Cilvēks kā neatkārtojams gadījums

Uldis Tīrons: Vitgenšteina “Loģiski filozofiskā traktāta” slavenais pirmais teikums “Pasaule ir viss, kas ir gadījies” vai varbūt “noticis”, šķiet, nepieļauj, ka atsevišķs cilvēks, indivīds, varētu šajā pasaules “sakritībā” būt subjekts, darītājs.

Arnis Rītups: Domāju, ka tev taisnība.

Tīrons: Pēdējā laikā man nācies diezgan daudz domāt par to, ka atsevišķam cilvēkam ir grūti kādu notikumu ietekmēt, notiekošais it kā notiek viņam garām. Proti, visu šķietami nosaka kaut kādas banālas spēku kombinācijas, ieskaitot varu un naudu, nezinu, varbūt Mēness ietekmi vai Dievs vien zina ko. Tādēļ jautājums būtu tāds: kā indivīdam iespaidot notiekošo? Vai varbūt: kā viņam pašam kļūt par notikumu?

Rītups: Domāju, ka šeit tomēr no “Traktāta” sākt ir neauglīgi, jo viena individuāla tikšanās Vitgenšteinam, šķiet, vilcienā, sagrāva viņa paša celto konstrukciju, traktātu. Viņš apsprieda “Traktātu” ar savu itāļu draugu, ekonomistu Pjēro Srafu, kurš parādīja Vitgenšteinam kādu neapoliešu žestu ar roku zem zoda un jautāja: kāda ir šī izteikuma loģiskā forma? Tas ir tāds parupjš žests ar nozīmi “nu ko tu tur vispār!”. Šis žests tad arī nojauca Vitgenšteina pārliecību, ka viņš ir atrisinājis visas filozofijas problēmas. Tagad viņam sāka likties, ka jāsāk atkal viss no jauna. Tā ka tas bija tāds ļoti individuāls gadījums. Var jau būt, ka es par daudz pieķeros tam indivīdam un individuālajam, bet es dzirdu šajā vārdā nedalāmību. Proti, indivīds kā kaut kas tālāk nedalāms. Kā atoms grieķiski – tas, ko nevar sašķelt. Kādas tad ir šādas vienības iespējas izraisīt kādu notikumu, kā tu saki? Cilvēkam, kurš ir individualizēts.

Tīrons: Tad es gribētu teikt, ka indivīda nedalāmība jeb individualizēšanās līdz nedalāmībai – tā arī ir saistīta ar notikumu. Jo līdz tam var, manuprāt, runāt tikai par kaut kādiem abstraktiem indivīdiem.

Rītups: Man ir svarīgi – un šeit es lielā mērā sekoju Bibihina pieejai pirmajam “Traktāta” teikumam –, ka arī pati pasaule ir nedalāms veselums. Un, paturpinot domu, arī jebkurš domas priekšmets kā domas priekšmets ir nedalāms veselums. Proti, pasaule pati ir individuāls notikums, tāpat kā ikviens domas priekšmets. Pasaule ir nedalāma līdz brīdim, kad tu par to sāc domāt, sāc to dalīt. Bet, ja tev pasaule – kā viss, kas notiek, – var kļūt par tavas domas priekšmetu, tad tas ir nedalāms. Taču izskatās, ka Vitgenšteina pirmais teikums tikai ieved dziļāk džungļos – lai arī man tur patīk atrasties.

Tīrons: Jā, tagad arī man izskatās, ka velti es sāku indivīda un notikuma tēmu ar Vitgenšteinu. Tagad man pat šķiet, ka drīzāk būtu jārunā par personību. Proti, par to, ar kādiem nosacījumiem kāds kļūst par personību. Un šķiet, ka viens no šiem aspektiem bija nupat tevis minētais. Kad viņš individualizējas.

Rītups: Atceries? Pirmajā Zvārtavas filozofijas simpozijā 2002. gadā Pjatigorskis piedāvāja personību traktēt vienkārši: personība ir tas, par kuru runā.

Tīrons: Jā, es atceros. Pjatigorskis arī runāja par sāgu varoņiem, kuri saskaņā ar viņa teikto veica varoņdarbus ne tik daudz tāpēc, ka bija varonīgi, bet gan tādēļ, lai stāsts par viņu paveikto iekļūtu sāgā, lai par to runātu.

Rītups: To būtu interesanti salīdzināt ar Roberta Ķīļa piedāvāto personības skatījumu tai pašā simpozijā. Viņš piedāvāja paskatīties kādas lauka pētījumos nobildētas meitenes acīs un pateikt, vai viņa ir personība vai nav. Vai, paskatoties viņas acīs, var saskatīt nākamo raganu, par kuru runās citi?

Tīrons: Toreiz man neienāca prātā, bet tagad ienāk – Brodska dzejolis, kuram ir moto no Čēzares Pavēzes: “Verrà la morte e avrà i tuoi occhi.” Nāve atnāks, un viņai būs tavas acis. “Tā ir mānīšanās,” saka Brodskis, “galvaskauss, skelets, izkapts. Nāve atnāks, un viņai būs tavas acis.”¹ Droši vien sievietes acis.

