Bruņrupucis vienalga būs priekšā

Pirmo reizi es Kaido Oli satiku, kad vēl neko daudz par viņu nezināju. Toreiz kāds lietuviešu kolekcionārs savā privātmājā bija sarīkojis brokastis mākslas mīļotājiem, kurās viesus cienāja ar kanapē un izrādīja iespaidīgo kolekciju. Klīstot pa gaiteņiem, es apstājos pie neliela izmēra gleznas, kuras biezajos dažādu nokrāsu gaiši zilajos eļļas triepienos bija ieskrāpētas cilvēku figūras: cilvēki tur tā vienkārši dirnēja, šķiet, pie kādas ūdenstilpes. Brīdī, kad piecas pieklājības minūtes pie gleznas jau bija pavadītas, pie manis pienāca Kaido Ole un vaicāja, kas man licis apstāties pie lietuviešu gleznotāja Povila Ričarda Vaitjekūna darba. Vēlāk izrādījās, ka šāda veida saviesīgos pasākumos Kaido nejūtas ērti, tādēļ viņš parasti uzmeklē kādu, kam “pielīmēties”. Ārā bija ziema, un cilvēkiem, kas gaidīja, kad mūsu grupa varēs doties tālāk, ilgi iznāca salt. Kaido ir viens no runīgākajiem māksliniekiem, kādu pazīstu. Atliek tikai uzdot jautājumu, un tu jau jūties kā ātrvilcienā, kas traucas cauri viņa mākslai un dzīvei, bieži pazaudējoties starp abām.

Kaido Ole ir veiksmīgs mūsdienu igauņu mākslinieks, kura darbi pazīstami arī ārpus Igaunijas un kura mākslu novērtē ne tikai profesionāļi. Kaido Oli mīl. Domāju, ka mīl tādēļ, ka viņa darbos ir liela vizuālā skaidrība, tiešums un veselīga (?) pašironija. Darbību viņš sāka 90. gados, un viņa daiļrades pamatā ir konceptuālā glezniecība, kurā atrodamas popārta, hiperreālisma, ģeometriskā abstrakcionisma un citu virzienu ietekmes, kas klājas cita citai pāri. Formas ziņā viņa darbi ir nostrādāti līdz viņam vien izprotamai perfekcijai. Viņš ir viens no māksliniekiem, kuru darbi skatītājā izraisa sajūtu, ka tās nemaz nav gleznas. Pats gan viņš nerimstoši stāsta, ka ikvienā viņa darbā esot arī kādas gleznieciskas kļūdas. Parasti viņam nepietiek vietas, lai izstāstītu stāstu vienā gleznas taisnstūrī, tādēļ viņš veido stāstus, kuri atgādina komiksus. Galvenā loma tajos parasti ir pašam Kaido Olem vai kādam no viņa alter ego. Sižetiski tajos visbiežāk notiek kaut kāda spēkošanās – ar sevi pašu, ar saviem alter ego, “bumbgalvjiem”, ar savu sievu, ar negaidītiem uzbrucējiem sērkociņu formā, ar citiem mākslas darbiem, ar jautājuma zīmi, kas virs viņa galvas aug ar katru gleznu aizvien lielāka un beigu beigās sprāgst.

Kādu laiku viņš strādāja Igaunijas Mākslas akadēmijā par pasniedzēju un stāstīja studentiem par četriem glezniecības principiem, kuri vienlīdz labi raksturo gan viņa mākslu, gan viņu pašu: “1. Gleznu var sadalīt pamatelementos un tad salikt atkal kopā pēc vēlēšanās, un liela daļa elementu, visticamāk, izrādīsies lieka. 2. Mēģiniet salīdzināt savus darbus ar dzīvi, kas norisinās jums apkārt, lai redzētu, vai starp tiem ir kāda saikne. 3. Pierodiet pazīt brīvās domas un radošā gara nāvīgos ienaidniekus: kārtību, rutīnu, monotonumu, mehāniskumu, ierobežotību, precizitāti utt. 4. Visā, ko darāt, nezaudējiet humora izjūtu, pat ja te nepavisam nav nekā smieklīga.”

Līna Birzaka

Rīgas Laiks: Es ātri pārskrēju pāri jūsu tekstiem...

Kaido Ole: Manā vietnē?

RL: Gan vietnē, gan divās grāmatās, kuras nopirku. Bet ātrums nepalīdz sapratnei. Nu, pārskrēju – bet kam īsti es pārskrēju? Par to lielas skaidrības nav. Tāpēc pamēģināsim nonākt pie kaut kā tāda, kas būtu saprotams arī citiem.

Ole: Lai iet.

RL: Es liktu priekšā veidot šo sarunu kā trijstūri, kura viens stūris būtu māksla, otrs – dzīve, bet trešais – doma. Šajā trijstūrī tad arī pamēģināsim uztaustīt kādu jēgu.

Ole: Jā, izklausās saprātīgi.

RL: Labi. Kura no šīm trim minētajām lietām – māksla, dzīve un doma – jums ir vissvarīgākā? Citiem vārdiem, kuras no šīm trim lietām dēļ jūs būtu gatavs mirt?

Ole: Nu, jāmirst jau būs šā vai tā, tāpēc... Pēdējos gados, starp citu, es diezgan daudz esmu domājis par nāvi, un manu sievu tas tracina, jo viņai bija vēzis, un viņa nevar ciest, ka es runāju par nāvi, jo ko gan es par to varu zināt. Tagad viņai viss ir labi, bet viņa ir jutusi nāves tuvumu un ko tā nozīmē; man tā vairāk ir tāda teorētiska zināšana – ka pēkšņi kāds tuvs cilvēks var aiziet. Tāpēc, ja jūs jautājat, kā dēļ es būtu gatavs mirt... Droši vien ne mākslas dēļ. Ne mākslas. Domas vai dzīves dēļ, bet varbūt... Jā, pēdējos gados es kaut kā esmu ieciklējies uz nāves tēmu. Manai mammai ir 91 gads, un reizēm es sev jautāju, par ko viņa domā. Viņa dzīvo viena diezgan lielā mājā, laika viņai ir papilnam, tātad droši vien viņa domā par nāvi, jo par ko gan citu viņas gados cilvēks var domāt?

RL: Var domāt par pagātni.

Ole: Pat ja viņa domā par pagātni, viņai vienalga jārēķinās ar to, ka dzīve tūlīt būs galā un nekādas pagātnes vairs nebūs. Es gan neesmu drošs, ka viņa tiešām domā par nāvi. Cilvēkiem nepatīk par to domāt. Turpretim es domāju, jo mani ļoti interesē, ar ko lietas beidzas; sākums mani ne pārāk interesē – vienalga, vai tas būtu sarunas sākums vai mākslas darba radīšanas sākums. Jo sākumā tev var būt visādi plāni, bet beigās izrādās, ka tajā procesā tu neko daudz nekontrolē: beigās vienmēr iznāk kaut kas cits, un tas ir visai pamācoši. Un nāve, protams, ir galējās beigas, visbeidzamākās.

