Dzīves garša

Arnis Rītups: Tā kā šo sarunu ierosināja Zigs, sakot, ka viņam ir pāris jautājumu, ko uzdot...

Siegfried: Nē, es tikai gribēju atvest uz Rīgas Laiku trīs aktierus, jo man teica, ka aktierus jūs nez kāpēc neintervējot.

Rītups: Rīgas Laiks nekad nav izvirzījis tādu uzdevumu – intervēt aktierus. Varbūt tā ir kļūda?

Elita Kļaviņa: Nu jā, jums jau liekas, ka aktieri neko jēdzīgu nespēj pateikt. (Smejas.)

Rītups: Jūs domājat, ka var?

Siegfried: Arni, saki tu! Jo šajā gadījumā tu arī biji aktieris.

Rītups: Nē, es tikai izpalīdzēju draugam.

Kļaviņa: Re, viņš atsakās atzīt, ka ir aktieris!

Rītups: Jā, atsakos, jo es tāds neesmu. Mana piedalīšanās šajā filmā bija tikai draudzīgs žests, nekas vairāk.

Siegfried: Tu esi lielisks aktieris, tikai ikdienas dzīvē.

Rītups: Un ar to pietiek. Man nav vajadzīga skatuve vai ekrāns.

Kaspars Znotiņš: Aktiermākslas pamats, kā zināms, ir atdarināšana, tāpēc saki – vai tu šajā filmā kaut ko atdarini vai arī...?

Rītups: Domāju, ka jā. Es atdarinu kādu, kas neesmu es, – kādu, kurš pavada laiku, vērojot dzīvi un sarunājoties ar cilvēkiem.

Iveta Pole: Bet visādi citādi viņš ļoti izskatās pēc Arņa Rītupa.

Siegfried: Turklāt filmā tu izjautā cilvēkus, tā ka tavs varonis ir ļoti līdzīgs tam, kāds tu pats esi.

Rītups: Tu gribēji teikt – viņa dzīvesveids ir līdzīgs manējam?

Siegfried: Vienīgā atšķirība ir tāda, ka viņam ir dēls.

Rītups: Ziniet, ko režisors man teica, kad viņš bija iedzēris? Viņš teica, ka beidzot sapratis, par ko ir viņa filma, – ka tā ir par sabiedrību, kurā trūkst tēva.

Kļaviņa: Man viņš teica to pašu arī tad, kad nebija iedzēris.

Rītups: Bet vai jums arī ir sajūta, ka tēva trūkums ir būtiska filmas līnija?

Kļaviņa: Mana varone katrā ziņā arī bija vientuļa, bez vīrieša. To es sapratu jau no paša sākuma. Tā ir vientuļa sieviete, kas cīnās par savu eksistenci un par to, lai izdzīvotu šajā pasaulē kā māksliniece.

Siegfried: Taisnība, vienīgie tēvi, kas filmā parādās, ir Arnis un Kurpe, Paulīnas tēvs.

Rītups: Kurpe jau nu, protams, ir ļoti spilgts tēva iemiesojums.

(Visi smejas.)

Pole: Viņš ir tēva simbols.

Kļaviņa: Zināt, kas ir interesanti? Neviens no mums negrib atzīt, ka filmā ir kāda daļa no mums pašiem. Tu, piemēram, atteicies atzīt, ka spēlēji pats sevi, bet, skatoties filmu, mēs tavā varonī pilnīgi noteikti redzam Arni Rītupu. Un, kad es skatos uz sevi, man ir tāda pati sajūta. Protams, es spēlēju pavisam citu personāžu – tā varētu būt kāda Kasavetīsa filmu varone vai Blanša Dibuā no “Ilgu tramvaja”... Veidojot savu lomu, es centos aizņemties kaut ko no viņām visām, bet, skatoties filmu, es sāku domāt, ka varbūt beigu beigās tā esmu es pati. (Smejas.) Bet šajā filmā svarīgi bija tas, ka tā tapa bez scenārija. Kad filmē pēc stingra scenārija, aktieris ir daudz stīvāks, viņam ir grūti atraisīties un būt dabiskam. Savukārt, kad filmē bez scenārija...

Siegfried: Runa nav par scenāriju, runa ir par... Ja tu kādu mīli, tu nesaki: dari to vai dari šito, tu vienkārši... Man nepatīk, ka citi saka, kas man jādara, un arī es to nesaku citiem. Man šķiet, viss skaistums ir tajā, ka mēs respektējam otra brīvību – ikviena cilvēka, vai tas būtu aktieris vai vienalga kas.