Rītups: Kā tu saproti šos Brodska vārdus? Kas tur ir pateikts? Jo tur taču ir runa par vīrieša un sievietes, nu, diezgan erotiski piesātinātām attiecībām. Kāpēc lai nāvei būtu mīļotās sievietes acis?

Tīrons: Tāpēc, ka tas ir pats tuvākais, ko es pazīstu šajā pašā individualizētākajā no notikumiem – nāvē.

Rītups: Man, piemēram, vakar Imants Daksis uzdāvināja savu kolāžu: tur ir divas acis, liels gliemežvāks, uz kura sēž Buda, un sievietes lūpas. Un es viņam prasu: kuras sievietes acis tās ir? Viņš saka: tās ir jebkuras sievietes acis. Jebkura sieviete tagad caur šīm acīm skatīsies uz tevi.

Tīrons: Nezinu gan. Tās varētu būt arī Krišnas acis. Ir taču stāsts par to, ka viens tāds karavadonis, Aravāns, kuru taisījās upurēt pirms kaujas pie Kuru lauka, negribēja mirt neprecēts, jo nebūs sievas, kas apraudātu viņa līķi. Nu, un tad Krišna kļuva par viņa sievu, pārgulēja ar viņu un jau kā atraitne apraudāja viņu. Bet tas, ka tās var būt jebkuras sievietes... Nu, tā tāda abstrakta runāšana, kamēr es neesmu pazinis tās kā vienas konkrētas sievietes acis.

Rītups: Kā, atsaucoties uz tevis citēto Brodski, varētu tajās acīs pazīt nāvi, ja tu to neesi nekad pieredzējis?

Tīrons: Es nezinu. Bet ne jau visu, ar ko mums ir darīšana, esam pieredzējuši. Drīzāk pat otrādi: pašu mums svarīgāko mēs pat nevaram būt pieredzējuši. Sievietes acis, viņas klātbūtne Brodska dzejolī ir nāves seja dzejniekam.

Rītups: Tu tātad kā dzejnieks atvieglo sev uzdevumu un ar pazīstamā palīdzību runā par nepazīstamo.

Tīrons: Jā, varbūt. Bet varam jau arī atcerēties vācu romantismu: “Nāvē mīla ir vissaldākā.”

Rītups: Tu vari man paskaidrot? Kas ar to ir pateikts?

Tīrons: Nu, vislabākais skaidrojums būtu Vāgnera “Liebestod”. Tā ir tieši par to.

Rītups: Es tūlīt uzlikšu fonā. “Mild und leise”?

Tīrons: Jā, mild und leise. Tāda vēlēšanās saplūst ar bezgalību vai mīlēt mūžīgi. Es jau tev minēju, ka vienu laiku man ir atvērts Hermaņa Heses “Stepes Vilks”, kur Harijs Hallers, kurš bija sataisījies darīt sev galu, sapazīstas ar jaunu meiteni, Hermīni, un tā viņam dāvā brīnišķīgu seksuālu pieredzi, bet vēlāk liek sevi nodurt, un tas Harijs to arī izdara. Hermīnes draugs Pablo pasaka Harijam, ka viņš vispār neko nav sapratis no mīlestības. Ka patiesībā viņa ir gribējusi pavisam kaut ko citu. Iznāk, ka tāds romantiski noskaņots inteliģents var izdarīt pilnīgas un galīgas muļķības.

Rītups: Tāpēc, ka viņi ir mazi muļķīši. Žurnāla iepriekšējā numurā es ieminējos par vienreizējiem muļķiem un pieminēju septiņus cilvēces vēstures lielākos muļķus, un, man par pārsteigumu, cilvēki, kas bija to lasījuši, neviens nepazina vairāk kā piecus. Daži pazina tikai trīs. Daži pazina piecus. Daži nepazina nevienu. Taču tevis uzstādītajā tēmā par indivīdu un notikumu man tie ir ļoti svarīgi personāži. Jo tie visi ir individuāli gadījumi. Ļoti individuāli.

Tīrons: Nu, tu varētu viņus tagad nosaukt.

Rītups: Tad jau pazudīs mīkla.

Tīrons: Nu labi, tad nesauc.

Rītups: Tur bija, piemēram, Sokrats. Un vēl seši citi lielie cilvēces vēstures muļķi. Bet es tev atgādināšu, kas tur bija rakstīts. Drīkst? Tas mūsu tēmai par indivīdu un notikumu varētu būt noderīgi. Pirmkārt, klaidonis, kurš pameta dzimto pilsētu Ūru, dzirdēja balsis un vēroja degošu ērkšķu krūmu, kas dega un nesadega, un kuram skaistule pusmāsa 100 gadu vecumā dāvāja dēlu. Otrs, piemēram, princis no Šakju dzimtas, kurš Himalaju pakājē pamanīja cilvēku ciešanas, pameta sievu, dēlu, tēvu, dzimto pili un kļuva par zinātkāru klaidoni, un meklēja augstākas zināšanas par ikdienas šaurību, bet vēlāk kļuva par klīstošu skolotāju. Treškārt, Džou dinastijas arhivārs, galvenā cenzora dēls, kuru robežsargs pirms valsts pamešanas pierunāja uzrakstīt dažas rindas, un tās atklāja, kā notiek visas lietas. Ceturtkārt, Lu valsts garnizona pārvaldnieka dēls, grāmatvedis un aitu pieskatītājs, kurš visiem, kas grib iztaisnot lietas, ieteica vispirms iztaisnot vārdus. Piektkārt, akmeņkaļa un vecmātes dēls no Alopekes dēma, kuru orākuls, viņam par pārsteigumu, atzina par gudrāko Atēnās, kurš tikai pirms velna rutka iedzeršanas iemēģināja roku rakstīšanā, rīmēs pārstāstot kāda verga sacerētas fabulas. Sestais – galdnieka dēls, kurš piedzima kūtī, agri iemācījās lasīt, taču tā arī neko neuzrakstīja, ja neskaita dažus vārdus smiltīs, bet dzīves beigās Jeruzalemē iejāja uz ēzeļa. Un septītais – tirgotājs, kurš nemācēja lasīt, taču satikās ar eņģeļiem, kas viņam izstāstīja visu, un viņš to skandēja tālāk.

