Draudzības micēlijs

Rvīns Varde: Paskat, te ir falafels. Bērnu burgers arī ir, laikam no bērniem. Es neko nesaprotu šobrīd, tā ir tā problēma. Bet tas nekas.

Lolita Tomsone: Es tev pateikšu, ko te parasti ņem cilvēki, kas ēd normālas lietas. Pirmkārt, tās tapas – tās tādas normālas uzkodiņas, superīgas.

Rvīns: Paņemam uzreiz kaut ko tādu? Lai stāv vienkārši blakus.

Lolita: Davai.

Rvīns: Paga, tu baltvīnu droši vien dzer?

Lolita: Jā. Es pateikšu, ka atsakos pieņemt, ka vasara ir beigusies. Lai viņi nesaka, ka baltvīnu neviens vairs nedzer.

Rvīns: Ja klausa tam, ko citi saka, tad pat kaķi nevar mājās paņemt.

Lolita: Varbūt mums jāņem pudele, un miers.

Rvīns: Protams, es tā arī domāju. Sausais? Nekādus bēru kagorus mums nevajag.

Lolita: To, lūdzu, pieraksti!

Rvīns: No otras puses, bēres noteikti...

Lolita: ...ir Rīgas Laika tēma. Un man ir daudz bēru stāstu, jo esmu dziedājusi kādās simts bērēs savā dzīvē, luterāņu un pareizticīgo.

Rvīns: Pirmo reizi es biju bērēs, kad manas sākumskolas skolotājas vīrs nositās un mēs nez kāpēc gājām uz bērēm. Un viņam bija sasietas kājas, lai tās nešļūc acīmredzot. Tai reizē gan nez kādēļ neviens kagoru nepiedāvāja.

Lolita: Sasietas kājas es neesmu redzējusi. Slīkoņus un visādas citādas smagas lietas, vasarā šķūnītī turētus gan.

Rvīns: Kādā krāsā viņi ir?

Lolita: Tādi dzeltenīgi pelēki. Bet, zini, pierod. Pēc tam es ilgi nevarēju ieiet puķu veikalos, tāpēc ka man tā miroņa smaka kopā ar tām puķēm, kas apliktas apkārt... Man likās, ka tur arī mazliet pēc mirušajiem.

Rvīns: Man vispār liekas, ka puķu veikalus vajag aizliegt.

Lolita: Tu gribi, lai es noorganizēju piketu?

Rvīns: Nuja, priekš kam viņus vajag? Starp citu, man viena meitene stāstīja, ka viņa bijusi Holandē un piedalījusies puķu sākotnējā atsijā. Latviju tur pārstāv trīs džeki vai divi, kas pērk visas rozes pēc savas gaumes, un tad viss notiek. Šis ir tāds antifemīns stāsts, ka vīriešu gaume diktē puķu nokrāsas mūsu dievzemītē.

Lolita: Mūsu vietā izlemj divi džeki kaut kur Holandē.

Rvīns: Tieši tā. Tāpēc to visu vajag aizliegt vienkārši. To kiosku rindu gar Vērmanīti visu iztukšot!

Lolita: Un ieviest sabiedriskās tualetes.

Rvīns: Bez maksas.

Lolita: Un mazu mākslas galeriju.

Rvīns: Jā. “А потом решили совместить.”¹

Lolita: Jā. Tas noteikti būtu tūristu mērķis.

Rvīns: Dišāns ar pisuāru.

Lolita: Tur noteikti vajag arī Dakšas “100 podi Latvijas simtgadei”. Mēs taču redzējām vienu podu Brasas stacijā. Pods, kas pārstāv manu, Brasas cietuma, rajonu.

Rvīns: Tāds noteikti aptetovējies pods, kurš māk uztaisīt no maizes domino kauliņus.

Lolita: Un arī tintnīcas – kā Ļeņins.

Rvīns: Jā, un raksta ar pienu.

Lolita: Tā, mēs gribētu baltvīnu. Ko jūs ieteiktu?

Oficiants: Kāds garšo jums?

Rvīns: Sausais.

Oficiants: Izteikti sausais, gribas kādu ziemīgāku, skābāku.

Rvīns: Skābāku gluži ne.

Lolita: Nē, skābāku noteikti ne, kaut ko tādu dzirkstoši vienkāršu.

Oficiants: Ir Čīle, ir Francija, ir Itālija, ir Argentīna, Dienvidāfrika – izvēle ir.

Lolita: Itālija! Tur ir saule atšķirībā no mums.

Oficiants: Atnesīšu.

Lolita: Un tad mēs no tapām varētu paņemt, ko tu saki?

Rvīns: Man būtībā vienalga.

Lolita: Ar avokado. Un tīģergarneles ar rozmarīnu un ķiplokiem. Par ēdienu mēs vēl padomāsim.

Rvīns: Tu zini, ka garneles saglabā uzticību uz visu mūžu?

Lolita: Tā tu man stāsti, un man nav nekādas iespējas to pārbaudīt. Es tās nevarētu atšķirt vienu no otras.

Rvīns: Kad to pateica Lotmanam, viņš teica, ka tagad ēst sviestmaizi ar garnelēm būs tāpat kā ēst sviestmaizi ar Romeo un Džuljetu.

Lolita: Tur viena garnele kutina ar ūsām otrai vēderu?

Rvīns: Jā.

Lolita: Cik jauki. Tu gribi salātus, kaut kādu silto?

Rvīns: Un tu?

Oficiants: Jūs no sākuma degustēsiet?

Rvīns: Es domāju, ka ne.

Lolita: Mēs jums uzticamies. Akli.

Rvīns: Pat vairāk nekā sev.

Lolita: Varbūt kļūs vieglāk pēc šīs vēlēšanu nakts.

Rvīns: “Если вам стало плохо на улице, попытайтесь вспомнить, а было ли вам хорошо.”² Ko tu tur pēti?

Lolita: Es domāju ņemt, nezinu, salātus.

Rvīns: Zini, kāpēc ledus salātus tā sauc?

Lolita: Nē.

Rvīns: Tāpēc, ka agrāk tos veda ar pajūgiem, uz kuriem bija sakrautas ledus kaudzes, pa virsu salāti. Vienkārši atcerējos.

Lolita: Zandarta fileja. Šis tev varētu derēt, ja tev garšo zivis.

Rvīns: Droši vien.

Lolita: Tu varētu ieēst asaku, un tad būtu tevi jāatdzīvina. Rīgas Laiks atkal pietuvosies nāves tēmai.

Rvīns: Es domāju, ka tu noteikti mani neatdzīvinātu, es aizrītos ar savām asinīm. Tepat atkristu kaktā.

Lolita: Lai es kādu neatdzīvinātu...! Neticu.

Rvīns: Tas vairāk par mani nekā par tevi.

Lolita: Austeres arī saglabā uzticību līdz mūža galam?

Rvīns: Nezinu, diez vai.

Lolita: Es domāju, kādam jāņem zandarta fileja ar violeto kartupeļu salātiem. Ja tu gribi gaļu, tad te ir visādas pīles krūtiņas ar zirgkāpostu un sparģeļu biezeni.

Rvīns: Kā uz mani skatīsies, ja es ēdīšu pīli? Pīle man patīk kā estētisks fenomens.

Lolita: Tad neēd nekādu pīli. Bet zivi es varētu nomakšķerēt.

Rvīns: Jā, tāpēc ka garneles jau ir nobeigtas tevis dēļ.

Lolita: Es varētu salātus paņemt. Būtu jokaini, ja mēs ēstu vienu un to pašu.

Rvīns: Tas ir tā Šrēdingera jokaini – gan ir, gan nav. Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk saprotu, kas ir dīvains. Man viss liekas dīvains.

Lolita: Kad mēs bijām Lionā, mūs aizveda uz tradicionālo ēstuvi, un tur viss ir tikai gaļa un gaļa, sieri un gaļa. Un saldais, kas ir tāds pasāļš siers, kas tulkojās kā zīda audēja vai zīda vērpēja smadzenes. Un visi sēž, un neviens neko nesaprot. Un tad tu saproti, kā tas ir, kad tu esi atbraucis no it kā laukiem.

Rvīns: Nu, pietiek aizbraukt uz Ungāriju, lai saprastu, ka esi idiots. Izlasīt nespēj neko, piecu veidu slīpie umlauti vienkārši nobeidz.

Lolita: Man likās, ka tas ir brīnišķīgi, ka neko nesaprati.

Rvīns: Pēc pastaigas pa kapiem un vārdu neatpazīšanas tu noteiktā mērā saproti, cik tas viss ir nebūtiski. Ungārijā es ieslēdzu televizoru, un tur dziedāja grupa Tranzīts, bet viņējā. Ieva Akuratere, bet viņējā. Pilnīgi tie paši tipāži, tās pašas sejas, tikai dzied citā, nesaprotamā mēlē. Ir viņu Haralds Sīmanis, gandrīz čukču rīkles dziedājumus dziedāja. Tas ir par to, ka cilvēki vispār ir līdzīgi.

Lolita: Nu, tad jāņem salāti.

Rvīns: Un man zandartu gribi iesmērēt?

Lolita: Man liekas, ka tas varētu būt labi, bet es nezinu, ko tu saki par to.

Rvīns: Kāpēc gan ne. Ja aizrīsies, tad aizrīsies. Tad tā lemts.

Lolita: Vēl jauks grillētu dārzeņu kārtojums.

Rvīns: Saki, tu tur ēdi varžu kājas, ko?

Lolita: Neēdu, bet viņas tur bija pie blakus galda.

Rvīns: Viņas ir arī šeit, bet tās es neļaušu ēst.

Lolita: Jau vakar bija jāizlemj, par ko balsot. Tā jau bija vesela izvēle.

Rvīns: Svītro ārā, kas nepatīk. Zandarts nepārvarēs 5%.

Lolita: (Smejas.) Noteikti, viņš zaudēs mīdijām un garnelēm.

Rvīns: Garnelēm it sevišķi.

Lolita: Ja jau Rīgas Laiks, tad sākam ar grāmatām. Mēs nevaram runāt tikai par garnelēm.

Rvīns: Jā, es zinu, kas man jāpastāsta. Šis būs stāsts par bibliofiliju burtiskā nozīmē. Viena, kas atstāja uz mani vislielāko iespaidu tajā brīdī, noveda mani līdz tādam dvēseles stāvoklim, ka es... Es viņu biju paņēmis no bibliotēkas, un es negribu lietot vārdu “ejakulēju”, jo tas ir šķebinoši anatomiski, pie galda turklāt, un tāpēc es to neteikšu, jo es esmu gaisīgs kā zieds un nesaskaros ar cilvēku pasauli gandrīz nemaz, bet es pēc tam viņu aizvēru un aiznesu atpakaļ uz bibliotēku.

Lolita: Ar salipušām lapām?

Rvīns: Viņa nebija salipusi, viņa bija kā pēc lietus, drusku gofrēta, bet tas arī viss. Tā bija Agatas Kristi grāmata, kuru viņa bija sarakstījusi ar citu pseidonīmu, ko es, protams, neatceros, kā visu būtisko. Grāmata saucās “Milža barība”, to gan es atceros.

Lolita: Man šķiet, ka Agatu Kristi esmu lasījusi tikai slimošanas laikā. Arī bērnībā.

Rvīns: Tev ir kāda grāmata, kas tev saistās ja ne ar analoģisku, tad līdzīgu stāstu?

Lolita: Man bija slēpta grāmata, ko mamma atrada manā atvilktnē. Es biju kādā ceturtajā klasē, tā bija “Atklāti par laulības dzīvi”. Un mamma teica: “Vai nav par agru?” Bet viss, ko šī grāmata ar saviem padomiem un ārprāta atklātību panāca, bija tas, ka mēs ar draudzeni Kristīni staigājām pa ielu un teicām: “Iedomājies, viņi arī to ir darījuši. Mūsu skolotāja arī, jo viņai taču ir bērns.”

