Ebrejs ir foršmaks

Roī Henam pieder viena no labākajām metaforām par rakstnieka prātu. Tas ir kā pārpildīts autobuss, kura pasažieri trokšņo, ķildojas, sabļaustās visās īpašniekam zināmajās valodās, bet alkohola ietekmē sāk ālēties un trakot.

Vai cilvēks pievēršas rakstniecībai šī iekšējā trokšņa dēļ vai, otrādi, troksnis izceļas rakstot – kā nu kuram. Svarīgākais ir tas, ka rakstīšana un līdz ar to arī vārds Hena prozā un dramaturģijā ir maģiska atslēga uz citu personību: atliek pateikt īsto vārdu, un viss dzīvē tūlīt pārgrozās pat bez īpašas iejaukšanās no autora puses.

Roī Hens ir romāna “Dvēseles” autors un štata dramaturgs Telavivas teātrī Gešer. Regulāri apgūst jaunas valodas un līdz ar to arī ielaiž autobusā jaunus pasažierus. Tie savukārt atrod veidus, kā iekļūt viņa prozas darbos un skatuves iestudējumos. Par spīti arvien mainīgajam identitāšu ņudzeklim, Hens sevi raksturo kā ebreju. Ko šai jēdzienā iekļauj, tas ir cits jautājums.

S. K.

Rīgas Laiks: Vēlējos jums pavaicāt par vienu būtisku tulkotāja problēmu. Teiksim, “Maskava–Gailīši”, ko es tulkoju latviski, sastāv no milzīgi daudzām atsaucēm. Jerofejevs rakstīšanu pirmajā personā uzskatīja par banālu. Tādēļ rakstīja apofātiski, ja drīkst tā teikt. Bet visas šīs atsauces latviskajā tulkojumā faktiski nestrādā. Dažas, tādas spārnotas, viens otrs zina, bet pārējās ne. Tāpat kā nezina, nu, cik maksāja portvīns un visādas tādas lietas. Tādējādi tulkojums zaudē saikni ar to valodas vidi, kura šo tekstu radījusi. Ivrits ir valoda, kurā padomju reāliju nav. Kā jūs, tulkodams krievu literatūru, piemēram, to pašu Harmsu, risināt šo problēmu?

Roī Hens: Nu, kā saka, tulkojums ir skūpsts caur lakatu... Bet kādi tad mums ir varianti? Neskūpstīties vispār? Vai nu skūpstīties caur lakatu, vai neskūpstīties nemaz. Vienkārši labam tulkotājam tas lakats ir plāns – tad nu es cenšos, lai lakats būtu pēc iespējas plānāks. Un tas ir interesanti, jo tam vispār nav nekāda sakara ar padomju vai nepadomju valodu. Jebkurā valodā ir kaut kādas savas reālijas. Arī tad, kad lasām Dikensu vai Selindžeru, vai Dostojevski... vienalga, ko... vai Danti, vai Bībeli – mēs galvenokārt lasām tulkojumu. Nu labi, lasot Bībeli, mēs nelasām tulkojumu, tā ir mūsu laime. Viss pārējais ir mūsu nelaimes.

RL: Jaunā Derība jau šā vai tā ir tulkojums.

Hens: Jā, Jaunā Derība... tas ir daudz trakāk. Taču visu pārējo pasaules literatūru mēs lasām tulkojumā. Tādēļ: a) mēs esam pieraduši lasīt tulkojumā; b) mēs saprotam, ka vienmēr ir kāda teritorija, kas mums nav zināma. Mums nav ne tikai padomju dzīves reāliju vien – mums nav 19. gadsimta reāliju. 19. gadsimtā nebija Izraēlas, nebija ivrita, ebreji nebija aristokrāti. Tāpēc mums ivritā nav uzrunas “jūs”.

RL: Ak tā, nav atšķirības? Nu, tāpat kā angliski, you – un viss?

Hens: Absolūti nav atšķirības. Ir kaut kādi viltīgi gājieni – pateikt mar, “kungs”. Vienubrīd ivrita pirmsākumos mēģināja teikt “viņš” vai “viņa”, kā vāciski Sie, taču “jūs”, uzrunas daudzskaitlī, nekad nav bijis. Un, lūk, mums bez tā visa kaut kā jālasa 19. gadsimta literatūra, un mēs to kaut kā lasām, un mums patīk, un viss ir labi, jo virs tā lidinās kaut kas svarīgāks par “jūs”. Un, kad jūtam, ka mums kaut kā pietrūkst, tad sākam mācīties valodas – es tieši tā arī izdarīju.

RL: Man radies iespaids, ka šeit cilvēki lasa un runā dažādās valodās. Tad kāpēc vispār ir vajadzīgi tulkojumi?

Hens: Tā gluži nav. Pat tie, kas zina angļu valodu, labprātāk lasa ne oriģinālā, jo ar viņu angļu valodu, kaut arī ikdienas dzīvei tā ir lieliska, tomēr nepietiek, lai lasītu literatūru un gūtu to pašu baudu, kuru gūsti... Vispār es arī dažkārt lasu krievu literatūru ivrita tulkojumā. Kāpēc? Tāpēc, ka man kā rakstniekam reizēm ir svarīgi dabūt kaut kādu impulsu. Krievu rakstnieki izvēlas vārdus, kurus es ivritā neizvēlētos. Pirmie vārdi, kas viņiem ienāk prātā, ir kaut kādi sinonīmi – un man tos pēkšņi sastapt ivritā ir svarīgāk nekā sastapt tos krieviski un tulkot prātā. Un tur jau nav vārdi, bet vārdu kārtība, un man kā rakstniekam, piemēram, izmantot šo vārdu kārtību nozīmē atsvaidzināt frāzi, pateikt to citādi, nekā teiktu ivritā.

RL: Tātad ivrits šādu iespēju pieļauj?

Hens: Jā, pieļauj. Ivrits ir pietiekami elastīgs.

RL: Tomēr lielākoties ikdienā tāda vārdu kārtība netiek izmantota?

Hens: Jā, varētu būt tāda jocīga sajūta, tomēr viss ir saprotams. Un šī te jocīgā sajūta, jaunā sajūta ir tas, ko es dažkārt meklēju.

RL: Jūs droši vien zināt Majakovska vārsmu: “Es krievu valodu iemācītos...”

Hens: “Tāpēc vien, ka tajā runāja Ļeņins.”

RL: Un ievēroju, ka jūs esat diezgan dedzīgs krieviskā cienītājs, mēdzāt braukt uz Krieviju. Vai jums tagad par to nav kauns?

Hens: Ai, nē, nepavisam nav. Es ļoti mīlu krievu valodu. Ļoti mīlu krievu literatūru un krievu teātri. Un ļoti mīlu savus krievu draugus, kuri šobrīd dzīvo Krievijā. Brīdis tagad ir ļoti smags, taču es skaidri nodalu krievu valdību un manus draugus. Vēl vairāk es skaidri nodalu rakstniekus, kurus esmu tulkojis, un krievu valdību. Jo arī Puškins kaut kādā ziņā bija disidents – tādā, ka negāja kopā ar dekabristiem...

RL: Taču bija arī impērisks.

Hens: Jā. Toties Harmss nomira cietumā. Un Šalamovs sēdēja lēģerī, un Buņins aizbrauca no Krievijas, un pat Gogolis nezināja, kur dēties. Tas ir, rakstnieki, kurus esmu tulkojis, lielā mērā bija pretvalstiskās kustības pārstāvji. Tā jau arī ir literatūras loma – atspoguļot to, kas nav labi dzīvē, varā, sabiedrībā utt. Man ļoti sāp par ukraiņu tautu, esmu pieslēgts pie televizora, skatos un klausos Arestoviču un vēl to un šito un, protams, sarunājos ar saviem izdevējiem, ar citiem cilvēkiem, kuri tur palikuši. Redzu milzīgu daudzumu cilvēku, kuri brauc šurp. Daļa pie mums teātrī iestudē izrādes, daļa vienkārši ir mani draugi, kas atbraukuši, cilvēki, kuri tur bija superveiksmīgi, tagad viņiem bērni ir armijā. Notiek kaut kas milzīgs. Mēs par to vēl ilgi, ilgi runāsim. Pēc tam par to mācīsies skolās... Un – vai man ir kauns? Klausieties, es dzīvoju Izraēlā, esmu tik ļoti kritisks pret savu valdību! Tā nu es ļoti labi saprotu, ko nozīmē dzīvot valstī, kur tu nepiekrīti tam, kas notiek varas un likumu līmenī. Stundas brauciena attālumā no manis atrodas vislielākā nometne pasaulē – saucas Gaza. Un ko? Es sēžu te ar jums, dzeru kafiju, saprotat? Un vai man nav kauns? Arī ir kauns. Par daudz ko ir kauns.