RL: Vai domāšana par nāvi ir kaut ko izmainījusi tajā, kā jūs izjūtat un saprotat dzīvi un mākslu?

Ole: Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt ar gatavu sarakstu, bet tas nenozīmē, ka tā neko nav izmainījusi. Man šķiet, ka daudz kas pamainījies sīkās lietās, bet tas nozīmē, ka galu galā izmainījies ir viss. Es jūtu, ka pa šiem pēdējiem 5–10 gadiem esmu kļuvis pieaugušāks. Šķiet, ka pusaudža vecums man beidzās tikai pirms gadiem 10, kad man bija jau ap 45. Pirms tam likās, ka manā vietā visu izlems kāds cits – kā skolā, kur tev saka: dari šo, dari to... Tagad es pats esmu sev priekšnieks un jūtu, ka pa īstam piedalos dzīvē, un tas attiecas uz visām dzīves jomām. Nav īpašas starpības, vai es kaut ko mājās strādāju vai gleznoju, vai eju uz veikalu pēc piena un maizes. Tā vienkārši ir sajūta, ka esmu dzīvs, tieši es, un tagad es eju uz veikalu, bet rīt iešu uz savu darbnīcu vai varbūt sēdēšu un skatīšos laukā pa logu – tas viss ir viens un tas pats. Tā vienkārši ir tāda absolūta klātbūtne katrā laika momentā, visur...

RL: Tātad jūs praktizējat, kopjat šo pastāvīgo sevis klātbūtnes apziņu?

Ole: Nē, es to nesauktu par mērķtiecīgu praktizēšanu; es vienkārši jūtu, ka tas notiek – ka es eksistēju kaut kādā dziļākā nozīmē. Pat ja piedzīvotu krahu kā mākslinieks, es varētu mierīgi turpināt dzīvot, jo manī ir arī vēl citas aizsargātas zonas. Un ir tā, ka es kaut ko daru arī tad, kad neko nedaru. Kad esi jauns, domā: “Kaut ko paveikšu, un tad viss būs pa īstam” vai: “Kļūšu bagāts, un tad gan viss būs pa īstam.” Bet tagad es jūtu, ka viss jau tāpat ir pa īstam, un nauda – šodien tā ir, rīt tās var nebūt, šīm sīkajām detaļām vairs nav tik lielas nozīmes.

RL: Vai šo klātbūtnes apziņu, sajūtu, ka viss ir pa īstam, iespaidojušas jūsu domas par nāvi? Vai arī tā radās kā tiešs šo pārdomu rezultāts?

Ole: Grūti sevi šādā veidā analizēt, bet domāju, ka gan viens, gan otrs. Kad man bija 20 vai 30, es nedomāju par nāvi, jo ballītes sākumā nekad nedomā par to, kā tā beigsies: tā ir tikko sākusies, varbūt tā ilgs mūžīgi! Bet 40–50 gadu vecumā es jau sāku vairāk domāt par beigām.

RL: Ir tāds tradicionāls uzskats, ka nāvi nav iespējams iedomāties – neviens nevar iedomāties sevi mirušu. Cik lielā mērā jums nāve ir iedomājama? Domājama?

Ole: Kad mēs runājam par šīm lietām, tad parasti sarunas priekšmets ir: kas notiek pēc tam? Vai ir kāda pēcnāves dzīve? Bet man...

RL: Ne obligāti.

Ole: Jā, bet es, kad ir runa par nāvi, domāju tieši par tām pēdējām minūtēm vai sekundēm. Tai ir jābūt ļoti īpašai sajūtai, un reizi vai divas tai esmu pietuvojies pavisam tuvu. Pirms aizmigšanas es gulēju gultā un sāku domāt par tiem pēdējiem brīžiem: kādi tie būs? Iedomājos tādu tradicionālu ainu, ka guļu gultā, ap mani stāv bērni un mazbērni un es kaut ko varu vēl pateikt, bet neko daudz. Es tik ļoti iejutos šajā situācijā, ka mani patiešām pārņēma tāda dīvaina, spēcīga sajūta – ka viss, šīs ir beigas, tālāk jau būs kaut kas pavisam cits. Lūk, pēdējās sekundes: 5, 4, 3, 2, 1 – bummm! Es biju nosvīdis slapjš. Neticama sajūta. (Smejas.)

RL: Jums bija baisi?

Ole: Tur bija pa druskai no visa. Bija baisi, bet arī kaut kā ļoti dabiski. Kad ieraugi milzīgu kalnu, tas, protams, atstāj uz tevi iespaidu, ir nedaudz baisi: “Es esmu tik maziņš, bet tas ir tik liels!”, bet vienlaikus arī: “Ā, nu es to beidzot redzu!” Tur bija visas šīs sajūtas kopā.

RL: Ir divas pamatattieksmes pret nāvi. Viena – ka ir tikai tevis paša nāve, ka citu nāve tev nav pieejama; pat ja mirst kāds tev blakus, tā vienalga nebūs tava pieredze. Un otra – ka tava paša nāve ir tikai iztēles, prāta spēles objekts un ka reāla ir tikai tā nāve, kurā mirst kāds cits cilvēks tev līdzās. Varbūt ir arī vēl trešā attieksme, bet kura no šīm divām jums ir tuvāka?

Ole: Ja aiziet kāds tuvs cilvēks, tu arī kaut kādā ziņā piedzīvo “dzīvi pēc nāves”.

RL: Dzīvi pēc šī cita cilvēka nāves?

Ole: Jā, jo mana dzīve taču mainīsies... Kad uzzinājām, ka sievai ir vēzis, tas bija ļoti pamācošs brīdis. Protams, izdzirdot vārdu “vēzis”, pirmā doma, kas uzreiz ienāk galvā, ir – nāve. Kādas trīs dienas mēs bijām diezgan pārliecināti, ka viņa drīz mirs un es palikšu viens... Es ļoti skaidri iztēlojos, ko tas nozīmē, kā izmainīsies mana ikdiena... Tu pārnāc mājās, un nav neviena, kuram pateikt: “Sveiki!” Zaudēt cilvēku, kurš mani pazīst vislabāk, cilvēku, no kura man nav gandrīz nekādu noslēpumu, ar kuru kopā es tiešām varu būt tāds, kāds esmu, – tas ir kā zaudēt pusi no sevis paša. Tavā laika skalā šis brīdis iezīmē punktu ar “pirms” un “pēc”. Bet, kas attiecas uz manu paša nāvi, es ceru, ka spēšu vērot tās atnākšanu līdz pēdējai sekundei, bet kas būs pēc tam – droši vien nekā nebūs, vienkārši tumsa.