Rvīns: Es šādā stāvoklī dzīvoju joprojām.

Lolita: Tas bija tas, par ko bija bišķiņ neērti. Es augu padomju laikos, un visas tās grāmatas, ko lasīja vasarnīcās, – Džeks Londons... Tie kopotie raksti, tur bija miesas krāsas Balzaks, koši zils Džeks Londons, visu mauca cauri. Tu kā pusaudzis neko nesaproti, kurš tur dzīvo uz procentēm un kurš ne. Pilnīgi nepazīstama pasaule, varbūt tāpēc tik vilinoša.

Rvīns: Runājot par cilvēkiem, kas dzīvo uz procentiem un tamlīdzīgi, es lasīju komentārus par vienas mūsu dejotājas un horeogrāfes aicinājumu iedot viņai dzīvokli par nopelniem valsts labā. Komentāri, protams, bija tādi, ka varēja vienkārši aizbraukt prom.

Lolita: Es vienreiz tā izdarīju, nepalīdz.

Rvīns: Tev sanāca recidīvs.

Lolita: Jā, man sanāca atgriezties.

Rvīns: Un komentārs bija tāds, ka viņa taču pati nedomāja par nākotni, re, viņai nav bērnu, vajadzēja domāt laicīgi – tādā pamācošā tonī. Es aizdomājos par to, ka šis cilvēks nevis visu mūžu vēro savu un svešu apjukumu, bet tā izkārtojis savu dzīvi, ka beigās viņš sēž uz lievenīša un klaudzina ar ledeni pa laicīgi ieliktiem zobiem. Un māca visus dzīvot, jo viņš zina, kā vajadzēja darīt. Es nekad nebiju aizdomājies, ka tādi cilvēki ir, jo es nemāku dzīvot, bet ir tādi, kas māk.

Lolita: Tu neko par viņu nezini.

Rvīns: Protams, es arī tagad muldu. Droši vien, ka viņš vienkārši ir idiots, kuram tajā brīdī nebija ko darīt, bet vienalga, šī tendence – zināt, kā citiem vajag, un būt pārliecinātam, ka no šī soļa izriet tas solis, – tas mani pārsteidz, jo man tādas pārliecības absolūti nav. Es uz to skatos kā uz tādu... nezinu, kā uz eksperimentu. Savādu eksperimentu.

Lolita: Man šķiet, ka tā grāmata, kas man absolūti... Jāsaka, es nogāju no ceļa, izlasot šo grāmatu, tā bija Selindžera “Frenija un Zūijs”. To lasa agrā vecumā, bet pēc tam, man šķiet, tu vairs nevari būt normāls, funkcionējošs pilsonis.

Rvīns: Tam varētu piekrist.

Lolita: Starp citu, par nosodīšanu, tur tieši tā ir viena no tēmām. Ka tu visur redzi, ka kaut kas ir falšs, neīsts. Un tad viņa lasa tā krievu svētceļnieka...

Rvīns: Mikluho-Maklaja?

Lolita: (Smejas.) Nē, krievu svētceļnieka stāstu par to, kā viņš meklēja cilvēkus, kuri lasa Jēzus lūgšanu. Un tur bija tāda fantastiska frāze, kad tas svētceļnieks ieiet mājā, viņš prasa žēlastības dāvanas, un viņu pabaro, viņš paēd un saka: “Un kas ir šīs sievietes?” Pie galda. Un Freniju satriec tas jautājums, ka viņu interesē, kas ir šīs sievietes pie galda. Un tas mani toreiz nenormāli aizkustināja, kaut kāda vērība pret to, kas apkārt notiek. Pēc tam, protams, nāca zināma vilšanās, ka tā nemaz nav ne ar garīgiem cilvēkiem, ne ar reliģioziem cilvēkiem. Teiksim, kad es dzīvoju Kārsavā sensenos laikos, tad brauca pēc garīga padoma cilvēki. Un viņi varēja spriest par teoloģiju, par dievišķo gaismu, par Dieva mīlestību, par Florenska draudzību, ko tik viņi tur nerunāja. Es tikmēr viņiem taisīju ēst, nesu ūdeni no akas, tas bija reāli tālu, mazgāju grīdas, jo nākamajā rītā bija dievkalpojums, un tas bija tā kā pats par sevi saprotams. Viņi tur sēdēja un runāja par lietām, par grāmatām, kuras es arī biju lasījusi, un man tolaik likās, ka arī man par to ir kaut kas sakāms, bet tas nebija iespējams. Un vienīgais cilvēks, kas to pamanīja, bija kāds luterāņu mācītājs. Tas par lietām, kuras tu pamani. Nesaki man: “Tev jau kā feministei tas ir svarīgi.” Es varēju stiept to ūdeni, taisīt ēst, bet bija sajūta, ka varbūt arī man reizēm gribētos parunāt par dievišķo gaismu un Jēzus lūgšanu.

Rvīns: Tas man atgādināja stāstu no Staņislavska grāmatas par to, ka viņš satika savu elku, kurš bija liela mēroga aktieris. Viņš uzvārdu tur neminēja, bet mēs varam droši vien nojaust, ka tas ir Kačalovs vai Ščepkins.

Lolita: Viens no lielajiem.

Rvīns: Jā. Aizgājuši ar viņu iedzert, viņš drausmīgi piedzērās, sāka visu demolēt, atteicās maksāt rēķinu, apvēmās. Un beigās rezumēja, ka veltīgi bija sadomājies, ka viņš ir arī labs cilvēks.

Lolita: Man arī kādreiz likās, ka garīdznieki ir gaišāki tēli par mums. Tas pārgāja pēc tam, kad mums bija jādzied bērēs un jāmēģina salāpīt batjušku, kurš neturējās uz kājām. Es pati nevarēju nelaiķi izvadīt, man vajadzēja viņu kaut kā salāpīt un iespraust rokā lūgšanu grāmatu. Man tajā laikā bija 18–19 gadi, iedomājies, kāda ir tā pieredze? Pie manis nāca arī bērni no skolas ciemos. Tie ir deviņdesmitie Latgalē, tas ir brutāli, tas tiešām ir brutāli. Kurš cietumā, kurš nodzēries. Bērni nāca pie manis un prasīja: “А котик у вас тоже божественный?”³ Pēc tam, kad man divreiz pāri sejai žurka pārskrēja, es ieviesu kaķi, jo bija drusku neomulīgi.

Rvīns: Manī mājo līdzīgs stereotips par mūziķiem. Aizej uz operu, paklausies, kā viņi spēlē, domā: “Ak Dievs, viņi taču ir perfekti cilvēki. Viņi atnāk mājās, un zeķes viņiem smaržo pēc zemenēm. Un viņi nekad nestrīdas, nepārtrauc sievu, palīdz sagriezt dārzeņus salātiem, nekurn un vienkārši ir kā arfas skaņas.” Jo kā var cilvēks, kurš ir dzirdējis un spēlējis Mocartu, ņemt un otram iesist?

Lolita: Zini, nacistiem arī patika klausīties operu, un ne tikai Vāgneru.

Rvīns: Tas gan.

Lolita: Un, starp citu, pateicoties tam, daudzi ebreju mūziķi izdzīvoja, viņus atstāja dzīvus, lai kāds būtu, kas spēlē.

Rvīns: Pagāja 30 minūtes, un mēs jau esam pie ebrejiem. Varbūt atgriežamies pie dievišķā kaķīša?

Lolita: Ļauj man runāt par holokaustu, citādi es piecelšos un aiziešu. (Smejas.) Ir kaut kas dīvains tajā, ka tieši mūzika vieno to varmāku ar upuri, viņi abi auguši vidē, kur mūzikai ir bijusi absolūta vērtība. Viņi abi zina tās mūzikas skaistumu. Bet man draugam vecvectētiņš ir bijis tas, kam bija jāizvēlas, kuri ir tie mūziķi.

Rvīns: Casting director.

Lolita: Jā. Un visi tie, kas neiziet to atlasi, ir lemti nāvei. Un viņš, protams, ir nolādēts un uzskatīts par drausmīgu cilvēku. Bet iedomājies, ka tu esi nonācis tādā izvēlē.

Rvīns: Ja šis būtu raidījums “Kas? Kur? Kad?”, tad es teiktu: “Muzikālā pauze!” Un uzliktu kādu smeldzīgu jidiša dziesmu.

Lolita: Jā, kur visi raud mutautā.

Rvīns: Sērīgā vijole čīgā.

Lolita: Un viņiem sirdis ir kā tādas pīrāgu pamatnes, sabirst pirkstos, un viss, netiek līdz mutei. Jā, tas būtu skumīgi. Bet nu... Man kamīnā dzīvo sātans, piemēram.

Rvīns: Kāds sātans?

Lolita: Es nezinu, kāds, bet viņš skrapst un vaimanā. Un mēģina pacelt trīs vākus, kas tur aizsedz kamīnu. Pilnīgi liekas, ka jāņem ar svēto ūdeni jāaplej.

Rvīns: Dievišķo kaķīti vajag.

Lolita: Es nevaru, man ir ūbeles, es nevaru turēt vēl kaķi.

Rvīns: Tik daudz saprāta tevī mājo.

Lolita: Jā.

Rvīns: Es domāju, ka tu zodz tikai kaktusus.

Lolita: Kaķus es nezogu.

Rvīns: Es saku, kaktusus.

Lolita: Kaktusus es zogu. Nu labi, es viņus nevis zogu, bet izglābju.

Rvīns: Jā, Robins Huds.

Lolita: Es esmu Robins Huds. Tiešām. Rabīns Huds, kurš bagātniekiem nolaupīto naudu deva nabagiem uz maziem procentiem. Bet es to kaktusu izglābu, jo viņš bija Tartu botāniskajā dārzā – tāds milzīgs kaktuss, kuram daudzi kaktusu zīdaiņi salipuši apkārt. Un viņi krīt gar zemi un kalst turpat. Es vienu iznesu ārā kā tāda krimināliste. Un viņš tagad aug.

Rvīns: Viņš tevi aizsargās no tā sātana, kas lien ārā. Varbūt tas ir Santaklauss?

Lolita: Par agru, drusciņ par agru.

Rvīns: Tāpat kā tev tā grāmata par laulības dzīvi.

Lolita: Tas bija daudz par agru. Bet zināmu skaidrību procesos tā, protams, radīja.

Rvīns: Tu izmanto šīs zināšanas joprojām?

Lolita: Es vispār visu aizmirstu. Arī padomus esmu aizmirsusi, tāpēc jādzīvo, kā ir. Kā Cvī teica šodien par tiem krievu liberastiem, kurus viņš nevarot ciest, jo tie esot kā einuhi, kas māca visus pisties, uz ko es gribēju teikt, ka tas jau vēl nenozīmē, ka viņiem ir slikti padomi.

Rvīns: Okulists ar brillēm ir labāks.

Lolita: (Smejas.) Parasti saka “kurpnieks bez kurpēm”. Tu zini to anekdoti par Izju kurpnieku? Atnāk mesija, un kaimiņi viņam saka: “Izja, nāc, mesija atnācis!” Viņš saka: “Paga, es tikai to zandali pabeigšu.” Tad nāk cieminieki, viņš nenāk atkal, tad nāk Jēzus pats. Šī laikam tāda kristīga anekdote, ja Jēzus pats nāk. Nu lūk, nāk viņš pats: “Es atnācu, ko tu te čammājies?” Un viņš saka: “Кто бы говорил!”⁴ (Abi smejas.)

Rvīns: Es arī varu izstāstīt anekdoti. Ebrejs atnāca pie skrodera pasūtīt bikses. Un nāk, un vēl jāmēra, un vēl. Paiet trīs nedēļas, un bikses joprojām nav gatavas. Beigās tomēr ir, smukas, un viņš saka: “Klausies, Dievs radīja Visumu trīs vai septiņu dienu laikā, bet tu te ar biksēm čammājies.” Un viņš atbild: “Bet tu paskaties uz šo pasauli un uz šīm biksēm.”

