Dot no sevis vislabāko

Liks Brisons (1946) man saistās ar dažām atmiņām, Platona kopotajiem rakstiem 27 sējumos un savdabīgu stilu. Vispirms par stilu. Jau 70. gados viņš sāka nodarboties ar bibliogrāfiju sastādīšanu un pēdējās desmitgadēs strādā pie ikgadējas bibliogrāfijas, kas uzskaita un iegrāmato visu pasaulē publicēto profesionālo literatūru par un ap Platonu. Nespeciālistam varētu būt grūti aptvert, cik ārprātīgi liels ir šo publikāciju daudzums. Iedomājieties grāmatu sīkā drukā, kas sastāvētu tikai no atsaucēm. Apmēram tāds izskatās publikāciju katalogs par, piemēram, Platona “Likumiem” kopš to sarakstīšanas kaut kad 4. gadsimta 50. gados pirms mūsu ēras. Varētu teikt, ka viss, ko akadēmiķi publicē par Platonu, kaut kādā ziņā iziet caur Brisona rokām, un man ir radies priekšstats, ka tieši šis bibliogrāfa darbs ir ietekmējis viņa paša kā pētnieka stilu. Brisona publikācijām raksturīgi uz sekundāro literatūru – tas ir, uz citām zinātniskām publikācijām – neatsaukties vispār. Viņš rada tādu kā tīro tekstu – jaunu tekstu par senu tekstu no nulles, it kā neviens cits to nekad nebūtu lasījis. Šis stils ir izrādījies diezgan ietekmīgs: līdzīgi rīkojas, piemēram, viņa slavenais skolnieks Žans Fransuā Prado, un nesen ievēroju, ka iznākusi akadēmiska monogrāfija par Homēru, kas jau ievadā paskaidro, ka ar priekšgājēju darba analīzi nenodarbosies.

Par kopotajiem rakstiem. Daudzi droši vien ir redzējuši franču filmu “Četrās sienās” (Entre les murs), kas pirms pāris gadiem ieguva Kannu festivāla galveno balvu. Tā ir filma par kādu pamatskolas klasi tā dēvētajā nelabvēlīgajā rajonā. Klases audzinātājs cīnās – ne par to, lai jauniešiem kaut ko iemācītu, bet par to, lai viņus vispār kaut kas interesētu. Viss izskatās diezgan bēdīgi. Filmas lūzuma punkts, kas šo stāstu izved “uz gaismu”, ir beigās, kad viena no apātiskajām, garlaikotajām skolniecēm, kas sludina, ka viss, ko skolā māca, esot pilnīgs mēsls, uz jautājumu, vai viņai šajā mācību gadā vismaz kaut kas no ārpusklases lasītā ir paticis, atbild, ka patikusi Platona “Valsts”. Skolotājs no pārsteiguma uz brīdi zaudē valodu, bet filmas skatītājiem, kas nav franči, šajā vietā droši vien liekas: nu nē, tā nevar būt, kāds vēl Platons. Var būt, var gan – un pateicoties Likam Brisonam. Brisona vadītais Platona tulkošanas projekts tika apzināti virzīts ar uzdevumu “demokratizēt Platonu”. Panākt, lai Platons, citējot Brisonu, “tiktu lasīts tā, kā lasa Balzaku, Dostojevski vai jebkuru citu klasiķi”. Kas nozīmē arī to, ka Francijā šīs grāmatas ir lētas. Tās stāv uz grāmatnīcu izpārdošanu galdiem. Pērc “Kritiju”, “Tīmajs” par puscenu. Studentiem atlaides. Skolēniem dāvanā “Eutifrons”. Es nezinu nevienu citu zemi, kur tik mērķtiecīgi ir panākta Platona reintegrācija 21. gadsimta izglītībā.

Visbeidzot, atmiņas. Pateicoties franču akadēmiskās pasaules mistiskajam tīklojumam, Liks Brisons – viens no pasaules lielākajiem Platona speciālistiem – 2011. gadā nokļuva mana diplomdarba žūrijā, lai gan darbs tikai pastarpināti pieskārās Platonam. Es rūpīgi pierakstīju visu, ko viņš savā runā teica, – lai tās daļas, kuras nesapratu, pārdomātu vēlāk. Bija grūti saprast arī viņa dikciju: šķiet, viņa veselība vairs nebija tik laba. Bet daži teikumi man iespiedušies prātā: “Platons bija revolucionārs,” viņš sacīja. “Viņš gribēja pilnībā izmainīt pilsētvalsti un sabiedrību.” Jeb, citiem vārdiem sakot, Brisons netic ne analītiski reducējošās, ne utopijas kā literatūras žanra, ne ironijas teorijas, ne ezoterisko interpretāciju pamatotībai, lai gan viņš ieklausās tajās visās un secinājumus iegrāmato.

Un pēdējais – anekdote. Stāsta, ka ievērojamais franču antropologs Klods Levī-Stross visas dzīves garumā esot saņēmis vēstules no cilvēkiem, kas vēlējušies pie viņa pasūtīt jaunus džinsus. Likam Brisonam esot līdzīgi: viņu vienmēr jaucot ar kinorežisoru Liku Besonu, un viņš bieži saņemot komplimentus par “savām filmām”. Īpaši cilvēkiem patīkot “Piektais elements”.

Agnese Irbe

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Liks Brisons: To ir ļoti grūti pateikt. Es sevi uzskatu par filozofijas vēsturnieku.

RL: Bet ne filozofu?

Brisons: Es cenšos būt filozofs, bet mana atbilde ir izvairīga, jo mūsdienu filozofiem es lielākoties nepiekrītu. Es nepiekrītu šī laika filozofijas virzībai.

RL: Mūsdienu filozofijas?

Brisons: Jā. Piemēram, es neesmu heidegerietis. Es neesmu Deridā sekotājs. Es pazinu Žaku Deridā, un man viņš patika kā cilvēks, taču es nepiekritu viņam kā filozofam. Un es neesmu arī analītiskais filozofs, tāpēc man ir grūti atbildēt uz jūsu jautājumu. Domāju, ka esmu filozofs, ja pieņemam Platona vai Sokrata definīciju – proti, ka filozofs ir cilvēks, kurš nevar dzīvot, neuzdodot jautājumus par savu dzīvi.

RL: Un jūs uzdodat jautājumus par savu dzīvi?

Brisons: Jā.

RL: Kādus jautājumus, piemēram?