RL: Bet, ja jūs vēlētos aktīvāk piedalīties politikā, tad cik aktīvi jūs piedalītos, izņemot vēlēšanas un kaut ko tādu?

Hens: Es piedalos tikai caur teātri un literatūru. Rakstu, redz, politiskas satīras.

RL: Jūs varat to darīt – atšķirībā no Krievijas, kur tas vairs nav iespējams.

Hens: Zinu, zinu, bet es taču neuzskatu, ka Krievija ir kā Izraēla. Ja Izraēla būtu kā Krievija, es tūlīt pat dotos prom. Es savulaik izvēlējos nedzīvot Krievijā. Varēju tur dzīvot, strādāt, varēju daudz ko tur darīt. Mana sieva nolēma tur nedzīvot, kaut arī viņa ir tur dzimusi. Es tur negribētu dzīvot, bet man ļoti daudz kas Krievijā patīk. Es ļoti mīlu gan Sanktpēterburgu, gan Maskavu. Un, kad man bija prezentācija – gadu, pirms sākās šis murgs, – es biju laimīgs un pateicīgs krievu tautai par... Tie cilvēki, kas nāca pie manis uz prezentācijām, bija fantastiski, erudīti. Visi žurnālisti, ar kuriem sarunājos, bija ļoti kulturāli, sagatavojušies, smalki, dziļi. Aktieri, ar kuriem strādāju teātrī, visviens, vai Современник vai citā teātrī...

RL: Jūs tur strādājāt?

Hens: Jā, mēs tur taisījām vienu izrādi, “Citi mīlasstāsti”. Un es taisīju izrādi Pīterā ar Aleksandru Bargmanu pēc Šolema Aleihema Dostojevska namā. Un viņš tagad pie mums te teātrī Gešer iestudē izrādi pēc Žana Anuija “Eiridikes”. Es viņam uzrakstīju adaptāciju, viņš iestudē; spēlē Anatolijs Belijs un citi aktieri, kas tikko ieradušies no Krievijas. Tā nu es pats esmu savu likteni sasaistījis ar Krieviju un neesmu gatavs no tās pilnībā atteikties tagad – tādēļ, ka šis psihopāts nolēmis ar kaut kādu pilnīgi hitlerisku gājienu pēkšņi no jauna iekarot Eiropu.

RL: Kad Latvijā ir runa par attieksmi pret Krieviju, ir zināms politisks spiediens un cilvēkiem nākas ieņem noteiktu pozīciju. Kā ir šeit? Vai ir kaut kāds spiediens uz cilvēkiem, kuri nodarbojas ar kaut ko krievisku?

Hens: Nav, jo šeit krieviski runājošie galvenokārt ir ebreji, kas atbraukuši no turienes. Tādēļ mēs tagad nespējam iztēloties, ka krievu valodu varētu aizliegt. Jo tie ir mūsu brāļi, sievas, dēli, mūsu dēlu draugi. Te ir ebreji, kas jau 30 gadus runā krieviski.

RL: Kāpēc viņi nerunā ivritā?

Hens: Viņi runā. Viņi visi runā ivritā jau sen, visi ārsti, datoriķi, armija.

RL: Tad kam viņiem vajadzīga krievu valoda?

Hens: Tā ir viņu dzimtā valoda. Un pie mums Izraēlā visiem ir kaut kāda dzimtā valoda no kaut kurienes. Izraēlas pirmsākumos bija pieņemts savu pagātni izdzēst. Jūs it kā nebijāt ieradušies no Marokas, nebijāt ieradušies
no Jemenas, nebijāt ieradušies no Krievijas vai Polijas. Jūs nebijāt ieradušies pat no Vācijas. Četrdesmitajos tas tika izsvītrots. Taču pēc divām paaudzēm mēs pēkšņi sapratām, ka tā bija cena. Mēs bijām zaudējuši kaut ko lielu... milzīgu. Izraēla toreiz bija tīģelis, pārkausēšanas katls. Mēs bijām pārvērtušies par tādu fondī un zaudējuši vispār visu, visas saknes, un kļuvuši par izraēliešiem. Jauna valsts, jauna valoda, jauna pasaule. Mēs vairs neesam ebreji no kaut kurienes, mēs esam jauns cilvēks. Divas paaudzes vēlāk cilvēki sāka taujāt: “Paga, vecmāmiņ, kur īsti tu esi dzimusi? Kā tur bija?” Mēs sākām lasīt 19. gadsimta ebreju literatūru, kas stāsta par kaut kādu miestiņu kaut kur. Kad bijām mazi, mūs mācīja, ka tie bija vārgi miestiņu ebreji, kuri pēc tam devās uz krematoriju. Un mēs sākām domāt: paga, vai tik tie nebija mūsu sentēvi? Varbūt mēs no viņiem varam arī kaut ko gūt? Un nolēmām vairs neatteikties no saknēm. Tādēļ tagad dzimtā valoda, kuru esi paņēmis līdzi uz Izraēlu, vairs nav lamuvārds. Tā ir apslēpta manta, kuru esi paņēmis uz šejieni līdzi kā naudu, kā tradīcijas... tās nevajag svītrot. Tādēļ krievu valodu Izraēlā absolūti nevar aizliegt. Te vairāk nekā miljons cilvēku runā krieviski, zina šo valodu... Viņi arī ivritā runā jau sen, bet viņiem ir vēl šī pasaule, viņi svin svētkus ar nosaukumu Novij god. Šie svētki nav New Year,tie nav Roš hašana, tas ir Novij god. Un šajos svētkos viņi ēd dīvainus franču salātus – saucas “Olivjē”. Un mēs ļoti mīlam krievu literatūru, un mēs spēlējam Čehovu. Atteikties no tā visa ir vienkārši absurds. Vēl jo vairāk, mēs zinām, kā ir, kad tev uzspiež zīmi. Un tu kā izraēliešu rakstnieks nevari kaut kur uzstāties tādēļ, ka notiek milzīga demonstrācija – nevis pret tevi personīgi, bet pret to, ko dara tava vara, un tādēļ arī tevi cilvēki negrib. Mēs zinām, kā ir nobanot veselu tautu, un mēs zinām, ka tas nav pareizi. Bet es neesmu bijis armijā, es palestīniešiem neko sliktu neesmu nodarījis. Man saka: “Tu, bļin, esi agresors!” Bet es pieprasu, lai pret mani izturas kā pret personību, nevis tautu. Es taču neesmu tauta, esmu viens cilvēks, un pret viņiem es izturos kā pret atsevišķiem cilvēkiem. Uzskatu, ka – lai cik tas būtu dīvaini – vajag palīdzēt krievu tautai tagad, palīdzēt viņiem sacelties pret varu, tāpat kā vajadzēja daudzējādā ziņā palīdzēt vācu tautai Otrā pasaules kara laikā. Viņiem ir izskalotas smadzenes, viņi ir izmantoti. Jā, protams, ne jau tikai viens vienīgs Hitlers toreiz visu darīja. Un ne jau viens vienīgs Putins tagad dara. Ir smieklīgi domāt, ka Putins nomirs un viss beigsies. Būs vajadzīgs liels, liels darbs ar sevi, lai saprastu, kā mēs līdz tam esam nonākuši un kādēļ tas ir noticis.

RL: Vai jums šāds darbs šķiet iespējams? Es kaut kādā ziņā runāju ar rūgtumu, jo pats esmu padomju pagātnes cilvēks un man vajadzēja paveikt zināmu darbu ar sevi.

Hens: Bet jūs taču to izdarījāt. Jūs vairs neesat padomju cilvēks.

RL: Nu, es ceru. Atcerieties Vācijas vēsturi – tur notika diezgan sūrs denacifikācijas process ar Sabiedroto palīdzību. Bez tā... ļoti grūti pateikt, kā vācieši attīrītos.