Lolita: Bet pareizi! Jūdaismā ir tāds termins tikkun olam, kas nozīmē pasaules lāpīšanu vai uzlabošanu, tieši ar tādu domu, ka pasaule ir sašķelta un sabrukusi. Bet tajā sabrukušajā pasaulē tev jāatrod tās skaistuma lauskas.

Rvīns: Tev izdodas atrast?

Lolita: Tu atrodi kapavietu, kas saucas “Modests Rudens”, tas ir brīnišķīgi.

Rvīns: Paskat, muša!

Lolita: Vēl dzīva!

Rvīns: Es vakar lasīju par mušām, kā nosist mušu. Tas ir drausmīgi grūti, jo viņai ir ātra reakcija, bet var viņai uzpūst, tad viņa sakoncentrējas, un tajā brīdī viņu var paspēt nosist.

Lolita: Kāpēc te ir tik drausmīgi daudz cilvēku, kinofestivāls laikam.

Rvīns: Jā, laikam kaut kas tāds ir.

Lolita: Tieši domāju, ka Tinto būs kluss un tukšs. Bet vismaz nenāk klāt tas cilvēks ar plastmasas roku, kurš met salto. Kurš esot dīdžejs.

Rvīns: Tu aizmirsi pateikt, ka viņš met salto un tad iedzer odekolonu. Tas ir viņa trumpis.

Lolita: Kur var dabūt odekolonu dzeršanai?

Rvīns: Man pie mājas ir bogoģeļņa, kur viņi nāk. Tur regulāri stāv pudelītes. Odekolons ar nosaukumu Classic.

Lolita: Ogurečnij.

Rvīns: Jā, žēl, ka te nevar ielikt to video, jo tas būtu jāredz visiem.

Lolita: Tas būtu kaut kas fantastisks! Tu esi braucis plackartā?

Rvīns: Jā.

Lolita: Uz kurieni tu brauci?

Rvīns: Uz Baltkrieviju. Tad, kad tur varēja nopirkt stacijā ceptas olas, bet aukstas, kas bija saliktas kā Pizas tornis. Vai nav jauki? Tarakāni čības izmērā skraidīja pa to vilcienu.

Lolita: Kad es braucu uz Maskavu vai uz Pēterburgu plackartā, turp es braucu diezgan tukšā. Un tad visi tie čelnoki, kas ved visus tos palagus, kaut kādus urbjus, tad viņi iznāk un katram, kam nav urbis un palags, iedod vienu.

Rvīns: Tāpat ar alkoholu.

Lolita: Bet iedomājies, man pēkšņi ir viens palags un viens urbis, nav tajā nekādas loģikas. Bet pēc likuma vārda tas tika izpildīts. Un es nezināju, ka varu pateikt “nē”, man bija žēl viņiem atņemt palagus.

Rvīns: Tas daudz ko par tevi pasaka.

Lolita: Ka man bija žēl?

Rvīns: Jā.

Lolita: Un atpakaļceļā man bija grāmatas un parasti arī ikru bundžas, ko man sadeva.

Rvīns: O, Florenskis un ikri!

Lolita: Jā!

Rvīns: Tāpēc, ka икра – пища богов⁶?

Lolita: Tāpēc, ka tur bija lēti, te bija dārgi. Viņi visu stāstīja, jo plackartā nav durvju, kuras tu vari aizvērt. Cilvēkiem, kas tevi ierauga, viņiem šķiet, ka ir jāizstāsta pilnīgi viss.

Rvīns: Man nesen tieši bija situācija kafejnīcā, kad viens sajutās kā vilcienā un sāka stāstīt. Kādu stundu viņš runāja. Viņam ir sieva, bērni, dzīvokļi centrā, un nevajadzēja viņam vakar iet uz kaut kādu klubu, kur viņš bija saticis kaut kādu bijušo kolēģi – smuku, uzkrāsojušos. Un beidzās viss ar to, ka viņš viņu parāva aiz stringiem, tas ir citāts. Un šorīt viņš to visu nožēlo.

Es padomāju par to, ka viņam ir divi dzīvokļi centrā un viņš vēl sūdzas par dzīvi. Ja man būtu kaut viens, es nevienu aiz stringiem nerautu.

Lolita: Es tieši domāju, kā būtu nopirkt zemi un stāvēt tās zemes vidū un domāt, ka tieši šis gabaliņš no visiem zemeslodē nez kādēļ ir ticis tev.

Rvīns: Un tad tu uzliec žogu un palaid pitbulu, kurš skrien un nokož stirnas, kas iemaldās iekšā. Vai kaimiņus.

Lolita: Nekad dzīvē!

Rvīns: Jā, tev būtu visu žēl, un pie tevis nāktu kā pie Jēzus.

Lolita: Es varētu atvērt ļoti neefektīvas psihoterapijas namiņu. Cilvēki vienkārši atnāk un stāsta. Un es nezinu, kā viņiem palīdzēt.

Rvīns: Tas būtu raudu mūrītis. Maziņš.

Lolita: Kur var likt zīmītes iekšā. Zini, ka uz Raudu mūri var nosūtīt e-pastu vai faksu un viņi ieliks mūrī tavu vēstuli? Dievs, no vienas puses, ir visur, bet, no otras puses, viņam ir ļoti svarīgi, ka tu izmanto sakariem tieši Raudu mūri.

Rvīns: Tas atgādina Psoja Koroļenko citātu: “Доверься высшей силе, тебя там не спросили.”⁷

Lolita: Bet turpat blakus Kristus kapa baznīcai sēž onkulītis, kas ir atslēgu glabātājs. Viņa ģimene kopš 12. gadsimta glabā atslēgas, tā ir musulmaņu ģimene. Jo kristieši nevarēja vienoties un vispār.

Rvīns: (Smejas.)

Lolita: Viņam ir vizītkarte, kurā rakstīts “Jēzus Kapa baznīcas atslēgas glabātājs”. Viņš tur nāk katru dienu un sēž. Tāda goda pozīcija.

Rvīns: Man to grūti iedomāties.

Lolita: Iedomājies, tev būtu tāda dzīve, vienkārši sēdi. Nevarētu pat teikt “sargā”, jo tur ir policija, kas to dara, tu tikai noraugies.

Rvīns: Atcerējos epizodi no filmas “Barfly”, kurā tēlo Mikijs Rurks. Viņš tur ar vienu sievieti nozog no lauka kukurūzu, un viņiem dzenas pakaļ onkulis, kas to sargā. Tad viņi atskrien, mēģina to kukurūzu ēst, bet tā ir zaļa. Un sieviete sāk raudāt un saka: “Es neko dzīvē nevaru izdarīt normāli.” Es drīzāk varu šo iztēloties, bet to onkulīti, kurš no 12. gadsimta ar vizītkarti dzīvo, – to gan ne.

Lolita: Viņš pats nav gluži no 12. gadsimta.

Rvīns: Es saprotu.

Lolita: Tagad tu paēdīsi un pastāstīsi, vai arī tev ir bijusi kāda tikšanās, kas izmainījusi visu dzīvi. Vai arī tev randomā lietas notiek?

Rvīns: Man vispār nav sajūta, ka tur ir kaut kas atkarīgs no manis.

Lolita: Tev nešķiet, ka tu pieņem lēmumus?

Rvīns: Vispār ne. Tā sanāca. Es nezinu kāpēc, bet sanāca. Tāpat kā acīmredzot sanāk vispār cilvēks. Ja paprasi vecākiem: “Priekš kam?” Viņi arī sacīs, ka sanāca. Varbūt viņiem tikai šķiet, ka viņi to gribēja.

Lolita: Gribētos domāt, ka vecāki mūs gribēja, vismaz kaut kādā brīdī.

Rvīns: Ja no tā paliktu vieglāk, tad es labprāt piekristu.

Lolita: Man reizēm šķiet, vai visa mana dzīve izmainījās tāpēc, ka es metu to kapeiku gaisā pie Krimuldas baznīcas. Mēs ar Pēteri Grāvelsiņu, kurš tagad ir Pēteris Draguns, metām kapeiku – kur tālāk doties ar stopiem, un es paliku Krimuldā un satiku Dimiterus. Kas tanī brīdī nevarēja nemainīt dzīvi.

Rvīns: Viņiem bija tā Krusta skola?

Lolita: Krusta skola tikai dibinājās, bet jau bija cilvēki, kas tur dzīvoja, – no cietumiem un bijušie narkomāni.

Rvīns: Bijušie narkomāni nepastāv.

Lolita: Nu, labi, dzērāji, cietumnieki. Un tur bija sajūta, ka tam, ko viņi dara un kā viņi to dara, ir jēga. Cilvēki bija apjukuši, viņiem droši vien vajadzēja kādu, kas rūpējas, uzklausa. Kasparam bija brīnišķīgā mamma Vija Artmane, kuru es savukārt biju redzējusi tikai teātrī un kino. Un te pēkšņi viņa bija gumijniekos un gāja mežā. Kamēr mēs ar mazo Jēkabiņu un Bertu atradām kādas 5 sēnes stundas laikā, viņa iznāca ar trim groziem no meža. Kurā, man šķiet, nav nevienas sēnes. Viņa stāstīja, kā jāgatavo cūkgaļa ar ananasiem. Iedomājies, tie ir fakin deviņdesmitie, kāda cūkgaļa ar ananasiem? Par kādiem ananasiem var runāt?

Rvīns: Tu zini, ka citas tautas ēd sēnes ar tārpiem?

Lolita: Nē.

Rvīns: Tas ne visur tiek uzskatīts par problēmu.

Lolita: Tu zini, ka Latgalē gailenes sauc par žīdu sēnēm? Tāpēc, ka iekšā nekad nav tārpu.

Rvīns: Un kā tas ir saistīts ar nosaukumu?

Lolita: Tāpēc, ka pēc jūdaisma likumiem tu nedrīksti ēst tārpus. Tāpēc puķkāposti ir baigā problēma, piemēram, jo tur vienmēr ir tārpi. Jāmērcē etiķī. Tu esi zadzis grāmatas?

Rvīns: Jā, esmu.

Lolita: Kuru grāmatu tu gribēji nozagt?

Rvīns: Es gribēju nozagt Rēriha grāmatnīcā grāmatu “Ajūrvēda un prāts”, kas maksāja tolaik nepanesamu naudu, man vajadzēja nieri pārdot, lai to nopirktu. Es jau biju paņēmis to grāmatu un ielicis biksēs. Un stāvēju, tēloju, ka lasu citu grāmatu. Tad pienāca tante un teica: “Varbūt apsēdieties?” Un iedeva man krēslu, lai ir ērtāk lasīt. Un tajā brīdī man bija morālā dilemma, es sapratu, ka viņa ir tik laba pret mani, ka es nevaru nozagt to grāmatu. Es to noliku atpakaļ. Tu taču neesi suns, lai iekostu rokai, kura tev dod. Jo suņi ir nepateicīgi.

Lolita: Es zinu tavu lielo mīlestību pret suņiem.

Rvīns: Nē, man viņi patīk. Bet sen nav zagtas grāmatas, jo nav tā, ka nevar nopirkt. Vispār, pēdējā laikā es gandrīz nepērku grāmatas, jo tās aizņem vietu.

Lolita: Tā ir drausmīga dilemma, pirms pārbraukšanas. Tu jau tā atdod, atstāj, bet grāmatas tāpat tev seko. Un pārmetoši uz tevi blenž.

Rvīns: Skaidrs, ka roka neceļas mest ārā, bet grāmatas aizņem vietu. Un, kad tev jāpārvācas, tad katrs plīša lācītis, kas jātin avīzē, iegūst pavisam citu vērtību, tu saproti, ka varbūt tev viņu nemaz nevajag. Bet, protams, padomju laika Dostojevska kopotie raksti plauktā – tas ir tik bezgala skaisti, ka ir grūti iedomāties, ka to varētu aizvietot ar planšeti. Bet jāmainās līdz ar laiku, ko lai dara.