Brisons: Tā uzreiz ir grūti atbildēt, bet… Tādus jautājumus kā, teiksim: vai man ir nepieciešams izvirzīt sev politiskas ambīcijas? Vai man vajag gribēt algas pielikumu? Vai nav daudz svarīgāk strādāt, uzturēt ģimeni un censties nebūt pārāk agresīvam sabiedrībā, kurā es dzīvoju?

RL: Man tie izklausās pēc triviāliem psiholoģiskiem jautājumiem.

Brisons: Jā, tie ir triviāli psiholoģiski jautājumi, bet ir ļoti dīvaini, ka tieši tos, kas sevi uzskata par filozofiem, visvairāk arī varētu kritizēt. Vai saprotat, ko gribu teikt?

RL: Nē, paskaidrojiet nedaudz sīkāk.

Brisons: Man šķiet, ka tieši tie cilvēki, kas guvuši plašu atzinību kā filozofi, bieži vien dzīvo dzīvi, kas nav īpaši cienījama.

RL: Vai filozofam ir jādzīvo cienījama dzīve?

Brisons: Es tā domāju.

RL: Vai jūs varētu nedaudz izvērst šo domu?

Brisons: Kā Sokrats saka savā aizstāvības runā: ja cilvēks par katru cenu grib, lai par viņu runātu, viņš ir gatavs darīt jebko, lai izpatiktu publikai. Un es domāju, ka, piemēram, Deridā tā arī darīja. Vai, ja cilvēks grib ieņemt augstu amatu universitātē, viņš var būt gatavs sadarboties ar režīmu. Daudzi filozofi to ir darījuši.

RL: Bet arī jūs ieņemat diezgan augstu amatu akadēmijā.¹

Brisons: Tikai akadēmijā. Es nekad neesmu centies tur spēlēt politisku lomu, tāpēc arī stāvu it kā nomaļus. Taču tas mani neuztrauc.

RL: Tātad jums nav politisku ambīciju?

Brisons: Nē, pilnīgi nekādu. Mana pasniedzēja karjera universitātē nav īpaši interesanta, jo es necentos strauji tikt augšā pa karjeras kāpnēm.

RL: Vai jūs saskatāt kādu līdzību starp savu politisko ambīciju trūkumu un apgalvojumu, ka Sokrats bija vienīgais valstsvīrs Atēnās?

Brisons: Jā, Sokrats bija nozīmīgākā politiskā figūra Atēnās, jo viņš gribēja vienīgi darīt labu. Viņam nebija nekādu politisku ambīciju – iesaistīt Atēnas karā vai tamlīdzīgi. Ar mani savā ziņā bija diezgan līdzīgi, jo arī es gribēju vienīgi uzlabot to pasauli, kurā dzīvoju, akadēmisko pasauli, necenšoties iekļūt apritē, necenšoties ar visiem sacensties vai visur būt pirmajam. Dažkārt tas man izdevās diezgan viegli, jo, kā jūs zināt, akadēmiskā dzīve Francijā ir ļoti centralizēta. Šo kārtību ieviesa Napoleons 1808. gadā pēc armijas modeļa. Tie, kas pasniedz universitātēs un augstākajās mācību iestādēs, ir ierēdņi, un šīs mācību iestādes savā starpā sacenšas. Pastāv tāda kā universitāšu un augstāko mācību iestāžu elite. Tas ir ļoti dīvaini, bet tā tas ir. Tā kā es biju ārzemnieks, es nepiederēju pie elites, tāpēc arī man nebija iespējas akadēmiskajā pasaulē ieņemt tiešām augstu vietu – politiskajā ziņā. Es centos savu darbību attīstīt citā virzienā.

RL: Bet ko jūs esat darījis, lai “uzlabotu akadēmisko pasauli”, kā jūs sakāt?

Brisons: Domāju, ka esmu darījis to, ko vajadzētu darīt ikvienam, – strādājis. Esmu strādājis vairāk nekā 50 gadus, cenšoties to darīt ar pilnu atdevi – rakstot un apmācot jaunus cilvēkus universitātē. Kopā ar daudziem jauniem cilvēkiem es izdevu Platona kopotos rakstus. Tas man prasīja 25 gadus. Un tad Plotīna kopotos rakstus – tie man paņēma 10 gadus. Bet šo darbu es nedarīju viens, es strādāju ar jauniešiem, apmācīju viņus Plotīna traktātu un Platona dialogu tulkošanā. Tas paņēma ļoti daudz laika, bet es lepojos, ka esmu to izdarījis. Man bija svarīgi radīt tiešām labu tulkojumu franču valodā – tādu tulkojumu, kas apmierinātu mūsdienu lasītāju vajadzības. Jo situācija Francijā ir ļoti mainījusies. Tagad lasītājiem gandrīz viss ir jāpaskaidro, jo cilvēki nav mācījušies sengrieķu valodu vai senlaiku vēsturi. Otra lieta, ko esmu darījis, – es centos apmācīt jauniešus. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi. Es negribu strādāt tikai sev, es gribu, cik vien iespējams, nodot antīko filozofiju jaunajai paaudzei. Tagad mani studenti paši pasniedz universitātē vai dara ko citu, bet mēs daudzus gadus esam kopā strādājuši pie Platona un Plotīna.

RL: Tātad 25 savas dzīves gadus jūs pavadījāt ar Platonu. Kāpēc lai 21. gadsimtā kāds lasītu Platonu?

Brisons: Uz to ir ļoti grūti atbildēt, bet, kad sāku strādāt pie Platona 1965. gadā…

RL: Jums bija 19 gadu.

Brisons: Jā. Tolaik tas bija kaut kas ļoti privāts. Es izlēmu pētīt sofistus un Platona “Tīmaju”. Es biju vienīgais, kurš kaut ko tādu darīja. Kad atbraucu uz Franciju pabeigt disertāciju par “Tīmaju”, šeit bija ļoti maz Platona pētnieku. Taču šķiet, ka, gadiem ejot, Platons cilvēkus sāk interesēt aizvien vairāk – iespējams, tāpēc, ka visas lielās ideoloģijas Francijā ir izzudušas. Piemēram, marksisms izzuda diezgan ātri. Tāpat arī katolicisms – ne kā reliģija, bet kā ideoloģija. Arī nacionālisms Francijā izzuda līdz ar Alžīrijas un citu koloniju zaudēšanu. Tātad cilvēki sadūrās ar ļoti vispārīgiem un vienkāršiem jautājumiem – tādiem jautājumiem, kādus Sokrats uzdeva atēniešiem. Tas ir ļoti, ļoti dīvaini… Man ir sajūta, ka Platona lasītāju skaits Francijā gadu no gada pieaug. Varbūt tāpēc, ka cilvēki ir spiesti sev uzdot tos pašus jautājumus: kas ir taisnīgums, kas ir drosme, kas ir mērenība… Es nezinu, varbūt jums tas šķiet provokatīvi…

RL: Bet šajā ideoloģiskajā vakuumā, ko jūs pieminējāt, – ko Platons tur var piedāvāt?