Tīrons: Nav jau gan tā īpaši nošifrēti, vienkārši nav nosaukti vārdā. Bet gribēju tev vaicāt: ko maina tas, ka tu viņus nosauc par muļķiem? Viņi ir saukti par praviešiem, par gudrajiem vai par skolotājiem.

Rītups: Ko maina kam? Es viņus nosaucu par muļķiem. Un tas man viņus padara par savējiem. Varbūt citiem
tas neko nenozīmē – aizmirst, nepadomā, neuzdod sev jautājumus, nepievērš tam nekādu uzmanību.

Tīrons: Nav jau runa par nosaukšanu. Man šķiet, ka par savējiem kļūst pēc kaut kādām īpašībām, nevis vienkārši nosaucot kādu sev tīkamā vārdā.

Rītups: Jautājums, kā kāds kļūst par savējo, prasa iedziļināšanos: es neņemtos tagad atbildēt cita starpā. Taču man šie septiņi ir spilgti piemēri, kur individuāls, galēji individualizēts, neatkārtojams gadījums norāda, ka potenciāli ikviena cilvēka veidolā pastāvoša būtne var kļūt par vienreizēju un neatkārtojamu indivīdu. Un ka pastāv masīvas akadēmiskas, finansiālas vai kādas citas struktūras, kuras ir galēji ieinteresētas, lai šādu individualizētu gadījumu skaits mazinātos. Visa izglītības sistēma, visa sociālā mašinērija ir orientēta uz to, lai šādu gadījumu būtu maz.

Tīrons: Kāda iemesla dēļ?

Rītups: Nezinu, nezinu. Šajā gadījumā tas ir vienkārši virspusējs socioloģisks novērojums. Kā man izskatās, ir ļoti maz situāciju un institūciju, kas vairotu katra atsevišķā cilvēka vienreizību. Taču ir ļoti daudz institūciju, kuras tiecas viņu nivelēt un padarīt vienādu ar citiem, jo tādus ir vieglāk pārvaldīt, tādus vieglāk saskaitīt, tādus vieglāk kontrolēt.

Tīrons: Neesmu pārliecināts, ka institūcijām vispār ir pa spēkam radīt kaut ko tādu kā individualizēts cilvēks. Es jau esmu stāstījis, ka vienas ASV universitātes rektoram jautāja: jūsu universitātē, kur ir ļoti spēcīgi kursi radošajā rakstīšanā, creative writing, mācījušies vairāki slaveni rakstnieki, viņu vidū Nobela prēmijas laureāti. Jūsu mācību programmas šajā jomā ir tik spēcīgas? Un viņš atbildēja: nē, vienkārši viņi uz universitāti atnāca, jau būdami Nobela prēmijas laureāti un slaveni. Proti, viņi bija, lietojot mūsu sarunas jēdzienus, individualizējušies jau pirms mācībām šajā programmā.

Rītups: Vai tu izlasīji Jēkaba Kleina rakstu² par izglītības institūciju iespējām šādus cilvēkus radīt?

Tīrons: Jā.

Rītups: Lūk, un viņš mēģina formulēt, kādā veidā liberālā izglītība šādās institūcijās var palīdzēt radīt patstāvīgu domāšanu. Un viņš norāda arī, ka galvenais ir netraucēt individuālai domāšanai. Tad jautājums ir: kā varētu institucionalizēt netraucēšanu? Tāpēc, piemēram, viens no man dārgiem draugiem, franču kinorežisors Sīgs, uz manu jautājumu, kādā skolā vislabāk mācīties māksliniekam, atbildēja, ka labāk nemācīties nekādā skolā. Tāda ideja patiešām pastāv, ka visas izglītības institūcijas ir kaitīgas, tās apslāpē spējas, nu, labākajā gadījumā – vienkārši tām netraucē. Taču Kleins, manuprāt, ļoti precīzi norāda, cik absurds ir uzstādījums, ka cilvēkam nav vajadzīga izglītība. Nevajag jaukt formālo, institucionālo, akadēmisko izglītību ar izglītību.

