas vienkārši ir skaisti.” (Abi smejas.)

Maiskis: Jauns ebrejs atnāk pie rabīna galīgā izmisumā: “Rabi, es gribu mirt!” Rabīns saka: “Nāve nav risinājums.” – “Tad ko man darīt? Dzīvot tālāk?” – “Dzīvot tālāk arī nav risinājums.” – “Bet kāds ir risinājums?” – “Kurš jums teica, ka ir risinājums?”