Brisons: Platons nepiedāvā nekādus risinājumus, bet viņš uzdod labus jautājumus, un man šķiet, ka tas ir vissvarīgākais.

RL: Vai jūs varētu minēt piemēru labam Platona uzdotam jautājumam, kas joprojām ir aktuāls?

Brisons: Piemēram, Sokrata secinājums Platona “Aizstāvībā” – ka neizpētītu dzīvi nav vērts dzīvot. Es domāju, ka tā tas ir: ja cilvēks dzīvo tikai naudas pelnīšanai, tikai lai iekarotu labu vietu sabiedrībā un tā tālāk… Man šķiet, ka ir grūti dzīvot tikai ar to. Tad vēl “Kritonā”, kas ir ļoti īpašs dialogs, ir apskatītas Sokrata attiecības ar viņa zemes likumiem. Man šķiet, ka tā ir ļoti būtiska tēma tādās valstīs kā Francija vai ASV, jo šeit cilvēki ik uz soļa saduras ar savas valsts likumiem. Vai tu pakļausies likumam, jo esi pilsonis, vai to apstrīdēsi, vai arī atteiksies tam pakļauties? Tie ir ļoti vienkārši jautājumi, un tos var atrast Platona dialogos, kuros darbojas reāli cilvēki.

RL: Vai varat teikt, ka esat izpētījis savu dzīvi?

Brisons: Es ceru.

RL: Un kādi ir rezultāti?

Brisons: Rezultāts ir tāds, ka es cenšos dot no sevis labāko – pietiekami labi strādāt, apmācīt jauniešus, uzturēt ģimeni un nebūt pārāk pretīgam sabiedrībā.

RL: Jūs savulaik esat sacījis, ka Platons ir Rietumu filozofijas pamatlicējs. Vai jūs varētu viņu raksturot salīdzinājumā ar visām pārējām filozofiskajām tradīcijām?

Brisons: Man šķiet, ka Platonam ir divi līmeņi. Viens ir sokratiskais līmenis, par kuru jau runāju kā par līmeni, kurā uzdod vienkāršus jautājumus un to dara tādā veidā, ka tas ir interesanti arī mūsdienās. Bet ir vēl otrs Platons, kas ir daudz dogmatiskāks – ar teoriju par saprotamām (intelligible) realitātēm. Un es domāju, ka arī tur slēpjas ļoti nozīmīgs jautājums – arī kaut kas būtībā vienkāršs, kas cilvēkus interesē… Mēs dzīvojam pasaulē, kurā viss ļoti ātri mainās, un nav viegli saprast, kāpēc šī pasaule, kur jebkurā brīdī un jebkurā vietā var notikt jebkas, tomēr ir pietiekami pastāvīga un noturīga, lai varētu runāt, domāt un rīkoties. Man šķiet, ka Platons mēģina uz šo jautājumu atbildēt, sakot, ka pasaulē ir jābūt kaut kam saprotamam. Tas, manuprāt, nav nemaz tik pašsaprotami, jo šobrīd visi, it īpaši zinātnēs, bet arī politikā un sabiedriskajā darbībā, uzskata, ka mēs esam apveltīti vienīgi ar jutekļiem un ka viss pasaulē notiek nejauši. Bet man šķiet, ka ar šādu nostāju dzīve nav dzīvojama. Mums ir jādomā, ka šī pasaule kaut kādā nozīmē tomēr ir saprātīgi organizēta, ka to nedarbina tikai nejaušība. Ja jūs esat ticīgs, tad atbilde ir, ka Dievs radījis pasauli un tāpēc tajā ir kaut kas saprotams. Vai ir skaidrs, ko es gribu teikt?

RL: Vai jūs varētu paskaidrot saprotamā jēdzienu? Neesmu drošs, ka to saprotu.

Brisons: Ja mēs gribam domāt un runāt par pasauli un pasaulē darboties, mums ir jāpieņem, ka tai piemīt pastāvība un likumsakarīgums. Nav iespējams izskaidrot, kāpēc šī ar maņām tveramā pasaule ir pastāvīga un likumsakarīga, ja jebkurā brīdī jebkurā vietā jebkas var mainīties. Es domāju, ka tāpēc arī reliģija ir tik nozīmīga: tā sniedz atbildi. Reliģija māca, ka pasauli radījis Dievs, kurš grib, lai pasaule būtu laba.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Brisons: Nē. Es gan neesmu ateists, esmu agnostiķis. Cilvēks, kurš saka: “Varbūt dievs ir, varbūt nav,” – atrodas pasaulē, kurā viss pakļauts nejaušībai, un, lai pretotos šai nejaušības idejai, viņam nākas pieņemt, ka mūsu jutekļiem tveramajā pasaulē ir kaut kas saprotams.

RL: Bet pats saprotamā jēdziens – vai jūs varētu to paskaidrot?

Brisons: Jā, ar “saprotamu” es domāju nejaušā pretmetu. To, ka pasaulē, kurā dzīvojam, pastāv noteikta kārtība.

RL: Un tas ir tas, ko jūs saucat par saprotamību?

Brisons: Jā. Taču tā ir kārtība nevis tādā nozīmē kā politiska kārtība vai sociāla kārtība, bet vienkārši tas, ka lietas nenotiek nejauši.

RL: Vai jūs piekristu, ja platonisko filozofiju aprakstītu kā noteiktu izglītības ideālu?

Brisons: Jā. Jums taisnība, tas ir izglītības ideāls, bet tikai politiskajā un sociālajā sfērā, kur izglītība var darboties. Jo kosmoloģijā, fizikā un ķīmijā izglītošana vispār neko nevar pasākt. Fizisko pasauli var izprast, bet to nevar ietekmēt. Var izrēķināt, bet nevar uz to iedarboties – var tikai noskaidrot, kas notiek, un viss. Un tieši tur Platons, manuprāt, ir tik nozīmīgs. Var redzēt, ka ar maņām uztveramajā pasaulē matemātika ir efektīva: matemātika dod iespēju saprast, kas notiek, paredzēt, kas notiks, un galu galā izskaidrot notikumus. Taču pastāv plaisa starp matemātisko modeli un realitāti, un man šķiet, ka Platons bija pirmais, kurš mēģināja šo plaisu izprast. Viņam “saprotamais” īstenībā nozīmēja nevis matemātiku, bet kaut ko citu – ka pastāv sakārtotības princips, kas ir iemiesots ar maņām uztveramajā pasaulē. Un man šķiet, ka šī atziņa ir ārkārtīgi būtiska.