Piemēram, es pirms dažiem mēnešiem teicu savai jaunākajai meitai, ka skola gan ir debils izdomājums, jo rada iespaidu, ka ir īpašas vietas, kur var iet mācīties, mazinot pārliecību, ka mācīties var no katra cilvēka, katrā dzīves situācijā. Ja gribi no kāda mācīties, tev nav jāiet mācīties uz īpašām vietām. Es, piemēram, nupat biju aizbraucis pie Ivara Veldruma, kas ir ēkas Elizabetes ielā 2 būvinženieris, viņš strādāja kopā ar arhitektiem Vilciņu un Ūdri. Un vienīgais no viņiem vēl ir dzīvs. Es viņam jautāju: “Ivar, vai tev ir skolotāji?” Viņš saka: “Nē, man nav, es nevienu tādu nevaru nosaukt, nevienu nezinu.” Un es prasu: “Un ko tu tur darīji?” – “Nu, es tikai rūpējos par to, lai tā māja nesabruktu. Tas bija mans vienīgais uzdevums tajā projektā.” – “Tu gribētu, lai tā māja – lai cik ilgi tā nesabruktu?” – “Nezinu. Nu, lai tā nekad nesabruktu.” Un to saka cilvēks, kurš nav institucionālā veidā apguvis būvinženiera profesiju, viņš pats kaut kā nonācis pie tā, kā tas nams turas kopā. Turklāt viņš ir bijis daudzu nozīmīgu Rīgas celtņu būvinženieris, teiksim, televīzijas torņa un citu. Un es viņam jautāju, vai viņu nav traucējis tas, ka arhitekti visiem stāsta, ka tie ir viņu projekti, bet viņš tur nekad nav redzams, pat Vikipēdijā nav pieminēts. Nē, viņš atbild, nekad nav traucējis. Es pieļauju, ka ir daudz meistaru, kuri ir nevis citu mācīti, bet pašmācījušies. Jo visdrīzāk neviens nevienam neko nevar iemācīt. Cilvēks var iemācīties tikai pats, un skolotāji viņam palīdz vai drīzāk netraucē mācīties.

Tīrons: Bet ko var iemācīties no “katra cilvēka”? Kā tas var palīdzēt kāda cilvēka izglītošanai?

Rītups: Tur jāskatās uz katru individuālo gadījumu. No katra kaut ko citu.

Tīrons: Vai vari minēt kādu piemēru?

Rītups: Nu, piemēram, līdz šim es pazinu tevi kā vienu no spītīgākajiem cilvēkiem.

Tīrons: (Smejas.)

Rītups: Taču pēc vairāku mēnešu sadarbības man jāsaka, ka Gints Gabrāns tālu pārsniedz tevi šajā ziņā, viņš ir gaismas gadus tev priekšā spītībā. Viņš nepieļauj nevienu nobīdi no tā, kā viņš grib. Viņš spītībā ir sasniedzis gribas skalpeļa asumu. Un es no viņa mācos būt spītīgam.

Tīrons: Lai mācītos, tev būtu jāzina, priekš kam tā spītība vajadzīga. Nu, teiksim, lai sasniegtu to, ko tu gribi, lai nenovirzītos.

Rītups: Tu gribi mani vienkāršot. Tu prasīji piemēru, ko var no kāda mācīties. Man, sākot sadarboties ar Gintu Gabrānu, pat prātā nenāca, ka tas, ko es varētu no viņa mācīties, ir šis ķirurģiskā skalpeļa asums, ar kādu viņš virzās savu nodomu īstenošanā. Nevarētu arī teikt, ka mana griba būtu baigi trulā, taču bija prieks redzēt, kā var daudz asāk.

Tīrons: Labi, pieņemsim. Tas patiešām ir konkrēts piemērs, citādi tā mācīšanās no “katra cilvēka” skan visai abstrakti.

Rītups: Kas tev ir pret abstraktiem pieņēmumiem? Tā ir jau trešā reize mūsu sarunā, kad tu saki: nu jā, bet tas jau ir abstrakts pieņēmums. Kādi tev ir iebildumi pret abstraktumu?

Tīrons: Nekādu īpašu nav, taču, manuprāt, kaut ko iemācīties var tikai no tiem, no kuriem var kaut ko iemācī-
ties. Nevis no visiem.

Rītups: Nu, tu nevari, es varu. Tā taču arī var būt.

Tīrons: Var. Nu, es tāpat ņemšu ārā šito gabalu par abstraktumu, bet mums vajadzētu pacensties turpināt runāt par to individualizāciju, par to, ka cilvēks nevar būt notikums, kamēr viņš nav individualizējies.

Rītups: Man gan šķiet, ka mēs šajā sarunā vistuvāk nonācām tieši vietā, kuru tu taisies ņemt ārā. Proti, tieši tur, kur es teicu, ka var mācīties no katra, bet tu saki, ka nevis no katra, bet tikai no tā, no kura var mācīties. Un tas ir tāds krustojums, kurā mēs ļoti interesanti varētu izgaismot tavas un manas domāšanas atšķirību šajā jautājumā.

Tīrons: Es īsti nesaprotu: kas, tavuprāt, ir tas, kas cilvēku individualizē? Galu galā, tas taču esi tu, kurš izceļ kādu īpašību cilvēkā, no kura taisies kaut ko iemācīties.