Hens: Bet tas ir lielisks piemērs, jo šobrīd desmitiem tūkstošu izraēliešu, ieskaitot manu brāli, piemēram, dzīvo Berlīnē, un mans brālis, kurš tur ir jau astoņus gadus, teiks, ka Berlīne ir visbrīvākā vieta uz Zemes. Kad es biju mazs, cilvēki nepirka vācu mašīnas vai vācu veļasmašīnas, jo tie ir tie nolādētie vācieši, “mēs nekur nebrauksim viņu mašīnās”. Bet tagad mans brālis tur dzīvo un mācās vācu valodu.

RL: Ir tāda Novosibirskas mākslinieku grupa Синие носы. Viņi reiz bija aizbraukuši uz Rietumeiropu un sajutuši, ka uzaicinātāji un kuratori uz viņiem kaut kā savādi skatās, kaut ko gaida. Un tad viņi saprata, ko no viņiem gaida: “Ā, krievi atbraukuši! Nu tad aiziet, kā Kuļiks, kodiet, dzeriet šņabi, trakojiet! Aiziet, uzvedieties atbilstoši mūsu priekšstatiem par to, kas ir krievi!” Kas ir izraēlietis? Ja no krieviem gaida ko tādu, tad ko gaida no izraēlieša?

Hens: Es nezinu, ko vajag gaidīt no izraēlieša, bet izraēlietis ir cilvēks, kurā ir ebrejs. Izraēlietis nav ebrejs; izraēlietis ir cilvēks, kurā ir ebrejs.

RL: Mazs?

Hens: Nu, neliels. Un iekšā vienmēr ir zināms strīds. Izraēlietis ir tāds dzīvnieks, kurā ir gan ebrejs, gan izraēlietis – gan kaut kas tāds vecs, antīks, kā Bībele, gan kaut kas mūsdienīgs, kā Izraēla. Viņš ir gan šeit, gan nešeit, jo viņš no kaut kurienes ir ieradies un droši vien kaut kur dosies. Viņš dzīvo šai dienai, uz priekšu vai atpakaļ viņš gandrīz neskatās. Reizēm viņam tādēļ trūkst sakņu, trūkst labas audzināšanas, trūkst mākas justies mierīgi. Vispār viņš ir ļoti nemierīga būtne gan labā, gan sliktā vārda nozīmē. Dedzīgs, neprot klusēt, neprot aizvērties. Un viņā ir vēlēšanās būt pasaules pilsonim. Īstenībā izraēlietis vēl veidojas.

RL: Cik lielā mērā izraēlieši sevi sasaista ar savu – es uzsveru vārdu “savu” – valsti?

Hens: Mēs esam ar šo vietu saistīti ļoti stipri, ļoti. Pirmkārt, te ir izliets milzīgs daudzums asiņu. Otrkārt, Izraēla ir kā sieviete, pēc kuras esam ilgojušies kopš tiem laikiem, kad ebrejus no šejienes izdzina Babilonijas laikā. 2000 gadus vai vēl ilgāk tu ilgojies pēc sievietes, tu raksti viņai dzeju, sapņo par viņu, domā par viņu – un tad pēkšņi tu viņu appreci. Sākas laulātā pāra ikdienas dzīve – bērni, māja, nodokļi, bļin. Katru nakti guļ kopā.

RL: Tas taču varētu būt arī garlaicīgi.

Hens: O, tas ir daudz grūtāk nekā ilgoties un klīst starp tautām, būt čigānam, sapņot. Nu jau ir jābūt kaut kādai atbildībai. Starp citu, varu pateikt, ka es lielā mērā novēlu palestīniešiem, lai viņiem arī uzrastos sieva. Nevis mīļākā. Kad tev ir mīļākā, tu esi bīstams. Tu kaut ko uzspridzini, tu saki: “Bļin, es viņu gribu!” Kad viņa ir tava, tu sāc teikt: “Klau, es varbūt aizbraukšu uz Ameriku, drusciņ pabūšu ar Ameriku, aizbraukšu uz Berlīni...” Ukraina – tas ir skaidrs. Tā ir tauta, kas ir precējusies ar savu valsti. Mēs to tagad redzam. Un viņi ir bīstami, jo iemīlējušies. Uzskatu, ka viņus ir gandrīz neiespējami salauzt. Ebrejus lauza holokausta laikā un nesalauza.

RL: Nesapratu. Jūs uzskatāt, ka ukraiņiem ir iemīlēšanās periods vai precētības periods?

Hens: Viņiem šobrīd zog jauno sievu. Tāpat kā reizēm notika ar Izraēlu. Tad viņi pēkšņi viņu ļoti mīl. Tu pēkšņi atceries, kā 2000 gadus esi viņu aplidojis. Nespēs nozagt. Tauta to nepieļaus. Un, protams, es skatos uz viņiem ar milzīgu cieņu, uz ukraiņiem. Viņi ir malači. Daudzkārt esmu bijis Ukrainā. Braucu pat kaut kādā ebreju ekspedīcijā pa kapsētām. Esmu tur uzstājies. Es to vietu ļoti mīlu. Mana sieva ir tur četrus gadus dzīvojusi, taisīja teātri ukraiņu valodā. Viņa runā ukrainiski, kaut ir maskaviete. Es pat reiz sāku to mācīties, lasīju Lesju Ukrainku.

RL: Lasīju, ka jūsos pēkšņi esot uzdzirkstījušas saknes – jūs esot aizbraucis uz Maroku un tur sajutis kaut ko...

Hens: Tas pats man bija Pēterburgā, kur man nav nekādu sakņu. To pašu sajutu Venēcijas geto. Var teikt, ka man vienkārši ļoti patika. Es nepieredzēju kaut kādu reliģisku atklāsmi, nē. Taču es viennozīmīgi spēju iztēloties, kā mana vecmāmiņa un vectēvs no mammas puses ir tur dzimuši un staigājuši tajās vietās. Un tas man ļoti atgādināja manu bērnību un ēdiena smaržu.

RL: Kāda ēdiena?

Hens: Marokāņu.

RL: Tas ir, jūs atpazināt to smaržu?

Hens: Jā, mana vecmāmiņa gatavoja marokāņu ēdienus, viņa ir dzimusi Marokā.

RL: Kas raksturīgs šai smaržai, no kā tā rodas? Kam ir līdzīga?

Hens: Garšvielas.

RL: Bet šeit jau arī ir daudz garšvielu.

Hens: Tas ir citādi. Cits garšvielu daudzums. Tur es pēkšņi atkal nokļuvu savas vecmāmiņas virtuvē. Un es ieraudzīju: veči sēž kafūžos bez elektrības, sēž un pīpē, un liek naudu uz zirgu skriešanās sacīkstēm, kuras notika Francijā pirms diviem gadiem. Pilnīgi absurda situācija. Un viņi ir diezgan skumīgi. Un es, tāds mūsdienu cilvēks, liberālis, saku: “Kas tā par lietu, kur visas sievietes? Kas notiek, kāpēc kafejnīcā veči vien? Nav labi!” Bet pēc tam aizgāju līdz ebreju geto, mellah, tā to sauc.

RL: Kādā pilsētā?

Hens: Fēsā, kur notiek mana romāna darbība. Un sieva saka: “Skaties, tā tur sieviete ir mats matā kā tava varone, viņai dzīvoklis ir ar skatu uz ebreju kapiem. Paklau, ieiesim tajā dzīvoklī un paskatīsimies uz ebreju kapiem pa logu.” Mēs uzkāpām augšā kalnā, atnāca viņas meita, izveda mūs caur miljons mazām ieliņām. Es iegāju dzīvoklī – un tur bija sievietes vien. Es biju meklējis, kur tad sievietes, – re, kur viņas ir, gatavo ēst, neprātā priecīgas. Vispār tie veči... Nekā nav tiem večiem. Bars bērnu, garšīga ēdiena smarža, zems matracis, uz kura mana vecmāmiņa un mans vectēvs sēdēja visu savu mūžu, gandrīz uz grīdas, tēja ar piparmētrām tādā vecā tējkannā uz oglēm. It kā kopš 19. gadsimta pilnīgi nekas nebūtu mainījies. Mēs sēdējām, dzērām tēju, sarunājāmies, un tas bija ļoti jaudīgi. Es lielā mērā atgriezos bērnībā, un man blakus atkal stāvēja liela marokāņu sieviete, kas mani baroja kā mana vecmāmiņa. Fortūna, tā viņu sauca.

RL: Vecmammu? Kāpēc tāds vārds?