RL: Ja mēs vēl mirkli pakavētos pie idejas, ka filozofija ir izglītības ideāls… Kāds ir filozofijas kā izglītības mērķis?

Brisons: Domāju, ka mērķis ir mēģināt sakārtot indivīda dzīvi, sakārtot sabiedrību un censties atrast kārtību pasaulē. Bet “kārtība” nenozīmē tirānisku kārtību – tā nozīmē, ka var, pirmkārt, dzīvot bez konfliktiem un, otrkārt, censties panākt, lai cilvēks dotu no sevis vislabāko. Mēģināt atrast labāko cilvēkā. Platonam, Sokratam un vispār antīkajai pasaulei šis ideāls bija aretē – dot no sevis labāko, ko vien vari.

RL: Būt izcilam.

Brisons: Jā. Bet kas ir izcilība cilvēkā? Tāds ir mans jautājums.

RL: Un kāda ir jūsu atbilde?

Brisons: Mana atbilde ir, ka izcilība nav iegūt naudu, baudu vai godu – izcilība ir censties saprast dabu un sabiedrību.

RL: Un arī sevi, ne?

Brisons: Jā, tas ir tas pats. Censties saprast dabu un sabiedrību, kurā dzīvo, – man tas nozīmē pazīt pašam sevi. Manā skatījumā Sokrata aicinājums pazīt pašam sevi nenozīmē pazīt sevi kā indivīdu. Domāju, ka indivīds vienmēr balstās kopienā, – varbūt es tā domāju savas personīgās biogrāfijas dēļ. Es piedzimu Kvebekā, ko 1760. gadā sagrāba Britu impērija. Briti deva mums iespēju saglabāt mūsu reliģiju: mēs bijām kristieši un runājām franciski. Bet baznīca ļoti ātri pārņēma varu un visās lietās uzspieda savus noteikumus. Pirmais noteikums bija uzaudzināt tik daudz bērnu, cik vien iespējams. Manā ģimenē mēs bijām seši, bet vienā citā bija 12 un vēl vienā citā – 17. Proti, mūs audzināja nevis kā indivīdus, bet kā grupu. Manuprāt, mans domāšanas veids ir saistīts ar šo apstākli – ka mēs bijām bērnu bariņš, kas gāja no mājas uz māju, no vienas mammas pie citas… Manā pasaulē nav indivīda, kas pastāvētu atrauti no cilvēkiem, – mēs visi esam daļa no grupas. Vai saprotat, ko es domāju? Tāpēc arī sevis pazīšana man nozīmē sevis pazīšanu grupā un fiziskajā realitātē. Filozofija man ir kaut kas tāds. Tāpēc arī es tik ļoti gribēju ne tikai iztulkot Platonu un Plotīnu, bet arī izglītot cilvēkus – ļoti praktiskā nozīmē. Mēs satikāmies un apspriedām tulkojumu, piezīmes un visu pārējo. Cilvēkiem bija jāstrādā – tas nebija kā konferencē, kur var atnākt, nolasīt lekciju un iet mājās.

RL: Bet sokratiskajos dialogos savu lomu jaunu cilvēku izglītībā, šķiet, spēlē seksuālais elements. Izskatās, ka pavedināšana un paiderastija bija ne tikai grieķu kultūras, bet arī filozofiskās kultūras sastāvdaļa Platona izpratnē.

Brisons: Tas ir ļoti interesanti, jo tieši šobrīd mēs strādājam pie “Dzīrēm”… Pavedināšana vienmēr ir izglītības sastāvdaļa, tas ir normāli.

RL: Vai tā joprojām tāda ir – jebkurā izglītībā?

Brisons: Jā, ir jāpavedina, bet problēma ir zināt, kāda veida pavedināšanai tai jābūt. “Dzīrēs” tas ir ļoti interesanti. Šīs dzīres bija Agatona rīkoti svētki, tāpēc ka viņš bija uzvarējis sacīkstēs. Tātad Agatons savās mājās rīko dzīres, un tur ir arī Pausanijs – viņa mīļākais. Visi dialogi, visas runas par Erotu, kuras saka Agatons, Pausanijs, Faidrs, Aristofans, Eriksimahs, Alkibiads, – kopā sešas, un tās visas ir par vīriešu Erotu. Lasot Agatona un Pausanija runas, var redzēt, ka tās ir homoseksualitātes slavinājums un paiderastijas slavinājums, jo Agatons dialogā “Protagors” ir ļoti jauns un viņi kopā ar Pausaniju nodzīvos vairāk nekā 30 gadus. Lasot “Dzīres” – Agatona un Pausanija runas –, ir redzams, ka viņiem izglītošana ir paiderastija, proti, vecāks vīrietis sniedz naudu, politisku varu un izglītību jaunākam vīrietim. Agatons uzvarēja sacīkstēs, tāpēc svētki ir veltīti paiderastijai. Taču ļoti svarīgi ir tas, ka Sokrats runā sievietes vārdā – Diotīmas vārdā – un tādējādi viņš pilnībā izmaina izglītošanas sistēmas modeli. Jo paiderastiskajā modelī izglītošana ir naudas, varas un zināšanu nodošana…

RL: Apmaiņā pret baudu?

Brisons: Tieši tā. Kāpēc Sokrats pilnībā izmainīja šo modeli? Viņa modelis bija sievišķs, tāds, kurā sieviete pati ir zināšanas. Sokrats mēģināja panākt, lai jaunie cilvēki atrastu zināšanas, kas viņos jau ir. Tādējādi notika pilnīga izglītošanas modeļa maiņa: paiderastijā dod naudu, politisku varu un zināšanas apmaiņā pret baudu, bet mūsdienās zināšanas tiek sniegtas tikai par naudu. Savukārt Sokratam zināšanas nav kaut kas tāds, ko var otram iedot, – cilvēkiem jāļauj saprast, ka zināšanas ir viņos pašos. Un tas ir ļoti interesanti: “Dzīru” beigās ierodas pilnīgi piedzēries Alkibiads, kurš ir dusmīgs uz Sokratu tāpēc, ka Sokrats atsakās ar viņu gulēt. Viņš gribēja zināšanas no Sokrata iegūt atbilstoši paiderastijas modelim. Ir interesanti vērot, kā “Dzīrēs” tiek pretstatīti divi izglītošanas modeļi – paiderastiskais un filozofiskais.