Rītups: Var arī tā, man nav iebildumu arī pret tādu konstrukciju. Bet tādā gadījumā tu gribi piedāvāt man kaut kādu monoteistisku skatījumu, kur visa pasaule sastāv tikai no tevis un tavām projekcijām. Var jau saprast arī tā, ka es uz Gabrānu kaut ko projicēju vai izveidoju viņā kaut ko, ko pats pēc tam pārņemu. Bet mana izejas pozīcija noteikti nav tāda.

Tīrons: Varbūt es nepietiekami artikulēti pateicu to, ko gribēju teikt. Es gribēju teikt, ka runāt par to, ka no katra cilvēka iespējams kaut ko mācīties, var tikai tad, ja pieļauj, ka ikvienā cilvēkā ir kaut kas tāds, ko var mācīties.

Rītups: Es tev piekrītu. Ir. Un es to pieņemu. Es uzskatu, ka vienreizības un neatkārtojamības potenciāls ir katrā cilvēkā. Bet tu acīmredzami par to domā kaut kā citādi.

Tīrons: Tu taču piekritīsi, ka 99% cilvēku nekļūst par tādiem, kuri individualizējas savā neatkārtojamajā veidā, iegūstot to īpašību, no kuras var kaut ko mācīties?

Rītups: Tu zini, ka es ilgstoši esmu uzskatījis, ka cilvēki ir neinteresanti un ka interesanti cilvēki jāmeklē ar meklēšanu. Taču 2017. gadā man Oksfordā bija saruna ar Teodoru Zeldinu³, kurš, tieši otrādi, uzskatīja, ka katrs cilvēks ir interesants. Viņš, piemēram, centās izdomāt jēdzīgus jautājumus visiem 400 000 Notingemas iedzīvotāju, lai ikvienu varētu ieraudzīt viņa neatkārtojamajā individualitātē. Tobrīd man tas šķita absurds uzstādījums, jo – nu kā, interesanti taču ir tikai interesanti cilvēki, nevis jebkurš, kurš ar sevi neko nav izdarījis. Taču šobrīd esmu daudz tuvāk Zeldina pozīcijām – ka paga, jāpaskatās uzmanīgāk!

Tīrons: Man atkal ienāca prātā tā rakstīšana. Rakstot cilvēki bieži cenšas būt oriģināli, taču iznāk “kā vienmēr”, kā visiem. Un arī attiecībā uz tām atbildēm Zeldinam, man šķiet, tām būtu jābūt ļoti līdzīgām un nepavisam ne individualizētām. Tieši otrādi.

Rītups: Man arī tajā laikā, kad ar viņu runāju, tā šķita. Bet tā bija Zeldina iecere, ka cilvēkos, kuriem neviens nekad nav uzdevis nevienu jautājumu – jo par viņiem nevienam nav bijis nekādas intereses –, ka katrā no viņiem ir kādi dzīvības asni, vai būtu runa par viņu iztēli vai saprašanu, vai pieredzi, vai prasmēm, vai dzīvesstāstu, kurš ir ļoti individuāls, vienreizējs un neatkārtojams, kurā ir interesanti ieskatīties. Toreiz man tas šķita naivi, jo man bija tāda pati reakcija kā tavējā, ka tur ir tikai klišeju klišejas, stereotipi un gatavas formulas. Zeldins turpretī vēlējās ar jēdzīgu jautājumu palīdzību izlauzties cauri klišeju un stereotipu slānim un nonākt pie tā, kas katrā atsevišķajā cilvēkā ir unikāls.

Tīrons: Bet tādā gadījumā taču runa būtu par ļoti konkrētiem jautājumiem, kuri attiecībā uz katru atsevišķu cilvēku arī būtu ļoti individualizēti? Tieši šie jautājumi tad atdzīvinātu šo cilvēku līdz indivīdam. Līdzīgā veidā, kā Platona “Menonā” parādīts, ka vergs jau zina ģeometriju, viņam tikai jāpalīdz to atcerēties. Tāpat arī Zeldina jautājumiem tad vajadzētu likt atcerēties cilvēkiem šo unikālo, individuālo viņiem. Un pats jautātājs kļūst par šī sarunbiedra individualizētāju.

Rītups: Jā, es piekrītu. Tā var gadīties. Var gadīties, ka tā pamodināšana, aktivācija vai atminēšanās izraisīšana nāk no ārpuses.

Tīrons: Jā, es atkal atcerējos, kā tikos ar Kurtu Fridrihsonu reizi, divas reizes gadā. Sākumā mani pārsteidza viņa, kā man likās, uzspēlētā ieinteresētība manī. Bet pēc tam es pamanīju pavisam kaut ko citu: viņa klātbūtnē es sāku runāt, sāku teikt daudz ko tādu, ko nebūtu teicis pats no sevis, un, ja drīkst teikt tā ļoti romantiski, viņa klātbūtne lika man uzplaukt. Pēc tam gan kāds teica, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kur Fridrihsons strādāja, tādas vecākas kundzes bija stāstījušas tieši to pašu – cik ļoti ieinteresēts citos, tas ir, viņās, Fridrihsons bijis. Tā nu es ierindojos starp pavecākām dāmām.