RL: Varētu arī nebūt nekāda “pēc”.

Ole: Jā, ļoti iespējams. Es nesapņoju par kaut kādu tur pēcnāves dzīvi vai ka nākamajā dzīvē pārdzimšu par mušu... Tas palīdz. Man liekas, ka cilvēks var kaut ko paveikt tikai tad, ja apzinās, ka kādu dienu tas viss beigsies. Par to domājot, kļūst nedaudz skumji, bet tajā pašā laikā tikai tā var kļūt pieaudzis. Bērni saka: “Ļauj man vēl stundu paspēlēties, iedod man vēl vienu konfekti,” – viņiem liekas, ka vienmēr var vēl un vēl, ilgāk, vairāk un labāk. Pieaudzis cilvēks saprot, ka viss reiz beidzas. Un es kaut kā esmu ar to mierā.

RL: Mēģinot atcerēties, kuros jūsu darbos parādās nāve, man pašlaik nāk prātā tikai viena glezna – “Klusā daba ir melna nāve” vai kaut kā tamlīdzīgi. Tajā bija melns mākonis... Es nezinu, kas tajā bija “melnā nāve”, bet droši vien jau tieši tas mākonis. Kāpēc nāvei noteikti jābūt melnai?

Ole: (Smejas.) Nezinu. Tā, protams, ir klišeja. (Smejas.) Tā varētu būt arī rozā.

RL: Jā, rozā nāve, kas ienāk... (Smejas.)

Ole: Var būt arī, teiksim, kā filmā par karu, kur kareivji ierakumos pēkšņi ierauga, ka uz viņiem virzās tāds jauks rozā mākonis, bet pēc brīža saprot, ka tā īstenībā ir nāvējoša gāze. Bet nu izskatās skaisti. Tur ir kaut kāds konflikts... Bet, ja runājam par to manu gleznu, tad nosaukumu tai izdomāju, kad darbs bija jau pabeigts.

RL: Kopš esat sācis domāt par nāvi, vai tā ienāk tiešākā veidā arī jūsu mākslā?

Ole: Nē, nē. Viens mans kolēģis, kura viedokli augstu vērtēju, reiz teica, ka šī “Melnā nāve” ir ļoti laba glezna, bet es viņam tā arī nepajautāju, kāpēc viņam tā liekas laba. Diez vai tēmas dēļ, drīzāk tur ir tāda veiksmīga paša darba un nosaukuma kombinācija. Tas ir ļoti vienkāršs darbs, tāds nedaudz pusaudzisks – it kā ar jautājumu skatītājam: “Kas ir, gribi ieskatīties dziļāk? Tu kaut ko saproti par nāvi?” (Abi smejas.)

RL: Sakiet, vai ir kādas grāmatas, kas ietekmējušas jūsu domāšanas veidu? Ja ir, tad kuras?

Ole: Man ļoti patīk lasīt. Mana mamma strādāja grāmatveikalā kādā Igaunijas mazpilsētā, viņa varēja dabūt visas grāmatas, un es tās pastāvīgi lasīju. Sāku lasīt jau trīs vai četru gadu vecumā. Kad pabeidzu vidusskolu un taisījos kļūt par mākslinieku, es sapratu, ka līdzās amatprasmes apgūšanai man būtu jākļūst arī intelektuālākam. Un tad es jautāju dažiem gudrākiem draugiem, kādus romānus man vēl noteikti vajadzētu izlasīt. Un viņi man iedeva listi ar kādiem 20 romāniem. Tad nu es arī izrāvu cauri visu to sarakstu ar pasaules literatūras diždarbiem. Bet nesen man gadījās tāds laimīgs brīdis. Es uz diviem mēnešiem aizbraucu uz Japānu. Jau zināju, ka nekā diža, ko darīt, tur nebūs, ka es būšu viens, un tādās reizēs ir labi, ja ir līdzi grāmata. Es nopirku... Tas bija Bolanjo, ļoti bieza, smaga grāmata, tāds kā detektīvs... Un tā izrādījās īstā lasāmviela īstajā laikā. Es biju viens, un grāmata bija gandrīz 1000 lappuses bieza, bet man bija divi mēneši, tā ka es lasīju ļoti lēni, katru dienu ne vairāk par 20 lappusēm. Man nebija ne kur iet, ne ko darīt, tā bija maza, garlaicīga pilsētiņa... Es, igaunis, biju Japānā un lasīju grāmatu par Latīņameriku, ļoti dīvains mikslis. Bet Bolanjo uzturēja mani pie dzīvības visus tos divus mēnešus.

RL: Un ārpus daiļliteratūras?

Ole: Hm... Jāatzīst, ka ne īpaši. Man jūs jāsarūgtina, es nelasu filozofus, jo nespēju izsekot kādai filozofa sistēmai visā tās veselumā. Kad pieķeros pie kāda filozofiska teksta, jau otrajā vai trešajā lappusē atduros pret kādu interesantu domu, un tad es drīz vien veru grāmatu ciet un turpinu savā prātā šo domu attīstīt, jo tā jau ir interesanta. Man nav vajadzīgs lasīt visu pārējo, un es arī netiktu ar to galā, tas man būtu par daudz. Es paņemu kādu mazumiņu – un paldies, dodos tālāk.

RL: Bet, kad jūs sākumā piekritāt, ka trijstūra trešais stūris ir doma, jūs piekritāt kaut kam. Mēs vēl neesam noskaidrojuši, kas tas ir, bet jūs piekritāt kaut kam, ko es nosaucu par “domu”. Kas ir jūsu domāšanas avoti?

Ole: (Klusē.) Man šķiet, ka... Tas ir tāds īpašs prāta stāvoklis, kurā es nonāku ne pārāk bieži, bet tas arī nav nekas unikāls. Tāda kā mentālā levitācija: tu pacelies nedaudz augstāk, un apkārt viss ir tieši tāpat, bet tu to ieraugi vai sajūti mazliet citādi, un tas tevi kaut kādā veidā pārsteidz... Tu tā kā brīnies, ka vispār esi un ka tev apkārt ir tas, kas tur ir, un tad tu gandrīz vai sajūti šo savu dzīvi kā mistēriju. Tas var notikt svētdienas vakarā, tas var notikt pludmalē, tas var notikt jebkur – ka tu gandrīz saproti, kas ir dzīve vai kas ir... nezinu, varbūt pat Visums.

RL: Šī stāvokļa parādīšanos jūs aprakstījāt kā kaut kādu papildu slāni pie tā, kas jau ir. Šis stāvoklis varētu būt pastāvīgs, bet kaut kāda iemesla pēc tas parādās un atkal pazūd. Vai es jūs pareizi saprotu?