RL: Vai tas nozīmē, ka filozofijā kā izglītošanas modelī nekāda pavedināšana vairs nav vajadzīga?

Brisons: Manuprāt, jā.

RL: Nekāda seksuāla elementa?

Brisons: Manuprāt, seksuālas pavedināšanas nav. Pavedināšana notiek, kad Sokrats jaunus cilvēkus aizrauj ar savām runām un tamlīdzīgi, bet es nedomāju, ka tā ir seksuāla pavedināšana. Saruna ar Alkibiadu “Dzīru” beigās, man šķiet, to parāda ļoti skaidri: paiderastiskais modelis ir pilnībā apvērsts. Jo parasti tas bija vecāks vīrietis, kurš meklēja jaunāku, taču šeit ir daudz jaunāks vīrietis, Alkibiads, kurš meklē Sokratu.

RL: Tas ir nedaudz dīvaini, jo es atceros, ka Diotīmas runā bija minētas kāpnes, kas no skaistiem ķermeņiem ved augšup pie skaistām dvēselēm, taču skaisti pretēja dzimuma ķermeņi, šķiet, bija aprakstīti kā zemākas kārtas par skaistiem sava dzimuma ķermeņiem. Tātad homoseksuālais elements vēl aizvien liekas klātesošs Diotīmas runā.

Brisons: Jā, tāpēc es jums arī teicu, ka šī ir mana interpretācija. Domāju, ka kāpnes neizslēdz seksuālu pavedināšanu, es jums piekrītu. Bet, manuprāt, tas neattiecas uz Sokratu. Taču patiesībā es nezinu…

RL: Tātad pavedināšana varētu būt iedarbīga kādā filozofijas seminārā Sorbonā vai kur citur?

Brisons: Pavedināšana dažreiz notiek.

RL: Bet varbūt tā palīdz? Varbūt tur nav nekā slikta?

Brisons: Es tiešām nezinu. Domāju, ka man būtu ļoti grūti apvienot seksuālu pavedināšanu un izglītošanu – ne tikai man, bet vairumam cilvēku. Seksuāla pavedināšana nav ilgtspējīga, savukārt intelektuāla pavedināšana var turpināties ļoti, ļoti ilgi. Un tā ir problēma, tāpēc ka seksuāla pavedināšana, jo īpaši homoseksuāla pavedināšana, savā ziņā ir lemta drīzām pārmaiņām. Ļoti reti gadās sastapt ilglaicīgus partnerus. Tas ir ļoti dīvaini, ka, piemēram, Agatons un Pausanijs nodzīvoja kopā 30 gadus. Tas ir neticami! Viņiem bija jāpamet Atēnas, tāpēc ka Aristofans par viņiem uzrakstīja ļoti agresīvu sūdzību. Agatons nomira pirmais, nesasniedzis 50 gadu vecumu. Antīkajā sabiedrībā šādi pāri, kas turējās kopā 30 gadus, bija liels retums. Redziet, ilgāku laiku strādājot pie kāda Platona darba, var atklāt ļoti interesantas lietas, kas nav saistītas tikai ar pagātni. Ja uzmanīgi lasa “Dzīres”, tajās var atrast daudzas lietas, kas ir saistošas arī mūsdienu cilvēkam.

RL: Biju tiešām pārsteigts, uzzinot, ka vairākos savos darbos jūs esat pētījis biseksualitāti.

Brisons: Jā, es paskaidrošu. Es interesējos par biseksualitāti tāpēc, ka tad, kad mēģināju saprast neoplatonismu, es atklāju tādus cilvēkus kā Proklu, kurš strādāja 15 stundas dienā, lūdzās 5 stundas dienā un ļoti, ļoti bieži runāja par biseksualitāti. Un es sev jautāju: “Kāpēc? Vai seksuālā ziņā šie cilvēki bija jukuši?” Es atklāju, ka nebija. Izrādījās, ka problēma bija tajā, ka… Ja mēs gribam atrast galveno realitātes pretstatu pāri, tad tas ir vīrišķā un sievišķā pretstats. Cilvēkos nevar atrast neko pirmatnējāku par vīrišķā un sievišķā pretstatu. Šis pretstats darbojas gandrīz visu laiku, bet tas nedarbojas izcelsmes līmenī un nedarbojas reliģiskajā jomā. Pašā sākumā pirmajām būtnēm – cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem – ir jābūt biseksuālām, jo tikai tad no šīm vienībām var iegūt vīrišķā un sievišķā pretstatu. Piemēram, orfismā Fanēts ir biseksuāls. Viņš kļūst vīrišķs tikai pēc kāda laika, kad Nakts tiek atzīta par sievišķu. Tā tas ir vienmēr – gan narcismā, gan neoplatonismā: pirmā būtne vienmēr ir biseksuāla. Prototips vienmēr ir biseksuāls. Bet atklājas arī, ka biseksualitāte ir ļoti nozīmīga reliģijā, tāpēc ka priesterim ir jābūt starpniekam starp dievu un cilvēku. Es esmu uzrakstījis grāmatu par Teiresiju. Viņš bija pareģis. Tāds tēls kā Teiresijs ir neticams, jo viņš maina dzimumu, un viņš saved dievu kopā ar cilvēku, jo viņš ir pareģis. “Odisejā”, piemēram, kad Odisejs veic ziedošanu, lai varētu iztaujāt Teiresiju, viņš iztaujā arī savu māti. Teiresijs ir starpnieks starp paaudzēm, tāpēc ka ir dzīvojis septiņas dzīves un var pastāstīt jauniem cilvēkiem, ko vecāki ļaudis ir paveikuši, un tā tālāk. Un Teiresijs ir biseksuāls.

RL: Bet vai šie stāsti nav kaut kas līdzīgs vecu sievu tenkām?

Brisons: Nē, es nedomāju, ka tās ir tikai vecu sievu tenkas. Tāpēc arī mani interesē mīti un reliģija – tādas reliģiskas tradīcijas kā orfisms. Mans pamata pieņēmums ir tāds, ka filozofija vienmēr sakņojas tradīcijā un ka antīkā filozofija sakņojas sengrieķu mītā. Tāpēc man biseksualitāte ir tik svarīga – tāpēc, ka biseksualitāte ir ļoti, ļoti pirmatnējs pieņēmums, ko filozofija izmanto loģikā, epistemoloģijā, ētikā un citur.

