Diriģēt Māleru

Jānis Petraškevičs: Kādas ir jūsu personiskās attiecības ar Mālera mūziku?

Rosens Milanovs: Mālers ir viens no tiem komponistiem, kuru mūzika mani savaldzināja jau pavisam agrā jaunībā; tās iespaidā es faktiski arī nolēmu kļūt par diriģentu. Klausoties Māleru, nevar nesajust, ka viņa simfonijās ir spēks... Pirmkārt, emociju spēks, tāda cilvēka spēks, kurš vēlas caur mūziku atklāt savas iekšējās dzīves būtiskākās norises. Un tas man bija ļoti svarīgi, jo es sapratu to, kāds īsti ir mūziķa uzdevums, es sapratu, kāds ir mūzikas izpildīšanas mērķis un, galu galā, kāds vispār ir klasiskās mūzikas mērķis.
Viņa mūzika deva man šo sapratni – ka mūzika ir medijs, caur kuru komponists spēj pārraidīt klausītājam savu emocionālo pieredzi, savu intelektu, savu līdzcietību un mīlestību pret cilvēkiem. Šīs četras lietas man ir ļoti svarīgas, un ar šo sapratni es mēģinu tuvoties ne tikai Mālera mūzikai, bet gandrīz vai visam, ko daru. Otrkārt, Mālers bija ne tikai komponists, bet arī diriģents. Nav daudz komponistu, kas izprot dilemmu, ar kuru saduras visi diriģenti, ķeroties pie kāda skaņdarba iestudēšanas – kad viņi skatās nošu partitūru un domā, kā piešķirt dzīvību komponista muzikālajām idejām. Tā ir viena no svarīgākajām lietām – atskaņojot mūziku, tai ir jāskan tā, it kā tā tiktu radīta tieši tajā brīdī un vietā. Tā nedrīkst skanēt atsvešināti – kā televīzijas vai radio diktors, kurš lasa ziņas. Būdams diriģents, viņš atstāja ļoti daudz piezīmju savās partitūrās, kas paskaidro, kā viņa mūzika būtu jāspēlē, kurā vietā jāpalēnina temps vai kāds ritmiskais zīmējums jāizmanto. Un tomēr viņa mūzikā ir tik liela brīvība! Vienā brīdī viņš arī saka – aizmirstiet par visu, ko esmu rakstījis, un domājiet tikai par to, kā pārraidīt klausītājam skaņdarba emocionālo pusi. Un tieši tas mani sajūsmina visvairāk – ka tu kļūsti par daļu no šīs mūzikas, no šī brīnišķīgā mākslas darba, un tomēr zini, ka tev ir brīvība izteikt sevi, savu emocionālo pieredzi. Jo Mālera mūzika – tā ir humānisms, tā ir cilvēku mīlestība un dalīšanās šajā mīlestībā ar klausītāju. Ja man izdosies sasniegt kaut daļu no tā, atskaņojot Mālera simfoniju, es būšu laimīgs.

Petraškevičs: Kādi, jūsuprāt, ir galvenie izaicinājumi, diriģējot Māleru?