Hens: Viņi bija tādi kā franči... la fortune. Lai gan viņa bija berberu ebrejiete, kas nelasīja, nerakstīja, nezināja savu dzimšanas datumu... pilnīgi neskolots cilvēks, bet ļoti labsirdīga, fantastiska. Es daudz laika ar viņu pavadīju bērnībā. Tādēļ viņa bija man ļoti svarīgs cilvēks. Un tās droši vien bija ilgas pēc bērnības, pēc vecmāmiņas, pēc visa tā. Taču vienlaikus es, protams, mēģināju iztēloties: tā, man vairs nav mūsdienu pasaules, nav telefona. Sēžu ar večiem, pīpēju un skatos vecas zirgu skriešanās sacīkstes. Un nevaru teikt, ka šajos svētkos sajutos svešs. Varu iztēloties tādu dzīvi, varu. Es ļoti stipri sajutos kā mājās. Taču es jutos kā mājās arī tad, kad 19 gadu vecumā staigāju pa Pēterburgas ielām. Pīpēju Belomorkanal, staigāju garā mētelī ar kaut kādu ausaini galvā. Un es jutu: tak velns ar ārā, visu mūžu esmu te bijis! Jūs traki esat, vai? Kāpēc jūs mani atrāvāt nost? Es taču beidzot esmu atgriezies! Kaut arī nekad tur nebiju bijis.

RL: Kā varētu ebrejus raksturot no virtuves viedokļa? Alvim Hermanim, piemēram, ļoti garšo foršmaks.

Hens: Man gan negaršo.

RL: Nu bet tiešām, kad kaut kur aizbrauc, vienmēr ļoti interesē, ko cilvēki tur ēd. Un vai būs kaut kas ļoti garšīgs? Vai jūs no šī viedokļa varat runāt par Izraēlu vai par ebrejiem?

Hens: Bet saprotiet, pat foršmaks, kuru jūs tikko pieminējāt... Kas tas ir? Zivs zivī. Ebreji izraēliešos. Vienmēr kaut kas iekš kaut kā cita. Lai arī tas ir no vienas un tās pašas ādas. Varbūt šis pat ir ideāls piemērs.

RL: Tātad ebrejs ir tāds foršmaks?

Hens: Gefilte fiš, kā mēs to saucam. Tāda ir mūsu matrjoška, saprotat? Kārtas, tas viss ir kārtas. Ebreji ir kārtu kārtām, tā tiešām ir.

RL: Man patīk par ebrejiem domāt pēc Babela grāmatām, kur savienojas divas lietas: ebrejs kā laupītājs, ja runājam par “Odesas stāstiem”, un ebrejs kā sirms moceklis, ja runājam par “Jātnieku armiju”. Vai šī ebreju literārā īpašība ir saglabājusies? Es te ielās redzēju tādus tipus, kurus ar lielāko prieku ņemtu filmā, viņi atbilst tādam manam priekšstatam.

Hens: Jā, jā, saprotu. Klausieties, es taču, kad man bija 14 gadu, pirmoreiz mūžā sāku lasīt krievu literatūru un vispār pasaules literatūru... Un jāteic, ka tajos gados, no 14 līdz 18, es biju vienkārši antisemīts. Es ienīdu ebrejus, vispār ienīdu visu ebrejisko. Un negribēju būt ne ebrejs, ne izraēlietis. Es vispār ienīdu sūda Middle East ar šiem kropļiem, kuri no rīta līdz vakaram karo; tumsonīgi kretīni ar savu sauli, ar savām palmām, ar savu slikto teātri, ar savu idiotisko literatūru. Ar šo savu jauno varoni izraēlieti – tādu dižu: uzvarējis holokaustu, uzcēlis savu valsti un tagad staigā nosauļojies. Visi bija tik nosauļojušies, bļin! Bet es gribēju būt kā Gregors Zamza. Lūk, kurš ir mans varonis – cilvēks, kam jau neizturami piegriezies un kurš kļuvis par kukaini. “Jūs sakāt, ka esmu tarakāns, – nu tad es kļūšu par tarakānu! Un jūs pēc tam nožēlosiet, kad es nomiršu! Lūk, kas notiks!” Es nogāju milzīgi garu ceļu, lai atgrieztos un no jauna ieraudzītu sevi kā izraēlieti. Un pat šodien es saku: negribu rakstīt ebreju grāmatas, negribu būt geto. Esmu pasaules pilsonis, protu dažādas valodas. Es staigāju pa pasauli. Esmu bijis visur – Japānā, Ķīnā, Amerikā, vēl visur kur. Es gribu tā. Un saprotu, ka arī te pienāk dižā frāze, kuru nelaiķa tēvs teica manai sievai: “Jo vecāks, jo ebrīgāks.” Tas ir, es saprotu, ka man neizdosies izvairīties no šī likteņa. Esmu ebrejs. Taču es beidzu būt antisemīts ar savu draugu emigrantu palīdzību. Un, kad sāku skatīties uz Izraēlu ar to cilvēku acīm, kuri šeit nav dzimuši, pēkšņi iemīlējos šajā valstī un ieraudzīju, ka palma tak ir brīnišķīgs koks. Izraēla ir fantastiska valsts. Tik maza, bet ziemeļos ir sniegs, dienvidos – tuksnesis. Visaugstākā vieta garīgā ziņā – Jeruzāleme. Viszemākā vieta uz zemes – Nāves jūra. Vēsture – antīkā, bibliskā –, kas šeit norisinājās, un Jaunā derība. Te viss bijis. Kinereta ezers, kurā es bērnībā peldējos: tur Jēzus man blakus staigāja pa ūdens virsu. Un Jafa, kur es strādāju: tur Pēteris zvejoja zivis. Napoleons, Hērods – visa šī kompānija te bijusi, un man nav par ko kaunēties, šī nav provinciāla vieta, bet ļoti spēcīgi uzlādēta. Un tepat ir visa ebreju tautas vēsture... Tā klejoja, klejoja un paņēma sev savu valsti par dārgu cenu. Mums, palestīniešiem, jidišam, ebreju marokānim, ļoti daudz kas apglabāts šajā zemē tādēļ, ka ir uzcelta Izraēla. No otras puses – kāda laime! Te ir manas mājas. Es negribu doties prom. Es gribu te palikt. Gribu, lai te būtu labi. Gribu izdomāt, kā te visu sakārtot. Tādēļ, kad jūs jautājat, vai šeit ir Babela ebreji, es īsti nezinu, jo es ar tādiem iepazinos, kad man bija 15–16 gadu, un viņi man bija absolūti sveši. Sākumā bija kaut kādi aškenazu ebreji. Nevis mana ģimene.

RL: Jums ir sefardu ģimene?

Hens: Jā. Bet kaut kur jau viņi rīmējas ar manu ģimeni. Bet pēc tam es ieraudzīju līdzīgas visu pasaules ebreju līnijas. Tu skaties Vudija Allena filmas un it kā atpazīsti savu ģimeni. Vai lasi Zingeru un atpazīsti savu ģimeni. Bet, no otras puses, es tagad lasu Velbeku un arī atpazīstu sevi. Es neesmu ebreju rakstnieks, bet, kad aizbraucu uz ārzemēm, es tik un tā esmu savas tautas un tautības upuris. Es dažreiz gribu nebūt ebreju rakstnieks. Velns parāvis, lieciet mani mierā! Es rakstu par vientulību, par mīlestību, par nāvi, par to, ka gribas citu dzīvi... nezinu, par visu. Tēvi un dēli, visas iespējamās tēmas, bet jūs man jautājat: “Bet ko tas nozīmē saistībā ar palestīniešu tautu?” Tak ne velna nenozīmē, tas nav par viņiem tagad, tas ir par mani. Bet, ja es domāju dziļi, tad saprotu, ka par mani – tas nozīmē arī par Izraēlu. Ja es dzīvotu citā valstī, tad rakstītu citādi. Tas tik un tā ir man asinīs – gan kari, kas ir bijuši, gan draugi, kas nomira armijā, gan tētis, kas dienēja... Tas tik un tā ir asinīs. Un, lai cik tālu es no tā būtu aizgājis... Es nedienēju armijā, nebiju tā daļa.

RL: Jūs zināt Ješajahu Leibovicu?

Hens: Jā, protams.

RL: Pirmais “Ebreju enciklopēdijas” redaktors.