RL: Ja grieķu filozofija sakņojas mītā, kur var sakņoties citu veidu filozofijas?

Brisons: Es nezinu, ko jūs domājat ar “citu veidu filozofijām”, jo man personīgi ir ļoti grūti atrast filozofiju ārpus antīkās pasaules. Senajā Grieķijā filozofija sakņojās mitoloģijā. Kad sākās kristietība, tā sakņojās Senās Grieķijas mitoloģijā un Bībelē. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā filozofija vienmēr sakņojas šajās divās tradīcijās – Senajā Grieķijā un Bībelē.

RL: Bet ir bijuši mēģinājumi sākt domāt no nulles, no paša sākuma.

Brisons: Jā, piemēram, Kants. Kants grib palikt izjutumu un konceptu līmenī, bet viņš ir spiests atzīt, ka pastāv idejas – tādas kā pasaule, dievs un dvēsele. Šīs idejas ir metafiziskas: tās nevar lietot argumentācijā, bet tās tomēr nekur nepazūd. Es domāju, ka ir ļoti grūti saprast Kantu, neņemot vērā reliģisko kontekstu. Viņš ļoti cenšas no tā atbrīvoties, bet tas ir neiespējami. Tagad mums ir sava veida ekstrēmais neokantisms – ar analītisko filozofiju, konjunktīvismu un tā tālāk. Šie domātāji ir ļoti naivi: viņi spēj izskaidrot ļoti šauru realitātes šķēlīti, bet ārpus tās viņi ir neticami tradicionāli.

RL: Un pilni ar aizspriedumiem.

Brisons: Tieši tā. Viņi ļoti, ļoti cenšas no visa atbrīvoties, bet, kad viņi iziet no universitātes vai sava biroja, viņi ir sliktāki par visiem pārējiem. Piemēram, amerikāņu filozofi – es to zinu, jo esmu dzimis Ziemeļamerikā, – viņi ir briesmīgi! Viņi ir ļoti spēcīgi universitātēs vai savos birojos, bet pēc darba laika beigām – briesmīgi! Viņi ir sliktāki, nekā mēs bijām manā jaunībā.

RL: (Smejas.) Bet viens no grieķu sabiedrības elementiem, no kuriem Platons norobežojās, bija sofisti un viņu idejas par izglītību. Vai jūs domājat, ka sofisti pastāv arī mūsdienās?

Brisons: Savā ziņā jā.

RL: Un kur mēs varētu viņus atrast?

Brisons: Viņus var atrast radio, televīzijā, advokātu vidū un tamlīdzīgi. Es domāju, ka mēs dzīvojam sofistu pasaulē, tāpēc ka mūsu demokrātijas šobrīd savā būtībā nav pārstāvnieciskās demokrātijas. Formāli tās skaitās pārstāvnieciskās demokrātijas, bet tās aizvien vairāk kļūst par viedokļu demokrātijām, un šos viedokļus veido plašsaziņas līdzekļi, politiķi un reklāmisti. Tieši tāda bija sofistu loma Atēnās. Sofisti gribēja gūt panākumus politikā un tiesās, un viņi gribēja pavedināt savu laikabiedru prātus. Man šķiet, ka tieši šādā pasaulē mēs tagad dzīvojam. Manuprāt, Platonam nācās cīnīties pret divām izglītošanas sistēmām – veco, aristokrātu izglītošanas sistēmu, tas ir, paiderastiju, un jauno izglītošanas sistēmu, ko virzīja sofisti. Paiderastijas modelī apmaiņā pret seksuālu baudu tiek dota nauda, vara un zināšanas, bet sofisti pārdeva vadlīnijas veiksmīgai karjerai. Mūsu izglītošanas sistēma ir balstīta otrajā modelī: mēs neprasām cilvēkiem, lai viņi ar mums gulētu, bet prasām viņiem maksāt, un, jo vairāk maksās, jo veiksmīgāki viņi būs. Sofisti darbojās nevis ar patiesību, bet ar viedokli. Tā kā mūsu sabiedrība ir plurālistiska, mēs nejautājam cilvēkiem, vai viņi ir kristieši, musulmaņi vai jūdi, tāpēc vienīgais veids, kā būt kopā, ir darboties nevis ar patiesību – jo patiesība ir individuāla –, bet gan ar viedokli. Tas ir ļoti bīstami, jo viedokļi itin nekur nesakņojas un var mainīties ļoti, ļoti ātri.

RL: Bet viena no sofistu idejām bija apšaubīt pašu patiesības jēdzienu. Šķiet, ka tagad jūs mēģināt aizstāvēt pozīciju, ka šāds jēdziens ir pamatots.

Brisons: Man sofists ir cilvēks, kurš māca tādu valodas tehniku, ko var lietot politikā vai tiesas zālē, un par šo apmācību prasa lielu naudu.

RL: Un tam nav nekāda sakara ar patiesību?

Brisons: Nē, nedomāju gan.

RL: Viņiem patiesība bija vienaldzīga?

Brisons: Savā ziņā nebija vienaldzīga, bet viņu darbā tā nebija nepieciešama – pietika ar pliku viedokli. Viņi varēja, kā Gorgijs, rakstīt par esamību, neesamību un tamlīdzīgām lietām, bet mācīt viņš mācīja kaut ko citu. Gorgijs mācīja runas mākslas likumus un Sicīlijā veiksmīgi pretdarbojās kādam tirānam, kas iedzīvotājiem ņēma nost zemi. Jautājums tur bija tikai par vēlētāju balsu iegūšanu…

RL: Balsu iegūšanu par viedokli.

Brisons: Jā. Man nav iebildumu pret sofistiem kā tādiem. Mēs dzīvojam sofistu sabiedrībā. Es neesmu revolucionārs, bet redzu, ka man un dažiem citiem ar to nepietiek. Man šķiet, ka mums vajadzētu prasīt vairāk nekā pliku viedokli, mums vajadzētu prasīt, lai tiek atrasts veids, kā pētīt patiesību. Sokrats un Platons, kā jau teicu, to darīja, un izskatās, ka neliels pulciņš cilvēku šodien to atzīst.