Znotiņš: Manā gadījumā šī brīvība nozīmēja, ka es varēju būt pats sev režisors. Es neesmu režisors, bet situācijā, kad es tāds varu būt, es spēlēju uz pilnu klapi.

Rītups: Tu nekad arī neesi sapņojis par tādu iespēju – būt režisors?

Znotiņš: Nē, esmu aktieris, un aktiera dabā ir drīzāk domāt par to, kā izskatīties pēc taksometra vadītāja vai kovboja, vai vienalga kā. Tur vienmēr ir šis atdarināšanas elements.

Kļaviņa: Bet redzi, šajā gadījumā atdarināšana notika ar tādu vieglumu, ka mums visiem bija ļoti jautri, un tādā ziņā darbs šajā filmā atšķīrās no parastā aktiera darba, kas īstenībā ir baigā cīņa. Jo parasti tu visu laiku cīnies un cīnies, un beigās varbūt ieraugi kādu labu ainu uz ekrāna, bet tavā prātā tas vienmēr paliek saistīts ar šo cīņu. Darbs šajā filmā, vismaz varu to teikt par sevi, bija drīzāk izprieca nekā cīņa.

Pole: Man šķiet, ka filmas īpašā kvalitāte ir tā, ka tā tapusi improvizācijas ceļā. Improvizējot tu neattiecies pret savu lomu tik nopietni kā tad, ja tev ir gatavs scenārijs, galvā iekalts teksts un tu skaidri zini, kas tev jādara. Šeit viss notiek ļoti ātri un viegli. Varbūt šīs pieejas dēļ tai trūkst kādu citu īpašību, bet tai noteikti piemīt šī – katra aina ir neatkārtojama, un tas piešķir filmai...

Kļaviņa: …spontanitāti.

Siegfried: Jā, tā ir mana parastā darba metode. Pavaicā aktieriem, kas uzņemšanas laukumā ir visgarlaicīgākā lieta – tā ir gaidīšana. Tu gaidi, kad tevi nogrimēs, gaidi, kad uzliks gaismas, visu laiku kaut ko gaidi... Un arī man kā režisoram ir garlaicīgi. Tāpēc es saku, ka darīšu visu pats, lai man nav jāgaida uz citiem. Līdz ar to filmā nav ne mākslīgā apgaismojuma, ne grima – nav nekā. Atnāk aktieri ar saviem tērpiem un spēlē.

Pole: Tas ir līdzīgs piegājiens kā savulaik Dogmai – izmantot tikai to, kas uzņemšanas brīdī ir pie rokas, nekādu mākslīgu piedevu.

Rītups: Lai gan viņi, protams, bieži vien mānījās.

Siegfried: Jā, bet problēma ir tā, ka viss notiek ļoti ātri. Mēs varam uzņemt ainu 20 minūtēs, bet beigās man ir 50 stundas safilmēta materiāla, un es pavadu divus gadus, lai to visu samontētu. Īstais darbs faktiski notiek montāžā. Pēc deviņu mēnešu darba es esmu atlasījis sešas stundas materiāla un domāju: velns parāvis, ko lai es ar to visu daru? Tas ir smags darbs, bet man vienalga labāk patīk, ka jums uzņemšanas laikā ir viegli un gaiši, nekā likt jums strādāt sešus mēnešus, tad trīs mēneši montāžā, un filma gatava – jo katra aina bijusi rūpīgi izplānota.

Rītups: Skatoties filmu, man radās iespaids, ka nevienā latviešu filmā es neesmu dzirdējis, ka aktieri runā tā, kā viņi to dara šajā filmā. Tajā ir kaut kas unikāls un pirmatnīgs. Ar ko jūs to izskaidrojat?