Hens: Jā, izcils filozofs.

RL: Viņš bija no Rīgas.

Hens: Tiešām.

RL: Man ļoti patīk viena viņa grāmata “Sarunas par pasauli un Dievu”. Viņam jautā: “Vai jūs neuztrauc, ka jūs var apglabāt līdzās neebrejam, neticīgajam?” Un viņš atbild: “Tā nav mana problēma; tā ir manu dēlu problēma.” Mans jautājums būtu tāds: Izraēla visviens tiek veidota kā, nosacīti runājot, mononacionāla valsts. Pats valstiskums ir balstīts uz nacionālo piederību.

Hens: Jā.

RL: Vai tas jums ar jūsu atklātību, teiksim tā, netraucē?

Hens: Traucē. Protams, man daudz kas manī traucē. Un man ir savi paradoksi, kurus es nespēju atrisināt.

RL: Piemēram?

Hens: Piemēram, es neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr kaut kam ticu. Teiksim, ticu vēsturei. Man patīk manas tautas vēsture. Man patīk tās sižets. Labs sižets. Tauta, kas atnesusi Bībeli un monoteismu un pēc tam bijusi visur, pēc tam kaut kā mēģina celt jaunā veidā. Turklāt jau ļoti daudzi, vairākums, ir nereliģiozi, tomēr ticīgi. Es ticu, ka cilvēkam ir tiesības uz pasaulīgu dzīvi. Un es, piemēram, neēdu košera ēdienu. Es nesvētīju sestdienu, neeju uz sinagogu, neko no tā nedaru. Tomēr, kad piedzima mans dēls, es viņam veicu apgraizīšanu.

RL: Kāpēc?

Hens: Nespēju paskaidrot. Tas ir paradokss, kas mani joprojām nomoka. Es patiešām nekā nespēju to paskaidrot, vienīgi ar kaut kādu debilu dabas aicinājumu. Vēl vairāk, es sev jautāju: tu taču esi pieaudzis, izglītots cilvēks, tāds kā intelektuālis, velns ar ārā! Ir taču vieglāk vienkārši nestrādāt sestdienā! Nē, bļin, no visām derībām tu izvēlējies nogriezt dēlam priekšādu. Nekā nespēju sev paskaidrot, kā var būt ebreju valsts, turklāt te dzīvo neebreji. Bet fakts, dzīvo ļoti daudzi. Pasaule nav melnbalta, tā ir salikta sakārtota. Mēs varam izlikties, ka tā ir melnbalta, un teikt: “Nē, mums pie dirsas, tā tik un tā ir ebreju valsts.” Un varam atzīties, ka te jau dzīvo daudzi neebreji. Varam domāt, ka nav divi miljoni cilvēku Gazā, bet viņi ir. Un vai nu mēs to kaut kā nokārtosim, vai pateiksim, kā vācieši teica: “Tā, ebreju tagad nebūs, tagad viņus visus nogalināsim.” Neizdevās – un neizdosies, ka palestīniešu tauta izgaisīs. Un neizdosies, ka ukraiņu tauta izgaisīs. Atstāsi vienu ukraini, un viņš aizsāks savu tautu no jauna. Tas ir tāds raksturs. Tiesa, ir tautas, kas pazudušas no zemes virsus. Prūši.

RL: Sengrieķi.

Hens: Ir tagad dīvaina tauta, kas saucas “grieķi”.

RL: Tie drīzāk ir turki. Bet viņi apvainotos, ja to dzirdētu. Viņi pat skolā šur tur mācās sengrieķu valodu...

Hens: Jā! Tāpēc pasakas ir kaut kas jaudīgs. Un, ja asīrieši vai babilonieši ir aizgājuši, tad tāpēc, ka viņu pasaka bija nepietiekami noformulēta. Ja tu labi stāsti savu pasaku, tā būs jaudīgāka nekā citai tautai. Tādēļ ļoti interesanti, kā cilvēku grupa formulē savu naratīvu no jauna. Ebrejiem vajadzēja izdomāt jaunu naratīvu, kuru sauc Izraēla. Tas nav jūdaisms, kas bija visus šos gadu tūkstošus; tā ir jauna vēsturiskā dzimtene. Kā ivrits, kas augšāmcēlās. 19. gadsimta beigās to augšāmcēla, rakstīja dzeju, lugas. Tas bija nepopulārs, un nebija iespējams pateikt vienkāršas lietas, piemēram, “gurķis”. Nezinu, kāpēc. Droši vien Mozus gurķus neēda. Vai “tomāts”. Šo vārdu vajadzēja izdomāt.

RL: Sakiet, lūdzu, kādā mērā jūsu pašnoteikšanās saistīta vēl arī ar to antisemītisma liesmu, kas joprojām nenodziest visā pasaulē?

Hens: Es īsti nesapratu jautājumu, piedodiet.

RL: Vakar pajautāju vienam cilvēkam, kāpēc viņš agrāk nebrauca prom no Padomju Savienības. Viņš atbildēja: “Es nemaz nebiju domājis braukt prom, bet pēkšņi sajutu, ka pret mani izturas piesardzīgi, kā pret kaut kādu iezīmēto. Un tad sākās...” Un man ienāca prātā, ka Polijā, Latvijā, Austrumeiropā, īpaši Krievijā – vārdu sakot, tajās valstīs, kur antisemītisms vēsturiski bijis klāt, – šīs noskaņas pilnībā nav izzudušas. Cik lielā mērā tam būtu jāizraisa kaut kāda kaislība un pretestība?

Hens: Te nu laikam var redzēt, ka esmu dzimis Izraēlā. Man nav bail no antisemītisma, jo es to tādā veidā neesmu izjutis. Man ir saprotamas, loģiskas bailes no kara Izraēlā ar mūsu kaimiņiem. Tas ir īsts apdraudējums, un man kaut kā jāpalīdz tam nenotikt, un es visu laiku jūtu, ka nepietiekami strādāju uz šo pusi. Jo tā ir ne visai patīkama puse, nav visai patīkami ar to dzīvot.

RL: Jūs droši vien, šeit dzīvodams, esat piedzīvojis arī tos raķešu triecienus?

Hens: Jā, esmu daudz staigājis tam apkārt. Man ir paziņas, kas aizgājuši bojā teroraktos. Man ir atmiņas, kā es braucu autobusā, bet man aiz muguras vesels autobuss uzsprāgst, Purimasvētkos. Es biju laukumā, kad tika nogalināts premjerministrs Rabins. Esmu ar savu bērnu stāvējis kāpņu laukumiņā, kad krita raķetes uz Telavivu. Es to visu atceros, esmu ar to dzīvojis. Rakstīdams lugu “Tunelī”, es ar Izraēlas armiju biju aizbraucis uz teroristu tuneli no Gazas uz Izraēlu; viņi bija izbūvējuši tuneli, pa kuru iznāca pa sienas apakšu un nogalināja bērnus kibucos. Es iegāju tajā tunelī ar zaldātiem, tagad tas jau ir slēgts. Bija tur atstāts, lai parādītu pasaulei, ko viņi dara ar cementu, kuru viņiem tur ieved. Tad nu mēs ieejam, platums tam ir kā mans ķermenis, augstums nav daudz lielāks. Un es redzu kaut kādu matracīti mazā istabiņā, kas ved ārā no tā tuneļa; telefona līnija, redzu šokolādes papīriņu, viņš te nesen ēdis un gulējis pa ceļam uz Izraēlu ar terora uzdevumu. Un es jūtu īstas bailes. Tas ir konkrēts cilvēks, varbūt mana vecuma, varbūt 20 gadus par mani jaunāks. Viņš apģērbās, pateica “uz redzēšanos” vecākiem, apjoza sprāgstvielu siksnu – un iegāja šajā tunelī, lai izietu kādā ciemā un uzsprāgtu. Vai nogalinātu tur visus un atgrieztos. Un es nolēmu uztvert šo cilvēku kā cilvēku. Nevis kā abstraktu teroristu, bet kā konkrētu... kaut kādu Muhammadu. Es uztaisīju izrādi par diviem izraēliešu kareivjiem un diviem Hamās kareivjiem, kuri ieiet tunelī. Tunelis sabrūk, un viņi tur kopā paliek. Tā nav situācijas romantizācija; tā bija ļoti smieklīga izrāde, kurā tika visiem; vienkārši sakot, kritika visiem – Izraēlai, arābiem, politiķiem, žurnālistiem... visam.