RL: Bet jūsu aprakstītā sofistu pārvaldītā sabiedrība – vai tas nav normālais veids, kā cilvēku sabiedrība darbojas? Nav jau bijuši tādi laiki, kad toni uzdotu kāds cits.

Brisons: Jā, bet problēma ir… Mēs dzīvojam ļoti neparastā sabiedrībā – pirmo reizi pasaules vēsturē mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā neviens nav spiests teikt, ka tic patiesībai. Tas man šķiet ļoti interesanti. Viduslaikos bija jābūt kristietim un jācīnās par savu baznīcu. Ja bijāt musulmanis – tieši tas pats. Ja bijāt jūds, jūs dažkārt centāties dzīvot to jūdu labā, kas atradās geto, un tā tālāk. Un, piemēram, ja bijāt marksists Padomju Savienībā vai Ķīnā, jums vajadzēja teikt, ka Markss ir ļoti nozīmīgs un ka jūsu vadonis ir lielākais pasaulē. Taču tagad pirmo reizi pasaules vēsturē mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā nav nepieciešams paziņot, kādai patiesībai jūs ticat, nedz arī par šo patiesību cīnīties. Savā ziņā tas ir ļoti interesanti, bet tas var būt arī bīstami, tādēļ ka vairumam cilvēku dzīve šādā sabiedrībā nozīmē, ka brīvība ir saistīta ar naudu. Jūs esat brīvs, ja varat kaut ko nopirkt. Tāda, man šķiet, ir sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Cilvēks domā, ka ir brīvs, ja var nopirkt skaistu mašīnu vai skaistu māju vai apprecēt skaistu sievieti. Mani personīgi tas neapmierina, un es mēģinu atrast ko citu – patiesību sev vai savai mazajai cilvēku grupiņai, tādu patiesību, kas nebūtu saistīta ar naudu, panākumiem un tamlīdzīgām lietām. Vai saprotat, ko es domāju? Neesmu revolucionārs, es negribu mainīt pasauli – es tikai saku, ka ar šādu sabiedrību, kāda tā ir pašlaik, man nepietiek, fundamentālā nozīmē nepietiek. Un, tā kā es neesmu ticīgs cilvēks, šis ir mans bēgšanas ceļš.

RL: Tas man atgādina vecu anekdoti par padomju tūristu, kas apmeklē Parīzi. Gids stāsta, ka šajā rajonā sievietes maksā 300 frankus, šeit – 500 frankus, bet šeit – 600 frankus. Beigās tūrists prasa: “Vai jums Parīzē godīgu sieviešu nemaz nav?” Un gids atbild: “Ir, bet viņas ir ļoti, ļoti dārgas.”

Brisons: (Smejas.)

RL: Kur tādā sabiedrībā, kurā valda sofisti un viedokļi, kā jūs sakāt…

Brisons: Un nauda.

RL: Kur šādā sabiedrībā ir vieta filozofijai?

Brisons: Filozofijai, manuprāt, vajadzētu dot cilvēka dzīvei iespēju būt kaut kam vairāk par dzīšanos pēc naudas vai panākumiem un ticēšanu tikai viedoklim.

RL: Un kur tas ir iespējams?

Brisons: Tas ir iespējams, kad mēģina sabiedrībā darīt kaut ko citu. Cilvēkus, kas to dara, man šķiet, var atrast gandrīz visur, bet parasti viņi interesējas par kultūru, izglītību un tādām lietām. Es zinu, tas izklausās ļoti elitāri, bet…

RL: Jūs neticat demokrātijai?

Brisons: Es ticu demokrātijai, bet domāju, ka demokrātija, sasniedzot zināmu līmeni, ir ļoti neapmierinoša. Vai saprotat, ko es domāju?

RL: Jā, saprotu.

Brisons: Piemēram, tagad mums Francijā būs vēlēšanas. Priekšvēlēšanu argumenti ir briesmīgi! Vai nu šie cilvēki ir kretīni, vai vienkārši stulbi. Ir ļoti grūti ticēt demokrātijai šāda veida…

RL: Bet kas varētu nākt demokrātijas vietā?

Brisons: Nē, nē, es negribu nekādu citu…

RL: Vismaz teorētiski – kāda būtu labāka sistēma?

Brisons: Pašlaik es neredzu alternatīvu.

RL: Tātad mēs esam nolemti.

Brisons: Jā, mēs esam nolemti dzīvot demokrātijā. Bet man tā nav problēma, es tikai gribu, lai cilvēki uzdotu jautājumus par savu ikdienas dzīvi.

RL: Vai jūs atceraties, cik atšķirīga bija Dēmokrita un Hērakleita reakcija? Viens par cilvēku stulbumu smējās, bet otrs par to raudāja. Kā ir ar jums – jūs smejaties vai raudat?

Brisons: Es esmu pa vidu. Cenšos izvairīties no stulbuma. Neesmu revolucionārs, un es domāju, ka man būtu ļoti grūti dzīvot cita veida politiskā iekārtā. Es jau esmu to piedzīvojis – Kvebekā, kur liela vara bija baznīcai. Tur nevaldīja viedoklis, panākumi vai nauda – tur valdīja kristietība. Bija ļoti, ļoti grūti tur dzīvot, tāpēc arī es aizbraucu no Kvebekas. Es mācījos seminārā, un man bija ārkārtīgi grūti to pamest, jo spiediens bija ļoti liels. Es nācu no nabadzīgas ģimenes, tāpēc garīdznieki izmantoja izdevību uzņemties rūpes par manu izglītošanos. Viņi teica, ka esmu nodevējs... Man bija ļoti grūti pamest semināru. Tad, 60. gados, katoļu baznīca pazaudēja savu varu un sākās neatkarības kustība – ļoti marksistiska un kreisa. Arī tai es pateicu “nē”, un tas kļuva par vēl vienu iemeslu pamest Kvebeku. Tādējādi es zinu, ko nozīmē dzīvot citā politiskā iekārtā, un tāpēc arī es saku, ka man labāk patīk dzīvot demokrātijā. Mani tikai neapmierina šajā demokrātijā valdošais dzīvesveids. Tāpēc arī man vajadzīga filozofija – tāpēc, ka neesmu ticīgs cilvēks.

RL: Mēs vēl neesam runājuši par Plotīnu. Man ir ļoti grūti izskaidrot, bet varbūt jūs to varētu: kāpēc parastam cilvēkam būtu jālasa Plotīns?