Lolita: Kokli vari atdot kādam, kas patiešām koklēs, pareizi? Bet grāmatas... Kaut kādas jūdaisma grāmatas, kas ir fantastiskas. Ar domu, ka es kādreiz varētu patulkot fragmentiņus no tām. Es būšu pensijā un tad sēdēšu, tulkošu to visu. Tur ir brīnišķīgi stāsti, par pravieti Jonu, kurš atsakās pildīt savu uzdevumu un grib, lai tā grēka pilsēta iet bojā. Tas man reizēm mazliet atgādina interneta komentētājus. Ka viņiem gribas, lai visi tie ļaunie, kuri viņiem nepiekrīt, lai viņi iet bojā.

Rvīns: Tā ir laba doma, par to iešanu bojā.

Lolita: Un ir fantastisks midrašs, kas apspēlē to Jonas grāmatas ideju, ka izaug koks un pravietis guļ viņa ēnā, un viņš nokalst. Un Jonam ir šausmīgi žēl. Un viņam Dievs saka: “Tev koka žēl, vai tev nav žēl veselas pilsētas ar cilvēkiem un dzīvniekiem?” Un man liekas, ka nevajag nonākt līdz tam, ka koka ir vairāk žēl.

Rvīns: Man liekas, ka tu tieši ej tajā virzienā.

Lolita: (Smejas.) Man kastaņas labāk patīk nekā cilvēki.

Rvīns: Pilnīgi noteikti. Bet mana vecmamma kādreiz glabāja avīžu izgriezumus. Viņa domāja, ka tas kādam ir vajadzīgs. Un visu mūžu visi ar to mocījās, teica: “Lūdzu, izmet visu ārā.” Viņa teica, ka nu tik būs pensija un tad viņa visu... Dēlam ir astma, putekļi.

Lolita: Vienalga.

Rvīns: Un viņa nomira un neko no tā nepaspēja izdarīt. Man liekas, katram vajag padomāt, vai viņš nav pārvērties par Pļuškinu. Kad tu ej, piemēram, pārgājienā, kad tev nav pieredzes, tad tu pirmajā reizē paņem tādu džemperi, varbūt vēl tādu. Kad tu to pāris dienas nes, tu saproti, ko tev tiešām vajag un ko tev vispār nevajag.

Lolita: Bet man ar pārgājieniem bija baigi labā pieredze, ka visu netīro liec somā un tad, kad tev jābrauc atpakaļ uz pilsētu, tā pirmās dienas kārta, kas tika uzskatīta par baigi netīro, tajā tu svinīgi iesoļo pilsētā.

Rvīns: Atgriezties pilsētā pēc jebkura pārgājiena ir traumatiski.

Lolita: Ir, ir.

Rvīns: Tu domā, kāpēc es vispār te dzīvoju.

Lolita: Bet arī pēc ceļojuma. Tu aizbrauc, un pēkšņi šķiet, ka esi saticis pilnīgi citus cilvēkus. Un man liekas, ka skaistums ir tajā, ka viņi neko par tevi nezina. Viņi zina tikai to, ko tu viņiem izstāsti.

Rvīns: Es skatījos kaut kādu filmu, un tur bija šāda epizode. Sieviete prasa: “Par ko tu strādā?” Un viņš sameloja, pateica, ka iegūst naftu Sibīrijā. Es nodomāju, ka tas ir interesants specefekts – kaut kādā sev vēlamā gaismā parādīties –, bet, ja tu tos cilvēkus atkal satiec, tev nāksies atkal atcerēties, kas tu biji – naftas ieguvējs vai rantjē.

Lolita: Vai tu tamborē dzīvniekus.

Rvīns: Jā.

Lolita: Bet es diez vai varēšu aizbraukt uz Kamčatku, runājot par neiespējamiem ceļojumiem. Es skatījos visas iespējamās dokumentālās filmas, kuras es varēju redzēt par Kamčatkas pussalu, es sapratu, ka tur ir nenormāli skaistas vietas. Arī pie viena indīgas, drausmīgas, tur var noslīkt, iet bojā...

Rvīns: Geizers var iešļakstīt ar dubļiem.

Lolita: Acī. Un izkausēt tev lēcu.

Rvīns: Tieši tā.

Lolita: Bet cilvēki, kas dzīvo pilsētā, kas tur strādā un tirgo septiņu veidu ikrus, brauc kaut kādās medībās, viņi to neredz, viņi redz tikai to, kas ir tieši ap pilsētu.

Rvīns: Tas ir tāpat, kā Sanktpēterburgas iedzīvotāji neaiziet uz Ermitāžu.

Lolita: Iet, iet, vismaz tie, kurus es pazīstu, tie iet. Es braucu gan uz Polocku, gan uz Maskavu, gan uz Pēterburgu, biju Piemaskavā, Tveras apgabalā, pat makšķerēt gāju. Ar tādu sarūsējušu āķi uz mieta, un tās zivis vienkārši ķērās, tu iemet un velc ārā.

Rvīns: Uz tukšu āķi?

Lolita: Nē, baltmaize aplipināta.

Rvīns: Ar kardamonu?

Lolita: Ar anīsu. Es atvainojos, man šķiet, ka tur arī bez tā anīsa varēja iztikt, vienkārši bija upe, kas nebija piesārņota. Bija ārprātīgs sausums, un varēja staigāt un ieslīgt sūnās līdz ceļiem, un visur bija tikai golubika. Vienīgā, kas bija izdzīvojusi tajā ārprāta karstumā. Purvā.

Rvīns: Baložoga. Lācene, nē, kā viņa ir?

Lolita: Zilene.

Rvīns: Zilene. Ko tu stāsti?

Lolita: Zvēru.

Rvīns: Kādu zvēru?

Lolita: (Izspļauj vīnu.) Lūdzu, neraksti “abi smejas”. Šis nebija paredzēts. Es nevaru. Pozorišče vienkārši.

Rvīns: Kaut kas tik stulbs.

Lolita: Klau, tu zini, ka man riebjas papēži. Tieši tāpēc tu man sūti bildi, kurā apskrapstējuši papēži tiek rīvēti kā parmezāns.

Rvīns: Manai tantei ir tādi papēži, ka viņa sabradāja kaķēnus un nepamanīja.

Lolita: (Smejas.) Man tas liekas no kaut kāda varoņeposa.

Rvīns: Es zvēru. Viņa to pat nepamanīja.

Lolita: (Smejas.) Ja mēs runājam par savādām tikšanās reizēm, man ir bijušas vairākas tikšanās ar visādiem rabīniem, hasīdiem un visādiem ticīgiem jūdiem, kas parasti beidzas diezgan drausmīgi. Ka viņi mācas virsū, metas bučot. Un grābstīties.

Rvīns: Es jau sajutos kā upuris.

Lolita: Vai ne, tu jau sajuties. Un tad es sapratu, ka nedrīkstu, pat ja man tikai prasa ceļu, cik pulkstenis, kā mani sauc, es nedrīkstu atbildēt. Es gāju pa parku Jeruzalemē, un pēkšņi apstājas mašīna un prasa ceļu. Tur bija tāds akmens krāvums starp mašīnu un mani, es nodomāju, ka šis nav tik traki. Un es saku: “Jums ir jāgriežas riņķī un jāiet tur.” Un, kamēr es to stāstu, es skatos, ka viņš jau izvilcis ārā un tā brutāli dročī, turpinot lēnām braukt. Es pārlēcu pāri tiem akmeņiem, bet viņš iemauca kaut kur starp priedi un akmeni, jo īsti neskatījās, kur brauc. Ceru, ka viņš vismaz sabuktēja bamperu. Bet vispār tas naivums, kad esi audzis Latvijā, ar visiem jārunā, ar pieaugušajiem jāsveicinās, tev pateikts, kā jāuzvedas... Tu jau negaidi, ka viņš tev metīsies virsū. Tad tu sajūties vainīgs, ka nemāki uzvesties. Pēc tam gan es sāku skriet pakaļ, mest akmeņus, sist pa seju. Visādi.

Rvīns: Nezinu, runājot par me too, man arī tas naivums joprojām saglabājies, un es nezinu, kā ar to dzīvot tālāk. Bija tādas epizodes, es to pat definēju kā atsevišķu žanru ar vārdu “pupings”, kad tu attopies jau fakta priekšā.

Lolita: Ka jau par vēlu?

Rvīns: Ka nebiji domājis, ka tas iet uz to. Tad es sapratu, ka, ja tev sūta vēstuli un saka, ka ir forša diena, jau tas ir bīstami.

Lolita: Ak Dievs.

Rvīns: Jā, ja tu nepasaki “nē” vai neesi rupjš, tad tam seko vārsmas un tamlīdzīgas lietas. Jaunībā visu laiku sanāca kaut kādas nesaprašanās, tagad mazāk.

Lolita: Mums vispār neskaidroja. Pilns Biķernieku mežs, bija jāskrien krosi un jāslēpo no Teikas videnes, pilns bija ar visādiem kratītājiem, rādītājiem. Un 16. trolejbuss no Purčika uz Teiku vienkārši bija pilns ar visādiem kropļiem treniņbiksēs, kas dročīja nemitīgi. Un tu kā skolniece nezini, ko darīt, tev ir kauns. Tā bezspēcības sajūta. Bet mēs varētu plavno pāriet pie tā, kā mēs satikāmies. (Abi smejas.)

Rvīns: Nē, šī nav laba pāreja. Es braucu trenuškās trolejbusā, bet tu biji skolniece.

Lolita: Tu esi jaunāks par mani, es varēju braukt trenuškās. Mēs varētu parunāt par ēdienu vai par manu debešķīgo skaistumu.

Rvīns: Jā, nenoliedzami, pat ja te izslēgtu gaismu, tāpat telpa būtu tava skaistuma apspīdēta, kā no Bāskervilu suņa fosfora maskas.

Lolita: Būsim godīgi, skatīties uz sevi, klausīties savu balsi – tas jau ir diezgan liels pārbaudījums. Man visu laiku nākas to darīt.

Rvīns: Tu teici par ēdieniem, un es atminējos, kā “Divpadsmit krēslos” Benders izlikās par ugunsdrošības inspektoru un viņam uzklāja galdu, kur bija zubrovka, marinētas sēnes un vista ar rīsiem. Tu teici par cūkgaļu ar ananasiem, bet tajā kontekstā ir skaidrs, cik ļoti viņš gribēja viņu piekukuļot.

Lolita: Jā, Artmanei bija cūkgaļa ar ananasiem, bet mana omīte vārīja skābputru, kas, man liekas, lai kādā kultūras kanonā ir iekļauta, ir jālikvidē, jāaizmirst. Viņa ir jāizcenzē no visām tautas grāmatām. Vai reņģes pienā.

Rvīns: Es nesen piedzīvoju tādu gadījumu, kad bija jāspēlē spēle, kur uz pieres pielīmē lapiņu un cilvēkam jāmin vārds. Citi nedrīkst teikt priekšā, jāatbild tikai ar “jā” vai “nē”. Es vienam cilvēkam uzrakstīju “Skābputra”.

Lolita: Viņš nevarēja uzminēt?

Rvīns: Vispār, un visi pārējie arī bija pārdomās. Tas ir kā “buberts”, tam vairs nav korelācijas ar realitāti. Es nekad neesmu ēdis, tu man varētu uztaisīt.

Lolita: Es tev varētu uztaisīt, bet pati neēdīšu. Ome taisīja, un es ikreiz teicu: “Ome, netaisi šito, garšo pēc vēmekļiem.” Pagāja daudzi gadi, omīte ir mūžībā. Es braucu uz Kuldīgu, domāju, varbūt jāpagaršo, varbūt es biju bērns un stulba. Es nespēju novērtēt to kurzemnieces mantojumu. O, nē.

Rvīns: Bija vēmekļi?

Lolita: Jā, diezgan.

Rvīns: Es gan nesen redzēju, kā balodis knābā no vēmekļiem zirnīšus.

Lolita: Es tev stāstu patīkamas lietas!