Ole: Nu, varbūt tas vienkārši ir kaut kas līdzīgs slimībai, vai varbūt nekā tāda nav vispār un man tikai rādās... “Atslābsti, viss ir normāli, ej nopeldies.” (Smejas.) “Piebremzē savu iztēli, tu esi pārāk jūtīgs.”

RL: Bet vai jūsu nomenklatūrā domāšana un iztēle ir vienlīdz svarīgas? Vai arī domāšana jums ir iztēle?

Ole: Domāju, ka tās abas ir ļoti cieši saistītas. Neesmu zinātnieka tips, kurš visam pieiet ļoti racionāli, tāpēc man grūti novilkt starp tām skaidru līniju. Kā jau teicu, es sāku lasīt kādu filozofu, visnotaļ racionālu un loģisku grāmatu, uzduros kādam teikumam vai fragmentam, un – ping!, es jau dodos savā lidojumā... Tas ir tāpat, kā kad tiekos ar publiku un kāds sāk runāt par manu gleznu, un pēkšņi saprotu, ka tas cilvēks to redz pilnīgi citādi. Ja tu esi muļķis, tu viņu mēģināsi pārtraukt un teikt: “Nē, nē, tajā galīgi nav par to! Jūs kļūdāties. Stāsts ir par pavisam ko citu!” Bet tas, protams, būtu bezjēdzīgi – viņš taču ir cits cilvēks, citāds. Es viņam iedevu 50%, viņš tiem pielika klāt savus 50%, un viss. Es varu klausīties un piekrist viņam vai nepiekrist, bet tas, kā viņš saprot manu darbu, vairs nav mana darīšana, pat ja man viņa skaidrojums nepatīk.

RL: Kā tas nākas, ka mākslas darbi ir atvērti tik dažādiem lasījumiem un interpretācijām?

Ole: Es domāju tā: labu mākslas darbu raksturo tas, ka tas iziet ārpus tavas kontroles, tas kļūst pārāk plašs, lai tu spētu to kontrolēt. Ja darbs ir labi uztaisīts, tas var ietvert daudzas dažādas nozīmes – gan konkrētas, gan universālas. Tas var būt par mīlestību, bet vienlaikus arī par visu citu pasaulē.

RL: Jūs kaut kur esat teicis, ka labākie mākslas darbi ir gudrāki par to radītājiem.

Ole: Jā, tieši tā.

RL: Bet no kurienes tajos šī gudrība, ja ne no gleznotāja?

Ole: Tas ir tāpat kā ar makšķerēšanu. Tu uzliec uz āķa tārpu vai ko nu tur liek, un pieķeras zivs. Un tu vari teikt, ka šī ir tava laimīgā diena vai ka tu esi pieredzējis makšķernieks, vai ka tev kājās bija pareizie gumijas zābaki, taču galu galā... tu to vienkārši kaut kā biji pelnījis. Šajā ziņā es esmu nedaudz reliģiozs cilvēks, jo to, ka tev kaut kas tiks iedots, nevar izplānot. Tas nāk no citurienes, bet tev vienalga daudz jāstrādā, lai pēc tam varētu brīnīties: “Vai tiešām es uztaisīju šo darbu? Tad jau laikam esmu gudrs!” Nē, tu neesi gudrs, tu to vienkārši kaut kā nopelnīji.

RL: Gudrība nāk no citurienes – teiksim, jūsu metaforā tā bija upe. Kas ir šī “cituriene”?

Ole: Tā ir kā augs, kā koks. Tu ieliec zemē sēklu, un tā sāk augt. Kaut kādā ziņā var teikt, ka tu esi šī koka “autors”, bet citā ziņā ne.

RL: Ne tu radīji sēklu.

Ole: Jā, tu vienkārši trāpīji pareizajā vietā, kur šādas lietas notiek. Tev bija tik daudz gudrības, lai atrastos pareizajā laikā pareizajā vietā un izdarītu pareizās kustības.

RL: Kā jūs saucat šo “citurieni”, no kurienes nāk gudrība? Ar kādu vārdu jūs to apzīmējat?

Ole: Es reiz teicu, ka tā ir kaut kas līdzīgs Mendeļejeva periodiskajai tabulai. Struktūra jau pastāv, tev tikai tā jāuziet. Labs mākslas darbs ir kaut kas tamlīdzīgs. Mākslinieks ir kā Kolumbs: Amerika vienmēr ir bijusi tur, kur tā ir, bet bija jāparādās Kolumbam, kurš bija pietiekami drosmīgs un gudrs... Nē, gudrs gan viņš nebija, jo domāja, ka ir atklājis Indiju, bet nu vienalga, viņš pirmais līdz turienei aizkļuva. Tur vienmēr ir 50 pret 50: daļēji tas ir tavs nopelns, bet daļēji nav.

RL: Bet tajos retajos gadījumos, kad jūs trāpāt pareizajā vietā un atklājat kaut ko, kas tur jau ir, tas var izrādīties svarīgāks par dzīvi. Mūsu sarunas sākumā jūs teicāt, ka māksla ir kaut kas mazāk svarīgs par dzīvi. Ja ar mākslas palīdzību var veikt šādus atklājumus, tad kāpēc tā ir mazāk svarīga par dzīvi?

Ole: Māksla ir mazāka nekā dzīve. Dzīve ir visur, tā notiek visur, tai skaitā arī mākslas teritorijā.

RL: Citiem vārdiem, patiesības brīdis ir iespējams jebkurā darbības jomā, ieskaitot mākslu?

Ole: Jā, jā. Māksla ir kā tāds kartupeļu lauks, aiz kura ir mežs un citi lauki, uz kuriem var doties, un tie mums dos kaut ko citu. Jau atkal, man pēdējos gados ir tāda sajūta, ka viss ir viens un tas pats. Vienalga, lai ko darītu, ar ko nodarbotos, vienlaikus ar šo nodarbi notiek arī viss cits. Kad biju jauns, man viss bija strikti nodalīts: tagad daru šo, pēc tam kaut ko citu, un, ja es daru šo, tad nedaru neko citu. Bet tagad ir tā, ka, darot šo, es daru arī to citu un šis var nozīmēt arī kaut ko citu. Man vairs nav jāizvēlas: es varu darīt vienalga ko, un tajā darīšanā es gūstu gandrīz visu.

RL: Bet pirms kāda laika jūs teicāt, ka jebkurā darbā jādod no sevis labākais. Vienalga, vai tu esi tramvaja vadītājs vai kartupeļu audzētājs, vai mākslinieks, ja tu to dari, cik labi vien spēj, tad var notikt kaut kāda noslēpumaina saskarsme ar realitāti, var notikt atklājums. Vai es jūs pareizi sapratu?