Milanovs: Man liekas, ka galvenie izaicinājumi ir saistīti ar viņa simfoniju formu. Ja tās analizētu mūzikas teorētiķis, viņš tajās varētu atrast zināmu loģiku tādā ļoti vispārīgā līmenī. Dažviet viņš savas muzikālās tēmas attīsta ļoti rapsodiski, organiski, savukārt citur lieto ārkārtīgi daudz kontrastu. Viņa simfonijās ir ļoti daudz dažādas mūzikas, un tas liek aizdomāties – kāpēc viņš tā ir darījis? Diriģentam ir jāmēģina saprast to ārkārtīgi interesanto un unikālo muzikālo formu, ko viņš lieto faktiski katrā savā simfonijā. Neviena viņa simfonija nav līdzīga citai. Otrs izaicinājums ir neticamā emocionālā atdeve un tehniskā varēšana, ko Mālers prasa no katra orķestra dalībnieka. Viņa mūzika nav vienkārši nošu raksts ar noteiktu ritmisko struktūru un melodisko līniju. Tā faktiski ir individuāla balss, kurai nepieciešams piešķirt cilvēka balss izteiksmīgumu, – balss, kurai gandrīz vai ar tekstuālu precizitāti ir jāizsaka, ko tas viss nozīmē. Ņemiet, piemēram, pirmā mežraga partiju 5. simfonijā. Ieskatoties partitūrā, kļūst skaidrs, ka šis instruments ir ļoti svarīgs orķestra dalībnieks, kurš vada mūs cauri visam skaņdarbam. Kāda ir tā loma? Vai tas ir vienkārši mežrags vai kaut kas vairāk? Šāda veida izaicinājumi Māleram ir tipiski, jo viņš piespiež tevi domāt par mūziku pavisam citās kategorijās nekā, teiksim, mūzika, kas ir mazāk personiska. Piemēram, slavenais Adadžeto – stīgu instrumentu partijas tajā ir kaut kas pilnīgi nebijis. Kā to atskaņot? Kā nospēlēt šīs neticami garās frāzes? Kā izdarīt tā, lai tas skanētu reizē ļoti intīmi un kaislīgi, taču ne sentimentāli? Kā to izdarīt godīgi? Lūk, šie, manuprāt, ir tie izaicinājumi, ar kuriem jāsaskaras Mālera interpretam un kuri tam ir jārisina kopā ar orķestra mūziķiem. Katram no viņiem ir savas personiskās attiecības ar Māleru, jo Mālers ir komponists, kurš atrod ceļu uz katra mūziķa sirdi. Ja jūs aptaujātu orķestra mūziķus, Mālers noteikti būtu to skaņražu pirmajā trijniekā, kuru darbus viņi grib spēlēt. Un iemesls tam ir tāds, ka Mālers vairāk nekā jebkurš cits komponists dod viņiem iespēju izteikt sevi.

Petraškevičs: Kādas ir jūsu attiecības ar Mālera 5. simfoniju?

Milanovs: Es negribu īpaši izcelt nevienu no viņa simfonijām, jo man ir laimējies diriģēt tās visas, izņemot 8. un 9., – turklāt daudzas reizes. Es nevaru izraut šo simfoniju no visa kopējā viņa daiļrades konteksta. Tajā ir daudz interesantu ideju, tēmu, emociju, kas atkārtojas... Tā acīmredzot ir daļa no garākas Mālera dzīves grāmatas, ko viņš pats rakstīja. 5. simfonija, protams, ir ļoti nozīmīga šīs grāmatas nodaļa, varbūt viena no laimīgākajām nodaļām visā grāmatā. Tā rakstīta laikā, kad viņš bija iemīlējies Almā, kad viņš jutās fiziski spēcīgs un emocionāli piepildīts. Liekas, ka pēc 5. simfonijas viss viņa dzīvē sāk iet uz leju – gan emocionāli un personiskās dzīves līmenī, gan veselības ziņā. Tāpēc, atskaņojot šo darbu, man ir svarīgi panākt, lai tajā būtu saklausāma viņa ticība mīlestības glābjošajam spēkam, kas, pēc manām domām, ir 5. simfonijas kodols. Tā ir mana atslēga šim darbam. 5. simfonija ir kalna virsotne; to sasniedzis, Mālers sāk ceļu lejup. Ja esat kāpis kalnos, tad zināt, ka kāpšana augšup ir kaut kas pavisam cits nekā kāpšana lejup. Šī simfonija, manuprāt, sniedz mums gan skatu uz debesīm, kāpjot kalnā, gan arī skatu uz zemi, kāpjot no tā lejup.

Petraškevičs: Kā zināms, Adadžeto interpretācijas mēdz būt ļoti atšķirīgas tempa un rakstura ziņā. Vai jūs varētu atklāt savu Adadžeto koncepciju?