Kļaviņa: Ziga kā režisora spēks ir tajā, kā viņš prot uzturēt spontanitāti un enerģiju visā filmēšanas laikā. Es nezinu, ar kuru orgānu viņš to sajūt, bet viņš tiešām zina, vai ainā ir enerģija vai nav. Un šī enerģija atspoguļojas arī aktieru runā. Spēlējot improvizācijas tehnikā, nav iespējams samelot, jo viss notiek pa īstam filmēšanas brīdī. Vārdi nav svarīgāki par enerģiju, kas ir aiz tiem. To ir grūti izskaidrot... Bet to var panākt tikai improvizējot, un “Pirmais dublis” šādā nozīmē ir tiešām ļoti atbilstošs nosaukums. Zigs deva mums noteiktus uzdevumus: piemēram, es esmu mājās, gatavoju savu lomu, atkārtoju tekstus, un tad ierodas mana vecākā meita, kuru spēlē Elīna Vaska. Es viņu nekad dzīvē pat nebiju satikusi. Elīna ienāk un saka: “Tu atkal dzer?” Es pat nezināju, ka spēlēju sievieti, kura dzer! Es teicu: “Nē, es nedzeru,” – bet galvā tajā pašā laikā izspēlēju dažādus scenārijus. Vārdu sakot, viņa pameta man kaut kādu pavedienu tēla izstrādei. Un tā bija visu filmēšanas laiku! Vienu dienu filmējām teātrī, un tur tajā brīdī atradās Ivars, kurš arī gribēja būt filmā. Un Zigs teica: “Labi, tu būsi Elīnas mīļākais.” (Smejas.) Tā viņš tika pie lomas.

Siegfried: Tāpat es arī domāju: “Ko darīt ar Arni? Labi, viņš būs Gustava tēvs.” Tā bija pilnīgi spontāna ideja. Ar Ivetu savukārt bija tā: divas trīs dienas pirms filmēšanas viņa teica, ka arī gribot piedalīties, un jautāja, kāda būšot viņas loma. Man nebija ne jausmas, kāda būs viņas loma, tāpēc atbildēju, ka es to pateikšu pēdējā minūtē. Vēl stundu pirms filmēšanas sākuma es nezināju, kāda būs viņas loma. Tad es ieraudzīju uz ielas gidi, kas vadāja tūristus, un teicu: “Labi, tu būsi gide.” Un tad viņa sāka spēlēt, un viss izdevās lieliski.

Rītups: Bet šāda pieeja var novest pie liela haosa – tiek safilmēts daudz lieka materiāla, kas montāžā netiks izmantots. Daudz laika tiek izšķiests pa tukšo.

Siegfried: Es labāk izšķiežu laiku pa tukšo nekā stundām gaidu, rakstu, lūdzu naudu... Labāk uzreiz ķerties vērsim pie ragiem. Tas ir tāpat kā ar improvizāciju – nekas slikts sanākt tur nevar. Toties var notikt kas absolūti maģisks. Es jau teicu, ka grūtākais bija to visu pēc tam samontēt. Sākumā domāju: velns parāvis, kā lai to visu saliek kaut kādā jēgā? Bet ar laiku jēga pati izpeld. Ja es būtu teicis: “Es uzrakstīšu scenāriju par Rīgu, par tēvu, kura nav...” Varat iedomāties? Tur varētu iznākt tikai ļoti garlaicīga, smaga filma, pilna ar visādiem simboliem...

Pole: Man šķiet, ka tas, ko tu tikko teici, kaut kādā veidā parādās arī uz ekrāna. Rīga tur redzama no kaut kāda pavisam cita skatpunkta – tāda, kādu mēs, kas šeit dzīvojam, neesam līdz šim redzējuši.

Rītups: Kas tajā ir atšķirīgs? Kāda ir šī Rīga, ko mēs līdz šim neesam redzējuši?

Kļaviņa: Tā ir pilsēta, kurā nav ne miņas no pelēcības, – tā ir ļoti dzīva pilsēta, kurā pulsē enerģija, pilsēta, kurā cilvēki alkst mīlestības un seksa un visi dzer un smēķē. (Smejas.) Ļoti vitāla, vibrējoša pilsēta.

Znotiņš: Es gribēju paturpināt no tās vietas, kur Elita beidza, stāstot par ainu, kad istabā ienāk viņas meita... Tas ir veids, kā Zigs strādā, un tur nekāda atdarināšana vairs nedarbojas. Jo tur notiek īsts domāšanas process, un tas ir redzams uz ekrāna – tas parādās aktieru acīs.

Rītups: Un normālā filmā domāšanas process nav redzams?

Znotiņš: Normālā filmā tas ir redzams, ja aktieris prot šo procesu atdarināt. Bet šajā gadījumā šis process ir īsts! Filmējoties mēs saņēmām informāciju pēdējā brīdī, tāpēc visas reakcijas ir dabiskas, un Ziga kamera prot tās uztvert.

Rītups: Tu gribi teikt, ka aktieris nevar spēlēt nedomājot?

