Degunradža putniņa prieks

Ronalds A. Šārps intervēja Staineru viņa darba kabinetā Čērčila koledžā Kembridžā 1994. gada rudenī. Interviju publicējam saīsinātu.

Jūs reiz minējāt, ka daiļliteratūrai piemīt spēja “pacietīgi veidot izpratni” un “uzdot atvērtus jautājumus”, tomēr pats par saviem literārajiem darbiem sakāt, ka tās ir “alegorijas par intelektuālās domas kustībām, ideju iestudējumi”. Vai jūs joprojām tos uzskatāt par “ideju iestudējumiem”?

Pilnīgi noteikti. Es piederu pie tās skolotāju, kritiķu un zinātnieku kategorijas, kuriem patīk pāris reizes mūžā pašiem izmēģināt roku daiļliteratūrā. Jau manos agrīnajos stāstos var redzēt, ka es mēģinu domāt par centrālo jautājumu, kas mani interesē. Bet “Ā. H. pārvešana uz Sankristobalu”¹, manuprāt, ir kas vairāk. Šai grāmatai, iespējams, piemīt zināma dzīvība, bet “Pierādījumi”² jau atkal ir alegorija, intelektuāla alegorija. Tomēr pat “Pārvešanā” tās vietas, kas lasītājus aizkustināja visvairāk, proti, grāmatas varoņu runas, vienlaikus ir arī esejas. Es to zinu. Tās būvētas no izteikumiem, kas pauž doktrīnu, ticību, pārliecību, uzdod jautājumus. Bet māksliniekam tomēr piemīt noslēpumainā spēja kaut kādā veidā – mēs joprojām nezinām, kā, – radīt balsi, radīt trīsdimensionālu, desmitdimensionālu raksturu, kas dzīvo savu neatkarīgu dzīvi un kam ir ļoti mazs sakars ar tīru inteliģenci vai sistemātisku, analītisku domāšanu. Ir ārkārtīgi gudri romānisti, un, kas zina, varbūt smadzeņu ziņā Prusts bija viens no sava laika dižākajiem prātiem, bet daudzi nebūt tādi nav. Viņi paši nespēj izskaidrot, kā šīs lietas viņos un viņu valodā spontāni saliekas kopā, radot šo būtni, kas atdzīvojas mūsu acu priekšā un liek mums aizmirst par autoru. Tas ir ģēnijs, radošais talants, un nekas tāds man pilnīgi noteikti nepiemīt. Čehovs divās lappusēs spēj uzburt veselu pasauli, un balsis, kas tajā skan, jūs nekad neaizmirsīsiet. Tās tur vienkārši ir. Bet tas, manuprāt, ļoti atšķiras no tā, ko spēj izdarīt tāds cilvēks kā es.

Sanāk, ka daiļliteratūrā idejām ir pakārtota loma?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Ir romāni, kurus mēs dēvējam par izciliem, bet kuri dzīvos tieši to ideoloģiskā un intelektuālā satura dēļ. Daudzi Tomasa Manna darbi ietrāpa šajā kategorijā. Arī par Mūzila “Cilvēku bez īpašībām” vienlīdz daudz rakstījuši gan filozofi, gan literatūras kritiķi. Bet tie ir reti gadījumi. Neprasiet to pašu no mūsdienu apbrīnojamākā rakstnieka – nesmejieties par mani – Žorža Simenona. Es varu paņemt no plaukta kaut 10 vai 12 Megrē detektīvus, un to, ko Balzaks izstāsta piecās vai desmit lappusēs vai Dikenss 20 lappusēs (viņam, tāpat kā Balzakam, ļoti lēni iet uz priekšu), Simenons paveic divās trīs rindkopās. Viens no Megrē romāniem sākas ar pamatīgu troksni. Pulksten trijos naktī Pigala laukumā, Parīzes vecajā sarkano lukturu rajonā, kāda naktskluba īpašnieks velk ciet metāla aizvirtņus. Šajā vienā skaņā, kas sabalsojas ar pirmo piena izvadātāju ratiem un cilvēku soļiem, kuri vai nu dodas mājās, lai liktos pie miera, vai jau steidzas savās dienas gaitās uz Les Halles pēc ēdiena, Simenonam izdodas ne vien parādīt visu pilsētu, bet arī ielikt daudz vairāk Francijas nekā jebkuram vēsturniekam un turklāt nostādīt mūsu acu priekšā jau divus trīs cilvēkus, kuriem būs nozīme turpmākajā stāstā. Simenonam kaut kā izdodas arī panākt, ka šī cilvēka soļos, kurš pēc slēģu nolaišanas dodas prom no naktskluba, jaušama dīvaina vilcināšanās. Tas arī ir pirmais svarīgais pavediens stāstā un autonomas personas piedzimšanas mysterium tremendum. Bet, jā, daiļliteratūrā var parādīties arī ideoloģija. Man bija tā privilēģija iepazīties ar Arturu Kestleru – un kurš gan negribētu būt sarakstījis “Saules aptumsumu”, vienu no izcilākajiem ideju romāniem. Šo grāmatu es uzskatu par robežgadījumu, kuru cilvēki visdrīzāk turpinās lasīt nevis tās varoņu Gļetkina un Rubašova dēļ, bet gan staļinisma, marksisma, spīdzināšanas un šausmu lieliskā iztirzājuma dēļ: kāda ir ideoloģiskās pārliecības daba? Kāda daba ir melošanai laba mērķa vārdā? Bet vienlaikus tai ir arī bagāts literārais sižets. Kestlers tajā spējis radīt pietiekami blīvu dzīves un esamības slāni, lai tā netiktu uztverta kā tīri ideoloģisks sacerējums.