Ole: Jā, bet neesmu pārliecināts, ka uzreiz jāsāk ar šādu filozofiju. Ja tev ir, piemēram, 15 gadi, diez vai tu varēsi pārlēkt pāri visiem starpposmiem un jau uzreiz būt tik gudrs. Sākumā vajadzīgi mēģinājumu un vilšanās gadi, un tikai pēc tam... Lai varētu kaut ko dot, vispirms jāpacenšas pēc iespējas vairāk dabūt, daudz ko iemācīties, un tikai tad var sākt dot. Tāpat arī ar naudu: vispirms tā jādabū, lai varētu dot citiem. Ja jau no paša sākuma esi nabags, grūti nonākt pie sapratnes, ka bez naudas var arī iztikt. Mana sieva arī saka: “Tu neko nezini par nāvi, bet runā.” Bet es vienalga runāju.

RL: Nedaudz paturpināsim šo domu. Tātad māksla ir tikai viena no daudzām cilvēka darbības jomām. Kartupeļu audzētājs mums dod kartupeļus, un, ja viņš savu lietu dara labi, tad arī kartupeļi viņam izaug labi un mēs ar prieku tos ēdam. Tramvaja vadītājs aizved mūs no punkta A uz punktu B. Ko derīgu dod mākslinieks? Konkrēti jūs – ko jūs mums dodat?

Ole: Uz to man ir atbilde.

RL: Lieliski! (Smejas.)

Ole: Man ir, jā! Es to sapratu ļoti klasiskā veidā. Es biju centīgs bērns un pēc tam arī pusaudzis, bet man bija vajadzīgs paraugs – personības paraugs, lai saprastu, kāda īsti ir lieliska personība un ka tas ir kaut kas labs. Un nav svarīgi, mākslinieks vai nemākslinieks, ja personības kvalitāte ir augsta, tad tieši tas – nekādi tur kartupeļi, ne tramvajs, ne gleznas, bet pats cilvēks – arī ir tas... Jo profesija ir tikai redeles, pa kurām rāpties uz augšu.

RL: Tas ir, kļūt par labāku cilvēku?

Ole: Jā, par labāku cilvēku. Tā, lai pēc satikšanās ar jums es justu, ka gribu kļūt nedaudz labāks. Tādus cilvēkus man ir gadījies satikt. Tas nenozīmē, ka es sāku viņus imitēt, bet man pietiek ar to, ka esmu saticis cilvēku, kuram piemīt kaut kāda augstāka kvalitāte, un tas ir galvenais. Man gribas būt tādam kā viņš, gribas draudzēties ar tādiem cilvēkiem, kļūt gudrākam.

RL: Bet ko šajā gadījumā nozīmē “labāks”? Jūs teicāt: gudrāks. “Gudrāks” var nozīmēt arī “labāks”, bet cilvēks var arī būt gudrs, bet ne labs.

Ole: Taisnība.

RL: Vai jums ir gadījies sastapt šādus intelektuālus monstrus?

Ole: Man ir gadījies redzēt, kā labs mākslinieks uzvedas kā pilnīgs kretīns, un tādos brīžos es jūtos apmulsis un sarūgtināts, jo visa mana konstrukcija sabrūk... Tad es sev uzcepu teoriju, ka šie kretīni varbūt ir kaut kā citādi iekārtoti, ka varbūt viņi visu labo, kas viņos ir, ieliek savā simfonijā vai romānā un pašiem pēc tam nekas nepaliek... Jo citādi tiešām nav saprotams, kā tik labs komponists var būt tāds sūdabrālis: mūzika brīnišķīga, bet pats visīstākais sūdabrālis... (Smejas.)

RL: Jūsu piemērs ar sūdabrāli liecina, ka “labāks” jums nozīmē morāli labāks. Tādā gadījumā viens ceļš, kā kļūt par labāku cilvēku, būtu kļūt krietnākam, turēt doto vārdu un tamlīdzīgi. Otrs ceļš būtu vairāk saprast, zināt savus ierobežojumus, neizlikties, ka zini vairāk nekā zini. Vai ir vēl kāds cits ceļš, kā kļūt par labāku cilvēku?

Ole: Baidos, ka šobrīd nebūšu gatavs uzskaitīt jums visus ceļus pēc saraksta.

RL: Labi, tad jūs varat tepat uz vietas par to padomāt.

Ole: Nu jā... Varu mēģināt paskatīties uz to no dažādām pusēm. Mēs tagad runājam, ka sabiedrībā kaut kas nav kārtībā, ka ir pārāk daudz naida, konfrontācijas un tādas lietas. Ja tev viss ir labi, būt jaukam nav grūti, bet, ja nav tik labi, tad... Kā palikt pie savas pārliecības, saglabājot cieņu pret cilvēkiem, kuriem ir cita pārliecība, kā nesabojāt ballīti un dzīvi vispār? Ir viegli menedžēt savu dzīvi atrauti no citiem, bet kā būt kopā ne tikai ar citiem cilvēkiem, bet arī ar dabu, tajā pašā laikā paliekot pašam, saglabājot savu seju, bet nezaudējot cieņu pret citiem? Es esmu ļoti liels egoists, lai gan ar to nelepojos; dažreiz tas man palīdz, bet dažreiz redzu, ka uzvedos patiešām nekrietni. Man bija draugs, viņš uzradās, kad man bija 15 gadi, ar brillēm, ļoti kalsns un sīks, turklāt, kā man šķiet, arī gejs, bet viņam bija ļoti stiprs raksturs un viņš man daudz palīdzēja, viņš visiem palīdzēja. Bet es biju aprēķinātājs un kaut kā sajutu, ka viņš ir gatavs uz visu – mēs bijām vienkārši draugi, nekā gejiska –, un man ļoti gribējās savu skaņas sistēmu, skandas. Naudas man nebija, skandas bija dārgas, bet reiz es kaut kā viņam ieteicos: “Šīs gan ir foršas skandas, man arī tādas gribētos.” Pēc divām dienām dzirdu, ka pie durvīm zvana, un tur bija viņš ar visām skandām. “Es tās nopirku tev,” viņš teica. Mana pirmā reakcija bija: “Oho, mans plāns nostrādāja!” Bet pēc brīža es nodomāju: “Un tu? Vai tu varētu nopirkt kaut ko par 150 rubļiem tikai tāpēc, lai iepriecinātu draugu?” Nekad mūžā! Bet viņš nopirka un bija laimīgs, ka es esmu laimīgs, lai gan mana laime tad jau vairs nebija tik liela, jo biju sapratis, kāds kretīns es esmu, ja kaut ko tādu biju spējis izplānot. Tad es nodomāju: “Vai es varu būt tāds kā viņš? Nē, tas nav iespējams.” Man bija 15 gadi, es domāju tikai par skandām, džinsām un tādām lietām, bet te satieku zēnu, kurš ir tikai gadu vecāks par mani, taču salīdzinājumā ar mani ir ne tikai pieaudzis, bet vispār citā dimensijā, vienmēr gatavs visiem palīdzēt. Es joprojām par to domāju. Pēc gadiem pieciem viņš pazuda, kāds teica, ka viņš nokļuvis trakonamā. Viņš patiešām bija pārāk labs šai pasaulei.