Rvīns: Par vēmekļiem.

Lolita: Es tev nestāstīšu, ka, ja tu vem pēc sarkanvīna, tad no tapetēm to nevar izmazgāt.

Rvīns: Es nekad neesmu vēmis, es nezinu, par ko tu runā.

Lolita: Tev gan spēcīgs organisms.

Rvīns: Vēl jā.

Lolita: (Smejas.) Es tik sen neesmu makšķerējusi. Cilvēkiem iesaka visādas meditācijas nervu nomierināšanai, es varētu iet bļitkot. Bez makšķeres. Velteņos staigāt pa Juglas ezeru un dāsni dāvāt padomus. “Kā jums ķeras? Šito nevajag, šito vajag uz citu mormišku ķert.”

Rvīns: Es izlasīju grāmatu par aitkopību, vistkopību, par makšķerēšanu pat veselas trīs grāmatas, vienkārši intereses pēc. Un tur bija sadalīti makšķernieku tipi, un viens no tiem bija tieši tāds, kurš pats nedara, bet zina, kā vajag. Un tas visiem krīt uz nerviem. Tu varētu tajā tipā iekļauties mierīgi. Tu zinātu, kāds vējš pūš.

Lolita: Jā, es teiktu: “Austrenis, nebūs. Cik dīvaini jums tur ķeras.” Bet tagad gan mēs varētu pāriet pie tā, kā mēs satikāmies.

Rvīns: Jā, tā bija savāda tikšanās, bet labi savāda.

Lolita: Kad es dzīvoju Izraēlā, man prasīja, kāpēc es esmu pārcēlusies. Man vienmēr bija gatava atbilde: “Man riebjas zeķbikses.” Tā no sirds. Es viņas ienīstu. Zeķbikses. Es speciāli esmu pārcēlusies uz valsti, kur tev nekad nevajag vilkt zeķbikses. Ja tu gribi, tu vari tā izmanīties, ka nekad dzīvē.

Rvīns: Kāpēc tev nepatīk zeķbikses?

Lolita: Tāpēc, ka viņas savieno kājas, kā tam mironim, par ko tu teici. Vēl viņas mēdz šļukt uz leju, un man tās liekas absolūti tizls apģērba priekšmets. Viņas saplīst pirms tikšanās.

Rvīns: Vajag apgriezt nagus, pirms vilkt zeķbikses.

Lolita: Skaidrs, ka tu apgriez nagus jebkurā gadījumā.

Rvīns: Nē, tas nav obligāti. Kamēr neskrapst pa grīdu...

Lolita: Vārdu sakot, tā bija viena lieta. Izklausās ļoti motivēti, protams, ka tu dzīvo citā valstī tāpēc, ka tev riebjas zeķbikses.

Rvīns: Zeķbikšu emigrācija.

Lolita: Jā, daļu ebreju deviņdesmitajos gados sauca par “desu emigrāciju”. Mēs tagad ar Unu braucām decembrī, piecos no rīta atlidojām, pie mums bija auksts un slapjš, bet tur ir 26 grādi. 11 no rīta. Mūs jau gaida ar maizi un hummusu. Mēs izkāpjam pie lidostas izpīpēt pirmo cigareti, un tur tekalē putniņi, strazdi ar dzelteniem vēderiem, un dateļu palmas apkārt. Mēs kā tādi bomāri viņas lasām un ēdam no zemes. Un ir silts. Tas ir skaisti. Lai gan pēc tam tāpat jābrauc atpakaļ. Tu gribēsi desertu?

Rvīns: Nē, desertu es negribu.

Lolita: Kas jums ir no desertiem visjaukākais?

Oficiants: Ēdienkartē ir tikai marcipāna kūka, saldējuma sorbets, tad vitrīnā vēl kaut kas stāv, napoleons, šokolādes kūka, to mierīgi var dabūt.

Lolita: Jā, es gribētu sorbetu.

Oficiants: Kādu kafiju arī vai tēju, vai tikai sorbetu?

Lolita: Nē, vīnu. Par ko mēs runājām? Par vīģēm. Ir vēl mango, kas ir auglis, kurš ir nenormāli garšīgs, bet tu tiec viņam klāt un nemāki viņu ēst. Jo tavā padomju bērnībā bija mango sula no bundžas. Svaigās vīģes, es pirmo reizi saēdos un nevarēju nevienu ne bučot, vispār neko, tāpēc ka man bija visas tās sīkās spalviņas... Mēs vēl no koka ēdām. Tev ir piepampušas lūpas, un tās sāp. It kā tu būtu iekritis ar mūli kaktusā, tāds arī staigā.

Rvīns: Jā, Salaspils botāniskajā dārzā piedzēries un iekritis kaktusā ar nosaukumu Gruzona ehinokaktuss.

Lolita: Ir tāds?

Rvīns: Ir pat tāda mūzikas apvienība. Par godu šim kaktusam.

Lolita: Es tur varētu nezagt kaktusus.

Rvīns: Tur tante uzmana un kameras.

Lolita: Bet es jau viņu izglābu, nezagu, viņš mētājās pa grīdu.

Rvīns: Nu, to tu stāstīsi prokuroram, ko tu tur izglābi.

Lolita: Tagad būtu jāpastāsta, kāpēc un kā mēs esam satikušies. Kāpēc – to gan neviens nezina.

Rvīns: Pokrova kapos ir vistu vanaga ligzda. Parasti cilvēki domā, ka pie mums vanagu nav. Un, ja ir, tad jābildē un jāsūta kādam, arī man.

Lolita: Bet tev jau sūta arī kaijas mazuļus, kurus notur par kādu citu.

Rvīns: Par to brīnišķīgi pateica zoodārza pārstāvis, aizmirsu viņa vārdu: “Un tad nāk svīres. Un mums saka, ka tie ir vanagi.” Man arī tā ir bijis.

Lolita: Es tikai atceros, ka tu mani gribēji saukt uz jūs.

Rvīns: Jā, bet tu pateici, ka uz jūs tu būsi ar vanagu.

Lolita: Bet ar tevi uz tu.

Rvīns: Jā, tad gājām skatīties putnus.

Lolita: Un tagad man mājās dzīvo divas ūbeles, un vienai no tām ir amputēta kāja. Es pati viņu amputēju, jo bija par vēlu.

Rvīns: Tas ir brīnišķīgi, vojenno-poļevaja ķirurģija. Iedevi uzpirksteni ar spirtu vismaz pirms tam?

Lolita: Viņai viņa bija puslīdz atmirusi, man tikai vajadzēja ar šķērēm pārgriezt un sasaitēt. Būra ķirurģija.

Rvīns: Bet tu taču ne tikai amputēji kāju, bet iemanījies arī noķert to izbēgušo putnu.

Lolita: Jā, bet to tu man iemācīji, kā pienākt tuvu putniem ar kameru. Tāpēc tad, kad man izmuka ūbele, tas bija drausmīgi: putns lido un nesaprot pats, kur atrodas. Turklāt viņa ir asfalta krāsā. Kamēr es viņu atradu, tad es lavījos kādas desmit minūtes klāt. Ar lakatu, kas man vēl ir no deviņdesmitajiem gadiem, tāds brīnišķīgs, ar rozēm. Krievu. Tagad viņa joprojām dzīvo pa virtuvi un dūdo. Viņas kā narkomāni saēdas magoņu sēklas, tad dzied.

Rvīns: Putni ir kaut kas tāds, kas pastāv netālu, uz viņiem vienmēr var aiziet paskatīties. Tas ir jauki.

Lolita: Rīgā ir tik brīnišķīgi, ka tepat ir kapi. Putni ir tepat, tuvu pie mājas. Ka tev nav jābrauc tālā ekspedīcijā. Kas tev notika? Sasiti elkoni?

Rvīns: Kaut kāds nervs. Nesasitu, bet man tāda sajūta, ka tur kaut kāds elektrošokeris ir iemontēts. Sen tā nav bijis. Varbūt es sāku sadalīties pa detaļām.

Lolita: Visdrīzāk. Pēc šīs sarunas. Sarunas beigās kādam no mums ir jāapraudas. Jo man tā bija, kad es intervēju Izraēlas rakstnieku Jošuu. Viņam visur bija saliktas sievas fotogrāfijas, uz visām dzegām. Un viņš runā un stāsta, un pēkšņi viņš saka aptuveni tā: “Vai, bet viņa ir aizgājusi! Un es katru dienu par viņu domāju. Un katru dienu es negribu. Es nevaru izlemt, vai dzīvot vai ne.” Un pēkšņi cilvēks, kurš ir stāstījis par literatūru, par politiku, viņš viss tāds iznesīgs, pēkšņi sāk raudāt tā, ka viņš jāapkampj. Vienkārši asaras birst par mirušo sievu. Un uz šīs nots mums bija jāšķiras. Iedomājies?

Rvīns: Es te biju iegājis kaut kur paēst, un tur bija sieviete, kura prasīja: “Kas ēdams jums ir palicis?” Un kaut kādu dārzeņu ragū pasūtīja. Viņa knapi kustējās, viņai trīcēja rokas. Runāja vārgi un nesa dakšu atsevišķi. Un es padomāju par to, kāds viņai var būt mierinājums? Viņai nav mierinājuma. Viņa vairs nefunkcionē, un naudas arī viņai, visticamāk, nav. Es vienkārši novērsos, nevarēju uz to skatīties. Man nebūtu viņai ko atbildēt, ja viņa prasītu: “Kāpēc?” Man diezgan sametās nelabi, uz to skatoties. Tādā ziņā, ka es neesmu optimists, es saindējos ar minoru un tā arī nevaru no tā atiet.

Lolita: Bet tā ir kaut kāda dostojevščina, ko tu izlasi un pēc tam nevari padzīvot kādu laiku. Es pārlasos tos holokaustā izdzīvojušo stāstus, un tad man arī liekas, kā tagad tu dzīvosi. Tas nekādā ziņā nepalīdz.

Rvīns: Tas man atgādina to dokumentālo filmu par Treblinkā izdzīvojušo, kuru aizveda turpat uz to vietu, kur viņš atrada starp ieslodzīto nomestām drēbēm savas māsas mētelīti, ko mamma šuvusi. Ko tu viņam vari pateikt par pozitīvo domāšanu?

Lolita: Pēdējais, ko lasīju, bija abas Primo Levi grāmatas. Mums bija pasākums muzejā, un atnāk Vestermanis un saka, ka vai nu tā grāmata ir nepareiza, vai tādu nevajag izdot. Ka vajag izdot to Aušvicas grāmatu ar visām tām mokām, ciešanām. Kā tu tiec galā ar to, ka katru dienu cilvēki nemitīgi krīt, mirst, sajūk prātā. Un viņš nokritizēja, kā tad viņš tā raksta, pārāk...

Rvīns: Ciniski?

Lolita: Ar sarkasmu, ironiju. Smagas lietas, bet izstāstītas kā stāsti no dzīves. Pēc pasākuma cilvēki viņam prasa, kā viņš ir izdzīvojis. Un viņš sāk bliezt tādus pašus stāstus, kas arī ir smagi, bet viņos ir kaut kāds dzīves neprāts un dzīves mulsums, kad esi izdzīvojis un ko darīt tālāk. Un es viņam saku: “Jūs tikko teicāt, ka to Primo Levi grāmatu nevajag tulkot. No otras puses, jums ir tādi paši stāsti.”

Rvīns: Un ko viņš atbildēja uz to?

Lolita: Smējās, ko tad viņš atbildēs, smējās. Bet izlasot man likās, ka Baltkrievijā sen nav būts.

Rvīns: Es pazīstu vienu cilvēku, kurš ir kartupelis, tikai viņam ir brilles. Ja brilles noņem, viņš būtu kartupelis, bet tā viņš ir kartupelis ar brillēm. Un viņam klājas diezgan plāni līdz ar to. Viņš ir fotogrāfs un brauca bildēt dabu. Un viņš ieraudzīja uzartu lauku, neizturēja un ielēca vagā un gulēja nekustīgi. Kad viņš veikalā pietuvojas bekonam tuvāk par metru, bekons pats aptinas viņam ap galvu.