Rītups: Nu, gan tu, gan tās vecās dāmas nonācāt ļoti spēcīgā individualizēšanas laukā. Jo viņš, acīmredzami būdams tavās acīs neatkārtojama personība, spēja arī citos izraisīt šo individualizāciju. Ne velti tev gribējās pie viņa iet. Tev gribējās uzplaukt vismaz kādreiz kāda klātbūtnē.

Tīrons: Šeit varētu arī atcerēties to zābaku spodrināšanu vecajai kundzei par godu, ejot uz radioraidījumu, kur neviens nekādus zābakus neredzēs.

Rītups: Atceros, protams. Un man šķiet, ka mēs nonākam pie ļoti interesanta jautājuma par personību. Jo arī Pjatigorska iespaids uz mani un, iespējams, arī tevi bija tāds, ka tu viņa laukā uzplauksti, pilnvērtīgi dzīvo. Kā tas ir iespējams? Jo viņš taču neesi tu un tu neesi viņš. Taču, nonākot tajā ietekmes laukā, tur kaut kas ar tevi sāk notikt.

Tīrons: Jā, es viņam reiz jautāju, kāpēc viņš tik slikti mācījās. Un viņš atbildēja, ka bijis neprātīgi aizņemts. Un es jautāju: ar ko tad jūs bijāt tik neprātīgi aizņemts, Aleksandr Moisejevič? Viņš atbildēja: “Ar sarunām. Pirmām kārtām ar sarunām.” Un es pajautāju, par ko tad viņš toreiz runāja. Un viņš atbildēja: “Par visu!” Himalajos, kur mēs ar tevi bijām viņu aizvilkuši, viņš uz jautājumu, kas ir pats svarīgākais dzīvē, atbildēja: “Sarunāties. Kad ir kāds, kurš runā, un kāds, kurš klausās.” Pjatigorskim, bez šaubām, piemita īpaša veida ieinteresētība un ieklausīšanās spēja; viņš spēja runāt tieši par to, kas kādu interesē.

Rītups: Nu, tā taču noteikti ir kopjama prakse, ko var iemācīties. Tas jau nav nekas tāds, kas būtu pieejams vienīgi kādiem noslēpumainiem citplanētiešiem.

Tīrons: Nu, tā ir arī sava veida dzīves forma. Turklāt nedomāju, ka viņš izvirzīja sev mērķi tiem, ar kuriem sarunājās, kaut ko obligāti iemācīt.

Rītups: Nekādā gadījumā. Viņam vienkārši gribējās interesanti pavadīt laiku. Saki, vai tu noskatījies to filmu par Andiju Kaufmanu⁴?

Tīrons: Jā.

Rītups: Tur ir divas epizodes, kuras man šķiet svarīgas mūsu sarunas kontekstā. Viena ir tā, kur producents prasa, kādēļ Kaufmans ar savu draugu taisa tādus jokus, kurus saprot tikai divi cilvēki pasaulē, nedomājot ne par kādu auditoriju. Un viņi atbild: “Jā, bet tas taču ir inčīgi!” Viņi saka fun. Un otra: kad Kaufmanam pārmet, ka viņš ir neatbilstoši uzvedies, viņš atbild, ka šī pasaule ir ilūzija un nevajag uztvert sevi tik nopietni.

Tīrons: Jā, es izlasīju, ka tāds gadījums tiešām ir bijis, kad Kaufmans nodarbojies ar transcendentālo meditāciju. Un vēl viņš arī uzņēma filmu “Brokastis ar Blasiju” kā parodiju par “Vakariņām ar Andrē”.

Rītups: Nu, viņš ir dažādi saistīts ar to, ko es te esmu darījis pēdējo mēnešu laikā. Runa ir par spēlēšanos ar to fasādes un virskārtas nopietnību, par ko lielākā daļa ļautiņu pat neaizdomājas, ka aiz tā visa vēl kaut kas ir. Jo nu – vismaz manā naivajā galvā – šķiet, ka nekas nav tā, kā izskatās. Un, tikko tu to saproti, tev nākas mainīt savu dzīvi.

Tīrons: Es nezinu; man šķiet, ka šajā formulā – ka nekas nav tā, kā izskatās, – tiek pieņemts, ka iespējama kaut kāda iedziļināšanās tajā, kā izskatās. Bet varētu teikt arī otrādi – ka viss ir tieši tā, kā izskatās.

Rītups: Es varētu arī šādu formulu pieņemt, ja tu man pateiksi, pie kā šāda formula noved. Jo es jau teicu: pieņēmums, ka nekas nav tā, kā izskatās, var novest pie dzīves fundamentālas izmainīšanas, jo nākas atsperties pret kaut ko citu, nevis to, ko redzi un dzirdi.

Tīrons: Nezinu. Nezinu, kurp tā noved. Es to nesaistīju ar dzīves izmaiņu.

Rītups: Varbūt, ja viss ir tā, kā izskatās, tas nozīmē, ka neko nevajag darīt?

Tīrons: Nē, diez vai. To teikdams, es gribēju it kā noliegt tos dziļumus, kas nekādi neizpaužas, bet cilvēks var pieņemt, ka rīkojas, kaut kādu dziļu motīvu vai domu vadīts. Taču galu galā spriest var tikai par to, ka notiekošais izpaužas tieši virspusē, redzamībā, appearance.