Znotiņš: Nu, varbūt es šauju pār strīpu, bet, kad man priekšā ir uzrakstīts teksts, ko esmu iemācījies no galvas, es domāju par šo tekstu, nevis... Gatavs teksts – tā ir ļoti auksta substance, ar to ir grūti panākt to siltumu, kāds ir šajās situācijās, par kurām es runāju.

Rītups: Tātad gatavs teksts, kas aktierim jārunā, atņem situācijām enerģiju, padara tās mazāk...

Kļaviņa: Ir jābūt ļoti, ļoti labam aktierim, lai piepildītu šīs situācijas ar enerģiju. Protams, reizēm tas izdodas, bet...

Pole: Bet Zigs tam pieiet no citas puses – viņš tevi iegrūž situācijā, kur tu nezini, kas notiks tālāk, un tu kā cilvēks esi vienkārši spiests domāt. Tas notiek dabiski.

Kļaviņa: Šādā filmā visu izšķir sekundes – tev ir jānoķer emocija vai domāšanas process tieši tajā mirklī. Kad tev ir gatavs teksts, tu to vienkārši norunā, cik nu dabiski spēj. Bet šādos brīžos, kad mājās pārnāk meita un saka: “Tu atkal dzer,” – tajā brīdī es pat nezinu, kas es esmu. Galvā sākas īsts haoss: es domāju, ko teikt, kas notiks tālāk, kas es esmu, ko man vajadzētu atbildēt... Kamera to visu, protams, redz un fiksē. Un mana atbilde filmā varbūt nav tik laba kā tad, ja man tā būtu jau uzrakstīta priekšā, bet tā enerģija ir īsta.

Znotiņš: Jā, kino tas ir ļoti būtiski – šis domāšanas process, kas atspoguļojas acīs. Mēs visi esam teātra aktieri, tāpēc iespēja piedalīties šādā filmā mums ir ļoti svarīga.

Rītups: Bet vai jums ir sajūta, ka visi šie četri stāsti kaut kā līmējas kopā, veidojot vienu veselumu?

Kļaviņa: Es domāju, ka tos salīmē kopā Ziga stils un tas, kā viņš skatās uz cilvēkiem caur kameru. Caur viņa acīm visi tie cilvēki ir ieraudzīti, un tad nav pat tik svarīgi, cik atšķirīgi viņi ir, – autora rokraksts tos visus savieno. Bet arī pēc jēgas tur droši vien ir savas vienojošās līnijas – mēs jau runājām par to tēva un vīriešu neesamību un izmisušajām sievietēm…

Znotiņš: Skatoties filmu, man bija ļoti laba sajūta, lai gan kopumā tā atstāj diezgan haotisku iespaidu.

Siegfried: Tāpēc, ka filma nav perfekta. Neviena mana filma nav perfekta. Veidojot šāda tipa filmas, nekāda perfekcija vispār nav iespējama.

Znotiņš: Jā, un desmit minūtes pēc filmas noskatīšanās Zigs man teica, ka tā esot par tēva neesamību. Tagad man ir šis zīmogs – ā, tā ir par to... Bet ziniet, kad es pirms pāris dienām vēlreiz noskatījos “Sansu”¹, es sapratu, ka tā ir filma par mātes neesamību!

Siegfried: O, to gan es nezināju...

Znotiņš: Jā, viņi tur meklē māti kapsētā, un vispār – visu filmu Sansa meklē sievieti.

Siegfried: Tas, ko tu saki, ir ļoti interesanti... Tas ir skaisti! Bet zini, kā bija? Es pabeidzu montāžu, tad vajadzēja ierakstīt dziesmu – mēnesi strādāju tikai ar to. Tad vajadzēja pārbaudīt subtitrus, vēl kaut ko... Un vienu dienu, ejot filmai cauri un pārbaudot vēl kaut kādas tehniskās lietas, es sapratu: filma ir par to! Tikai tad es to sapratu. Nav tā, ka es jau no paša sākuma būtu to zinājis.

Rītups: Bet vai tad, kad Zigs jums pateica, ka filma ir par tēva neesamību, viss nostājās savās vietās?

Znotiņš: Pavisam noteikti. Es parasti skatos filmas kā kustīgās bildes, nedomājot par kaut kādu vēstījumu vai tādām lietām. Man patīk kino kā bilde. Šo filmu man bija grūti skatīties, sēžot trešajā rindā, – man vajadzēja iet un pārsēsties dziļāk zālē.

Rītups: Iveta, kā tev šķiet – vai filma turas kopā kā viens vesels?

Pole: Tu domā stāsta ziņā vai...?