Lolita: Ap kaklu, kā māmiņas šalle.

Rvīns: Viņam mēdz izaugt asni pa nakti tumsā. Ja pārāk ilgi guļ. Un tad, kad viņš mazgājas un iet karstā dušā, tad viņa draudzene domā, ka viņš vāra kartupeļus.

Lolita: Ja viņai ir iesnas, viņa elpo viņu.

Rvīns: Viņš veikalā gribēja nopirkt rīvi, bet pārdevēja izsauca policiju, jo domāja, ka viņš grib izdarīt pašnāvību. Izteicienu “ej dillēs!” viņš uztver kā komplimentu.

Lolita: Es domāju gan. Es arī gribēju kādu draugu pieminēt, bet aizmirsu.

Rvīns: Tas parāda, cik tas bija būtiski.

Lolita: Nē, tas parāda to, ka mana atmiņa ir kā diskete. Galda izmērā. Kurā ietilpa pusfotogrāfija, līdz degunam.

Rvīns: Un tad viņa kabatā no mašīnas motora varēja atmagnetizēties. Sākumā spēles un aplikācijas rakstīja lentēs, kā skaņu signālus. Varēja piezvanīt un nodot programmu kā skaņu. Tas ir viens no tiem stāstiem, kurus varēs stāstīt mazbērniem kopā ar “es tevi atceros vēl pavisam maziņu”, un tas viņu pilnīgi neinteresēs. Liksies, ka tās ir dinozauru sarunas. Par to, ka bija jāiet uz skolu 5 km sešos no rīta.

Lolita: Jā, un uz maizes smērēja puņķus, un ar to bija jādzīvo. Un tas bija viss, kas bija.

Rvīns: Šis ir par traku. Es negribu domāt. Es negribu smērēt puņķus uz maizes.

Lolita: Mums Kārsavā reiz atnesa mazās paciņas ar pistācijām, kas bija reta lieta. Man tur bija, kā to sauc, pielūdzējs. Viņš bija priesteris, kas bija noņemts no amata. Viņš dzīvoja tādā mājiņā uz vistas kājas un sēja burkānus. Tas bija tas, ar ko viņš dzīvoja. Viņš nāca mums mācīt dziedāt. Un tad viņam vienā brīdī aizgāja širmis. Un tagad es saprotu, ka viņš ir reāli ieķēries, bet tad es, protams, neko nesapratu. Viņš nāca ar ermoņiku un dziedāja visādas ukraiņu dziesmas. Mums bija jāmācās tie dievkalpojuma dziedājumi; kad tas bija pabeigts, tad viņš pie loga stāvēja ar ermoņikām un dziedāja dziesmas.

Rvīns: Šajā sakarā man ir brīnišķīga divrinde, tā nekad, ne pirms, ne pēc nenoderēs, bet šeit tā noderēs, citāts: “Девки, ссыте в потолок, я гармошку приволок!”⁸ (Abi smejas.)

Lolita: Kad es atgriezos no Izraēlas pēc 14 gadiem, kur man bija draugi – dažādu ticību, pārliecību un tautību, nokrāsu cilvēki –, tad man teica: zini, kas tev būs grūtākais atgriežoties? Draugi. Jo aptuveni pēc trīsdesmit gadu vecuma tu vairs nevari atrast draugus, cilvēki ir jau satikušies, un tu tos savus trīs, četrus tā arī kop kā tādus istabas augus, mēslo ar vīnu un ej uz kino. Tas man likās tā baigi skumji. Es par tevi arī tieši tā domāju. Ārprāts, kā man tomēr paveicās, ka ir cilvēki – pilnīgi citas vietas un laika, bet tu vari satikt tādus cilvēkus kā tevi. Bet kā tev ir ar draugiem? Kur tu viņus esi saticis vai savācis?

Rvīns: Man jāraud gandrīz vai.

Lolita: Tagad būs raudāšanas brīdis?

Rvīns: Nu jā, tā ir kaut kāda neizskaidrojama lieta. Es nezinu, ja tu pēkšņi izdomātu aizbraukt atpakaļ uz Izraēlu, man būtu sajūta, ka manam televizoram izslēdz krāsas. Tā tiešām ir.

Lolita: Jā.

Rvīns: Jā, ar draugiem… Inerces draudzība – ir tāda lieta. Ja tu tagad satiktu viņus, tu nezinātu, par ko ar viņiem runāt, bet tu viņus pazini tad, viņi tevi pazina, tu pie viņiem nakšņoji, kad šķīries, uz viņu virtuves dēlīšiem griezi dārzeņus sautējumiem. Visi tie dažādie dēlīši saplūda vienā tajā periodā. Ar gadiem arvien grūtāk, paliec piesardzīgs, kā teica, atceries varbūt, “Cietsirdīgajā romancē” viens tirgonis: “Много у них всякого народа бывает, потом встречают на улице, кланяются и с разговорами лезут.”⁹

Lolita: (Smejas.)

Rvīns: Tu saproti, ka tev pienāk tāds brīdis, ka – nu ko? Un pēc tam – a ko tu, un ko tu? Man nav īsti interesanti, ko tu.

Lolita: Man ir baigi grūti ar tiem cilvēkiem, kas ir tur, ir pierasts pie pilnīgi cita draudzības tuvuma, viss, kas man ir – e-pasti, vatsapi, kas ir ļoti kaut kas neīsts un pastarpināts –, es nevaru to īsti pavilkt. Tev visu laiku liekas, ka tas izskatās mazliet pēc atskaites par dzīvi.

Rvīns: Tas vispār ir cits konteksts, kurā tu dzīvo. Man uzrakstīja mana klasesbiedrene, kuru es nebiju saticis gadus desmit. Feisbukā uzrakstīja: ar ko tu nodarbojies? Un ko es varu īsti atbildēt? Es pats nezinu, ar ko es nodarbojos. Tas ir kā dakteris saka pacientam: “Stāstiet visu no sākuma!”, un viņš saka: “Sākumā Dievs radīja Zemi…” Es pateicu, ka mēģinu filmēt dokumentālo filmu, kaut ko tulkoju, kaut ko šifrēju. Un automātiski paprasīju: un ko tu? Viņa atbildēja: “Es dzīvoju Vācijā, audzinu divus bērnus un tā.” Tajā brīdī tā saruna arī beidzās, tāpēc ka... ko mēs īsti varam runāt. Tāpēc saskares punkti ar tiem cilvēkiem, ar kuriem ir, – tie ir svētki!

Lolita: Jā! Jā!

Rvīns: Jo vecāks tu paliec, jo – uhh, var vienkārši pasēdēt! Ak Dievs, cik labi! Es jau biju domājis, ka mūžīgā ziema. “На носу очки а в душе осень.”¹⁰ Tāpat mēdz būt, ka pazūd draugi.

Lolita: Vestermanis stāstīja par savu draugu Joelu Veinbergu. Kad Vestermanis atgriezies atpakaļ Rīgā, tie cilvēki bijuši izzuduši – neviena nav bijis, visi palikuši Rumbulā vai kur. Viņš saka: “Un es eju pa ielu, un pēkšņi Jolis nāk pretī!” Nāk pretī un ir dzīvs. Draugs!

Rvīns: Tu atceries arī to “Es izdzīvoju Rumbulā” autori, kā viņa satika māsu pēc kara kaut kur tirgū?

Lolita: Jā!

Rvīns: Pēkšņi vesela pasaule atgriezās. To vispār grūti iedomāties mums šeit, sēžot siltumā.

Lolita: Tas ir vispār nenormāls stāsts. Viņa ir vienkārša sieviete, šuvēja. Viņai ir jāpārģērbjas par kroplīti, lai viņu visu laiku kāds neizvaro.

Rvīns: Arī mati jākrāso. Tur likās ļoti būtiski tas, ka viņa piemin, ka tēlo adventisti un lūdzas, un domā, kad es beidzot varēšu būt es pati. Tur taču bija vairāki gadījumi, kad tas viss bija uz naža asmens, kāds bija atnācis ar dokumentiem, ar domu – viss, tu esi atmaskota. Cik maza ir varbūtība visos tajos apstākļos, ka cilvēks vienkārši izdzīvos.

Lolita: Tik jocīgi, ka viņa apraksta tās visas vietas, kas ir tepat, – mauku māja ir Skolas ielā. Tad viņa sildās Ziedoņdārza tualetēs – tas viss ir tepat! Tad viņai liek pāršūt drēbes, viņa redz, ka tās ir nošauto ebreju drēbes, bet viņa tās šuj, jo tas ir viņas darbs, sēž un raud.

Rvīns: Par drēbju pāršūšanu es atcerējos tādu stāstu, ka Ļimonovam reiz jaunībā kāds pajautāja: “No kurienes tev tādas bikses?” – “Pats uzšuvu!” Uz ko viņam teica: “Uzšuj arī man!” Ļimonovs saprata, ka viņš vienkārši samelojis un ka viņš nemāk šūt.

Lolita: Bet kāpēc viņš tik stulbi sameloja?

Rvīns: Es nezinu! Viņš laikam gribēja likties ar vairāk iemaņām apveltīts, nekā viņš bija. Viņš naktī savas bikses atgrieza vaļā pa diedziņiem, uzlika, uztaisīja ar ziepēm to plānu un sašuva! Kopš tās reizes viņš iemācījās šūt. Beigās pat žaketi uzšuva. Man kāds nesen teica, ka man vajag mašīnu.

Lolita: Tev vajag mašīnu?

Rvīns: Jā, jā, es vienkārši sāku smieties, jo ko es vēl varu pateikt. Kāda mašīna?! Man bērnībā bija velosipēds, un tāpat es devu divus latus kaimiņam, kas to laboja. Kāda mašīna? Es taču ietriekšos pirmajā stabā un nomiršu, un viss.

Lolita: Nē, es māku ķēdes mainīt un tādas lietas.

Rvīns: Jā, bet mašīna...

Lolita: Bet mašīnu es nemācētu. Man liekas, ka es atvērtu kapotu, paskatītos...

Rvīns: Ielietu eļļu pa virsu.

Lolita: Ielietu eļļu, meklētu slēdzi, kas saka on–off. Es izgāju divdesmit stundu kursus, es māku ar mašīnu braukt. Sūdīgi ļoti, bet māku. Pēc tā brīža, kad es to izdarīju, beidzās tie sapņi, ka kāds mirst vai krīt, vai gāžas un ka man jāved uz slimnīcu, bet es nemāku.

Rvīns: Es atcerējos, ka gāju uz pirmās palīdzības kursiem.

Lolita: Jā, es arī esmu bijusi tādos.

Rvīns: Sakarā ar apsardzes sertifikātu. Tas pasniedzējs bija pēc diennakts maiņas kaut kur slimnīcā, viņš bija uzvilcies, noguris, pareizāk sakot. Kustējās viņam žokļi. Tad viens onkulis, visu noklausījies, viņam teica: “Bet kā tad rīkoties, ja mēs kaut kur iebraucam ar mašīnu, notiek negadījums, jāzvana ātrajiem, bet es nezinu, kur es īsti atrodos?” Pasniedzējs teica: “Jūs taču kaut kā atbraucāt, jūs vismaz zināt ceļu.” Tas teica: “Nē, bet pieļausim, ka es vispār nezinu.” Viņš atbildēja: “Ziniet, te netālu ir filozofijas fakultāte, jūs varētu iet tur par to parunāt.”

(Abi smejas.)

Lolita: Mums arī bija kursi, zini kā, Izraēla, visu laiku kaut kas sprāgst, tev liekas: nu kā tu nezini? Parkā kāds nokrīt bezsamaņā, ko lai dara?! Es izgāju kursus un sapratu, kāpēc viņi uzdod visus tos daudzos jautājumus. Iemācījos pirmo palīdzību, bet tur bija tā lelle, kas bija jāelpina, little Annie viņu sauc.