Brisons: Jā, uz to ir grūti atbildēt. Cilvēku, kurš vairāk nekā 25 gadus pētījis Platonu, ļoti interesē Platona interpretācijas antīkajā pasaulē, un man šķiet, ka Plotīns ir viens no visoriģinālākajiem un smalkākajiem Platona interpretiem. Interesantais ar Plotīnu ir tas, ka viņš dzīvoja Romas impērijā stoicisma laikā un mēģināja piedāvāt platonisku stoicisma versiju – un stoicisms bija tieši tāda pati filozofija, kādā mēs dzīvojam šobrīd, proti, loģiskais empīrisms. Tātad pētniekam ir interesanti saprast Plotīnu. Bet mani interesēja vēl viens aspekts: Plotīns dzīvoja sabiedrībā, kurā kristiešu skaits nemitīgi pieauga. Plotīns centās viņiem pretoties ar vecā grieķu racionālisma palīdzību. Ir ļoti interesanti vērot, kur atradās griezuma līnija: izšķirīgais bija jautājums par dabu, jeb, citiem vārdiem sakot, izšķirīgā bija pārliecība, ka pasauli nav radījusi kāda visvarena dievība, bet ka tā ir sekas sakārtotai saprāta darbībai. Tāpēc man tas bija ļoti interesanti – kaut ko līdzīgu mēģinu darīt arī es. Lai gan es ļoti atšķiros no Plotīna…

RL: Tātad jūs negribat vienatnē savienoties ar Vienu. Bet, ja es pareizi jūs saprotu, Plotīns beigās izrādās filozofs filozofiem.

Brisons: Jā.

RL: Esmu saticis vairākus cilvēkus, kuri nav filozofi, bet kurus ļoti iedvesmojusi un ieinteresējusi Pjēra Ado grāmata “Plotīns jeb Skatiena vienkāršība”. Kā jūs to izskaidrotu? Vai Ado skatījums ir pilnīgi aplams?

Brisons: Nē, nepavisam nav aplams! Es domāju, ka Plotīns tiešām bija filozofs filozofiem, bet Pjēram Ado ir tāds kā vispārīgs skatījums uz antīko filozofiju, un šo skatījumu ir spēcīgi iespaidojis vācu romantisms. Tāpēc, lasot šo Pjēra Ado grāmatu – lai gan man tā ļoti patīk –, ir grūti apgalvot, ka tā tiešām ir par Plotīnu. Tajā ir drusciņ Plotīna, drusciņ vācu romantisma un drusciņ franču garīguma. Bet tā ir ļoti laba grāmata!

RL: Ko jūs domājat ar “franču garīgumu”?

Brisons: Jūs zināt, ka Francija ir sekulāra valsts, vai ne? Tā vienmēr ir pretojusies katoļu baznīcai un centusies būt ļoti empīriska – ietekmējoties no Dēmokrita un tamlīdzīgi. Bet tajā vienmēr ir pastāvējusi arī pretestība šai pretestībai, kā Dekarta teiktajā: jā, ir materiālā pasaule, bet ir arī esprit jeb gars. Vai jūs zināt, ka Ado bija garīdznieks? Viņš nemācījās universitātē, sākumā viņu apmācīja priesteri katoļu seminārā, un tad viņš iestājās Parīzes Katoliskajā universitātē. Viņš bija tajā pusē, kas nostājās opozīcijā empīristiem, un man šķiet, ka viņu šis virziens ļoti ietekmēja. Viņam bija ciešas saites arī ar vācu romantismu, kas arī bija reakcija pret Kantu. Īsi sakot, Ado aizstāv idejas, kas radniecīgas franču garīgumam un vācu romantismam. Tāpēc arī viņš ir tik pievilcīgs – viņš apmierina pašreizējās franču sabiedrības vajadzību pēc šiem strāvojumiem.

RL: Filozofijas tradīcijā zināmu lomu spēlē gatavošanās nāvei. Vai jūs varētu īsi pastāstīt, kāpēc tā ir tik svarīga platoniskajā tradīcijā?

Brisons: To var viegli saprast. Sokrata skatījumā ir ļoti grūti zināt, vai tu tici pēcnāves dzīvei vai ne. Piemēram, “Aizstāvībā” viņš man neizklausās sevišķi pārliecināts, un “Faidonā” viņa argumentus māceklis nepieņem, tāpēc beigās viņš ir spiests izstāstīt mītu. Tātad Sokrats par pēcnāves dzīvi nav tik pārliecināts. Taču Platona skatījumā ķermenis ies bojā, bet dvēsele – nevis individuālā dvēsele, bet dvēsele kā tāda – turpinās dzīvot. Tāpēc arī jautājums par nāvi ir tik nozīmīgs – ne kā mērķis, uz kuru virzās dzīve, bet kā veids, kā pateikt, ka pastāv vēl kaut kas cits. Kā jau teicu sarunas sākumā – pateikt, ka bez jutekliski tveramās pasaules pastāv vēl kaut kas cits, kaut kas bezķermenisks, kaut kas tāds, kas tverams tikai ar prātu. Lūk, iemesls, kāpēc gatavošanās nāvei Sokratam un Platonam bija tik svarīga. Bet šobrīd ir pavisam citādi – un šī atkal būs mūsu sabiedrības kritika… Tā kā mēs dzīvojam tikai savu ķermeņu līmenī, mēs cenšamies dzīvot, cik ilgi vien iespējams, – pat paildzinot neiespējamu dzīvi, dārzeņa dzīvi, un to es nevaru pieņemt. Es zinu, ka miršu. Es to negribu, bet domāju, ka mums vajag ar to samierināties. Man personīgi dvēseles nemirstība – nemaz nerunājot par ķermeņa nemirstību, kam tic īstenie kristieši, – ir kaut kas neiespējams.

RL: Kas notiks, kad jūs mirsiet?

Brisons: Es nezinu, un man vienalga. Es gribu par sevi atstāt labas atmiņas bērniem un studentiem. Zinu, ka tās ilgi nesaglabāsies, bet tas nav būtiski. Piemēram, Japānā cilvēki reizi gadā sanāk uz pikniku kapsētā, lai pieminētu mirušos senčus. Es gribu aiz sevis atstāt kaut ko, kas nav pretīgs. Un es negribu dzīvot kā dārzenis.

RL: Un jūs nebiedē doma par nāvi?

Brisons: Nē, nē. Man pietiek ar to, kas man ir. Man ir trīs bērni un trīs mazbērni, esmu daudz izdarījis, man ir daudz studentu… Ar to man pietiek. Un man šķiet, ka filozofijai ir jāsniedz cilvēkam iespēja tā justies.