Rītups: Filmas ziņā.

Pole: Man šķiet, ka tā savā ziņā ir arī filma par pašu Zigu un to, kā viņš redz mūs, kas šeit dzīvojam. Katrā ziņā tā ir filma, kas uzņemta no viņa skatpunkta, un varbūt nav pat tik svarīgi, ko viņš mums stāsta, cik tas, kā viņš to dara. Varbūt tieši tas satur to visu kopā.

Rītups: Jo tas, ko viņš stāsta, – katrs no tiem četriem stāstiem ir ļoti banāls! Kāpēc man būtu jātērē laiks banāliem stāstiem? Lai viņi dzīvo savu dzīvi, un lieciet man mieru! Man pagāja 20 minūtes, līdz es iejutos tajā, kas notiek uz ekrāna, un tad svarīgāk par “kas” man kļuva “kā” – kā tas ir uzņemts, kā filma elpo, ritms un faktūra...

Siegfried: Bet tu zini, no kurienes nāk tā problēma? No tā, ka es saaicināju tik daudzus cilvēkus – nāciet visi! Beigās man bija 15 varoņi, ar kuriem vajadzēja skatītāju iepazīstināt, – kā lielā romānā. Ir vajadzīgs laiks, lai filmas sākumā ar viņiem iepazīstinātu.

Rītups: Bet vai labāk nebūtu bijis ar viņiem iepazīstināt pamazām filmas gaitā?

Siegfried: Es mēģināju. Kādā brīdī montāžā nospriedu, ka filmas temps ir par lēnu, un es uztaisīju citu darba versiju, 20–30 minūtes garās runāšanas ainas saspiežot 10–15 minūtēs. Bet pazuda viss fīlings!Tehniski runājot, īsākais variants ir labāks, bet tajā nav vairs to emociju, kas ir garajā.

Kļaviņa: Un kurš bija tas brīdis, kad tu sāki kaut ko just?

Rītups: Es neatceros, tieši kurā brīdī tas notika, – tāpat kā neatceros, kurā brīdī es aizmiegu –, bet tas bija pēc tam, kad bija stādīti priekšā visi filmas varoņi. Vienkārši kaut kādā brīdī es biju “iekšā” filmā un sekoju visiem varoņiem ar interesi. Bet vēl kādā citā brīdī es pieķēru sevi domājam: “Šie stāsti ir tik banāli!” (Visi smejas.) Bet tad jau tas vairs nebija svarīgi, jo filmā viscaur ir jūtama kaut kāda dzīves garša, kas liek aizmirst par banalitāti.

Kļaviņa: “Dzīves garša” – tas man patīk, tas ļoti labi raksturo šo filmu.

Siegfried: Man tā bija pilnīga eksotika – ielikt divus cilvēkus virtuvē un filmēt, kā viņi gatavo pusdienas... Tā nav mana dzīve, es tādu dzīvi nepazīstu. Es skatos un saku: “Bāc, tas ir neticami...” Un Dāvis [Kaņepe] man saka: “Zig, tu esi traks, tie ir vienkārši divi cilvēki virtuvē.” Bet es saku: “Nē, tas ir tik skaisti – viņš gatavo pastu!”

Rītups: Nu, tev kā nomadam jebkura aina virtuvē droši vien liekas eksotiska.

Siegfried: Es parādīju sākotnējo versiju montāžas režisorei, un tur ir aina, kur Iveta no rīta pamostas, mazgājas dušā, taisa brokastis, smēķē... Un visas meitenes teica: “Šito neaiztiec, tā ir gara aina, bet skaista.” Savukārt vīrieši tur neko īpašu nesaskatīja, viņi teica: “Šo ainu vari mierīgi izmest.” Īstenībā tā bija pati pirmā aina, kuru nofilmējām.

Kļaviņa: Visā, ko Zigs dara, ir klāt mīlestība un dzīvība. Tajā ir mīlestība pret katru filmas varoni, pret viņa brokastīm, pret visām tām sīkajām ikdienas lietām, kas liekas tik banālas un muļķīgas. Bet viņam tas viss kaut kā patīk, un to var just. Man šķiet, ka tieši tajā slēpjas šīs filmas pievilcība.

Pole: Un pilnīgi tīra un godīga mīlestība pret aktieriem. Man šķiet, ka arī to filmā var just.

Kļaviņa: Jo viņš to nedara priekš sevis – viņš to dara tikai un vienīgi mākslas dēļ. Tu jūti, ka aiz visa šī viņa pasākuma nav nekāda savtīga aprēķina, kā tas parasti ir lielajā kino.