Rītups: Vismaz man ir par šauru tajā dihotomijā starp dziļumu un virspusi. Man šķiet, ka varētu padarīt to ainu mazliet krāšņāku, pieļaujot, ka ir ne tikai dziļums un virspuse, bet ka ikvienam notikumam ir vairāki slāņi, vairākas kārtas, vairākas cepures, vairākas maskas, vienalga, kā mēs to saucam. Kārtu kārtām. Jā, notiek tieši tas, kas notiek, – kā tu teici –, taču šī notikuma jēga nav redzama. Var izrādīties arī, ka, kā tev šķita, ir noticis kaut kas viens, bet jau nākamajā solī tu ieraugi: nē, ir noticis kaut kas pavisam cits. Kā ar Trojas zirgu. Re, kur mums, trojiešiem, atvesta dāvana – zirgs! Kādi tie grieķi malači. Tikai Lāokoonts teica: klau, neticiet zirgam, trojieši! Un viņam izrādījās taisnība, jo zirgā iekšā bija paslēpti daudzi mazi vīriņi, kas no turienes izrāpās un trojiešus apslaktēja.

Tīrons: Jā, viss ir tā, kā tu saki. Bet tādā gadījumā kādam šī cita jēga ir jāzina jeb jāierauga, kādam jāredz plašāka bilde, lai uz notiekošo paskatītos citādi. Citu jēgu, piemēram, zina tas, kurš zirgu izgatavoja un kurš ielika tur iekšā grieķu karavīrus. Tie, kuri šo zirgu redz kā dāvanu, redz to no savas puses. Viens šo zirgu ir izdomājis, bet otrs viņu vienkārši lieto.

Rītups: Otrs lieto to kā kara viltību.

Tīrons: Tieši tā. Un tā ir taisnība. Lai priekšmets nebūtu tas, kas tas izskatās, ar to jāizdara kaut kāda manipulācija, jāpielieto viltība. Lai piešķirtu, teiksim, bumbai kādu citu jēgu, atšķirīgu no tās, kā izskatās, nepieciešama viltība.

Rītups: Man tas atsauc atmiņā to žanru, kad bumbu pielej ar cementu un atstāj pie futbola laukuma – gan jau kāds sagribēs pa to iesist un rezultātā salauzīs pirkstus.

Tīrons: Nuja, tāds joks. Bet šie piemēri it kā saka priekšā, ka tas, kurš redz citu priekšmeta jēgu, veic zināmu manipulāciju.

Rītups: Piedod, kā tu saproti manipulāciju?

Tīrons: Nu, tajā piemērā – bumbas, kas paredzēta spārdīšanai ar kāju, pieliešanu ar cementu. Ak jā, es atcerējos: savā “Ļeņina eglītē” es ieviesu tur tādus melnos kubus, uz kuriem varēja apsēsties, izmantot par podestiem utt. Lūk, bet vienu tur tādi viltīgi velni bija izdomājuši uztaisīt tieši tādu pašu, tikai no porolona. Un, kad Ļeņins uz tā nostājas, viņš noveļas gar zemi.

Rītups: Nu redzi, tad tu tur arī nodarbojies ar manipulāciju, acu apmānu.

Tīrons: Tā iznāk. Taču šī cita jēga atrodas kaut kā aiz pirmās, ja drīkst tā teikt, pamatjēgas. Teiksim, šausmīgajā Pirmajā pasaules karā aizgāja bojā miljoniem cilvēku. Tā būtu pirmā jēga. Bet otra būtu tāda, ka Pirmais pasaules karš fundamentāli paātrināja tehnisko progresu. Vai arī: varētu teikt, ka funkcionālam priekšmetam, piemēram, tieši šī priekšmeta funkcionalitāte ir tā tiešā jēga.

Rītups: Par to nav šaubu. Taču mēs nerunājam par funkcionāliem priekšmetiem. Un gribētu piebilst, ka interesantākais un problemātiskākais “keiss” ir sagadīšanās. Nejaušas sagadīšanās. Nu, kā tā sanāca, ka šitās divas lietas sakrita laikā, to ir ļoti grūti izskaidrot. Karls Gustavs Jungs veltīja ilgu laiku, lai formulētu savu sinhronitātes teoriju. Kā var skatīties uz nejaušām sakritībām? Nu, vienkārši tā sagadījās, un tālāk par to var nedomāt. Taču, piemēram, mmājā virkne cilvēku stāstījuši par neticamu sagadīšanos sēriju, it kā pati māja būtu kļuvusi par sagadīšanos vairotāju un intensificētāju. Vai tā ir vai nav, es nezinu. Taču mana pieredze iekļauj tādus gadījumus un dzīves periodus, kad nejaušas sakritības intensificējas, to it kā kļūst arvien vairāk, turpretī citās situācijās to vispār nav. Te var būt runa arī par to, ka es tās ne vienmēr saskatu. Vienkārši reizēm mana acs ir noskaņota uz redzēšanu, reizēm nav. Bet šķiet, ka tā sakritību vairošanās ir kaut kas īpašs, tā nav ikdienas dzīves situācija, tā ir iziešana no ikdienas šaurības.