Rvīns: Jā, jā, viņai ir prototips, reāls cilvēks.

Lolita: Tas bija tik drausmīgi. Viņa mani vajāja, jo man nācās viņu... tur taču jāelpina! Uz mutes, lai viņai ceļas krūteža uz augšu, uz leju. Tad es šo psihotraumu aizmirsu. Es braucu autobusā, un pēkšņi virs manis tā Annie arī tieši nostājās, es gandrīz kliegt sāku. Izrādās, tas ir viens no tiem, kas apmāca pārējos, viņam tā Annie nekur nelien iekšā, viņš ielicis mugursomā, viņa vienkārši skatās no mugursomas. Es domāju – es vienkārši nožņaugšu. Bet tas bija vērtīgi, jo tu zini, kas tam cilvēkam ir jādara.

Rvīns: Es lasīju grāmatu par izdzīvošanu, un tur bija teikts, ka, ja cilvēks aizrijas, tad vajag iegriezt viņam te, kur kauls sākas, bet var ielikt tur trubiņu. Bet, ja trubiņa ir paņemta no mašīnas dzinēja un tur ir eļļas vai benzīna paliekas, viņam var sākties astma vai kas tamlīdzīgs. Es padomāju: kādā veidā šīs zināšanas tika pierakstītas? Noteikti ar asinīm, jo kāds tā ir izdarījis, jo mašīnas trubiņa bija pirmais, kas pagadījās.

Lolita: Tie ir tie padomi par lāčiem, kurus tu satiec mežā.

Rvīns: Jā, ka tev viņam ir jāmet, kā tajā anekdotē, ar sūdiem acī. Tu zini to anekdoti?

Lolita: Nē, es domāju, ka ar medus burkas vāciņu ir jāmet.

Rvīns: Tas kā vecais mednieks apmāca jauno un saka: “Ja lācis skrien virsū, tev jāšauj!” Viņš saka: “Ja nu nesanāk izšaut, kaut kas noiet greizi?” – “Nu, mēģini vēlreiz!” – “Un ja vēlreiz nekā?” – “Nu, tad ņem ekskrementus un met viņam acī!” Tas prasa: “Kur es viņus dabūšu?” Tas saka: “Ap to laiku jau būs.” Vēl vienu izstāstīšu par haizivīm. Veca haizivs apmāca jauno un saka: “Pirms apēst cilvēku, tev jāappeld apkārt vairāki loki, tad tu vari uzbrukt.” Jaunā saka: “Uzreiz nevar?” – “Nē, nu ja tev ar sūdiem patīk, tad jā.”

Lolita: (Smejas.) Es biju Sīnāja pussalā, snorkelēju. Es nebiju izgājusi pareizos kursus. Un tad viņi stāsta, kā viņi tur peld. Un viņi ienirst un redz, kā augšā peld tūristi un trīs metru dziļumā peld haizivis. Cilvēki viņas neinteresē. Agrāk tās tur nebija, bet pēc tam, kad lidmašīna iekrita jūrā, tās parādījās, jo laikam pēkšņi bija ko ēst.

Rvīns: Okeāns ir viena no lietām, kas darvinismu iekrāso kaut kādās dievišķās krāsās. Kad tu paskaties uz krāsām. Varēja taču nokrāsot melnu, baltu, sarkanu, tā racionāli, bet nē. Putni arī. Zivju dzenītis, kāpēc viņš ir tik košs?

Lolita: Sarkanā jūra ir ļoti dzidra, un tu redzi dziļumā zivis ar “lampām” un tās ežzivis. Vēl tās sauleszivis, nezinu, kā tās pareizi sauc, ivritā tās ir dag šemeš, indīgas, bet nenormāli skaistas, un viņas tieši mēdz nostāties lagūnā, tā ka tu nevari izpeldēt, jo sastājas kādas 11.

Rvīns: Kā mīnas.

Lolita: Manai draudzenei bija vecmamma, kura nomira 103 gadu vecumā. Es viņu satiku vēl tajos gaišajos brīžos, kad viņa kaut ko atcerējās un vēl varēja daudz ko izstāstīt.

Rvīns: Es par tevi tā kādreiz teikšu.

Lolita: Es zinu! Ar šausmām par to domāju.

Rvīns: (Smejas.)

Lolita: Viņa bija kā maza meitene piedzīvojusi pogromus. Un viņa dzīvoja pie Daugavas un vienmēr teica: “Mēs esam augušas pie vienas upes.” Es Rīgā, bet viņa augusi Baltkrievijā. Tur bija ebreju ciematiņš, un viņa teica, ka atceras, kā viņa 3–4 gadu vecumā pazemē slēpusies no pogromiem. Un viņai bija šausmīgas bailes no čūskām. Es viņai saku: “Bet jūs esat pārcietusi pogromus, revolūciju, Otro pasaules karu, kad visu to ciematu vienkārši iedzina upē, nošāva, tur neviens nepalika dzīvs, un jums bail no čūskām?” Tad es iedomājos: meži, Baltkrievija, cik čūskas viņa varēja redzēt. Un viņa saka: “Nevienu.” Nekad. Bet, ja bērnu grāmatiņā, bildītē bija uzzīmēta čūska, viņai sākās panikas lēkmes. Viņai Staļina nometnēs viens brālis un otrs brālis, viņa gāja pie tiem čekistiem runāt, lai viņus atbrīvo. Viņai iedeva adresi, kur vakarā atnākt un visu nokārtot. Viņai pateica: tu zini, ko tas nozīmē, aptuveni – vai nu tevi izvaros, tad jau varbūt nokārtos, vai ne, tu jau to nezini. Un es domāju: tās bailes no čūskām! Pēc visas šīs ārprātīgās cilvēku katastrofas. Bet viņa bija fantastiska dāma, viņa zināja dzejoļus no galvas. Pat simts gadu vecumā skaitīja Ņekrasovu, Jeseņinu. Un es viņai saku: kā jūs to visu krievu literatūru zināt? Viņa saka: “Tad, kad bija revolūcija, pēc 17. gada, Februāra revolūcija, pēc tam sāka braukt pa ciematiem cirks un komjauniešu izglītotāji.” Visādi, pirms un pēc boļševiku revolūcijas. Un viņa saka: “Un viņi brauca un veda bibliotēkas, grāmatas, lai visiem ir pieejamas. Un es sēdēju uz krāsns un lasīju.” Un es saku: “Un kāds bija tas cirks?” Cirks bija tāds, viens bija svarcēlājs. Un viņa brālis ir dziedājis operas ārijas. Iedomājies, kāds cirks, divi vienā. Viņa bija fantastiska, Ciļa Vuļfovna.

Rvīns: Kamēr tu stāstīji, es atcerējos dzejnieku Prigovu. Es gribu noskaitīt vienu viņa dzejoli, tas kaut kādā ziņā ir par tavu pilsonisko līdzdalību.

Lolita: Ka guļu, apkrāvusies plakātiem?

Rvīns: Jā. Tieši tā.

Вода из крана вытекает

Чиста, прозрачна и густа

И прочих качеств более ста

Из этого что вытекает? —

А вытекает: надо жить

И сарафаны шить из ситца

И так не хочется, скажи

За убеждения садиться

А надо.¹¹

Lolita: (Smejas.) Ar policiju esmu daudz runājusi, bet tā gluži sašņorēta vēl neesmu nekad.

Rvīns: Var būt, ka tieši tu esi līdzvainīga tajā, ka skaitu tieši šo dzejoli. Pirms tam es teiktu, ka paši tiks galā.

Lolita: Es arī ar Ilzi satikos šādi. Pēc vienas lekcijas muzejā mēs gājām kājām mājās un runājāmies. Un tad, kad vajadzēja pieteikt to piketu, es saku: es nezinu, es neesmu nekad to darījusi, bet ir vajadzīgi divi cilvēki. Kurš nāks līdzi? Viņai bija pseidonīms feisbukā, un viņa pieteicās. Un es atceros to sajūtu, ka tu tiecies ar cilvēku, kuru tu pa pusei tomēr pazīsti. Un mēs ejam, piesakām piketu, totāls blind date. Un tu beigās dabū draugu sev. Labu draugu! Satiekoties burtiski kaut kādos deviņos no rīta Vecrīgā.

Rvīns: Man arī ir tāda pieredze bijusi, kad es Vērmanes dārzā piegāju pie cilvēkiem un vaicāju, vai viņi negrib uzpīpēt hašišu, un viņi teica: “Ok!” Izrādījās, ka viņi jau bija sapīpējušies tā, ka nevarēja parunāt, sākumā viņi nobijās, jo domāja, ka es iedošu pa muti. Un tad tas ievilkās, un tā draudzība turpinās. Cits micēlijs, bet joprojām tu aizbrauc ciemos un parunā, padzer tēju. Būtībā sagadīšanās, cik tad tādu ir, kas nenostrādā, un viena nostrādā.

Lolita: Kā tev patika “Pēdējā Ļeņina eglīte”?

Rvīns: Es satiku vienu jaunieti, kurš to raksturoja kā rēcīgu izrādi. Viņam gan nebija 18 gadi vēl.

Lolita: Tad es domāju, ka viņam vispār puse atsauču pagāja garām.

Rvīns: Es domāju, ka man puse atsauču tur nav.

Lolita: Es zinu, es tieši par to domāju, ka tev jau dārziņā Ļeņins nebija jāskaita un jālasa grāmatas par Ļeņinu.

Rvīns: Es sapratu budisma līniju, cik nu es varu apgalvot, ka es sapratu. Jaunietim es paskaidroju, kāpēc kukurūza un Hruščovs, viņš teica: “Tiešām?” Man patika, bet likās, it sevišķi sākumā, ka tas ir piesātināts ar vēlmi turpināties, bet es vairāk esmu Aleksandra Širvinta pusē, kurš pateica, ka tagad, kad viņam nestāv un viņš pārdevis vasarnīcu, beidzot var dzīvot normāli. Bet tā ir ļoti dinamiska izrāde, tas nebija izšķiests laiks, un es neaizgāju prom. Kas ir retums.

Lolita: Tev neērti sēdēt, vai nav par tēmu?

Rvīns: Visās šī vārda nozīmēs neērti sēdēt. Nu, nav aktuāli. Un, kad nogrieza Ļeņinam kājas nagu un ielika aploksnē... Varēja pat uz mirkli aizmirst, ka viņš ir sēne.

Lolita: Jā. Man likās drausmīgi; es knapi vēl runāju, man kādi 3 gadi bijuši, kad man uzdevuši jautājumus, es esot teikusi: “Es neesmu Ļeņins, es nevaru visu zināt.”

Rvīns: (Smejas.)

Lolita: Tu iedomājies, kāds vājpiena biezpiens ir bijis galvā, ja tev šķiet zīdaiņa vecumā, ka Ļeņins ir kāds, kas visu zina. Kā Dievs. Tāpēc man reizēm tā izrāde izraisīja šausmas. Tas kulta stāsts. Tā bija viena lieta. Bet otra lieta, ka man tik ļoti patīk Čehova “Tēvocis Vaņa”, ko uzskatu par labāko tekstu, kas jebkad sarakstīts.

Rvīns: “Mēs atpūtīsimies.”

Lolita: Es nevaru, tūlīt es apbimbāšos. Kāpšu uz galda un lasīšu šo monologu. Un es nevaru saņemties un aiziet uz jebkuru teātri noskatīties. Jo man liekas, ka tā būs tāda vilšanās. Es noskatījos jūtūbā piecus variantus, tieši tāpēc, ka tu vari atslēgt, pārslēgt...

Rvīns: Tev taču galvā ir savs d’Artanjans un Atoss. Tu negribi redzēt citus, vai ne?

Lolita: Nē, bija savādāk, es sākumā biju lasījusi grāmatu, filmu vēlāk. Grāmata bija ģeniāla un pavisam cits stāsts.