Pole: Godīga dumpinieka enerģija – Zig, lūk, kas tu esi.

Znotiņš: Un vēl tas, ka filmēšanas laikā viņš ar kameru atrodas tev tik tuvu un viņš svīst...

Rītups: Viņš ir ļoti klātesošs.

Znotiņš: Tā ir ļoti spēcīga enerģija. Es vienmēr uzlādējos no režisora – man kā aktierim ir vajadzīga viņa enerģija. Tas draivsnāk no viņa, jo, ja režisors...

Siegfried: ...tikai sēž, skatās...

Znotiņš: ...tad man sava enerģija jādabū kaut kur citur.

Kļaviņa: Ar mani bija tā: es biju pēdējā aktrise, kas pievienojās grupai, jo man nāca virsū pirmizrāde vai kaut kas tāds. Un Zigs teica: “Labi, tu spēlēsi to, kas tu esi, – aktrisi, kurai nekad nav laika.” (Smejas.) Tad es aizgāju uz dzīvokli, kur bija jānotiek filmēšanai, un viņš vienkārši pienāca pie manis un teica: “Nu tad sākam!” Bez jebkādas sagatavošanās.

Pole: Neviens režisors neko tādu nedara.

Kļaviņa: Neviens tā nedara! (Smejas.) Bet šī enerģija un kaisle... Nu, un tad es arī sāku. Divdesmit minūtes dejoju kā traka pa dzīvokli. Un Zigs tev seko ar kameru, un tu jūti, cik ļoti viņam tas patīk. Un tas dod tev vēl vairāk enerģijas un spēka.

Znotiņš: Nekāda grima?

Kļaviņa: Nē, bija tikai mans pašas meikaps. Tagad es to nomainītu – lūpukrāsa nav pareizā.

Siegfried: Dažreiz man nepatīk, kā aktrise uzkrāsojusies, bet es neko nesaku, jo negribu iejaukties. Tas būtu tas pats kā sākt citus komandēt, un tas nav labi. Ja viņai tas patīk – nu labi, viņa ir princese ar savu Chanel lūpukrāsu...

Kļaviņa: Es iedomājos, ka esmu tāda jocīga pustraka aktrise, kura pati taisa sev meikapu, – mazliet tāda kā Blanša Dibuā.

Siegfried: Jā, un es arī ļāvu tev tādai būt.

Rītups: Pēc šīs sarunas, šķiet, ka filmēšanas process jums liekas daudz interesantāks par pašu filmu.

Siegfried: Es ceru.

Rītups: (Smejas.)

Siegfried: Labāk, lai mums visiem ir jautri filmēšanas laikā. Jo man uzņemt filmu nozīmē apmēram to pašu, ko uzorganizēt ballīti. Tā ir iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlu.

Rītups: Bet vai jūs domājat, ka filmu ir vērts skatīties? Un kāpēc jūs to ieteiktu noskatīties?

Kļaviņa: Vispār es domāju, ka šis nav tas sliktākais no maniem aktierdarbiem kino.

Siegfried: Elita, tu esi vienreizēja!

Znotiņš: Es nekad vēl uz ekrāna nebiju bijis tik brīvs.

Siegfried: Es tev pateikšu vienu lietu. Man ir ļoti svarīgi, lai es uzņemšanas laukumā justos komfortabli. Es pārsvarā strādāju ar neprofesionāliem aktieriem, un tas ir diezgan riskanti – man jāatrod visādi paņēmieni, kā panākt, lai viņi izdara to, ko vēlos. Elitai man tikai jāpasaka: “Izdari to un to!” – un pēc pāris minūtēm jau viss notiek. Jo šie aktieri ir vislabākie, un režisors šādā situācijā var justies ļoti komfortabli. Tas ir tāpat kā futbolā paņemt Ronaldu – vari būt drošs, ka viņš iesitīs.

Znotiņš: Viens iemesls, kāpēc filma būtu jāredz, ir tas, ka tajā spēlē vietējie aktieri. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka tā ir pirmā šāda veida filma latviešu kino. Tā ir filma-džezs, un kā tāda tā ir pirmā.

Pole: Tajā ir redzams, ko mākslā var izdarīt bez naudas, tikai ar tīru entuziasmu.

Znotiņš: Nu, jūtūbā var redzēt daudz ko, kas izdarīts bez naudas...

Pole: Es domāju Latvijas kontekstā.