Jā, mēs tajā dzīvojam, mēs nevaram no tā atslēgties. Tomēr manas dienas ir aptuveni šādas: no rīta pamostos. Ieslēdzu telefonu un klausos ziņas, teiksim, par Ukrainu. Pēc tam gatavoju ēst pēc kaut kādas itāļu receptes, kuru lasa itāliski. Skatos YouTube itāļu valodas lekciju. Pēc tam sēžu un tulkoju no krievu valodas ivritā. Pēc tam eju uz teātri. Mēs taisām izrādi krieviski. Ēdu ķīniešu ēdienu, ko esmu pasūtījis. Runāju pa skaipu ar draugu no Kanādas. Pēc tam man ir mācību stunda. Mans itāļu valodas skolotājs dzīvo Taizemē, bet viņš ir itālis un ar mani runā itāliski. Vakarā skatos ziņas franciski. Un eju gulēt. Es vēl nezinu, kur es esmu. Es varu būt visur. Tas ir forši, jo mēs vairs neatrodamies mazā kibucā, mūsu ciemā. Un tas ir šausmīgi, jo mēs mazlietiņ zaudējam sevi, zaudējam naratīvu. Reizēm man gribas piecelties un teikt: šodien es esmu itālis, dzeru itāļu kafiju, pasūtītu no Itālijas. Es runāju tikai itāliski visu dienu. Es klausos itāļu radio, velku itāļu drēbes. Nav man apkārt Izraēlas. Ejiet pie velna! Es esmu 21. gadsimtā, es varu sev atļaut šodien būt tikai itālis, un es vairs neesmu ebrejs. Man plecos nav obligāti jāstiepj ebreja liktenis, holokausts un Bībele. Es negribu par to domāt. Es neesmu tauta, esmu atsevišķs cilvēks, ļaujiet man būt personai, kura pati sevi veido. Esmu pieaudzis cilvēks. Es varu darīt to, kas man ir ērti un patīkami. Es gribu būt japānis, bļin, guļu uz tatami, ēdu tikai japāņu ēdienus. Man gribētos ticēt, ka tas ir iespējams. Un tad, kad es domāju, ka tas ir iespējams, tas mani sāk biedēt, jo es saprotu, ka viena naratīva vietā esmu izvēlējies citu. Un tajā ir pat kaut kāds viegls fašisms. Es tikai pievienojos citai grupai, ne vairāk; un tagad es esmu tās grupas fašists, bet uzvar tas, kurš labi prot lēkāt šajā matricā starp šo kompāniju un to. Kad eju uz teātri, es glābjos ar to, ka esmu tulkotājs. Kad esmu tulkotājs, esmu rakstnieks. Kad negribu būt tas, es saku, ka mācu skolā, vecākajās klasēs. Un katram no šiem personāžiem ir cits ego, cits liktenis un cits naratīvs. Es zinu, ka nerakstu kā Puškins. Es zinu, ka nelasu kā šis lasītājs, esmu tikai caurule, tāds tunelis, jūs izejat starp mums. Rakstnieks saka: “Man ir pienākums pastāstīt kaut ko tādu savu. Varbūt kāds to lasīs. Varbūt man to vajag sev.”

RL: Te es atcerējos Flobēru, kam nebija nekā šausmīgāka par viņa paša klātbūtni viņa prozā. Viņš izdarīja visu iespējamo, lai aizvāktu sevi no teksta, un vispār par sevi runāja pilnīgi iznīcinošiem izteicieniem. Viņš jau arī bija mizantrops. Tomēr viņa know how, kā rakstīt, ir aizvākt jebkādu glītumu, visu, kur rakstnieks var izpausties.

Hens: Lai arī viņš prata skaisti rakstīt.

RL: Brodskis saviem studentiem uzdeva jautājumu: kad Emma iegāja pie sava topošā pirmā mīļākā, viņa briesmīgi uztraucās, viņa nojauta mīlestību. Vajag aprakstīt, kā viņa no durvīm aiziet līdz kamīnam, pie kura ir silti. Kā, jūsuprāt, Flobērs šo iešanu aprakstījis? Īstenībā Flobērs uzrakstīja: “Emma piegāja pie kamīna.”

Hens: (Smejas.) Malacis.

RL: Un, ja tā padomā, ne velti viņš teica, ka visgrūtāk ir sacerēt šķebīgi banālu dialogu. Tad jau labāk noklausīties un pierakstīt. Flobērs ar to nodarbojās. Proti, viņš nodarbojās ar pastāvīgu sevis reducēšanu, nevis meklēja jaunu lomu, teiksim, šodien esmu sieviete, bet rīt sadomāšu un būšu vīrietis. Tas laikam pat nav jautājums, jo jūs jau iezīmējāt, ka nevajag baidīties nebūt nekam konkrēti.

Hens: Varbūt nebaidīties var tad, kad zini, kas esi? Tas ir grūtāk cilvēkiem, kuri nezina, kas viņi ir. Kuri ir piedzimuši vienā vietā, bet vecāki viņus aizveduši uz citu. Un tagad viņiem kaut kā jāsaprot.

RL: Vai tad pati vēlēšanās saprast, kas tu esi, nebalstās pieņēmumā, ka tev jābūt kaut kam noteiktam? Jo jēdziens “es” īstenībā jau nav nemaz tik vecs.

Hens: Piekrītu. Taču es, starp citu, sāku domāt par jūsu piemēru saistībā ar seksualitāti. Es mācu skolā, bērni ir no 16 līdz 18 gadiem, un viņi atnāk, kā šodien ir pieņemts, un saka: “Nesaki man “tu” vīriešu dzimtē (ivritā tas skan citādi), saki man “tu” sieviešu dzimtē!” Es sākumā reaģēju apmēram tāpat kā jūs tikko, nu, kaut kā: “Ko tu no manis gribi? Liec mani mierā!” Bet pēc tam es tam ļoti labi pieslēdzos. Tieši tāds ir mans varonis Griša. Viņš tieši ir šis cilvēks. Tikai viņam nav 16 gadu, tādēļ viņš nespēj to darīt tik atklāti – viņš uz to visu laiku iet pa tumšiem gaiteņiem. Bet tas ir tas sapnis, kas ir mums visiem, – paralēli dzīvot vēl vienu dzīvi. Esmu piedzimis kā šis, bet gribu būt cits. Un ne jau vienkārši būt cits cilvēks un dzīvot citā valstī; es gribu mainīt visu, ieskaitot dzimumu. Un kas tad ir? Vai tad nevaru? Dzimums ir tāds pēdējais cietoksnis. Pieauguši onkuļi uzvedas kā jaunieši; jaunas sievietes uzvedas kā dāmas... Kāpēc nedrīkst mainīt dzimumu? Kāpēc nedrīkst mainīt tautību? Kāpēc nedrīkst mainīt reliģiju? To visu var mainīt. Īstenībā es to pieņemu ar milzīgu prieku. Man te brāļameita ir kļuvusi par brāļadēlu. Viņai bija 15 gadu; tagad viņam ir 18, un viss, un viņš ir vecis.

RL: Atceros, kad pirmoreiz nokļuvu teātra mēģinājumā – tas bija relatīvi nesen –, sajutu kaut kādu nepieredzētu situācijas vitalitāti. Tas, kas notika mēģinājumā, bija tieši tas, kas dara dzīvu pašu dzīvi. Tātad tīri mākslīga situācija – mēģinājums – izrādījās patiesīgāka nekā dzīve.

Hens: Piekrītu.

RL: Tādēļ varētu pat teikt, ka dzīve it kā tur sev priekšā un īsteno to tēlu, kuru aktieri izspēlē mēģinājumos un arī izrādēs.

Hens: Es ļoti, ļoti saprotu, ko jūs sakāt, pilnībā pieslēdzos tam. Vēl vairāk, man nereti liekas, ka dzīve paiet pārāk ātri. Tādēļ teātrī, kad tu atkal redzi šo ainu, tā notiek visā īstenībā. Kad zini: tur kādu nogalināja, kāds ar kādu skūpstījās... Nu, tas ilga sekundi, minūti, stundu, tas ilga dienu, bet ir pagājis. Turpretī teātrī dažkārt izrāde tiek spēlēta astoņus gadus. Tas mirklis ir iesaldēts. Vienmēr notiek tas pats. Es dažreiz ieeju teātrī – notiek izrāde, kuru esmu taisījis pirms astoņiem gadiem, un man pirms tam ir saruna ar publiku. Es stāvu, skatos un domāju: nabaga cilvēki, viņi joprojām ir tur? Viņi ir tur iestrēguši. Bet citreiz es domāju: kā atkal gribas tur būt, es biju pilnīgi citāds, es tā vairs neuztaisīšu. Teātris ir tāda laika kapsula, literatūra tāpat. Tu ņem apkārtējo haosu un taisi kaut kādu kārtību.