Tīrons: Man grūti to komentēt, taču es arī domāju, ka jautājums drīzāk ir, vai tu šīs sakritības redzi vai neredzi. Bet kuras sakritības varētu saukt par notikumiem, nevis nebūtisku divu dažādu gadījumu pārklāšanos?

Rītups: Nu, redzi, te mēs atgriežamies pie mūsu sarunas sākuma. Die Welt ist alles, was der Fall ist. Ko vismaz Vladimirs Bibihins skaidroja, saistot ar Hērakleita teikto par kauliņu mešanu un izkrišanu. Proti, ik brīdi pasaule ir tā, kā izkrīt kauliņi; katrs brīdis ir sakritība, kuras cēloņi tev nav redzami. Pasaule ir tas, kā izkrīt kauliņi. Bet kas tad ir tas kauliņu metējs? Nu, tur, kaut kur starp Hērakleita logosu un dejojošo Šivu.

Tīrons: Domāju, šeit varētu likt punktu. Gribēju tikai vēl atsaukties uz Merabu, kurš arī runā par sakritībām, par to, ka vienā laikā dažādās pasaules vietās var notikt kaut kas līdzīgs, lai gan saistību starp šiem notikumiem mēs neredzam. Šo saistību mēs ieraugām kaut kādā mistiskā izziņas aktā, jo mums viss loģiskais sakarību ceļš nav un nevar būt redzams, tas neizriet ne no kādas pieredzes.

Rītups: Esmu gatavs tam piekrist. Man šeit ir svarīgs pieļāvums, ka katrs mirklis ir kvalitatīvi atšķirīgs un neizriet no iepriekšējā mirkļa. Ne velti Dekarts atsaucas uz okamistu ideju, ka pasauli uztur Dieva griba, tā rada pasauli katru mirkli no jauna, un tieši šajā nozīmē šis mirklis neizriet no iepriekšējā un nākamais mirklis neizriet no šī brīža. No šejienes izriet interesants pieļāvums – ka laiks nav kaut kas homogēns, kā tāda bulta, kas virzās no pagātnes uz nākotni, bet katram mirklim ir savs kvalitatīvi atšķirīgs laiks. Katrs mirklis ir neatkārtojams.

Tīrons: Un es vēlreiz atsaukšos uz Merabu, kurš savukārt teica, ka mūsu dzīvē neviens nākamais mirklis neizriet no iepriekšējā, jo starp tiem var arī gadīties nāve. Ik reizi nepieciešama jauna enerģija, lai kaut kas turpinātos, lai mūsu dzīve turpinātos.

Rītups: Šodien viena meitene stāstīja, ka pēc ilgām sarunām ar ārstiem un dažādiem medicīnas speciālistiem viņi nonākuši pie secinājuma, ka nāve nekādā veidā nav atkarīga no tā, ko cilvēks dara. Nāves cēlonis nevienam nav zināms. Nu, pieņemsim, ka nāve ir neizbēgama. Taču tās laiks nav zināms. Līdz ar to arī tās cēlonis nav pieejams. Pat tad, ja kaut kādi patologanatomi mēģina tevi uzšķērst un noskaidrot, kas tev tur ir pārplīsis vai sadalījies. Bet neviens nespēj atbildēt – kāpēc tu esi nomiris tieši šajā mirklī? Kāpēc kāds nomirst šajā mirklī, bet cits nomirst citā mirklī?

Tīrons: Šeit es varu tikai piebilst, ka viena no dažām lietām, kas acīmredzami attiecas vienīgi uz mani un tikai uz mani, ir tieši mana nāve. To manā vietā nevar neviens cits.

Rītups: Vai tas tā būtu arī aviokatastrofā, ejot bojā kopā ar 150 citiem cilvēkiem? Arī tad tava nāve būs tikai tava nāve?

Tīrons: Zini, neviens nezina. Drīzāk šāda iespējamība liek par to domāt katru dzīves brīdi, nevis sagaidīt pēdējo un tad censties saprast, vai tā nāve ir vai nav tavējā.

Rītups: Interesanti, ka pareizticīgo baznīcas tradīcijā ir lūgšana, kurā cilvēki lūdz sevi pasargāt no pēkšņas, negaidītas nāves.

Tīrons: Jā. Es pat par to rakstīju Rīgas Laikam⁵. Manuprāt, tā arī ir gatavošanās – tāpat kā “Tibetas mirušo grāmatas” lasīšana dzīves laikā.

Rītups: Manuprāt, nē, jo tos tekstus jau ir paredzēts lasīt nomirušajam, nevis tam, kurš gatavojas to darīt.

Tīrons: Jā, bet, kā mums par to stāstīja Pjatigorskis, šie teksti tomēr lielākajai daļai tibetiešu bija pazīstami jau dzīves laikā, un tad, kad cilvēks dodas bardo stāvoklī pēc nāves, viņš spēj pazīt tos dažādos tēlus, kas iznirst viņa priekšā, jo viņš par tiem jau ir dzirdējis vai lasījis. Tava apziņa dziest, tev nav vairs pie kā turēties, un tādā brīdī ir svarīgi pazīt jebko, ko esi darījis dzīves laikā. Piemēram, lasot “Tibetas mirušo grāmatu”. Tu ķeries pie pazīstamā, dodoties pretim nepazīstamajam.