Znotiņš: Šajā gadījumā mēs tomēr runājam par mākslu – tā man šķiet.

Kļaviņa: Man pašai katrā ziņā ir laba sajūta par savu darbu filmā.

Rītups: Bet vai tu varētu mazliet distancēties no sava darba un pateikt, kāpēc tu to ieteiktu citiem noskatīties?

Kļaviņa: Kā jau teicu, tajā ir spontanitāte, enerģija, vitalitāte, aizrautība, un tās ir svarīgākās lietas jebkurā filmā. Ja nekā no tā filmā nav, tā ir nedzīva. Un šajā filmā ir brīži, kad tu tiešām sajūties tā, it kā atrastos tur iekšā. Nav sienas starp mani kā skatītāju un režisoru.

Znotiņš: Un tajā ir kaut kāda gaismas burvība – gaismas spēles, kas savu kulmināciju sasniedz brīdī, kad Antona spēlētais varonis iet cauri niedrēm.

Siegfried: Ā, to mēs nofilmējām tajā reizē, kad viņš gāja pirkt sēnes… (Smejas.) Mēs ieraudzījām tās niedres, un es viņam teicu: “Ej iekšā niedrēs!” Tas notika pilnīgi nejauši.

Znotiņš: Tas saslēdzas ar to neesošā tēva ideju. (Visi smejas.) Tēvs, kas apmaldījies niedrēs.

Pole: Nezinu, man šī filma asociējas ar džezu – tā ir kā džezs uz ekrāna.

Kļaviņa: Tā ir ļoti gaiša. Ir pierasts, ka latviešu filmas vienmēr ir par kaut ko ļoti nopietnu, bet šajā filmā ir tāds īsts vieglums – esamības vieglums, ko skatoties var sajust. Pat tajā banālajā situācijā, kur meita gandrīz satiek savu tēvu pludmalē, – jā, varbūt tas ir banāli, bet... Es to piedodu, jo visa filma ir viegla, bez gruzona. Un man patika noslēgums.

Rītups: Noslēgums nu gan nebija diez ko gaišs.

Znotiņš: Ne gaišs, bet viegls.

Rītups: Tātad viens iemesls, kāpēc šī filma būtu jāredz, ir tas, ka tajā jūtams esamības vieglums. Ir vēl kāds iemesls?

Znotiņš: Šie banālie stāsti, kāpēc ne? Jā, dzīve ir banāla. Un vēl – filmā ir skaistas sievietes. Viņas ir filmas virzošais spēks.

Rītups: Izmisušās skaistās sievietes.

Siegfried: Tas ir ļoti svarīgs punkts. Kaspars atrada pareizo vārdu.

Rītups: Zig, ko tu atbildētu? Kāpēc tu kādam – arī tiem, kas nav tavi draugi, – ieteiktu noskatīties šo filmu?

Siegfried: Man liekas, ka tai ir labs ritms, tā ir muzikāla. Un es esmu ļoti lepns par mūzikas celiņu. Jo es taisu filmas kā mūziķis. Tā ir mana privilēģija – es varu pavadīt divus gadus montāžā, veidojot filmu un radot mūziku, kas tajā labi ieguļ.

Kļaviņa: Tiem, kuri interesējas par kino, šī filma būtu jānoskatās kaut vai tikai montāžas dēļ. Montāža šajā filmā ir ļoti atšķirīga un ātra.

Znotiņš: Bet ir vēl viena lieta, ja runājam par filmu, mīlestības tēmu un mīlestības alkām... Tajā ir vēl viena ļoti svarīga stīga – vientulības stīga.

Siegfried: Taisnība, vecīt.

Rītups: Es piekrītu... daļēji..., un es atceros, ka viens no Ziga pirmajiem poētiskajiem atklājumiem šajā pilsētā bija tas, ka Rīgā ir vesels rajons, ko sauc par Zolitūdi.

Siegfried: Tik daudz autobusu iet uz Zolitūdi! Un franču valodā solitude ir viens no visdziļākajiem vārdiem. Bet, kad tu aizbrauc uz turieni, tu saproti...

Rītups: Kāpēc filmas nosaukums ir “Rīga. Pirmais dublis”?

Siegfried: Arni, man vajadzēja kaut kādu nosaukumu.

Rītups: Es zinu, bet kāpēc tieši šāds nosaukums?

Siegfried: Labāks nosaukums būtu “Gulbji”, bet to es nevarēju atļauties.

Znotiņš: Tik banāli...