RL: Es pievērsu uzmanību jūsu izteikumam, ka pagātnē mēs neko nevaram mainīt. Nezinu, varbūt tas ir izrauts no konteksta, bet es te drīzāk piekrītu Prustam, kurš uzskatīja, ka mums aizmugurē ir pagātne, kas pilnībā nosaka to, kāds cilvēks ir tagad un kas ar viņu notiek. Viņš raksta par vecmāmuļu, kura mirst, un viņš nesaprot, kā tas iespējams: mīļš cilvēks ir nomiris, bet viņš neko nejūt. Taču paiet divi gadi, un pēkšņi šīs jūtas pamostas. Tas ir, pagātne, mums dzīvojot, mainās līdzi. Vai tad, kad viņš meklē savas mīļākās un pēkšņi saprot: ak kungs, izrādās, viņa bija kopā ar to tur! Un es toreiz to nevarēju ieraudzīt, jo bija kaut kāda struktūra, piemēram, iemīlēšanās, kas mani pilnībā padarīja aklu.

Hens: Jā, jā, jā!

RL: Tātad atkal – pagātne, par kuru mēs domājam, ir spējīga mainīties.

Hens: Neatceros, kur esmu teicis, ka pagātne nemainās. Ļoti var gadīties, ka samuldēju glupības, kā vienmēr. Bet tagad man šķiet, ka pagātne ir tūkstošreiz bagātāka nekā nākotne. Par nākotni mēs neko nezinām, tādēļ nav interesanti. Toties par pagātni var izurķēt variantus: mums šķiet tā, bet viņam šķiet tā. Mēs vienu un to pašu esam pieredzējuši dažādi. Tādēļ pagātne ir aizpildīta istaba, bet nākotne tukša, un dažreiz tajā kaut kas uzrodas, bet tu uzreiz to paņem uz pagātni.

Mans brālis iekļuva avārijā, sen. Viņš sēdēja pa labi no vadītāja, un viņi uzskrēja virsū kravas mašīnai. Drausmīga avārija, pilnīgi drausmīga, viņš pēc tam gadu bija reanimācijā. Tagad viņam viss ir normāli. Tas ir tas brālis, kurš dzīvo Berlīnē, spēlē basģitāru un ir apmierināts ar dzīvi. Bet toreiz viņš gandrīz nomira. Daudz operāciju, pusi ķermeņa viņam nomainīja. Un mēs ātri tur ieradāmies – vecāki, es, mans otrs brālis, sieva... Un atceros, ka es tur stāvēju un visu laiku domāju: skaties, kā tētis šo, skaties, kā mamma to, un interesanti, kas būs, ja viņš pēkšņi atžilbs. Un tad sieva man teica: “Stop! Tu neizdzīvo, tu tagad par to raksti. Nevajag par to rakstīt. Es sapratu, ka tev ir bail, ka tā ir tava aizsargreakcija. Nevajag tā darīt. Tev pēc tam būs žēl, ka nebūsi šeit bijis. Dzīvo, raudi, klusē. Neformulē visu uzreiz, negudro ainu, neraksti dialogus, nevāc piezīmes, kas “vēlāk noderēs”. Esi šeit, šis ir tagadnes brīdis, briesmīgs tagadnes brīdis.” Tas bija interesants novērojums, jo viņai bija taisnība: es bezmaz jutu, ka esmu pie klaviatūras – nevis dzīvē. Bet 14 gadu vecumā, kad skolotājs uz mani bļāva, es uz viņu skatījos un domāju: “Uh, kā es par tevi uzrakstīšu, dārgumiņ, uh, kā tu man esi iekritis!” Tā bija mana aizsardzība.

RL: Vai jūs dzerat alu?

Hens: Ne visai.

RL: Tas nav ierosinājums, bet drīzāk jautājums. Es lasīju diezgan pasen izdotu grāmatu par alu, un tur bija jautājums vienam lietpratējam: “Kādu alu tu dzertu nāves stundā?” Viņš izvēlējās beļģu mūku darīto alu “Orval”. Bet mans jautājums nebūs alus speciālistam. Kādu grāmatu jūs lasītu nāves stundā?

Hens: Labs jautājums. Es jums pateikšu: grāmatu, kuru vēl neesmu lasījis. Tas ir pats galvenais. Es gribētu iegūt vēl vienu experience pirms nomiršanas. Es nenostalģēju, es gribu kaut ko jaunu. Ja būs slikti – nu, nekas, es taču tik un tā nomiršu. Ja būs labi – nu, būs patīkami. Jā. Teiksim, kad iznāca mana grāmata “Dvēseles”, man jautāja, kas ir mani mīļākie rakstnieki, kurš mani ietekmējis? Es uzreiz atbildēju ar pirmajiem aizdomās turamajiem: Selindžers, Zingers, Gogolis, Dostojevskis, visa zināmā kompānija. Man bija saraksts, kopā kādi 20–30, bet tad es sapratu, ka man sarakstā nav rakstnieču. Kā tas iespējams? Piegāju pie grāmatskapja skatīties, kur tad rakstnieces. Es taču neizvēlos tikai vīriešus! Un tad es skatos, ka man mājās, izrādās, ir kādas piecas. Bet ļoti daudz dzejnieču. Es sāku domāt: kas tad nu, tādu nav, vai? Nē, nevar būt! Aizgāju uz grāmatnīcu, divu minūšu attālumā no manas mājas, bet tur bija ciet. Es klauvēju, lūdzos, diedelēju, un pārdevēja noteica: “Labi, nāc iekšā. Nedrīkst, bet nāc vien.” Vieglāk būtu Telavivā narkotikas nopirkt, mierīgāk. Es iegāju un paņēmu 10 dažādu rakstnieču grāmatas, tur bija Mārgareta Atvuda, Silvija Plāta, Natālija Gincburga, Elsa Morante, Tatjana Tolstaja, Guzeļa Jahina, Amēlija Notomba, vēl kādas franču bija... Simona de Bovuāra, ko es nebiju lasījis. Sāku lasīt un sapratu: vai nu esmu bijis tāds noslēgts idiots, vai varbūt kāds viņas no manis ir slēpis. Lai vai kā, biju zaudējis ļoti daudz draudzeņu, kuras man būtu varējušas būt gan 16 gadu vecumā, gan 20, gan 30 gados. Un apmēram divus gadus es lasīju tikai sievietes. Es taču mīlu literatūru, mani interesē, kā biju no kaut kā tāda atteicies.

RL: Nu bet kāpēc tad vispār...

Hens: Vai tas ietekmē? Kāda starpība, kāds rakstniekam dzimums?

RL: Lūk, lūk.

Hens: Protams! Es pats sev to jautāju, viņas lasīdams, un sapratu, ka ir starpība.

RL: Bet ja es, piemēram, esmu sieviete, bet rīt nolemšu – nē, būšu vīrietis un sākšu rakstīt kā vīrietis? Izdosies?

Hens: Ļoti var būt, ka jā. Interesantāks ir jautājums: ja jums iedos grāmatu, vai jūs pazīsiet, kas to rakstījis – vīrietis vai sieviete?

RL: Liekas, pazīšu.

Hens: Ja man pajautātu, vai krievs vai japānis, es uzreiz pazīšu, tas droši. Bet vīrietis vai sieviete... neesmu pārliecināts.

RL: Bet tā ir pretruna. Jūs tikko teicāt, ka dzimums ietekmē uzrakstīto.

Hens: Jā.

RL: Vispār jau vienalga, kurš raksta, ka tik būtu laba proza.

Hens: Mēs sakām “vienalga”, jo mums šķiet, ka rakstīs labāk vai sliktāk. Bet tas vienkārši būs kaut kas cits. Tāpat kā pieaudzis rakstnieks un jauns rakstnieks rakstīs atšķirīgi. Lieta tāda, ka sievietes ilgu laiku rakstīja ļoti maz. Arī ebreji nerakstīja. Kaut kādā brīdī tas bija mazākums literatūrā.