Milanovs: No struktūras viedokļa, Adadžeto nav nekas cits kā ievads simfonijas pēdējai daļai; tā tēma no jauna atgriežas skaņdarba finālā. Šajā ziņā Mālers rīkojas līdzīgi dažiem citiem komponistiem romantiķiem, kuri attīsta kādu muzikālo ideju un vēlāk atkal pie tās atgriežas – bet jau piešķirot tai citu nozīmi. Bet tas būtu pārāk tehnisks skaidrojums, kas diez vai interesēs daudzus jūsu žurnāla lasītājus. (Smejas.) Adadžeto, protams, ir kļuvis par kultūras ikonu, lielā mērā pateicoties faktam, ka tas tik daudz ekspluatēts masu medijos un filmās. Tas ir darbs, kas, iespējams, viskodolīgāk parāda to, kas ir Mālers. Protams, cilvēki tajā var izlasīt visu kaut ko – cilvēks, kas cieš no nepiepildītas mīlestības, vai cilvēks, kurš ir piepildījis savu mīlestību, vai cilvēks, kurš cieš no vientulības... Mana interpretācija nebūs lēna, tā būs “vokāliska”. Es gribu, lai Adadžeto frāzes skanētu tā, it kā tās kāds dziedātu vienā elpas vilcienā. Tam ir kaut kas kopīgs ar vokālo mūziku, ko Mālers rakstīja visā savas dzīves laikā. Intuitīvi es jūtu, ka Adadžeto ir jāuztver kā dziesma – dziesma bez vārdiem. Gandrīz visās citās savās simfonijās viņš izmanto dziesmas, cilvēka balsi – kori vai solistus –, bet šajā konkrētajā simfonijā... Tā ir pirmā viņa simfonija, neskaitot Pirmo, kurā viņš nolemj atgriezties pie tīri instrumentālas formas. Un tomēr pašā tās vidū ir šis Adadžeto, kas savieno mūs ar to intimitātes sajūtu, kādu spēj panākt tikai cilvēka balss.

Petraškevičs: Jūs bieži diriģējat arī mūsdienu komponistu darbus. Lučāno Berio ir teicis, ka tā saucamā modernā mūzika sākas ar Māleru. Vai jūs tam piekrītat?

Milanovs: Es atkāptos vēl nedaudz tālāk pagātnē – es domāju, ka tā sākas ar Vāgneru, ar komponistiem, kuri saprata, ka mūzika spēj pārraidīt dziļi individuālu redzējumu, kas ir ļoti, ļoti spēcīgs un atmiņā paliekošs. Savukārt klasiskajā stilā, protams, daži komponisti novirzījās no standartizētiem paņēmieniem, bet... Šo jauno strāvojumu – ielikt savu personisko skata punktu tajā, ko viņi raksta, – aizsāka komponisti, kuri saprata, ka mūzika var būt kaut kas vairāk par to, kāda tā bija līdz tam. Jo modernā mūzika, tāpat kā modernā māksla, balstās uz mākslinieka unikālo personisko skatījumu. Kā uzgleznot cilvēku tā, kā es viņu redzu? Kā radīt pašam savu valodu, bet neaprobežoties tikai ar kādas jau aprobētas valodas izteiksmes līdzekļu izmantošanu? Mālers, protams, ir viens no viņiem, bet es domāju, ka ir arī citi komponisti, kas bijuši vienlīdz drosmīgi un oriģināli savos darbos. Es nenošķiru moderno mūziku no tradicionālās – vienkārši laiki ir mainījušies un cilvēki sapratuši, ka mūzikai nav nepieciešama kāda jau iepriekš paredzama forma un valoda. Par mūziku jau faktiski varētu saukt visu, kas skan mums apkārt. Tā var būt kaut kas ļoti sarežģīts, bet tikpat labi kaut kas pavisam vienkāršs. Gleznai nav obligāti jābūt gleznotai ar eļļu, lai to sauktu par klasisku. Mākslai var būt jebkāda forma.