RL: Tātad trešais ceļš, kā kļūt par labāku cilvēku, būtu dāsnums un iecietība pret atšķirīgiem uzskatiem?

Ole: Jā.

RL: Sakiet, ja es ilgi un uzmanīgi skatītos jūsu darbus, vai tie varētu padarīt mani, teiksim, dāsnāku? Vai jūsu darbos ir iekodēts dāsnums?

Ole: Domāju, ka šie darbi jau atrodas ārpus manas kontroles. Es varu tikai novērot, kā tie darbojas, kā citi tos uztver. Man ir teikuši, ka tie nevis nospiež cilvēku, bet viņu pat tā kā paceļ, ka tajos ir tāds kā vieglums labā nozīmē, arī humors un, pat ja kādā gleznā attēlots kaut kas šausmīgs, tās vienalga atstāj viegluma iespaidu... Jāatzīstas, ka es neko tādu neesmu centies tajās ielikt. Man vienkārši jāpieņem kā fakts, ka cilvēki manas gleznas tā uztver. Bet varbūt tas viss ir manī, varbūt es tāds esmu un man patīk, ka esmu, lūk, tāds.

RL: Kā šo darbu gleznošana ietekmē jūs pašu?

Ole: Ietekmē mani? Ziniet, tieši šodien par to padomāju. Man šķiet, ka mani darbi ir tāda kā membrāna starp mani un pasauli, bet arī starp mani un mani pašu... Līdzīgi kā skaļrunī, membrāna vibrē, kad caur to plūst skaņa, bet tā vibrē arī ārējas skaņas ietekmē. Citiem vārdiem, es varu gan sūtīt informāciju uz ārpusi, gan arī saņemt informāciju no ārpuses, jo tā atrodas starp mani un pasauli, bet arī starp mani un citu mani, un vēl citu mani. Un vēl viena lieta, kurai mēs neesam pieskārušies, ir tāda, ka es domāju ne tikai par nāvi, bet arī par to, kāpēc mākslinieki dzīves beigās sāk radīt arvien sliktākus un sliktākus darbus. Jo vecumdienās viņu pieredze taču ir lielāka un arī amata prasme viņiem ir, taču darbi nez kāpēc vairs nav tik labi. Varbūt pie vainas ir šī pati membrāna – tā vairs nav tik plāna, tik jutīga. Tā kļūst vairāk par tādu kā biezu metāla plāksni, kas aizsargā un nošķir viņus no pasaules, nevis... Tā ir profesionālisma vājā vieta.

RL: Pēc kādiem kritērijiem jūs nosakāt, ka šis darbs ir labāks par to vai ka šis darbs ir labs, bet tas – slikts? Vai jūs vispār skatāties uz darbu un domājat...

Ole: “Cik lielisks darbs!”? (Smejas.) Man liekas, ka laba glezna ir ļoti mehāniska, ja esi...

RL: Mehāniska?

Ole: Jā, ja esi redzējis miljoniem gleznu, tad lēti triki jau vairs neliekas saistoši. Tu jau esi tos atskatījies.

RL: Tātad, ja gleznā izmantoti lēti triki, tā ir slikta. Bet kādas iezīmes atšķir labu darbu?

Ole: Man ir labs piemērs, draudzene pastāstīja. Vārdu sakot, ir vectēvs un mazmeitiņa. Vectēvs strādā mākslas muzejā kaut kur Eiropā, bet mazmeitiņa parasti dzīvojas nevis pa māju, bet pa muzeju kopā ar vectēvu. Kādu dienu mazmeitiņa jautā: “Vectētiņ, kāpēc šī glezna ir laba?” Vectēvs atbild: “Pasēdi mierīgi, paskaties, tad jau sapratīsi.” Mazmeitiņa apsēdās, skatījās kādu stundu vai vairāk un beigās arī saprata, kāpēc glezna ir laba. Tas ir, vajag tikai koncentrēt skatienu, neko vairāk – glezna tev atveras, un tu saproti, kas tajā labs. Ja glezna nav laba, tev kļūst garlaicīgi. Bet, ja ir, tad vari sēdēt un skatīties uz to stundām un beigās arī kaut ko saprast.

RL: Bet šis piemērs rāda, ka kritērijus, kas nosaka gleznas izcilību, nav iespējams formulēt, tos var tikai sajust skatoties. Vai tā patiešām ir? Jūs, piemēram, daudzus gadus esat strādājis par pasniedzēju.

Ole: Jā.

RL: Jādomā, ka jums taču bija kaut kādi kritēriji, kurus jūs formulējāt saviem studentiem. Jūs taču viņiem neteicāt: “Tagad stundu skatieties, un tad sapratīsiet, kas tajā darbā nav kārtībā.”

Ole: Es laikam kļuvu par pasniedzēju tāpēc, ka man tiešām gribējās viņiem palīdzēt – un ne jau tāpēc, ka es būtu labs cilvēks, bet... lai pats sevi nesarūgtinātu. Lai varētu vakarā pārnākt mājās ar sajūtu, ka diena pavadīta daudzmaz jēdzīgi. Mēģinu to darīt, cik labi vien varu, un viņi jūt, ka es cenšos, un viņi arī cenšas, un varbūt mēs visi pieļaujam kaut kādas kļūdas, bet te nozīme ir tieši šiem pozitīvajiem centieniem kaut ko izdarīt. Pat ja rezultāts nav perfekts, šī piepūle vienalga nav veltīga. Bet labu mākslas darbu raksturo arī tas, ka... Tāpēc man patīk, ka labi darbi atrodas ne tikai muzejos, bet arī cilvēku mājokļos, jo muzejā tu pie katra darba vari pavadīt varbūt piecas minūtes. Mājās tev tas karājas pie sienas visu laiku – tu pat varbūt to neievēro, bet kaut kādā veidā tas tevi ietekmē, un, ja tas ir slikts darbs, tad kaut kādā brīdī tu sāc domāt: pie velna, kāpēc tas te karājas!? Bet, ja darbs ir labs, tad arī pēc 10 gadiem tas tev vienalga turpinās kaut ko nozīmēt. Tu jau to zini no galvas visās detaļās, neko jaunu atklāt tajā vairs nevar, bet tomēr tas izstaro kaut kādu enerģiju, un tu esi laimīgs, ka tas tur ir, – ne tāpēc, ka tas maksā lielu naudu, bet tāpēc, ka tas tev patiešām palīdz. Lūk, kritērijs. Bet to nevar izskaidrot. Kolīdz kāds sāk to skaidrot, tā tūlīt iebrauc auzās.