Rvīns: “Есть в графском парке черный пруд...”¹²

Lolita: Jā, ko viņš, izrādās, nav dziedājis. Es par to tagad uzzināju. Tu zini, ka viņš bija apvainojies, ka viņi ierakstījuši citu variantu, ne vienu no daudzajiem, ka viņš tam režisoram ir zvanījis pa nakti un pa dienu no dažādām pilsētām, kur viņš ir filmējies, un dziedājis viņam skaļi no visādām telefona būdiņām šo dziesmu. Tas izklausās kā kaut kas tāds, ko tu varētu darīt.

Rvīns: Man ir stāsts par Bojarski. Viņš pirms dažiem gadiem kļuva par telefona prankeru upuri. Viņi zvanīja, un viņš ārkārtīgi gleznaini sūtīja viņus dirst, tāpēc ka viņi zvanīja piecas reizes pa nakti. Un tad viņiem ir nākamais etaps, viņi sagriež viņa frāzes, zvana kādam viņa paziņam un atskaņo, it kā zvanītu viņš pats. Un daudzi notic, jo nespēj iedomāties, ka tā var darīt.

Lolita: Ka var veltīt tik daudz laika šai figņai. Cik laika viņi ir pavadījuši zvanot?

Rvīns: Viņi ir piezvanījuši Eltonam Džonam, uzdodoties par Putinu, un norunājuši 20 minūtes. Zvanījuši Lukašenko.

Lolita: Runājuši par kartupeļiem Vineta?

Rvīns: Jā.

Lolita: Es atceros, Homo Novusā bija cilvēks no Anglijas, kurš arī visādus tādus prankus taisīja ar saviem kaimiņiem. Pilnīgi ārprātīgus. Ka viņi drāžas skaļi, un tad viņš bija salicis...

Rvīns: Drāžas – tu domā, kā joņo?

Lolita: Jā, viņš bija salicis skaļruņus uz augšu ar visādu vācu pornogrāfiju, lai viņus apklusinātu. Un viņš bija atbraucis uz festivālu, 2016. gads tas varētu būt vai 2015. Un tā izrāde ir kaut kāda tāda, ka tu nesaproti, viņš jāved uz psiheni, jāpalīdz vai tomēr...

Rvīns: Tev visiem jāpalīdz.

Lolita: Nē, vai viss ir labi. Vai tas ir, tā teikt, liriskais varonis, kas to dara. Un izrādes beigās viņš uzkāpj uz zirga saplēstās zeķbiksēs un kleitā un garām Ozīrisam pa Lāčplēša ielu kaut kur aizjāj.

Rvīns: Nav nejauša sakritība.

Lolita: Vai ne. Un pēc tam nākamajā dienā mēs sēdējām Ozīrisā, lai noskatītos, kā viņš to dara. Tas man likās labākais, kas tajā teātrī ir, ka tev pilnīgi sajaucas dalījums starp to, ko viņš dara, tēlo, viņa dzīvesstāstu un to, ka viņš pēc tam močī pa Rīgas ielām zirgā zeķbiksēs un kaut kādā ārprātīgā kleitā. Pēc tam bija festivāla noslēgums, un es stāstu Gundegai Laiviņai, ka man tā izrāde ļoti patika – viens no spēcīgākajiem teātra pārdzīvojumiem, kas man ir bijis. Viņa saka: “Re, kur viņš ir.” Es domāju: kā es viņam iešu tā klāt? Gan jau džeks no Anglijas, viskiju es viņam nopirkšu. Uzsaukšu.

Rvīns: Hagisu.

Lolita: Hagisa man nebija nekāda. Es saku: “Tu vienkārši nones jumtu un dakstiņus, iznēsā pa Rīgu, un tu turpini dzīvot ar sajūtu, ka šāds cilvēks ir šai pasaulē.” Kas ir brīnišķīgi. Viņš saka: “Jā? Paldies. Nu, viskiju es, protams, nedzeru, vairāk alus garšo.” Un tad es lasu angļu presē, ka viņš ir gandrīz apcietināts par visām tām lietām, ko viņš ir darījis.

Rvīns: “И так не хочется, скажи за убеждения садиться. А надо.”

Lolita: “А надо.” Prieks, ka kaut kas tāds līdz mums nonāk.

Rvīns: Līdz mūsu provincei.

Lolita: Nē, “province” tu nedrīksti teikt, citādi būs sūdi.

Rvīns: Vai tad sūdi nav visu laiku?

Lolita: Bet forši, ka mēs sēžam, pudeļu ieskauti. Es te nekad neesmu sēdējusi, šajā vietā.

Rvīns: Man jau likās, ka tieši te jāsēž, par laimi, tā arī sanāca.

Lolita: Man nelikās godīgi aizņemt sešas vietas. Ja mēs sēdētu kādam blakus, būtu kā randiņā, kur dzirdi citu sarunas. Izraēlā ceturtdienas ir randiņu vakars. Bet, tā kā Jeruzaleme ir ļoti reliģioza, tad pat parastā kafejnīcā, kur galdiņi stāv viens otram blakus, visi ir sanākuši uz randiņiem vai darba intervijām. Un tu sēdi, mēģini kaut ko rakstīt vai lasīt, kamēr tu dzer kafiju. Un tu klausies, un tu labi dzirdi, jo tur tāda kultūra, kurā visi skaļi runā. Un tu klausies, un tev vienā brīdī šitādu lapiņu, kur tu liec plusus un mīnusus, būs vai nebūs. Tāpēc, ka tur ir cilvēki, kas aizrāvušies par sevi stāsta vai izjautā otru, aptuveni, ne vēl bērni dzimuši, nekas, bet kurā skolā viņus vajadzētu sūtīt. Uz kuru sinagogu jāiet. Saproti, tas ir burtiski pašā sākumā, lai tu atsijā visas iespējas ar kaut kādiem sarežģījumiem.

Rvīns: Man vienmēr liekas apbrīnojami, ka cilvēki var tikko iepazīties, uzsākt romantiska vektora attiecības un ēst no vienas pannas ceptus kartupeļus vai runāt par biznesu. Esmu šādu ainu piedzīvojis.

Lolita: Jo viņu mērķis nav tinderis, viņu mērķis ir apprecēties. Tāpēc tās sarunas ir tieši kā darba intervijas. Un tāpēc tu sēdi un klausies kādu piecpadsmito, vienā brīdī gribas būt kā tam makšķerniekam, kas staigā un dod padomus: “Vecais, tagad tu pieklusti, ļauj sievietei runāt, ļauj viņai izstāstīt, tad varbūt viss vēl sanāks.”

Rvīns: Ir tāda Kima Kiduka filma ar garu gadalaiku uzskaitījumu. Tu zini?

Lolita: Vienīgā, ko es varēju ar ivrita subtitriem skatīties, jo viņi tik lēni runā.

Rvīns: Tur arī nav daudz vārdu.

Lolita: Kas man likās brīnišķīgi, es varu lasīt ivrita subtitrus diezgan ātri. Un tad es ieslēdzu spāņu un itāļu filmu.

Rvīns: Tu atceries, ka bērns piesēja aukliņu vardei, piesēja aukliņu zivij un tad čūskai. Un tad vecais teica: “Ej un atsien vaļā. Un, ja tu neatradīsi viņus vairs, tu nēsāsi šo nastu visu mūžu.” Kāds tur nobeidzās, kādu viņš atsvabināja, kas nav reāli. Tad tas viss aizgāja līdz tam, ka viņš devās dzīvot laicīgo dzīvi, uztaisīja kaut kādas problēmas, nosita savu sievu greizsirdības dēļ, tad viņš bija cietumā, tad viņš atgriezās, kad skolotājs jau bija nomiris. Iznīcinājis savu ķermeni. Kaut kāda sieviete atnesa viņam bērnu, nevar saprast, vai tas ir viņa bērns vai kā. Tas viss tur cauri koaniem nenolasāms, man liekas, tur jāsaprot budisma teoloģija, lai varētu iebraukt.

Lolita: Nav lemts.

Rvīns: Kas ir domāts, jo tur čūska nav nejauša.

Lolita: Protams. Tev arī liekas, ka varde nav nejauša.

Rvīns: Protams. Es šajā gadījumā jūtu personīgu atbildību. Un tad parādās tas nākamais bērns, kas sāk dauzīt bruņurupučus un darīt tieši to pašu. Tas, man šķiet, ir tieši tas pats, ko tu teici. Ka tu nevari iejaukties tajās attiecībās un pateikt: “Es zinu, ar ko tas beigsies. Ka tu strādāsi, viņa neko nedarīs, tu pelnīsi naudu, tad viņa ies uz dizaina kursiem, taisīs ikebanas no dzintariņiem, kas lips nost un uz palodzes pārklāsies ar putekļiem. Un nekas labs tur nebūs.” Tam nav jēgas. Tu viņiem to nevari teikt, jo viņiem jāiziet šis loks. Es, protams, arī saprotu, ka tu to nedomā tā, ka tu grasījies iet viņiem klāt.

Lolita: Jā, es netaisījos. Bet tiešām ir tāds brīdis, īpaši, ja tu redzi vienu un to pašu cilvēku jau trešajā randiņā. Tev gribas teikt: “Es kā cilvēks, kurš 10 gadus nodzīvojis laulībā, gribētu teikt pāris lietas; ja tu gribi, lai kāds vispār, tā teikt, paliek ar tevi, tad vajadzētu šito un šito.” Bet man bija draudzene, fantastiska, kas gadiem gāja uz tādiem randiņiem. Viņi visi ir reliģiozie, līdz ar to vienmēr tās kafijas dzeršanas. Viņa teica: “Ir randiņi, kur tev liekas, ka tu esi sociālais darbinieks.” Un tu reāli visu laiku tiecies ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Man liekas, tas ir drausmīgs stress. Katru reizi domājot, ka tu ar šo cilvēku potenciāli varētu dibināt ģimeni. Beigās viņa apprecējās, es prasīju: “Nu, tu esi laimīga?” Viņa teica: “Tas ir pārāk sarežģīts jautājums par to laimi. Bet tas, ka man nav jāiet uz randiņiem un jājūtas kaut kam vidējam starp sociālo darbinieku un psihoterapeitu... un kaut kādu klaunu. Tā ir patīkama sajūta.”

Rvīns: “Привычка свыше нам дана: Замена счастию она.” ¹³ Tas ir citāts no nemirstīgā etiopiešu dzejnieka.

Lolita: Es Jeruzalemē satiku Abu Tesfu.

Rvīns: Abu Kovneru? Kas tas ir?

Lolita: Tesfa ir Jāzeps. Viņš bija Jeruzalemē, viņš pirms tam bija studējis teoloģiju Vācijā. Etiopiešu mūks. Un viņš stāstīja, ka viņam ir šausmīgi grūti atgriezties mājās pēc studijām, viņš teica: “Un visi tie cilvēki, Vācija un Jeruzaleme ar mani ir kaut ko izdarījuši. Es sēžu klosterī, un es vairs tā nemāku. Es vairs nemāku ne tā runāt, ne tā sēdēt, kafiju dzert kā kādreiz.” Es atceros, man bija viņa žēl. Pēc tam viņš pārcēlās uz dzīvi Etiopijā, es viņu vairs nesatiku. Bet pirms tam viņš bija tāds, ka varēja pie viņa aiziet parunāt. Un es domāju, ka man kādreiz bija sajūta, ka tu atgriezies Latvijā un tu esi tik ļoti savādāks, nekā tu esi bijis pirms tam, pirms dzīves Tuvajos Austrumos un Jeruzalemē... Kā tu atgriezīsies? Tagad man ir sajūta, ka es vienlīdz dīvaini jūtos gan šeit, gan tur. Varbūt tas ir līdzsvars.

Rvīns: Neatceros, kurš to ir teicis, ka vienīgais cilvēks, kas mani pareizi saprot, ir drēbnieks, jo viņš katru reizi mani nomēra no jauna.

Lolita: Jā.

^{“Vakariņas ar Andrē” notika restorānā Tinto}