Siegfried: Bet tas ir ļoti skaists!

Rītups: Un tu saki, ka tie vārdi, ko Kurpe saka pašās beigās, arī nebija uzrakstīti priekšā?

Siegfried: Nē, neviens scenārists neko tādu nevarētu uzrakstīt. Kurpe ir dzejnieks! Tur peld tā vēstule, un viņš saka: “Un, pat ja es vēstuli nosūtītu, tā peldētu ļoti lēni.”

Kļaviņa: Esmu pamanījusi vienu lietu: ja filmas stāstā ir kāda patiesība un tam ir vērts notikt, tad kino darbojas kā tāds maģiskais magnēts, kas pievelk vēl citus tēlus un patiesības – kā šajā gadījumā ar Kurpi. Kad viņš beigās pateica to teikumu – tas bija vienā no pēdējām filmēšanas dienām, jā? –, tad likās: nē, tur kaut kas tomēr būs.

Rītups: Tu biji tur klāt?

Kļaviņa: Es biju klāt, jā. Viņam tur bija vēl tādi teikumi… Kino ir šāda īpašība – maģijas piesaistīšana. Teātrī tas ir tā kā mazāk.

Znotiņš: Un tas rada ticību, ka viss tiek darīts pareizi un sakarīgi. Bet, nu, protams, liekas – gulbji… Ārprāts, filmas beigas tik banālas – jūras malā un vispār…

Rītups: “Banāls” jau nenozīmē…

Znotiņš: Nē, banāls ir vienmēr jāšķaida. Tu ņem kaut ko banālu un šķaidi ar sarežģītu kino valodu, un tad tas strādā. Un kino valoda te ir diezgan sarežģīta. Nu, tā bilde – pie tās ir jāpierod. Ritms un Zigam raksturīgais filmēšanas paņēmiens – tas ir pietiekami oriģināls stils, kas miksēts kopā ar kaut kādu banālu stāstu.

Rītups: Vai jums ir sajūta, ka tā ir Ziga dāvana Rīgai un rīdziniekiem?

Znotiņš: Jā! Tikai no Ušakova naudu nepaņemsi. Bet skaistums ārprātīgs. Es ārzemju skatītāju vietā uzreiz sagribētu braukt uz Rīgu. Ļoti laba dāvana.

Rītups: Kaut kāds Rīgas šķērsgriezums tur noteikti ir. Es katrā ziņā neatceros latviešu kino redzējis Rīgas tuvplānu tik lielā pietuvinājumā.

Znotiņš: Es teiktu, Rīgas centra šķērsgriezums.

Rītups: Protams, Rīgas centra geto – kurā, kā izrādās, ir tā vibrējošā dzīvība, ko tu pieminēji.

Znotiņš: (Ironiski.) Jūgendstils…

Kļaviņa: Kaut kādā brīdī man skatoties bija tiešām sajūta – varbūt tāpēc, ka daudzi kadri pāreksponēti, bet arī tā ir daļa no Ziga rokraksta... Bija sajūta, ka tu skaties un… nu, tas taču ir te un tagad, un tie esam mēs, bet vienlaicīgi tu to skaties arī nedaudz kā tādu hroniku. Vienu brīdi tiešām iestājās tāda kā nobīde prātā. Nezinu, kā es to skatīšos pēc 20 gadiem, bet kaut kāds laika brīdis ir piefiksēts.

Rītups: Man šķiet, ka filma ir tāda kā Ziga mīlestības vēstule – nezinu, Rīgai vai rīdziniecēm, vai rīdziniekiem, bet nu skaidrs, ka atzīšanās mīlestībā tā ir.

Znotiņš: Zig, kad tu pirmoreiz atbrauci uz Rīgu?

Siegfried: Es atbraucu uz Arsenālu. Tad es sadraudzējos ar Dāvi, piedalījos viņa Kaņepes Kultūras centra izveidē, vēl pirms tas bija KKC, un pēc tam sāku braukt atkal un atkal. Kad cilvēki dāvā tev viesmīlību, mīlestību, tev gribas dot viņiem arī ko pretī.Un Rīgā es šo mīlestību esmu saņēmis daudz vairāk nekā Parīzē vai kādā citā lielpilsētā.

Rītups: Nu, tāpēc arī šī tava filma ir tāda intīma mīlestības vēstule.

Siegfried: Jā, protams.

Rītups: Jautājums tikai – kam.

Sigfried:Tev, Arni, tev! Un Dāvim, Elitai, visiem!