RL: Vai mākslas darba enerģija, tā ietekme uz kāda cilvēka privāto telpu ir atkarīga no attieksmes, ar kādu mākslinieks to radījis? Vai arī ir vēl kas cits, kas veido šo enerģiju?

Ole: Lai ko mēs apgalvotu, man šķiet, ka vienmēr atradīsies kāds izņēmums, kas liecinās par pilnīgi pretējo. Es nebiju klāt, kad Džozefs Košuts radīja savus pirmos konceptuālos darbus – piemēram, “Krēslu” –, bet varu iedomāties, ka šajā gadījumā tajos apstākļos pati ideja bija tik spoža, ka nekas cits tur vairs nebija vajadzīgs – ne kaisle, ne kāda īpaša attieksme –, vienkārši šis brīdis, kad tu pēkšņi sev saki: “Labi, bet ja nu es pamēģinātu, lūk, šādi?” Pati koncepcija jau nolika visu savā vietā. Var būt arī tā, ka ir tādi īpaši brīži, kad pietiek ar kaut kādu vienu lietu, vienu sastāvdaļu. Kartupeļu salātos ir tikai kartupeļi – nekādas desas, nekā cita tur nav, jo tie jau tāpat ir labi. Tā ka var būt dažādi. Bet, ja tu esi pietiekami kaislīgs un jūtīgs, tu spēj sajust un saprast situāciju un apstākļus. Tieši šajos īpašajos, svarīgajos brīžos tu saproti, vai tev jāturpina iet pa iesākto ceļu vai arī no tā jānogriežas... Velns, kā saka, ir detaļās, bet arī Dievs ir detaļās. Reizēm, kad atnāk ideja, es to īstenoju tieši tādā formā, kādā tā parādījusies, neko nemainu, un darbs izdodas ļoti labs. Un citreiz ideja ir lieliska, uztaisu darbu, un tas galīgi nav labs. Bet gadās arī tā, ka darba gaitā jūtu, ka ideja arvien vēl ir spoža, bet kaut kas tur ir jāpamaina vai jāiet pa citu ceļu, un sekoju šim impulsam, un viss izdodas. Palīdzēt neviens nevar, tas vienkārši ir jājūt. Un tas mākslinieka darbā ir vislabākais – ka nekad neko nevar droši zināt.

RL: Kāpēc jūs gleznojat?

Ole: Gleznošana man kaut kā ļoti labi piederas, jo varu strādāt viens, un man patīk arī tā materialitāte, kaut ko no tās izveidot... Protams, rezultāts nekad nebūs perfekts, jo cilvēks ir tikai cilvēks. Bet es cenšos. Un šī sajūta, ka tu centies, ciet, strādā un nemet plinti krūmos tāpēc vien, ka rezultāts ir tālu no pilnības, bet kaut kāds progress tomēr ir, – tā ir kā Ahilleja skriešanās ar bruņrupuci. Pat ja tu skrien, cik spēj, bruņrupucis tev vienalga būs priekšā. To apjēdzot, pārņem skumjas, kas ir līdzīgas skumjām nāves priekšā: tu zini, ka tev nav citas iespējas kā pieņemt savu mirstīgumu, jo esi tikai cilvēks, kurš kaut ko jau izdarīt var, bet ne visai daudz.

RL: Tātad jūs negleznojat tāpēc, lai atstātu iespaidu uz vīriešiem un savaldzinātu sievietes? Jums ir cēlāki mērķi?

Ole: Atstāt iespaidu man, protams, patīk, bet, ja tiešām kaut ko daru un mērķis nav pārāk augsts – vienkārši izdzīvot un kaut ko izdarīt –, tad par citiem aspektiem neko daudz nedomāju.

RL: Šorīt es palūdzu savām meitām – vienai ir 11 gadu, otrai 12 – paskatīties jūsu izstādes katalogu un padomāt, ko viņas gribētu jautāt māksliniekam, kurš uzgleznojis šos darbus. Un, lūk, viņām radās trīs jautājumi, kurus es gribētu jums nodot. Pirmais jautājums ir vispārīgs. Mana vecākā meita, rūpīgi aplūkojusi jūsu bumbgalvjus, gribēja pajautāt, kam, jūsuprāt, būtu jānotiek ar cilvēku, kurš skatās šos darbus. Kādu reakciju jūs gribētu sagaidīt?

Ole: Es īstenībā neko negaidu, viņa var brīvi darīt ar tiem visu, ko vien vēlas. Man vienkārši gribas sasniegt maksimālu intensitāti, kad daru to, kam pa īstam ticu. Bet citi cilvēki var to uztvert, kā viņiem tīk. Es vienkārši daru savu lietu; tas, kas beigās no tā iznāk, ir tāda kā bezmaksas programmatūra, ko skatītājs var brīvi lietot, ja vēlas.

RL: Otrs jautājums ir konkrētāks. Mana jaunākā meita pamanīja, ka bumbgalvji nodarbojas ar ļoti atšķirīgām lietām, un viņa gribēja zināt, vai viņi visi ir vienādi vai arī starp viņiem ir dažādas ciltis, dažādi tipi.

Ole: Īstenībā starp viņiem ir diezgan lielas atšķirības. Kāds teica, un man viņam jāpiekrīt, ka 99% tie ir vīrieši. Nekad neesmu apzināti gribējis viņus mainīt, tikai kaut kā automātiski mēģinājis viņus pilnīgot un padarīt labākus, un, ja jūs paskatītos uz bumbgalvjiem, kas tapuši dažādos gados, jūs redzētu, ka tie atšķiras: proporcijas ir nedaudz mainījušās, sākumā tie bija tādi pavisam izkāmējuši, tad kļuva resnāki, tā ka starp viņiem ir dažādi tipi.

RL: Trešais jautājums ir par vienu konkrētu gleznu, to uzdeva mana vecākā meita: kāpēc jūs izmainījāt slaveno zīmi Hollywood, aizvietojot to ar vārdu Holocaust?