RL: Platons savus apgalvojumus izteica netiešā veidā, ieviesa personāžus, kas to varētu būt teikuši. Teiksim, “Dzīrēs” tāda bija Diotīma, kura runāja to, ko vajadzēja pateikt Sokratam; viņa atklāja augstāko skaistumu. Un šeit man ļoti svarīgs šķiet tieši apstāklis, ka, izdomādams Sokratu un Diotīmu, Platons varēja pateikt to, ko pats savā vārdā negribēja teikt. Piemēram, lasot Dostojevska romānus, tu nevari vien nobrīnīties, cik prasmīgi runā viņa varoņi. Savukārt tas, ko viņš raksta dienasgrāmatās, no sevis, ir tīrās šausmas. Vai nesanāk tā, ka labs rakstnieks ir tas, kurš dod balsi citam?

Hens: Es te tieši biju uzrakstījis “Trīs sievietes” un sajutu, ka man vajag paiet nost no sevis. “Dvēselēs” ir viena vieta, kurā es no pirmās personas pāreju uz trešo un pat klaji to paskaidroju. Griša tur saka: “Kad es cilvēkiem pirmajā personā stāstīju, ka esmu dzimis pirms 400 gadiem, viņi mani sita. Kad teicu, ka esmu bijis holokaustā, man salauza roku, jo tā ir zaimošana. Tādēļ es jums to visu pastāstīšu trešajā personā.” Tajā ir kaut kāda drošības sajūta, jums taisnība. Pat mana redaktore man teica: “Zini, trešajā personā ir labāk.” Es viņas sejā ieraudzīju to pirmās personas šķebinošo banalitāti, par kuru jūs runājat. Tas ir interesanti, jo es ar to karoju. Man ļoti patīk grāmatas pirmajā personā. Marina/kas tas tāds – paša grāmata it kā nav?(Droši vien Marina kā tēls 1. personā neiznāca tik banāla tāpēc, ka no viņas izdevās distancēties.) man ir pirmajā personā, bet tas no manis ir tik tālu, ka tur tik un tā ir maska. Tādēļ banalitāte aiziet, jo maska, maska, maska... pilnībā.

RL: Vai ir kaut kas tāds, ko jūs spējat iztēloties, taču nezināt par sevi?

Hens: Tas ir – kā? Es ļoti daudz ko nezinu par sevi.

RL: Ir tāda Ingmara Bergmana filma “Kaislība”, un tur ir tāds fon Sīdova spēlēts varonis, šķiet, pianists vai komponists. Un sākas karš, kaut kas pilnīgi vājprātīgs, un pie Sīdova un Ulmanes spēlētā pāra lauku mājās ierodas zaldāti, viņam iedod pistoli un saka, lai viņš šauj... Lai viņš nošauj vīrieti, kurš reiz bija pārgulējis ar viņa sievu. “Vai nu tu viņu nošausi, vai mēs nošausim tevi.” Un šis te komponists, kurš iepriekš pat vistu nespēja nokaut, pēkšņi paņem pistoli un šauj.

Hens: Nujā, neviens nezina. Nu bet jūs? Kā jums šķiet, ko jūs darītu?

RL: Nezinu.

Hens: Bet ir taču kaut kāda nosliece...

RL: Es pat minēt baidos, jo man šķiet, ja es vēl mazliet vairāk padomāšu par savām nosliecēm, tad pēkšņi ieraudzīšu, ka jā, droši vien es arī varētu.

Hens: Tā ir teorētiska būšana, bet tik un tā laba, jo īstenībā tas ir skaidrs. Mēs visi varētu – lūk, ko mums rāda daba. Tādēļ turpinās visi šie kari. Citādi kā gan var izdarīt tā, ka pēkšņi vesels autobuss veču brauktu kaut kur tur uz Ukrainas pusi un pēkšņi piedalītos īstā karā? Un tu katru reizi sev jautā: nu kā tas var būt? Kā tauta vispār nesaceļas? Pat vienkārši aiz slinkuma, aiz izlutinātības: bļin, es negribu celties tik agri no rīta, negribu salt, negribu slikti ēst. Es jau esmu 21. gadsimtā, visiem ir dators un telefons. Es negribu bez telefona, negribu bez sievas... negribu bez bērniem. Pēc tā drausmīgā 20. gadsimta... kā var no jauna noticēt, ka karš var novest pie kaut kā laba? Cik dziesmu, bļin, cik filmu, cik grāmatu ir sarakstīts! Kas ir, vispār neko no tā nav redzējuši, nav skatījušies? Izrādās, var.

RL: Vienā mierā.

Hens: Un viegli, tik viegli, kā jūs tikko izdzērāt to krūzi. Es vienreiz nācu mājās, man bija puķes, ko biju nopircis sievai, stāvēju ar atslēgu un mēģināju atslēgt durvis. Durvis neslēdzās. Es saprotu, ka mājās kāds ir. “Ei,” es saku, “esmu klāt, atveriet! Nu ko jūs tur, esat ieslēgušies?” Pēkšņi durvis atveras, iznāk viens tips, kuru es savā mūžā neesmu redzējis, pagrūž mani un sāk bēgt. Tajā brīdī es varēju pārbaudīt savus impulsus. Tas bija zaglis, kurš visu māju bija apgriezis otrādi. Tāds šaušalīgs tipiņš, ar cepuri, bārdeli, kārns, ar somu, kurā bija mūsu mantas. Pirmais, ko es izdarīju: es saķēru viņu aiz kājas. Viņš izrāvās, es no muguras uzlēcu viņam virsū. Bet es neesmu spēcīgs cilvēks, neesmu formā; esmu astmatiķis, mani var ar vienu sitienu nosist. Bet es skrēju viņam pakaļ pa visām kāpnēm, bļāvu: “Nāc šurp! Nāc šurp!” Nezinu, kas bija sācis vārīties, bet bija sācis. Marokāņu asinis. Skrēju viņam pakaļ pa visu ielu, bļāvu. Viņš izrādījās veiklāks. Es tur gandrīz nomiru, bet es dzinos pakaļ, un viņš īstenībā neko daudz nebija paspējis paņemt. Ja jūs man pajautātu, ko es tādā situācijā darītu, es atbildētu, ka zaudētu samaņu vai iebļautos: “Policija!” Pakaļ jau nu noteikti neskrietu, kas es, nenormāls? Un pēc tam, tīdams to visu cauri, es domāju: kas es, idiots esmu? Viņš taču varēja man iedurt ar nazi, un viss, tas ir tik viegli! Un es gulētu uz tām kāpnēm, kaimiņu nebūtu, jo neviens neiznāca, kad es bļāvu. Bet pēc tam vēl pie manis iznāca cilvēks, tāds telavivietis, zini, apakšbiksēs, no kafejnīcas, viņš teica: “Filmu uzņemam, ko?” Viņš pat neskrēja man palīgā. Es domāju: nazis, un būtu viss; bet, ja netrāpītu, es paliktu invalīds uz visu mūžu. Un tad es nobijos. Sākās post-effect. Pēc tam domāju: un ja nu es būtu atnācis kopā ar dēlu? Un ja nu sieva būtu atvērusi durvis? Un tad sapratu, ka es vispār neredzēju to sižetu pareizi, vajadzēja ļaut viņam aizbēgt un teikt: “Paldies dievam, ka viņš man neko nenodarīja.” Bet es tak lēcu viņam virsū, bļin, lielais, drošsirdīgais džeks pēkšņi!

RL: Ļoti interesants piemērs. Es reiz biju Venēcijā un laukumā ieraudzīju burzmu, cauri nevarēja iziet. Skatos: tur akmeņi mētājas, galdiņi apgāzti, un visi tā skatās... Un es saprotu: velns, uzspridzinājuši! Pēc tam, protams, izrādījās, ka tur notika filmas uzņemšana. Ir tāda grāmata “Kā izdzīvot ekstremālos apstākļos”, un tur burtiski rakstīts: ja valstī sākas apvērsums un šauj, nevajag iet paskatīties pie loga – interesanti, kurš tur šauj.

Hens: Bet tā ir pirmā reakcija Telavivā. Krīt raķetes, un visi kāpj augšā uz jumta – kaimiņi, mēs arī. “Ei, paskatīsimies, šeit nokritīs vai citur.”