Ole: Es tikko biju sācis strādāt kopā ar Marko Meetammu, un tā bija gandrīz vai kā iemīlēšanās. Izrādījās, ka esam ļoti saderīgi, un mēs nolēmām kopā uztaisīt pāris gleznu. Tā holokausta glezna sākās ar tādu jocīgu ideju, ka mēs sēžam burvju mašīnā, varam doties, kurp vien mums gribas, – uz pagātni, uz nākotni, pa labi, pa kreisi. No šīs idejas tapa trīs gleznas – šī ir viena no tām. Bet tā ir tikai glezna, nekas vairāk, mēs nekad nespēsim piedzīvot īsto holokaustu, mēs varam par to tikai runāt vai gleznot, bet glezna ir tikai glezna, un viss. Vai šis darbs ir pilnīgs? Protams, nav. Bet vai jebkāda glezna par holokaustu var principā būt labāka par citu? Un ko tas vispār nozīmē – labāka glezna par holokaustu? Man šķiet, ka šis darbs nemaz neslēpj to, ka tas nepretendē uz reālismu. Jā, Hollywood vietā tur stāv uzraksts Holocaust, bet protams, ka tas nav holokausts, – nekas nav holokausts, tikai holokausts ir holokausts. Viss, kas nāk pēc tam, ir tikai runas par holokaustu un mēģinājumi izlikties, ka mēs saprotam, cik briesmīgs tas bija. Bet pats process no idejas rašanās līdz gatavajam darbam noritēja kaut kā ļoti dabiski, mēs pat necentāmies kaut ko tur analizēt. Mums vienkārši likās, ka šis darbs var radīt jaunas, atšķirīgas nozīmes un varbūt izraisīt diskusiju.

RL: Man likās, ka daži jūsu izstādē redzamie darbi neizteiktu pilnīgi neko, ja to nepaskaidrotu kāds stāsts vai teksts. Viens no tādiem... man šķiet, ka tā nosaukums bija “Igaunijas gals”.

Ole: Jā.

RL: Es tajā neko nesaprastu, ja kāds man nepaskaidrotu, ka tie burti nozīmē pēdējā igauņa pēdējo kliedzienu. Man tie ir tikai burti uz krāsainiem paneļiem. Vai arī es kaut ko esmu palaidis garām?

Ole: Nē, jo to man saka visi – ka viņi nesaprot šī darba jēgu, pirms...

RL: Pirms jūs esat viņiem to paskaidrojis.

Ole: Jā. Šim darbam ir arī otra daļa, tāda paša izmēra, kuras šajā izstādē nebija un kura saucas “Igaunijas sākums”. Tiem būtu jākarājas vienam otram pretī. Man vispār ir divu veidu darbi: vieni ir par dziļām tēmām, bet otri – par kaut ko ļoti personisku. Varbūt tas bija dziesmu svētku un visas tās patriotiskās viļņošanās ietekmē, ka es sāku domāt, ko īsti man nozīmē būt igaunim, un tad es nolēmu uztaisīt par šo tēmu darbu. Un tur ir atkal tas stāsts par nāvi, par ko mēs jau runājām sākumā: cilvēkam jāpieņem, ka kādu dienu viņa vairs nebūs, un tas pats ir arī ar nāciju. Un tad es sapratu, ka tas man palīdzēs: ja uztaisīšu šādu darbu par igauņu tautu, par tās sākumu un galu, tad es priekš sevis šo lietu būšu atrisinājis. Tajā ir arī kaut kas ļoti skaists, uz to var paskatīties kā uz vēstures skaistumu vai kaut ko tādu. Kad pirms gadiem 10 nomira pēdējais lībietis, tas manī kaut ko ļoti sakustināja. Par to bija tikai īsa ziņa medijos, nekas vairāk, bet... Izzudusi vesela tauta, tās vairs nav. Un Igaunijas sākums – to, protams, es pats izlēmu, kas bija pirmie igauņi. Daudz tiek runāts par to, kas tie bija par cilvēkiem, kuri pirmie atnāca pie Baltijas jūras. Tad nu es nolēmu, ka tas, kurš pirmais te atklīda pirms kādiem 15 000 gadu un pieskārās jūras ūdenim, arī bija pirmais igaunis. Tas arī bija Igaunijas sākums.

RL: Jūs esat viens no runīgākajiem māksliniekiem, kādu man gadījies sastapt. Kāpēc jums tik ļoti patīk runāt?

Ole: Tas ir līdzīgi kā ar mašīnpistoli. Izšaujot daudz ložu, tu ceri, ka vismaz kāda no tām trāpīs mērķī. Man tā ir tāda konstanta sajūta: tūlīt, tūlīt, vēl mazliet, un es trāpīšu desmitniekā, jau esmu pavisam tuvu. Un ar gleznošanu ir visnotaļ līdzīgi.

RL: Vai runāšana par mākslu ir daļa no jūsu mākslas?

Ole: Kad sāku mācīties mākslas akadēmijā, vispirms iestājos dizaina nodaļā, jo tikt iekšā gleznošanas nodaļā bija ļoti grūti – vajadzēja iekļūt pa sētas durvīm. Bet dizains man arī patīk, un mācību programma dizaina nodaļā bija daudz labāka, jo tā bija funkcionāla. Turpretim gleznošanas nodaļā runāja tikai par jūtām un sajūtām, par mākslu tur nerunāja, jo par mākslu, kā zināms, tāpat neko jēdzīgu nevar pateikt. Un tad es sapratu, ka īstenībā man patīk par to runāt, jo tas man pašam palīdz to labāk saprast, pienākt tai tuvāk. Tas arī ir tāds trijstūris: domāšana, radīšana un runāšana, tie visi cits citu balsta.

RL: Iedomāsimies unikālu situāciju, ka jums pasūta Visvarenā Dieva portretu.

Ole: Ja man tiktu pasūtīts Dieva portrets, tad iespējami būtu divi ceļi. Pirmkārt – pasūtītājs ir pats Dievs. Attiecīgi es ar viņu sastopos un tādējādi varu apjaust, vai man ar viņu rodas saderība vai ne, vai viņš ir mans... “cilvēks” laikam nevar teikt, bet, sacīsim, mans tips. Personiska saderība manā gadījumā ir obligāts priekšnoteikums portreta radīšanai. Ja mēs saderam, tad visam citam vairs nekādas sevišķās nozīmes nav un ir iegūts priekšnoteikums, lai portrets izdotos. Tāpat es šīs tikšanās gaitā savu portretējamo redzu, un arī tas ir neizbēgams noteikums, lai viņu attēlotu. Otrs variants – kāds cilvēks vai laicīga institūcija man pasūta Dieva portretu. Tā kā līdz šim es Dievu man saprotamā veidā neesmu nedz sastapis, nedz pieredzējis, tad būtu loģiski atteikties. No otras puses, uz manas līdzšinējās dzīves un gudrības bāzes – Dievs manā izpratnē ir ideāls jeb pati pilnība. Ja man tomēr vajadzētu šādu portretu iesniegt, es droši vien piedāvātu vislabāko gleznu, kādu man līdz tam būtu izdevies radīt. Darbu, ar kuru esmu nonācis vistuvāk ideālam, atbilstoši savai tābrīža izpratnei par ideālu.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Ole: (Klusē.) Ka vissvarīgākais ir pati dzīve un mums tā jālieto visa, nesadalot sīkos gabaliņos.

RL: Paldies.